TIESAS SPRIEDUMS

2003. gada 11. martā (*)

Kopienu tiesību nepiemērošana obligātajam militārajam dienestam – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm – Direktīvas 76/207/EEK 2. pants – Obligātā militārā dienesta attiecināšana tikai uz vīriešiem Vācijā – Direktīvas nepiemērojamība

Lieta C‑186/01

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Verwaltungsgericht      Stuttgart (Vācija) nolūkā panākt lietā, kuru izskata šī tiesa, starp

Alexander Dory

un

Bundesrepublik Deutschland

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt 2. pantu Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.), un plašākā nozīmē – par to, vai obligātā militārā dienesta attiecināšana tikai uz vīriešiem Vācijā ir saderīga ar Kopienu tiesībām.

TIESA

Šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet] (referents), palātu priekšsēdētāji M. Vatelē [M. Wathelet], R. Šintgens [R. Schintgen] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], P. Janns [P. Jann], V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],

ģenerāladvokāte: K. Štiksa‑Hakla [C. Strix‑Hackl],

sekretārs: H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida apsvērumus, ko sniedza:

–        BundesrepublikDeutschland [Vācijas Federatīvā Republika] un Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un B. Mutelzē-Šēna [B. Muttelsee-Schön], pārstāvji,

–        Francijas valdības vārdā – R. Abraāms [R. Abraham], S. Berheota‑Nunjesa [C. Bergeot‑Nunes] un K. Ševaljē [C. Chevallier], pārstāvji,

–        Somijas valdības vārdā – T. Pinne [T. Pynnä], pārstāve,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – J. Saks [J. Sack] un N. Jerela [N. Yerrell], pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumus 2002. gada 16. aprīļa tiesas sēdē, kurā Doriju [Dory] pārstāvēja V. Dorijs [W. Dory] un K. Lencs [C. Lenz], Rechtsanwälte, Vācijas valdību – V. D. Plesings, kam palīdzēja K. Tomušats [C. Tomuschat], Sachverständiger, Somijas valdību – T. Pinne, un Komisiju – J. Saks.

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2002. gada 28. novembra tiesas sēdē,

ar šo pasludina:

Spriedums

1        Ar 2001. gada 4. aprīļa rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi 2001. gada 30. aprīlī, VerwaltungsgerichtStuttgart [Štutgartes Administratīvā tiesa] atbilstoši EKL 234. pantam ir iesniegusi prejudiciālu jautājumu par to, kā interpretēt 2. pantu Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.), un plašākā nozīmē – par to, vai obligātā militārā dienesta attiecināšana tikai uz vīriešiem Vācijā ir saderīga ar Kopienu tiesībām.

2        Šis jautājums tika izvirzīts lietā starp Doriju un BundesrepublikDeutschland attiecībā uz Kreiswehrersatzamt Schwäbisch Gmünd [Švābijas Reģionālais rekrutēšanas dienests] (turpmāk tekstā – “KSG”) lēmumu, ar kuru ir noraidīts lūgums atbrīvot viņu no ņemšanas bruņotajos spēkos iesaucamo personu uzskaitē un no obligātā militārā dienesta.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesības

3        Saskaņā ar EKL 2. panta noteikumiem:

“Nodibinot kopēju tirgu un ekonomisku un monetāru savienību, kā arī īstenojot kopēju politiku vai 3. un 4. pantā minētās darbības, Kopienas uzdevums ir veicināt harmonisku, līdzsvarotu un noturīgu saimnieciskās darbības attīstību, panākt augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni vīriešu un sieviešu vienlīdzību, noturīgu izaugsmi bez inflācijas, augstu konkurētspējas un ekonomiskās konverģences pakāpi, augstu vides kvalitātes aizsardzības un uzlabošanas pakāpi, paaugstināt dzīves līmeni un dzīves kvalitāti, kā arī panākt ekonomisku un sociālu kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm.”

4        EKL 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka, veicot attiecīgās šā panta 1. punktā paredzētās darbības EKL 2. pantā paredzētajiem mērķiem, “Kopiena tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību”.

5        Saskaņā ar EKL 13. pantu:

“Neskarot pārējos šā Līguma noteikumus un nepārsniedzot pilnvaras, ko Kopienai piešķir šis Līgums, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu var paredzēt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.”

6        Saskaņā ar EKL 141. panta 1. punkta noteikumiem:

“Visas dalībvalstis nodrošina to, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu.”

7        EKL 141. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru, apspriedusies ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, nosaka pasākumus, lai nodrošinātu to, ka nodarbinātības un profesiju jautājumos ir ievērots princips, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem, tostarp arī princips, ka tie par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu.”

8        Direktīvas 76/207 1. panta 1. punktā noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir īstenot dalībvalstīs principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz [iespējām iegūt darba vietu], tostarp paaugstināšanu amatā, attiecībā uz profesionālo sagatavošanu un darba nosacījumiem, kā arī, ievērojot 2. punktā minētos nosacījumus, uz sociālo nodrošinājumu. [..]”

9        Tās pašas direktīvas 2. panta 1.–3. punkta formulējums ir šāds:

“1. Šajos noteikumos vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nav nekādas tiešas vai netiešas diskriminācijas atkarībā no dzimuma, it īpaši norādot uz ģimenes stāvokli.

2. Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības minēto principu nepiemērot tai profesionālajai darbībai un, vajadzības gadījumā, ar to saistītajai sagatavošanai, kurā sava rakstura vai izpildes dēļ darba ņēmēja dzimums ir noteicošais faktors.

3. Šī direktīva neskar noteikumus, kas attiecas uz sieviešu aizsardzību, it īpaši attiecībā uz grūtniecību un maternitāti.”

10      Saskaņā ar Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta noteikumiem:

“1. Vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana nozīmē to, ka nosacījumos, to skaitā atlases kritērijos, kas attiecas uz iespēju iegūt darba vietu vai amatu, neatkarīgi no darbības nozares vai jomas, un pieeju visiem amatu hierarhijas līmeņiem, nav nekādas diskriminācijas atkarībā no dzimuma.”

 Valsts tiesību akti

11      Saskaņā ar Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikums redakcijā, kas publicēta BGBI. 2000 I S., 1755. lpp.; turpmāk tekstā – “Grundgesetz”) 12.a pantu:

“Vīriešiem, kas sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu, var uzlikt pienākumu dienēt bruņotajos spēkos, federālās robežapsardzības spēkos vai civilās aizsardzības iestādē.

[..]

4. Ja aizsardzības stāvoklī vajadzības pēc civilā dienesta pakalpojumiem veselības aprūpes iestādēs un stacionāros kara hospitāļos nevar nodrošināt brīvprātīgi, šādā dienestā ar likumu vai saskaņā ar likumu var iesaukt sievietes vecumā no pilniem astoņpadsmit līdz piecdesmit pieciem gadiem. Tām nekādā gadījumā nedrīkst uzlikt pienākumu dienēt bruņotajos spēkos.”

12      Wehrpflichtgesetz (Federālais likums par militāro dienestu) 1995. gada 15. decembra redakcijā, kas piemērojama no 1996. gada 1. janvāra (BGBI. 1995 I, 1756. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par militāro dienestu”), 1. panta 1. punktā, kura nosaukums ir “Likums par obligāto militāro dienestu: Vispārīgs pienākums pildīt militāro dienestu”, ir paredzēts:

“Visiem vīriešiem, kas sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu un kas ir vācieši Grundgesetz nozīmē, ir pienākums pildīt militāro dienestu Vācijā [..].”

13      Saskaņā ar Likuma par militāro dienestu 3. panta 1. punktu “pienākums pildīt militāro dienestu ir izpildīts, atrodoties obligātajā militārajā dienestā vai – gadījumā, kas paredzēts 1983. gada 28. februāra Kriegsdienstverweigerungsgesetz [Likums par atteikšanos pildīt kara dienestu] 1. pantā (BGBI. I, 203. lpp.), – civilajā dienestā [..].”

 Pamata strīds un prejudiciālais jautājums

14      Dorijs ir dzimis 1982. gada 15. jūnijā. Pēc aptaujas anketas saņemšanas 1999. gada septembrī, kas nosūtīta pirms medicīniskās pārbaudes, lai noteiktu viņa piemērotību militārajam dienestam, viņš lūdza KSG atbrīvot viņu no ņemšanas bruņotajos spēkos iesaucamo personu uzskaitē un no obligātā militārā dienesta. Pamatojot minēto lūgumu, viņš, atsaucoties uz 2000. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑285/98 Kreil (Recueil, I‑69. lpp.), kurā Tiesa ir nolēmusi, ka sievietēm nedrīkst liegt iespēju iegūt jebkuru darba vietu Vācijas bruņotajos spēkos, uzsvēra, ka Likums par militāro dienestu ir pretrunā Kopienu tiesībām.

15      Ar 2000. gada 3. februāra lēmumu KSG noraidīja minēto lūgumu, norādot, ka spriedums lietā Kreil attiecas tikai uz sieviešu brīvprātīgu stāšanos dienestā bruņotajos spēkos, nevis uz jautājumu par obligāto militāro dienestu un ka pienākums pildīt minēto dienestu joprojām paliek tikai dalībvalstu kompetencē.

16      Wehrbereichsverwaltung [Militārā pārvalde] noraidīja Dorija sūdzību, ar kuru viņš apstrīdēja minēto lēmumu. Līdz ar to viņš iesniedza prasību VerwaltungsgerichtStuttgart, kurā viņš apgalvoja, ka apstāklis, ka sievietēm ir tiesības iegūt darba vietu militārajā sektorā saskaņā ar spriedumu lietā Kreil, bet ka viņas ir atbrīvotas no pienākuma veikt militāro dienestu, uzliekot šo pienākumu tikai vīriešiem, ir pretrunā vienlīdzības principam un rada prettiesisku vīriešu diskrimināciju.

17      Atbildētājs pamata lietā norādīja, ka nevienā EK līguma noteikumā nav atļauts obligāto militāro dienestu uzskatīt par darbību, uz kuru attiecas Kopienu tiesības. Minētā dienesta organizēšana ir katras dalībvalsts kompetencē. Ne EKL 3. panta 2. punktu un 13. pantu, kuros nav paredzēta Kopienas kompetence kā tāda, bet tikai izklāstīti citos noteikumos paredzēto pilnvaru īstenošanas nosacījumi, ne EKL 141. pantu un Direktīvu 76/207, kas attiecas tikai uz darbu, nevar piemērot pamata lietā.

18      VerwaltungsgerichtStuttgart izteica šaubas par šiem pēdējiem minētajiem argumentiem. Pirmkārt, atsaucoties uz Tiesas 2000. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑79/99 Schnorbus (Recueil, I‑10997. lpp.), tā uzsvēra, ka militārā dienesta pildīšana kavē vīriešu iespējas iegūt darba vietu un profesionālo sagatavošanu un tādējādi varētu radīt diskrimināciju dzimuma dēļ Direktīvas 76/207 2. panta 1. punkta nozīmē. Otrkārt, tā uzskatīja, ka šāda atšķirīga attieksme tomēr varētu būt attaisnojama kā īpaša priekšrocība, kas tiek piešķirta sievietēm, daļēji kompensējot darba pārtraukuma periodus maternitātes un bērna kopšanas atvaļinājuma dēļ.

19      Minētajos apstākļos VerwaltungsgerichtStuttgart uzskatīja, ka Tiesai šajā sakarā ir jānosaka Kopienu tiesību piemērojamības joma. Tādējādi tika nolemts atlikt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai, ņemot vērā it īpaši Direktīvas 76/207/EEK 2. panta interpretāciju [..], fakts, ka Vācijā militārais dienests ir obligāts tikai vīriešiem, ir pretrunā Kopienu tiesībām?”

20      2001. gada 26. septembrī Dorijs saņēma pavēli par iesaukšanu aktīvajā militārajā dienestā, saskaņā ar kuru viņam bija pienākums no 2001. gada 1. līdz 5. novembrim uzsākt pildīt militāro dienestu.

21      Ar 2001. gada 28. septembra vēstulēm Dorijs, lai panāktu pavēles par iesaukšanu aktīvajā militārajā dienestā izpildes atlikšanu, iesniedzējtiesā un Tiesā iesniedza prasību par pagaidu noregulējuma pieņemšanu. Ar 2001. gada 19. oktobra rīkojumu iesniedzējtiesa apmierināja minēto prasību. Ar 2001. gada 24. oktobra rīkojumu lietā C‑186/01 R Dory (Recueil, I‑7823. lpp.) Tiesa lūgumu par pagaidu noregulējuma pieņemšanu atzina par nepieņemamu.

 Par prejudiciālo jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

22      Dorijs uzsvēra, ka obligātais militārais dienests liedz veikt darbu minētā dienesta pildīšanas laikā un kavē iespējas iesaistīties profesionālajā darbībā. Tādēļ uz šo dienestu attiecas Direktīva 76/207 un tas rada diskrimināciju, ko minētā direktīva aizliedz. Katrā ziņā tas ir pretrunā EKL 3. panta 2. punktā izklāstītajam vispārējam principam par vīriešu un sieviešu vienlīdzību.

23      Vācijas valdība uzsver, ka, pirmkārt, obligātajam militārajam dienestam ir būtiska nozīme Vācijas Federatīvajā Republikā. Tas paredzēts, lai nodrošinātu ciešu saikni starp bruņotajiem spēkiem un iedzīvotājiem, kā arī lai garantētu militārās sistēmas demokrātisku pārredzamību, un minētais dienests ir līdzeklis iekšējai integrācijai, it īpaši starp veco un jauno Länder jaunajām paaudzēm. Valsts aizsardzībai nepieciešamo cilvēku skaits konflikta gadījumā nav pietiekams, ja netiek nodrošinātas rezerves no militārajā dienestā iesaucamajām personām.

24      Vācijas valdība apgalvo, ka, otrkārt, militārais dienests ietilpst bruņoto spēku organizācijas jomā, kas ir būtiska valsts suverēnās varas joma, kura paliek dalībvalstu kompetencē. Tā uzskata, ka minētos argumentus Tiesa atzinusi 1999. gada 26. oktobra spriedumā lietā C‑273/97 Sirdar (Recueil, I‑7403. lpp., 15. punkts) un iepriekš minētajā spriedumā lietā Kreil (15. punkts).

25      Katrā ziņā tā uzsver, ka obligātā militārā dienesta attiecināšana tikai uz vīriešiem, pat pieņemot, ka dienests ietilpst Līguma un Direktīvas 76/207 piemērošanas jomā, nav pretrunā Kopienu tiesībām. Pirmkārt, EKL 3. panta 2. punkts, kurā noteikts, ka Kopienas mērķis ir sekmēt vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm, attiecas tikai uz īpašiem pasākumiem, kurus Kopiena veikusi minētajā nolūkā, pamatojoties uz citiem tiesību aktiem. Otrkārt, EKL 13. pantam nav tiešas iedarbības un tas dod tiesības Padomei veikt pasākumus pret diskrimināciju dzimuma dēļ tikai tajās jomās, kurās Līgums tai ir piešķīris pilnvaras. Visbeidzot, EKL 141. pants un Direktīva 76/207 reglamentē tikai tās darba attiecības, kas izriet no līguma starp darba devēju un darba ņēmēju, tādējādi tie nav piemērojami vispārīgam pienākumam pildīt dienestu, kuru militārais dienests uzliek iesauktajām personām.

26      Francijas valdība uzskata, ka obligātā militārā dienesta pildīšanu nevar pielīdzināt darba veikšanai un tādējādi uz to neattiecas ne Līguma noteikumi sociālajā jomā, ne arī Direktīva 76/207. Šāda dienesta organizēšana ir pasākums, kas attiecas uz valsts aizsardzību, kura ir ekskluzīvā dalībvalsts kompetencē.

27      Somijas valdība uzsver, ka aizsardzības politikas izvēle, kā Tiesa to atzinusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kreil, pamatā ir dalībvalstu kompetencē un ka Kopienu tiesības nav piemērojamas pamata lietā. Tā apgalvo, ka pienākums pildīt militāro dienestu katrā ziņā neattiecas uz nosacījumiem par militāra amata ieņemšanas iespējām un tādēļ neietilpst Direktīvas 76/207 piemērošanas jomā. Turklāt tas, ka minētais pienākums attiecas tikai uz vīriešiem, neapdraud sieviešu karjeras attīstību bruņotajos spēkos, jo sievietēm joprojām tiek saglabāta iespēja brīvprātīgi pildīt militāro dienestu, un tādējādi tās atrodas tādā pašā situācijā kā militārajā dienestā iesauktie vīrieši.

28      Komisija uzskata, ka obligātais militārais dienests ir tāds pienākums pildīt dienestu, uz kuru attiecas publiskās tiesības, kam piemīt vienpusējs raksturs un kas starp iesauktajām personām un darba devēju nerada darba attiecības. Tādējādi šis dienests neietilpst darba tirgū un līdz ar to ir ārpus Kopienu tiesību piemērošanas jomas. Militārā dienesta pienākums neierobežo minēto tiesību piemērojamību lielākā mērā kā vien atbilstoši to raksturam. Tādēļ nav jāpārbauda, vai tas, ka pienākums pildīt šādu dienestu ir uzlikts tikai vīriešiem, ir attaisnojams, pamatojoties uz Direktīvu 76/207. Tādējādi pamata lieta lielā mērā atšķiras no lietām, kuras Tiesa izskatījusi iepriekš. Komisija uzsver, ka tā rezultātā, lai nodrošinātu savas suverenitātes respektēšanu aizsardzības jautājumos, ievērojot valsts tradīcijas, dalībvalstis šajā sakarā var balstīties uz LES 6. panta 3. punktu un EKL 5. pantu.

 Tiesas atbilde

29      Lai noteiktu, vai obligātā militārā dienesta attiecināšana tikai uz vīriešiem ir saderīga ar Kopienu tiesībās atzīto principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, vispirms ir jādefinē nosacījumi, ar kādiem minētās tiesības tiek piemērotas darbībām, kas attiecas uz bruņoto spēku organizāciju.

30      Pasākumi, ko dalībvalstis veic šajā jomā, nav pilnībā izslēgti no Kopienu tiesību piemērošanas jomas tikai tāpēc, ka tie ir saistīti ar valsts drošības vai valsts aizsardzības interesēm.

31      Kā jau Tiesa iepriekš secinājusi, izņēmumi, kas piemērojami situācijās, kuras var ietekmēt valsts drošību, paredzēti vienīgi EKL 30., 39., 46., 58., 64., 296. un 297. pantā, kas attiecas uz ārkārtējiem un skaidri noteiktiem gadījumiem. No minētajiem pantiem nevar secināt, ka Līgumā ietverts tam raksturīgs vispārīgs izņēmums, ar ko no Kopienu tiesību piemērošanas jomas tiek izslēgti visi pasākumi, ko veic valsts drošības nolūkos. Šāda izņēmuma pastāvēšanas atzīšana neatkarīgi no Līguma noteikumos paredzētajiem īpašiem nosacījumiem varētu apdraudēt Kopienu tiesību saistošo raksturu un vienveidīgu piemērošanu (šajā sakarā skat. 1986. gada 15. maija spriedumu lietā 222/84 Johnston, Recueil, 1651. lpp., 26. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Sirdar, 16. punkts, un lietā Kreil, 16. punkts).

32      Valsts drošības jēdziens iepriekšējā punktā minēto Līguma pantu nozīmē attiecas gan uz dalībvalsts iekšējo drošību, kā pamata lietā, kuras sakarā ir taisīts spriedums lietā Johnston, gan uz tās ārējo drošību, kā pamata lietā, kuras sakarā taisīts spriedums lietā Sirdar (šajā sakarā skat. 1991. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑367/89 Richardt un “Les Accessoires Scientifiques”, Recueil, I‑4621. lpp., 22. punkts; 1995. gada 17. oktobra spriedumu lietā C‑83/94 Leifer u.c., Recueil, I‑3231. lpp., 26. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Sirdar, 17. punkts, un lietā Kreil, 17. punkts).

33      Turklāt daži Līgumā paredzētie izņēmumi attiecas tikai uz tiem noteikumiem, kas ir saistīti ar personu, preču, kapitāla un pakalpojumu brīvu apriti, nevis uz Līguma noteikumiem sociālajā jomā, kuros ir iekļauts princips, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šo principu piemēro vispārīgi un Direktīvu 76/207 piemēro darba attiecībām valsts sektorā (šajā sakarā skat. 1985. gada 21. maija spriedumu lietā C‑248/83 Komisija/Vācija, Recueil, 1459. lpp., 16. punkts; 1997. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑1/95 Gerster, Recueil, I‑5253. lpp., 18. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Sirdar, 18. punkts, un lietā Kreil, 18. punkts).

34      Tādējādi Tiesa nolēma, ka Direktīva 76/207 bija jāpiemēro iespējai iegūt darba vietu bruņotajos spēkos un ka Tiesai bija jāpārbauda, vai to pasākumu mērķis, ko valsts iestādes veikušas, īstenojot tām atzītās izvērtēšanas iespējas, patiešām bija garantēt valsts drošību un vai tie bija atbilstoši un nepieciešami minētā mērķa sasniegšanai (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Sirdar, 28. punkts, un lietā Kreil, 25. punkts).

35      Protams, dalībvalstu lēmumus, kas attiecas uz viņu bruņoto spēku organizāciju, nevar pilnībā izslēgt no Kopienu tiesību piemērošanas jomas, it īpaši, ja gadījums saistīts ar tāda principa ievērošanu, kurš paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm darba attiecībās, ieskaitot iespējas iegūt darba vietu militārajā sektorā. Tomēr no tā neizriet, ka Kopienu tiesības reglamentē dalībvalstu militāra rakstura organizācijas izvēli savas teritorijas vai būtisku interešu aizsardzībai.

36      Kā Tiesa nolēmusi iepriekš minētajos spriedumos lietā Sirdar (15. punkts) un lietā Kreil (15. punkts), dalībvalstīm, kam jāveic attiecīgi pasākumi savas iekšējās un ārējās drošības garantēšanai, ir jāpieņem lēmumi, kuri attiecas uz viņu bruņoto spēku organizāciju.

37      Vācijas valdība uzsvēra, ka obligātajam militārajam dienestam Vācijā ir ļoti liela nozīme gan politiskā, gan bruņoto spēku organizācijas ziņā. Tā savos rakstiskajos apsvērumos un tiesas sēdē norādīja, ka šāda dienesta izveidošana ļauj uzlabot militārās sistēmas demokrātisku pārredzamību, integrāciju valstī, saikni starp bruņotajiem spēkiem un iedzīvotājiem, kā arī bruņotajiem spēkiem vajadzīgo cilvēku mobilizāciju konflikta gadījumā.

38      Šāda izvēle, kas paredzēta Grundgesetz, izpaužas, uzliekot pienākumu kalpot teritorijas drošības interesēs, līdz ar to daudzos gadījumos kaitējot jauniešu iespējām iesaistīties darba tirgū. Tādējādi tā prevalē pār to politiku mērķiem, kas vērstas uz jauniešu profesionālo integrāciju.

39      Vācijas Federatīvās Republikas lēmums daļēji nodrošināt savu aizsardzību ar obligāto militāro dienestu ir šādas militāra rakstura organizācijas izvēles izpausme, kurai līdz ar to Kopienu tiesības nav piemērojamas.

40      Obligātā militārā dienesta attiecināšana tikai uz vīriešiem patiešām parasti ir saistīta ar kavējumiem attiecīgo vīriešu profesionālās karjeras attīstībā, pat ja militārais dienests ļauj dažiem no iesauktajiem iziet papildu apmācību vai pēc tam turpināt militāro karjeru.

41      Tomēr militārajā dienestā iesaukto personu karjeras aizkavēšana ir nenovēršamas sekas, kas radušās, dalībvalstij izvēloties attiecīgu militāra rakstura organizāciju, un nenozīmē, ka minētā izvēle ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā. Līdz ar to fakts, ka pastāv nelabvēlīgas sekas attiecībā uz iespējām iegūt darba vietu, nevar, neskarot dalībvalstu attiecīgo kompetenci, piespiest attiecīgo dalībvalsti attiecināt uz sievietēm pienākumu pildīt militāro dienestu un tādējādi radīt viņām tādu pašu neizdevīgu stāvokli attiecībā uz iespējām iegūt darba vietu vai atcelt obligāto militāro dienestu.

42      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, atbilde uz valsts tiesas iesniegto jautājumu ir tāda, ka Kopienu tiesības ļauj obligāto militāro dienestu attiecināt tikai uz vīriešiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

43      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas, Francijas un Somijas valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, ko izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA

attiecībā uz jautājumu, ko tai ar 2001. gada 4. aprīļa rīkojumu iesniedza Verwaltungsgericht Stuttgart, nospriež:

Kopienu tiesības ļauj obligāto militāro dienestu attiecināt tikai uz vīriešiem.

Rodríguez Iglesias

Puissochet

Wathelet

Schintgen

Timmermans

Gulmann

Edward

Jann

Skouris

Macken

Colneric

von Bahr

Cunha Rodrigues

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 11. martā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

*  Tiesvedības valoda – vācu.