—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un T. Müller, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González, pārstāvis,

—

Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk un U. Persson, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Enegren un V. Kreuschitz, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 18., 45. un 49. panta un 346. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Schiebel Aircraft GmbH (turpmāk tekstā – “Schiebel Aircraft”) un Bundesminister für Wirtschaft, Familie und Jugend (ekonomikas, ģimenes un jaunatnes lietu federālais ministrs, turpmāk tekstā – “Bundesminister”) par to, ka pēdējais minētais atteicās piešķirt Schiebel Aircraft ieroču aprites komercatļauju.

3

1994. gada Austrijas Amatniecības, tirdzniecības un rūpniecības kodeksa (Gewerbeordnung 1994) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (BGBl. I, 111/2010; turpmāk tekstā – “GewO 1994”), 94. panta 80. punktā ir noteikts:

“Šādas amatniecības, tirdzniecības un rūpnieciskas darbības ir reglamentētas profesijas:

[..]

4

GewO 1994 95. pantā ir paredzēts:

“(1)   Attiecībā uz 94. panta 5., 10., 16., 18., 25., 32., 36., 56., 62., 65., 75., 80. un 82. punktā minētajām amatniecības, tirdzniecības un rūpniecības darbībām iestādēm ir jāpārbauda, vai pieteicējiem vai, ja komercatļaujas pieteicējs ir juridiskā persona vai reģistrēta personu apvienība, 13. panta 7. punktā minētajām personām piemīt uzticamība (87. panta pirmās daļas 3. punkts), kas vajadzīga šai darbībai. Pieteicējs var sākt komercdarbību tikai pēc lēmuma atbilstoši 340. pantam stāšanās spēkā.

(2)   Attiecībā uz pirmajā daļā minētajām profesijām ir jāsaņem atļauja, lai aicinātu uzņēmuma vadītāju vai filiāles vadītāju attiecīgajai komercdarbībai. Atļauja ir jāpiešķir pēc uzņēmuma īpašnieka pieteikuma, ja ir izpildīti 39. panta otrajā daļā vai attiecīgi 47. panta otrajā daļā minētie nosacījumi.”

5

GewO 1994 139. pantā ir noteikts:

“(1)   Komercatļauja ir vajadzīga šādu ieroču aprites darbību veikšanai (94. panta 80. punkts):

[..]

(4)   Šaujamieroču iznomāšana un remonts, kā arī ar to saistītās šaujammunīcijas pārdošana iestāžu atļautās šautuvēs ir atļauta personām un sabiedrībām, kas ir saņēmušas atļauju atbilstoši pirmās daļas 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktam vai pirmās daļas 2. punkta a) vai b) apakšpunktam. Citos gadījumos militāru ieroču iznomāšana ir aizliegta.”

6

GewO 1994 141. pantā ir noteikts:

“(1)   139. panta pirmajā daļā minēto ieroču aprites komercatļauju piešķiršanai ir jāveic ne tikai uzticamības pārbaude (95. pants), bet arī jābūt izpildītiem šādiem nosacījumiem:

[..]

(3)   Pirmajā daļā paredzētais nosacījums par Austrijas pilsonību neattiecas uz EEZ līgumslēdzējpušu valstspiederīgajiem attiecībā uz 139. panta pirmās daļas 1. punktā minētajām profesijām.”

7

GewO 1994 340. pantā ir noteikts:

“(1)   Pamatojoties uz amatniecības, tirdzniecības un rūpniecības komercatļaujas pieteikumu (339. panta 1. punkts), iestādei ir jāpārbauda, vai norādītajā atrašanās vietā pieteicējs atbilst likumiskajiem nosacījumiem, lai nodarbotos ar pieteikto komercdarbību. [..]

[..]

(3)   Ja pirmajā daļā minētie nosacījumi nav izpildīti, iestādei – neatkarīgi no procedūras atbilstoši 366. panta pirmās daļas 1. punktam – tas ir jākonstatē ar lēmumu un jāaizliedz nodarboties ar šo komercdarbību.”

8

Ar 2010. gada 27. septembra pieteikumu Schiebel Aircraft lūdza Bundesminister tostarp izsniegt ieroču aprites komercatļauju, it īpaši militāro ieroču un militārās munīcijas tirdzniecībai un starpniecībai to pirkšanā un pārdošanā, jo minētās darbības ir reglamentēta profesionālā darbība atbilstoši GewO 1994 94. panta 80. punktam.

9

Ar 2011. gada 16. februāra lēmumu, par kuru ir celta prasība iesniedzējtiesā, Bundesminister konstatēja, ka Schiebel Aircraft neatbilst likumā noteiktajiem nosacījumiem, lai nodarbotos ar šo darbību, un aizliedza tai ar to nodarboties.

10

Lēmuma motīvos Bundesminister būtībā paskaidroja, ka H. k‑gs kopā ar divām citām personām ir reģistrēts Komercreģistrā kā Schiebel Aircraft komercdirektors (“handelsrechtlicher Geschäftsführer”) un ka viņš ir Lielbritānijas valstspiederīgais, kam nav Austrijas pilsonības. Tā kā personām, kas ir pilnvarotas pārstāvēt Schiebel Aircraft, nav Austrijas pilsonības, nav izpildīti GewO 1994 141. panta pirmās daļas 2. punkta b) apakšpunktā un trešajā daļā paredzētie nosacījumi, lai nodarbotos ar komercdarbību, kas norādīta GewO 1994 139. panta pirmās daļas 2. punkta b) un c) apakšpunktā.

11

Savā apelācijas sūdzībā par šo nolēmumu iesniedzējtiesā Schiebel Aircraft apgalvo, ka atbilstoši LESD 18. pantam esot aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ. Katrā ziņā uz Lielbritānijas valstspiederīgo H., kurš strādā kā uzņēmuma vadītājs, attiecoties aizsardzība, ko nodrošina brīvība veikt uzņēmējdarbību atbilstoši LESD 49. pantam, tādēļ, ka viņš vēlas veikt pārrobežu algotu darbību. Schiebel Aircraft apgalvo, ka pamatlietas fakti ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā un tādēļ nediskriminācijas princips ir tiešām jāpiemēro atbilstoši LESD 18. pantam. Tā uzskata, ka nosacījums par Austrijas pilsonības esamību, kas paredzēts GewO 1994 141. panta pirmās daļas 2. punkta b) apakšpunktā un trešajā daļā (turpmāk tekstā – “nosacījums par pilsonību”), ir tieša diskriminācija, kas ir pretēja Savienības tiesībām.

12

Turklāt Schiebel Aircraft atzīst, ka Eiropas Savienības primārajās tiesībās, proti, LESD 346. pantā, dalībvalstīm esot piešķirtas tiesības atkāpties no jebkuras līgumu normas. Tomēr kā izņēmuma noteikums LESD 346. pants esot jāinterpretē šauri. Turklāt izņēmumi no tiesību uz brīvu pārvietošanos un vienlīdzīgas attieksmes principiem neesot piemērojami plašāk, kā tas vajadzīgs tā mērķa sasniegšanai, kam tie ir paredzēti.

13

Schiebel Aircraft norāda, ka, ja, pamatojoties uz vārdiem “tās atzīst” LESD 346. pantā, dalībvalstīm gan neesot jāpamato, vai ir apdraudētas būtiskas drošības intereses, tomēr Tiesa esot noteikusi, ka atbilstoši šai tiesību normai noteiktajiem pasākumiem ir jāatbilst samērīguma principam. Tādējādi nosacījumu par pilsonību nekas neattaisnojot. Šis nosacījums, ievērojot pastāvošos citus stingros pasākumus, nevarot tikt uzskatīts par nepieciešamu, lai nodrošinātu Austrijas Republikas būtiskas drošības intereses, kuru pamatā ir neitralitāte.

14

Savukārt Bundesminister iesniedzējtiesā norādīja, ka tam esot saistošs valsts tiesību normas teksts un ka tam neesot bijis tiesību iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai.

15

Iesniedzējtiesa precizē, ka, nosakot nosacījumu par pilsonību, Austrijas likumdevējs, nenorādot citu pamatojumu, ir atsaucies uz EEK līguma 223. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikto izņēmuma nosacījumu, kas ir pārņemts LESD 346. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

16

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā pēdējā minētajā tiesību normā dalībvalstīm ir atļauts pieņemt vienpusējus saglabāšanas pasākumus, ar kuriem tiek veikta atkāpe no pienākumiem, kas tām noteikti līgumos, lai pienācīgi ievērotu būtiskas to drošības intereses. Šīs intereses ietverot gan iekšējo, gan ārējo drošību. Dalībvalstīm šajā ziņā piešķirto rīcības brīvību ierobežojot Savienības tiesību samērīguma princips un vispārīgie tiesību principi.

17

Iesniedzējtiesa norāda, ka tai nav izdevies konstatēt, ka pastāvētu pietiekamas Austrijas Republikas “būtiskas drošības intereses” LESD 346. panta 1. punkta b) apakšpunkta izņēmuma noteikuma izpratnē, kas varētu attaisnot nosacījumu par pilsonību un līdz ar to nediskriminācijas principa, kas ir paredzēts LESD 18., 45. un 49. pantā, neievērošanu.

