TIESAS SPRIEDUMS

1982. gada 6. oktobrī (*)

Pienākums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu

Lieta 283/81

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Corte suprema di cassazione pirmā palāta, lai tiesvedībā starp

Srl CILFIT, kas ir likvidācijas procesā, un 54 citiem uzņēmumiem, Romā,

un

Ministero della sanita, ko pārstāv tās ministrs, Romā,

un starp

Lanificio di Gavardo SpA, Milānā,

un

Ministero della sanita, ko pārstāv tās ministrs, Romā,

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EEK līguma 177. panta trešo daļu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Ž. Mertenss de Vilmarss [J. Mertens de Wilmars], palātu priekšsēdētāji Dž. Bosko [G. Bosco], Ā. Tufē [A. Touffait] un O. Dūe [O. Due], tiesneši P. Peskatore [P. Pescatore], Makenzijs Stjuarts [Mackenzie Stuart], A. O’Kīfs [A. O’Keeffe], T. Kopmanss [T. Koopmans], U. Everlings [U. Everling], A. Hlors [A. Chloros] un F. Greviss [F. Grévisse],

ģenerāladvokāts F. Kapotorti [F. Capotorti],

sekretārs P. Heims [P. Heim],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1981. gada 27. marta rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi 1981. gada 31. oktobrī, Corte suprema di cassazione [Augstākā kasācijas instances tiesa] atbilstoši EEK līguma 177. pantam uzdeva prejudiciālu jautājumu par to, kā interpretēt EEK līguma 177. panta trešo daļu.

2        Šis jautājums ir ierosināts tiesvedībā, kas tiek izskatīta starp vilnas importētājiem uzņēmumiem un Itālijas Veselības aizsardzības ministriju par nemainīgu veterinārās ekspertīzes nodevu, ko piemēro vilnai, kas tiek ievesta no valstīm, kuras nav Kopienas dalībvalstis. Šie uzņēmumi ir atsaukušies uz 1968. gada 28. jūnija Regulu Nr. 827/68 par tirgus kopīgo organizāciju dažiem produktiem, kas uzskaitīti Līguma II pielikumā (OV L 151, 16. lpp.), kuras 2. panta 2. punktā dalībvalstīm ir aizliegts noteikt jebkādu muitas nodevai līdzvērtīgu maksājumu ievestiem “dzīvnieku produktiem”, kas nav pieminēti vai iekļauti citur un kas ir klasificēti Kopējā muitas tarifa pozīcijā Nr. 05.15. Veselības aizsardzības ministrija šo argumentu ir noraidījusi, norādot, ka vilna nav iekļauta Līguma II pielikumā. Tādējādi lauksaimniecības tirgu kopīgā organizācija uz to neattiecas.

3        Veselības aizsardzības ministrija no šiem apstākļiem secina, ka atbilde uz jautājumu par to, kā risināt jautājumu attiecībā uz Kopienas iestāžu tiesību akta interpretāciju, ir tik acīmredzama, ka nav iespējams šo interpretāciju apšaubīt un nav vajadzības vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Turpretim ieinteresētie uzņēmumi uzskata, ka, tā kā jautājums par regulas interpretāciju ir ierosināts Corte suprema di cassazione, kuras lēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, šī tiesa atbilstoši 177. panta trešajai daļai nevar atteikties no pienākuma vērsties Tiesā.

4        Saistībā ar šiem savstarpēji pretējiem viedokļiem Corte suprema di cassazione ir Tiesai uzdevusi šādu jautājumu:

“Ņemot vērā, ka Līguma 177. panta trešajā daļā ir noteikts, ka gadījumos, kad kādu no šā paša panta pirmajā daļā minētajiem jautājumiem ierosina par lietu, ko izskata valsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, šai valsts tiesai jāvēršas Tiesā – vai tas nozīmē pienākumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas valsts tiesai vispār neļauj izvērtēt ierosinātā jautājuma pamatotību, vai tomēr šis pienākums pastāv tikai tad – un, ja pastāv, tad kādā mērā – ja attiecībā uz interpretāciju ir pamatotas šaubas?”

5        Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāņem vērā 177. pantā noteiktā sistēma, kas Tiesai piešķir kompetenci spriest cita starpā par Līguma un Kopienas un tās iestāžu tiesību aktu interpretāciju.

6        Saskaņā ar šī panta otro daļu jebkura kādas dalībvalsts tiesa, kas uzskata, ka sprieduma pieņemšanai ir vajadzīgs lēmums par normas interpretāciju, “var” lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu. Trešā daļa paredz, ka tad, ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata valsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai tiesai “jāvēršas” Tiesā.

7        Pienākums vērsties Tiesā ir saistīts ar sadarbību, kas starp valstu tiesām kā iestādēm, kurām jāpiemēro Kopienu tiesības, un Tiesu ir nodibināta, lai nodrošinātu pareizu Kopienu tiesību piemērošanu un vienveidīgu interpretāciju visās dalībvalstīs. Līguma 177. panta trešās daļas tiešais mērķis ir novērst atšķirības, kas Kopienas teritorijā judikatūrā varētu rasties attiecībā uz Kopienu tiesībām. Tāpēc gadījumos, kad tiek ierosināts jautājums par interpretāciju 177. panta nozīmē, šī pienākuma jēga ir jāvērtē atbilstoši šiem mērķiem un, ņemot vērā valsts tiesu un Tiesas attiecīgo kompetenci.

8        Šajā ziņā, lai varētu noteikt, kādos apstākļos Tiesā ir jāvēršas valsts tiesai, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, jāprecizē, kāda jēga Kopienu tiesību nozīmē ir frāzei “ja šādu jautājumu ierosina”.

9        Pirmkārt, jānorāda, ka 177. pants nav tiesību aizsardzības līdzeklis pusēm lietā, ko izskata valsts tiesa. Tas vien, ka, pēc kādas puses domām, tiesvedība rosina jautājumu par Kopienu tiesību interpretāciju, nebūt nenozīmē, ka attiecīgajai tiesai būtu jāuzskata, ka ir ierosināts jautājums 177. panta nozīmē. No otras puses, valsts tiesa vajadzības gadījumā var vērsties Kopienu Tiesā pēc savas ierosmes.

10      Otrkārt, no 177. panta otrās un trešās daļas savstarpējās saiknes izriet, ka tiesām, kas minētas trešajā daļā, ir tādas pašas tiesības lemt par to, vai sprieduma pieņemšanai ir nepieciešams lēmums par kādu Kopienu tiesību jautājumu, kā jebkurai citai valsts tiesai. Šīm tiesām tāpēc nav pienākuma vērsties Tiesā, lai noskaidrotu jautājumu, kas ierosināts saistībā ar Kopienu tiesību interpretāciju, ja šis jautājums nav būtisks, t.i., ja atbilde uz šo jautājumu, lai kāda tā arī būtu, nekādi nevarētu ietekmēt lietas atrisinājumu.

11      Ja tomēr šīs tiesas uzskata, ka konkrētajā lietā tās var pieņemt lēmumu, tikai atsaucoties uz Kopienu tiesībām, 177. pants tām uzliek pienākumu vērsties Tiesā ikreiz, kad tiek ierosināts jautājums par interpretāciju.

12      Ar uzdoto jautājumu Corte di cassazione vēlas noskaidrot, vai pienākums, kas formulēts 177. panta trešajā daļā, noteiktos apstākļos var tikt ierobežots.

13      Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa 1963. gada 27. marta spriedumā (apvienotās lietas no 28/62 līdz 30/62 Da Costa, Recueil, 75. lpp.) nolēma, ka: “lai gan 177. panta pēdējā daļa valstu tiesām, kuru lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, liek bez atrunām vērsties Tiesā ikreiz, kad izskatāmajā lietā tiek ierosināts jautājums par interpretāciju, gadījumos, kad saskaņā ar 177. pantu Tiesa jau ir sniegusi autoritatīvu interpretāciju, šis pienākums zaudē pamatojumu un līdz ar to arī saturu. Tas tā ir it sevišķi tajos gadījumos, kad ierosinātais jautājums ir pēc būtības idents kādam citam jautājumam, attiecībā uz kuru analoģiskā lietā jau ir sniegts prejudiciāls nolēmums”.

14      Tādas pašas sekas attiecībā uz ierobežojumiem pienākumam, kas noteikts 177. panta trešajā daļā, var būt pastāvīgai Tiesas judikatūrai, kas saistīta ar kāda tiesiska jautājuma atrisināšanu, neatkarīgi no procesa, kādā šī Tiesas judikatūra pieņemta, un pat tad, ja ierosinātie jautājumi nav bijuši pilnīgi identi.

15      Tomēr jebkurā no šiem gadījumiem valsts tiesām, ieskaitot tās, kas minētas 177. panta trešajā daļā, saglabājas visas tiesības vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka tas ir nepieciešams.

16      Visbeidzot, tas, kā pareizi piemērot Kopienu tiesības, var būt tik acīmredzams, ka attiecībā uz ierosinātā jautājuma risinājumu nevar būt nekādu pamatotu šaubu. Pirms secināšanas, ka tas tā ir, valsts tiesai jābūt pārliecinātai, ka arī visu citu dalībvalstu tiesām, kā arī Tiesai tas ir tikpat acīmredzams. Tikai tad, ja tiek ievēroti šie nosacījumi, valsts tiesa drīkst nevērsties ar šo jautājumu Tiesā un drīkst pati uzņemties atbildību to atrisināt.

17      Šādas iespējas pastāvēšana tomēr ir jāizvērtē, ņemot vērā Kopienu tiesību būtību un īpašās grūtības, kādas saistītas ar to interpretāciju.

18      Vispirms jāņem vērā, ka Kopienu tiesību akti tiek rakstīti vairākās valodās un ka versijas dažādās valodās ir vienlīdz autentiskas; tāpēc, lai interpretētu kādu Kopienu tiesību normu, ir jāsalīdzina versijas dažādās valodās.

19      Jāpiebilst, ka pat gadījumā, kad versijas dažādās valodās pilnīgi sakrīt, Kopienu tiesībās tiek izmantota sava īpaša terminoloģija. Turklāt jāuzsver, ka juridiskiem jēdzieniem Kopienu tiesībās un dažādajās valstu tiesībās var būt atšķirīgs saturs.

20      Visbeidzot, katra Kopienu tiesību norma ir jāskata kontekstā un jāinterpretē saskaņā ar visām Kopienu tiesību normām un to mērķiem, ņemot vērā Kopienu tiesību attīstību un stāvokli laikā, kad izskatāmā tiesību norma jāpiemēro.

21      Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz Corte suprema di cassazione jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka 177. panta trešā daļa ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tiesai, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, gadījumos, kad izskatāmajā lietā tiek ierosināts jautājums saistībā ar Kopienu tiesībām, ir pienākums vērsties Tiesā, ja vien šī tiesa nekonstatē, ka ierosinātais jautājums nav būtisks vai ka Tiesa jau ir interpretējusi izskatāmo Kopienu tiesību normu, vai ka tas, kā pareizi piemērot Kopienu tiesības, ir tik acīmredzams, ka nevar būt nekādu pamatotu šaubu; šādas iespējas pastāvēšana ir jāizvērtē, ņemot vērā Kopienu tiesību būtību, īpašās grūtības, kas saistītas ar to interpretāciju, un risku, ka Kopienas teritorijā judikatūrā varētu rasties atšķirības.

 Par tiesāšanās izdevumiem

22      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Itālijas Republikas valdībai, Nīderlandes Karalistes valdībai un Eiropas Kopienu Komisijai, kuras Tiesā iesniegušas apsvērumus, nav atlīdzināmi.

Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz pusēm pamata lietā ir stadija procesā, ko izskata Corte suprema di cassazione, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumu, ko tai ar 1981. gada 27. marta rīkojumu iesniegusi Corte suprema di cassazione, nospriež:

EEK līguma 177. panta trešā daļa ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, gadījumos, kad izskatāmajā lietā tiek ierosināts jautājums saistībā ar Kopienu tiesībām, ir pienākums vērsties Tiesā, ja vien šī tiesa nekonstatē, ka ierosinātais jautājums nav būtisks vai ka Tiesa jau ir interpretējusi izskatāmo Kopienu tiesību normu, vai ka tas, kā pareizi piemērot Kopienu tiesības, ir tik acīmredzams, ka nevar būt nekādu pamatotu šaubu; šādas iespējas pastāvēšana ir jāizvērtē, ņemot vērā Kopienu tiesību būtību, īpašās grūtības, kas saistītas ar to interpretāciju, un risku, ka Kopienas teritorijā judikatūrā varētu rasties atšķirības.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1982. gada 6. oktobrī.

* Tiesvedības valoda – itāļu.