1.

Cik drīkst maksāt procedūras vides aizsardzības lietā? Par šo jautājumu runa ir izskatāmajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā. Proti, atbilstoši Orhūsas konvencijai ( 2 ) un Vides direktīvas ( 3 ) un Piesārņojuma direktīvas ( 4 ) noteikumiem par tās transponēšanu procedūras nedrīkst būt pārlieku dārgas.

2.

Anglijā un Velsā katrā ziņā pastāv būtiski riski saistībā ar procedūru izmaksām, īpaši saistībā ar honorāriem, kādus tur parasti iekasē pārstāvji tiesā. Tādēļ pēc vides lietas izskatīšanas Supreme Court [Augstākā tiesa] vaicā, kā ir jāpiemēro konvencija un atbilstošās direktīvu normas, izlemjot strīdu par tiesvedības izmaksām.

3.

Atbilstošās tiesību normas par tiesāšanās izdevumiem vides lietās ir ietvertas Orhūsas konvencijā, kuru toreizējā Eiropas Kopiena parakstīja 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā (Dānija) ( 5 ).

4.

Iespēja vērsties tiesā ir minēta konvencijas 7., 8. un 18. apsvērumā:

“Atzīstot arī to, ka katrai personai ir tiesības dzīvot vidē, kas atbilst šīs personas veselības stāvoklim un labklājībai, un pienākums gan individuāli, gan sadarbībā ar citiem aizsargāt un uzlabot vidi pašreizējo un nākamo paaudžu labā,

uzskatot, ka, lai īstenotu šīs tiesības un pildītu šo pienākumu, pilsoņiem jābūt pieejamai informācijai, jābūt tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā un iespējai griezties [vērsties] tiesā saistībā ar vides jautājumiem, un šajā sakarā atzīstot, ka iedzīvotājiem var būt nepieciešama palīdzība, lai īstenotu savas tiesības,

[..]

rūpējoties, lai sabiedrībai, tostarp organizācijām, būtu pieejama efektīva tiesvedības sistēma, kas nodrošinātu likumos noteikto interešu aizsardzību un likumību, [..]”

5.

Konvencijas pamatmērķis ir nostiprināts tās 1. pantā:

“Lai pašreizējā un nākamajās paaudzēs aizsargātu ikvienas personas tiesības dzīvot vidē, kas atbilstu personas veselības stāvoklim un labklājībai, katra Puse saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem garantē tiesības piekļūt informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem”.

6.

Konvencijas 3. panta 8. punktā ir minēti tiesāšanās izdevumi:

“Katra Puse nodrošina, lai personas, kas īsteno savas tiesības atbilstoši šīs konvencijas noteikumiem, par šādu iesaistīšanos nekādi netiktu sodītas, vajātas vai iespaidotas. Šis noteikums neierobežo valstu tiesu kompetenci lemt par pamatotu tiesāšanās izdevumu segšanu.”

7.

Konvencijas 9.pantā ir regulēta iespēja vērsties tiesā vides lietās. Tā 4. un 5. punktā cita starpā ir runa par tiesāšanās izdevumiem:

“(4)   Turklāt, neskarot 1. punktu, šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp, vajadzības gadījumā, pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi, un tām ir jābūt taisnīgām, objektīvām un ātrām, kā arī tās nav saistītas ar pārmērīgām izmaksām. [..]

(5)   [..] kā arī lemj par atbilstošu palīdzības sistēmu ieviešanu, lai novērstu vai mazinātu finansiālus un citus šķēršļus saistībā ar griešanos [vēršanos] tiesu iestādēs.”

8.

Visbeidzot ir jānorāda uz Orhūsas konvencijas Atbilstības komitejas (Aarhus Convention Compliance Committee, turpmāk tekstā – “Atbilstības komiteja”) praksi. Šo Atbilstības komiteju, kurā ietilpst eksperti, konvencijas puses izveidoja, lai veicinātu konvencijas 15. pantā paredzēto konvencijas noteikumu izpildes pārbaudi. Tā it īpaši izmeklē individuālās sūdzības ( 6 ). Tās izmeklēšanas noslēgumā tiek pieņemti tā saucamie “secinājumi un ieteikumi”.