18

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Savienības tiesībām, it īpaši LESD 18., 45. un 49. pantam un 346. panta 1. punkta b) apakšpunktam ir pretrunā tāda dalībvalsts tiesību norma, kāda ir pamattiesvedībā piemērojamais regulējums, saskaņā ar kuru komercsabiedrību, kas vēlas nodarboties ar militāro ieroču un militārās munīcijas tirdzniecību un starpniecību to pirkšanā un pārdošanā, institūciju, kam ir likumiskās pārstāvības tiesības, locekļiem vai daļu īpašniekiem, kam ir tiesības to pārstāvēt, ir jābūt Austrijas pilsoņiem un citas EEZ dalībvalsts valstspiederība nav pietiekama?”

19

Vispirms ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas vienlaikus uz LESD 18. pantu, kas ir veltīts vispārīgajam nediskriminācijas pilsonības dēļ principam, un LESD 45. un 49. pantu, kas attiecas attiecīgi uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un brīvību veikt uzņēmējdarbību.

20

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 18. pantu, kas ir veltīts nediskriminācijas pilsonības dēļ principam, ir paredzēts piemērot patstāvīgi tikai Savienības tiesībās reglamentētos gadījumos, attiecībā uz kuriem līgumā nav paredzēti īpaši noteikumi par diskriminācijas aizliegumu (skat. spriedumus Attanasio Group, C‑384/08, EU:C:2010:133, 37. punkts, un Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi, C‑385/12, EU:C:2014:47, 25. punkts).

21

Diskriminācijas aizlieguma princips darba ņēmēju brīvas pārvietošanās un brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā attiecīgi tika ieviests ar LESD 45. panta 2. punktu un 49. pantu (šajā ziņā skat. spriedumus Cassa di Risparmio di Firenze u.c., C‑222/04, EU:C:2006:8, 99. punkts; Lyyski, C‑40/05, EU:C:2007:10, 34. punkts; UTECA, C‑222/07, EU:C:2009:124, 38. punkts, kā arī Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi, EU:C:2014:47, 25. punkts).

22

Tātad Tiesai nav jālemj par LESD 18. pantu.

23

Attiecībā uz LESD 45. un 49. pantu jānorāda, ka pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā nav nodalījuma atkarībā no tā, vai vadītājs ir algots vai nealgots darbinieks. Turklāt ne iesniedzējtiesas lēmumā, ne Tiesā iesniegtajos lietas materiālos nav ietvertas norādes, kas ļautu noteikt, vai uz pamatlietā norādīto situāciju attiecas viena vai otra no minētajām tiesību normām. Līdz ar to jāuzskata, ka tāds tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, var ietekmēt gan darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, gan brīvību veikt uzņēmējdarbību, un tātad ir jāpārbauda, ievērojot gan LESD 45., gan 49. pantu.

24

Līdz ar to ir jāuzskata, ka uzdotais jautājums attiecas uz jautājumu, vai LESD 45. un 49. pants un 346. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā sabiedrību, kas vēlas nodarboties ar komercdarbību tirdzniecības ar militāriem ieročiem un militāru munīciju un starpniecības to pirkšanā un pārdošanā jomā, likumiskās pārstāvības institūciju locekļiem vai to daļu īpašniekiem, kam ir tiesības to vadīt, ir prasīta šīs dalībvalsts pilsonība.

25

Pirms tiek pārbaudīts, vai pamatlietā aplūkotie tiesību akti ir darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai un brīvībai veikt uzņēmējdarbību pretējs pasākums, vispirms ir jāatgādina, ka uz LESD 45. pantā ietverto noteikumu par vienlīdzīgu attieksmi jautājumā par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos var atsaukties arī darba devējs, lai tajā dalībvalstī, kurā tas veic uzņēmējdarbību, nodarbinātu darba ņēmējus, kuri ir citas dalībvalsts pilsoņi (spriedums Clean Car Autoservice, C‑350/96, EU:C:1998:205, 25. punkts).

26

Šis apsvērums attiecībā uz situāciju, kurā kādā dalībvalstī dibinātai sabiedrībai valsts tiesību norma liedz tajā veikt komercdarbību tādēļ, ka tās vadītājs – šajā gadījumā algots darbinieks – nedzīvo šajā dalībvalstī, pēc analoģijas ir piemērojams arī tad, ja strīdīgais nosacījums attiecas uz vadītāju, kurš ir patstāvīgs. Tiesa ir konstatējusi, ka noteikumi darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā varētu viegli zaudēt savu nozīmi, ja dalībvalstis varētu tos apiet, vienkārši nosakot darba devējiem prasības, kas jāizpilda attiecībā uz jebkuru darba ņēmēju, kuru tie vēlas nodarbināt, kuras, ja tās tiktu tieši attiecinātas uz darba ņēmēju, būtu LESD 45. pantā paredzēto darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesību ierobežojumi (šajā ziņā skat. spriedumu Clean Car Autoservice, EU:C:1998:205, 21. punkts). Šāds secinājums būtu jāizdara arī tad, ja darba devējs nevēlas pieņemt darbā algotu darbinieku, bet pašnodarbinātu darbinieku, uz kuru attiecas LESD 49. pants (skat. arī attiecībā uz pakalpojuma sniedzēju algoto darbinieku iespēju atsaukties uz pakalpojumu sniegšanas brīvību spriedumu Abatay u.c., C‑317/01 un C‑369/01, EU:C:2003:572, 106. punkts).

27

Brīvība veikt uzņēmējdarbību, kas LESD 49. pantā ir atzīta Eiropas Savienības pilsoņiem, attiecībā uz tiem ietver iespēju sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi tās pilsoņiem ir paredzēti uzņēmējdarbības dalībvalsts tiesību aktos. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 49. pants tādējādi ir vērsts uz to, lai nodrošinātu, ka attieksme pret visiem dalībvalsts pilsoņiem, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību kādā citā dalībvalstī, lai tur veiktu pašnodarbinātas personas darbību, būtu tāda pati kā pret pašu pilsoņiem, un tajā kā brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums ir aizliegta jebkāda no valsts tiesību aktiem izrietoša diskriminācija pilsonības dēļ (skat. it īpaši spriedumus Komisija/Francija, 270/83, EU:C:1986:37, 14. punkts, un Komisija/Beļģija, C‑47/08, EU:C:2011:334, 80. punkts).

28

Turklāt saskaņā ar LESD 45. panta 2. punktu darba ņēmēju brīva pārvietošanās nozīmē, ka tiek novērsta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba nosacījumiem.

29

Līdz ar to ir jākonstatē, ka tāds tiesiskais regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, rada atšķirīgu attieksmi pilsonības dēļ, kas principā ir aizliegta gan LESD 49. pantā, gan 45. panta 2. punktā, jo tajā komercatļaujas militāro ieroču un militārās munīcijas tirdzniecībai un starpniecībai to pirkšanā un pārdošanā piešķiršanai ir paredzēts nosacījums, ka institūciju, kam ir likumiskās pārstāvības tiesības, locekļiem vai daļu īpašniekiem, kam ir tiesības to pārstāvēt, ir jābūt Austrijas pilsoņiem..

30

Jākonstatē, ka nosacījums par pilsonību tieši liedz citu dalībvalstu valstspiederīgajiem nodarboties ar uzņēmējdarbību Austrijā gan kā sabiedrības, kas darbojas militāro ieroču un munīcijas tirdzniecības un starpniecības to pirkšanā un pārdošanā jomā, likumiskās pārstāvības institūciju locekļiem vai daļu īpašniekiem, kam ir tiesības to pārstāvēt, gan kā algotiem darbiniekiem šajā dalībvalstī.

31

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka, paredzot nosacījumu par pilsonību, Austrijas likumdevējs, nenorādot citu pamatojumu, ir atsaucies uz EKL 223. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kas tagad ir pārņemts LESD 346. panta 1. punkta b) apakšpunktā, noteikto izņēmuma noteikumu.

32

Tādējādi ir jāpārbauda, vai LESD 346. panta 1. punkta b) apakšpunkts, atbilstoši kuram līgumu noteikumi nav šķērslis, lai dalībvalsts noteiktu pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem, lai aizsargātu būtiskas drošības intereses, attiecībā uz ieroču, munīcijas un militārā aprīkojuma tirdzniecību var attaisnot brīvības veikt uzņēmējdarbību un darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojumus, kas ir noteikti tādā tiesiskajā regulējumā, kāds ir pamatlietā.

33

Šajā ziņā, pirmkārt, LESD 346. pantā paredzētais izņēmums, kā tas ir atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai par atkāpēm no pamatbrīvībām, ir jāinterpretē šauri (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Somija, C‑284/05, EU:C:2009:778, 46. punkts, un Insinööritoimisto InsTiimi, C‑615/10, EU:C:2012:324, 35. punkts).

34

Otrkārt, lai gan šī panta 1. punkta b) apakšpunktā ir norādīts uz pasākumiem, kurus dalībvalsts var uzskatīt par vajadzīgiem būtisku savas drošības interešu aizsardzībai, tas tomēr nebūtu jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm tiek piešķirtas pilnvaras atkāpties no līguma noteikumiem, tikai atsaucoties uz minētajām interesēm (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Somija, EU:C:2009:778, 47. punkts, un Insinööritoimisto InsTiimi, EU:C:2012:324, 35. punkts). Dalībvalstij, kas vēlas izmantot LESD 346. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir jāpierāda nepieciešamība piemērot minētajā tiesību normā paredzēto atkāpi, lai aizsargātu būtiskas tās drošības intereses (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Somija, EU:C:2009:778, 49. punkts, un Insinööritoimisto InsTiimi, EU:C:2012:324, 45. punkts).

35

Kaut arī komercdarbība, kuras veikšanai Schiebel Aircraft vēlas saņemt komercatļauju, proti, militāro ieroču un militārās munīcijas tirdzniecība, kā arī starpniecība to pirkšanā un pārdošanā, var ietilpt LESD 346. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā izņēmuma piemērošanas jomā, tomēr ne no iesniedzējtiesas lēmuma, ne no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka Austrijas Republika, kuras valdība nav iesniegusi apsvērumus Tiesā, būtu pierādījusi, ka nosacījums par pilsonību, kas noteikts šai sabiedrībai, būtu nepieciešams, lai aizsargātu būtiskas drošības intereses, bet tas galu galā ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

36

Tomēr, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, Tiesa var sadarbības ar valsts tiesām kontekstā tai sniegt visas norādes, ko tā uzskata par vajadzīgām (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumu AES‑3C Maritza East 1, C‑124/12, EU:C:2013:488, 42. punkts).

37

Šajā ziņā, pieņemot, ka ir pierādīts, ka mērķis nodrošināt personu, kam ir atļauts darboties militāro ieroču un munīcijas tirdzniecības un starpniecības to pirkšanā un pārdošanā jomā, uzticamību, aizsardzības materiālu apgādes drošības mērķis un mērķis novērst stratēģiskas informācijas izpaušanu, uz ko it īpaši norāda Čehijas un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija savos attiecīgajos rakstveida apsvērumos, ir būtiskas Austrijas Republikas drošības intereses LESD 346. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, vēl ir vajadzīgs, lai nosacījums par pilsonību saskaņā ar samērīguma principu nepārsniegtu to, kas ir piemērots un vajadzīgs, lai sasniegtu vēlamo mērķi (šajā ziņā skat. spriedumus Johnston, 222/84, EU:C:1986:206, 38. punkts, un Albore, C‑423/98, EU:C:2000:401, 19. punkts).

38

Kā norāda Čehijas valdība un Komisija, pat tad, ja nosacījums par pilsonību ir piemērots, lai īstenotu šī sprieduma iepriekšējā punktā norādītos mērķus, šādi mērķi šajā gadījumā var tikt sasniegti ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem, tādiem kā, it īpaši, ieroču ražošanas un tirdzniecības regulāras pārbaudes, konfidencialitātes pienākuma noteikšana administratīvajās tiesībās vai arī soda par stratēģiskas informācijas izpaušanu noteikšana krimināltiesībās.

39

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 45. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā sabiedrību, kas vēlas nodarboties ar komercdarbību tirdzniecības ar militāriem ieročiem un militāru munīciju un starpniecības to pirkšanā un pārdošanā jomā, likumiskās pārstāvības institūciju locekļiem vai to daļu īpašniekiem, kam ir tiesības to vadīt, ir prasīta šīs dalībvalsts pilsonība. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai dalībvalsts, kas vēlas atsaukties uz LESD 346. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lai attaisnotu šādu tiesisko regulējumu, var pierādīt nepieciešamību izmantot šajā tiesību normā paredzēto atkāpi, lai aizsargātu būtiskas tās drošības intereses.

40

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

LESD 45. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā sabiedrību, kas vēlas nodarboties ar komercdarbību tirdzniecības ar militāriem ieročiem un militāru munīciju un starpniecības to pirkšanā un pārdošanā jomā, likumiskās pārstāvības institūciju locekļiem vai to daļu īpašniekiem, kam ir tiesības to vadīt, ir prasīta šīs dalībvalsts pilsonība. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai dalībvalsts, kas vēlas atsaukties uz LESD 346. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lai attaisnotu šādu tiesisko regulējumu, var pierādīt nepieciešamību izmantot šajā tiesību normā paredzēto atkāpi, lai aizsargātu būtiskas tās drošības intereses.