4.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 211/28

—

pauž gandarījumu par Eiropas un Āfrikas pušu dalībnieku paveikto kopš 2007. gada decembrī sākta ES un Āfrikas valstu partnerība; uzsver, ka ir jāturpina, jāpaātrina, jāstiprina un jāpaplašina astoņu partnerību ietvaros uzsāktās iniciatīvas;

—

ierosina iesaistīt Reģionu komiteju to grupu darbā, kas atbild par tematisko partnerību īstenošanu, īpaši Tūkstošgades attīstības mērķu, klimata pārmaiņu, migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības jomā; uzsver, ka Eiropas Savienībai nepieciešami statistikas un novērtējuma instrumenti saistībā ar decentralizētas sadarbības pasākumiem, ko īsteno vietējās un reģionālās pašvaldības; atgādina, ka Decentralizētas sadarbības konferencei jābūt piemērotam forumam, kur noris Komisijas un RK dialogs, un kā tā ietvaros īpaša vērība jāpievērš ES un Āfrikas valstu partnerībai;

—

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ES, Āfrika un Ķīnas sadarbību un norāda, ka pašreiz Āfrikas attīstības palīdzības politikā ES un Ķīnai ir atšķirīgi mērķi un metodes; tieši šo atšķirību dēļ ir nepieciešama ciešāka sadarbība, nodrošinot, lai tiktu ievēroti augstie kritēriji labas pārvaldības un cilvēktiesību ievērošanas jomā;

—

uzskata, ka nekavējoties jāparedz nosacījumi Āfrikas, Eiropas un Ķīnas vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanai ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējā dialogā, tostarp sadarbības tematu noteikšanā;

—

sakarā ar ekonomikas un finanšu krīzi uzsver nepieciešamību saglabāt un palielināt Āfrikas attīstības palīdzībai paredzēto līdzekļu apjomu.

Ziņotājs

:

Jean-Louis DESTANS kgs (FR/PES)

Eure departamenta padomes priekšsēdētājs

1.

atzinīgi vērtē to, ka publicēts Eiropas Komisijas paziņojums “Viens gads kopš Lisabonas: Āfrikas un ES partnerība darbībā”, kurā izvērtēti rīcības plāna 2008.–2010. gadam īstenošanas pirmajā gadā gūties rezultāti un tajā ietvertās astoņas nozaru partnerības, kuru mērķis ir konkretizēt ES un Āfrikas valstu kopējo stratēģiju;

2.

pauž gandarījumu par Eiropas un Āfrikas pušu dalībnieku paveikto kopš 2007. gada decembrī sākta kopējā stratēģija, jo tas ļāvis izveidot pamatu partnerībai un sadarbībai, kas aptvers “ne tikai attīstības politiku”, “ne tikai Āfriku” un “ne tikai iestādes”;

3.

uzsver, ka, neraugoties uz gūtajiem panākumiem, ir jāturpina, jāpaātrina, jāstiprina un jāpaplašina astoņu partnerību ietvaros uzsākto iniciatīvu īstenošana. Eiropas Savienības un Āfrikas valstu attīstības un sadarbības stratēģija sniegs gaidītos rezultātus tikai tad, ja tās īstenošanā pastāvīgi un aktīvi iesaistīsies abas puses. Stratēģijas īstenošanas pirmajā gadā gūtajiem rezultātiem jābūt par stimulu, lai dalībnieki no Eiropas un Āfrikas valstīm pastiprinātu centienus un sekmētu stratēģijas veiksmīgu īstenošanu ilgtermiņā;

4.

pauž gandarījumu par 2008. gada 21. novembrī pieņemto ES un Āfrikas Savienības kopīgo ziņojumu, kurā iekļauti Eiropas Komisijas secinājumi;

5.

ar interesi ir iepazinusies ar Komisijas ziņojumu, kurā ietverts ne tikai pārskats, bet arī iekļauti ieteikumi turpmākiem pasākumiem, lai

6.

uzsver, ka Reģionu komiteja un ES un Āfrikas vietējās un reģionālās pašvaldības neapšaubāmi un atzīti var sniegt būtisku pievienoto vērtību gan attiecībā uz ieteikumiem kopumā, gan arī trim partnerības pīlāriem, īpaši tiem, kuros paredzēta partnerība “ne tikai attīstībai” un “ne tikai iestādēm” un ka tāpēc Komisijas paziņojumā šim aspektam būtu vajadzējis veltīt lielāku uzmanību;

7.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “ES, Āfrika un Ķīna – virzība uz trīspusēju dialogu un sadarbību” un uzsver, ka panāktais progress ir pirmais solis ceļā uz ciešāku sadarbību Āfrikas atbalstam;

8.

uzskata, ka ES un Ķīnas sadarbībai ir būtiska nozīme Āfrikas kontinenta nākotnē. ES un Ķīna ir izveidojusi divpusējas partnerattiecības ar Āfrikas valstīm; ES ir pirmā, bet Ķīna – trešā Āfrikas tirdzniecības partnere un tās ir galvenās tiešo investīciju ieguldītājas šajā kontinentā;

9.

uzskata, ka šī trīspusēja pieeja jāizmanto, ņemot vērā arī pārējās pasaules valstis, tostarp lielās valstis ar strauju ekonomikas izaugsmi;

10.

norāda, ka pašreiz Āfrikas attīstības palīdzības politikas jomā ES un Ķīnai ir atšķirīgi mērķi un metodes; tieši šo atšķirību dēļ ir nepieciešama ciešāka sadarbība;

11.

aicina Āfrikas Savienību, Āfrikas valstis, to vietējās un reģionālās pašvaldības aktīvi iesaistīties sadarbības tematu noteikšanā un trīspusējā dialoga uzsākšanā. Šim dialogam jābūt plašākam nekā tikai Eiropas un Ķīnas politiku saskaņošana;

12.

mudina Āfrikas kontinenta, valstu, reģionālā un vietējā līmeņa atbildīgos darbiniekus izteikt sadarbības priekšlikumus jomās, kas, viņuprāt, visvairāk sekmētu Āfrikas attīstību;

13.

norāda, ka šajā sakarā jāpiemēro elastīga un pragmatiska pieeja, lai apzinātu visas iespējamās sadarbības jomas, neizslēdzot dažas jomas a priori;

14.

uzsver, ka svarīga nozīme ir sadarbībai “vides un dabas resursu ilgtspējīgas apsaimniekošanas” jomā, ņemot vērā energoresursu intensīvas izmantošanas politikas virzienus Āfrikā;

15.

pauž neizpratni, ka Komisijas ierosinātajos sadarbības tematos nav piešķirta lielāka prioritāte sadarbībai veselības aizsardzībā, izglītībā un pētniecībā, jo tās ir jomas kurām ir būtiska nozīme Āfrikas attīstībā ilgtermiņā un kuras ir noteiktas par prioritārām darbības jomām ANO un ES un Āfrikas valstu partnerības ietvaros, un aicina Komisiju izteikt konkrētākus priekšlikumus minētajās jomās;

16.

iesaka izvēlēties Āfrikas Savienību par trīspusējo attiecību priviliģētu partneri, lai sekmētu visaptverošu un saskaņotu pieeju, kurā pārvarēta valstu savstarpējā šķelšanās;

17.

atzinīgi vērtē 2009. gada maija ES un Ķīnas sammitu Prāgā un aicina Padomi

18.

uzsver, ka Eiropas Savienībai, īstenojot Āfrikas attīstības atbalsta politiku gan ES un Āfrikas divpusējās, gan ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējas sadarbības ietvaros, jānodrošina, lai tiktu ievēroti tās augstie kritēriji labas pārvaldības un cilvēktiesību ievērošanas jomā;

19.

uzskata, ka tas jāsaprot kā dinamisks un progresīvs nosacījums, lai varētu ņemt vērā gūtos panākumus un Āfrikas valstu uzsākto politiku labas pārvaldības un cilvēktiesību aizsardzības veicināšanai;

20.

uzsver, ka ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusēja sadarbība nenozīmē vienīgi pielāgošanos Ķīnas mērķiem un metodēm, jo šāda pieeja ne vienmēr būs atbilstoša ES principiem un vērtībām un Āfrikas interesēm ilgtermiņā; tomēr jāmeklē arī kopīgas intereses;

21.

pauž pārliecību, ka ilgtermiņā Reģionu komitejai un Eiropas, Āfrikas un Ķīnas vietējām un reģionālajām pašvaldībām būs svarīga loma, konkretizējot ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējo dialogu, kas vēl jāīsteno, kaut arī ES un Āfrikas, Āfrikas un Ķīnas, ES un Ķīnas divpusējās attiecībās vērojams progress;

22.

uzskata, ka trīspusējas sadarbības un trīspusējā dialoga īstenošanas nosacījumi jāsaskaņo un jāpielāgo attiecīgā reģiona vai teritorijas saimnieciskajiem un sociālajiem apstākļiem un ka šo nosacījumu noteikšanā jāiesaista ES, Āfrikas un Ķīnas vietējās un reģionālās pašvaldības;

23.

norāda, ka jāizstrādā trīspusējā dialoga un sadarbības īstenošanas uzraudzības un kontroles instrumenti, lai nodrošinātu visu iesaistīto pušu saistību ievērošanu;

24.

pauž bažas par starptautiskās ekonomikas un finanšu krīzes sekām Āfrikas valstīs, jo šobrīd uzmanības fokusā ir stāvoklis attīstītajās valstīs;

25.

pauž satraukumu, ka attīstības valstīm joprojām piešķirta otršķirīga nozīme. Piemēram, Āfrikas valstis ir satriecoši maz pārstāvētas G20 augstākā līmeņa sanāksmē, un tādēļ tās nevar ietekmēt starptautiskos lēmumus par ekonomikas krīzes pārvarēšanu, neraugoties uz to, ka krīzei ir pastiprināta, tieša un netieša ietekme minētajā kontinentā;

26.

atgādina, ka nestabilo sociālo un ekonomikas modeļu dēļ krīzei ir pastiprināta, tieša un netieša ietekme Āfrikas kontinentā. Tiešā ietekme izpaužas tā, ka pasaules ekonomikas lejupslīdes rezultātā samazinās Āfrikas valstu izejvielu eksporta apjoms, strauji krītas ārvalstu ieguldījumu apjoms, ierobežoto kredītu dēļ palielinās pārtikas krīzes risks un zūd ienākumi sakarā ar to, ka samazinās līdzekļi, ko pārskaita Āfrikas valstu izcelsmes emigranti, kas attīstītajās valstīs zaudējuši darbu. Netiešā ietekme galvenokārt izpaužas kā attīstības atbalsta apjoma samazināšanās un attīstīto valstu līdzekļu pārorientēšana uz attiecīgo valstu ekonomikas attīstības veicināšanu;

27.

atgādina, ka pēc SVF prognozēm ekonomikas krīzes rezultātā palēnināsies Āfrikas valstu ekonomikas izaugsme, kas 2009. gadā nepārsniegs 3 % salīdzinājumā ar pēdējos piecos gados reģistrēto vidējo izaugsmes rādītāju 6 %, un tiks bremzēta Āfrikas valstu saimnieciskā, politiskā un sociālā stāvokļa pakāpeniska uzlabošana;

28.

uzskata, ka Āfrikas valstīs krīze būs vēl dziļāka, jo tām nav stabilas sociālās politikas, un ka tā var pārtapt humanitārā, politiskā un sociālā krīzē, kas var ietekmēt reģiona stabilitāti un radīt jaunus konfliktus;

29.

tādēļ īpaši uzsver ES un Āfrikas valstu partnerības un ES, Āfrikas un Ķīnas sadarbības projekta nozīmi, ka arī nepieciešamību saglabāt un palielināt Āfrikas attīstības palīdzībai paredzēto līdzekļu apjomu;

30.

pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis jau ir paziņojušas par līdzekļu samazināšanu attīstības palīdzībai, un tādēļ krīzi Āfrikā papildinās vēl viena krīze;

31.

apstiprina, ka šajā grūtajā finanšu situācijā vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme, jo tās ne tikai sniedz nozīmīgu finansiālu atbalstu, bet arī nodod zināšanas, pieredzi un sadarbojas konkrētu projektu ietvaros;

32.

ar gandarījumu atzīmē, ka ES un Āfrikas valstu partnerībā ņemta vērā pilsoniskā sabiedrība un netradicionālie dalībnieki, un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, kura mērķis ir uzsākt konsultācijas ar nozīmīgiem neinstitucionāliem dalībniekiem, proti, pilsoniskās sabiedrības, akadēmisko aprindu un privātā sektora pārstāvjiem, nodrošinot tiem iespēju aktīvi piedalīties kopējās stratēģijas īstenošanā un uzraudzībā;

33.

atgādina Komisijai, ka jāatšķir vietējās un reģionālās pašvaldības un pilsoniskā sabiedrība, ka Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir aktīvas attiecības ar Āfrikas valstu pašvaldībām, ka tās sadarbojas tādās jomās kā izglītība, komunālie pakalpojumi (ūdensapgāde un atkritumu apsaimniekošana), infrastruktūra, transports, sakari, vietējās ekonomikas attīstība un atbalsts vietējā līmeņa pārvaldībai; īstenojot šos projektus, vietējās un reģionālās pašvaldības ir uzkrājušas zināšanas, prasmes un pieredzi Āfrikas saimnieciskajai, sociālajai un politiskajai attīstībai nozīmīgās jomās;

34.

pauž pārliecību, ka ES un Āfrikas valstu partnerībā lielāka nozīme jāpiešķir vietējām un reģionālajām pašvaldībām un lietderīgi jāizmanto to pieredze;

35.

uzskata, ka Komisijas iepriekšējos paziņojumos, īpaši paziņojumā “Vietējās pašpārvaldes iestādes: attīstības līdzdalībnieces”, nepārprotami atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme starptautiskajā sadarbībā, kas virzīta uz attīstības valstīm; ka “Eiropas Attīstības dienas” no 2008. gada 15. novembra līdz 17. novembrim deva iespēju vietējām un reģionālajām iestādēm un Reģionu komitejai apliecināt to ieguldījumu sadarbībā attīstības veicināšanai un nepieciešamību nodrošināt tām līdzdalības iespējas Eiropas un starptautiskajā līmenī to kompetences jomās;

36.

uzskata, ka jau atzītā vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme jāņem vērā visās ES sadarbības stratēģijās, īpaši attiecībā uz Āfriku un ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējo dialogu;

37.

prasa Komisijai paplašināt konsultāciju ar pilsonisko sabiedrību un netradicionālajiem dalībniekiem, tajā ietverot arī vietējās un reģionālās iestādes, kas ir nozīmīgi partneri, kā arī to pārstāvošās starptautiskās apvienības, nodrošinot tādējādi Eiropas un Āfrikas valstu vietējo un reģionālo iestāžu līdzdalību attīstības politiku izstrādē;

38.

apņemas veicināt un atbalstīt Āfrikas vietējo un teritoriālo pašvaldību centienus nodrošināt koordināciju valsts un vietējā līmenī, lai stiprinātu strukturētu dialogu ar RK, ES un Āfrikas valstu vietējām un reģionālajām iestādēm;

39.

uzskata, ka Eiropas un Āfrikas vietējās un reģionālās pašvaldības jāiesaista ES un Āfrikas valstu partnerībā trīs līmeņos:

40.

tādēļ ierosina iesaistīt Reģionu komiteju to grupu darbā, kas atbild par tematisko partnerību īstenošanu un kuru darbā piedalās īpaši iesaistīto dalībvalstu, Komisijas un Padomes sekretariāta pārstāvji. Reģionu komiteja atgādina, ka tā darbojas demokrātiskas pārvaldības un cilvēktiesību aizsardzības grupā un ka Komiteja jāiesaista arī citās partnerībās, kurās vietējās un reģionālās pašvaldības var sniegt nozīmīgu ieguldījumu, proti, Tūkstošgades attīstības mērķu, klimata pārmaiņu, migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības jomā;

41.

norāda, ka šobrīd nav precīzu, sīki izstrādātu un visaptverošu datu par vietējo un reģionālo pašvaldību kopējo ieguldījumu sadarbībai attīstības jomā, ne arī par prioritārajām sadarbības jomām un tajās iesaistītajiem cilvēkresursiem; ka šai informācijai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu minēto iniciatīvu saskaņotību un papildināmību ar ES un Āfrikas valstu partnerības mērķiem;

42.

tādēļ uzsver, ka Eiropas Savienībai jāizstrādā statistikas un novērtējuma instrumenti decentralizētas sadarbības pasākumiem, ko Āfrikā īsteno Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības, ņemot vērā, ka vietējo un reģionālo pašvaldību darbība nav vērtējama vienīgi pēc finanšu kritērijiem, jo tās sniedz būtisku nemateriālo palīdzību;

43.

pauž gandarījumu, ka Komisija atbalsta decentralizētas sadarbības “biržas” izveidi, lai veicinātu informācijas apmaiņu un jaunu vietējo partnerību veidošanos decentralizētas sadarbības ietvaros, turpinot jau uzsāktos pasākumus;

44.

pauž gatavību sadarbībā ar Komisiju veidot un attīstīt šādu “biržu” tīmekļa vietnes veidā, kas zināmā mērā būtu Decentralizētas sadarbības ikgadējās konferences turpinājums;

45.

atgādina, ka Decentralizētas sadarbības konference ir piemērots forums, kur noris dialogs, stratēģiskas un politiskas debates par decentralizētas sadarbības pasākumiem; un ka tādēļ īpaša vērība jāpievērš ES un Āfrikas attiecībām, lai veicinātu Eiropas un Āfrikas vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbības kultūru, precīzāk apzinātu vietējās attīstības problēmas un izstrādātu stratēģiskās pamatnostādnes saistībā ar ES un Āfrikas valstu partnerību;

46.

uzskata, ka ES un Āfrikas valstu partnerībā jāiesaista ne tikai Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības;

47.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme attīstības problēmu risināšanā, ņemot vērā uzsākto decentralizācijas procesu un intensīvo urbanizāciju Āfrikā, kā arī ekonomikas un finanšu krīzes sekas, kas vispirms izpaudīsies vietējā līmenī;

48.

uzskata, ka centienos panākt attīstības politiku lielāku efektivitāti un saskaņotību jāņem vērā Āfrikas vietējo un reģionālo pašvaldību iesaiste;

49.

tādēļ aicina Komisiju apspriesties ne tikai ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, netradicionālajiem dalībniekiem un Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām, bet arī ar Āfrikas vietējām un reģionālajām pašvaldībām un tās pārstāvošajām starptautiskajām apvienībām;

50.

mudina Āfrikas vietējo pašvaldību starptautiskās apvienības palielināt koordināciju ar Āfrikas Savienību un Āfrikas valstīm, lai pastiprinātu valsts un vietējā līmenī veikto pasākumu sinerģiju;

51.

uzsver, ka Eiropas un Āfrikas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme, lai veidotu iedzīvotāju izpratni par attīstības problēmjautājumiem, iesaistot konkrētajos sadarbības projektos vietējās apvienības un iedzīvotājus, kurus ieinteresē attīstības jautājumi; un ka tās tādējādi sekmē partnerības veiksmīgu īstenošanu, kas lielā mērā ir atkarīga no ziemeļu un dienvidu tautu atbalsta sadarbības un attīstības mērķiem;

52.

atgādina, ka patiesi demokrātisku pārvaldību var panākt tikai ar vietējo un reģionālo pašvaldību efektīvu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā;

53.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ar to īstenotajiem projektiem stiprina demokrātiju un veicina labas pārvaldības politiku izstrādi, par ko liecina Eiropas hartā vietējās pārvaldības atbalstam iekļautie principi un pamatnostādnes;

54.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, pateicoties sadarbībai ikdienas problēmu risināšanai paredzēto projektu ietvaros, vairo uzticēšanos vietējai demokrātijai;

55.

uzsver decentralizētas sadarbības principa nozīmi attīstības politikas reformā, ar kuru saskaņā labāka pārvaldība ir sekmīgas attīstības politikas noteicošais faktors, un ka labas pārvaldības būtisks aspekts ir atzinums, ka labākos lēmumus pieņem iedzīvotājiem iespējami vistuvākajā līmenī;

56.

norāda, ka daudzām ES vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir izveidotas uz attīstības tematiku balstītas attiecības ar līdzvērtīgām struktūrām Āfrikas valstīs. Līdz ar to tām ir pieredze tādās jomās kā izglītība, veselības aizsardzība, pētniecība, komunālie pakalpojumi (ūdensapgāde un atkritumu apsaimniekošana), mazapjoma zveja un akvakultūra, infrastruktūra, transports, sakari, vide, lauku attīstība, reģionālās ekonomikas attīstība, vietējo pašvaldību attīstības atbalsts un politikas decentralizācija;

57.

atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības veicina tā finanšu un stratēģiskā pamata stiprināšanu, kas ļaus īstenot Tūkstošgades attīstības mērķus, sniedzot nemateriālu palīdzību un piešķirot līdzekļus sadarbības projektiem ar Āfrikas un citu attīstības valstu partneriem;

58.

aicina Komisiju piešķirt lielāku finansējumu vietējo un reģionālo pašvaldību veiktajiem sadarbības pasākumiem attīstības jomā un plašāk informēt par šo pasākumu finansēšanas instrumentiem un programmām, jo konkrētiem projektiem piešķirtie līdzekļi tiek ieguldīti vietējā līmenī, tādējādi tieši un mazāk birokrātiskā veidā sekmējot vietējo apstākļu uzlabošanu;

59.

apņemas iepazīstināt vietējās un reģionālās pašvaldības ar attīstības programmu “Nevalstiskie dalībnieki un vietējās pašvaldības attīstības procesā”, lai tās pilnībā izmantotu minētās programmas potenciālu un, vajadzības gadījumā, sadarbībā ar Komisiju ierosinātu pārskatīt programmas noteikumus, lai vienkāršotu vietējām un reģionālajām pašvaldībām tās izmantošanu;

60.

atzinīgi vērtē, ka partnerībā klimata pārmaiņu jautājumos ņemts vērā vietējais līmenis, īpaši iniciatīvā “Zaļā siena Sahārai”, un uzsver, ka pasākumi jāpielāgo vietējai situācijai un īpašajām vajadzībām, jo dažādās valstīs un pat vienas valsts robežās tās var būt krasi atšķirīgas;

61.

uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību īstenotā decentralizētā sadarbība attīstības jomā, ņemot vērā sadarbības jomu plašo klāstu un tajā iesaistīto publiskā un privāta sektora dalībnieku daudzveidību, ir spēcīgs vietējās un reģionālās attīstības faktors;

62.

uzskata, ka tādējādi vietējās un reģionālās pašvaldības var stimulēt ražošanas un tirdzniecības ķēdes organizāciju vai saimniecisko darbību, ievērojot iedzīvotāju un vides aizsardzības intereses;

63.

vēlas uzsvērt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības vistiešāk saskaras ar imigrāciju – gan saistībā ar problēmām, ko rada nelegālā imigrācija (ieceļotāju uzņemšana, migrācijas pārvaldība, nelegālā nodarbinātība, noziedzība un drošība pilsētās), gan ar pakalpojumiem, ko tām jāsniedz iedzīvotājiem (veselības aprūpe, izglītība utt.), un integrācijas politiku.

64.

norāda, ka vietējo un reģionālo pašvaldību, sevišķi to, kuras īpaši saskaras ar migrācijas problēmām un tās sekām, pieredze pārrobežu un starptautiskās sadarbības jomā var būt noderīga, lai rastu risinājumus ar migrāciju un mobilitāti saistītiem jautājumiem;

65.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var sniegt pievienoto vērtību arī cita veida partnerībā un ka tās var sniegt būtisku ieguldījumu, jo atrodas iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī; tādēļ uzsver:

66.

ņemot vērā iepriekšminēto, uzskata, ka Komisijai prioritārā kārtībā jāsniedz finansiāls atbalsts decentralizētas sadarbības pasākumiem, kas atbilst ES un Āfrikas valstu partnerības mērķiem;

67.

uzskata, ka nekavējoties jāparedz nosacījumi Āfrikas, Eiropas un Ķīnas vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanai ES, Āfrikas un Ķīnas trīspusējā dialogā, tostarp sadarbības tematu noteikšanā;

68.

uzskata, ka trīspusējā dialoga ietvaros jāpaplašina sadarbības tematika, ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzi, īpaši tādās jomās, kas parasti ir pašvaldību kompetencē, proti, izglītība, ūdensapgāde, pilsētu transports, atkritumu apsaimniekošana, enerģija un ilgtspējīga attīstība un kurām ir svarīga nozīme Āfrikas attīstībai ilgtermiņā un Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā;

69.

atgādina par Eiropas, Āfrikas un Ķīnas vietējo un reģionālo pašvaldību strukturālajām atšķirībām kompetences, skaitliskā sastāva un budžeta ziņā, un šā iemesla dēļ tās pēc iespējas ātrāk jāiesaista partnerībā, lai veicinātu kopīga darba kultūras veidošanos;

70.

neapstrīd, ka dialogam jānotiek starp kontinentiem, reģioniem un valstīm, bet uzskata, ka tas jāveido arī vietējā līmenī;

71.

apņemas veicināt ES, Āfrikas un Ķīnas vietējo un reģionālo pašvaldību trīspusējās sadarbības projektus, izmantojot jau nodibinātos kontaktus un atbalstot jaunu partneru apzināšanu un jaunus pasākumus decentralizētas sadarbības ietvaros.