Lieta C‑88/03

Portugāles Republika

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Prasība atcelt tiesību aktu – Valsts atbalsts – Lēmums 2003/442/EK – Reģionālas vai vietējas pašvaldības īstenoti nodokļu pasākumi – Ienākuma nodokļa likmes samazināšana fiziskām un juridiskām personām, kas ir nodokļu maksātāji Azoru salās – Atzīšana par valsts atbalstu – Selektīvs raksturs – Pamatojums ar nodokļu sistēmas raksturu un struktūru – Pienākums norādīt pamatojumu – Saderīgums ar kopējo tirgu

Sprieduma kopsavilkums

1.        Valstu piešķirtie atbalsti – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs

(EKL 87. panta 1. punkts)

2.        Valstu piešķirtie atbalsti – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs

(EKL 87. panta 1. punkts)

3.        Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms

(EKL 87. panta 1. punkts un EKL 253. pants)

4.        Valstu piešķirtie atbalsti – Aizliegums – Atkāpes – Komisijas rīcības brīvība

(EKL 87. panta 3. punkts)

1.        EKL 87. panta 1. punktā ir aizliegts valsts atbalsts, “kas dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” atšķirībā no pārējiem, kas, ņemot vērā minētā režīma mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā, proti – selektīvs atbalsts. Tomēr valsts atbalsta jēdziens neietver valsts pasākumus, kuri uzņēmumiem ir piemērojami atšķirīgi un tātad ir a priori selektīvi, ja šādas atšķirības izriet no iemaksu režīma, kurai tie atbilst, rakstura vai sistēmas.

Pasākumu, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas, var pamatot ar nodokļu sistēmas raksturu vai struktūru, ja attiecīgā dalībvalsts var pierādīt, ka šis pasākums tieši izriet no tās nodokļu sistēmai pamatā esošiem vai vadošiem principiem. Šajā sakarā ir jānošķir, no vienas puses, mērķi, kas ir izvirzīti īpašai nodokļu sistēmai un kas nav daļa no tās, un, no otras puses, mehānismi, kas ir ietverti pašā nodokļu sistēmā un kas ir nepieciešami, lai sasniegtu šos mērķus.

(sal. ar 52., 54. un 81. punktu)

2.        Lai izvērtētu to, vai pasākums ir selektīvs, ir svarīgi noteikt atskaites punktu, bet šim atskaites punktam nav obligāti jāsakrīt ar attiecīgās dalībvalsts robežām.

Tāpēc, lai novērtētu selektivitāti pasākumam, ko ieviesusi valsts noteiktas daļas pārvaldes iestāde un ar kuru dalībvalsts teritorijas daļā ir paredzēts noteikt mazāku nodokļu likmi, nekā ir spēkā pārējā minētās dalībvalsts teritorijā, jāpārbauda, vai šī iestāde minēto pasākumu ir veikusi, īstenojot pilnvaras, kas ir pietiekami neatkarīgas no centrālās varas, un vajadzības gadījumā jānoskaidro, vai tas ir faktiski piemērojams visiem uzņēmumiem, kas dibināti, vai visām precēm, kas tiek pārdotas, teritorijā, kas ir šīs iestādes kompetencē.

Situācijā, kad reģionāla vai vietēja iestāde, īstenojot pilnvaras, kas ir pietiekami neatkarīgas no centrālās varas, nosaka nodokļu likmi, kas ir mazāka par valsts likmi un kas ir piemērojama tikai uzņēmumiem, kas atrodas tās kompetencē esošajā teritorijā, būtiskās tiesību normas nodokļu pasākuma selektivitātes izvērtēšanai var attiekties tikai uz attiecīgo ģeogrāfisko apgabalu, ja valsts noteiktas daļas pārvaldes iestādei it īpaši tās statusa un pilnvaru dēļ ir būtiska loma, veidojot politisko un ekonomisko vidi, kurā darbojas uzņēmumi, kas atrodas tās kompetencē esošajā teritorijā.

Lai šādos apstākļos pieņemtu lēmumu varētu uzskatīt par izdotu, īstenojot pietiekami neatkarīgas pilnvaras, vispirms šo lēmumu ir jābūt pieņēmušai reģionālai vai vietējai iestādei, kurai konstitucionālā līmenī ir piešķirts no centrālās valdības statusa nošķirts politiskais un administratīvais statuss. Vēl tam ir jābūt pieņemtam tā, ka centrālā valdība tiešā veidā nevar ietekmēt tā saturu. Visbeidzot, attiecīgajā reģionā esošajiem uzņēmumiem piemērojamās valsts nodokļa likmes samazinājuma sekas nedrīkst tikt kompensētas ar citu reģionu vai centrālās valdības palīdzību vai subsīdijām.

(sal. ar 56.–58., 62. un 65.–67. punktu)

3.        EKL 253. pantā pieprasītajam pamatojumam ir jābūt piemērotam attiecīgā akta raksturam un tajā ir jābūt skaidri un nepārprotami norādītai iestādes, apstrīdētā akta autores, argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu zināt veiktā pasākuma pamatojumu, bet Kopienu tiesa to pārbaudīt. Nav prasīts pamatojumā konkretizēt visus būtiskos faktiskos un tiesiskos pierādījumus, jo tas, vai akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jānovērtē, ne tikai ņemot vērā tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo nozari.

Šī principa piemērošana atbalsta kvalifikācijai nozīmē, ka ir jābūt norādītiem iemesliem, kāpēc Komisija uzskata, ka attiecīgajam pasākumam ir piemērojams EKL 87. panta 1. punkts. Šajā sakarā arī tad, ja no apstākļiem, kuros atbalsts ir piešķirts, izriet, ka tas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucēt vai apdraudēt konkurenci, Komisijai šie apstākļi vismaz ir jāmin sava lēmuma motīvu daļā.

(sal. ar 88. un 89. punktu)

4.        Komisijai, piemērojot EKL 87. panta 3. punktu, ir plaša rīcības brīvība, kuras izmantošanā ietilpst ekonomiska un sociāla rakstura novērtējumi, kas jāveic Kopienu aspektā. Tiesa, kontrolējot šādas brīvības izmantošanas likumību, nevar lēmuma autora vērtējumu aizvietot ar savu attiecīgā jautājuma vērtējumu, bet tai ir tikai jāpārbauda, vai šajā vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vai pilnvaru nepareiza izmantošana.

(sal. ar 99. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2006. gada 6. septembrī (*)

Prasība atcelt tiesību aktu – Valsts atbalsts – Lēmums 2003/442/EK – Reģionālas vai vietējas pašvaldības īstenoti nodokļu pasākumi – Ienākuma nodokļa likmes samazināšana fiziskām un juridiskām personām, kas ir nodokļu maksātāji Azoru salās – Atzīšana par valsts atbalstu – Selektīvs raksturs – Pamatojums ar nodokļu sistēmas raksturu un struktūru – Pienākums norādīt pamatojumu – Saderīgums ar kopējo tirgu

Lieta C‑88/03

par prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši EKL 230. pantam,

ko 2003. gada 24. februārī cēla

Portugāles Republika, ko pārstāv L. Fernandišs [L. Fernandes], pārstāvis, kam palīdz Ž. da Krušs Vilasa [J. da Cruz Vilaça] un L. Romau [L. Romão], advogados, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

ko atbalsta

Spānijas Karaliste, ko pārstāv N. Diasa Abada [N. Díaz Abad], pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,

un

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv R. Kodvela [R. Caudwell], pārstāve, kam palīdz D. Andersons [D. Anderson], QC, kas norādīja adresi Luksemburgā,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv V. di Buči [V. Di Bucci] un F. de Sousa Fialju [F. de Sousa Fialho], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas] (referents) un J. Malenovskis [J. Malenovský], tiesneši Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], N. Kolnerika [N. Colneric], S. Fon Bārs [S. Von Bahr], J. Klučka [J. Klučka] un U. Lehmuss [U. Lõhmus],

ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 6. septembrī,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 20. oktobrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Savā prasībā Portugāles Republika lūdz atcelt Komisijas 2002. gada 11. decembra Lēmumu 2003/442/EK par daļu no režīma, ar ko valsts nodokļu sistēma tiek pieskaņota Azoru autonomā reģiona vajadzībām, attiecībā uz ienākuma nodokļa likmes samazinājumu (OV L 150, 52. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

2        EKL 87. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

3        Komisijas 1998. gada 10. decembra Paziņojuma par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem uzņēmumu aplikšanai ar tiešajiem nodokļiem (OV C 384, 3. lpp., turpmāk tekstā – “Paziņojums par valsts atbalstu tiešo nodokļu jomā”) 2. punktā ir precizēts, ka tas ir paredzēts, lai sniegtu skaidrojumu par EKL 87. panta 1. punktā paredzētā valsts atbalsta kvalifikāciju nodokļu pasākumu gadījumā.

4        EKL 87. panta 3. punktā ir paredzēts, ka par saderīgu ar kopējo tirgu var uzskatīt:

“a)      atbalstu, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs;

[..]

c)      atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tād[a] nelabvēlīg[a] iespaid[a] uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm;

[..].”

5        EKL 299. panta 2. punktā ir noteikts, ka Līguma noteikumus piemēro Francijas aizjūras departamentiem, Azoru salām, Madeiras salai un Kanāriju salām. Kopienu likumdevējs tomēr var noteikt īpašus pasākumus, it īpaši lai izstrādātu nosacījumus Līguma piemērošanai minētajiem reģioniem, ņemot vērā, ka to struktūru ekonomisko un sociālo stāvokli apgrūtina noteikti faktori, kas, nemainoties un cits citu papildinot, nopietni kavē to attīstību.

6        Saskaņā ar 4.15. punktu Komisijas Pamatnostādnēs par reģionālo valsts atbalstu (OV 1998, C 74, 9. lpp.), kurās izdarīti grozījumi 2000. gada 9. septembrī (OV C 258, 5. lpp., turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes par reģionālo valsts atbalstu”), ir aizliegts reģionālais atbalsts ar mērķi samazināt uzņēmuma kārtējos izdevumus, proti, darbības atbalsts.

7        Tomēr saskaņā ar šo pamatnostādņu 4.16.2. punktu attālākos reģionos, kas atbilst atkāpei saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktu, var atļaut atbalstu, kas nav pakāpeniski jāsamazina un jāierobežo laikā, ja tas ir paredzēts, lai kompensētu saimnieciskās darbības papildu izmaksas, ko rada EKL 299. panta 2. punktā identificētie faktori, kas, nemainoties un viens otru papildinot, nopietni kavē šo reģionu attīstību. Šajā punktā arī ir precizēts, ka dalībvalstij ir jānovērtē šo izmaksu apmērs un jāpierāda to saistība ar minētajiem faktoriem. Turklāt paredzētais atbalsts ir jāpamato saistībā ar tā ieguldījumu reģiona attīstībā un veidu, bet tā apmēram ir jābūt proporcionālam izmaksām, ko ar šo atbalstu paredzēts kompensēt.

 Valsts tiesiskais regulējums

8        1976. gada 2. aprīļa Portugāles Republikas Konstitūcijā ir noteikts, ka “Azoru un Madeiras salas ir autonomi reģioni ar politiski administratīvu statusu un savām pārvaldes iestādēm”. Šajā sakarā tajā ir paredzēti vairāki noteikumi, kas regulē šo reģionu un to attiecīgo politisko un administratīvo iestāžu pilnvaras, uzdevumus un kompetenci.

9        No šiem noteikumiem izriet, ka autonomo reģionu rīcībā ir savi nodokļu ienākumi, kā arī daļa no valsts nodokļu ienākumiem, kas noteikta atbilstoši efektīvas valsts solidaritātes principam. Turklāt šo reģionu likumdošanas asambleju ekskluzīvā kompetencē atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti Republikas Asamblejas izdotā likumā, ir nodokļu pilnvaras un tiesības pieskaņot valsts nodokļus reģionālajām vajadzībām.

10      1998. gada 24. februāra likumā Nr. 13/98 par autonomo reģionu finansēm (lei n° 13/98, de 24 de Fevereiro. Lei de Finanças das Regiões Autónomas. Diário da República I, A sērija, Nr. 46, 24.2.1998., 746. lpp., turpmāk tekstā – “likums Nr. 13/98”) Portugāles valsts ir precīzi definējusi šādas finansiālās autonomijas nosacījumus. Šajā likumā ir minēti reģionālās finansiālās autonomijas principi un mērķi, paredzēta autonomo reģionu finanšu saskaņošana ar valsts finansēm, izveidots valsts solidaritātes princips un valsts un autonomo reģionu sadarbības pienākums.

11      Par valsts un autonomo reģionu sadarbības pienākumu likuma Nr. 13/98 5. panta 1.–3. punktā ir it īpaši noteikts:

“1.      Pildot konstitūcijā un likumos noteikto solidaritātes pienākumu, valsts, kurai šajā sakarā jāņem vērā budžeta iespējas un tas, ka pret visām valsts teritorijas vietām ir jāizturas vienādi, sadarbojas ar autonomo reģionu iestādēm, lai attīstītu ekonomiku, izlīdzinātu nevienlīdzību, kas radusies no izolētības, un veicinātu ekonomisko un sociālo konverģenci ar visu valsts un Eiropas Savienības teritoriju.

2.      Valsts solidaritāte it īpaši finanšu jomā izpaužas kā šajā likumā paredzēti budžeta līdzekļu pārskaitījumi, un tā ir nepārtraukti jāpieskaņo autonomo reģionu attīstības līmenim, un tai vispirms ir jānodrošina nosacījumi, kas ļautu gūt labāku finansējumu no pašu ienākumiem.

3.      Valsts solidaritāte paredz garantēt visiem Portugāles pilsoņiem vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipu un iespējas gūt labumu no valsts līmenī noteiktas sociālās politikas, kā arī veicināt ekonomisko un sociālo konverģenci ar pārējo valsts un [..] Savienības teritoriju; tā it īpaši izpaužas kā budžeta līdzekļu pārskaitījumi, kā konkretizēšanai jānotiek saskaņā ar šī panta noteikumiem.”

12      Kā atgādināts apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 7. punktā, likumā Nr. 13/98 turklāt ir paredzēts, ka atbilstoši tajā noteiktiem nosacījumiem fizisku personu valsts ienākuma nodoklis un juridisku personu valsts ienākuma nodoklis ir autonomo reģionu ienākumu avots. Saskaņā ar šī likuma 37. pantu autonomo reģionu likumdošanas asamblejām it īpaši ir tiesības samazināt šajos reģionos piemērojamo nodokļu likmi ienākumiem 30 % robežās no valsts tiesību aktos paredzētās likmes.

 Azoru salu autonomā reģiona īpašais režīms

13      Ar 1999. gada 20. janvāra reģionālo likumdošanas dekrētu Nr. 2/99/A, kurā izdarīti grozījumi ar 1999. gada 30. decembra reģionālo likumdošanas dekrētu Nr. 33/99/A (turpmāk tekstā – “dekrēts Nr. 2/99/A”), Azoru salu reģiona likumdošanas iestāde saskaņā ar kompetenci, kas tai saskaņā ar likumu ir šajā jomā, izdeva noteikumus valsts nodokļu sistēmas pieskaņošanai reģiona vajadzībām. Šis likumdošanas dekrēts stājās spēkā 1999. gada 1. janvārī un vienā no tā daļām īpaši ir regulēta ienākuma nodokļa likmes samazināšana.

14      Šis likmes samazinājums tiek automātiski piemērots visiem uzņēmējiem (fiziskām un juridiskām personām). Saskaņā ar Portugāles iestāžu teikto tas it īpaši ir paredzēts, lai ļautu Azoru salās esošiem uzņēmumiem pārvarēt strukturālas grūtības, ko rada to atrašanās izolētā un attālā reģionā. Šajā sakarā visiem fizisku personu ienākuma nodokļa un juridisku personu ienākuma nodokļa maksātājiem, kas nodokļus maksā Azoru salu reģionā, pienākas šo nodokļu likmes samazinājums 20 % apmērā (15 % 1999. gadā) pirmajiem no šiem nodokļiem un 30 % – otrajiem. Šī pasākuma budžeta izmaksas Portugāles iestādes ir aprēķinājušas, ņemot par pamatu no tā izrietošus nodokļu ienākumu zaudējumus, kā apmēram 26,25 miljonus EUR gadā.

 Apstrīdētais lēmums

15      2000. gada 5. janvāra vēstulē Portugāles iestādes paziņoja Eiropas Kopienu Komisijai režīmu par valsts nodokļu sistēmas pieskaņošanu Azoru salu autonomā reģiona vajadzībām. Šis režīms, par kuru tika paziņots ar nokavēšanos, atbildot uz 1999. gada 7. decembrī pēc presē publicētiem rakstiem Komisijas dienestu formulēto informācijas pieprasījumu, un kas stājās spēkā bez Komisijas atļaujas, tika iekļauts nepaziņoto atbalstu reģistrā.

16      Pēc Portugāles iestāžu paziņotās informācijas pārbaudes Komisija par režīma daļu, kas attiecas uz ienākuma nodokļa likmes samazināšanu, nolēma uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Šajā procedūrā Komisijai savus apsvērumus Portugāles iestāžu viedokļa atbalstam iesniedza Ālandu [Åland] salu (Somija) reģionālā valdība.

17      Šīs procedūras beigās Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

18      Šī lēmuma motīvu daļas 23. punktā Komisija, atsaucoties uz Paziņojumu par valsts atbalstu tiešo nodokļu jomā, atgādina kritērijus valsts atbalsta noteikšanai EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Attiecīgajam pasākumam ir jāsniedz personām labums, kas atvieglo izdevumus, kuri parasti tiek segti no to budžeta. Šādam labumam ir jābūt valsts piešķirtam vai no valsts līdzekļiem jebkādā formā. Attiecīgajam pasākumam ir jāietekmē konkurence un tirdzniecība starp dalībvalstīm. Visbeidzot, tam ir jābūt īpašam jeb selektīvam tādā ziņā, ka tam ir jāsniedz labums konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai.

19      Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 24. punktā Komisija secina, ka visi šie kritēriji ir izpildīti saistībā ar attiecīgo ienākuma nodokļa likmes samazinājumu. It īpaši attiecībā uz trim pirmajiem kritērijiem tā uzskata, ka:

“–      [..] ciktāl izvērtējamais nodokļa likmes samazinājums tiek piemērots uzņēmumiem, tas tiem piešķir [..] labumu, kas atvieglo izdevumus, kas parasti tiek segti no to budžeta,

–      nodokļu samazinājuma noteikšana ietver nodokļu ienākumu zudumu, kas [..] “līdzinās valsts līdzekļu iztērēšanai nodokļu izdevumu veidā”. Ciktāl šis princips tiek piemērots arī dalībvalstu reģionālo un vietējo iestāžu piešķirta atbalsta gadījumos [..], izvērtējamais nodokļa likmes samazinājums tiek piešķirts no valsts līdzekļiem, proti, līdzekļiem, kas Portugāles valsts finanšu sistēmā ir iedalīti Azoru salu autonomajam reģionam,

–      konkurences un tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanas kritērijs paredz, ka persona, kas gūst labumu no pasākuma, veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no tās juridiskā statusa vai darbības veida. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tirdzniecības ietekmēšanas kritērijs ir izpildīts, ja uzņēmums, kas gūst labumu, veic tādu saimniecisko darbību, kas ir tirdzniecības starp dalībvalstīm priekšmets [..]. Tā tas ir izvērtējamā nodokļa samazinājuma gadījumā, ņemot vērā [nodokļa samazinājuma] piemērojamību daudzās nozarēs un to, ka vismaz daļa no attiecīgajiem uzņēmumiem veic darbības, kas ir tirdzniecības starp dalībvalstīm priekšmets.”

20      Runājot par selektivitātes kritēriju, Komisija atsaucas uz sava Paziņojuma par valsts atbalstu tiešo nodokļu jomā 17. punktu. Tajā ir precizēts, ka Komisijas lēmumu prakse liecina, ka “tikai pasākumiem, kuri aptver visu valsts teritoriju, netiek izvirzīts [EKL] 87. panta 1. punktā noteiktais specifiskuma kritērijs”, kas “pats par sevi ir raksturīgs atbalsta pasākumiem, kas paredzēti, lai veicinātu kāda reģiona ekonomisko attīstību”. Komisija uzskata, ka attiecīgais nodokļa likmes samazinājums uzņēmumiem, kas atrodas konkrētajā Portugāles reģionā, dod tādu labumu, ko nevar gūt uzņēmumi, kas tādas pašas saimnieciskās darbības vēlas veikt citos Portugāles reģionos. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 24. punktu tādējādi tas EKL 87. panta 1. punkta izpratnē sniedz labumu uzņēmumiem, kuri ir nodokļu maksātāji Azoru salu reģionā, atšķirībā no pārējiem Portugāles uzņēmumiem.

21      Komisija savu secinājumu balsta uz šādu apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 26., 27., 31. un 33. punktā norādītu argumentāciju.

22      Pirmkārt, ciktāl atbalsta jēdziena selektivitātes kritērijs ir balstīts uz divu veidu vienādā atskaites situācijā esošu uzņēmumu (tādi, kas gūst labumu, un tādi, kas negūst) salīdzinājumu, to ir iespējams konstatēt, tikai salīdzinot ar nodokļiem, kas definēti kā normāli. Saskaņā ar Komisijas teikto “gan no Līguma sistēmas, kurā paredzēts valsts vai no valsts līdzekļiem piešķirts atbalsts, gan no dalībvalstu centrālo iestāžu fundamentālās lomas, veidojot politisko un ekonomisko vidi, kurā darbojas uzņēmumi, ar to veiktiem pasākumiem, sniegtiem pakalpojumiem un vajadzības gadījumā to veiktiem finanšu pārskaitījumiem, izriet, ka šis salīdzinājums ir jāveic, ņemot par pamatu dalībvalsts ekonomisko telpu. [..] Komisijas pastāvīgajā praksē [..] nodokļu sistēmas [..], kas piemērojamas noteiktās teritorijās vai reģionos un ir labvēlīgākas par dalībvalsts vispārējo nodokļu sistēmu, tiek kvalificētas kā atbalsts [..]”.

23      Otrkārt, ar atbalsta jēdzienu, kurā ietilpst visa veida pasākumi, atvieglojot izdevumus, kas parasti tiek segti no viena vai vairāku uzņēmumu budžeta, neatkarīgi no to nolūka, pamatojuma, mērķa un rakstura, nav saderīgs Portugāles iestāžu apgalvojums, ka labumi, kuru teritoriālā piemērojamība ir ierobežota, ir vispārēji attiecīgā reģiona pasākumi tikai tāpēc, ka tos īsteno nevis centrāla, bet reģionāla iestāde un tie ir īstenojami visā attiecīgā reģiona jurisdikcijā esošajā teritorijā. “Nošķiršana, balstoties tikai uz pārvaldes iestādi, kas nolēmusi veikt pasākumu, liegtu [EKL] 87. pantam, kurā attiecīgos pasākumus paredzēts aptvert tikai tad, ja tie ietekmē konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm [..], jebkādu lietderīgu iedarbību.”

24      Komisija piebilst, ka “šis lēmums neattiecas uz mehānismu, kas ļauj noteikta līmeņa (reģionu, komūnu un citu) pašvaldībām noteikt un iekasēt vietējos nodokļus, kuriem nav nekādas saistības ar valsts nodokļiem. Šis, gluži pretēji, ir valsts tiesību aktos noteiktas un Portugāles kontinentālajā daļā piemērojamas nodokļa likmes samazinājums, kas ir piemērojams tikai Azoru salās. Šādos apstākļos ir acīmredzams, ka reģionālo iestāžu ieviestais pasākums ir atkāpe no valsts nodokļu sistēmas.”

25      Treškārt, iepriekš minēto nodokļa likmes samazinājumu nevarot pamatot ar Portugāles nodokļu sistēmas raksturu vai struktūru. Komisija uzskata, ka it īpaši, “ciktāl samazinājums neizriet no nodokļu proporcionalitātes un progresivitātes principu piemērošanas, bet paredz labumu konkrētā reģionā esošiem uzņēmumiem, neatkarīgi no to finanšu stāvokļa, tam izvirzītos reģionālās attīstības mērķus nevar uzskatīt par raksturīgiem minētajai Portugāles nodokļu sistēmai”.

26      Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 34. punktā attiecīgos pasākumus kvalificējusi kā valsts atbalstu, Komisija minētās motīvu daļas 35. punktā uzskata, ka šis atbalsts, kas, samazinot uzņēmumu kārtējos izdevumus, ir paredzēts, lai pārvarētu pastāvīgās strukturālās grūtības, ko rada Azoru salu reģiona izolētība un tā attālums no kontinentālajiem ekonomiskajiem centriem, ir darbības atbalsts. Tā piebilst, ka šāds atbalsts var tikt atļauts, ja tas ir paredzēts, lai kompensētu saimnieciskās darbības papildu izmaksas, ko rada EKL 299. panta 2. punktā identificētie faktori, ievērojot Pamatnostādņu par reģionālo valsts atbalstu 4.16.2. punktā minētos nosacījumus, proti, to var pamatot ar tā ieguldījumu reģiona attīstībā, kā arī tā raksturu, un tam jābūt proporcionālam papildu izmaksām, ko ar to paredzēts kompensēt.

27      Šajā sakarā Komisija apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 38. punktā apgalvo, ka, ciktāl attiecīgais ienākuma nodokļa likmes samazinājums ir piemērojams “uzņēmumiem ārpus finanšu sektora”, to var uzskatīt par atbalstu, kas ir saderīgs ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā ietvertās atkāpes izpratnē.

28      Savukārt saskaņā ar Komisijas teikto, ciktāl ienākuma nodokļa likmes samazinājums ir piemērojams uzņēmumiem finanšu sektorā, to nevar pamatot ar tā ieguldījumu reģiona attīstībā un tā apmērs nav proporcionāls grūtībām, kas ar to ir paredzētas novērst. Tādējādi Komisija šo samazinājumu nevarot uzskatīt par atbalstu, kas būtu saderīgs ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jo vairāk tāpēc, ka trūkst skaitliskas informācijas, kas ļautu objektīvi novērtēt Azoru salās finanšu sektorā darbojošos uzņēmumu papildu izmaksas. Šim atbalstam nevar arī piemērot citas Līgumā paredzētās atkāpes.

29      Jāprecizē, ka apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 18. punktā Komisija par Portugāles iestāžu iesniegto pētījumu bija norādījusi, ka pamata paraugā nebija ietverti tādi uzņēmumi, kas darbojas finanšu sektorā. Tā bija norādījusi, ka Portugāles iestādes šo trūkumu tikai pamatoja ar to, ka par minētajām darbībām nebija pieejami statistikas dati, pilnībā atzīstot, ka saistībā ar šādām darbībām tās nevarēja neapstrīdami pierādīt, ka attiecīgais nodokļa likmes samazinājums rakstura un apmēra ziņā bija piemērots, lai atvieglotu Azoru salu reģiona specifiskās problēmas.

30      Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 42. punktā piebilst, ka pārredzamības un tiesiskās drošības labad no lēmuma, kurā atzīta saderība ar kopējo tirgu, jāizslēdz arī “pakalpojumi “uzņēmumu grupas ietvaros” (darbības, kuru ekonomiskais mērķis ir sniegt pakalpojumus uzņēmumiem, kas pieder pie tās pašas grupas, piemēram, koordinācijas, grāmatvedības vai izplatīšanas centri)”. Tā faktiski uzskata, “ka šādas darbības pietiekami neveicina reģiona attīstību, lai tās varētu atzīt par saderīgām [ar kopējo tirgu] saskaņā ar 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu vai atbilstoši citām Līgumā paredzētajām atkāpēm to pašu iemeslu dēļ, kas norādīti saistībā ar finanšu sektoru”.

31      Tādējādi apstrīdētā lēmuma 1. pantā Komisija par saderīgu ar kopējo tirgu atzīst daļu no režīma par valsts nodokļu sistēmas pieskaņošanu Azoru salu autonomā reģiona vajadzībām, kas attiecas uz ienākuma nodokļa likmes samazinājumu, ar atrunu 2. pantā, ka 1. pantā minētais atbalsta režīms nav saderīgs ar kopējo tirgu, ciktāl tas ir piemērojams uzņēmumiem, kas veic finanšu darbības, un uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus “uzņēmumu grupas ietvaros”. Apstrīdētā lēmuma 3. pantā Komisija Portugālei uzliek pienākumu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai no uzņēmumiem, kas veic 2. pantā minētās darbības, atgūtu atbalstu, kas tiem piešķirts atbilstoši 1. pantā minētajai atbalsta režīma daļai.

 Lietas dalībnieku prasījumi

32      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 16. septembra rīkojumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu Portugāles Republikas prasījumus.

33      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 9. jūnija rīkojumu Spānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu Portugāles Republikas prasījumus.

34      Portugāles Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

–      atzīt šo prasību par pieņemamu;

–      atzīt šo prasību par pamatotu un tādējādi atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl šajā lēmumā nodokļa likmes samazinājums fiziskām un juridiskām personām, kas ir nodokļu maksātāji Azoru salās, kvalificēts kā valsts atbalsts;

–      pakārtoti un neatkarīgi no iepriekš minētā atzīt šo prasību par pieņemamu un atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, ciktāl tajā par nesaderīgu ar kopējo tirgu ir atzīts nodokļa likmes samazinājums uzņēmumiem, kas darbojas finanšu sektorā, un uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus “uzņēmumu grupas ietvaros”, un ciktāl tā 3. pantā Portugāles Republikai ir uzlikts pienākums atgūt attiecīgo summu;

–      piespriest Komisijai atlīdzināt visus, ieskaitot Portugāles Republikas, tiesāšanās izdevumus.

35      Eiropas Kopienu Komisijas prasījumi ir šādi:

–      prasību noraidīt kā nepamatotu;

–      piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

36      Apvienotās Karalistes, personas, kas iestājusies lietā Portugāles prasījumu atbalstam, prasījumi Tiesai ir – atzīt šo prasību par pamatotu un tādējādi atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl šajā lēmumā nodokļa likmes samazinājums fiziskām un juridiskām personām, kas ir nodokļu maksātāji Azoru salās, kvalificēts kā valsts atbalsts.

 Par prasību

37      Prasības pamatojumā Portugāles valdība izvirza trīs pamatus. Pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā, piemērojot EKL 87. panta 1. punktu, divos aspektos esot pieļauta juridiska kļūda. Otrkārt, šis lēmums neesot pietiekami pamatots, kas esot EKL 253. panta pārkāpums. Treškārt, tajā esot pieļauta acīmredzama kļūda, novērtējot faktus, no kuriem atkarīga EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošana.

 Par pirmo pamatu, kas balstīts uz to, ka, piemērojot EKL 87. panta 1. punktu, ir pieļauta juridiska kļūda

 Lietas dalībnieku argumenti

38      Pirmajā pamatā Portugāles valdība apgalvo, ka dekrētā Nr. 2/99/A paredzētais ienākuma nodokļa likmes samazinājums Azoru salās esošām fiziskām un juridiskām personām ir nevis selektīvs, bet gan vispārējs pasākums un ka šī samazinājuma radītās maksājumu atšķirības katrā ziņā ir pamatojamas ar Portugāles nodokļu sistēmas raksturu un struktūru.

39      Runājot par šo pasākumu selektīvā rakstura novērtējumu, Portugāles valdība vispirms apgalvo, ka Komisija par atskaites punktu nepareizi ir ņēmusi visu Portugāles teritoriju. Lai novērtētu pasākuma selektivitāti, minētais pasākums nav obligāti jāapskata visas valsts aspektā. Tādējādi, ja nodokļu priekšrocību, kas tiek piemērota tikai daļā teritorijas, piešķir valsts noteiktas daļas pārvaldes iestāde teritorijas daļai, kas atrodas tās kompetencē, par atskaites punktu ir jāņem tikai attiecīgais reģions. Tā kā šādos apstākļos piešķirtas priekšrocības ir piemērojamas visiem uzņēmumiem, kas maksā nodokļus šajā reģionā, tie ir vispārēji, nevis selektīvi pasākumi.

40      Turpinājumā šī valdība uzsver, ka attiecīgais nodokļa likmes samazinājums tieši izrietot no Portugāles nodokļu sistēmas pamatprincipiem, it īpaši pārdales principa un valsts solidaritātes principa, kā arī attiecīgā reģiona autonomijas līmeņa. Tas izrietot no konstitūcijā noteiktās suverenitātes izmantošanas un to pamatojot EKL 299. panta 2. punktā noteiktie faktori, proti, Azoru salu izolētība, bargais klimats un ekonomiskā atkarība no nelielā preču daudzuma.

41      Katrā ziņā saskaņā ar Portugāles valdības teikto apstrīdētajā lēmumā esot ignorēts tas, ka attiecīgo nodokļa samazinājumu pamatoja Portugāles nodokļu sistēmas raksturs un struktūra. Tā šajā sakarā apgalvo, ka šie pasākumi palīdz īstenot Portugāles nodokļu sistēmas strukturālos mērķus, proti, pārdales nolūkā sadalīt nodokļu nastu atbilstoši iemaksu veikšanas kapacitātei. Tā turklāt atgādina, ka nodokļu maksātājiem Portugāles kontinentālajā teritorijā esot citi mērķi nekā Azoru salās. Šo abu faktoru izcelsme esot rodama tieši konstitūcijas un likumu tekstos, ar kuriem izveidoti Portugāles nodokļu sistēmas pamatprincipi un attālāko reģionu autonomija.

42      Saskaņā ar Komisijas teikto no Līguma sistēmas izriet, ka pasākuma selektivitāte ir jāizvērtē valsts aspektā. Ņemot par atskaites punktu reģionu, kas veic pasākumu, tiktu ignorēts Līgumā ietverto valsts atbalsta noteikumu uzdevums un jēga. Pat ja nepastāv materiāla selektivitāte, uzņēmumiem, kas darbojas noteiktos dalībvalsts reģionos, piešķirtajām priekšrocībām esot selektīvs raksturs un tādējādi tās veidojot valsts atbalstu. Šajā gadījumā strīdīgais nodokļu samazinājums dodot priekšrocības uzņēmumiem, kas ir nodokļu maksātāji Azoru salu reģionā, atšķirībā no pārējiem Portugāles uzņēmumiem, jo attiecīgos valsts nodokļus Portugāles kontinentālajos reģionos vietējās iestādes nevar samazināt un tie ir piemērojami saskaņā ar pilnu likmi, ar ko pietiek, lai secinātu, ka strīdīgais pasākums ir selektīvs EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tam, ka attiecīgi samazināt nodokli nav izlēmusi centrāla valsts iestāde, nav nozīmes, jo, kvalificējot pasākumu, vērā var ņemt tikai tā iedarbību, nevis formu.

43      Komisija turklāt uzskata, ka Azoru salu autonomā reģiona autonomijas līmenis faktiski ir ierobežots. Centrālajai Portugāles valstij joprojām ir būtiska loma, nosakot ekonomiskos apstākļus, kuros darbojas uzņēmumi. Piemēram, uzņēmumi, kas darbojas Azoru salās, varētu izmantot centrālās valsts finansētu infrastruktūru vai sociālā nodrošinājuma sistēmu, kuras finansiālo līdzsvaru nodrošina pati centrālā valsts. Turklāt nodokļu ienākumu samazinājums, ko attiecīgajā reģionā izraisīs attiecīgais nodokļa likmes samazinājums, tikšot finansiālās solidaritātes principa vārdā budžetā netieši kompensēts ar pārskaitījumiem no centrālās valsts.

44      Runājot par strīdīgo nodokļu priekšrocību pamatojumu ar Portugāles nodokļu sistēmas raksturu un struktūru, Komisija apgalvo, ka to varētu atzīt tikai tad, ja šīs priekšrocības izrietētu no objektīvām atšķirībām nodokļu maksātāju starpā. Taču attiecīgā samazinājuma gadījumā tā tas nav, jo tas ir piemērojams visiem uzņēmumiem, kas dibināti Azoru salās, neatkarīgi no to finanšu stāvokļa un izriet no šī reģiona ekonomikas īpatnībām, kas nav raksturīgas nodokļu sistēmai. Komisija precizē, ka jēdziens – sistēmas raksturs vai struktūra – norāda uz obligāto maksājumu režīma iekšējo loģiku un nepieciešamām un proporcionālām tehniskām atšķirībām, kas paredzētas, lai ņemtu vērā objektīvi dažādas situācijas, kurām piemērojams maksājumu režīms, un kas atbilst prasībai nodrošināt iespējami labāku šādas sistēmas darbību visos gadījumos, kas uz to attiecas.

45      Apvienotās Karalistes, personas, kas iestājusies lietā Portugāles Republikas prasījumu atbalstam, valdība argumentāciju koncentrēja uz selektivitātes kritērija izvērtējumu. Noraidot Komisijas argumentu, ka pasākumi, kuri nav piemērojami visā dalībvalsts teritorijā, atbilst EKL 87. panta 1. punktā noteiktajam selektivitātes kritērijam, tā apgalvo, ka šim kritērijam dažreiz varētu neatbilst nodokļu pasākumi, kurus veikt nolēmuši decentralizēti vai autonomi reģioni un kas ir piemērojami visā to kompetencē esošā teritorijā, un kas nav specifiski kādai nozarei.

46      Saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības teikto, ja kā šajā lietā autonomā reģiona likumdevējs nosaka nodokļa likmi, kas ir vienādi piemērojama visā attiecīgajā reģionā, bet ir mazāka par likmi, kas piemērojama saskaņā ar valsts likumdevēja lēmumu citās dalībvalsts daļās, to, ka pasākums ir selektīvs, nevar secināt tikai no tā, ka citos reģionos nodokļu līmenis atšķiras. Šāda selektivitāte atkarībā no apstākļiem ir jāizvērtē, par atskaites punktu ņemot pašu reģionu, nevis visu dalībvalsti. Tā tas esot līdz brīdim, kad konstitucionālā sistēmā tiek atzīta pietiekama autonomija nodokļu jomā, lai vietējās pašvaldības piešķirtu nodokļu atbrīvojumu varētu uzskatīt par tādu, ko ir pieņēmis tāds autonoms vai decentralizēts reģions, kam ir ne tikai pilnvaras pieņemt šādu lēmumu, bet kam ir arī jāuzņemas tā finansiālās un politiskās sekas.

47      Tātad pirms samazinātās reģionālās nodokļa likmes kvalificēšanas par valsts atbalstu, salīdzinot to ar valsts nodokļu likmi, Komisijai saskaņā ar minētās valdības teikto bija jāņem vērā valsts noteiktas daļas pārvaldes iestādes, kas noteikusi samazināto nodokļu likmi, autonomijas līmenis, ievērojot vairākus faktorus – to, ka kompetence nodokļu jomā ir daļa no konstitucionālās sistēmas, kurā reģionam ir piešķirta būtiska politiska autonomija, to, ka lēmumu samazināt nodokļu likmi ir pieņēmusi iestāde, ko ir ievēlējuši reģiona iedzīvotāji vai kas ir atbildīga to priekšā, un to, ka minētā lēmuma finansiālās sekas uzņemas pats reģions un tās netiek kompensētas ar citu reģionu vai centrālās valdības palīdzību vai subsīdijām.

48      Saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības teikto reģiona nodokļu sistēmas rakstura izvērtēšana valsts atbalsta aspektā rada plašākus jautājumus par reģiona autonomiju, kam ir liela nozīme konstitucionālā aspektā. Sevišķi varētu tikt apšaubīta Apvienotās Karalistes konstitucionālā “asimetriskās” decentralizācijas sistēma, ņemot vērā Skotijas un Ziemeļīrijas situāciju.

49      Spānijas Karaliste, arī persona, kas iestājusies lietā Portugāles Republikas prasījumu atbalstam, uzsver, ka, ja pastāv decentralizācija, tad tā ir daļa no dalībvalsts konstitucionālās iekārtas. Tādējādi, pieņemot Komisijas argumentus, šī konstitucionālā sistēma tiktu nonicināta, it īpaši tāpēc, ka politika tiešo nodokļu jomā joprojām ietilpst pašu dalībvalstu kompetencē.

50      Atbildes rakstā par Apvienotās Karalistes iestāšanos lietā Komisija apstrīd to, ka apstrīdētajā lēmumā izmantotā pieeja var traucēt Skotijai vai Ziemeļīrijai īstenot tām nodokļu jomā piešķirtās pilnvaras.

51      Komisija piebilst, ka vienāda attieksme pret, no vienas puses, konkrētā reģionā piemērojamu nodokļu samazinājumu, par ko lēmusi centrāla iestāde, un, no otras puses, līdzīgu samazinājumu, par ko lēmusi reģionāla iestāde, atbilst principam, atbilstoši kuram atbalsta jēdziens tiek definēts atkarībā no pasākuma ietekmes uz uzņēmumiem vai ražotājiem, neņemot vērā ne tā iemeslus vai mērķus, ne atbalsta devēja vai pārvaldītāja situāciju (1974. gada 2. jūlija spriedums lietā 173/73 Itālija/Komisija, Recueil, 709. lpp., 27. un 28. punkts, un 1977. gada 22. marta spriedums lietā 78/76 Steinike & Weinlig, Recueil, 595. lpp., 21. punkts). Savukārt Apvienotās Karalistes, kas vēlas, lai pasākuma selektivitāte “atbilstoši apstākļiem” tiktu izvērtēta vai nu reģiona ietvaros, vai nu kopumā visas dalībvalsts aspektā, ierosinātie kritēriji neesot saderīgi ar šo principu un novedot pie tiesiskas nedrošības, kas var graut valsts atbalsta kontroli.

 Tiesas vērtējums

52      EKL 87. panta 1. punktā ir aizliegts valsts atbalsts, “kas dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”, proti – selektīvs atbalsts (skat. 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑66/02 Itālija/Komisija,Krājums, I‑10901. lpp., 94. punkts). Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts atbalsta jēdziens neietver valsts pasākumus, kuri uzņēmumiem ir piemērojami atšķirīgi un tātad ir a priori selektīvi, ja šādas atšķirības izriet no iemaksu režīma, kurai tie atbilst, rakstura vai sistēmas (šajā sakarā skat. iepriekš minēto 1974. gada 2. jūlija spriedumu lietā Itālija/Komisija, 33. punkts, un 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑148/04 Unicredito Italiano, Krājums, I‑11137. lpp., 51. punkts).

53      Tādējādi vispirms ir jānoskaidro, vai attiecīgais nodokļa likmes samazināšanas pasākums ir selektīvs, un vajadzības gadījumā jāpārbauda, vai, kā to apgalvo Portugāles valdība, šo pasākumu pamato Portugāles nodokļu sistēmas raksturs un struktūra.

54      Vērtējot selektivitātes nosacījumu, kas veido valsts atbalsta jēdzienu, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar EKL 87. panta 1. punktu ir uzliks pienākums noteikt, vai valsts pasākums konkrētajā tiesiskajā režīmā dod priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem un konkrētu preču ražošanai” atšķirībā no pārējiem, kas, ņemot vērā minētā režīma mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā (šajā sakarā skat. 2001. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑143/99 Adria-Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke,Recueil, I‑8365. lpp., 41. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑308/01 GIL Insurance  u.c.,Recueil, I‑4777. lpp., 68. punkts, un 2005. gada 3. marta spriedumu lietā C‑172/03 Heiser, Krājums, I‑1627. lpp., 40. punkts).

55      Šādi ir jāanalizē arī pasākums, kuru veic nevis valsts likumdevējs, bet valsts noteiktas daļas pārvaldes iestāde, jo teritoriālas pašvaldības, nevis centrālās pārvaldes iestādes veikts pasākums var veidot valsts atbalstu, ja ir izpildīti EKL 87. panta 1. punktā minētie nosacījumi (skat. 1987. gada 14. oktobra spriedumu lietā 248/84 Vācija/Komisija, Recueil, 4013. lpp., 17. punkts).

56      No iepriekš minētā izriet, ka, lai izvērtētu attiecīgā pasākuma selektivitāti, ir jāpārbauda, vai minētais pasākums attiecīgajā tiesiskajā režīmā dod priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem atšķirībā no pārējiem, kas faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā. Nodokļu pasākumu gadījumā atskaites punktam ir lielāka nozīme, jo pat pašu priekšrocību var konstatēt, tikai to salīdzinot ar tā saucamajiem “normālajiem” nodokļiem. Normāla nodokļa likme ir likme, kas ir spēkā ģeogrāfiskajā apgabalā, kas tiek izmantots par atskaites punktu.

57      Šajā sakarā atskaites punktam nav obligāti jāsakrīt ar attiecīgās dalībvalsts robežām, tādējādi tas, ka ar pasākumu tiek piešķirta priekšrocība tikai kādai valsts teritorijas daļai, pats par sevi nav vienīgais selektivitātes kritērijs EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

58      Nevar izslēgt, ka valsts noteiktas daļas pārvaldes iestādei ir tiesisks un faktisks statuss, kas to padara pietiekami neatkarīgu no dalībvalsts centrālās valdības, lai saistībā ar tās veiktajiem pasākumiem tieši šai iestādei, nevis centrālajai valdībai būtu galvenā loma, veidojot politisko un ekonomisko vidi, kurā darbojas uzņēmumi. Tāpat tieši teritorija, kurā valsts noteiktas daļas pārvaldes iestāde, pasākuma autore, īsteno savu kompetenci, nevis valsts teritorija kopumā ir būtiskais atskaites punkts, lai noskaidrotu, vai šādas iestādes veikts pasākums dod priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem atšķirībā no pārējiem, kas faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā, ņemot vērā attiecīgā pasākuma vai tiesiskā režīma mērķi.

59      Nevar piekrist Komisijas argumentiem, ka šāda analīze būtu pretrunā Līguma tekstam un nozarē iedibinātajai judikatūrai.

60      Protams, Tiesa jau ir lēmusi, ka, ja ir izpildīti šajā pantā minētie nosacījumi, tas, ka atbalsta programmu ir apstiprinājusi teritoriāla pašvaldība, neliedz piemērot EKL 87. panta 1. punktu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 17. punkts). Turklāt, kā apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 26. punktā uzsvērusi Komisija, pašā Līguma tekstā, kura 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā pasākumi, kas “veicina ekonomikas attīstību apgabalos”, kvalificēti kā valsts atbalsts, ko var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu, ir norādīts, ka priekšrocības, kas ir piemērojamas tikai daļā no valsts, kurai piemērojamas atbalsta tiesības, teritorijas, var būt selektīvas priekšrocības. Tomēr vienīgi no tā, ka pasākums ir piemērojams tikai ģeogrāfiski ierobežotā dalībvalsts apgabalā, nevar secināt, ka tas ir selektīvs EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

61      Tāpat no 2000. gada 19. septembra sprieduma lietā C‑156/98 Vācija/Komisija (Recueil, I‑6857. lpp.) nevar secināt, ka pasākums, no kura labumu gūst tikai uzņēmumi, kas atrodas noteiktos reģionos, tādēļ būtu selektīvs. Šī sprieduma 23. punktā Tiesa uzskatīja, ka tas, ka nodokļu atvieglojums deva labumu konkrētiem jaunajās federālajās zemēs un Austrumberlīnē esošiem uzņēmumiem, to padarīja par pasākumu, kam nebija vispārēja nodokļu vai ekonomiska rakstura. Bet attiecīgo nodokļu atbrīvojuma pasākumu, atkāpjoties no citādi viendabīgā valsts režīma, bija ieviesis valsts likumdevējs, un tas daļēji bija piemērojams tikai konkrētos Vācijas reģionos esošiem uzņēmumiem, kuros bija nodarbināti lielākais 250 darbinieki un kuru juridiskā adrese un valde atradās jaunajās federālajās zemēs vai Austrumberlīnē.

62      Lai novērtētu selektivitāti pasākumam, ko ieviesusi valsts noteiktas daļas pārvaldes iestāde un ar kuru kā šajā gadījumā dalībvalsts teritorijas daļā ir paredzēts noteikt mazāku nodokļu likmi, nekā ir spēkā pārējā minētās dalībvalsts teritorijā, kā norādīts šī sprieduma 58. punktā, jāpārbauda, vai šī iestāde minēto pasākumu ir veikusi, īstenojot pilnvaras, kas ir pietiekami neatkarīgas no centrālās varas, un vajadzības gadījumā jānoskaidro, vai tas ir faktiski piemērojams visiem uzņēmumiem, kas dibināti, vai visām precēm, kas tiek pārdotas, teritorijā, kas ir šīs iestādes kompetencē.

63      Ģenerāladvokāts savu secinājumu 50. un turpmākajos punktos ir īpaši identificējis trīs situācijas, kurās var rasties jautājums par tāda pasākuma kvalificēšanu par valsts atbalstu, kas paredzēts, lai ģeogrāfiski ierobežotā apgabalā noteiktu mazāku nodokļu likmi nekā visā valstī spēkā esošā likme.

64      Pirmajā situācijā centrālā valdība vienpusēji nolemj konkrētā ģeogrāfiskā apgabalā piemērot mazāku nodokļu likmi nekā likme, kas piemērojama visā valstī. Otrā situācija atbilst nodokļu kompetences sadales modelim, kurā visām viena līmeņa (reģionu, komūnu vai citu) vietējām iestādēm ir tiesības tām piešķirtās kompetences ietvaros brīvi noteikt to kompetencē esošā teritorijā piemērojamo nodokļu likmi. Komisija tāpat kā Portugāles un Apvienotās Karalistes valdības atzina, ka šajā otrajā situācijā vietējās iestādes veikts pasākums nav selektīvs, jo nav iespējams noteikt normālo nodokļu likmi, kas var būt par atskaites parametru.

65      Trešajā situācijā reģionāla vai vietēja iestāde, īstenojot pilnvaras, kas ir pietiekami neatkarīgas no centrālās varas, nosaka nodokļu likmi, kas ir mazāka par valsts likmi un kas ir piemērojama tikai uzņēmumiem, kas atrodas tās kompetencē esošajā teritorijā.

66      Šajā pēdējā situācijā būtiskās tiesību normas nodokļu pasākuma selektivitātes izvērtēšanai var attiekties tikai uz attiecīgo ģeogrāfisko apgabalu, ja valsts noteiktas daļas pārvaldes iestādei it īpaši tās statusa un pilnvaru dēļ ir būtiska loma, veidojot politisko un ekonomisko vidi, kurā darbojas uzņēmumi, kas atrodas tās kompetencē esošajā teritorijā.

67      Lai šādos apstākļos pieņemtu lēmumu varētu uzskatīt par izdotu, īstenojot pietiekami neatkarīgas pilnvaras, vispirms, kā savu secinājumu 54. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, šo lēmumu ir jābūt pieņēmušai reģionālai vai vietējai iestādei, kurai konstitucionālā līmenī ir piešķirts no centrālās valdības statusa nošķirts politiskais un administratīvais statuss. Vēl tam ir jābūt pieņemtam tā, ka centrālā valdība tiešā veidā nevar ietekmēt tā saturu. Visbeidzot, attiecīgajā reģionā esošajiem uzņēmumiem piemērojamās valsts nodokļa likmes samazinājuma sekas nedrīkst tikt kompensētas ar citu reģionu vai centrālās valdības palīdzību vai subsīdijām.

68      No iepriekš minētā izriet, ka pietiekama politiskā un nodokļu autonomija no centrālās valdības, ciktāl tas skar Kopienu tiesību valsts atbalsta normu piemērošanu, kā to ir apgalvojusi Apvienotās Karalistes valdība, paredz, ka valsts noteiktas daļas pārvaldes iestādei ir ne tikai jābūt kompetentai neatkarīgi no jebkādiem ar centrālās valsts rīcību saistītiem apsvērumiem ieviest nodokļa likmes samazināšanas pasākumu tās kompetencē esošā teritorijā, bet tai turklāt ir jāuzņemas šī pasākuma politiskās un finansiālās sekas.

69      Tā kā Portugāles valdība apstrīd to, kā Komisija ir novērtējusi attiecīgo nodokļu samazināšanas pasākumu selektivitāti, jāpārbauda, vai šis uzņēmumiem, kas nodokļus maksā Azoru salu reģionā, labvēlīgais pasākums atbilst šī sprieduma 67. un 68. punktā minētajiem nosacījumiem.

70      Šajā sakarā jānorāda, ka saskaņā ar Portugāles Republikas Konstitūciju Azoru salas ir autonoms reģions, kam piešķirts politiski administratīvs statuss un savas pārvaldes iestādes, kurām ir tiesības īstenot nodokļu kompetenci un atbilstoši likumam Nr. 13/98 un dekrētam Nr. 2/99/A pieskaņot valsts nodokļu regulējumu reģionālajām vajadzībām.

71      Runājot par ekonomisko autonomiju, Portugāles valdība, atbildot uz Komisijas argumentiem par to, ka Azoru salas nav autonomas, jo tās saņem kompensējošus finansiālus pārskaitījumus no centrālās valsts, tikai norādīja, ka Komisija neesot pierādījusi šī argumenta pamatotību, tomēr pati nepierādīja, ka Azoru salu reģions nesaņem nekādu valsts finansējumu, lai kompensētu nodokļu ieņēmumu samazinājumu, kas var rasties no nodokļa likmes samazinājuma.

72      Šajā sakarā jāatzīst, ka saskaņā ar likuma Nr. 13/98 5. panta 1. punktu un, pieskaņojot valsts nodokļu sistēmu reģionālajām vajadzībām, konstitucionālajā solidaritātes principā ir precizēts, ka centrālā valsts sadarbojas ar autonomo reģionu iestādēm, lai attīstītu ekonomiku, novērstu nevienlīdzību, ko radījusi izolētība, un veicinātu ekonomisko un sociālo konverģenci ar pārējo teritoriju.

73      Saskaņā ar minētā likuma 32. pantu šī principa piemērošana nozīmē pienākumu gan centrālajām, gan reģionālajām iestādēm veicināt no izolētības izrietošās nevienlīdzības novēršanu, samazinot reģionālo nodokļu nastu, kā arī pienākumu nodrošināt atbilstošu sabiedrisko pakalpojumu un privātās uzņēmējdarbības līmeni.

74      Kā atzinusi Portugāles valdība, dekrētā Nr. 2/99/A noteiktā valsts nodokļu sistēmas pieskaņošana reģionālajām vajadzībām ir šīs konstitucionālās un likumdošanas struktūras neizbēgamas sekas.

75      Lai gan nodokļu ieņēmumu samazinājums, ko, iespējams, Azoru salu reģionam radīs attiecīgais nodokļa likmes samazinājums, var ietekmēt Portugāles valdības atzīta mērķa – novērst nevienlīdzību ekonomiskās attīstības jomā – sasniegšanu, tas katrā ziņā tiks kompensēts ar centrālā līmenī pārvaldīta finansēšanas mehānisma palīdzību. Šajā gadījumā šis finansējums ir skaidri paredzēts likuma Nr. 13/98 5. panta 2. punktā kā budžeta līdzekļu pārskaitījumi.

76      No tā izriet, ka abi reģionālās valdības nodokļu politikas aspekti, proti, pirmkārt, lēmums atvieglot reģionālo nodokļu nastu, izmantojot tiesības samazināt ienākuma nodokļa likmi, un, otrkārt, uzdevuma – labot no izolētības izrietošo nevienlīdzību – veikšana ir cieši saistīti un finansiālā ziņā atkarīgi no centrālās valdības veiktiem budžeta līdzekļu pārskaitījumiem.

77      Šajā sakarā jāsecina, ka Azoru salu autonomā reģiona lēmums izmantot savas pilnvaras samazināt valsts ienākuma nodokļa likmi, lai reģiona uzņēmēji varētu pārvarēt strukturālās grūtības, ko rada to izolētība un attālums, nav pieņemts, ievērojot visus šī sprieduma 67. un 68. punktā minētos nosacījumus.

78      Tādējādi būtiskās tiesību normas, lai novērtētu attiecīgo nodokļu pasākumu selektivitāti, nevar tikt noteiktas tikai Azoru salu reģiona ģeogrāfiskajās robežās. Šie pasākumi ir jānovērtē saistībā ar visu Portugāles teritoriju, kuras aspektā tie ir selektīvi.

79      No tā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pareizi uzskatījusi, ka attiecīgais nodokļa likmes samazinājums ir selektīvs, nevis vispārējs pasākums.

80      Tāpēc saskaņā ar šī sprieduma 52. punktā minēto judikatūru ir jāpārbauda, vai attiecīgos nodokļu pasākumus var pamatot Portugāles nodokļu sistēmas raksturs vai struktūra, kas ir jāpierāda attiecīgajai dalībvalstij.

81      Pasākumu, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas, var pamatot ar nodokļu sistēmas raksturu vai struktūru, ja attiecīgā dalībvalsts var pierādīt, ka šis pasākums tieši izriet no tās nodokļu sistēmai pamatā esošiem vai vadošiem principiem. Šajā sakarā ir jānošķir, no vienas puses, mērķi, kas ir izvirzīti īpašai nodokļu sistēmai un kas nav daļa no tās, un, no otras puses, mehānismi, kas ir ietverti pašā nodokļu sistēmā un kas ir nepieciešami, lai sasniegtu šos mērķus.

82      Taču tādu pasākumu kā apstrīdētais, kas ir piemērojams visiem uzņēmējiem neatkarīgi no to finanšu stāvokļa, nevar uzskatīt par saistītu ar to, lai atbilstoši pārdales loģikai tiktu ievērota iemaksu kapacitāte. Lai gan grūtības, kas saistītas ar Azoru salu izolētību, principā varētu ciest visi uzņēmēji neatkarīgi no to finanšu situācijas, tas vien, ka reģionālā nodokļu sistēma ir izveidota tā, lai novērstu šādu nevienlīdzību, neļauj uzskatīt, ka valsts nodokļu sistēmas raksturs un struktūra pamato visas attiecīgā autonomā reģiona piešķirtās nodokļu priekšrocības. Ar to, ka rīcība ir balstīta uz reģionālās attīstības vai sociālās kohēzijas politiku, nepietiek, lai šīs politikas ietvaros veikts pasākums būtu attaisnojams vienīgi ar šo faktu.

83      Tādējādi Portugāles valdība nav pierādījusi, ka attiecīgie Azoru salu autonomā reģiona veiktie pasākumi bija nepieciešami vispārējās nodokļu sistēmas darbībai un efektivitātei. Tā tikai izteica vispārējus apgalvojumus, nesniedzot precīzus pierādījumus to pamatojumam. Tādējādi nav pierādīts, ka attiecīgos pasākumus attaisnotu Portugāles nodokļu sistēmas raksturs vai struktūra.

84      Tādējādi Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pareizi uzskatījusi, ka atšķirības izmaksu ziņā, ko rada attiecīgais nodokļa likmes samazinājums, nav pamatojamas ar Portugāles nodokļu sistēmas raksturu vai struktūru.

85      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais prasības pamats ir noraidāms.

 Par otro pamatu, kas balstīts uz to, ka trūkst pamatojuma tam, ka būtu apdraudēta tirdzniecība starp dalībvalstīm un pastāvētu būtiski konkurences ierobežojumi

 Lietas dalībnieku argumenti

86      Otrajā pamatā Portugāles valdība būtībā apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums neatbilst EKL 253. pantā noteiktajām prasībām, jo minētajā lēmumā neesot ne precizēta, ne pamatota attiecīgā nodokļa likmes samazinājuma ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, ne arī šī pasākuma radīto konkurences traucējumu būtiskā ietekme.

87      Komisija apstrīd šo apgalvojumu, it īpaši pamatojoties uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru saistībā ar vispārēji piemērojamu atbalsta režīmu pietiek norādīt, ka pasākums ietekmē tirdzniecību vismaz dažu labuma guvēju gadījumā, un Komisijai šajā sakarā savos lēmumos neesot jāsniedz sīkāks skaidrojums (2002. gada 7. marta spriedums lietā C‑310/99 Itālija/Komisija, Recueil, I‑2289. lpp.). Šajā lietā nodokļa likmes samazinājums ir piemērojams visiem uzņēmējiem, kas ir nodokļu maksātāji Azoru salu reģionā. Tā kā vismaz viena daļa no attiecīgajiem uzņēmumiem veic darbības, kuras ir tirdzniecības starp dalībvalstīm priekšmets un ir pakļautas konkurencei Kopienā, lēmums esot pietiekami pamatots.

 Tiesas vērtējums

88      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā pieprasītajam pamatojumam ir jābūt piemērotam attiecīgā akta raksturam un tajā ir jābūt skaidri un nepārprotami norādītai iestādes, apstrīdētā akta autores, argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu zināt veiktā pasākuma pamatojumu, bet Kopienu tiesa to pārbaudīt. Nav prasīts pamatojumā konkretizēt visus būtiskos faktiskos un tiesiskos pierādījumus, jo tas, vai akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jānovērtē, ne tikai ņemot vērā tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo nozari (skat. it īpaši 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā C‑56/93 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑723. lpp., 86. punkts; 1997. gada 15. maija spriedumu lietā C‑278/95 P Siemens/Komisija, Recueil, I‑2507. lpp., 17. punkts, un 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑501/00 Spānija/Komisija, Krājums, I‑6717. lpp., 73. punkts).

89      Šī principa piemērošana atbalsta kvalifikācijai nozīmē, ka ir jābūt norādītiem iemesliem, kāpēc Komisija uzskata, ka attiecīgajam pasākumam ir piemērojams EKL 87. panta 1. punkts. Šajā sakarā arī tad, ja no apstākļiem, kuros atbalsts ir piešķirts, izriet, ka tas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucēt vai apdraudēt konkurenci, Komisijai šie apstākļi vismaz ir jāmin sava lēmuma motīvu daļā (1988. gada 7. jūnija spriedums lietā 57/86 Grieķija/Komisija, Recueil, 2855. lpp., 15. punkts; 1996. gada 24. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑329/93, C‑62/95 un C‑63/95 Vācija u.c./Komisija, Recueil, I‑5151. lpp., 52. punkts, un iepriekš minētais 2000. gada 19. septembra spriedums lietā Vācija/Komisija, 98. punkts).

90      Šajā lietā pietiek norādīt, ka šajā sakarā apstrīdētajā lēmumā ir skaidri norādīti un konkrētajam gadījumam piemēroti kritēriji, kuriem pasākumam ir jāatbilst, lai tas būtu valsts atbalsts.

91      Saistībā ar Komisijas veikto atbalsta ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm novērtējumu, jāatzīst, ka apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 24. punktā, kas atkārtots šī sprieduma 19. punktā, ir loģiski secinātas attiecīgā režīma iezīmes un šajā režīmā ietvertā nodokļa likmes samazinājuma vispārējā piemērojamība, tas, ka šis samazinājums ir piemērojams visās ekonomikas nozarēs Azoru salās, tas, ka vismaz viena daļa no attiecīgajiem uzņēmumiem veic darbību, kas ir šādas tirdzniecības priekšmets, un tas, ka tāpēc tirdzniecība starp dalībvalstīm var tikt ietekmēta.

92      No iepriekš minētā izriet, ka otrais Portugāles valdības izvirzītais pamats, kas saistīts ar nepietiekamu pamatojumu, ir noraidāms.

 Par trešo pamatu, kas balstīts uz to, ka, piemērojot EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu, ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā

 Lietas dalībnieku argumenti

93      Savā trešajā pamatā Portugāles valdība Komisijai pārmet, ka tā, piemērojot EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izslēdzot no šajā normā paredzētās atkāpes attiecīgo nodokļa likmes samazinājumu, ciktāl tas ir piemērojams uzņēmumiem, kas veic finanšu darbības vai sniedz pakalpojumus “uzņēmumu grupas ietvaros”, un apstrīdētā lēmuma 2. pantā to atzīstot par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

94      Atbilstoši Portugāles valdības teiktajam, pirmkārt, tādas darbības kā pakalpojumi “uzņēmumu grupas ietvaros” Portugāles tiesiskajā kārtībā neesot regulētas un, otrkārt, uzņēmumiem, kas darbojas finanšu sektorā, esot tādas pašas papildu izmaksas, kas saistītas ar Azoru salu reģiona attālumu un izolētību, kā tās, kas konstatētas citās ekonomikas nozarēs pētījumā, ko veicis Centre for European Policy Studies un kas 1999. gada 3. novembrī iesniegts procedūrā par valsts atbalstu Madeiras salas autonomajā reģionā. Šī pētījuma mērķis esot bijis noskaidrot EKL 299. panta 2. punkta sekas uz Madeiras un Azoru salu autonomajiem reģioniem.

95      Komisija iebilst pret to, ka tā būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, un atgādina, pirmkārt, ka tai atbalsta saderības novērtēšanā ir plaša rīcības brīvība, kuras izmantošanā ietilpst ekonomiska un sociāla rakstura novērtējumi.

96      Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Centre for European Policy Studies pētījumam, uz kuru balstās Portugāles valdība, nav nozīmes, novērtējot uzņēmumiem, kas darbojas finanšu sektorā, piemērojamā nodokļa likmes samazinājuma saderību [ar kopējo tirgu]. Šajā pētījumā ir uzskaitītas izmaksas, kas saistītas ar attiecīgā reģiona attālumu, neaprēķinot papildu izmaksu ietekmi uz dažādām ekonomikas nozarēm. Taču, lai gan varot saprātīgi atzīt, ka visi uzņēmumi, kas atrodas Azoru salu reģionā, pastāvīgi sastopas ar vienādām strukturālām grūtībām Azoru salu arhipelāga izolētības un attāluma no kontinenta ekonomiskajiem centriem dēļ, no tā neizrietot, ka šādas grūtības, kas saistītas ar papildu izmaksām, veicot saimniecisko darbību, visās nozarēs ir vienādas.

97      Saskaņā ar Komisijas teikto, ņemot vērā piedāvāto pakalpojumu lielo mobilitāti, finanšu sektors ir citādākā situācijā nekā pārējās Azoru salu ekonomikas nozares. Tāpēc kopš procedūras uzsākšanas Komisija esot atkārtoti lūgusi Portugāles iestādes tai iesniegt pierādījumus, kas apliecinātu, ka finanšu sektoram piešķirtās priekšrocības ir attaisnojamas. Komisija apgalvo, ka bez šādiem konkrētiem pierādījumiem tā, pamatojoties uz Portugāles iestāžu iesniegtajiem dokumentiem, nevarēja uzņēmumiem, kas darbojas finanšu sektorā, piemērojamo nodokļu samazinājumu uzskatīt par atbalstu, kas ir saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta noteikumiem.

98      Vēl Komisija atgādina, ka, ja dalībvalsts tai neiesniedz pieprasīto informāciju vai to iesniedz daļēji, tās lēmuma likumība ir jāizvērtē, ņemot vērā informāciju, kas tās rīcībā bija brīdī, kad tā to pieņēma (2002. gada 13. jūnija spriedums lietā C‑382/99 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑5163. lpp., 49. punkts). Šis princips vēl stingrāk ir jāpiemēro šajā lietā, kur Portugāles iestādēm informācija tika lūgta atkārtoti un kur, piemērojot Pamatnostādņu par reģionālo valsts atbalstu 4.16.2. punktu, pienākums pierādīt, ka piešķirtās priekšrocības bija pamatotas, ir dalībvalstij.

 Tiesas vērtējums

99      Vispirms jāatgādina, ka Komisijai, piemērojot EKL 87. panta 3. punktu, ir plaša rīcības brīvība, kuras izmantošanā ietilpst ekonomiska un sociāla rakstura novērtējumi, kas jāveic Kopienu aspektā. Tiesa, kontrolējot šādas brīvības izmantošanas likumību, nevar lēmuma autora vērtējumu aizvietot ar savu attiecīgā jautājuma vērtējumu, bet tai ir tikai jāpārbauda, vai šajā vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vai pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. it īpaši iepriekš minēto 2002. gada 7. marta spriedumu lietā Itālija/Komisija, 45. un 46. punkts; 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑456/00 Francija/Komisija,Recueil, I‑11949. lpp., 41. punkts, un iepriekš minēto 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā Itālija/Komisija, 135. punkts).

100    Pamatnostādnēs par reģionālo valsts atbalstu ir aizliegts reģionālais atbalsts, kas paredzēts, lai samazinātu uzņēmuma kārtējos izdevumus, proti, darbības atbalsts. Tomēr saskaņā ar šo pamatnostādņu 4.16.2. punktu attālākos reģionos, kas atbilst atkāpei EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā, darbības atbalsts var tikt atļauts, ja tas ir paredzēts, lai kompensētu saimnieciskās darbības papildu izmaksas, ko rada EKL 299. panta 2. punktā minētie faktori, kas, nemainoties un cits citu papildinot, nopietni kavē šo reģionu attīstību.

101    Šajā punktā ir precizēts, ka attiecīgajai dalībvalstij ir jānovērtē papildu izmaksu apmērs un jāpierāda to saistība ar minētajiem faktoriem. Šāds atbalsts ir jāpamato saistībā ar tā ieguldījumu reģiona attīstībā un veidu, bet tā apmēram ir jābūt proporcionālam papildu izmaksām, ko ar šo atbalstu paredzēts kompensēt.

102    Jānorāda, ka, apgalvojot, ka attiecīgais pasākums atbilst minētajās pamatnostādnēs paredzētajiem kritērijiem ne tikai saimniecisko darbību nozarēs, kas nesniedz finanšu pakalpojumus, kā to apstrīdētajā lēmumā atzīst Komisija, bet arī minētajā sektorā, Portugāles valdība neapstrīd Pamatnostādņu par reģionālo valsts atbalstu noteikumus. Šī valdība apstrīd tikai to, kā Komisija tās ir piemērojusi Azoru salu reģiona finanšu sektoram. Tā faktiski uzskata, ka ir pierādījusi, ka uzņēmumiem, kas veic finanšu darbības, ir jāsaskaras ar tādām pašām papildu izmaksām, kas saistītas ar attiecīgā reģiona īpašo ģeogrāfisko situāciju, kā pārējiem tur dibinātiem uzņēmumiem.

103    Kā atgādināts šī sprieduma 101. punktā, saskaņā ar Pamatnostādnēm par reģionālo valsts atbalstu dalībvalstij, kas piešķīrusi atbalstu, ir jānovērtē tā apmērs un jāpierāda, ka tas ir pamatots ar tā ieguldījumu reģiona attīstībā un ka šādi piešķirtā labuma apmērs ir proporcionāls papildu izmaksām, ko ar to paredzēts kompensēt. Tomēr no lietas materiāliem un apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 18. punkta izriet, ka Portugāles iestādes nav varējušas iesniegt šādus pierādījumus par finanšu sektoru.

104    Lai gan apstrīdētajā lēmumā nav precizēts iemesls, kāpēc Komisija uzskatīja par nepieciešamu saņemt aprēķina pierādījumus par finanšu sektoru, no tā nevar secināt, ka šī iestāde būtu pārkāpusi savas izvērtēšanas pilnvaras.

105    Tādējādi, atzīstot par nesaderīgu ar kopējo tirgu daļu no atbalsta režīma, kas minēts apstrīdētā lēmuma 1. pantā, ciktāl tas ir piemērojams uzņēmumiem, kas veic finanšu darbības, Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

106    Turklāt, runājot par uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus “uzņēmumu grupas ietvaros”, jānorāda, ka Komisija, atbildot uz Portugāles iestāžu argumentu, ka šādas darbības šobrīd Portugāles tiesiskajā kārtībā nav regulētas, apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 42. punktā atzina, ka pārskatāmības un tiesiskās drošības labad gadījumos, kad šīs darbības praksē var tikt veiktas, galvenokārt sniedzot pakalpojumus vienas grupas uzņēmumiem, uzņēmumiem, kas veic šādas darbības, piemērojamais nodokļa likmes samazinājums tāpat kā uzņēmumiem, kas darbojas finanšu sektorā, ir de jure jāizslēdz no atkāpes piemērošanas saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu. Komisija faktiski uzskata, ka, ciktāl šādu darbību ietekme uz lēmumu, kur izvietot grupas uzņēmumus, kā arī to ārējā ietekme uz vietējo ekonomiku ir nenozīmīga, tās pietiekami neveicina reģionālo attīstību, lai tās varētu atzīt par saderīgām ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu vai citām Līgumā paredzētajām atkāpēm to pašu iemeslu dēļ, kas jau minēti saistībā ar finanšu sektoru, un neatkarīgi no tā, vai šīs darbības noteiktā brīdī ir regulētas Portugāles tiesiskajā kārtībā. Tā kā Portugāles valdība nav izvirzījusi argumentus, kas apgāztu šos apgalvojumus, nav pierādīts, ka saistībā ar šādiem uzņēmumiem būtu pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

107    Tādējādi trešais prasības pamats, kas balstīts uz EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu, ir noraidāms.

108    Tā kā neviens no Portugāles Republikas izvirzītajiem pamatiem nav apmierināms, prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

109    Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Portugāles Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Dalībvalstis, kas iestājušās lietā, saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Portugāles Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – portugāļu.