Lieta C‑439/08

Vlaamse federatie van verenigingen van Brood- en Banketbakkers, Ijsbereiders en Chocoladebewerkers (VEBIC) VZW

(Hof van beroep te Brussel lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Konkurences politika – Tiesvedība valsts tiesā – Valsts konkurences iestāžu iestāšanās lietās – Valsts konkurences iestāde, kurai ir jaukts tiesas un administratīvas iestādes raksturs – Sūdzība par šādas iestādes lēmumu – Regula (EK) Nr. 1/2003

Sprieduma kopsavilkums

1.        Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Prejudiciāla jautājuma nepieciešamība un uzdoto jautājumu atbilstība – Valsts tiesas vērtējums

(LESD 267. pants)

2.        Konkurence – Savienības noteikumi – Piemērošana – Dalībvalstu kompetence – Valsts konkurences iestāžu norādīšana – Valsts tiesību akti, kas neļauj šādām iestādēm piedalīties kā atbildētājām tiesvedībās pret to lēmumiem apelācijas tiesā – Nepieļaujamība

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 35. pants)

1.        Tiesai un valstu tiesām sadarbojoties, kā ir paredzēts LESD 267. pantā, tikai valsts tiesai, kurā ir ierosināta tiesvedība un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, vai prejudiciālais nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Ja valstu tiesu uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem lēmums, ja vien nav acīmredzams, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu patiesībā ir vērsts, lai Tiesa sniegtu atbildi saistībā ar fiktīvu strīdu vai paustu konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, ka pieprasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar realitāti vai strīda priekšmetu vai arī Tiesas rīcībā nav tās informācijas par faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, kas ir nepieciešama, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem.

Šajā ziņā saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību normu interpretāciju konkurences jomā tas, ka iesniedzējtiesa vēl nav pieņēmusi galīgo nolēmumu par to, vai ir jāpiemēro vienīgi valsts konkurences tiesības vai, tieši pretēji, ir piemērojamas arī Savienības tiesības, nav nekāds šķērslis tās lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamībai. Nebūtu atbilstīgi, ka tam, lai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu pieņemams, iesniedzējtiesai būtu jāpieņem galīgs nolēmums par jautājumu, kas tieši vai netieši ir tās lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets.

Turklāt, ņemot vērā valsts tiesu un Tiesas kompetenču sadalījumu, nevar prasīt, lai pirms vēršanās Tiesā iesniedzējtiesa veiktu visus faktu konstatējumus un juridiskos vērtējumus, kas tai jāveic tās tiesas spriešanas uzdevuma ietvaros. Pietiek, ja pamata lietas priekšmets, kā arī tās pamatiezīmes attiecībā uz Kopienu tiesisko regulējumu izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un dalībvalstis tādējādi var iesniegt savus apsvērumus atbilstoši Tiesas Statūtu 23. pantam un efektīvi piedalīties tiesvedībā Tiesā.

(sal. ar 41., 42. un 45.–47. punktu)

2.        Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 35. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tādi valsts tiesību akti, ar kuriem valsts konkurences iestādei netiek piešķirtas tiesības piedalīties kā atbildētājai valsts tiesā notiekošā procesā par šīs iestādes pieņemtu lēmumu. Tas, ka valsts konkurences iestādei netiek piešķirtas tiesības kā lietas dalībniekam un tādējādi tai tiek liegts aizstāvēt lēmumu, ko tā pieņēmusi vispārējās interesēs, rada draudus, ka ar apelācijas sūdzības iesniedzēja uzņēmuma vai iesniedzēju uzņēmumu izklāstītajiem pamatiem un argumentiem attiecīgā tiesa tiek pilnībā “sagūstīta”. Tomēr tādā jomā, kurā tiek konstatēti konkurences tiesību normu pārkāpumi un uzlikti naudas sodi, veicot sarežģītus juridiskus un ekonomiskus vērtējumus, tāda riska pastāvēšana pati par sevi var apdraudēt īpašā pienākuma veikšanu, kurš ir valsts konkurences iestādēm saskaņā ar regulu, proti, garantēt efektīvu LESD 101. un 102. panta, ar kuru aizvietots iepriekš minētais 81. un 82. pants, piemērošanu.

Valsts konkurences iestāžu ziņā ir noteikt, cik nepieciešami un noderīgi ir iesaistīties lietā Savienības konkurences tiesību efektīvas piemērošanas aspektā. Tomēr gandrīz sistemātiska valsts konkurences iestādes nepiedalīšanās tādos tiesas procesos apdraud efektīvu LESD 101. un 102. panta iedarbību.

Nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam, dalībvalstīm saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir kompetence izraudzīties valsts konkurences iestādē ietilpstošu vienu vai vairākas struktūrvienības, kam ir tiesības piedalīties kā atbildētājai valsts tiesā notiekošā procesā par šīs iestādes pieņemtu lēmumu, pilnībā garantējot pamattiesību ievērošanu un pilnīgu Savienības konkurences tiesību efektivitāti.

(sal. ar 58. un 64. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2010. gada 7. decembrī (*)

Konkurences politika – Tiesvedība valsts tiesā – Valsts konkurences iestāžu iestāšanās lietās – Valsts konkurences iestāde, kurai ir jaukts tiesas un administratīvas iestādes raksturs – Sūdzība par šādas iestādes lēmumu – Regula (EK) Nr. 1/2003

Lieta C‑439/08

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Hof van beroep te Brussel (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 30. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 6. oktobrī, tiesvedībā

Vlaamse federatie van verenigingen van Brood- en Banketbakkers, Ijsbereiders en Chocoladebewerkers (VEBIC) VZW,

piedaloties

Raad voor de Mededinging,

Minister van Economie.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnarts [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], K. Šīmans [K. Schiemann], Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel] un D. Švābi [D. Šváby], tiesneši A. Ross [A. Rosas], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss [E. Juhász] (referents), M. Safjans [M. Safjan] un M. Bergere [M. Berger],

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 20. janvāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Vlaamse federatie van verenigingen van Brood- en Banketbakkers Ijsbereiders en Chocoladebewerkers (VEBIC) VZW vārdā – P. Engelss [P. Engels], Ž. Trohs [J. Troch] un B. van Hulsts [B. van Hulst], advocaten,

–        Raad voor de Mededinging vārdā – V. Devro [W. Devroe], advocaat,

–        Beļģijas valdības vārdā – Ž. K. Allē [J.‑C. Halleux] un K. Pošē [C. Pochet], pārstāvji,

–        Polijas valdības vārdā – M. Dovgelevičs [M. Dowgielewicz], kā arī – K. Zaviša [K. Zawisza] un A. Kramarčika [A. Kramarczyk], pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – A. Bukē [A. Bouquet] un S. Noe [S. Noë], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 25. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula”), 2. un 5. pantu, 15. panta 3. punktu un 35. panta 1. un 2. punktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kuru sākusi Vlaamse federatie van verenigingen van Brood- en Banketbakkers, Ijsbereiders en Chocoladebewerkers VZW (Flāmu maiznieku, konditoru, saldējuma un šokolādes ražotāju apvienību federācija; turpmāk tekstā – “VEBIC”), lai panāktu, ka tiek atcelts lēmums, ar kuru Raad voor de Mededinging (turpmāk tekstā – “Konkurences padome”) konstatēja, ka starp maizniekiem amatniekiem pastāv vienošanās par cenām, un uzlika VEBIC naudas sodu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesiskais regulējums

3        Regulas preambulas 5. apsvērumā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu efektīvu Kopienas konkurences noteikumu īstenošanu un vienlaikus aizstāvības pamattiesību ievērošanu, šai regulai jāregulē pierādīšanas pienākums saskaņā ar Līguma 81. un 82. pantu. Pusei vai iestādei, kas, iespējams, pārkāpj Līguma 81. panta 1. punktu un 82. pantu, par pienākumu jābūt pierādīt šādas darbības atbilstību pieprasītajam tiesiskajam standartam. [..]”

4        Regulas preambulas 6. apsvērumā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu, ka Kopienas konkurences noteikumus piemēro efektīvi, dalībvalstu konkurences iestādes daudz ciešāk jāiesaista to piemērošanā. Šim nolūkam tām jāpiešķir pilnvaras piemērot Kopienas tiesību aktus.”

5        Regulas preambulas 8. apsvērumā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu Kopienas konkurences noteikumu efektīvu īstenošanu un šajā regulā paredzēto sadarbības mehānismu atbilstīgu darbību, dalībvalstu konkurences iestādēm un tiesām, piemērojot valstu konkurences tiesību aktus attiecībā uz līgumiem un darbībām, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, jānosaka par pienākumu arī piemērot Līguma 81. un 82. pantu. [..]”

6        Saskaņā ar regulas preambulas 21. apsvērumu:

“Konsekvence konkurences noteikumu piemērošanā arī nosaka vajadzību pēc tā, ka jāizveido pasākumi sadarbībai starp dalībvalstu tiesām un Komisiju. Minētais attiecas uz visām dalībvalstu tiesām, kas piemēro Līguma 81. un 82. pantu, neatkarīgi no tā, vai piemēro šos noteikumus tiesas prāvās starp privātpersonām vai, rīkojoties vispārējās interesēs vai kā apelācijas tiesas. Jo īpaši valstu tiesām jābūt iespējām prasīt Komisijai informāciju vai atzinumu par jautājumiem, kas saistīti ar Kopienas konkurences tiesību aktu piemērošanu. Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm jābūt arī iespējām nodot rakstiskus un mutiskus apsvērumus tiesām, kam uzticēts piemērot Līguma 81. vai 82. pantu. [..]”

7        Saskaņā ar regulas preambulas 34. apsvēruma otro teikumu:

“Saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, kā tas noteikts Līguma 5. pantā, šī regula paredz tikai to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu tās mērķi atļaut efektīvi piemērot Kopienas konkurences noteikumus.”

8        Preambulas 25. apsvēruma pirmais un otrais teikums ir formulēti šādi:

“Lai panāktu pienācīgu Kopienas konkurences tiesību aktu izpildi, dalībvalstīm jānorīko iestādes un jāpiešķir tām pilnvaras sabiedrības interesēs piemērot Līguma 81. un 82. pantu. Tām jābūt iespējai izraudzīties administratīvās, kā arī tiesu iestādes, lai pildītu dažādas funkcijas, kas šajā regulā piešķirtas konkurences iestādēm.”

9        Regulas 2. panta ar nosaukumu “Pierādīšanas pienākums” pirmajā teikumā ir paredzēts:

“Jebkuros valstu vai Kopienas tiesas procesos Līguma 81. un 82. panta piemērošanai Līguma 81. panta 1. punkta vai 82. panta pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir pusei vai iestādei, kas norāda uz iespējamo pārkāpumu.”

10      Regulas 5. pantā ar nosaukumu “Dalībvalstu konkurences iestāžu pilnvaras” ir noteikts:

“Dalībvalstu konkurences iestādēm ir pilnvaras piemērot Līguma 81. un 82. pantu atsevišķos gadījumos. Šim nolūkam tās pēc savas iniciatīvas vai uz sūdzības pamata var pieņemt lēmumus, ar kur[iem]:

–        pieprasa izbeigt pārkāpumu,

–        nosaka pagaidu pasākumus,

–        pieņem saistības,

–        uzliek soda naudas, periodiskus soda maksājumus vai jebkādu citu sodu, kas paredzēts to valstu tiesību aktos.

Ja, pamatojoties uz konkurences iestāžu rīcībā esošo informāciju, netiek izpildīti aizlieguma nosacījumi, tās līdzīgi var lemt, ka rīcībai no to puses nav pamata.”

11      Regulas 15. panta ar nosaukumu “Sadarbība ar valstu tiesām” 3. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Dalībvalstu konkurences iestādes pēc savas iniciatīvas savas dalībvalsts valstu tiesām var iesniegt rakstiskus apsvērumus par jautājumiem saistībā ar Līguma 81. panta vai 82. panta piemērošanu. Ar attiecīgās tiesas atļauju tās arī var savas dalībvalsts valstu tiesām sniegt mutiskus apsvērumus. Ja vajadzīgs saskaņotai Līguma 81. panta vai 82. panta piemērošanai, Komisija pēc savas iniciatīvas var iesniegt rakstiskus apsvērumus dalībvalstu tiesām. Ar attiecīgās tiesas atļauju Komisija arī var sniegt mutiskus apsvērumus.”

12      Regulas 35. panta ar nosaukumu “Dalībvalstu konkurences iestāžu norīkošana” 1. un 2. punkts ir formulēti šādi:

“1.      Dalībvalstis izraugās konkurences iestādi vai iestādes, kas ir atbildīgas par Līguma 81. un 82. panta piemērošanu tādā veidā, lai tiktu efektīvi izpildīti šīs regulas noteikumi. Pasākumus, kas vajadzīgi, lai šīm institūcijām piešķirtu pilnvaras piemērot minētos pantus, veic līdz 2004. gada 1. maijam. Norīkotās iestādes var arī būt tiesas.

2.      Ja Kopienas konkurences tiesību aktu izpilde ir uzticēta valstu administratīvām un tiesu iestādēm, dalībvalstis minētajām atšķirīgajām valstu iestādēm var piešķirt atšķirīgas – administratīvās vai tiesu – pilnvaras un funkcijas.”

 Valsts tiesiskais regulējums

13      Likuma par ekonomiskās konkurences aizsardzību [Loi sur la protection de la concurrence économique], redakcijā, kas kodificēta ar Karaļa 2006. gada 15. septembra lēmumu (2006. gada 29. septembra Moniteur belge, 50613. lpp.; turpmāk tekstā – “LEKA”) un kas stājās spēkā 2006. gada 1. oktobrī, 1. pantā Beļģijas konkurences iestāde ir definēta šādi:

“4)      Beļģijas konkurences iestāde: Conseil de la concurrence [Konkurences padome] un Konkurences dienests Service public fédéral Économie, P.M.E., Classes moyennes et Énergie [Federālā ekonomikas, mazo un vidējo uzņēmumu, vidusslāņa un enerģētikas civildienesta Konkurences dienests], pakļautībā, no kuriem katrs rīkojas saskaņā ar šajā likumā definēto kompetenci.

Beļģijas konkurences iestāde ir regulas [..] 35. pantā minētā konkurences iestāde, kas ir atbildīga par Līguma 81. un 82. panta piemērošanu.”

14      LEKA 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ir aizliegti – un šajā ziņā nav nepieciešams iepriekšējs lēmums – visi nolīgumi starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai ievērojami kropļot konkurenci attiecīgajā Beļģijas tirgū vai nozīmīgā tā daļā, it īpaši darbības, ar kurām:

1)      tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas vai citus darījumu nosacījumus;

[..].”

15      LEKA 11. pantā ir noteikts:

“1.      Ir izveidota Konkurences padome. Šī padome ir administratīva tiesa, kura ir pilnvarota pieņemt lēmumus un kurai ir citas šajā likumā paredzētās pilnvaras.

2.      Konkurences padome sastāv no:

1)      padomes ģenerālās asamblejas;

2)      Auditoru padomes;

3)      kancelejas.

[..]”

16      LEKA 12. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Padomes ģenerālā asambleja sastāv no 12 padomes locekļiem. [..]”

17      LEKA 20. pantā ir precizēts:

“Katra padomes palāta un priekšsēdētājs vai padomes loceklis, kas tiek izraudzīts pagaidu pasākumu gadījumā, lemj, pieņemot pamatotu lēmumu visās izskatāmajās lietās, iepriekš uzklausot ieinteresētās personas, kā arī pēc viņu pieteikuma – iespējamos sūdzību iesniedzējus vai viņu izvēlēto padomdevēju.”

18      Ar LEKA 25. pantu Konkurences padomē ir izveidota Auditoru padome, kura sastāv no vismaz sešiem, bet ne vairāk kā desmit locekļiem; viņu vidū ir ģenerālauditors un auditori vai jaunākie auditori.

19      LEKA 29. pants ir formulēts šādi:

“1.      Auditori ir pilnvaroti:

1)      saņemt sūdzības un lūgumus par pagaidu pasākumiem, kas attiecas uz konkurenci ierobežojošām darbībām, kā arī paziņojumus par koncentrāciju;

2)      vadīt un organizēt izmeklēšanu un uzraudzīt Konkurences padomes pieņemto lēmumu īstenošanu;

3)      izsniegt Konkurences dienesta ierēdņiem rīkojumus par komandējumiem [..];

4)      sagatavot un iesniegt Konkurences padomei pamatotu ziņojumu;

5)      izbeigt sūdzību un lūgumu par pagaidu pasākumiem izskatīšanu.

[..]

2.      [..]

Neskarot 27. pantu, auditori nevar ne prasīt, ne izdot nekāda veida rīkojumus par to lietu izskatīšanu, kas sāktas saskaņā ar 44. panta 1. punktu, vai par viņu nostāju Auditoru padomes sēdēs, kuru mērķis ir noteikt likumu ieviešanas politikas prioritātes un lietu izskatīšanas kārtību.

3.      Kad Auditoru padome nolemj uzsākt izmeklēšanu saskaņā ar 44. panta 1. punktu, ierēdnis, kas vada Konkurences dienestu, vienojoties ar ģenerālauditoru, izraugās dienesta ierēdņus, kuri veido izmeklēšanas komandu.

Ierēdņi, kas ir norīkoti kādā izmeklēšanas komandā, var saņemt rīkojumus tikai no auditora, kurš šo izmeklēšanu vada.

[..]”

20      Saskaņā ar LEKA 34. pantu Konkurences dienesta uzdevums ir arī Auditoru padomes pakļautībā izmeklēt un izvērtēt II nodaļā minētās darbības.

21      Saskaņā ar LEKA 45. panta 4. punkta pirmo daļu:

“Ja Auditoru padome uzskata, ka sūdzība vai lūgums, vai, vajadzības gadījumā, izmeklēšana pēc savas iniciatīvas ir pamatota, auditors Auditoru padomes vārdā iesniedz padomes palātai pamatotu ziņojumu. Šis ziņojums ietver izmeklēšanas ziņojumu, iebildumus un lēmuma projektu; tas ir papildināts ar izmeklēšanas lietu un to veidojošo dokumentu sarakstu. Sarakstā nosaka dokumentu konfidencialitāti attiecībā pret katru no pusēm, kurām ir piekļuve lietai.”

22      LEKA 75. pants ir formulēts šādi:

“Par Konkurences padomes un tās priekšsēdētāja lēmumiem, kā arī netieši pieņemtiem lēmumiem attiecībā uz koncentrāciju pieļaujamību, ievērojot 58. un 59. pantā noteiktos termiņus, var iesniegt sūdzību Briseles Apelācijas tiesā, izņemot, ja Konkurences padome ir pieņēmusi lēmumu, piemērojot 79. pantu.

Apelācijas tiesa ar neierobežotu kompetenci lemj par iespējamām ierobežojošām darbībām un vajadzības gadījumā par piespriestajām sankcijām, kā arī par koncentrāciju pieļaujamību. Apelācijas tiesa var ņemt vērā izmaiņas, kas notikušas pēc apstrīdētā padomes lēmuma pieņemšanas.

Apelācijas tiesa var piespriest naudas sodu un kavējuma naudu saskaņā ar IV nodaļas 8. iedaļas nosacījumiem.”

23      LEKA 76. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Par lēmumiem, ar kuriem Konkurences padome nodod lietu auditoram, nevar iesniegt atsevišķu apelācijas sūdzību.

2.      75. pantā paredzētās apelācijas sūdzības var iesniegt [Konkurences] padomē izskatāmās lietas dalībnieki, sūdzības iesniedzējs, kā arī ikviena persona, kura pierāda savu ieinteresētību saskaņā ar 48. panta 2. punktu vai 57. panta 2. punktu un lūdz [Konkurences] padomi, lai tā to uzklausa. Apelācijas sūdzību iesniegt var arī ministrs, un viņam nav jāpierāda ieinteresētība un nav jābūt pārstāvētam Konkurences padomē.

[..]

[Briseles Apelācijas] tiesa Konkurences padomes Auditoru padomei var likt veikt izmeklēšanu un sniegt tai ziņojumu. [..]

Briseles Apelācijas tiesa nosaka termiņu, kurā lietas dalībniekiem ir jāpaziņo savi rakstveida apsvērumi un jāiesniedz tie kancelejā.

Ministrs rakstveida apsvērumus var iesniegt Briseles Apelācijas tiesas kancelejā un iepazīties ar lietas materiāliem uz vietas. Briseles Apelācijas tiesa nosaka termiņus šo apsvērumu iesniegšanai. Kanceleja paziņo tos lietas dalībniekiem.”

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

24      VEBIC tika nodibināta, lai pārstāvētu tās apvienību un to biedru intereses. VEBIC biedri ir flāmu reģiona provinču bezpeļņas profesionālās apvienības.

25      Vietējās maizes ceptuvju apvienības, kurās var iestāties katrs maiznieks, ir provinču profesionālo apvienību biedri. Šajās vietējās grupās ietilpst vienīgi maiznieki amatnieki; rūpniecisko maiznieku intereses pārstāv Federatie van Grote Bakkerijen in België (Beļģijas Lielo maizes ceptuvju federācija).

26      Pēc maizes cenas liberalizācijas Beļģijā Minister van Economie [ekonomikas ministrs] 2004. gada 1. jūlijā nosūtīja Konkurences padomei 2004. gada 7. jūlija vēstuli, kurā lūdza izmeklēt, vai maiznieku apvienības un maiznieki nav vienojušies par cenām.

27      Pēc vairākiem citiem izmeklēšanas pasākumiem 2007. gada 8. jūnijā Konkurences padomes ģenerālauditors nosūtīja Konkurences padomes priekšsēdētājam ziņojumu, kurā bija ietverti iebildumi un izmeklēšanas lieta un kas bija nosūtīts VEBIC.

28      Auditoru padome secināja, ka VEBIC ir vainīga LEKA 2. panta 1. punkta pārkāpumā, jo tā bija izplatījusi un publicējusi saviem biedriem maizes cenas indeksu, kā arī paziņojusi tiem cenu struktūru.

29      Auditoru padomes ziņojumā bija minēts, ka maiznieku federāciju lēmumiem nav iespējamas ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un ka tādējādi uz izvērtējamām darbībām nav attiecināmas Savienības konkurences tiesību normas.

30      Minētajā ziņojumā izklāstītos iebildumus var apkopot šādi:

–        nosakot un izplatot indeksu, kas atspoguļo pašizmaksas cenu pieaugumu un ko maiznieki brīvprātīgi var piemērot, VEBIC netieši izplata datus par atsauces cenu. Indeksu piemēro pēdējai reglamentētajai maizes cenai, kas visiem maizniekiem bija vienāda. Ja atsevišķi maiznieki piemēro šo indeksu vienai un tai pašai pamatsummai, katram no viņiem izveidojas viena un tā pati pārdošanas cena. Tas ir LEKA 2. panta 1. punkta pārkāpums;

–        VEBIC norāda konkrētas vērtības, kas izteiktas procentos no katra izmaksu faktora, un veic to attiecībā uz pieciem parametriem.

31      Ģenerālauditors ierosināja Konkurences padomes palātai aizliegt darbības, par kurām bija izvirzītas pretenzijas, piedraudot ar naudas soda uzlikšanu. Tas arī piedāvāja uzlikt naudas sodu, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus, it īpaši to, ka VEBIC zināja, ka vienošanās par cenām ir nelikumīgas, un neizmantoja iespēju lūgt konkurences iestādi pārbaudīt piemērotās cenu aprēķināšanas metodes likumību.

32      2007. gada 13. augustā VEBIC iesniedza rakstveida apsvērumus par Auditoru padomes ziņojumu, apstrīdot pēc būtības šajā ziņojumā veiktos konstatējumus un izvirzot pamatus par to, ka ir pārkāpti procesuālie principi, it īpaši tiesības uz aizstāvību.

33      Konkurences padome 2008. gada 25. janvāra lēmumā, pirmkārt, konstatēja, ka VEBIC laika posmā no 2004. gada 1. jūlija līdz 2007. gada 8. jūnijam ir pārkāpusi LEKA 2. panta noteikumus, un pieprasīja izbeigt pārkāpumu, un, otrkārt, uzlika VEBIC naudas sodu EUR 29 121 apmērā.

34      2008. gada 22. februārī VEBIC cēla prasību atcelt minēto lēmumu Hof van beroep te Brussel [Briseles Apelācijas tiesa].

35      Minētā tiesa norāda, ka LEKA tiesību normas neļauj Auditoru padomei, kas ir Konkurences padomes iestāde, kura veic izmeklēšanu, piedalīties tiesvedībā tajā.

36      Saskaņā ar LEKA 75. un 76. pantu Konkurences padomei, kurā ietilpst Auditoru padome, nav tiesību iesniegt rakstveida apsvērumus saistībā ar prasību, kas ir celta pret tās pieņemto lēmumu. Vienīgi par ekonomiku atbildīgajam federālajam ministram ir šādas tiesības.

37      Tā kā attiecīgais ministrs neizmantoja tam piešķirtās tiesības iesniegt rakstveida apsvērumus, tikai VEBIC piedalījās apelācijas procesā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja.

38      Saistībā ar tiesību normām, kas attiecas uz tiesvedību Hof van beroep te Brussel, un šo tiesību normu interpretāciju Beļģijā, pēc šīs tiesas domām, rodas jautājumi, vai šis process ir saderīgs ar Savienības tiesībām saistībā ar Eiropas Savienībā piemērojamo konkurences tiesību normu efektivitāti un pamattiesībām uz aizstāvību, jo nevienā noteikumā nav paredzēta valsts konkurences iestādes dalība sūdzību izskatīšanas procesā, lai nodrošinātu vispārēju ekonomisko interešu aizsardzību.

39      Šajos apstākļos Hof van beroep te Brussel, pirms tiek lemts par strīdu, kas tai ir iesniegts apelācijas tiesvedībā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [regulas 2. pants, 15. panta 3. punkts un 35. panta 1. punkts] ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts konkurences iestādes no [šīm tiesību normām] gūst tiesības tieši iesniegt rakstveida apsvērumus par pamatiem, kas norādīti sūdzībās par to lēmumiem, un pat izvirzīt pamatus un tādējādi dalībvalsts šīs pilnvaras nevar atņemt?

2)      Vai šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai efektīvi piemērotu konkurences noteikumus vispārējo interešu aizsardzībai, valsts uzraudzības iestādēm, kas darbojas kā konkurences iestādes, ir ne tikai tiesības, bet tām ir arī pienākums piedalīties apelācijas procesos par to lēmumiem, paužot savu nostāju par izvirzītajiem tiesiskajiem un faktiskajiem pamatiem?

3)      Ja atbilde uz pirmo un otro jautājumu ir apstiprinoša, vai šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja trūkst valsts noteikumu par konkurences iestādes dalību procesos apelācijas tiesas instancē un kompetentas ir dažādas iestādes, tad tā iestāde, kas ir kompetenta pieņemt regulas 5. pantā minētos lēmumus, piedalās apelācijas procesos par tās lēmumu?

4)      Vai atbildes uz šiem jautājumiem ir atšķirīgas, ja konkurences iestāde saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu darbojas kā tiesa un/vai ja galīgo nolēmumu pieņem pēc izmeklēšanas, ko veic šai tiesai piederīga iestāde, kuras uzdevums ir definēt iebildumus un izstrādāt lēmuma projektu?”

 Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību

40      Tiesas sēdē Tiesā VEBIC cēla iebildumu par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību, tāpēc ka lūgtajai regulas vai, vispārīgi, Savienības tiesību interpretācijai neesot nozīmes lietas risinājumā. Šajā lietā neesot nekādas saiknes starp lietas risinājumu un Savienības tiesību normām, jo, kā izmeklēšanas laikā norādījusi Konkurences padome, apelācijas sūdzības iesniedzējas pamata lietā prakse neietekmējot tirdzniecību starp dalībvalstīm un līdz ar to esot jāpiemēro vienīgi valsts konkurences tiesības. Turklāt VEBIC uzskata, ka iesniedzējtiesa vēl nav pieņēmusi galīgo nolēmumu par to, vai ir jāpiemēro vienīgi valsts konkurences tiesības vai arī, tieši pretēji, piemērojamas ir arī Savienības tiesības. Tādējādi Tiesai esot uzdots hipotētisks jautājums, kuram neesot nekādas nozīmes iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā.

41      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, Tiesai un valstu tiesām sadarbojoties, kā ir paredzēts LESD 267. pantā, tikai valsts tiesai, kurā ir ierosināta tiesvedība un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, vai prejudiciālais nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība (Tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums lietā C‑217/05 Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio, Krājums, I‑11987. lpp., 16. punkts, un 2009. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑260/07 Pedro IV Servicios, Krājums, I‑2437. lpp., 28. punkts).

42      Ja valstu tiesu uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem lēmums, ja vien nav acīmredzams, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu patiesībā ir vērsts, lai Tiesa sniegtu atbildi saistībā ar fiktīvu strīdu vai paustu konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, ka pieprasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar realitāti vai strīda priekšmetu vai arī Tiesas rīcībā nav tās informācijas par faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, kas ir nepieciešama, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem (Tiesas 2003. gada 7. janvāra spriedums lietā C‑306/99 BIAO, Recueil, I‑1. lpp., 89. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio, 17. punkts).

43      Pamata lietu par tādu nevar uzskatīt.

44      Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Hof van beroep te Brussel ir neierobežota kompetence un [lēmumu] grozīšanas pilnvaras saistībā ar Konkurences padomes lēmumiem. Konkrētāk, iesniedzējtiesa uzskata, ka pieņēmums, uz kura ir balstīts Konkurences padomes lēmums, par kuru ir runa pamata lietā, un saskaņā ar kuru aplūkotā prakse neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tas, ka šajā gadījumā ir piemērojamas vienīgi valsts konkurences tiesības, var tikt apstrīdēti ar faktiskiem pierādījumiem par to, ka šai pret konkurenci vērstajai praksei ir ne tikai ietekme tajā ģeogrāfiskajā zonā, kurā šī prakse tiek piekopta, bet arī saistībā ar minēto tirdzniecību starp dalībvalstīm. Minētā tiesa tādējādi uzskata, ka uz attiecīgo praksi var attiekties LESD 101. pants.

45      Turklāt tas, ka iesniedzējtiesa vēl nav pieņēmusi galīgo nolēmumu par to, vai ir jāpiemēro vienīgi valsts konkurences tiesības vai, tieši pretēji, ir piemērojamas arī Savienības tiesības, nav nekāds šķērslis tās lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamībai.

46      Kā arī ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 42. punktā, pirmkārt, nebūtu atbilstīgi, ka tam, lai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu pieņemams, iesniedzējtiesai būtu jāpieņem galīgs nolēmums par jautājumu, kas tieši vai netieši ir tās lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets. Otrkārt, ir jākonstatē, ka šajā lietā iesniedzējtiesas uzdotajos jautājumos ir prezumēts, ka regula ir obligāti piemērojama.

47      Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka, ņemot vērā valsts tiesu un Tiesas kompetenču sadalījumu, nevar prasīt, lai pirms vēršanās Tiesā iesniedzējtiesa veiktu visus faktu konstatējumus un juridiskos vērtējumus, kas tai jāveic tās tiesas spriešanas uzdevuma ietvaros. Pietiek, ja pamata lietas priekšmets, kā arī tās pamatiezīmes attiecībā uz Kopienu tiesisko regulējumu izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un dalībvalstis tādējādi var iesniegt savus apsvērumus atbilstoši Tiesas Statūtu 23. pantam un efektīvi piedalīties tiesvedībā Tiesā (skat. Tiesas 2009. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑42/07 Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, Krājums, I‑7633. lpp., 41. punkts).

48      Ņemot vērā iepriekš minēto, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

49      Tā kā šie četri iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir saistīti, tie ir jāizvērtē kopā.

50      Šajā lietā minētie prejudiciālie jautājumi ir izvirzīti saistībā ar apelācijas sūdzību par Konkurences padomes lēmumu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka grūtības rada tas, ka tiesvedībā minētajā tiesā piedalās vienīgi apelācijas sūdzības iesniedzēja pamata lietā, bet nepiedalās atbildētāja.

51      Iesniedzējtiesa uzskata, ka situācija, kurā neviens konkurences iestādes pārstāvis vai neviens konkurences vispārējo interešu pārstāvis nepiedalās procesā, kas sākts tiesā par konkurences iestādes lēmumu, izraisa jautājumus par attiecīgo valsts tiesību aktu saderīgumu ar Savienības tiesībām, it īpaši regulas 2. pantu, 15. panta 3. punktu un 35. panta 1. punktu.

52      Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai valsts konkurences iestādei saskaņā ar regulas tiesību normām ir tiesības piedalīties kā atbildētājai tiesas procesā par tās pieņemtu lēmumu.

53      Vispirms ir jānorāda, ka tas, ka valsts konkurences iestādēm ir tiesības piedalīties procesā par apelācijas sūdzību, kas ir iesniegta par to lēmumiem, īstenojot tādas pašas tiesības, kādas ir minētā procesa lietas dalībniekam, neizriet no regulas 2. panta un 15. panta 3. punkta formulējuma.

54      Pirmkārt, regulas 2. pantā ir paredzēts, ka LESD 101. un 102. panta noteikumu pārkāpums ir jāpierāda “iestādei, kas norāda uz iespējamo pārkāpumu”, bet ar šo tiesību normu šādai iestādei netiek piešķirtas jelkādas procesuālās tiesības.

55      Otrkārt, ir jākonstatē, ka regulas 15. panta 3. punkta pirmajā daļā, kurā valsts konkurences iestādei ir atļauts iesniegt rakstveida apsvērumus savas dalībvalsts tiesām par LESD 101. un 102. panta piemērošanu un ar attiecīgās tiesas atļauju iesniegt arī mutvārdu apsvērumus, nav paredzēta tādas iestādes kā atbildētāja piedalīšanās valsts tiesu procesos.

56      Ir arī jākonstatē, ka saskaņā ar regulas 35. panta 1. punktu dalībvalstis izraugās konkurences iestādi vai iestādes, kas ir atbildīgas par LESD 101. un 102. panta piemērošanu tā, lai efektīvi tiktu izpildīti šīs regulas noteikumi. Tādējādi izraudzītajām iestādēm saskaņā ar regulu ir jānodrošina minēto pantu ievērošana vispārējās interesēs (skat. regulas preambulas 5., 6., 8., 34. un 35. apsvērumu).

57      Lai gan regulas 35. panta 1. punkts atstāj katras dalībvalsts tiesību sistēmas ziņā regulēt procesuālo kārtību prasības celšanai tiesā par tādējādi izraudzīto konkurences iestāžu lēmumiem, šāda kārtība nedrīkst negatīvi apdraudēt minētās regulas mērķi nodrošināt, ka minētās iestādes efektīvi piemēro LESD 101. un 102. pantu.

58      Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 74. punktā, tas, ka valsts konkurences iestādei netiek piešķirtas tiesības kā lietas dalībniekam un tādējādi tai tiek liegts aizstāvēt lēmumu, ko tā pieņēmusi vispārējās interesēs, rada draudus, ka ar apelācijas sūdzības iesniedzēja uzņēmuma vai iesniedzēju uzņēmumu izklāstītajiem pamatiem un argumentiem attiecīgā tiesa tiek pilnībā “sagūstīta”. Tomēr tādā jomā, kurā tiek konstatēti konkurences tiesību normu pārkāpumi un uzlikti naudas sodi, veicot sarežģītus juridiskus un ekonomiskus vērtējumus, tāda riska pastāvēšana pati par sevi var apdraudēt īpašā pienākuma veikšanu, kurš ir valsts konkurences iestādēm saskaņā ar regulu, proti, garantēt efektīvu LESD 101. un 102. panta piemērošanu.

59      No tā izriet, ka valsts konkurences iestādes pienākums nodrošināt efektīvu LESD 101. un 102. panta piemērošanu pieprasa, lai minētajai iestādei būtu tiesības piedalīties kā atbildētājai procesā, kas notiek valsts tiesā par šīs iestādes pieņemtu lēmumu.

60      Valsts konkurences iestāžu ziņā ir noteikt, cik nepieciešami un noderīgi ir iesaistīties lietā Savienības konkurences tiesību efektīvas piemērošanas aspektā.

61      Tomēr, kā Komisija ir pamatoti norādījusi, gandrīz sistemātiska minēto iestāžu nepiedalīšanās varētu apdraudēt efektīvu LESD 101. un 102. panta iedarbību.

62      Saskaņā ar regulas 35. panta 1. punktu tiesas var būt starp dalībvalstu izraudzītajām konkurences iestādēm. Atbilstoši minētā panta 2. punktam, ja Savienības konkurences tiesību aktu izpilde ir uzticēta valstu administratīvām un tiesu iestādēm, dalībvalstis minētajām atšķirīgajām valstu iestādēm var piešķirt atšķirīgas – administratīvās vai tiesu – pilnvaras un funkcijas.

63      Šajā ziņā ir jānorāda, ka, trūkstot Savienības tiesiskajam regulējumam, dalībvalstīm saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir kompetence izraudzīties valsts konkurences iestādē ietilpstošu vienu vai vairākas struktūrvienības, kam ir tiesības piedalīties kā atbildētājai valsts tiesā notiekošā procesā par šīs iestādes pieņemtu lēmumu, pilnībā garantējot pamattiesību ievērošanu un pilnīgu Savienības konkurences tiesību efektivitāti.

64      Pamatojoties uz iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka regulas 35. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tādi valsts tiesību akti, ar kuriem valsts konkurences iestādei netiek piešķirtas tiesības piedalīties kā atbildētājai valsts tiesā notiekošā procesā par šīs iestādes pieņemtu lēmumu. Valsts konkurences iestāžu ziņā ir noteikt, cik nepieciešami un noderīgi ir iesaistīties lietā Savienības konkurences tiesību efektīvas piemērošanas aspektā. Tomēr gandrīz sistemātiska valsts konkurences iestādes nepiedalīšanās tādos tiesas procesos apdraud efektīvu LESD 101. un 102. panta iedarbību. Trūkstot Savienības regulējumam, dalībvalstīm saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir kompetence izraudzīties vienu vai vairākas struktūrvienības, kas ietilpst valsts konkurences iestādē, kurām ir tiesības piedalīties kā atbildētājai valsts tiesā notiekošā procesā par šīs iestādes pieņemtu lēmumu, pilnībā garantējot pamattiesību ievērošanu un pilnīgu Savienības konkurences tiesību efektivitāti.

 Par tiesāšanās izdevumiem

65      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 35. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tādi valsts tiesību akti, ar kuriem valsts konkurences iestādei netiek piešķirtas tiesības piedalīties kā atbildētājai valsts tiesā notiekošā procesā par šīs iestādes pieņemtu lēmumu. Valsts konkurences iestāžu ziņā ir noteikt, cik nepieciešami un noderīgi ir iesaistīties lietā Savienības konkurences tiesību efektīvas piemērošanas aspektā. Tomēr gandrīz sistemātiska valsts konkurences iestādes nepiedalīšanās tādos tiesas procesos apdraud efektīvu LESD 101. un 102. panta iedarbību.

Trūkstot Savienības tiesiskajam regulējumam, dalībvalstīm saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir kompetence izraudzīties vienu vai vairākas struktūrvienības, kas ietilpst valsts konkurences iestādē, kurām ir tiesības piedalīties kā atbildētājai valsts tiesā notiekošā procesā par šīs iestādes pieņemtu lēmumu, pilnībā garantējot pamattiesību ievērošanu un pilnīgu Savienības konkurences tiesību efektivitāti.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.