9.

Transponējot Orhūsas konvenciju, ar Direktīvu 2003/35/EK ( 7 ) Vides direktīvā tika iekļauts 10.a pants un Piesārņojuma direktīvā tika ietverts 15.a pants. Abos pantos ir paredzēta iespēja vērsties tiesā noteiktās vides lietās un to 5. punktos ( 8 ) ir paredzēts šādi:

“Visām šīm procedūrām jābūt godīgām, taisnīgām, laicīgām un ne pārmērīgi dārgām.”

10.

Izskatāmās lietas pamatā ir David Edwards prasības tiesvedība par Environment Agency [Vides aģentūra] lēmumu, ar ko tika atļauta cementrūpnīcas ekspluatācija. Ciktāl zināms, attiecīgais uzņēmums tiesvedībā nav piedalījies.

11.

Prasību pirmā instance 2005. gadā noraidīja. Tad Edwards iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Court of Appeal [Apelācijas tiesa]. Šajā instancē tiesvedībā prasītāja prasījumu atbalstam uz visu atlikušo procedūru iestājās Pallikaropoulos k-dze, jo Edwards no lietas izstājās. Viņas tiesāšanās izdevumi tiesvedībā Court of Appeal jau iepriekš tika ierobežoti ar GBP 2000. Court of Appeal apelācijas sūdzību noraidīja, un 2006. gadā tika pieņemts lēmums par tiesāšanās izdevumiem, kurā Pallikaropoulos tika piespriests atlīdzināt pretējās puses tiesāšanās izdevumus iepriekš minētajā apmērā.

12.

Pēc tam Pallikaropoulos minēto lēmumu pārsūdzēja House of Lords [Lordu palāta]. Tiesvedības sākumā viņa iesniedza lūgumu par tiesvedības izdevumu atlīdzināšanu, kurā viņa lūdza ierobežot viņai uzliekamos tiesāšanās izdevumus. House of Lords viņas pieprasījumu noraidīja, cita starpā norādot, ka viņa neesot sniegusi nedz ziņas par savu dzīves līmeni, nedz identitāti, nedz arī par visu viņas pārstāvēto personu dzīves līmeni.

13.

Ar 2008. gada 16. aprīļa spriedumu House of Lords apstiprināja Court of Appeal spriedumu, ar ko tika noraidīta Pallikaropoulos iesniegtā apelācijas sūdzība. 2008. gada 18. jūlijāHouse of Lords pieņēma lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, ar ko Pallikaropoulos tika piespriests atlīdzināt visus tiesvedībā House of Lords radušos tiesāšanās izdevumus.

14.

Tagad strīds par minēto lēmumu par tiesāšanās izdevumiem tiek izskatīts Supreme Court, kura pa to laiku ir stājusies House of Lords vietā. Šajā tiesvedībā Supreme Court Tiesai ir uzdevusi šādus jautājumus:

15.

Pallikaropoulos k-dze, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, Dānijas Karaliste, Īrija, Grieķijas Republika, un Eiropas Komisija rakstveidā un 2012. gada 13. tiesas sēdē sniedza savus apsvērumus.

16.

Pirmais un trešais Supreme Court uzdotais jautājums ir jāizskata kopā, jo tie abstrakti attiecas uz dalībvalstu rīcības brīvību, transponējot attiecīgās normas (par to A punktā). Pamatojoties uz atbildi uz šiem abiem jautājumiem, uz pārējiem jautājumiem konkrētos aspektos var atbildēt pēc kārtas (par to B, C un D punktā).

17.

Pirmais un trešais jautājums ir par to, vai Tiesa var izlemt, vai valsts tiesai, pieņemot lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, vides aizsardzības lietā, kurā sabiedrības loceklim spriedums ir bijis nelabvēlīgs, ir jāvēršas pret pienākumu novērst pārmērīgus tiesāšanās izdevumus, vai tas ir pilnībā izlemjams atbilstoši valsts tiesībām, ciktāl attiecīgā tiesvedība nekļūst tikai “pārmērīgi dārga”.

18.

Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktā, kā arī Vides direktīvas 10.a panta 5. punktā un Piesārņojuma direktīvas 15.a panta 5. punktā ir paredzēts, ka procedūrām vides lietās jābūt godīgām, taisnīgām, laicīgām un ne pārmērīgi dārgām.

19.

Kā atgādina Īrija, atbilstoši LESD 288. panta 3. punktam direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes. Fakts, ka ar direktīvām tiek transponēta arī būtībā tādi pati starptautiskas konvencijas norma, neliek apšaubīt šo dalībvalstu izvēles brīvību.

20.

Izskatāmajā lietā šādi piešķirtā rīcības brīvība ir jo īpaši plaša, jo minētajās normās nav nekādu turpmāku norāžu, kā konkrēti būtu jāizvairās no pārlielu lieliem tiesāšanās izdevumiem.

21.

Vairumā dalībvalstu tiesiskajos regulējumos par tiesāšanās izdevumiem ir uzsvērta šīs rīcības brīvības nepieciešamība. Nedz konvencijas 9. panta 4. punkts, nedz arī direktīvu normas nav paredzētas šo tiesisko regulējumu harmonizēšanai. Tajās ir prasīti vienīgi nepieciešamie pielāgojumi.

22.

Tādēļ kā starpsecinājums ir jāatzīmē, ka būtībā pašu dalībvalstu kompetencē ir noteikt, kā sasniegt Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktā, Vides direktīvas 10.a pantā un Piesārņojuma direktīvas 15.a pantā paredzēto mērķi – nepadarīt procedūru pārlieku dārgu.

23.

Tomēr dalībvalstu rīcības brīvība nav neierobežota. Tiesa saistībā ar konvenciju jau ir atgādinājusi, ka gadījumā, ja nav atbilstoša Savienības regulējuma, tad dalībvalstīm pašām savos tiesību aktos ir jāparedz procesuālie noteikumi saistībā ar prasībām, kuru mērķis ir indivīdiem Savienības tiesībās paredzēto tiesību aizsardzība. Dalībvalstīm katrā ziņā ir jānodrošina efektīva šo tiesību aizsardzība katrā atsevišķā gadījumā ( 9 ).

24.

Tādēļ valstu tiesiskajam regulējumam katrā konkrētā gadījumā ir jānovērš, ka tiesāšanās izdevumi kļūtu pārmērīgi.

25.

Jēdziena “pārlieku dārgas” interpretāciju, proti, konvencijas 9. panta 4. punktā un direktīvās paredzētā mērķa noteikšanu nevar atstāt dalībvalstu ziņā. No Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības izriet, ka Savienības tiesību normas jēdzieniem, kuri tās jēgas un nozīmes noskaidrošanai neietver skaidras norādes uz dalībvalstu tiesībām, visā Savienībā ir jāpiešķir autonoma un vienota interpretācija, kura ir jāveic, ņemot vērā normas kontekstu un attiecīgā regulējuma mērķis; Tiesa šajā sakarā papildus norāda arī uz vienlīdzības principu ( 10 ). Atšķirībā no jēdzieniem “pietiekama ieinteresētība” un “tiesību aizskārums”, direktīvās saistībā ar jēdzienu “pārmērīgi dārgas” nav norādes uz valstu tiesībām.

26.

Norādes uz to, kas ir jāsaprot ar pārmērīgi dārgas procedūras novēršanu, izriet jau no normas teksta un arī no tās konteksta ( 11 ), tas ir, tā kā nav tālāku norāžu Direktīvā 2003/35 un īpaši jau Orhūsas konvencijā. Turklāt nozīme ir vispārīgajām prasībām par Savienības tiesību transponēšanu un īstenošanu, īpaši pietiekami skaidras transponēšanas nepieciešamībai ( 12 ), efektivitātes un vienlīdzīguma principiem ( 13 ), kā arī Savienības tiesībās paredzēto pamattiesību ievērošanai ( 14 ).

27.

Komisijas izceltais jēdziens “pārmērīgi”, kas raksturo izmaksu novēršamo īpašību atsevišķās direktīvu valodu redakcijās, kā arī atbilstošajos konvencijas tulkojumos ( 15 ), varētu būt norāde uz samērīguma principu. Šis princips ir jāņem vērā katrā gadījumā, interpretējot direktīvas ( 16 ), un tam dabīgi ir pretrunā pārmērīgas izmaksas saistībā ar direktīvās un Orhūsas konvencijā minēto iespēju vērsties tiesā.

28.

Tomēr, ierobežojot tiesāšanās izdevumus, aprobežošanās ar samērīguma principu būtu nepietiekama. Trijās oficiālajās konvencijas valodu redakcijās jēdziens “pārmērīgi” nemaz nav lietots. Atbilstoši franču valodas redakcijai procedūru izmaksas nedrīkst būt izslēdzošas ( 17 ), un atbilstoši angļu valodas redakcijai – procedūra nedrīkst būt izslēdzoši dārga ( 18 ). Krievu valodā jēdziens izslēdzoši gan nav lietots, toties tās redakcija ir formulēta tādējādi, ka procedūra nedrīkst būt nepieejama augstu izmaksu dēļ ( 19 ).

29.

Tātad, runa nav tikai par pārmērīgu – proti, ar procedūru nesamērīgu – procesuālo izmaksu novēršanu, bet arī par to, ka procedūras nedrīkst būt tik dārgas, ka to izmaksas apdraud to īstenošanu. Piemērotas, tomēr izslēdzošas izmaksas īpaši var rasties vides lietās par vērienīgiem projektiem, jo tie visādās nozīmēs var būt visai apjomīgi, piemēram, saistībā ar radušamies juridiskiem, zinātniskiem un tehniskiem jautājumiem, kā arī iesaistīto personu skaitu.

30.

Tādējādi tagad ir iespējams sniegt lietderīgu atbildi uz pirmo un trešo jautājumu: atbilstoši Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktam, Vides direktīvas 10.a pantam un Piesārņojuma direktīvas 15.a pantam dalībvalstu uzdevums pamatā ir noteikt, kā novērst, lai attiecīgās procedūras tiesu iestādēs nekļūtu nerealizējamas to izmaksu dēļ. Katrā ziņā ar šiem pasākumiem pietiekami skaidri un saistoši ir jānodrošina, ka katrā konkrētajā gadījumā tiek sasniegti Orhūsas konvencijas mērķi un vienlaikus tiek ievērots efektivitātes un vienlīdzības princips, kā arī Savienības tiesībās paredzētās pamattiesības.

31.

Otrkārt, Supreme Court vēlas uzzināt, vai, izlemjot jautājumu par to, vai tiesvedība ir “pārmērīgi dārga”, par pamatu ir jāņem objektīvi vai subjektīvi kritēriji, vai abu minēto kombinācija. Šajā sakarā tā kā piemēru min sabiedrības “vidusmēra” locekļa maksātspēju un konkrētajā gadījumā skartā prasītāja līdzekļus.

32.

Visbeidzot šis jautājums ir par to, kā valsts tiesai ir jālemj, vai tiesvedības izmaksas vēl atbilst vai vairs neatbilst Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktam un direktīvu normām, ar ko tas transponēts.

33.

Tiesa jau dalībvalstu rīcības brīvības, bet arī šī jautājuma daudzo iespējamo variāciju dēļ uz to visaptveroši un izsmeļoši atbildēt nevar. Tomēr Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punkta konteksts ļauj konstatēt apsvērumus, kas var noderēt saistībā ar pieļaujamo izmaksu noteikšanu.

34.

Vispirms ir jānorāda, ka ar Orhūsas konvencijas 3. panta 8. punktu ir atļauti pamatoti tiesāšanās izdevumi. Tādējādi 9. panta 4. punktam un direktīvu normām izdevumu vērtējums nav pretrunā, ja vien summa nav izslēdzoša ( 20 ).

35.

Nav vienkāršu kritēriju, lai noteiktu, kad izmaksas ir izslēdzošas. Kad Tiesa nosprieda, ka maksa EUR 20–45 apmērā nekavē īstenot līdzdalības tiesības ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā, tā tomēr nenorādīja šī konstatējuma pamatojumu ( 21 ). Tā arī nav sniegusi pamatojumu tam, kādēļ tiešās izmaksas apmērā līdz EUR 5000 par vides informācijas sniegšanu nevar atturēt indivīdus no tiesību uz informāciju īstenošanu, turpretim pastarpinātās izmaksas, kā iestāžu noteiktās fiksētās maksas, gan ( 22 ).

36.

Atbilstības komiteja ( 23 ) jau vairākkārt ir paudusi nostāju par izslēdzošiem izdevumiem, pie tam lielākoties attiecībā uz Apvienoto Karalisti ( 24 ). Katrā gadījumā tā visaptveroši izvērtē attiecīgā gadījuma un valsts sistēmas apstākļus. Šāda pieeja ir pieļaujama jau tādēļ vien, ka konvencijas 9. panta 4. punktā – gluži kā direktīvu normās – nav konkrētu kritēriju.

37.

Komisija atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas [ECT] spriedumu lietā ( 25 ). Tas gan neattiecās uz tiesvedības kopējām izmaksām, bet gan drīzāk uz augsto tiesāšanās izdevumu iemaksu, kas bija jāveic prasītājam. Šajā ziņā ECT minēja, ka summa atbilstot vidējai gada izpeļņai attiecīgajā valstī. Komisija to uzskata par pamatotu objektīvam standartam. Tomēr šī doma tālākajā sprieduma pamatojumā nav nekādi atspoguļota. Kā norādīja Apvienotā Karaliste, primāri drīzāk runa bija par attiecīgās personas individuālo maksātspēju, proti, subjektīvu standartu ( 26 ).

38.

Individuālā maksātspēja ir nozīmīga arī saistībā ar Pamattiesību hartas 47. pantā paredzēto efektīvas tiesību aizsardzības principu. Saskaņā ar 47. panta 3. punktu tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, tiek sniegta juridiskā palīdzība, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu. Konvencijas 9. panta 5. punktā gan nav paredzēta obligāta tādu atbalsta pasākumu kā juridiskā palīdzība [tiesāšanās izdevumu segšana] pasākumu noteikšana ( 27 ), bet tikai “atbilstošu palīdzības sistēmu ieviešanas” pārbaude. Tomēr juridiskā palīdzība [tiesvedības izdevumu segšana] noteiktās situācijās palīdz izvairīties no izslēdzošu izmaksu rašanās riska ( 28 ). Ciktāl runa ir par Savienības normu īstenošanu, juridiskā palīdzība varētu būt pat obligāta, kad principā pieļaujamie izmaksu riski attiecīgajai personai tās ierobežotās maksātspējas dēļ rada nepārvaramu šķērsli tiesību īstenošanai ( 29 ).

39.

Katrā ziņā, kā to pareizi norādījusi Komisija, Orhūsas konvencijā minētā tiesību aizsardzība ir plašāka par Pamattiesību hartas 47. pantā paredzēto efektīvo tiesību aizsardzību. 47. panta mērķis ir tieši indivīda tiesību aizsardzība. Atbilstoši tam, vērtējot, vai ir nepieciešamība palīdzība efektīvas tiesību aizsardzības nodrošināšanai, par pamatu ir jāņem pati persona, kuras Savienības tiesībās paredzētās tiesības vai brīvības ir pārkāptas, bet ne sabiedrības vispārējās intereses, pat ja tās varētu būt viens no palīdzības nepieciešamības izvērtējuma aspektiem ( 30 ).

40.

Tiesību aizsardzība vides jautājumos turpretim nekalpo tikai prasītāja personīgajām interesēm, bet arī vai pat vienīgi – sabiedrībai. Šīm sabiedrības interesēm Savienības tiesībās ir liela nozīme, jo atbilstoši LESD 191. panta 2. punktam un Pamattiesību hartas 37. pantam augsta līmeņa vides aizsardzība ir viens no tās mērķiem ( 31 ).

41.

Konvencija ir vērsta uz abām šīm interesēm. Atbilstoši tās 1. pantam katra puse garantē iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, lai tagad un nākamajās paaudzēs aizsargātu ikvienas personas tiesības dzīvot vidē, kas atbilstu personas veselības stāvoklim un labklājībai. Konvencijas septītajā un astotajā apsvērumā šis mērķis ir apstiprināts un papildināts ar ikvienas personas pienākumu aizsargāt un uzlabot vidi pašreizējo un nākamo paaudžu labā. Tādēļ konvencijas 18. apsvērumā ir noteikts, ka, lai sabiedrībai, tostarp organizācijām, būtu pieejama efektīva tiesvedības sistēma, kas nodrošinātu likumos noteikto interešu aizsardzību un likumību.

42.

Sabiedrības interešu atzīšana vides aizsardzībā ir vēl jo svarīgāka tādēļ, ka var būt daudzi gadījumi, kad indivīdu aizsargātās intereses netiek skartas vai tiek skartas minimāli. Tomēr vide nevar sevi tiesā aizstāvēt pati; tai ir nepieciešama pārstāvība, piemēram, sociāli aktīvi iedzīvotāji vai nevalstiskās organizācijas.

43.

Dubultās intereses vides aizsardzībā aizliedz izslēdzošus izmaksu riskus novērst, ņemot vērā tikai to personu maksātspēju, kuri cenšas īstenot vides tiesības. Šīm personām nevar uzlikt par pienākumu līdz savas maksātspējas robežām uzņemties tiesvedības izmaksu risku, ja procedūras notiek arī vai vienīgi sabiedrības interesēs.

44.

Tādējādi, izvērtējot, vai procedūru izmaksas ir izslēdzošas, ir pietiekami jāņem vērā arī attiecīgās sabiedrības intereses. Atbilstības komiteja šī faktora ņemšanu vērā pareizi ir secinājusi arī no 9. panta 4. punkta procedūru taisnīguma prasības ( 32 ).

45.

Sabiedrības interešu ņemšana vērā tomēr neizslēdz zināmu prasītāju interešu ietveršanu. Ja personai ar vides tiesību īstenošanu ir saistītas viņas personīgās ekonomiskās intereses, tad tai būtu jāuzņemas lielāki izmaksu riski kā tādai personai, kurai no tā nebūtu nekāda ekonomiska ieguvuma. Tādēļ izslēdzošu izmaksu slieksnis varētu būt augstāks gadījumos, kad pastāv indivīdu ekonomiska ieinteresētība. Tā varētu izskaidrot to, ka Atbilstības komiteja kaimiņu strīdā par smakas piesārņojumu, proti, lietā ar salīdzinoši nelielu sabiedrības interesi, daļējas procesuālās izmaksas GBP 5000 apmērā neuzskatīja par izslēdzošām ( 33 ).

46.

Un otrādi, personīgo interešu esamība nevar izslēgt paralēli īstenojamu sabiedrības interešu pastāvēšanu. Tādējādi, nosakot pieļaujamās izmaksas, atsevišķu personu intereses, kuras skāris lidostas projekts, nevar attaisnot ievērojamo sabiedrības interešu ignorēšanu, kuras izriet jau no fakta, ka skarto personu loks ir krietni plašāks ( 34 ).

47.

Sabiedrības interešu apmērā nozīme tostarp var būt arī panākumu izredzēm. Acīmredzami bezcerīga prasība nav sabiedrības interesēs, pat ja tā prasības priekšmetā būtu ieinteresēta.

48.

Pieļaujamo izmaksu apmēra saistībā nozīme ir arī tam, ka konvencijas normas par procedūrām tiesās ir jāinterpretē ar mērķi nodrošināt “plašas iespējas griezties [vērsties] tiesā” ( 35 ). “Plašās iespējas vērsties tiesā” konkrēti konvencijas 9. panta 2. punktā un atbilstošajās direktīvu normās tiek minētas vienīgi saistībā ar prasības nosacījumiem par pietiekamu ieinteresētību vai tiesību aizskārumu. Tomēr vismaz 9. panta 2. punktā ir skaidri noteikts, ka šajā ziņā runa ir par primāru konvencijas mērķi. Šis interpretācijas vadmotīvs tādējādi ir jāizmanto arī pieļaujamo izmaksu noteikšanā. Ar plašām iespējām vērsties tiesā nebūtu saderīgi, ja ievērojamie izmaksu riski procedūru uzsākšanu tiesās principā varētu kavēt.

49.

Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka, pārbaudot, vai procedūru izmaksas ir izslēdzoša rakstura, ir jāņem vērā objektīvi un subjektīvi apstākļi ar mērķi nodrošināt plašu iespēju vērsties tiesās. Prasītāja maksātspējas neesamība nevar būt šķērslis tiesvedībai. Vienmēr, tātad arī nosakot izdevumus, kurus maksātspējīgi prasītāji var atļauties segt, atbilstošā apmērā ir jāņem vērā arī sabiedrības ieinteresētība vides aizsardzībā konkrētajā gadījumā.

50.

Ceturtais jautājums attiecas uz tāda aspekta nozīmību, kad prasītāju nekas neattur uzsākt vai turpināt procedūru.

51.

Šāda konstelācija izslēdzošu izmaksu aizliegumam laupītu jēgu: ja procedūra ir tikusi īstenota, acīmredzot izmaksu risks tam nav bijis šķērslis. Bez procedūras pašas jautājums par izmaksām ir hipotētisks. Tomēr tas nevar būt secinājums.

52.

Jautājums drīzāk ir skaidrojams tādējādi, ka Apvienotajā Karalistē pastāv iespēja pirms lietas izskatīšanas pieņemt lēmumu par lūgumu ierobežot tiesvedības izdevumus. Tādā veidā pamata lietā Pallikaropoulos k-dzes izdevumus Court of Appeal aprobežoja ar GBP 2000, bet pēdējā instance, toreizējā House of Lords, viņas lūgumu par tiesvedības izdevumu ierobežošanu noraidīja. No apstākļa, ka Pallikaropoulos, neraugoties uz to, savu apelācijas sūdzību House of Lords tomēr uzturēja, varētu secināt, ka izmaksu risks nebija izslēdzošs.

53.

Tiktāl vispirms ir jāatzīmē, ka tāds instruments kā lūgums par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu, neraugoties uz zināmām praktiskām problēmām tā formulēšanā ( 36 ), principā ir noderīgs elements konvencijas 9. panta 4. punkta un direktīvu normu īstenošanai. Lēmums par šo lūgumu sniedz iespēju jau iepriekš novērst izslēdzošas izmaksas un tādējādi arī pie reizes likvidē vēl vienu potenciālu šķērsli prasības celšanai, proti, neziņu par iespējamajiem tiesvedības izdevumiem.

54.

Ja Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punkts un attiecīgās direktīvu normas atbilstoši ir īstenotas jau lēmumā par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu, tā rezultāts principā vairs nav apšaubāms. Lūguma par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu noraidīšana tad var kalpot kā norāde tam, ka ar prasību saistīto izdevumu risks netika konstatēts. Izņēmuma gadījumos tomēr var būt noderīgi sedzamos tiesāšanās izdevumus ierobežot vēlāk, piemēram, kad lietā uzrodas jauni izšķiroši aspekti vai sabiedrības intereses, vai arī, kad tiesvedības izdevumi izrādās ievērojami augstāki, nekā būtu sagaidāms lēmumā par lūgumu ierobežot tiesvedības izdevumus.

55.

Ja turpretim būtiskos elementus izslēdzošo izmaksu novēršanai vērā neņem, tad gatavību celt prasību nedrīkst izmantot kā norādi uz to, ka pieļautais izmaksu risks nav bijis izslēdzošs. Tādējādi varētu secināt, ka prasītājam tiek liegtas tiesības uz izslēdzošu izmaksu novēršanu. Šo tiesību praktiskā efektivitāte drīzāk ir jānodrošina ar lēmumu par tiesāšanās izdevumiem pēc tiesvedības noslēguma ( 37 ).

56.

Tādējādi apstākli, ka prasītājs, neraugoties uz lūguma par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu noraidīšanu, tomēr nav atturēts uzsākt vai turpināt tiesvedību, var atbilstoši ņemt vērā vēlāk, pieņemot lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, ja lēmumā par lūgumu ierobežot tiesāšanās izdevumus ir ticis ņemts vērā pienākums novērst izslēdzošas izmaksas.

57.

Visbeidzot Supreme Court vaicā, vai ir izdevumu ierobežošanā dažādās instancēs ir pieļaujams rīkoties dažādi. Pamata lietā Court of Appeal izdevumu ierobežošanas lūgumu apmierināja, tomēr House of Lords to noraidīja.

58.

Konvencijas 9. panta 4. punkts un atbilstošās direktīvu normas ir tikai procedūrām, nenodalot atsevišķas instances. Konvencijā gan nav noteikts pienākums nodrošināt tiesvedību konkrētā instancē vai pārsūdzību vispār. Tomēr attiecīgas procedūras ir noslēgtas vienīgi tad, kad attiecīgais nolēmums ir kļuvis galīgs. Tādēļ – pretēji Dānijas nostājai – izslēdzošas izmaksas ir jānovērš visās instancēs ( 38 ).

59.

Tas principā ir attiecināms arī uz apelācijas sūdzībām, kuras ceļ tāds prasītājs, kura izdevumu ierobežošanas lūgums ir ticis apmierināts jau iepriekšējā instancē. Jau procesuālo iespēju vienlīdzības aspekts, kas ietilpst pamattiesībās uz taisnīgu tiesu ( 39 ), kas kā procesa vadmotīvs noteikts arī konvencijas 9. panta 4. punktā, aizliedz prasītāju apelācijas tiesvedībā pakļaut izslēdzošu izmaksu riskam. Pretējā gadījumā pastāvētu draudi, ka pretējā puse procesā savu stratēģiju pavērsīs tā, ka prasītājam apelācijas sūdzība kļūst praktiski neiespējama.

60.

Pallikaropoulos k-dze turklāt pareizi ir uzsvērusi, ka saskaņā ar LESD 267. pantu vienīgi pēdējās instances tiesām, ja pastāv šaubas par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, ir pienākums vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Ja attiecīgos jautājumus Tiesai nav iesniegušas vēl iepriekšējās instances, ir aizliegts ar izslēdzošiem izmaksu riskiem slēgt ceļu uz tiesu, kurai ir minētais pienākums.

61.

Tomēr nav arī izslēgts, ka pēc iepriekšējās instances nolēmuma sabiedrības interese tiesvedībā izbeidzas vai vismaz samazinās. Tādēļ konvencijas 9. panta 4. punktam un direktīvu normām ir atbilstoši, ja katrā instancē no jauna tiek pārbaudīts, ciktāl ir jānovērš izslēdzošu izmaksu rašanās.

62.

Tādēļ ierosinu Tiesai lemt šādi: