1.

Šajā apelācijas tiesvedībā Tiesai būs jāsniedz viedoklis daļēji par specifiskiem, taču daļēji arī par būtiskiem jautājumiem.

2.

Pirmkārt, apelācija sniedz iespēju noskaidrot, vai un ar kādiem nosacījumiem sākotnēji bez pilnvaras iesniegtai apelācijas sūdzībai atbilstoši jaunajam Tiesas Reglamentam, kas stājās spēkā 2012. gada 1. novembrī, var būt tiesiskās sekas, ja pilnvara tiek iesniegta vēlāk tiesvedības laikā.

3.

Otrkārt, rodas jautājums, vai un ar kādiem nosacījumiem attiecībā uz trešajām personām, uz kurām neattiecas līgums, var tikt piemērota šķīrējklauzula atbilstoši LESD 272. pantam tā, ka Savienības tiesas kompetencē būtu arī tiesvedības pret šīm trešajām personām.

4.

Treškārt, ir jānoskaidro, vai un ar kādiem nosacījumiem Tiesa var pārbaudīt apelācijas tiesvedībā tādu valsts tiesību piemērošanu, ko Vispārējā tiesa, pamatojoties uz attiecīgu pušu tiesību izvēli, ir piemērojusi pirmās instances tiesvedībā ( 2 ).

5.

Ceturtkārt, rodas jautājums, vai no Savienības tiesībām, it īpaši no pamattiesībām uz labu pārvaldību, var tikt izsecināts princips, atbilstoši kuram maksājumu atgūšana var tikt izslēgta, ja attiecīgās tiesības gan, iespējams, vēl nav noilgušas, taču Savienības iestāde, kurai ir šīs tiesības, nav savlaicīgi piedzinusi nesamaksātos parādus.

6.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā tiek regulētas “tiesības uz labu pārvaldību” un ir paredzēts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.”

7.

LESD 256. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts:

“Par lēmumiem, ko Vispārējā tiesa pieņem [..], apelāciju Tiesā var iesniegt vienīgi par tiesību jautājumiem un saskaņā ar Statūtos paredzētiem nosacījumiem un ierobežojumiem.”

8.

LESD 272. pants skan šādi:

“Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt spriedumus saskaņā ar visām šķīrējklauzulām, kas ietvertas publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Savienība [ ( 3 )] vai kuri noslēgti tās vārdā.”

9.

Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa skan šādi:

“Apelācijas sūdzības Tiesai iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tās pamatojas uz to, ka Vispārējā tiesa nav bijusi kompetenta, pārkāpusi reglamentu, nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas iesniedzēja intereses, kā arī pārkāpusi Savienības tiesību aktus.”

10.

Tiesas Reglamenta 119. pantā ir noteikts:

“[..]

2.   Pārstāvjiem un advokātiem kancelejā ir jāiesniedz dokuments, kuram ir publiska ticamība, vai tā lietas dalībnieka pilnvarojums, kuru viņi pārstāv.

[..]

4.   Šo dokumentu neiesniegšanas gadījumā sekretārs attiecīgajai pusei nosaka pieņemamu termiņu, kurā ir jāiesniedz šie dokumenti. Ja noteiktajā termiņā dokumenti nav iesniegti, Tiesa pēc tiesneša referenta un ģenerāladvokāta uzklausīšanas lemj par to, vai šīs prasības neievērošana prasības pieteikumu vai procesuālo rakstu nepadara formāli nepieņemamu.”

11.

Tiesas Reglamenta 168. pantā ir noteikts:

“[..]

2.   Apelācijas sūdzībai piemēro šā Reglamenta 119. un 121. pantu un 122. panta 1. punktu.

[..]

4.   Ja apelācijas sūdzība neatbilst šā panta 1.–3. punktam, sekretārs nosaka pieņemamu termiņu, kurā apelācijas sūdzības iesniedzējam ir jānovērš trūkumi apelācijas sūdzībā. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs noteiktajā termiņā nenovērš trūkumus, Tiesa pēc tiesneša referenta un ģenerāladvokāta uzklausīšanas lemj par to, vai šīs prasības neievērošana apelācijas sūdzību padara formāli nepieņemamu.”

12.

Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 5.a punktā ir paredzēts:

“Prasības pieteikumam, kas iesniegts saskaņā ar LESD 272. pantu, pievieno šķīrējklauzulas kopiju no Savienības vai tās vārdā noslēgta publisko vai privāto tiesību līguma vai, attiecīgos gadījumos, īpaša attiecīgo dalībvalstu starpā noslēgta nolīguma par domstarpību izšķiršanu kopiju.”

13.

Eiropas Ekonomikas Kopiena, ko pārstāvēja Eiropas Kopienu Komisija, 1990. gada jūlijā ar Société d’économie mixte d’équipement de l’Aveyron (turpmāk tekstā – “SEMEA”), kurā Mijo [Millau] (Francija) pašvaldībai piederēja 50 % kapitāldaļu, noslēdza līgumu par subsīdiju piešķiršanu, lai īstenotu vietējās attīstības projektu. Saskaņā ar pušu vienošanos, pirmkārt, līgumam par subsīdiju piešķiršanu ir piemērojamas Francijas tiesības un, otrkārt, “ja neizdodas panākt izlīgumu, tikai [Tiesas] kompetencē ir pieņemt lēmumu par jebkuru strīdu, kas pušu starpā radies attiecībā uz līgumu”.

14.

Taču attīstības projekta turpmāku īstenošanu, vienojoties ar Komisiju, pārņēma nevis SEMEA, bet gan projekta īstenošanai dibināta apvienība. Tomēr tā nepievienojās līgumam par subsīdiju piešķiršanu, līdz ar to SEMEA turpināja būt Kopienas līgumslēdzēja puse.

15.

Pēc tam, kad atklājās, ka Kopiena ir pārmaksājusi, Komisija 1993. gadā pieprasīja SEMEA atmaksāt summu ECU 41 012 apmērā (turpmāk tekstā – “strīdīgais parāds”). Lai gan SEMEA šo samaksas pieprasījumu ignorēja, Komisija sākotnēji neizteica citus brīdinājumus.

16.

Tikai 2005. gadā, tātad apmēram 12 gadus vēlāk, Komisija atkārtoti norādīja uz savu samaksas prasījumu. SEMEA norādīja Komisijai, ka sabiedrība tobrīd atradās likvidācijas procesā. Turklāt SEMEA apgalvoja, ka apvienība, kurai tika uzticēta subsidētā projekta īstenošana, tai apliecināja, ka Komisija ir atteikusies no strīdīgā parāda, kas turklāt uz to brīdi bija noildzis. Komisija apstrīdēja jebkādu atteikšanos no strīdīgā parāda. Neraugoties uz turpmāku saraksti vairāku gadu garumā un brīdinājumiem, SEMEA neveica nekādus maksājumus. 2008. gada februārī Komisija pēdējo reizi to lūdza veikt maksājumu.

17.

2008. gada 21. novembrīSEMEA akcionāru ārkārtas kopsapulcē tika pieņemts zināšanai Mijo pašvaldības, tās galvenās akcionāres, lēmums pārņemt sabiedrības aktīvus un pasīvus un tika nolemts pārskaitīt Mijo pašvaldībai EUR 82 719,76, kas ir SEMEA kasē pieejamā summa. Likvidatora iesniegtajā ziņojumā par likvidāciju strīdīgais parāds tika uzskatīts par dzēstu.

18.

2008. gada 9. decembrīSEMEA likvidators pabeidza sabiedrības likvidāciju un panāca, ka SEMEA tiek izslēgta no komercreģistra. 2008. gada 18. decembrī Mijo pašvaldības padome apstiprināja SEMEA sabiedrības aktīvu un pasīvu pārņemšanu. Sabiedrības pasīvos tostarp tika norādīts Komisijas strīdīgais parāds ar norādi, ka SEMEA šajā ziņā ir atsaukusies uz noilgumu un ka kreditore vairs nav uzturējusi spēkā savu samaksas prasījumu. Komisijas piekrišana šādai rīcībai netika saņemta.

19.

Lai tiesā varētu celt prasību par strīdīgo parādu, lai gan SEMEA bija izslēgta no komercreģistra, Komisija vērsās Tribunal de commerce Rodez [Rodē Tirdzniecības tiesā] (Francija), lai tā ieceltu sabiedrības ad hoc pārstāvi.

20.

Pēc tam, kad tas bija noticis, Komisija – tātad savā vārdā – Vispārējā tiesā cēla, pirmkārt, 2010. gada aprīlī prasību pret SEMEA (lieta T‑168/10) un, otrkārt, 2010. gada decembrī – prasību pret Mijo pašvaldību (lieta T‑572/10), kas, pēc Komisijas domām, ir solidāri atbildīga par strīdīgo parādu, jo pašvaldība bija pārņēmusi SEMEA aktīvus. Abas lietas to kopsakara dēļ tika apvienotas sprieduma taisīšanai.

21.

Atbildētājas cēla iebildumus par noilgumu. Turklāt atbildētāja pašvaldība vispirms iebilda attiecībā uz piekritību Vispārējai tiesai un pamatojumam norādīja, ka attiecībā uz pašvaldību kā arguments nevar tikt izmantota līgumam par subsīdiju piešķiršanu piemērojamā klauzula, saskaņā ar kuru kompetence ir tikai Savienības tiesām. Pakārtoti gadījumam, ja Komisijas samaksas prasījums attiecībā uz strīdīgo parādu tiktu apmierināts, atbildētājas cēla pretprasību un to pamatoja ar LESD 340. pantu un Pamattiesību hartas 41. pantu. Komisija, ilgi vilcinoties ar strīdīgā parāda piedziņu, neesot izpildījusi savu pienākumu īstenot pienācīgu pārvaldību un esot pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu, no kā izriet atbildētāju prasība par zaudējumu atlīdzību pret Komisiju, kuras apmērs atbilstot Komisijas pieprasītajai summai, līdz ar to, galu galā, atbildētājām neesot maksāšanas pienākuma.

22.

Ar 2012. gada 19. septembra spriedumu Vispārējā tiesa Komisijas prasības būtībā apmierināja un atbildētāju pretprasības noraidīja. SEMEA un Mijo pašvaldībai kā kopparādniecēm tika piespriests samaksāt Komisijai EUR 41 012, pieskaitot kavējuma procentus.

23.

Vispārējās tiesas kompetence attiecībā uz pašvaldību tika apstiprināta ar pamatojumu, ka “ar apsolījuma līgumu par labu trešajai personai, kas noslēgts starp SEMEA un Mijo pašvaldību, šai pēdējai minētajai [ir] saistoša šķīrējklauzula par labu Savienībai” ( 4 ). “No līgumtiesību vispārējiem principiem izriet, ka apsolījums par labu trešajai personai var arī izrietēt no [..] līguma mērķa vai lietas apstākļiem” ( 5 ). Pašvaldība, “pilnībā apzinoties situāciju” ( 6 ) un neiebilstot pret līguma par subsīdiju piešķiršanu šķīrējklauzulu, esot vēlējusies pārņemt SEMEA saistības, un tādējādi tai ir kļuvusi saistoša līguma par subsīdiju piešķiršanu šķīrējklauzula.

24.

2012. gada novembrī advokātu birojs, kas Vispārējā tiesā pārstāvēja SEMEA un Mijo pašvaldību, iesniedza Tiesā apelācijas sūdzību, ar kuru tas atbildētāju pirmajā instancē vārdā būtībā lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un pakārtoti uztur spēkā pirmajā instancē celtās pretprasības.

25.

2012. gada 19. novembra apelācijas sūdzībai bija pievienots apjomīgs pielikumu konvolūts. Tajā tostarp ir ietverta Mijo pašvaldības pilnvara apelācijas sūdzības iesniegšanai un oficiāla vēstule, ko pirmās instances tiesvedībai ieceltais SEMEA ad hoc pārstāvis Maître B. adresējis vienam no minētajiem advokātiem. Šī vēstule tika uzrakstīta 2012. gada 15. novembrī. Maître B. tajā gan apstiprina apelācijas sūdzības iesniegšanu par pirmās instances spriedumu, taču vienlaicīgi norāda, ka viņš kā SEMEA ad hoc pārstāvis savu darbu ir beidzis jau 2012. gada augustā.

26.

Ņemot vērā šīs pretrunas laika ziņā, Tiesas kanceleja 2013. gada oktobrī lūdza minētajam advokātu birojam uzrādīt attiecībā uz SEMEA izdotu pilnvaru apelācijas tiesvedībai. Advokātu birojs tam noteiktajos termiņos 2013. gada novembrī iesniedza Tribunal de Commerce Rodez2013. gada 5. novembra lēmumu, no kura izriet, ka Maître B. pēc minēto advokātu lūguma iecelts par SEMEA ad hoc pārstāvi no 2013. gada 29. oktobra uz sešiem mēnešiem attiecībā uz konkrēto apelācijas tiesvedību.

27.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas pret Vispārējās tiesas spriedumu izvirza četrus apelācijas sūdzības pamatus.

28.

Pirmkārt, Mijo pašvaldība norāda, ka Savienības tiesu kompetencē nav izskatīt prasību, kas attiecas uz pašvaldību. Saskaņā ar Francijas publiskajām tiesībām juridiskas personas gadījumā neesot iespējams ar līguma klauzulas palīdzību vienoties par to, ka šķīrējklauzula ir piemērojama trešajām personām. Šāda veida vienošanās arī nepastāvot.

29.

Otrkārt, SEMEA norāda, ka, nododot likvidācijas procesā savu īpašumu pašvaldībai, kas esot maksātspējīga publisko tiesību juridiskā persona, tā esot atbrīvojusies no savām saistībām.

30.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi Francijas tiesību normas par noilgumu.

31.

Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst, ka Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka Komisijas divpadsmit gadus ilgās bezdarbības dēļ tika pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas neesot varējušas laicīgi rīkoties, lai tiktu dzēsts Komisijas parāds. Pieprasīto kavējuma procentu apmērs esot saistīts ar to, ka Komisija strīdīgo parādu nav piedzinusi savlaicīgi, līdz ar to starp minētajiem zaudējumiem un Komisijas rīcību pastāvot cēloņsakarība.

32.

Apelācijas tiesvedība rada procesuālo un materiālo tiesību jautājumus. Attiecībā uz SEMEA vispirms nav skaidrs, vai apelācijas sūdzība sabiedrības vārdā ir tikusi iesniegta likumīgi. Uz šo jautājumu ir jāatbild vispirms (A sadaļā). Pēc tam ir jāatbild uz pirmajā apelācijas pamatā uzdoto jautājumu, vai Savienības tiesu kompetencē vispār bija it īpaši Komisijas celtās prasības pret Mijo pašvaldību izskatīšana (B sadaļā). Nobeigumā, ciktāl tam ir nozīme, ir jāapskata materiāltiesiskie apelācijas sūdzības pamati (C un D sadaļā). Saistībā ar tiem vispirms rodas jautājums, vai un ciktāl Tiesa apelācijas tiesvedībā vispār var pārbaudīt, kā Vispārējā tiesa ir piemērojusi valsts tiesības.

33.

No lietas materiāliem izriet, ka SEMEA pārstāvošie advokāti, 2012. gada novembrī iesniedzot apelācijas sūdzību, nebija likumīgi pilnvaroti to darīt. Tas ir tādēļ, ka SEMEA ad hoc pārstāvja mandāts bija beidzies jau 2012. gada augustā, līdz ar to tā 2012. gada novembrī izteiktā piekrišana iesniegt apelācijas sūdzību nav “pilnvarojums” Tiesas Reglamenta 119. panta, to lasot kopā ar 168. pantu, izpratnē. Tādēļ advokāti sākotnēji – gan pašiem to neapzinoties – rīkojās kā pārstāvji bez pilnvarojuma ( 7 ).

34.

Pēc tam, kad šī pilnvarojuma neesamība apmēram gadu pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas tika norādīta Tiesas kancelejā, minētie advokāti vērsās kompetentajā tirdzniecības tiesā, lai ieceltu ad hoc pārstāvi attiecībā uz apelācijas tiesvedību. Iecelts tika Maître B., kas jau 2012. gada novembrī, toreiz gan bez pilnvarojuma to darīt, norādīja, ka viņš iesniedz apelācijas sūdzību SEMEA vārdā.

35.

Ir jānoskaidro, vai, ņemot vērā minēto, var uzskatīt, ka SEMEA apelācijas sūdzība ir iesniegta likumīgi.

36.

Tiesas Reglamenta 119. pantā, kas saskaņā ar Reglamenta 168. pantu ir piemērojams arī apelācijas tiesvedībā ( 8 ), saskaņā ar tā formulējumu vispirms tiek regulēts pilnvarojuma apliecinoša dokumenta neiesniegšanas gadījums. Proti, Reglamenta 119. panta 4. punktā ir norādīts uz neiesniegtiem “dokumentiem”, nenorādot uz materiāltiesisku pilnvarojuma trūkumu. Tātad tiesību norma apelācijas sūdzības kontekstā, pirmkārt, attiecas uz gadījumu, kad advokāts, iesniedzot apelācijas sūdzību, gan bija pilnvarots no klienta puses to iesniegt, taču apelācijas sūdzībai nebija pievienojis attiecīgu pierādījumu. Saskaņā ar Reglamenta 168. panta 4. punktu šis pierādījums var tikt iesniegts vēlāk Tiesas kancelejas noteiktā termiņā. Ja tas nenotiek, Tiesa lemj, “vai šīs prasības neievērošana [prasības pieteikumu vai procesuālo rakstu] nepadara formāli nepieņemamu.”

37.

No Reglamenta nevar tieši izsecināt, kādām tiesiskajām sekām ir jāiestājas, ja ne tikai Tiesai nav ticis iesniegts pilnvarojumu apliecinošs dokuments, bet arī advokāti faktiski nebija pilnvaroti to darīt apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī. Tāpat no tiesību normas formulējuma nevar izsecināt atbildi uz jautājumu, vai attiecīgais lietas dalībnieks vēlāk var apstiprināt bez pilnvarojuma iesniegtu apelācijas sūdzību un šādā veidā ar atpakaļejošu spēku novērst materiāltiesisku pilnvarojuma trūkumu. Taču tieši par to ir runa šajā lietā.

38.

Sākotnēji šķiet, ka pamatoti argumenti liecina par to, ka bez pilnvarojuma iesniegtas apelācijas sūdzības gadījumā ir jārunā par vairs nenovēršamu trūkumu. Proti, Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka pieņemamības nosacījumiem būtībā ir jābūt izpildītiem brīdī, kad tiek ierosināta tiesvedība Tiesā ( 9 ).

39.

Tomēr Tiesa vairāku prasītāju gadījumā ir apstiprinājusi visas tiesvedības pieņemamību, ja prasības celšanas brīdī tikai vienam prasītājam bija tiesības celt prasību ( 10 ), taču tā to būtībā pamatoja ar procesuālās ekonomijas argumentiem ( 11 ). Tie nav attiecināmi uz SEMEA gadījumu. Pirmkārt, abu apelācijas sūdzības iesniedzēju apelācijas sūdzības pamati šajā gadījumā nav vienādi, tādēļ procesuālās ekonomijas apsvērumi drīzāk liecina par to, ka, pierādot SEMEA apelācijas sūdzības nepieņemamību, tie nav jāpārbauda. Otrkārt, bez pilnvarojuma iesniegtai apelācijas sūdzībai piemīt nesalīdzināmi būtiskāks trūkums nekā vienkāršai tiesību celt prasību neesamībai. Proti, lietas dalībnieks, kuram nav tiesību celt prasību, tomēr būs pienācīgi devis norādes saviem pārstāvjiem celt prasību tā vārdā, un tās noraidīšanas gadījumā viņam būs arī jāsedz tiesāšanās izdevumi. Šīs tiesiskās sekas būtu grūti attiecināt arī uz pilnvarojuma neesamības gadījumu, gluži otrādi: ja ar pārstāvja, kuram nav pilnvarojuma, patvaļīgu rīcību tiek iesniegta apelācijas sūdzība, iespējamos tiesāšanās izdevumus nevar piespriest atlīdzināt šķietamajam apelācijas sūdzības iesniedzējam, bet gan labākajā gadījumā falsus procurator. Turklāt nebūtu jēgas pārbaudīt apelācijas sūdzības pamatotību, kuras iesniegšana vispār nevarētu tikt attiecināta uz šķietamo lietas dalībnieku pilnvarojuma trūkuma dēļ.

40.

Tomēr Tiesas judikatūrā ir atrodamas arī norādes, no kurām var secināt, ka Reglamenta 119. panta 4. punkts un 168. panta 4. punkts – plaši izprotot to formulējumu – varētu būt piemērojami ne tikai attiecībā uz trūkstošu pierādījumu vēlāku iesniegšanu, bet arī uz materiāltiesiska pilnvarojuma trūkuma novēršanu.

41.

Tā, piemēram, gadījumā, kurā lietas dalībnieku pārstāvošā advokāta likumīgais pilnvarojums bija apšaubāms, Tiesa par pietiekamu uzskatīja to, ka pēc prasības celšanas attiecīgā puse apstiprināja attiecīgās pārstāvības tiesības ( 12 ). Pret to, ka attiecīgais dokuments tika sagatavots tikai pēc prasības celšanas, Tiesa neiebilda. Ģenerāladvokāts M. Darmons [M. Darmon] saistībā ar tobrīd spēkā esošo tiesību normu, kas bija spēkā pirms Reglamenta 119. panta 4. punkta, norādīja uz to, ka “tas būtu pārāk liels formālisms, ja šo tiesību normu piemērotu tikai tad, ja pēc prasības pieteikuma iesniegšanas ir ticis iesniegts dokuments, kas bija sagatavots pirms prasības pieteikuma iesniegšanas” ( 13 ).

42.

Ņemot vērā minēto, Reglamenta 119. panta 4. punkts un 168. panta 4. punkts varot tikt saprasti tādējādi, ka tiesību normās netiek regulēta vienīgi apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī neesoša pilnvarojuma pierādījuma vēlāka iesniegšana, bet ka tajos arī ir sniegta iespēja novērst neesošu pilnvarojumu, piemēram, apelācijas sūdzības iesniegšanu “apstiprinot” vēlāk.

43.

Šāda plaša, uz materiāltiesiskiem trūkumiem attiecināma interpretācija liek izdarīt atbilstošus secinājumus. Saskaņā ar tiem, pirmkārt, attiecībā uz pilnvarojuma trūkumu – pierādījumu neesamības vai materiāltiesiskas neesamības dēļ – novēršanu tiek attiecināts vienots tiesiskā regulējuma koncepts, tādējādi tiek novērstas iespējamās nošķiršanas problēmas un tiek nodrošināta no valstī pastāvošiem aizspriedumiem brīva, Savienībā vienāda jautājuma izpratne. Otrkārt, tā kā Tiesa turpina būt tiesvedības pavēlniece un, nosakot samērīgu termiņu, var veicināt ātru skaidrības ieviešanu strīdīgās lietās, tiek pienācīgi nodrošinātas tiesiskās noteiktības un pareizas tiesvedības intereses.

44.

SEMEA vārdā iesniegtās apelācijas sūdzības gadījumā atbilstoši Tiesas attiecīgajai norādei par pilnvaras likumību pēdējā kompetentā institūcija, proti, tirdzniecības tiesa, iecēla ad hoc pārstāvi pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas SEMEA vārdā. Tā iecelšanas, līdzīgi kā “apstiprināšanas” šo secinājumu 41. punktā minētajā lietā, mērķis bija sniegt SEMEA iespēju turpināt apelācijas tiesvedību. Šādā veidā tas, ka advokāti iesnieguši apelācijas sūdzību, kļuva attiecināms uz SEMEA it īpaši tādēļ, ka ieceltā ad hoc pārstāvja gadījumā runa ir par to pašu personu, kura apmēram pirms gada advokātiem jau deva piekrišanu iesniegt apelācijas sūdzību SEMEA vārdā. Tā kā tādējādi Maître B. iecelšanā par ad hoc pārstāvi ir saskatāma vēlāka apelācijas sūdzības iesniegšanas apstiprināšana, ir jāsecina, ka šis sākotnējais trūkums attiecībā uz pilnvarojumu atbilstoši Reglamenta 119. pantam, to lasot kopā ar 168. panta 4. punktu, tika novērsts.

45.

Tādēļ likumīgi tika iesniegta ne tikai pašvaldības, bet arī SEMEA apelācijas sūdzība.

46.

Turpinājumā ir jāpārbauda, vai Komisija savas prasības pret SEMEA un pašvaldību varēja balstīt uz SEMEA līgumā ietverto šķīrējklauzulu.

47.

Tas, vai Komisija var atsaukties uz līgumā par subsīdiju piešķiršanu ietverto šķīrējklauzulu, ir strīdīgs divkārša iemesla dēļ. Tas tā ir tādēļ, ka no formālā viedokļa nedz pašvaldība, kas ir atbildētāja, nedz Komisija, kas cēlusi prasību, nav līgumslēdzējas puses līgumam par subsīdiju piešķiršanu, kurā ir ietverta strīdīgā šķīrējklauzula.

48.

Proti, Komisija, kas savā vārdā ir cēlusi prasību pret SEMEA un pašvaldību, līgumam par subsīdiju piešķiršanu pievienojās kā Eiropas Ekonomikas Kopienas pārstāve, tādēļ, pirmkārt, ir šaubas par tās (šajā gadījumā neapstrīdētajām) tiesībām celt prasību tiesā attiecīgajā lietā un, otrkārt, nav acīmredzams, ka tā no līguma par subsīdiju piešķiršanu šķīrējklauzulas var izsecināt savas tiesības celt prasību. Pēdējais minētais aspekts – kā procesuāls nosacījums – ir jāpārbauda pēc savas ierosmes (1. punktā).

49.

Turpretim pašvaldība nekādā veidā nepiedalījās līgumā par subsīdiju piešķiršanu, taču tai ir jāsamierinās ar to, ka, piemērojot līguma principus par labu trešajām personām, attiecībā uz to – kā tas ir norādīts pārsūdzētajā spriedumā – tiek piemērota līguma par subsīdiju piešķiršanu šķīrējklauzula. Tas, vai šī argumentācija ir pamatota, būs jāpārbauda turpinājumā saistībā ar jautājumu par pieņemamību attiecībā uz Komisiju (2. punktā).

50.

Šis jautājums galu galā ir par to, kas var būt par lietas dalībnieku tādu prasību gadījumā, kuras pamatojas ar šķīrējklauzulu: Savienība – kā līgumslēdzēja puse – vai to līguma slēgšanā pārstāvošā iestāde?

51.

No LESD 272. panta formulējuma attiecībā uz šo jautājumu neizriet viennozīmīga norāde, lai gan daži aspekti liecina par to, ka tiesvedībās, kuras pamatotas ar šķīrējklauzulām, “kas ietvertas publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Savienība ( 14 ) vai kuri noslēgti tās vārdā”, arī Savienībai pašai ir jābūt par lietas dalībnieci procesā ( 15 ). Tomēr, šķiet, ka pastāvīgā prakse ir pretēja ( 16 ), jo parasti prasības pieteikumā un vēlākā sprieduma ievaddaļā kā lietas dalībniece tiek norādīta nevis pati Savienība, bet gan Savienības iestāde, kas ir slēgusi attiecīgo šķīrējklauzulu saturošo līgumu ( 17 ).

52.

Pārsūdzētajā spriedumā šis jautājums nav ticis izskatīts. Taču galu galā uz jautājumu par pareizo lietas dalībnieku apzīmējumu var arī neatbildēt. Proti, šajā gadījumā ir tikai jānovērtē, vai Komisija saistībā ar savā vārdā celto prasību varēja atsaukties uz strīdīgo šķīrējklauzulu. Analizējot kopsakarā tādu judikatūru par Savienību kā lietas dalībnieci Savienības tiesās ( 18 ), kurā ir saskatāma tendence, ka lietas dalībnieka nepareizai apzīmēšanai Savienības gadījumā būtībā nav nozīmes, ja atbildētājiem ir skaidrs strīda saturs un tātad nav apdraudēta procesuālo tiesību izmantošana no atbildētāju puses, uz minēto būtu jāatbild apstiprinoši. Šajā gadījumā nevar būt šaubu par nevienu no aspektiem.

53.

Tādēļ Komisija savā vārdā ierosinātā tiesvedībā – katrā ziņā pret SEMEA – varēja atsaukties uz SEMEA līguma šķīrējklauzulu.

54.

Taču ir jānoskaidro, vai šķīrējklauzula varēja tikt izmantota ne tikai attiecībā uz SEMEA, bet arī attiecībā uz pašvaldību.

55.

Šis jautājums – kā obligāts procesuāls nosacījums – ir jānoskaidro pēc savas ierosmes, neatkarīgi no apelācijas sūdzības pamatos ietvertajiem iebildumiem. Ir jānoskaidro četri aspekti: pirmkārt, SEMEA līguma klauzulas formulējums, otrkārt, darbības pēc līguma noslēgšanas, treškārt, no LESD 272. panta izrietošie kritēriji un, ceturtkārt, prasības attiecībā uz pierādījumiem, kas izriet no Reglamenta saistībā ar šķīrējklauzulu.

56.

Saskaņā ar SEMEA līgumu Tiesas “kompetencē ir pieņemt lēmumu par jebkuru strīdu, kas pušu starpā radies attiecībā uz līgumu”. Tātad vispirms šī klauzula attiecas tikai uz līgumslēdzējām pusēm – SEMEA un Savienību – un nevar tikt izmantota attiecībā pret Mijo pašvaldību.

57.

Vispirms ir jāsecina, ka Komisija nenoslēdza nevienu uz šķīrējklauzulu attiecināmu vienošanos pēc līguma noslēgšanas. Nav dokumentēts arī neviens rakstisks līgums starp SEMEA un pašvaldību, bet gan tikai atsevišķi akcionāru kopsapulces vai pašvaldības padomes lēmumi. Taču Vispārējā tiesa ( 19 ) izmanto vispārējos līgumtiesību principus un secina, ka SEMEA ar pašvaldības lēmumiem saistīto parādu pārņemšana kopsakarā ar SEMEA aktīvu nodošanu pašvaldībai – atbilstoši tās mērķim un ņemot vērā visus apstākļus – ir jāsaprot kā līgums par labu Savienībai. Pašvaldība un SEMEA esot vēlējušās, lai Savienībai rastos prasījums pret Mijo pašvaldību, un pašvaldība, “zinot par strīdu [..] attiecībā uz strīdīgo parādu”, esot piekritusi, lai uz to tiktu attiecināta SEMEA līguma šķīrējklauzula. Tam, ka kreditoru nepiekrišanas dēļ parāda pārņemšanai nav bijusi pušu paredzētā atbrīvojošajā iedarbība, šajā ziņā neesot nozīmes.

58.

Lai noskaidrotu, vai šādā veidā ir tikusi noslēgta pašvaldībai saistoša šķīrējklauzula, nozīme ir no LESD 272. panta izrietošajiem kritērijiem ( 20 ), kas, tā kā LESD 272. panta gadījumā runa ir par izņēmumu, turklāt ir jāinterpretē šauri ( 21 ).

59.

Vispārējā tiesa ( 22 ) uzskata, ka ir iespējams saskaņā ar līgumtiesību principiem nolīgt šķīrējklauzulu par labu trešajām personām pilnīgi bez Savienības piedalīšanās; šajā ziņā gan runa esot nevis par Savienības, bet katrā ziņā “tās vārdā noslēgtu līgumu” LESD 272. panta izpratnē.

60.

Šis viedoklis ir apšaubāms. Savienības vārdā noslēgts līgums skar Savienības finansiālās intereses. To it īpaši tādēļ, ka LESD 272. pants – kā izņēmums – ir jāinterpretē šauri, var slēgt tikai iestādes vai struktūras, kas drīkst rīkoties Savienības vārdā. Trešās personas, kas pie tādām nepieder, to nedrīkst darīt. Tādēļ līgums, kas ir noslēgts, piedaloties tikai ar Savienību nesaistītām trešajām personām un bez Savienības iestāžu iniciatīvas, – kā šajā gadījumā – vienošanās starp SEMEA un pašvaldību, kas panākta pēc līguma noslēgšanas, – neatbilst LESD 272. pantā noteiktajām prasībām.

61.

Neraugoties uz minēto, nevar arī secināt, ka pašvaldība vēlējās, lai tai tiktu piemērota šķīrējklauzula LESD 272. panta izpratnē. Attiecīga puses griba, kas būtu obligāta vienošanās par šķīrējklauzulu sastāvdaļa, pirmkārt, nevar tikt izsecināta no apstākļu kopuma saistībā ar vienošanos starp SEMEA un pašvaldību, kas panākta pēc līguma noslēgšanas, un, otrkārt, nevar vienkārši tikt prezumēta. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, kā par to liecina dokumenti, kuros ir aprakstīta SEMEA likvidācija, ka šķīrējklauzulas pastāvēšanu nav skaidri minējusi SEMEA, nedz arī to expressis verbis pieņēmusi zināšanai pašvaldība. Gluži otrādi: nedz pašvaldības padomes 2008. gada 18. decembra lēmumā, nedz 2008. gada 21. novembra ziņojumā par likvidāciju nav ietvertas attiecīgas norādes; drīzāk tajos, kur vien iespējams, ir maldinoši norādīts, ka strīdīgajām SEMEA līgumam par subsīdiju piešķiršanu ir piemērojamas Francijas tiesības, kas katrā ziņā uzreiz neliecina par to, ka prasījums ietilptu Savienības tiesu kompetencē.

62.

No visa minētā nevar secināt, ka ar līgumu būtu nolīgta šķīrējklauzula par labu trešajām personām, uz ko Komisija varētu atsaukties attiecībā uz pašvaldību.

63.

Pat ja būtu pastāvējusi šāda vienošanās starp SEMEA un pašvaldību, rastos arī vēl turpinājumā pārbaudāms jautājums, vai tika izpildītas prasības attiecībā uz pierādījumiem, kas ir izvirzītas Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 5.a punktā attiecībā uz šķīrējklauzulu.

64.

Saskaņā ar minētā Reglamenta 44. panta 5.a punktu prasības pieteikumam ir jāpievieno līguma, kurā ir ietverta šķīrējklauzula, kopija. Tātad, citiem vārdiem sakot, Komisijai ir jāpierāda šķīrējklauzulas esamība, iesniedzot dokumentu.

65.

Attiecībā uz Mijo pašvaldību Komisija šo pierādījumu nav iesniegusi – un to arī nevarēja iesniegt –, jo šķietamā vienošanās par šķīrējklauzulu par labu Komisijai, kā to norāda Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ( 23 ), izriet tikai “no līguma starp SEMEA un Mijo pašvaldību mērķa, kā arī no lietas apstākļiem” ( 24 ), un tādējādi, ja tā pastāvētu, tai būtu nerakstītas, bet gan netiešas vienošanās raksturs. Šāda vienošanās neatbilst prasībām attiecībā uz pierādījumiem, kas izvirzītas Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 5.a punktā, kurā ir noteikts pienākums iesniegt tiesā kopiju, tātad dokumentu, kurā ir ietverta strīdīgā šķīrējklauzula.

66.

Judikatūrā gan šī tiesību norma ir tikusi interpretēta plaši un ir ticis atzīts par pietiekamu, ja tika iesniegts neparakstīts līguma projekts kopā ar saraksti, kas uz to attiecas ( 25 ), vai ja lietas dalībnieki atsaucās uz ar līgumu nesaistītiem dokumentiem ( 26 ). Tomēr minētā reglamenta 44. panta 5.a punktam tiktu atņemta jebkāda iedarbība, ja pilnībā netiktu ņemts vērā tiesību normas galvenais elements: proti, ka ir jāiesniedz strīdīgās klauzulas rakstveida kopija, no kuras tieši var secināt, kuras lietas dalībnieces attiecībā uz kuru līgumu ir vienojušās par Savienības tiesu kompetenci. Šajā saistībā nepietiek ar tādu dokumentu iesniegšanu, kas tikai ļauj izdarīt secinājumus par iespējamu mutvārdu vai netiešu vienošanos, rakstveidā neizklāstot tās saturu, jo ir grūti uzskatīt par līguma “kopiju” apstākļus, kas nav aprakstīti dokumentā ( 27 ). Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 5.a punkts ir cieši saistīts ar LESD 272. panta – kā pārmērīgas kompetences tiesību normai – izņēmuma raksturu, un tādēļ tā pamatsaturs ir jāinterpretē šauri un to nevar izprast tādējādi, ka nebūtu jāiesniedz dokuments, kurā viennozīmīgi un expressis verbis ir ietverta strīdīgā šķīrējklauzula.

67.

Šajā ziņā 44. panta 5.a punkta mērķis ir arī tiesiskā noteiktība un, kā tas a contrario izriet no Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 6. punkta, atšķirībā no 44. panta 3.–5. punktā minētajām formalitātēm tajā noteiktās prasības nevar tikt izpildītas vēlāk, iesniedzot trūkstošos dokumentus. Tātad, ja, iesniedzot prasību, netiek iesniegta šķīrējklauzulas kopija, prasība ir jānoraida kā nepieņemama.

68.

Tā kā šajā gadījumā Komisija attiecībā uz Mijo pašvaldību nav iesniegusi Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 5.a punktā ietvertajām prasībām atbilstošu šķīrējklauzulas kopiju, Vispārējās tiesas kompetencē nebija izskatīt pret pašvaldību celto prasību. Tātad Vispārējā tiesa, uzskatot pret pašvaldību celto prasību par pieņemamu, pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā.

69.

Līdz ar to Mijo pašvaldības apelācijas sūdzība ir jāapmierina. Pārsūdzētais spriedums, ciktāl pašvaldībai tiek piespriests solidāri samaksāt summu un atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ir jāatceļ un, tā kā to atļauj tiesvedības stadija, atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta 1. punkta otrajam teikumam pret to celtā prasība ir jānoraida.

70.

Ņemot vērā šo starpsecinājumu, turpinājumā ir jāpārbauda tikai SEMEA apelācijas sūdzības pamati. Ciktāl tajos attiecībā uz Francijas tiesību normām par noilgumu un likvidāciju tiek iebilsts pret nepareizu valsts tiesību piemērošanu, sākotnēji rodas jautājums, vai un, ja jā, kādā apmērā Tiesai apelācijas tiesvedībā ir tiesības pārbaudīt, kā Vispārējā tiesa ir piemērojusi valsts tiesības. Proti, ja tai nav vai ir tikai ierobežotas tiesības to darīt, ar to saistītos apelācijas sūdzības pamatus var atsevišķi nepārbaudīt. Šie jautājumi ir jāpārbauda turpinājumā.

71.

Vispirms ir jānoskaidro, vai ar valsts tiesībām saistītajiem apelācijas sūdzības pamatiem ir nozīme apelācijas instancē.

72.

Tiesas kompetence apelācijas tiesvedībā tiek konkretizēta Statūtu 58. pantā, atbilstoši kuram “apelācijas sūdzības Tiesai iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tās pamatojas uz to, ka Vispārējā tiesa nav bijusi kompetenta, pārkāpusi reglamentu, nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas iesniedzēja intereses, kā arī pārkāpusi Savienības tiesību aktus”.

73.

Tādēļ sākotnēji šķiet, ka nav iespējams apelācijas instancē iebilst pret iespējamām kļūdām valsts tiesību piemērošanā, kuras var piedēvēt Vispārējai tiesai. Tas tādēļ, ka šādas kļūdas tiesību piemērošanā principā ( 28 ) nebūtu Savienības tiesību, bet gan tikai valsts tiesību pārkāpums. Taču saskaņā ar Statūtu 58. pantā ietverto izsmeļošo kompetenču katalogu Tiesas kompetencē nav pārbaudīt valsts tiesības apelācijas tiesvedībā ( 29 ).

74.

Līdz ar to attiecībā uz šķīrējklauzulu atbilstoši LESD 272. pantam pašreiz spēkā esošās tiesības, pirmkārt, nozīmē, ka Vispārējai tiesai pēc prasības celšanas pirmajā instancē attiecīgajā gadījumā ir jāveic visaptveroša pārbaude, ņemot vērā atbilstoši izvēlei piemērojamās valsts tiesības. Taču, otrkārt, Tiesai apelācijas instancē pēc pirmās instances sprieduma pasludināšanas, ņemot vērā Statūtu 58. pantu, būtībā ir aizliegts vērtēt apelācijas sūdzības pamatus, ar kuriem tiek apstrīdēta tikai nepareiza valsts tiesību piemērošana no Vispārējās tiesas puses.

75.

Tomēr pastāvīgajā judikatūrā kopumā ir atrodami Tiesas spriedumi, kuros apelācijas instancē – un tieši šķīrējklauzulu gadījumos ( 30 ) – Tiesa pārbaudījusi valsts tiesību piemērošanu, kas veikta pirmajā instancē, to sīkāk nepamatojot attiecībā uz Statūtu 58. pantu.

76.

Es iesaku Tiesai šo judikatūras virzienu pārdomāt. Tas tādēļ, ka, pirmkārt, tas neatbilst Statūtu 58. panta skaidrajam formulējumam. Otrkārt, pastāv zināma pretruna ar virspalātas spriedumu lietā Edwin/ITSB ( 31 ), kurā Tiesa – gan ņemot vērā ar tiesībām par preču zīmēm saistīto strīda saturu un expressis verbis neatsaucoties uz Statūtu 58. pantu – savu kompetenci apelācijas instancē attiecībā uz valsts tiesībām rezumē šādi: “Lai apelācijas ietvaros īstenotu pārbaudi par Vispārējās tiesas veiktajiem konstatējumiem attiecībā uz minētajām valsts tiesību normām, Tiesai ir pilnvaras izvērtēt, pirmkārt, vai Vispārējā tiesa, pamatojoties uz tai iesniegtajiem dokumentiem un citiem materiāliem, nav sagrozījusi attiecīgo valsts tiesību normu formulējumu vai uz tām attiecināmo valsts tiesu judikatūru, vai arī ar tām saistītās tiesību doktrīnas publikācijas, pēc tam – vai Vispārējā tiesa, ņemot vērā šos elementus, nav veikusi konstatējumus, kas acīmredzami ir pretrunā ar to saturu, un, visbeidzot, vai Vispārējā tiesa, veicot visu elementu vērtējumu un nolūkā konstatēt attiecīgo tiesību normu saturu, nav piešķīrusi vienam no šiem elementiem piemērojamību, kas tam nepienākas, ņemot vērā pārējos elementus, ciktāl tas acīmredzami izriet no lietas materiāliem.” ( 32 ) Tātad Tiesa, kad tā lemj kā apelācijas instance, uzskata par piemērotu ieviest labojumus valsts tiesību piemērošanā tikai sagrozīšanas gadījumā vai tad, ja Vispārējā tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā ( 33 ).

77.

Šajā ziņā nepastāv pretruna ar Statūtu 58. pantu, atbilstoši kura formulējumam no Tiesas kompetences ir pilnībā izslēgta valsts tiesību pārbaude. Gluži otrādi, Tiesa attiecībā uz valsts tiesību analīzi mutatis mutandis izmanto to pašu pārbaudes veidu, ko arī apelācijas instancē tā izmanto attiecībā uz Savienības tiesībām pretrunā esošu faktu sagrozīšanu ( 34 ).

78.

Gadījumos, kad Vispārējā tiesa ir acīmredzami nepareizi piemērojusi valsts tiesības, – un tikai šādos gadījumos – šāds pārbaudes veids sniedz Tiesai iespēju iejaukties, izmantojot attiecīgu apelācijas tiesvedību, un atcelt kļūdaino spriedumu ( 35 ).

79.

Šis lietā Edwin/ITSB attīstītais risinājums attiecībā uz preču zīmju tiesībām attiecībā uz tā formulējumu un pēc būtības ir vispārināms, un pastāv pamatoti argumenti tam, ka to var attiecināt arī uz apelācijas tiesvedību šķīrējklauzulu gadījumā. Ar to, ka tādējādi šajā ziņā tiek samazināts tiesiskās aizsardzības apjoms, jo ne katrs Vispārējās tiesas pieļauts valsts tiesību pārkāpums otrajā instancē var būt par iemeslu pirmās instances sprieduma atcelšanai, ir jāsamierinās, ņemot vērā LESD 256. panta 1. punkta skaidro tiesisko regulējumu, to lasot kopā ar Tiesas statūtu 58. pantu. Šajā gadījumā minēto problēmu varētu novērst tikai Savienības likumdevējs. Nav jābaidās no tā, ka radīsies problemātiska situācija attiecībā uz efektīvu tiesību aizsardzību. Pirmkārt, efektīvas tiesību aizsardzības princips obligāti nenozīmē procesu vairākās instancēs; otrkārt, valsts tiesību acīmredzami nepareizas piemērošanas gadījumā Tiesai arī kā apelācijas tiesai nav aizliegts atcelt pirmās instances spriedumu, pamatojoties uz attiecīgu apelāciju.

80.

Pamatojoties uz šo pieņēmumu, attiecībā uz šo lietu rodas jautājums, pirmkārt, vai var izvērtēt apelācijas tiesvedībā izvirzītu iebildumu par valsts tiesību acīmredzami nepareizu piemērošanu. Otrkārt, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, rodas vēl viens jautājums par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja SEMEA ir iebildusi pret šo apstākli, izvirzot pietiekami pamatotu un lietā nozīmīgu apelācijas sūdzības pamatu.

81.

Šajā gadījumā ir jāatbild noliedzoši jau uz pirmo jautājumu, līdz ar to vairs nav jāanalizē otrais jautājums. Tas tādēļ, ka Vispārējā tiesa ir rūpīgi pārbaudījusi Francijas tiesības un judikatūru par strīdīgo noilguma un likvidācijas problemātiku un ir norādījusi uz pamatotiem risinājumiem, kuri nevarētu tikt atspēkoti ar iebildumiem par sagrozīšanu un acīmredzamu kļūdu.

82.

Attiecīgi SEMEA šajā ziņā izvirzītie apelācijas sūdzības pamati nav apstiprināmi.

83.

Nobeigumā ir jāpārbauda apelācijas sūdzības pamats, uz kuru SEMEA ir norādījusi saistībā ar tās pretprasības noraidīšanu. Šis apelācijas sūdzības pamats galvenokārt ir balstīts uz Pamattiesību hartas 41. pantu, tātad tas ir saistīts ar Savienības tiesībām un ir jāpārbauda pilnībā.

84.

Ar savu pretprasību SEMEA pakārtoti lūdz atlīdzināt zaudējumus, kas atbilst Komisijas pieprasītajam strīdīgajam parādam, pieskaitot procentus, un savu prasību galvenokārt pamato ar Savienības ārpuslīgumisko atbildību un pamattiesībās nodrošinātajām tiesībām uz labu pārvaldību. Komisija esot pārkāpusi Hartas 41. pantu tādēļ, ka tā savu prasījumu ir izvirzījusi tikai ar nokavēšanos un it īpaši starp pirmo un otro brīdinājumu ir ļāvusi paiet aptuveni 12 gadiem. Šādā veidā tostarp esot uzkrājušies ievērojami nokavējuma procenti, kas pretējā gadījumā varētu tikt novērsti.

85.

Šī situācija būtībā liek uzdot jautājumu, vai un, ja jā, ar kādiem nosacījumiem, ņemot vērā tiesības uz labu pārvaldību, var izvirzīt iebildumu par Komisijas kavēšanos savu parādu piedzīšanā un vai, pamatojoties uz minēto, Komisijas prasījuma tiesības – neatkarīgi no to noilguma un pirms tā – var izbeigties. Tas, ka SEMEA šo problemātiku ir formulējusi pretprasībā, var tikt izskaidrots tādējādi, ka Francijas tiesībās nav pazīstams tiesību zaudēšanas institūts, kāds Vācijas tiesībās tiek izsecināts no labas ticības principa ( 36 ). Taču, galu galā, lietā ir runa par iebildumiem, kas balstīti uz pamattiesībām, pret tiesā izvirzītajiem pamata un blakus prasījumiem. Šajā gadījumā prasījums ir arī jāvērtē attiecīgi.

86.

Tātad ir jāpārbauda, kāda var būt pamattiesību uz labu pārvaldību nozīme ar līgumtiesībām saistītos lietas apstākļos, vai, pamatojoties uz tām, līgumtiesiski prasījumi var zaudēt spēku un vai tos var izmantot kā juridisku iebildumu, lai iebilstu pret prasījumu par nokavējuma procentiem.

87.

Vispirms Komisijai nebija liegts rīkoties ar saviem aktīviem pēc sava ieskata to valsts tiesību ietvaros, par kurām tā vienojās ar SEMEA, un arī izmantot tās likumos noteiktos noilguma termiņus. Hartas 41. pantu ir grūti saprast tādējādi, ka atbilstoši tam tādu skaidru noilguma termiņu vietā, kuri attiecas uz līgumiskiem prasījumiem, vienkārši tiek noteikts mazāk konkrēts “pieņemams termiņš”. Tādējādi netiktu ievērota nedz tiesiskā noteiktība, nedz abu pušu intereses. Citiem vārdiem sakot, vērtējot ar līgumiem saistītas situācijas, vispirms par “pieņemamiem” termiņiem Hartas izpratnē ir jāuzskata tie termiņi, par kuriem puses ir vienojušās līgumā.

88.

Tomēr, ja Komisija uzsāk parādu piedzīšanu, tai, ņemot vērā, ka tai ir piemērojama Harta, šī situācija, kas attiecas arī uz tās līgumslēdzēju pusi, ir jāatrisina pieņemamā termiņā. Minēto nemaina apstāklis, ka tās līgumslēdzējai pusei attiecībā uz to Hartā nav noteikti pienākumi. “Bēgot uz privāttiesībām”, Komisija, neraugoties uz minēto, nevar atbrīvoties no pienākuma ievērot pamattiesības.

89.

Šajā gadījumā Komisijas rīcība, raugoties no samērīguma viedokļa, ir problemātiska, jo tā, no vienas puses, ar 1993. gada 27. aprīļa atmaksāšanas lūgumu sāka laikus skaitīt nokavējuma procentus, taču, no otras puses, tā lika mierā parādnieci apmēram 12 gadus un tikai no 2005. gada 18. novembra, taču uzstājīgi, steidzināja atmaksāt parādu kopā ar ievērojamiem procentiem, kuru summa, kā neapstrīdami norāda SEMEA, tagad pat pārsniedz pamatprasījumu.

90.

Tā kā Komisijai bija no pamattiesībām izrietošs pienākums laicīgi piedzīt parādu, ko tā neizpildīja līdz 2005. gada 18. novembrim, vilcināšanās piedzīt parādu var tikt uzskatīta par rīcību, kas ir tiešā cēloņsakarībā ar kavējuma procentiem, kas ir uzkrājušies šajā laikposmā.

91.

Tomēr tas, ka Vispārējā tiesa cēloņsakarības trūkuma dēļ ir pilnībā noraidījusi pretprasību arī par procentiem, jo par maksājuma neveikšanu esot atbildīga tikai SEMEA ( 37 ), un nav pietiekami pamatojusi Hartas 41. panta 1. punkta pārkāpumu, arī neiztur juridisku pārbaudi. Gluži otrādi, pretprasības noraidīšanai apelācijas tiesvedībā ir nozīme tikai, ciktāl tā attiecas uz galveno parādu un procentiem, kas ir uzkrājušies no 2005. gada 18. novembra. Turklāt pretprasībā norādītā SEMEA prasījuma dēļ galu galā attiecīgi tiek samazināta prasībā ietvertā prasījuma summa.

92.

Nobeigumā ir jānoskaidro jautājums par tiesāšanās izdevumiem.

93.

Tā kā Mijo pašvaldības apelācijas sūdzība bija pamatota, Komisija atlīdzina pašvaldības tiesāšanās izdevumus. Tā kā SEMEA apelācija tika daļēji apmierināta un daļēji noraidīta, tad SEMEA un Komisija attiecīgi sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas (Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punkts, to lasot kopā ar 138. panta 2. un 3. punktu).

94.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai pieņemt šādu nolēmumu: