ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 15. februārī (1)

Lieta C‑362/05 P

Jacques Wunenburger

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Apelācija – Kopienu ierēdnis – Civildienesta noteikumi – Paaugstināšana amatā – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas – Interese celt prasību

I –    Ievads

1.     Izskatāmā apelācijas sūdzība rosina analizēt jautājumu par interesi prasības celšanā un tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas gadījumā, kad prasība celta pret Kopienas iestāžu izdotajiem tiesību aktiem.

2.     Lietas pamatā ir civildienesta strīds starp Kopienu ierēdni Žaku Vinenburgeru [Jacques Wunenburger] (turpmāk tekstā – “prasītājs”) un Eiropas Kopienu Komisiju (turpmāk tekstā – “Komisija”) kā iecēlējinstitūciju par kārtību, kādā tika iecelts Komisijas Sadarbības biroja “EuropeAid” (2) direktors.

3.     Ar 2005. gada 5. jūlija spriedumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais spriedums”) (3) Pirmās instances tiesa prasību, kurā prasītājs lūdz atcelt kopumā trīs Komisijas lēmumus – pirmkārt, lēmumu, ar ko noraidīta prasītāja kandidatūra uz attiecīgo direktora amatu, otrkārt, lēmumu, ar ko šajā amatā tika iecelts viņa konkurents Nakvi [Naqvi], un, visbeidzot, lēmumu, ar ko noraidīta prasītāja sūdzība – noraidīja kā nepamatotu.

4.     Prasītājs savā apelācijas sūdzībā, kas Tiesā reģistrēta 2005. gada 23. septembrī, turpina uzturēt prasību par visu trīs lēmumu atcelšanu. Komisija iesniedza pretapelāciju, kurā tā apgalvo, ka Pirmās instances tiesai lieta bija jāizbeidz, jo vēl pirms apstrīdētā sprieduma taisīšanas tika izsludināts jauns konkurss uz brīvo direktora amatu.

5.     Ņemot vērā šo pretapelāciju, ir jānoskaidro, ar kādiem nosacījumiem šim gadījumam līdzīgos ierēdņu celto prasību gadījumos varētu uzskatīt, ka vispār vēl turpina pastāvēt interese prasības celšanā. Šim jautājumam ir fundamentāla nozīme Kopienas tiesu praksē ne tikai civildienesta strīdu izskatīšanā, bet arī citās lietās.

II – Atbilstošās tiesību normas

6.     Pēc būtības šajā tiesvedībā noteicošie ir Eiropas Kopienas Civildienesta noteikumi (4) (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) redakcijā, kas bija spēkā līdz 2004. gada 1. maijam, it īpaši to 7., 25., 29., 90. un 91. pants. Šajā sadaļā nav jāmin attiecīgo noteikumu teksts.

III – Fakti un tiesvedība pirmajā instancē

7.     Lietas dalībniekiem ir dažāds viedoklis par iecelšanu “EuropeAid” biroja (C direktorāts “Āfrika, Karību jūras salas, Klusais okeāns”) direktora amatā, kas iepriekš atbilda A 2 pakāpei. Attiecīgajā laika posmā uz šo amatu notika divi konkursi, kuru norisi – ciktāl tam šajā tiesvedībā ir nozīme – var apkopot šādi.

 Pirmā konkursa procedūra

8.     Pirmais no abiem konkursiem sākās 2002. gada 19. septembrī, kad Komisija publicēja paziņojumu par iekšējo konkursu (5). Prasītājs, A 3 pakāpes ierēdnis, iepriekš strādāja Ārējo attiecību ģenerāldirektorāta pakļautībā par Komisijas delegācijas vadītāju Horvātijā. 2002. gada 27. septembrī viņš iesniedza rakstveida pieteikumu uz brīvo amatu.

9.     2002. gada 18. novembrī “EuropeAid” biroja ģenerāldirektors pēc daļēji telefoniski notikušās intervijas ar visiem kopumā desmit kandidātiem nosūtīja ģenerāldirektorātam “Personāls un administrācija” ziņojumu, kurā kandidāti tika iedalīti divās grupās. Pirmajā grupā bija minēti seši kandidāti, kurus ģenerāldirektors uzskatīja par piemērotiem attiecīgajam amatam. Otrajā grupā bija minēti atlikušie četri kandidāti, to vidū arī prasītājs, kuri, pēc viņa domām, nebija pilnībā piemēroti šim amatam un neuzrādīja visas nepieciešamās iemaņas.

10.   Pamatojoties uz iepriekš minēto ziņojumu, Iecelšanas padomdevēja komiteja (“Comité consultatif des nominations”, turpmāk tekstā – “CCN”) sagatavoja sarakstu ar sešiem kandidātiem, kas jāuzaicina uz turpmākām pārrunām, turklāt šīs personas bija tās pašas, kuras “EuropeAid” biroja ģenerāldirektors bija iekļāvis pirmajā kandidātu grupā. Tādējādi prasītājs [uz turpmākām pārrunām] netika uzaicināts.

11.   2003. gada 8. janvārī prasītāja konkurents Nakvi tika iecelts strīdīgajā amatā. Prasītājam ar 2003. gada 11. marta vēstuli tika paziņots, ka viņa kandidatūra ir noraidīta. 2003. gada 2. aprīlī prasītājs iesniedza sūdzību par Nakvi iecelšanu amatā, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Pēc tam, kad Komisija 2003. gada 14. jūlijā noraidīja viņa sūdzību, prasītājs 2003. gada 5. novembrī cēla prasību atcelt tiesību aktu Pirmās instances tiesā (turpmāk tekstā arī – “Pirmās instances tiesa”).

 Otrā konkursa procedūra

12.   Otrais konkurss uz attiecīgo “EuropeAid” biroja direktora amatu sākās pēc tam, kad, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 50. pantu, Komisija 2004. gada 11. martā nolēma atvaļināt Nakvi ar 2004. gada 1. aprīli un uz šo amatu izsludināt jaunu konkursu (6).

13.   Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija ar atsevišķu dokumentu, kas datēts ar 2004. gada 15. martu un Pirmās instances tiesā reģistrēts 2004. gada 16. martā, lūdza Pirmās instances tiesu izbeigt tiesvedību saistībā ar pirmo konkursa procedūru.

14.   Prasītājs 2004. gada maijā pieteicās uz brīvo amatu, uz kuru konkurss tika rīkots nu jau otro reizi. Tomēr ar 2004. gada 2. septembra vēstuli viņam tika paziņots, ka viņa pieteikums nav iekļauts potenciālo kandidātu sarakstā. Prasītājs šajā sakarā tiesāšanos neuzsāka.

15.   Komisija 2005. gada martā pieņēma lēmumu reorganizēt “EuropeAid” biroju. Direktoru amatu skaits tika samazināts no astoņiem uz septiņiem. Vēl brīvajā direktora amatā C direktorātā tika pārcelts cits direktors, kā rezultātā otrais konkurss tika izbeigts.

IV – Apstrīdētais spriedums

16.   Apstrīdētajā spriedumā Pirmās instances tiesa vispirms konstatē, ka, pretēji Komisijas viedoklim, tiesvedība nav atrisināta, gluži otrādi – prasītājs joprojām ir ieinteresēts prasības uzturēšanā (7). Lietā Pirmās instances tiesa noraida prasītāja prasību atcelt tiesību aktu, jo tā ir nepamatota.

17.   Pirmais prasības pamats, kuru izvirzot, būtībā tiek apgalvota Civildienesta noteikumu 25. panta 2. punkta 2. teikumā minētā pienākuma norādīt pamatojumu neievērošana, ir jānoraida, jo Komisijas lēmums par sūdzības noraidīšanu bija pietiekami pamatots (8).

18.   Izvirzot otro prasības pamatu, prasītājs it īpaši apgalvo, ka ir pārkāpts Civildienesta noteikumu 7. pants, 29. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 45. panta 1. punkts (9), un norāda, ka viņa konkurenta Nakvi apstiprināšana amatā ir nelikumīga. Pirmās instances tiesa noraida arī šo prasības pamatu, jo iecēlējinstitūcijai ir plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotus kandidātus brīvajiem amatiem, un Nakvi patiešām atbilda visām paziņojumā par amata vakanci norādītajām prasībām (10).

V –    Apelācijas sūdzības

19.   Prasītāja apelācijas sūdzība balstīta uz diviem pamatiem.

–       Izvirzot pirmo pamatu, prasītājs būtībā iebilst pret sava pirmā prasības pamata noraidījumu pirmajā instancē. Turklāt Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un sagrozījusi faktus. Turklāt spriedums šajā daļā ir pretrunīgs un nav pietiekami pamatots.

–       Izvirzot otro pamatu, prasītājs vēršas pret Pirmās instances tiesas lēmumu noraidīt viņa otro prasības pamatu pirmajā instancē. Arī šajā gadījumā esot sagrozīti fakti un pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

20.   Komisija iesniedza pretapelāciju, kurā tā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav apmierinājusi tās prasību izbeigt tiesvedību, ko Komisija iesniedza atsevišķa dokumenta veidā, kas datēts ar 2004. gada 15. martu.

21.   Konkrēti prasītājs lūdz Tiesu:

1)      atzīt viņa apelācijas sūdzību par pieņemamu un pamatotu un atcelt apstrīdēto spriedumu;

2)      izlemt lietu pēc būtības un atcelt šādus Komisijas lēmumus:

–       iecēlējinstitūcijas 2003. gada 11. marta lēmumu, ar ko tika noraidīta prasītāja kandidatūra uz brīvo direktora amatu;

–       iecēlējinstitūcijas 2003. gada 8. janvāra lēmumu par Nakvi iecelšanu amatā;

–       iecēlējinstitūcijas 2003. gada 14. jūlija lēmumu, ar ko tika noraidīta prasītāja sūdzība Nr. R/147/03;

3)      noraidīt Komisijas pretapelāciju kā nepieņemamu, bet katrā ziņā kā nepamatotu;

4)      piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22.   Komisija savukārt lūdz Tiesu:

1)      pamata prasījumā

–       atzīt tās pretapelāciju par pieņemamu un pamatotu un atcelt apstrīdēto spriedumu daļā, ar kuru tiek noraidīta Komisijas prasība izbeigt tiesvedību lietā, kā arī

–       par tiesāšanās izdevumiem lemt atbilstoši attiecīgajām tiesību normām;

2)      pakārtoti

–       noraidīt prasītāja apelācijas sūdzību kā nepieņemamu, bet katrā ziņā kā nepamatotu un

–       piespriest prasītājam segt tiesāšanās izdevumus, kas radušies viņa iesniegtās apelācijas sūdzības dēļ.

VI – Vērtējums

23.   Izskatāmajā lietā vispirms ir jāvērtē Komisijas pretapelācija. Tajā ir izvirzīts jautājums, vai notikuma rezultātā, kas norisinājies pēc prasības celšanas, tiesvedība ir uzskatāma par izbeigtu. Šādā gadījumā vairs nebūtu jāizskata prasītāja apelācijas sūdzībā celtie iebildumi par Pirmās instances tiesas konstatētajiem faktiem, kas būtībā attiecas uz viņa prasību pirmajā instancē.

A –    Komisijas pretapelācija

24.   Izvirzot pretapelāciju, Komisija pamatā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nedrīkstēja izlemt lietu pēc būtības, bet tai bija jāizbeidz tiesvedība.

1)      Pretapelācijas pieņemamība

25.   Prasītājs apgalvo, ka Komisijas apelācija nav pieņemama, jo apstrīdētais spriedums tai bija labvēlīgs. Proti, Pirmās instances tiesa, noraidot prasītāja prasību atcelt tiesību aktu kā nepamatotu, rezultātā pieņēma Komisijai labvēlīgu lēmumu.

26.   Turklāt Tiesas Statūtu 56. panta 2. punkta 1. teikumā noteikts, ka apelāciju var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji. Par sūdzību šādā nozīmē var runāt arī gadījumā, ja vienam lietas dalībniekam lietas iznākums ir labvēlīgs, tomēr starpspriedumā attiecībā uz prasības pieņemamību tas viņam ir nelabvēlīgs. Judikatūrā ir atzīts, ka sūdzība ir un līdz ar to arī ir tiesības iesniegt apelāciju, ja atbilstoši Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. pantam ar atsevišķu dokumentu tiek izvirzīta iebilde par nepieņemamību, bet Pirmās instances tiesa atzīst prasību par pieņemamu un vēlāk šo prasību noraida kā nepamatotu (11). Turpretī, ja Pirmās instances tiesa neizvērtē prasības pieņemamību un noraida prasību kā nepamatotu, Tiesa neatzīst prasītāja tiesības iesniegt sūdzību (12). Līdzīgi ir gadījumā, ja pirmajā instancē netiek izvirzīta īpaša iebilde par nepieņemamību un atbildētājs uz procesuālajiem šķēršļiem norāda tikai vispārīgā dokumentā, kurā tas pauž savu nostāju par prasības pamatotību (13).

27.   Izskatāmajā lietā Komisija ar atsevišķu dokumentu, kas datēts ar 2004. gada 15. martu, izvirzīja skaidru prasību izbeigt tiesvedību. Jāpiebilst, ka Komisija šajā gadījumā gan skaidri neatsaucās uz Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. pantu. Katrā ziņā Komisija, iesniedzot dokumentu, ir izvirzījusi atsevišķu prasījumu par prasības pieņemamību. Šī prasījuma pamatojums ir Nakvi atvaļināšana ar 2004. gada 1. aprīli, tādēļ prasītājam vairs nebūtu jāpastāv interesei turpināt tiesvedību.

28.   Tomēr Pirmās instances tiesa apstiprināja vēl joprojām pastāvošo prasītāja interesi prasības celšanā un skaidri noraidīja Komisijas prasījumu (14). Līdz ar to starpspriedums pirmajā instancē ir Komisijai nelabvēlīgs, un tādēļ tai bija tiesības iesniegt apelācijas sūdzību.

29.   Turklāt Tiesa apelācijas tiesvedībā katrā ziņā var izskatīt jautājumu, vai prasītājam pirmās instances tiesvedībā ir zudusi interese prasības celšanā un vai prasība ir zaudējusi savu jēgu. Atbilstoši EKL 225. panta 1. punktam un Tiesas Statūtu 58. panta 1. punktam apelāciju Tiesā var iesniegt vienīgi par tiesību jautājumiem (15), tādēļ būtisko faktu konstatēšana un izvērtējums ir tikai Pirmās instances tiesas ziņā. Tomēr interese prasības celšanā un jautājums par tiesvedības izbeigšanu ir saistīti ar Pirmās instances tiesas konstatēto faktu juridisko klasifikāciju. Tiesai apelācijas tiesvedībā nepārprotami ir tiesības veikt šādu pārbaudi (16).

30.   Ņemot vērā iepriekš minēto, pretapelācija ir pieņemama.

2)      Pretapelācijas pamatotība

31.   Būtībā vēl tikai ir jāpārbauda, vai Pirmās instances tiesa, neizbeidzot tiesvedību atbilstoši Komisijas prasījumam pirmās instances tiesvedībā, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tas ir atkarīgs no tā, vai prasītājam sākotnējā interese prasības celšanā zuda vēl pirms apstrīdētā sprieduma taisīšanas.

a)      Galvenie lietas dalībnieku argumenti

32.   Komisija uzskata, ka, atceļot no amata Nakvi un sarīkojot otro konkursa procedūru, prasītājam ir zudusi interese prasības celšanā un ir zudis prasības priekšmets, jo prasītājs, izvirzot savu prasību, varēja panākt tikai pirmās konkursa procedūras atkārtošanu. Tostarp ir notikusi jau otrā konkursa procedūra, kurā prasītājs atkārtoti iesniedza savu pieteikumu.

33.   Lēmums prāvā nevar radīt prasītājam priekšrocības nākotnē. Jautājums par to, vai prasītājs nākotnē atkal pieteiksies konkursam uz līdzīgiem amatiem, ir pavisam hipotētisks. Katrā ziņā viņam attiecībā uz turpmākajiem lēmumiem par iecelšanu amatā ir pieejami tiesību aizsardzības līdzekļi. Ņemot vērā, ka katrā ar iecelšanu ierēdņa amatā saistītajā procedūrā piedalās dažādi kandidāti, tās nevar savstarpēji salīdzināt, tādēļ ar spriedumu šajā lietā nevar ietekmēt turpmāko [ierēdņu] iecelšanu amatos.

34.   Prasītājs atbild, ka viņš vēl joprojām ir ieinteresēts prāvas iznākumā. No vienas puses, ir jānovērš iespēja Komisijai nākotnē pieņemt nelikumīgus lēmumus, un, no otras puses, lēmums par prasītāja kandidatūras noraidījumu var negatīvi ietekmēt viņa izredzes, nākotnē piesakoties konkursos uz līdzīgām amata vietām. Visbeidzot, spriedumam šajā lietā ir nozīme arī jautājumā par prasītāja iespējamām tiesībām uz zaudējumu atlīdzību.

b)      Vērtējums

35.   Procesuālajā kontekstā prasība ņemt vērā intereses prasības celšanā nodrošina, ka tiesām nav jādod slēdziens par tīri hipotētiskiem tiesību jautājumiem. Tādēļ interese prasības celšanā ir obligāts pieņemamības nosacījums, kas var kļūt nozīmīgs dažādās tiesvedības stadijās. Pieņemamības kritērijam nepārprotami jābūt prasības celšanas brīdī un arī pēc prasības celšanas, līdz tiesnesis pieņem lēmumu lietā (17).

36.   Ja interese prasības celšanā zūd tikai tiesvedības laikā, tad Tiesas lēmums lietā vairs nav pamatots. Tomēr no prasītāja nevar arī gaidīt, lai viņš samierinātos ar situāciju, ka viņa prasība, kas sākotnēji celta pieņemamā veidā, vienkārši tiek noraidīta un viņam būtu jāsedz tiesāšanās izdevumi (18). Vienīgais pareizais risinājums šādā gadījumā ir izbeigt tiesvedību (19), no vienas puses, norādot, ka prasības pamatojums ir zudis tikai pēc prasības celšanas, un, no otras puses, – ka šādā veidā var izvairīties no prasītājam nelabvēlīga sprieduma daļā par tiesāšanās izdevumu segšanu.

37.   Kopienu tiesās jautājumam par interesi prasības celšanā regulāri ir nozīme brīdī, kad tiek apstrīdēti tiesību akti, kas formāli vēl ir spēkā, bet kuru sākotnējais priekšmets jau ir zudis. Judikatūrā ir atzīts, ka var būt interese pārbaudīt tiesā arī šādus tiesību aktus. Tomēr ir jābūt izpildītam nosacījumam, ka apstrīdētā tiesību akta atcelšanai vēl aizvien ir tiesiska iedarbība (20), t.i, prasītājam var rasties kādas citas priekšrocības (21).

38.   Prasības celšanas brīdī Pirmās instances tiesā prasītājam izskatāmajā lietā nepārprotami vēl bija interese prasības celšanā. Turklāt prasītāja interese prasības celšanā nevarēja zust tikai tādēļ, ka tika izpildīti apstrīdētie lēmumi (22). Tādēļ sākotnēji Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 19. punktā pamatoti pieņem, ka apstrīdētajiem lēmumiem vēl aizvien ir zināma iedarbība arī pēc Nakvi stāšanās amatā.

39.   Turklāt iecēlējinstitūcija nevienā brīdī nav formāli atcēlusi apstrīdētos lēmumus. Prasītājs pamatoti norāda uz to, ka Nakvi atvaļināšana pēc prasītāja vēršanās tiesā nekādā ziņā nav pielīdzināma sākotnējā strīdīgā lēmuma par viņa iecelšanu amatā atcelšanai (23).

40.   Tomēr izskatāmās lietas īpatnība ir tā, ka Nakvi atvaļināšanas dēļ uz attiecīgo amata pozīciju tika sarīkots otrs konkurss. Šīs jaunās konkursa procedūras rezultātā spēku zaudēja pirmajā konkursa procedūrā pieņemtie lēmumi, uz kuru nelikumību prasītājs norādīja, savulaik ceļot prasību Pirmās instances tiesā.

41.   Šo aspektu, kas Pirmās instances tiesai bija zināms (24), tā nav ņēmusi vērā, apstrīdētā sprieduma 19. punktā norādot, ka lēmumam par prasītāja kandidatūras noraidīšanu pirmās konkursa procedūras ietvaros vēl joprojām ir zināma iedarbība. Uzskatu, ka lēmums par prasītāja konkurenta iecelšanu amatā un lēmums par paša prasītāja kandidatūras noraidīšanu ir vienas medaļas divas puses. Abi lēmumi vienlaicīgi tika pieņemti un vienlaicīgi zaudē spēku. Tie abi neko neietekmē no brīža, kad Nakvi atvaļināšanas dēļ uz attiecīgo amata pozīciju tika sarīkots jauns konkurss. Līdz ar to savu iedarbību zaudē arī apstrīdētais lēmums, ar ko noraidīta prasītāja sūdzība. Šī lēmuma tiesiskā iedarbība nevar būt plašāka salīdzinājumā ar abu iecēlējinstitūcijas sākotnējo lēmumu tiesisko iedarbību.

42.   Tomēr Pirmās instances tiesai nebija pienākuma izbeigt tiesvedību tikai tādēļ, ka pēc prasības celšanas apstrīdētajiem lēmumiem nav nekādas iedarbības. Drīzāk ir jāpārbauda, vai, neņemot vērā, ka apstrīdētie lēmumi ir zaudējuši spēku, prasītājam vēl bija saglabājusies interese prasības celšanā. Pastāvot šādai interesei, prasītājam nevar liegt prasīt izlemt lietu pēc būtības, jo tas būtu pretrunā tiesiskas sabiedrības pamatā esošajai prasībai nodrošināt, lai tiesa varētu pārbaudīt Kopienas iestāžu rīcību (25).

43.   Judikatūrā ir noteikts, ka, pirmkārt, prasītāja intereses prasības celšanā turpmāka pastāvēšana var izrietēt, piemēram, no draudiem par to, ka atkārtosies (apgalvotā) Kopienu iestādes nelikumīgā rīcība (26), arī un tieši saistībā ar atkārtotu jautājuma izskatīšanu kompetentajā Kopienu iestādē saskaņā ar EKL 223. panta pirmo daļu (27). Otrkārt, interese prasības celšanā var turpināt pastāvēt, ja prasības atcelt tiesību aktu izlemšana ir svarīga prasītāja iespējamiem prasījumiem par zaudējumu atlīdzību (28). Treškārt, prasītājs noteiktos gadījumos – īpaši tas attiecas uz civildienesta strīdiem – var būt ieinteresēts, ka tiek atsaukti viņu noniecinoši izteikumi, lai viņš nākotnē tiktu reabilitēts (29).

44.   Apstrīdētajā spriedumā tiek izskatīts tikai pirmais no trim gadījumiem, t.i., draudi, ka atkārtosies (apgalvotā) iecēlējinstitūcijas nelikumīgā rīcība. Turklāt šajā situācijā Pirmās instances tiesa sprieduma 20. punktā balstās uz prasītāja apgalvojumu, ka veids, kādā konkursa procedūrā piedalījās “EuropeAid” biroja ģenerāldirektors (30), ir uzskatāms par procesuālo noteikumu pārkāpumu. Pirmās instances tiesa uzskata, ka nav izslēgts, ka ģenerāldirektoram vēlākā konkursa procedūrā varētu būt līdzīga loma kā attiecīgajā pirmajā konkursa procedūrā par iecelšanu direktora amatā, par ko ir strīds šajā lietā. Pamatojoties uz šo atkārtošanās risku, Pirmās instances tiesa secina, ka prasītāja interese prasības celšanā turpina pastāvēt.

45.   Sākotnēji gan šķiet, ka šādu atkārtošanās risku nepieļauj apstāklis, ka lēmumi par iecelšanu ierēdņu amatā, neņemot vērā to lielo skaitu, savā ziņā nekad mehāniski neatkārtojas (31). Kaut gan šādas procedūras Kopienas iestādēs ir parasta parādība, tomēr iecēlējinstitūcijas lēmums par konkursa rezultātu vienmēr ir unikāls. No vienas puses, katru reizi kopumā ir jāizvērtē visu kandidātu prasmes un spējas, ņemot vērā attiecīgajam amatam noteikto profilu. No otras puses, katrā atsevišķā gadījumā var stipri atšķirties gan kandidātu personības, prasmes un spējas, gan arī attiecīgi tiem izvirzītās prasības. Komisija šajā sakarā pamatoti norāda un prasītājs pats atzīst, ka izskatāmajā lietā otro konkursa procedūru nevar salīdzināt ar pirmo, jo attiecīgi būtu jāsalīdzina dažādi kandidāti.

46.   Tomēr izskatāmās lietas īpatnība ir tā, ka prasītājs ar savu prasību atcelt tiesību aktu apstrīd konkursa procedūru ne tikai tās satura dēļ, bet vienlaicīgi iebilst arī pret pašu procedūru, kuras rezultātā tika pieņemts šāds lēmums. Prasītājs tātad apgalvo, ka procedūra kā tāda ir diskriminējoša, jo visi pieteikumi netika vienlīdz rūpīgi pārbaudīti un līdz ar to kandidātiem nebija nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas konkurēt vienam ar otru (32). “EuropeAid” biroja ģenerāldirektors, kura birojā bija brīvais direktora amats, veica kandidātu atlasi, uz ko rezultātā pamatā balstījās gan CCN, gan iecēlējinstitūcija, no savas puses rūpīgi neizvērtējot visu kandidātu piemērotību un spējas, tai skaitā arī to kandidātu, kurus ģenerāldirektors nebija ieteicis.

47.   Konkursa procedūras norise, kurā attiecīgais ģenerāldirektors veic iepriekšēju atlasi, uz ko vēlāk pamatā balstās gan CCN, gan iecēlējinstitūcija, atšķirībā no dažādo pieteikumu izvērtējuma pēc to satura, nav nekas unikāls. Gluži pretēji, šāda pieeja var atkārtoties arī attiecībā uz citu direktoru iecelšanu amatā. Šajā gadījumā prasītājs iebilst ne tikai pret problēmu konkrētajā lietā, bet gan pret strukturālas dabas problēmu. Objektīva izvērtējuma gadījumā skaidrojums, vai iepriekš minētais konkursa procedūras veids atbilst noteikumiem, katrā ziņā var būt svarīgs prasītājam saistībā ar viņa varbūtējiem pieteikumiem nākotnē uz direktora amata vietām.

48.   Pretēji Komisijas viedoklim uzskatu par nebūt ne hipotētisku iespēju, ka prasītājs varētu pieteikties konkursā uz vēl citām direktora amata vietām. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka prasītājs jau pirms konkursa procedūras, par ko ir strīds šajā lietā, bija pieteicies konkursam uz līdzīgu amatu. Turklāt konkursam uz amatu, par ko ir strīds šajā lietā, viņš bija pieteicis divas reizes.

49.   Tādējādi izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesai bija pietiekami daudz iemeslu uzskatīt, ka apstrīdētā sprieduma pasludināšanas brīdī vēl turpināja pastāvēt prasītāja interese prasības celšanā.

50.   Ņemot vērā visu iepriekš minēto, secinu, ka Pirmās instances tiesa, apstrīdētā sprieduma 21. punktā noraidot Komisijas prasījumu izbeigt tiesvedību, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Gluži otrādi – turpinot pastāvēt prasītāja interesei prasības celšanā, Pirmās instances tiesai bija pat pienākums izlemt lietu pēc būtības.

51.   Tādējādi Komisijas pretapelācija ir jānoraida kā nepamatota.

B –    Prasītāja apelācijas sūdzība

52.   Ņemot vērā Komisijas pretapelācijas izvērtējuma gaitā gūto rezultātu, ir jāvērtē prasītāja apelācijas sūdzība.

53.   Sākumā jāatgādina, ka apelācijas tiesvedībā Tiesa pēc savas iniciatīvas var izvērtēt, vai prasītājs ir ieinteresēts iesniegt vai uzturēt savu apelācijas sūdzību (33).

54.   Tomēr izskatāmajā lietā nekas neliecina par to, ka prasītāja interese prasības celšanā, kas turpināja pastāvēt līdz apstrīdētā sprieduma pasludināšanai (34), būtu zudusi pēc attiecīgā sprieduma taisīšanas. Tāpat kā iepriekš pastāv risks, ka konkursa procedūrā varētu atkārtoties prasītāja apgalvotā procesuālā kļūda. Tiesvedībā Tiesā nav kļuvuši zināmi jauni fakti, kas liktu no jauna izvērtēt jautājumu par interesi prasības celšanā. Tādējādi Tiesai ir jālemj par prasītāja apelācijas sūdzību.

1)      Par pirmo apelācijas sūdzības pamatu

55.   Izvirzot pirmo pamatu, prasītājs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 32. un 33. punktā ir sagrozījusi faktus, pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kā arī pretrunīgi un nepietiekami pamatojusi savu spriedumu. Šķiet, ka prasītājs it īpaši uzskata, ka Pirmās instances tiesai, ņemot vērā “EuropeAid” biroja ģenerāldirektora 2002. gada 18. novembra ziņojumu (35), bija jāvēršas pret iecēlējinstitūcijas pieņemtajiem apstrīdētajiem lēmumiem daļā, kurā ir apgalvots, ka sekmīgais kandidāts Nakvi ir “kandidāts, kurš vislabāk atbilst visām paziņojumā par vakanci minētajām prasībām” (36).

a)      Par pirmā pamata pirmo daļu: faktu sagrozīšana

56.   Pirmā pamata pirmajā daļā tiek apgalvots, ka lietā ir sagrozīti fakti.

57.   Prasītājs norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pamatojusies uz kļūdainiem faktiem. Tā nav ņēmusi vērā, ka kandidātam, lai ieņemtu attiecīgo direktora amatu, bija nepieciešama ievērojama pieredze personāla vadībā un pierādītas iemaņas vadīt, motivēt un pārraudzīt lielas darba grupas (37). Tas izriet no “EuropeAid” biroja ģenerāldirektora ziņojuma. No minētā ziņojuma arī izriet, ka sekmīgā kandidāta Nakvi iemaņas šajā jomā tika novērtētas tikai ar vienu no trīs iespējamajiem punktiem, turpretī trīs citi kandidāti šajā jomā bija saņēmuši maksimālo punktu skaitu. Turklāt ziņojumā ir norādīts, ka Nakvi stiprā puse drīzāk ir “koncepcija, pārdomas un analīze”, nevis “lielas darba grupas reorganizācija un vadība”.

58.   Apgalvotai faktu sagrozīšanai saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir skaidri jāizriet no lietas materiāliem, kas bija Pirmās instances tiesas rīcībā, bez nepieciešamības no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus (38). Izskatot attiecīgo “EuropeAid” biroja ģenerāldirektora ziņojumu, es neredzu neko tādu, kas liecinātu par Pirmās instances tiesas sagrozītiem faktiem.

59.   Attiecīgajā ziņojumā amata kandidātam Nakvi tika skaidri apliecināts, ka viņš atbilst amata aprakstā minētajiem kritērijiem (39). Turklāt ziņojumā Nakvi tika iedalīts tajā kandidātu grupā, kuri, pēc “EuropeAid” biroja ģenerāldirektora domām, bija piemēroti ieņemt attiecīgo direktora amatu. Tādējādi iepriekš minētais ziņojums nevar kalpot par pamatu pieņēmumam, ka “EuropeAid” biroja ģenerāldirektors būtu uzskatījis Nakvi par ne visai piemērotu attiecīgajam direktora amatam.

60.   Tiesa, ka attiecīgajā ziņojumā “EuropeAid” biroja ģenerāldirektors dažus kandidātus attiecībā uz noteikto profilu ir novērtējis augstāk par citiem. Galvenokārt tas izriet no tabulas ziņojuma pielikumā, kurā ģenerāldirektors ar vienu līdz trim punktiem novērtē katra kandidāta iemaņas, tostarp arī personāla vadībā, un kopvērtējumā iedala kandidātus vēl vairākās grupās. Šādu kandidātu atlasi ģenerāldirektors veic, ne tikai iedalot kandidātus divās grupās, bet arī vienas grupas ietvaros attiecībā uz kandidātiem, kurus viņš CCN un iecēlējinstitūcijai ieteica kā piemērotus attiecīgajam amatam. Neapstrīdami ir tas, ka “EuropeAid” biroja ģenerāldirektors konkursa uzvarētāju Nakvi bija novērtējis zemāk par citiem kandidātiem.

61.   Tomēr jāņem vērā, ka attiecīgais “EuropeAid” biroja ģenerāldirektora ziņojums nebija vienīgais pamatojums, ko lēmuma pieņemšanas procesā ņēma vērā CCN un iecēlējinstitūcija. To pierāda fakts, ka ziņojumā ieteiktos sešus kandidātus, tostarp arī Nakvi, CCN uzaicināja uz interviju. Tikai pamatojoties uz intervijas rezultātiem, CCN un iecēlējinstitūcija pieņēma galīgo lēmumu un direktora amatam izvēlējās Nakvi.

62.   Tādējādi Pirmās instances tiesai nebija pienākuma savā spriedumā balstīties galvenokārt vai tikai uz “EuropeAid” biroja ģenerāldirektora veikto kandidātu izvērtējumu. Tas, kāda nozīme šim ziņojumam bija salīdzinājumā ar citiem pierādījumiem, kas minēti apstrīdētā sprieduma 65. punktā (40), drīzāk ir faktu un pierādījumu izvērtējuma jautājums, ko veikt ir tikai Pirmās instances tiesas kompetencē un ko Tiesa apelācijas tiesvedībā nevar aizstāt ar savu izvērtējumu (41).

63.   Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa nav atbalstāma.

b)      Par pirmā apelācijas pamata otro daļu: pamatojuma nenorādīšana

64.   Ar pirmā pamata otro daļu prasītājs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa savu spriedumu ir pamatojusi pretrunīgi un nepietiekami. Apstrīdētā sprieduma 28.–35. punktā ir kļūdaini noraidīts pirmais prasības pamats.

65.   Tiesas Statūtu 36. panta 1. teikumā kopā ar 53. panta 1. punktu noteikts, ka Pirmās instances tiesas spriedumos ir jānorāda pamatojums. Šī pienākuma norādīt pamatojumu mērķis ir, no vienas puses, ļaut lietā iesaistītajai personai iepazīties ar pieņemtā lēmuma pamatojumu un, no otras puses, sniegt Tiesai pietiekamu informāciju, lai tā varētu īstenot savu tiesas kontroli (42).

66.   Izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 28.–35. punktā vispusīgi izvērtē īpaši Komisijas lēmumu, ar ko tika noraidīta sūdzība, un sniedz izvērstu sava viedokļa skaidrojumu, kāpēc Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Tiktāl sprieduma pamatojumā nav saskatāmas nekādas iekšējas pretrunas. Īpaši jāuzsver, ka saskaņā ar iepriekš minēto (43) katrā ziņā loģiski un nebūt ne pretrunīgi ir apstrīdēto lēmumu pārbaudes gaitā izvērtēt dažādus faktus un pierādījumus, nevis balstīties galvenokārt vai tikai uz “EuropeAid” biroja ģenerāldirektora veikto kandidātu izvērtējumu, kā tas šķiet prasītājam.

67.   Fakts, ka satura ziņā atšķirībā no prasītāja Pirmās instances tiesa jautājumā par Nakvi piemērotību attiecīgajam direktora amatam izdara citu secinājumu, pats par sevi katrā ziņā nenozīmē, ka apstrīdētajā spriedumā nav norādīts pamatojums.

68.   Līdz ar to arī pirmā pamata otrā daļa nav apmierināma.

2)      Par otro apelācijas sūdzības pamatu

69.   Izvirzot otro apelācijas sūdzības pamatu, prasītājs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, neatceļot apstrīdētos Komisijas lēmumus Civildienesta noteikumu 7. panta, 29. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 45. panta 1. punkta pārkāpumu dēļ ir sagrozījusi faktus un pierādījumus, kā arī pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

a)      Par otrā apelācijas pamata pirmo daļu

70.   Otrā pamata pirmajā daļā prasītājs apgalvo, ka, izdarot izvēli starp kandidātiem uz attiecīgo direktora amatu, nedrīkstēja ņemt vērā šī amata “izaicinājumus” (44) vai arī “izpratni par reformām” (45). Šie kritēriji netika minēti paziņojumā par vakanci. Tomēr faktiski tiem bija izšķiroša nozīme konkursa procedūrā un it īpaši “EuropeAid” biroja ģenerāldirektora ziņojumā. Pirmās instances tiesa apstrīdētajā spriedumā šo aspektu nav pietiekami ņēmusi vērā un šādā veidā ir sagrozījusi faktus un pierādījumus.

71.   Atšķirībā no prasītāja es neredzu neko tādu, kas liecinātu par Pirmās instances tiesas sagrozītiem faktiem vai pierādījumiem. Apstrīdētā sprieduma 55.–58. punktā ir skaidri redzams, ka Pirmās instances tiesa pilnībā ir pievērsusies “izaicinājumu” problēmai, ar ko būs jāsastopas topošajam direktoram, un arī “izpratnei par reformām”, kas no viņa tiek prasīta. Tiktāl Pirmās instances tiesa nekādā ziņā nav ignorējusi prasītāja argumentus vai arī spriedumā atstājusi bez ievērības faktus.

72.   Pirmās instances tiesa lietā gan norāda, ka nedrīkst pārvērtēt “izaicinājumu” jēdziena nozīmi un tas ir jāskata saistībā ar “EuropeAid” biroja ģenerāldirektora personisko viedokli par kandidātiem (46). Attiecībā uz “izpratni par reformām” Pirmās instances tiesa turpmāk detalizēti paskaidro, ka šis kritērijs atbilst paziņojumā par vakanci publicētajai informācijai (47).

73.   Ar šo lietas izvērtējumu Pirmās instances tiesa skaidri sniedz pamatotu faktu un pierādījumu vērtējumu. Tikai tā iemesla dēļ, ka Pirmās instances tiesas vērtējums neatbilst prasītāja viedoklim, nevar apgalvot, ka fakti ir sagrozīti.

74.   Patiesībā prasītājs, izvirzot šo savu apelācijas sūdzības daļu, ne tik daudz vēlējās iegūt apstiprinājumu, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi faktus vai pierādījumus, cik panākt, lai Tiesa Pirmās instances tiesas veikto faktu un pierādījumu vērtējumu aizstātu ar savu vērtējumu. Tomēr apelācijas tiesvedībā tas nav pieņemams (48).

75.   Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa nav apmierināma.

b)      Par otrā pamata otro daļu: kļūda tiesību piemērošanā saistībā ar kompetentā ģenerāldirektora piedalīšanos konkursa procedūrā

76.   Izvirzot otrā pamata otro daļu, prasītājs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 54. punktā nav ņēmusi vērā kompetentā ģenerāldirektora veiktās iepriekšējās atlases ietekmi uz turpmāko konkursa procedūru CCN. Iepriekšējā atlase faktiski ir ierobežojusi CCN rīcības brīvību. Par to liecina arī izskatāmā lieta, kurā CCN uz interviju ielūdza tikai “EuropeAid” biroja ģenerāldirektora iepriekš izvēlētos kandidātus.

77.   Šajā sakarā ir jākonstatē, ka apelācijā drīkst atkārtoti izvirzīt tiesību jautājumus, kas jau ir izskatīti pirmajā instancē (49), piemēram, izskatāmajā lietā – jautājumu par konkursa procedūras norises likumību un it īpaši cik likumīgs ir veids, kādā konkursa procedūrā piedalījās kompetentais ģenerāldirektors (50). Tomēr šādā gadījumā precīzi jānorāda juridiskie argumenti, ar kuriem tiek pamatota apelācija; šim nosacījumam neatbilst apelācijas sūdzība, kas – pat neietverot argumentāciju, kas īpaši norādītu uz kļūdu tiesību piemērošanā, kura pieļauta pārsūdzētajā spriedumā, – aprobežojas ar iepriekš Pirmās instances tiesā jau izvirzītu pamatu un argumentu atkārtošanu vai tekstuālu reproducēšanu (51).

78.   Situācija šajā lietā ir šāda: prasītājs savā apelācijas sūdzībā nenorāda konkrētus jautājumus, kurus viņš vēlas kritizēt apstrīdētajā spriedumā jautājumā par “EuropeAid” biroja ģenerāldirektora lomu konkursa procedūrā. Viņš tikai vispārīgi atkārto savu jau pirmajā instancē izvirzīto tēzi par ģenerāldirektora veiktās iepriekšējās atlases faktisko saistošo ietekmi uz turpmāko konkursa procedūras gaitu (52).

79.   Līdz ar to šī otrā apelācijas pamata daļa nav pieņemama un arī nav apmierināma.

3)      Starpsecinājumi

80.   No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja apelācijas sūdzība ir daļēji nepieņemama, daļēji nepamatota, tādēļ tā kopumā ir jānoraida.

VII – Par tiesāšanās izdevumiem

81.   Atbilstoši Tiesas Reglamenta 122. pantam saistībā ar 118. pantu un 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

82.   Attiecībā uz prasītāja apelācijas sūdzību tomēr ir spēkā Tiesas Reglamenta 122. panta 2. daļas noteikums, ka, atkāpjoties no 69. panta 2. punkta, Tiesa var nolemt par tiesāšanās izdevumu sadali saskaņā ar taisnīguma principu. Tomēr izskatāmajā lietā nekas neliecina par šādiem taisnīguma principa aspektiem un arī prasītājs būtībā to nav apgalvojis. Tādēļ uzskatu, ka prasītājam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, būtu jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar viņa celto apelāciju, kā to ir prasījusi Komisija, kurai spriedums ir labvēlīgs.

83.   Kas attiecas uz Komisijas pretapelāciju, tad no Tiesas Reglamenta 122. panta 2. daļas saistībā ar 70. pantu izriet, ka Komisijai savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašai. Turklāt, ņemot vērā, ka Komisijas pretapelācija nav pieņemama, tai atbilstoši prasītāja prasījumiem ir jāpiespriež atlīdzināt arī viņa tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar pretapelācijas iesniegšanu. Tādējādi Komisijai jāpiespriež atlīdzināt kopējos tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar šo pretapelāciju.

VIII – Secinājumi

84.   Tādēļ iesaku Tiesai nolemt šādi:

1)      apelācijas sūdzības noraidīt;

2)      katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas radušies viņa paša iesniegtās apelācijas sūdzības dēļ.

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2 – “EuropeAid” biroju, pamatojoties uz Komisijas lēmumu, izveidoja 2001. gada 1. janvārī Kopienas ārējās palīdzības pārvaldības reformas ietvaros. Birojs atbild par Komisijas rīcībā esošo instrumentu, kuriem finansējumu piešķir no Eiropas Kopienu budžeta, kā arī no Eiropas Attīstības fonda, izmantošanu ārējai palīdzībai (attīstības palīdzība).

---

3 – 2005. gada 5. jūlija spriedums lietā T‑370/03 Wunenburger/Komisija (Krājums, I‑A‑189. un II‑853. lpp.).

---

4 – Eiropas Kopienas Civildienesta noteikumi un Kopienas pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība, spēkā no 1968. gada 5. marta, noteikti 2. un 3. pantā Padomes 1968. gada 29. februāra Regulā (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68 (OV L 56, 1. lpp.) Padomes 1972. gada 30. jūnija Regulas (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 1473/72 (OV L 160, 1. lpp.) versijā.

---

5 – Paziņojums par vakanci COM/138/02.

---

6 – 2004. gada 28. maija Paziņojums par vakanci COM/142/04.

---

7 – Apstrīdētā sprieduma 19.–21. punkts.

---

8 – Apstrīdētā sprieduma 28.–35. punkts.

---

9 – Turklāt tika celti iebildumi arī par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, vienlīdzīgas attieksmes principa un principa, kas paredz ierēdņu tiesības veidot karjeru, neievērošanu.

---

10 – Apstrīdētā sprieduma 51.–83. punkts.

---

11 – 2002. gada 26. februāra spriedums lietā C‑23/00 P Padome/Boehringer (Recueil, I‑1873. lpp., 50. punkts) un 2005. gada 22. februāra spriedums lietā C‑141/02 P Komisija/max.mobil (Krājums, I‑1283. lpp., 50. un 51. punkts). Šajā sakarā netieši arī 1999. gada 21. janvāra spriedums lietā C‑73/97 P Francija/Comafrika u.c. (Recueil, I‑185. lpp.), skat. it īpaši ģenerāladvokāta Mišo [Mischo] 1998. gada 25. jūnija secinājumus šajā lietā (Recueil, I‑185. lpp., 11. un turpmākie punkti).

---

12 – Iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Padome/Boehringer 52. punkts.

---

13 – Šādā nozīmē procesā par pagaidu noregulējumu Tiesas priekšsēdētāja 1998. gada 17. decembra rīkojums lietā C‑363/98 P (R) Emesa Sugar/Padome (Recueil, I‑8787. lpp., 43. un turpmākie punkti).

---

14 – Apstrīdētā sprieduma 19.–21. punkts.

---

15 – Skat. tikai 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija (Recueil, I‑123. lpp., 47.–49. punkts), kā arī 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija (Krājums, I‑8725. lpp., 69. un 70. punkts) un spriedumu lietā C‑113/04 P Technische Unie/Komisija (Krājums, I‑8831. lpp., 82. un 83. punkts), un turpmākās norādes.

---

16 – 2006. gada 6. aprīļa spriedums lietā C‑551/03 P General Motors/Komisija (Krājums, I‑3173. lpp., 51. punkts), iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija 69. punkts un iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Technische Unie/Komisija 82. punkts un turpmākās norādes.

---

17 – 2001. gada 24. aprīļa spriedums lietā T‑159/98 Torre u.c./Komisija (Recueil FP, I‑A‑83. un II‑395. lpp., 30. punkts) un 2002. gada 21. marta spriedums lietā T‑131/99 Shaw un Falla/Komisija (Recueil, II‑2023. lpp., 29. punkts), kā arī 2005. gada 17. oktobra rīkojums lietā T‑28/02 First Data u.c./Komisija (Krājums, II‑4119. lpp., 35.–37. punkts).

---

18 – Šajā ziņā neskaidrs ir saistībā ar apelācijas tiesvedību pieņemtais 1995. gada 19. oktobra spriedums lietā C‑19/93 P Rendo u.c./Komisija (Recueil, I‑3319. lpp., 13. punkts), kurā Tiesa norāda, ka gadījumā, ja interese iesniegt vai uzturēt apelācijas sūdzību neeksistē, tā “apelāciju minētā iemesla dēļ [var] atzīt par nepieņemamu vai tādu, kurai ir zudis priekšmets”. Uzskatu, ka patiesībā ar to ir domāts, ka apelācija ir jāatzīst par nepieņemamu, ja interese prasības celšanā nav bijusi jau apelācijas iesniegšanas brīdī, turpretī apelācijas tiesvedība ir jāatzīst par izbeigtu, ja interese prasības celšanā ir zudusi tikai vēlāk.

---

19 – 1999. gada 6. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑112/96 un T‑115/96 Séché/Komisija (Recueil FP, I‑A‑115. un II‑623. lpp., 37. punkts) un iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Torre u.c./Komisija 31. punkts, kā arī iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētā rīkojuma lietā First Data u.c./Komisija 53. punkts.

---

20 – 1986. gada 24. jūnija spriedums lietā 53/85 Akzo Chemie u.c./Komisija (Recueil, 1965. lpp., 21. punkts); 1995. gada 14. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑480/93 un T‑483/93 Antillean Rice Mills u.c./Komisija (Recueil, II‑2305. lpp., 59. punkts) un 2006. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑213/01 un T‑214/01 Österreichische Postsparkasse u.c./Komisija (Krājums, II‑1601. lpp., 53. punkts).

---

21 – Iepriekš 18. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Rendo u.c./Komisija 13. punkts un 2000. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑174/99 P Parlaments/Richard (Recueil, I‑6189. lpp., 33. punkts); šajā sakarā skat. arī 2005. gada 24. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑138/03, C‑324/03 un C‑431/03 Itālija/Komisija (Krājums, I‑10043. lpp., 23.–25. punkts).

---

22 – 1979. gada 6. marta spriedums lietā 92/78 Simmenthal/Komisija (Recueil, 777. lpp., 32. punkts) un iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Akzo Chemie u.c./Komisija 21. punkts.

---

23 – Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 50. pantu ierēdņa “retrait de l’emploi” nav tas pats, kas “retrait de la décision”, kā šis ierēdnis tika iecelts.

---

24 – Skat., piemēram, Komisijas 2004. gada 30. jūnija atbildes raksta 2. punktu tiesvedībā Pirmās instances tiesā (lieta T‑370/03).

---

25 – To Pirmās instances tiesa ir tieši pasludinājusi 2004. gada 28. septembra spriedumā lietā T‑310/00 MCI/Komisija (Krājums, II‑3253. lpp., 46. un 61. punkts). Līdzīgs apsvērums ir 1999. gada 14. oktobra sprieduma apvienotajās lietās T‑191/96 un T‑106/97 CAS Succhi di Frutta/Komisija (Recueil, II‑3181. lpp., 63. punkts) pamatā.

---

Skat. arī 1971. gada 31. marta spriedumu lietā 22/70 Komisija/Padome, saukta par “AETR” (Recueil, 263. lpp., 40. punkts), saskaņā ar kuru EKL 230. panta kārtībā celtai prasībai “jākalpo, lai atbilstoši noteikumiem [EK līguma 220. panta 1. punkts] nodrošinātu tiesiskumu šī līguma interpretēšanā un piemērošanā”, un 1986. gada 23. aprīļa spriedumu lietā 294/83 Les Verts/Parlaments (Recueil, 1339. lpp., 23. punkts), saskaņā ar kuru “ne dalībvalstis, ne Kopienu iestādes nevar izvairīties no to aktu atbilstības konstitucionālajai hartai, kāds ir Līgums, kontroles”. Par vajadzību nodrošināt Tiesas kontroli Kopienu tiesībās skat. arī nesenāku 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome (Recueil, I‑6677. lpp., 38. punkts).

---

26 – Skat. nesen attiecībā uz koncentrāciju kontroles jomā pieņemtā, iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā MCI/Komisija 55. un 63. punktu. Skat. arī iepriekš 22. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Simmenthal/Komisija 32. punktu, iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Akzo Chemie u.c. 21. punktu, 1988. gada 26. aprīļa spriedumu lietā 207/86 Apesco/Komisija (Recueil, 2151. lpp., 16. punkts), 1996. gada 24. septembra spriedumu lietā T‑182/94 Marx Esser u.c./Parlaments (Recueil FP, I‑A‑411. un II‑1197. lpp., 41. punkts), iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā CAS Succhi di Frutta/Komisija 63. punktu un iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Österreichische Postsparkasse u.c./Komisija 54. punktu.

---

27 – Iepriekš 22. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Simmenthal/Komisija 32. punkts, 1980. gada 5. marta spriedums lietā 76/79 Koenecke/Komisija (Recueil, 665. lpp., 9. punkts), iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Antillean Rice Mills u.c./Komisija 60. punkts, iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā CAS Succhi di Frutta/Komisija 63. punkts, iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā MCI/Komisija 46. punkts un iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Österreichische Postsparkasse u.c./Komisija 54. punkts.

---

28 – Iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Koenecke/Komisija 9. punkts, Tiesas 1998. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija u.c./Komisija (Recueil, I‑1375. lpp., 74. punkts), iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Parlaments/Richard 33. un 34. punkts un 2002. gada 21. marta spriedums lietā T‑131/99 Shaw un Falla/Komisija (Recueil, II‑2023. lpp., 29. punkts).

---

29 – Skat., piemēram, 1980. gada 10. jūnija spriedumu lietā 155/78 Fräulein M./Komisija (Recueil, 1797. lpp., 6. punkts).

---

30 – “la manière dont le directeur général a présélectionné les candidats”.

---

31 – Ar to skaidri atšķiras izskatāmā lieta no tiem faktiem, kas bija iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētās lietas Apesco/Komisija pamatā.

---

32 – Skat., piemēram, prasītāja argumentu kopsavilkumu apstrīdētā sprieduma 37. un 38. punktā.

---

33 – Iepriekš 18. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Rendo u.c./Komisija 13. punkts.

---

34 – Šajā sakarā skat. apsvērumus par pretapelāciju, it īpaši šo secinājumu 38.–51. punktu.

---

35 – Sal. ar šo secinājumu 9. punktu.

---

36 – Franču valodā – “le candidat qui répondait le mieux à l’ensemble des exigences mentionnées dans l’avis de vacance” (skat. apstrīdētā sprieduma 32. punktu).

---

37 – Franču valodā – “solide expérience de management de personnel [et] capacité de gestion, mobilisation et supervision de grandes équipes”.

---

38 – 2006. gada 6. aprīļa spriedums lietā C‑551/03 P General Motors/Komisija (Krājums, I‑3173. lpp., 54. punkts) un 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija (Krājums, I‑8935. lpp., 108. punkts); šajā pašā sakarā skat. 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑229/05 P PKK un KNK/Padome (Krājums, I‑439. lpp., 37. punkts).

---

39 – 2002. gada 18. novembra ziņojuma pielikuma tabulā, ailē “commentaires”, rezumējums par Nakvi ir šāds: “La candidature satisfait aux critères énoncés dans la description du poste.”

---

40 – Pirmās instances tiesa šajā punktā norāda, ka iecēlējinstitūcija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka Nakvi atbilst personāla vadības jomā izvirzītajiem kritērijiem. Pirmās instances tiesa īpaši atsaucas uz novērtējuma lapu, no kuras izriet, ka Nakvi ir ieguvis vadības pieredzi, gan strādājot par nodaļas vadītāju, gan par Komisijas delegācijas vadītāju, kā arī viņš šķiet piemērots, lai motivētu darba grupu. Turklāt tā norāda uz abiem Nakvi darbības novērtējumiem iepriekšējos amatos pirms šīs konkursa procedūras.

---

41 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 29. punktu un iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

---

42 – Šajā sakarā skat. 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija (Krājums, I‑4429. lpp., 60. punkts), kā arī iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Aalborg Portland u.c./Komisija 372. punktu, sprieduma lietā Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija 72. punktu un sprieduma lietā Technische Unie/Komisija 85. punktu.

---

43 – Skat. iepriekš šo secinājumu 58.–62. punktu.

---

44 – Franču valodā – “enjeux du poste”.

---

45 – Franču valodā – “sensibilité pour la réforme”.

---

46 – Apstrīdētā sprieduma 55. punkts.

---

47 – Apstrīdētā sprieduma 56.–58. punkts.

---

48 – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 29. punktu un iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

---

49 – 2006. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑68/05 P Koninklijke Coöperatie Cosun/Komisija (Krājums, I‑10367. lpp., 54. punkts un turpmākās norādes).

---

50 – Kā jau norādīts saistībā ar Komisijas pretapelāciju, prasītājs tiesvedībā Pirmās instances tiesā apgalvoja, ka konkursa procedūras norise, kurā attiecīgais ģenerāldirektors veica iepriekšēju atlasi, uz ko vēlāk pamatā balstījās gan CCN, gan iecēlējinstitūcija, ir bijusi juridiski kļūdaina (šajā sakarā skat. iepriekš šo secinājumu 46. un 47. punktu).

---

51 – Iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Koninklijke CoöperatieCosun/Komisija 55. punkts.

---

52 – Šajā sakarā skat. prasītāja argumentu kopsavilkumu apstrīdētā sprieduma 39. punktā.