—

Freeport plc vārdā – M. Tageuss [M. Tagaeus] un K. Bjorndāle [C. Björndal], advokater,

—

Arnoldsson vārdā – A. Bengtsons [A. Bengtsson], advokat,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – L. Parpala [L. Parpala], V. Botka [V. Bottka] un A. M. Rušo-Žoē [A. M. Rouchaud-Joët], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 6. panta 1. punktu Padomes 2000. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts prāvas starp saskaņā ar Lielbritānijas tiesībām dibinātu sabiedrību Freeport plc (turpmāk tekstā – “Freeport”) un Arnoldsona [Arnoldsson] kungu ietvaros, kurš minēto sabiedrību iesūdzēja tiesā, kura savukārt nav piekritīgā tiesa saskaņā ar šīs sabiedrības sēdekļa atrašanās vietu.

3

Direktīvas Nr. 44/2001 otrajā, vienpadsmitajā, divpadsmitajā un piecpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:

4

Minētās regulas 2. panta 1. punktā, kas ietilpst šīs regulas II nodaļas 1. iedaļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi”, ir paredzēts:

“Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

5

Atbilstoši šīs pašas regulas 3. pantam, kas arī ietilpst minētās II nodaļas 1. iedaļā:

“1.   Personas, kuru domicils ir kādā no dalībvalstīm, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, vienīgi izmantojot šīs nodaļas 2.–7. iedaļā noteiktās normas.

2.   Cita starpā pret tām nepiemēro I pielikumā noteiktās normas attiecībā uz valsts jurisdikciju.”

6

Regulas Nr. 44/2001 5. pantā, kas ietilpst šīs pašas II nodaļas 2. iedaļā ar nosaukumu “Īpašā jurisdikcija”, ir noteikts, ka personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, ar zināmiem nosacījumiem var iesūdzēt citā dalībvalstī.

7

Turklāt šīs pašas regulas 6. panta 1. un 2. punktā, kas arī ietilpst minētajā 2. iedaļā, ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt:

8

Sabiedrība, ar kuru sadarbojas Arnoldsons, kopš 1996. gada īstenoja projektus “rūpnīcas veikalu” tirdzniecības centru attīstībai dažādās vietās Eiropā. Freeport no šīs sabiedrības ieguva vairākus šādus projektus, no kuriem vislabāk attīstītais projekts atradās Kungsbakā [Kungsbacka] (Zviedrija).

9

1999. gada 11. augusta tikšanās laikā starp Arnoldsonu un Freeport ģenerāldirektoru tika noslēgta mutvārdu vienošanās par to, ka Arnoldsons personīgi saņems komisijas naudu GBP 500000 apmērā, kad tiks atvērts rūpnīcas veikals Kungsbakā.

10

Ar rakstveida 1999. gada 27. augusta vienošanos Freeport apstiprināja minēto mutvārdu vienošanos, taču pievienoja trīs nosacījumus komisijas naudas samaksai. Arnoldsons piekrita šiem nosacījumiem, no kuriem viens paredzēja, ka samaksu, ko viņš saņems, veiks sabiedrība, kura kļūs par Kungsbakā esošā uzņēmuma īpašnieci. Pēc jaunām sarunām Freeport1999. gada 13. septembrī nosūtīja Arnoldsonam rakstveida apstiprinājumu par vienošanos, kas noslēgta ar viņu (turpmāk tekstā – “vienošanās”).

11

Rūpnīcas veikals Kungsakā, kas atklāts 2001. gada 15. novembrī, ir saskaņā ar Zviedrijas tiesībām dibinātas sabiedrības Freeport Leisure (Sweden) AB (turpmāk tekstā – “Freeport AB”) īpašums, kas vada šo veikalu. Šī sabiedrība pieder vienai no Freeport meitas sabiedrībām, kura 100 % pārvalda Freeport AB.

12

Arnoldsons prasīja gan Freeport AB, gan Freeport samaksāt komisijas naudu, par kuru viņš vienojās ar Freeport. Freeport AB noraidīja lūgumu, pamatojot ar to, ka tā nav vienošanās puse un ka turklāt tā vēl nebija izveidota brīdī, kad minētā vienošanās tika noslēgta.

13

Tā kā Arnoldsons vēl joprojām nebija saņēmis apsolīto naudas summu, 2003. gada 5. februārī viņš vērsās Göteborgs tingsrätt [Gēteborgas pirmās instances tiesa], prasot piespriest abām sabiedrībām solidāri viņam pārskaitīt naudas summu GBP 500000 apmērā vai tās ekvivalentu Zviedrijas valūtā, ieskaitot procentus.

14

Lai noteiktu, ka šai tiesai ir jurisdikcija attiecībā uz Freeport, Arnoldsons pamatoja savu prasību ar Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu.

15

Freeport izvirzīja pamatu par nepieņemamību, pamatotu ar to, ka tā nav dibināta Zviedrijā un ka prasības nebija pietiekami cieši saistītas, lai pamatotu Göteborgs tingsrätt jurisdikciju minētā noteikuma izpratnē. Šajā sakarā Freeport apgalvoja, ka pret to vērstajai prasībai bija līgumisks pamats, savukārt prasība pret Freeport AB bija pamatota ar deliktu vai kvazi deliktu, jo starp Arnoldsonu un šo sabiedrību nepastāvēja līgumiskas attiecības. Šī juridisko pamatu dažādība prasībām, kas vērstas pret Freeport AB un Freeport, nepieļaujot Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošanu, jo neesot iespējams pierādīt, ka šīs divas prasības savā starpā ir saistītas.

16

Göteborgs tingsrätt pamatu par nepieņemamību noraidīja.

17

Freeport ierosināja apelācijas tiesvedību Hovrätten för Västra Sverige [Apelācijas tiesa Rietumzviedrijai], kura šo apelācijas sūdzību noraidīja.

18

Turpinājumā minētā sabiedrība vērsās Högsta domstolen [Augstākā tiesa], kura savā lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu norāda, ka Tiesa savā 1988. gada 27. septembra spriedumā lietā 189/87 Kalfelis (Recueil, 5565. lpp.) atzina, ka saskaņā ar 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp, turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) 5. panta 3. punktu kompetentā tiesa, kura izskata ar deliktu pamatotu prasības daļu, nav kompetenta izskatīt tās pašas prasības citas daļas, kuru pamatā nav delikts. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesa 1998. gada 27. oktobra sprieduma lietā C-51/97 Réunion européenne u.c. (Recueil, I-6511. lpp.) 50. punktā atzina, ka divi pieteikumi vienā un tajā pašā prasībā par zaudējumu atlīdzību, vērsti pret dažādiem atbildētājiem un pamatoti vienā gadījumā ar līgumisku atbildību un otrā gadījumā – ar atbildību, saistītu ar deliktu, nevar tikt uzskatīti kā savā starpā saistīti. Tāpēc iesniedzējtiesa vēlas pārbaudīt, vai prasības pret Freeport AB pamats ir līgumisks, kaut arī persona, kas sabiedrības vietā sniedza apsolījumu, nebija ne šīs sabiedrības juridiskais pārstāvis, ne arī pilnvarnieks.

19

Turpinājumā šī pati tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Kalfelis 8. un 9. punktā uzsver, ka Briseles konvencijas 6. panta 1. punktā paredzētais izņēmums principam, ka jurisdikcija ir atbildētāja domicila valsts tiesām, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nevar apšaubīt paša šī principa esamību, ļaujot prasītājai celt prasību pret vairākiem atbildētājiem tikai tāpēc, lai kādu no atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils. Tomēr iesniedzējtiesa atzīmē, ka šāda situācija ir skaidri paredzēta Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punktā, taču ne šī paša panta 1. punktā. Minētā tiesa jautā, kā šajā sakarā būtu jāinterpretē minētais 1. punkts.

20

Papildus iesniedzējtiesa arī vaicā, vai jautājums par iespēju apmierināt prasību, kas celta pret atbildētāju tās domicila valsts tiesā, ir jāvērtē citādi, izskatot jautājumu par Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā paredzēto nesavienojamu spriedumu risku. Šajā tiesā Freeport apgalvoja, ka nepastāv nekāds nesavienojamu spriedumu risks. Tā uzskatīja, ka saskaņā ar Zviedrijas tiesībām ar līgumiem nevar uzlikt par pienākumu trešām personām, šajā gadījumā Freeport AB, veikt samaksu. Freeport no minētā secināja, ka pret Freeport AB celtajai prasībai nav juridiska pamata un ka tā tika celta vienīgi ar mērķi iesūdzēt Freeport Zviedrijas tiesā.

21

Šādos apstākļos Högsta domstolen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai prasība, kas pamatota ar izrietošu pienākumu maksāt zaudējumus akciju sabiedrības vietā sniegtā apsolījuma dēļ Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošanai ir uzskatāma par prasību ar līgumisku pamatu, kaut arī persona, kura sniedza apsolījumu attiecīgajā brīdī, nebija ne sabiedrības juridiskais pārstāvis, ne arī pilnvarnieks.

23

Gan lietas dalībnieki, gan Eiropas Kopienu Komisija atgādina, ka līgumiska rakstura jēdzienu minētā noteikuma izpratnē nevar attiecināt uz situāciju, kurā nepastāv pušu savstarpējas saistības, ko tās brīvprātīgi uzņēmušās. Šajā sakarā tie atsaucas uz Tiesas judikatūru, kas attiecas uz Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu, kura noteikumi pēc būtības ir identiski Regulas Nr. 44/2001 noteikumiem (cita starpā skat. 1992. gada 17. jūnija spriedumu lietā C-26/91 Handte, Recueil, I-3967. lpp., 15. punkts; iepriekš minēto spriedumu ietā Réunion européenne u.c., 17. punkts, un 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C-334/00 Tacconi, Recueil, I-7357. lpp., 23. punkts).

24

Pamatojoties uz šo atgādinājumu, Freeport apgalvo, ka starp Freeport AB un Arnoldsonu nepastāvēja līgumiskas attiecības, jo Freeport AB nesniedza Arnoldsonam nekādu apsolījumu. Freeport apgalvo, ka ne Freeport AB juridiskais pārstāvis, ne tās pilnvarnieks nesniedza Arnoldsonam nekādu apsolījumu un ka šī sabiedrība neapstiprināja vienošanos par minētās naudas summas, kas it jāmaksā, samaksu.

25

Arnoldsons atzīst, ka vienošanās noslēgšanas brīdī neviena sabiedrība nebija rūpnīcas veikala Kungsbakā, kurš vēl nebija atvērts, īpašniece. Viņš precizē, ka šajā datumā nebija neviena juridiskā pārstāvja vai pilnvarnieka, kas varētu pārstāvēt Freeport AB. Tomēr Arnoldsons arī apgalvo, ka, pirmkārt, Freeport noslēdza vienošanos gan savā labā, gan arī sabiedrības – nākamās veikala īpašnieces – labā, un, otrkārt, saskaņā ar šādu vienošanos Freeport deva norādījumus nākamajai sabiedrībai, proti, Freeport AB, samaksāt Arnoldsonam pienākošos naudas summu. Turklāt, pievienojoties Freeport grupai, Freeport AB uzņēmās pienākumu veikt šo maksājumu.

26

Līdz ar to Arnoldsons uzskata, ka vienošanās minētais pienākums, kuram labprātīgi piekrita Freeport AB, noteikti nav ārpuslīgumisks, un tomēr ietilpst līgumiskajās attiecībās. Tādējādi viņš apgalvo, ka Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas dēļ gan pret Freeport AB, gan pret Freeport celtā prasība ir prasība par līgumisko atbildību.

27

Komisija uzskata, ka valsts tiesai ir pienākums izvērtēt starp Freeport AB un Arnoldsonu pastāvošās tiesiskās attiecības, lai noteiktu, vai šīs attiecības var uzskatīt par līgumiskām. Šī tiesa var balstīties uz visiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem pamata lietā, lai noteiktu, vai Freeport vienošanās noslēgšanas brīdī bija Freeport AB juridiskais pārstāvis vai pilnvarnieks.

28

Tomēr Komisija uzskata, ka pirmajam uzdotajam jautājumam nav nozīmes, lai interpretētu Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu, līdz ar to nav nepieciešams uz to atbildēt.

29

Pēc Komisijas domām, pirmais jautājums ir par to, vai Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts var tikt interpretēts, ņemot vērā apsvērumus, kas minēti iepriekš minētā sprieduma lietā Réunion européenne u.c. 50. punktā. Tomēr pamata lietas un šī sprieduma faktiskais un tiesiskais konteksts ir pilnīgi atšķirīgs. Pretēji minētajam spriedumam, kurā prasība pamata lietā tika celta tādas dalībvalsts tiesā, kurā nevienam no atbildētājiem nebija domicils, pamata prāva attiecas uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošanu, jo Arnoldsons cēla prasību Zviedrijas tiesā, un šajā valstī atrodas Freeport AB juridiskā adrese. Komisija uzskata, ka iepriekš minētā sprieduma lietā Réunion européenne u.c. 50. punkts ir tikai kā atgādinājums vispārīgajam noteikumam, saskaņā ar kuru izņēmums principam, ka jurisdikcijā ir [lietu izskatīt] atbildētāja domicila valsts tiesām, ir jāinterpretē šauri.

30

Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu par nepieciešamu atbildēt uz pirmo uzdoto jautājumu, Komisija apgalvo, ka atšķirība starp prasību ar līgumisku pamatu un ar deliktu pamatotu prasību neizslēdz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošanu, bet to var ņemt vērā valsts tiesa, izvērtējot nosacījumu, kas pamatots ar zināmu saistību starp prasībām, kas pamato lietderību tās izskatīt un izlemt kopā, lai novērstu nesavienojamu spriedumu risku, ja lietas tiktu izskatītas atsevišķi.

31

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai EKL 234. pantā noteiktās sadarbības ar valstu tiesām procedūras ietvaros valsts tiesai ir jāsniedz derīga atbilde, kas tai ļautu iztiesāt tās izskatīšanā esošo prāvu. Šajā kontekstā attiecīgajā gadījumā Tiesai ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi (2006. gada 23. marta spriedums lietā C-210/04 FCE Bank, Krājums, I-2803. lpp., 21. punkts un iepriekš minētā judikatūra).

32

Šajā sakarā jāatgādina, ka iesniedzējtiesa jautā, vai prasībai, kādu ir cēlis Arnoldsons pret Freeport AB, ir līgumisks pamats, jo minētā tiesa balstās uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu var piemērot tikai gadījumos, kad prasībām, kas celtas pret dažādiem atbildētājiem tādu valstu tiesās, kurās vienam no tiem ir domicils, ir identiski juridiskie pamati.

33

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai šis pieņēmums atbilst Regulai Nr. 44/2001, būtībā izvērtējot to, vai šīs regulas 6. panta 1. punkts ir piemērojams gadījumā, kad prasībām, kas celtas pret vairākiem atbildētājiem tādu valstu tiesās, kurās vienā no tiem ir domicils, ir dažādi juridiskie pamati.

34

Šajā gadījumā Regulas Nr. 44/2001 2. pantā paredzētā jurisdikcija, proti, tās dalībvalsts tiesu jurisdikcija, kuras teritorijā atrodas atbildētāja domicils, ir vispārējs princips, un izņēmums no šī principa ir tikai šajā regulā paredzētās īpašās jurisdikcijas normas, kas piemērojamas ierobežotā skaitā gadījumu, kuros atbildētājs, atkarībā no situācijas, ir jāsauc vai var tikt saukts pie atbildības citas dalībvalsts tiesā (skat. 2006. gada 13. jūlija spriedumu lietā C-103/05 Reisch Montage, Krājums, I-6827. lpp., 22. punkts un iepriekš minētā judikatūra).

35

Turklāt šajā sakarā pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka šie īpašās jurisdikcijas noteikumi ir interpretējami šauri un tos nevar interpretēt tā, lai aptvertu gadījumus ārpus tiem, kuri ir skaidri paredzēti Regulā Nr. 44/2001 (iepriekš minētais spriedums lietā Reisch Montage, 23. punkts un iepriekš minētā judikatūra).

36

Kā izriet no Regulas Nr. 44/2001 vienpadsmitā apsvēruma, jurisdikcijas normām jābūt ļoti skaidri nosakāmām, un tām jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā parasti ir atbildētāja domicils un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesas prāvas priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru.

37

Attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā paredzēto īpašo jurisdikciju – šajā noteikumā ir paredzēts, ka atbildētāju var iesūdzēt, ja viņš ir viens no vairākiem apsūdzētajiem, tās vietas tiesā, kurā kādam no apsūdzētajiem ir domicils, ar noteikumu, ka “prasības ir tik cieši saistītas, ka lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai novērstu nesavienojamu spriedumu risku, ko rada atsevišķa tiesvedība”.

38

No Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta formulējuma neizriet, ka nosacījumi, kas ir paredzēti šī noteikuma piemērošanai, ietver prasību, ka pret dažādiem atbildētājiem celtajām prasībām ir jābūt identiskiem juridiskajiem pamatiem.

39

Kā Tiesa jau ir atzinusi – lai piemērotu Briseles konvencijas 6. panta 1. punktu, ir jāpārbauda, vai dažādas prasības, kuras cēlis viens un tas pats prasības iesniedzējs pret dažādiem atbildētājiem, savā starpā ir tā saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt kopā, lai novērstu nesavienojamu spriedumu risku, ko rada atsevišķa tiesvedība (skat. minēto spriedumu lietā Kalfelis, 13. punkts).

40

Tiesai bija iespēja precizēt, ka, lai lēmumi būtu uzskatāmi par pretrunīgiem, nepietiek, ja pastāv atšķirības tiesvedības iznākumā; šīm atšķirībām ir jāietilpst vienas un tās pašas faktiskās un juridiskās situācijas ietvaros (2006. gada 13. jūlija spriedums lietā C-539/03 Roche Nederland u.c., Krājums, I-6535. lpp., 26. punkts).

41

Valsts tiesai ir jāizvērtē, vai tajā celtās prasības ir savā starpā saistītas, proti, vai pastāv nesavienojamu spriedumu risks, ja prasības tiktu izskatītas atsevišķi, un šajā sakarā jāņem vērā visi no lietas materiāliem izrietošie nepieciešamie fakti, kas vajadzības gadījumā un bez nepieciešamības tos izvērtēt var likt tiesai ņemt vērā tajā celto prasību juridiskos pamatus.

42

Šādu interpretāciju nevar apšaubīt ar iepriekš minētā sprieduma lietā Réunion européenne u.c. 50. panta interpretāciju.

43

Komisija pamatoti uzsvēra, ka minētajam spriedumam salīdzinājumā ar pamata prāvu ir atšķirīgs faktiskais un juridiskais konteksts. Pirmkārt, minētajā spriedumā tika apskatīta Briseles konvencijas 5. panta 1. un 3. punkta piemērošana, nevis šīs pašas konvencijas 6. panta 1. punkts.

44

Otrkārt, minētais spriedums atšķirībā no šīs lietas attiecās uz Briseles konvencijas 5. panta 3. punktā paredzētās īpašās jurisdikcijas izskatīt ar deliktu pamatotu prasību un īpašās jurisdikcijas izskatīt prasību ar līgumisku pamatu pārklāšanos, jo šīs divas prasības bija savā starpā saistītas. Citiem vārdiem, iepriekš minētais spriedums lietā Réunion européenne u.c. attiecas uz prasību, kas tika celta tādas dalībvalsts tiesā, kurā nevienam no atbildētājiem pamata lietā nebija domicils, turpretim šajā pamata prāvā prasība, piemērojot Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu, tika celta tādas vietas tiesā, kurā vienam no atbildētājiem atrodas juridiskā adrese.

45

Briseles konvencijas 5. panta 3. punkta kontekstā Tiesa secināja, ka divi pieteikumi vienā un tajā pašā prasībā, vērsti pret dažādiem atbildētājiem un pamatoti, vienā gadījumā ar līgumisku atbildību, bet otrā – ar atbildību par deliktu, nevar tikt uzskatīti par savā starpā saistītiem (iepriekš minētais spriedums lietā Réunion européenne u.c., 50. punkts).

46

Pieņēmums, ka ar Regulas Nr. 44/2001 5. pantu pamatota jurisdikcija, kas ir īpašā jurisdikcija un kas attiecas uz izsmeļoši uzskaitītiem gadījumiem, var būt par pamatu citu prasību izskatīšanai, būtu pretrunā minētajā regulā noteiktajai kārtībai. Gluži otrādi, ja tiesas jurisdikcija ir pamatota ar minētās regulas 2. pantu, kā tas ir pamata prāvā, tad šīs regulas 6. panta 1. punktu ir iespējams piemērot tad, ja ir izpildīti šajā tiesību normā izklāstītie nosacījumi, uz kuriem ir izdarīta atsauce šī sprieduma 39. un 40. punktā, nepastāvot vajadzībai, lai celtās prasības būtu pamatotas ar identiskiem juridiskajiem pamatiem.

47

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka prasībām, kas celtas pret vairākiem atbildētājiem, ir dažādi juridiskie pamati, nav šķērslis šīs tiesību normas piemērošanai.

48

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošana nozīmē to, ka prasība tika celta pret vairākiem atbildētājiem tikai tāpēc, lai kādu no atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils.

49

Arnoldsons un Komisija uzskata, ka uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā paredzēto īpašo jurisdikciju atšķirībā no īpašās jurisdikcijas, kas paredzēta šī paša panta 2. punktā, neattiecas nosacījums, saskaņā ar kuru prasība nevarēja būt celta vienīgi tāpēc, lai atņemtu jurisdikciju tās vietas tiesai, kurā vienam no atbildētājiem ir domicils. Tie būtībā uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā paredzētais nosacījums attiecībā uz saiknes pastāvēšanu starp prasībām ir pietiekami strikts, lai izvairītos no jurisdikcijas noteikumu nepareizas izmantošanas.

50

Savukārt Freeport uzskata, ka šāds risks attaisno to, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošana ir atkarīga no tāda paša nosacījuma, kas izklāstīts šī paša panta 2. punktā. Pirmkārt, pēdējais minētais nosacījums, saskaņā ar kuru ir aizliegts ļaunprātīgi izmantot minētajā regulā noteiktos tiesu jurisdikciju noteikumus, ir vispārīgs princips, kas arī ir jāievēro, piemērojot minētās regulas 6. panta 1. punktu. Otrkārt, šāda nosacījuma piemērošanu cita starpā pamato tiesiskās drošības princips un prasība par uz to, ka nevar neievērot principu, ka atbildētāju var iesūdzēt tikai tādas vietas tiesā, kurā ir tā domicils.

51

Kā to pamatoti atzīmēja iesniedzējtiesa, Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā atšķirībā no šī paša panta 2. punkta skaidri nav paredzēts gadījums, saskaņā ar kuru prasība ir celta vienīgi ar mērķi atņemt jurisdikciju tai tiesai, kas būtu kompetenta. Komisija šajā sakarā norādīja, ka, grozot Briseles konvenciju, dalībvalstis atteicās 6. panta 2. punktā paredzēto gadījumu iekļaut arī 6. panta 1. punktā, uzskatot, ka objektīvāks ir vispārīgais nosacījums par saiknes esamību starp prasībām.

52

Jāatgādina, ka, minot gadījumu, saskaņā ar kuru prasītājs var celt prasību pret vairākiem atbildētājiem tikai tāpēc, lai kādu no atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils, Tiesa, taisot spriedumu iepriekš minētajā lietā Kalfelis, atzina, ka, lai izslēgtu šādu iespēju, ir nepieciešama saiknes esamība starp prasībām, kas celtas pret katru no atbildētājiem. Tā nosprieda, ka Briseles konvencijas 6. panta 1. punktā ietvertais noteikums ir piemērojams gadījumā, kad prasības, ceļot tās pret dažādiem atbildētājiem, ir savā starpā saistītas, proti, kad ir lietderīgi tās izskatīt kopā, lai novērstu nesavienojamu spriedumu risku gadījumā, ja lietas tiktu izskatītas atsevišķi.

53

Tādējādi šī prasība par saistības esamību neizrietēja no Briseles konvencijas 6. panta 1. punkta formulējuma, bet to no šī noteikuma ir izsecinājusi Tiesa, lai novērstu, ka šajā normā paredzētā izņēmuma principam, ka jurisdikcijā ir izskatīt lietu atbildētāja domicila valsts tiesām, dēļ tiktu apšaubīta paša šī principa pastāvēšana (iepriekš minētais spriedums lietā Kalfelis, 8. punkts). Šī prasība vēlāk ir tikusi apstiprināta ar spriedumu iepriekš minētajā lietā Réunion européenne u.c. (48. punkts) un ir skaidri apstiprināta 6. panta 1. punkta Regulā Nr. 44/2001 izstrādes ietvaros, kas savukārt aizstāja Briseles konvenciju (iepriekš minētais spriedums lietā Roche Nederland u.c., 21. punkts).

54

Šādos apstākļos uz uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir piemērojams gadījumā, kad prasības, ceļot tās pret dažādiem atbildētājiem, ir savā starpā saistītas, proti, kad ir lietderīgi tās izskatīt kopā, lai novērstu nesavienojamu spriedumu risku gadījumā, ja lietas tiktu izskatītas atsevišķi, turklāt nepastāvot nepieciešamībai atsevišķi noteikt, ka prasības netika celtas tikai tāpēc, lai kādu no atbildētājiem nepakļautu tās dalībvalsts tiesu jurisdikcijai, kurā atrodas tā domicils.

55

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai iespējai apmierināt prasību pret atbildētāju ar domicilu valstī, kurā atrodas tiesa, ir nozīme, izskatot jautājumu par Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā paredzēto nesavienojamu spriedumu risku.

56

Tomēr no iesniedzējtiesas vērtējuma izriet, ka šis jautājums tika uzdots, pieņemot, ka, lai pastāvētu saikne starp vairākām prasībām, šīm prasībām ir jābūt vienam un tam pašam juridiskajam pamatam. Šāds bija konteksts, kādā Freeport apgalvoja, ka nepastāv nekāds nesavienojamu spriedumu risks, jo saskaņā ar Zviedrijas tiesībām ar līgumiem nevar uzlikt pienākumu trešām personām veikt samaksu, un ka tādējādi pret Freeport AB celtajai prasībai nebija juridiska pamata.

57

Kā jau tika atbildēts uz pirmo jautājumu, Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu var piemērot gadījumā, kad prasībām, kas celtas pret dažādiem atbildētājiem, ir dažādi juridiskie pamati.

58

Ņemot vērā šo atbildi, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

59

Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies saistībā ar apsvērumu iesniegšanu Tiesai, izņemot tos, kuri radušies minētajiem lietas dalībniekiem, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: