52008AR0348

Language
- My EUR-Lex
- Sign in
- Register
- My recent searches (0)

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Search tips

Need more search options? Use the Advanced search

EUROPA
EUR-Lex home
EUR-Lex - 52008AR0348 - EN

Document 52008AR0348

Help

Reģionu komitejas Atzinums Pārrobežu veselības aprūpe

OJ C 120, 28.5.2009, p. 65–80 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

Date of document:: 12/02/2009; Balsojuma datums
Date lodged:: 23/07/2008; DEMANDE
Date of debate:: 12/02/2009
Date of end of validity:: No end date

Author:: Eiropas Reģionu komiteja
Rapporteur:: PETERSEN
Form:: Atzinums
Addressee:: Eiropas Savienības Padome, Eiropas Komisija
Session:: 078
Additional information:: COD 2008/0142

Procedure number:

2008/0142/COD

Link

European Parliament - Legislative observatory

Treaty:

Eiropas Kopienas dibināšanas līgums

Legal basis:

12006E265 - P01

Link

Select all documents mentioning this document

Earlier related instruments:

52008PC0414 COR Opinion

Link

EUROVOC descriptor:

Subject matter:

Sabiedrības veselība

Directory code:

15.30.00.00 Vide, patērētāju tiesību un veselības aizsardzība / Veselības aizsardzība

HTML

PDF

Official Journal

28.5.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/65

Reģionu komitejas Atzinums “Pārrobežu veselības aprūpe”

2009/C 120/12

REĢIONU KOMITEJA

—	uzskata, ka pacientu mobilitāte nedrīkst radīt ekonomiskus vai finansiālus draudus ES valstu veselības aprūpes sistēmām;

—	uzskata, ka īpaša uzmanība jāvelta robežreģionu pārrobežu sadarbībai veselības aprūpes jomā;

—	norāda, ka jānodrošina līdzsvars starp Eiropas līmeņa sadarbības turpmāko paplašināšanu, kuras lietderību atzīst visas iesaistītās puses, un subsidiaritātes principu;

—	uzskata, ka jāveic pasākumi, lai Kopienas tiesību aktos nostiprinātās tiesības varētu izmantot arī tās pacientu grupas, kas ir vairāk apdraudētas un kurām vajadzīga aizsardzība;

—	iesaka noteikt, ka pacientu piederības dalībvalstīm ir neierobežotas tiesības ieviest vispārēju sistēmu iepriekšējas atļaujas saņemšanai, ja medicīnas aprūpe paredzēta kādas citas dalībvalsts slimnīcā;

—	uzskata, ka komiteja, kas palīdzēs Komisijai ieviest direktīvu, jāveido, ņemot vērā vietējā un reģionālā līmeņa speciālās zināšanas. Šajā darbā būtu jāiesaista Reģionu komiteja.

Ziņotājs

Karsten Uno Petersen (DK/PSE), Dienviddānijas reģiona padomes loceklis

Atsauces dokuments

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pacienta tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē

COM(2008) 414 galīgā redakcija

I. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes

1.	atzinīgi vērtē faktu, ka izstrādāts priekšlikums direktīvai, lai panāktu juridisko noteiktību tādā jomā kā pacientu tiesības uz veselības aprūpi atbilstoši EKT judikatūrai un nodrošinātu minēto tiesību plašāku un efektīvāku izmantošanu;

2.	pauž cerību, ka tiks ievērots EK dibināšanas līguma 152. pants, kas nosaka, ka veselības aizsardzība ir valstu kompetences jomā, un atgādina, ka galvenokārt dalībvalstis ir atbildīgas par veselības aprūpes politiku;

atzinīgi vērtē un atbalsta viedokli, ka veselība ir visiem cilvēkiem svarīga vērtība, kas jāaizsargā dalībvalstīs, ES līmenī un arī visā pasaulē, īstenojot efektīvu un pārredzamu politiku un pasākumus. Komisijai tāpēc jānodrošina, ka par veselības aizsardzību un veselības aprūpi atbildīgās vietējās un reģionālās pašvaldības ir iesaistītas ES līmeņa sadarbībā veselības aprūpes un medicīnas pakalpojumu jomā;

4.	norāda, ka pakalpojumu brīva aprite un sabiedrības veselība ir jomas, kurās dalībvalstīm un Kopienai ir dalīta kompetence. Tādēļ ir svarīgi izvērtēt, vai, izstrādājot priekšlikumus tiesību aktiem šajās jomās, ir ievērots subsidiaritātes princips;

uzsver arī, ka jānošķir personu (proti, pacientu) brīva pārvietošanās un pakalpojumu brīva aprite, uz kuru attiecas tiesību akti par iekšējo tirgu. Ņemot vērā, ka veselība ir vispārējas nozīmes jautājums, RK iebilst pret iekšējā tirgus noteikumu attiecināšanu uz veselības aprūpi. Dalībvalstīm un, vajadzības gadījumā, vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāļauj reglamentēt veselības aprūpi, lai nodrošinātu tās kvalitāti un pieejamību finanšu iespēju robežās;

secina, ka ekonomiskā līdzsvara nodrošināšana veselības aprūpes jomā ir un tai arī turpmāk jābūt dalībvalstu pārziņā. Ierosinātās direktīvas radītās sekas varētu būt ļoti tālejošas, īpaši vietējā līmenī, piemēram, robežreģionos un mazākās dalībvalstīs. Pacientu mobilitāte nedrīkst radīt ekonomiskus vai finansiālus draudus ES valstu veselības aprūpes sistēmām;

aicina Komisiju, kas priekšlikumā direktīvai veselības aprūpes pakalpojumus pielīdzina citiem pakalpojumiem, par galveno kritēriju neizvēlēties saimniecisko labumu. Komisijai būtu jāizmanto tādi kritēriji, kuros galvenā uzmanība pievērsta iedzīvotāju veselībai, svarīga nozīme veselības uzlabošanā ir arī profilakses pasākumiem, ārstēšanas norisei un dzīves kvalitātei;

uzskata, ka īpaša uzmanība jāvelta robežreģionu pārrobežu sadarbībai veselības aprūpes jomā. Ļoti svarīgi ir arī atbalstīt veselības aprūpes politikas pasākumu izstrādi un sabiedrības veselības uzlabošanu tajās ES dalībvalstīs, kurās tas visvairāk vajadzīgs, lai izlīdzinātu iedzīvotāju veselības stāvokļa atšķirības, novērstu ES pastāvošo nevienādību un minētās valstis pakāpeniski tuvotos visaugstākajam līmenim, kas sasniegts citās ES dalībvalstīs;

9.	uzskata arī, ka jaunā iniciatīva nedrīkst apdraudēt dalībvalstu pasākumus un noteikumus, kas pacientiem nodrošina augstu drošības līmeni, kā arī noteikumus par pacientu tiesībām;

10.

atzīmē, ka priekšlikumā direktīvai noteiktās pacientu tiesības galvenokārt attiecas uz pacientiem robežreģionos un uz pacientiem, kuriem sniedz plānveida medicīnisko aprūpi. Tomēr minēto pacientu tiesības nedrīkst būt svarīgākas nekā citu pacientu tiesības, piemēram, to pacientu, kuriem nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība un kuri veido pašu lielāko pacientu grupu;

Dalībvalstu atbildība

11.

norāda, ka jānodrošina līdzsvars starp Eiropas līmeņa sadarbības turpmāko paplašināšanu, kuras lietderību atzīst visas iesaistītās puses, un subsidiaritātes principu, kas paredz, ka dalībvalstis vai dažos gadījumos vietējās un reģionālās pašvaldības atbild par to, lai veselības aprūpes sistēmas darbotos efektīvi. Komiteja norāda, ka priekšlikumā direktīvai jāprecizē tie noteikumi, kurus dalībvalstis nevarēs ievērot, neveicot vairākus pielāgojumus veselības aprūpes un sociālās nodrošināšanas sistēmā; jāprecizē arī, vai tik tālejošas prasības atbilst subsidiaritātes principam;

12.

šajā sakarā norāda, ka Reģionu komitejas subsidiaritātes uzraudzības tīkls (1) pēc apspriešanās ar tīkla dalībniekiem izstrādājis ziņojumu par priekšlikumu direktīvai. Minētajā ziņojumā arī uzsvērts, ka priekšlikums direktīvai var apdraudēt izveidotos tiesiskos mehānismus, kas regulē par veselības aprūpes pakalpojumiem atbildīgo vietējo un reģionālo pašvaldību darbību;

13.

uzskata, ka ne tikai jāaizsargā Kopienas tiesību aktos nostiprinātās iedzīvotāju tiesības un iedzīvotāji par tām ir jāinformē, bet arī lielāka uzmanība jāvelta iespējām nodrošināt tādu reaģēt spējīgu un pieejamu sistēmu, kas visām pacientu grupām ļauj izmantot tām paredzētās tiesības un iespējas. Jānodrošina, ka Kopienas tiesību aktos nostiprinātās tiesības var izmantot arī tās pacientu grupas, kas ir vairāk apdraudētas un kurām vajadzīga aizsardzība. Tie ir, piemēram, vecāki cilvēki ar sliktām svešvalodu zināšanām vai pacienti, kas nav mobili fiziskas vai psihiskas nespējas dēļ. Tāpat arī jāapspriež, vai pacientu piederības dalībvalstīs kompetentajai iestādei jāapmaksā ceļa un uzturēšanās izdevumi aprūpes laikā, ņemot vērā, ka kopējās izmaksas aprūpes laikā nedrīkst pārsniegt aprūpes izmaksas piederības dalībvalstī;

14.

piekrīt viedoklim, dalībvalstis vai dažos gadījumos vietējās un reģionālās pašvaldības atbild par to, lai veselības aprūpes sistēmas darbotos efektīvi, un tām jāievēro šādi pamatprincipi: universāluma, kvalitatīvas aprūpes pieejamības, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes un drošības standarti. Svarīgi ir arī veikt šādus pasākumus:

—	izveidot regulatīvus instrumentus, kas ļauj nodrošināt un pārraudzīt standartu ievērošanu;

—	ārstēšanas un veselības aprūpes procesā sniegt pacientiem (pamatota lēmuma pieņemšanai) nepieciešamo informāciju;

—	izveidot sistēmu pacientu sūdzību izskatīšanai;

—	garantēt veselības aizsardzības nozarē nodarbināto personu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu;

—	rūpīgi aizsargāt personas datus;

—	nepieļaut pacientu diskrimināciju neatkarīgi no tā, kuras ES dalībvalsts iedzīvotāji viņi ir.

Minētās jomas ir īpaši svarīgas, lai veselības aprūpes sistēmas darbotos labi, un tām arī turpmāk jābūt dalībvalstu vai dažos gadījumos vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Priekšlikums direktīvai nedrīkst būt uz saskaņošanu vērsta iniciatīva;

Šajā sakarā atbildība par kvalitātes standartu noteikšanu ir dalībvalstīm vai atsevišķos gadījumos attiecīgajām teritoriālajām iestādēm, un ES iestādēm nav nekādu šķēršļu, lai izstrādātu priekšlikumus minēto kritēriju standartizēšanai un sadarbības veicināšanai, izveidojot references tīklus un pakalpojumus;

15.	atzinīgi vērtē priekšlikumu, ka veselības aprūpes pakalpojumi sniedzami atbilstoši ārstniecības dalībvalsts noteikumiem un procedūrām;

Nosūtīšana ārstēšanai un ES dalībvalstu veselības aprūpes sistēmu resursi

16.	atzinīgi vērtē ierosinājumu saglabāt pacienta piederības valstī izveidotās administratīvās procedūras nosūtīšanai uz slimnīcu un nosūtīšanai pie speciālista, ja vien tās nav diskriminējošas un nekavē pakalpojumu brīvu apriti;

17.

atzinīgi vērtē faktu, ka priekšlikumā direktīvai uzsvērts — dalībvalstīs nav jāatceļ tur pieņemtie nosacījumi, atbilstības kritēriji un reglamentējošās vai administratīvās procedūras, kas attiecas uz citā dalībvalstī sniegtu veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu un apmaksu, piemēram, tas nozīmē, ka ģimenes ārstam ir tiesības nosūtīt pacientu pie speciālista;

18.

iesaka noteikt, ka pacientu piederības dalībvalstīm ir neierobežotas tiesības ieviest vispārēju sistēmu iepriekšējas atļaujas saņemšanai, ja medicīnas aprūpe paredzēta kādas citas dalībvalsts slimnīcā. Tādas sistēmas ļaus plānot, lai nodrošinātu veselības aizsardzības sistēmu efektivitāti, un novērst problēmas, ko rada būtiskas pacientu skaita izmaiņas. Vienlaicīgi mazināsies risks, ka pacientu pieplūdums varētu izjaukt veselības aprūpes sistēmu ekonomisko līdzsvaru un stabilitāti vai ierobežot plānošanas iespējas, proti, resursu plānošanu, efektivitātes paaugstināšanu un pakalpojumu pieejamību. Komisijas direktīvā jāiekļauj kritēriji attiecībā uz gadījumiem, kad piederības dalībvalsts var atteikt atļauju, jo bez jebkādiem noteiktiem kritērijiem visa direktīva var zaudēt jēgu. Vispārēja sistēma iepriekšējas atļaujas saņemšanai paplašinās ārstniecības dalībvalsts iespējas saņemt atlīdzību par sniegtajiem medicīnas pakalpojumiem. Visbeidzot, šāda sistēma ļaus veltīt vislielāko uzmanību tieši pacientu ārstēšanai, piemēram, lai pēc ārstēšanas varētu veikt profesionālus rehabilitācijas pasākumus;

19.

norāda, ka, nodalot stacionāras ārstēšanas un veselības aprūpes pakalpojumus, kuru saņemšanai uzturēšanās slimnīcā nav nepieciešama, varētu rasties problēmas, jo ārstēšanas formas dažādās valstīs ir atšķirīgas. Tādēļ stacionāri sniegto pakalpojumu noteikšanai vajadzētu būt dalībvalstu vai dažos gadījumos vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Minētie pakalpojumi jānosaka, ņemot vēra jaunākās atziņas un attīstības tendences, kā arī vietējos un reģionālos apstākļus;

20.

aicina izstrādāt pasākumus, lai vienā dalībvalstī neizmantotie resursi un veselības aprūpes iespējas būtu pieejamas pacientiem citās dalībvalstīs. Tomēr tam jānotiek, nepieļaujot medicīnas un veselības aprūpes resursu, tajā skaitā personāla, nelīdzsvarotu sadalījumu ne vien dalībvalstī, bet arī starp dalībvalstīm; tas varētu rasties, piemēram, atšķirīgas atalgojuma sistēmas dēļ;

21.	secina, ka veselības pakalpojumu sniegšana pacientiem no citām dalībvalstīm nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt attiecīgās valsts pienākumu un iespējas nodrošināt veselības aprūpi saviem iedzīvotājiem;

22.

visumā par vajadzīgu atzīst ieceri izveidot kontaktcentrus, kuru vienīgais uzdevums būs sniegt pacientiem informāciju par viņu tiesībām saņemt pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumus, šādā veidā nodrošinot iedzīvotājiem lietderīgu informāciju par viņu tiesībām. Kontaktcentru pienākumu izpilde būtu jānodrošina, izmantojot jau izveidotās struktūras, ja tādas pastāv. Paredzēts, ka šiem kontaktcentriem nebūs juridiskas personas statusa, bet tie būs pacientu informēšanas centri;

Ārstniecības izdevumu atmaksāšana

23.

atbalsta ierosinājumu, ka pārrobežu veselības aprūpes gadījumā pacienti atlīdzību var saņemt tikai par tādiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kurus kompensē piederības dalībvalsts sociālās nodrošināšanas sistēma. Komiteja atzinīgi vērtē arī Komisijas priekšlikumu par to, lai pacienti, izmantojot pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumus, nevarētu gūt papildu finansiālu labumu;

24.

norāda, ka attiecīgajam veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam dalībvalstī jāsaņem atlīdzība par visiem ar ārstniecību saistītajiem faktiskajiem izdevumiem. Piederības dalībvalsts sedz ārstniecības izdevumus tikai tādā apmērā, kāds par identisku vai līdzīgu veselības aprūpi tiktu nodrošināts piederības dalībvalstī, nepārsniedzot saņemtās veselības aprūpes faktiskās izmaksas. Visas pārējās papildu izmaksas sedz pacients;

25.

norāda, ka atlīdzības saņemšana praksē bieži vien ir ļoti sarežģīta un tādēļ aicina noteikt, ka dalībvalstīm ir tiesības veikt pasākumus, lai vienkāršotu vai nodrošinātu ārstniecības izdevumu apmaksu. Tās var būt, piemēram, sociālās nodrošināšanas struktūru un medicīnisko pakalpojumu sniedzēju vai arī pašu dalībvalstu vienošanās, kā arī pasākumi, kas ļauj panākt, ka apmaksu veic pats pacients;

26.	rosina precizēt iedzīvotāju tiesības, kas noteiktas priekšlikumā direktīvai par pacienta tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē un arī Regulā 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu;

Sadarbība veselības aprūpes jomā

27.	aicina priekšlikumā direktīvai iekļaut tikai ar pacientu tiesībām tiešā veidā saistīto jomu tiesisko regulējumu;

28.

norāda, ka dalībvalstis izstrādā un pieņem tiesību aktus, kas attiecas uz medikamentiem, un Kopienas tiesību akti nedrīkst apdraudēt augstos pacientu drošības standartus, kurus dalībvalstis noteikušas recepšu un medikamentu jomā. Saskaņošanas centieni nedrīkst ierobežot dalībvalstu iespējas regulēt medikamentu tirgu, lai pacientiem nodrošinātu pēc iespējas augstāku aizsardzības līmeni, kā arī ekonomisko līdzsvaru un medikamentu iegādei piešķirto publisko līdzekļu pārvaldību;

29.

atbalsta dalībvalstu pūliņus, kas virzīti uz to, lai veselības aprūpes sistēmās izveidotu tīklus, kuri nodrošinātu sadarbību gadījumos, kad vajadzīga specializēta un sevišķi dārga medicīniskā aprūpe. Sadarbība gadījumos, kad vajadzīga īpaša ārstēšana, radītu pievienoto vērtību un veicinātu inovāciju, kvalitāti un resursu efektīvu izmantošanu. Minēto tīklu darbību tomēr nav jācenšas saskaņot, un uz tiem nav jāattiecina noteikumi, kas jāievēro īpaši sarežģītos ārstēšanas gadījumos;

30.

norāda, ka Komisijas ierosme veidot informācijas un saziņas sistēmas, kuras var izmantot vairākās dalībvalstīs (savstarpējā saderība), nedrīkst kavēt pasākumus, ko šajā jomā jau īsteno dalībvalstis. Atzinīgi jāvērtē fakts, ka Komisijas ierosinātie pasākumi atspoguļo tehnisko attīstību, ievēro personas datu aizsardzības prasības un paredz izstrādāt savstarpējai saderībai vajadzīgos standartus un terminoloģiju;

31.	tāpēc uzskata, ka strukturēta un koordinēta Eiropas līmeņa sadarbība pieredzes apmaiņas, zinātības tālāknodošanas, pētniecības un ārstniecības tehnoloģiju izstrādes jomā var nodrošināt dalībvalstīm būtisku pievienoto vērtību. Tomēr šāda sadarbība nav jāsaskaņo vai jāregulē;

32.	uzskata, ka ticamu datu un kvalitatīvi augstvērtīgas informācijas pieejamībai ir īpaša nozīme. Tomēr datu apkopošanai būtu galvenokārt jāizmanto dalībvalstīs jau pieejamie dati;

Vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana

33.	atgādina, ka daudzās dalībvalstīs veselības aprūpes plānošana, vadība, īstenošana un pilnveidošana notiek vietējā un reģionālajā līmenī, kas ir iedzīvotājiem vistuvākais līmenis, un tāpēc vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme un īpašas zināšanas veselības aprūpes nodrošināšanā;

34.	uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības jāiesaista Eiropas Kopienas darbībā un pasākumos;

35.	aicina arī dalībvalstis noteikt kārtību vietējo un reģionālo pašvaldību savlaicīgai iesaistīšanai Eiropas tiesību aktu izstrādē veselības aprūpes jomā;

36.	uzskata, ka komiteja, kas palīdzēs Komisijai ieviest direktīvu, jāveido, ņemot vērā vietējā un reģionālā līmeņa speciālās zināšanas. Šajā darbā būtu jāiesaista Reģionu komiteja.

II. IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

1. grozījums

Pirmais apsvērums

Grozīt

Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 95. pantu,	ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 152., 95. un 16. pantu,

Pamatojums

Kā uzsver ziņotājs atzinuma 2. punktā un kā norādīts Komisija direktīvas priekšlikuma pirmajā apsvērumā, augsta cilvēku veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšana saskaņā ar EKDL 152. pantu veido šā direktīvas priekšlikuma politisko leģitimitāti. Turklāt jāuzsver, kas veselības aprūpē liela nozīme ir vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, uz kuriem ir atsauce EKDL 16. pantā.

2. grozījums

Pēc 3. apsvēruma iekļaut jaunu apsvērumu

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

(3a)

ņemot vērā veselības aizsardzības politikas un iekšējā pakalpojumu tirgus atšķirīgos mērķus, konflikta gadījumā prioritāte vienmēr tiek piešķirta veselības aizsardzības politikas mērķiem, jo tiem ir sabiedriska nozīme (piemēram, sabiedrības veselība, sociālās politikas mērķi, sociālās nodrošināšanas sistēmas finansiālais līdzsvars utt.);

3. grozījums

10. apsvērums

Grozīt

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

10)

Šajā direktīvā jēdziens “pārrobežu veselības aprūpe” attiecas uz šādiem veselības aprūpes sniegšanas veidiem:

—	veselības aprūpes izmantošana ārvalstīs (proti, pacients dodas uz citu dalībvalsti, lai ārstētos pie veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja tur); to sauc par “pacientu mobilitāti”;

—	pārrobežu veselības aprūpes sniegšana (proti, pakalpojuma piegāde no vienas dalībvalsts teritorijas uz citas dalībvalsts teritoriju); piemēram, tālmedicīnas pakalpojumi, diagnosticēšana un recepšu izrakstīšana no attāluma, laboratorijas pakalpojumi;

—	veselības aprūpes sniedzēja pastāvīga uzturēšanās (proti, veselības aprūpes sniedzējs veic uzņēmējdarbību arī citā dalībvalstī) un

—	personu pagaidu uzturēšanās (proti, medicīnas speciālistu mobilitāte, piemēram, īslaicīga uzturēšanās pacienta dalībvalstī, lai sniegtu pakalpojumus).

(10)

Šajā direktīvā jēdziens “pārrobežu veselības aprūpe” attiecas uz šādiem veselības aprūpes sniegšanas veidiem:

—	veselības aprūpes izmantošana ārvalstīs (proti, pacients dodas uz citu dalībvalsti, lai ārstētos pie veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja tur); to sauc par “pacientu mobilitāti”;

—	pārrobežu veselības aprūpes sniegšana (proti, pakalpojuma piegāde no vienas dalībvalsts teritorijas uz citas dalībvalsts teritoriju); piemēram, tālmedicīnas pakalpojumi, diagnosticēšana un recepšu izrakstīšana no attāluma, laboratorijas pakalpojumi;

—	veselības aprūpes sniedzēja pastāvīga uzturēšanās (proti, veselības aprūpes sniedzējs veic uzņēmējdarbību arī citā dalībvalstī) un

—	personu pagaidu uzturēšanās (proti, medicīnas speciālistu mobilitāte, piemēram, īslaicīga uzturēšanās pacienta dalībvalstī, lai sniegtu pakalpojumus).

Pamatojums

Komisijas ierosinātajā priekšlikumā trešais ievilkums attiecas uz jautājumu, kas apskatīts Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvā 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū. Lai novērstu dublēšanos un juridisku nenoteiktību, ierosināts svītrot minēto ievilkumu.

Komisijas ierosinātajā priekšlikumā ceturtais ievilkums attiecas uz jautājumu, kas apskatīts 2005. gada 7. septembra Regulā Nr. 2005/36/EK par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu. Lai novērstu dublēšanos un juridisku nenoteiktību, ierosināts svītrot minēto ievilkumu.

4. grozījums

31. apsvērums

Grozīt

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

(31)

Pieejamie pierādījumi liecina, ka, piederības dalībvalsts veselības apdrošināšanas sistēmā piemērojot brīvas aprites principu attiecībā uz veselības aprūpi citā dalībvalstī, netiks ietekmētas dalībvalstu veselības sistēmas vai to sociālā nodrošinājuma sistēmu finansiālā ilgtspēja. Tomēr Eiropas Kopienu Tiesa ir atzinusi, ka starp obligātiem vispārējas nozīmes iemesliem, kas pamato izņēmumu no brīvas pakalpojumu aprites principa piemērošanas, var būt arī potenciāls nopietns sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālā līdzsvara apdraudējums vai mērķis saglabāt līdzsvarotu visiem pieejamu medicīnas un stacionāro aprūpi. Eiropas Kopienu Tiesa ir atzinusi arī to, ka slimnīcu skaits, to ģeogrāfiskais sadalījums, organizatoriskā uzbūve, aprīkojums un telpas vai pat to piedāvāto medicīnas pakalpojumu veids ir jautājumi, attiecībā uz kuriem jāparedz plānošanas iespēja. Šai direktīvai jāizveido iepriekšēju atļauju sistēma tādas stacionārās aprūpes izmaksu segšanai, kas saņemta citā dalībvalstī, ja izpildīti šādi nosacījumi: gadījumā, ja aprūpe būtu sniegta minētās dalībvalsts teritorijā, tās izmaksas būtu uzņēmusies minētās valsts sociālā nodrošinājuma sistēma, un pēc šīs direktīvas īstenošanas pacientu aizplūšana ļoti nelabvēlīgi ietekmētu vai varētu ļoti nelabvēlīgi ietekmēt sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālo līdzsvaru un/vai ļoti nelabvēlīgi ietekmētu vai varētu ļoti nelabvēlīgi ietekmēt slimnīcu nozarē veikto plānošanu un racionalizāciju, kas saistīta ar slimnīcu atslogošanu, stacionārās aprūpes līdzsvarošanu un loģistikas un finanšu resursu izšķērdēšanas novēršanu, visiem pieejamu līdzsvarotu medicīnas un stacionāro pakalpojumu vai līdzsvarotas ārstniecības jaudas un kompetences saglabāšanu attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Precīzam paredzamās pacientu aizplūšanas ietekmes novērtējumam nepieciešamas sarežģītas aplēses un aprēķini, tādēļ direktīva ļauj iepriekšēju atļauju sistēmu piemērot arī tad, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka sociālā nodrošinājuma sistēma tiks ļoti nelabvēlīgi ietekmēta. Tam jāattiecas arī uz gadījumiem, kad jau pastāv iepriekšējas atļaujas sistēmas, kas ir saskaņā ar 8. pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

(31)

Pamatojums

1)	Kas ir “pieejamie pierādījumi” par brīvas aprites principu piemērošanu saistībā ar veselības aprūpes izmantošanu citā dalībvalstī? Jebkurā gadījumā nedrīkstētu radīt iespaidu, ka direktīvas priekšlikuma mērķis ir veicināt pacientu brīvu pārvietošanos.

2)	Grozījuma otrā daļa ir pašsaprotama.

5. grozījums

1. pants — Mērķis

Grozīt

Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
Ar direktīvu izveido visaptverošu regulējumu drošas, ļoti kvalitatīvas un efektīvas pārrobežu veselības aprūpes sniegšanai.	Ar direktīvu izveido visaptverošu regulējumu par piekļuvi drošai, ļoti kvalitatīvai un efektīvai drošas, ļoti kvalitatīvas un efektīvas pārrobežu veselības aprūpes sniegšanai , ievērojot dalībvalstu atbildību par veselības aprūpes un medicīnas pakalpojumu organizēšanu un sniegšanu.

Pamatojums

Jau ievadā skaidri jānorāda, ka priekšlikumā direktīvai ir atzīta dalībvalstu ekskluzīvā kompetence veselības aprūpes jomā un Kopienas ieguldījums tikai papildina valstu pasākumus veselības aprūpes jomā.

6. grozījums

2. pants — Darbības joma

Grozīt

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

2. pants — Darbības joma

Šī direktīva attiecas uz jebkādu veselības aprūpi neatkarīgi no veida, kā tā ir organizēta, sniegta vai finansēta, un no tā, vai aprūpe ir sniegta publiskajā vai privātajā sektorā.

2. pants — Darbības joma

Šī direktīva attiecas uz individuālu pacientu piekļuvi pārrobežu jebkādu veselības aprūpiei neatkarīgi no veida, kā tā ir organizēta, sniegta vai finansēta, un no tā, vai aprūpe ir sniegta publiskajā vai privātajā sektorā.

Pamatojums

Pašsaprotams.

7. grozījums

4. pants — Definīcijas (b apakšpunkts)

Grozīt

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

4. pants — Definīcijas

b)	“pārrobežu veselības aprūpe” ir veselības aprūpe, ko sniedz citā dalībvalstī nevis tajā, kurā pacients ir apdrošināts, vai veselības aprūpe, ko sniedz citā dalībvalstī nevis tajā, kurā veselības aprūpes sniedzējs pastāvīgi dzīvo, ir reģistrēts vai veic uzņēmējdarbību;

4. pants — Definīcijas

b)	“pārrobežu veselības aprūpe” ir veselības aprūpe, ko sniedz citā dalībvalstī nevis tajā, kurā pacients ir apdrošināts, vai veselības aprūpe, ko sniedz citā dalībvalstī nevis tajā, kurā veselības aprūpes sniedzējs pastāvīgi dzīvo, ir reģistrēts vai veic uzņēmējdarbību;

Pamatojums

Noteicošā nav pakalpojumu sniedzēja valsts, bet gan valsts, kurā pacients ir apdrošināts.

8. grozījums

4. pants — Definīcijas (d apakšpunkts)

Grozīt

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

4. pants — Definīcijas

d)	“veselības nozares darbinieks” ir ārsts vai vispārējās aprūpes māsa vai zobārsts, vai vecmāte, vai farmaceits Direktīvas 2005/36/EK nozīmē, vai cits veselības aprūpes nozares darbinieks, kas saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu darbojas reglamentētā profesijā;

4. pants — Definīcijas

“veselības nozares darbinieks” ir ārsts praktizējošs ārsts vai vispārējās aprūpes māsa vai zobārsts, vai vecmāte, vai farmaceits Direktīvas 2005/36/EK nozīmē, vai cits veselības aprūpes nozares darbinieks, kas saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu darbojas reglamentētā profesijā.

Pamatojums

Jānorāda atsauce “praktizējošs ārsts”, jo vairākās dalībvalstīs, arī Spānijā, nav nepieciešams īpašs pēcdiploma akadēmiskais tituls “medicīnas doktors”, lai praktizētu medicīnas jomā.

9. grozījums

5. pants — Ārstniecības dalībvalsts iestāžu atbildība

Grozīt virsrakstu

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

5. pants —

Ārstniecības dalībvalsts iestāžu atbildība

5. pants —

Ārstniecības d Dalībvalsts u iestāžu atbildība

Pamatojums

5. pantā ir runa par tās valsts atbildību, kurā pacients ir apdrošināts.

10. grozījums

5. pants — Ārstniecības dalībvalsts iestāžu atbildība

Grozīt

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

5. pants — Ārstniecības dalībvalsts iestāžu atbildība

Par veselības aprūpes organizēšanu un sniegšanu ir atbildīgas ārstniecības dalībvalstis. Šādos apstākļos un ievērojot universāluma, kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamības, taisnīguma un solidaritātes principu, savā teritorijā sniegtajai veselības aprūpei tās nosaka skaidrus kvalitātes un drošības standartus un nodrošina to, lai

a)	pastāv mehānismi, ar kuriem uzrauga, lai veselības aprūpes sniedzēji spēj pildīt šos standartus, ievērojot starptautisko medicīnas zinātni un plaši atzītu labu medicīnas praksi;

b)	praksē regulāri uzrauga to, kā veselības aprūpes sniedzēji piemēro šādus standartus, un gadījumā, ja attiecīgie standarti nav ievēroti, veic koriģējošus pasākumus, ievērojot medicīnas zinātņu un veselības tehnoloģijas jaunākos sasniegumus;

veselības aprūpes sniedzēji sniedz visu nepieciešamo informāciju, lai pacienti varētu izdarīt informētu izvēli, jo īpaši par sniegtās veselības aprūpes pieejamību, cenām un rezultātiem, un informāciju par pieejamo apdrošināšanu vai citiem personīgas vai kolektīvas aizsardzības veidiem attiecībā uz profesionālo atbildību;

d)	pacientiem ir iespējas iesniegt sūdzību un ir pieejami aizsardzības līdzekļi un kompensācija gadījumā, ja sniegtās veselības aprūpes dēļ tiem nodarīts kaitējums;

e)	to teritorijā sniegtai ārstniecībai atbilstoši riska veidam un apmēram ir profesionālās atbildības apdrošināšanas sistēmas vai garantija, vai cits līdzvērtīgs vai pamatā līdzīgs mehānisms ar tādu pašu mērķi;

f)	privātuma pamattiesības attiecībā uz personas datu apstrādi aizsargā saskaņā ar valsts pasākumiem, ar ko īsteno Kopienas noteikumus par personas datu aizsardzību, jo īpaši Direktīvu 95/46/EK un 2002/58/EK;

g)	pacienti no citām dalībvalstīm bauda tādu pašu attieksmi kā pacienti no pašu dalībvalsts, proti, tiek aizsargāti arī pret diskrimināciju saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un ārstniecības dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem.

2.	Visos pasākumos, ko dalībvalstis veic, lai īstenotu šo pantu, ievēro noteikumus, kas iekļauti Direktīvā 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un Direktīvā 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū.

3.	Lai vienkāršotu 1. punkta īstenošanu, Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm un ievērojot mērķi par augstu veselības aizsardzības līmeni, izstrādā vadlīnijas, kas ir nepieciešamas, lai vienkāršotu pārrobežu veselības aprūpes sniegšanu.

5. pants — Ārstniecības d Dalībvalsts u iestāžu atbildība

Par veselības aprūpes organizēšanu un sniegšanu ir atbildīgas ārstniecības dalībvalstis. Šādos apstākļos un , kas ievērojot universāluma, kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamības, taisnīguma un solidaritātes principu., savā teritorijā sniegtajai veselības aprūpei tās nosaka skaidrus kvalitātes un drošības standartus un nodrošina to, lai nodrošina to, ka

a)	pastāv mehānismi, ar kuriem uzrauga, lai veselības aprūpes sniedzēji spēj pildīt šos standartus, ievērojot starptautisko medicīnas zinātni un plaši atzītu labu medicīnas praksi;

b)	praksē regulāri uzrauga to, kā veselības aprūpes sniedzēji piemēro šādus standartus, un gadījumā, ja attiecīgie standarti nav ievēroti, veic koriģējošus pasākumus, ievērojot medicīnas zinātņu un veselības tehnoloģijas jaunākos sasniegumus;

d)	pacientiem ir iespējas iesniegt sūdzību un ir pieejami aizsardzības līdzekļi un kompensācija gadījumā, ja sniegtās veselības aprūpes dēļ tiem nodarīts kaitējums;

e)	to teritorijā sniegtai ārstniecībai atbilstoši riska veidam un apmēram ir profesionālās atbildības apdrošināšanas sistēmas vai garantija, vai cits līdzvērtīgs vai pamatā līdzīgs mehānisms ar tādu pašu mērķi;

a) f)

privātuma pamattiesības attiecībā uz personas datu apstrādi aizsargā saskaņā ar valsts pasākumiem, ar ko īsteno Kopienas noteikumus par personas datu aizsardzību, jo īpaši Direktīvu 95/46/EK un 2002/58/EK;

b) g)

pacienti no citām dalībvalstīm bauda tādu pašu attieksmi kā pacienti no pašu dalībvalsts, proti, tiek aizsargāti arī pret diskrimināciju saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un ārstniecības dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem.

2.	Visos pasākumos, ko dalībvalstis veic, lai īstenotu šo pantu, ievēro noteikumus, kas iekļauti Direktīvā 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un Direktīvā 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū.

3.	Lai vienkāršotu 1. punkta īstenošanu, Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm un ievērojot mērķi par augstu veselības aizsardzības līmeni, izstrādā vadlīnijas, kas ir nepieciešamas, lai vienkāršotu pārrobežu veselības aprūpes sniegšanu.

Pamatojums

Arī 5. pantā ir runa par pacientu piederības dalībvalsts pienākumiem.

Priekšlikums šādi grozīt 5. pantu galvenokārt pamatojams ar to, ka veselības aprūpes un medicīnas pakalpojumu organizēšana un sniegšana ir ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē (skatīt EKDL 152. pantu).

Priekšlikums, ka dalībvalstu veselības aprūpes sistēmās jāievēro virkne prasību, piemēram, jāievieš kvalitātes standarti vai kontroles sistēmas, ir Komisijas iejaukšanās valstu veselības aprūpes sistēmās un tātad EKDL 152. panta pārkāpums.

11. grozījums

6. panta 1. un 2. punkts

Grozīt

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

6. pants — Veselības aprūpe citā dalībvalstī

Ievērojot šīs direktīvas noteikumus, jo īpaši 7., 8., un 9. pantu, piederības dalībvalsts nodrošina to, ka apdrošinātām personām, kas dodas uz citu dalībvalsti, lai tur saņemtu veselības aprūpi, vai kuras vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, neliedz šādu iespēju, ja par attiecīgo ārstniecības veidu apdrošinātajai personai ir tiesības saņemt izdevumu atlīdzību, kas paredzēta piederības dalībvalsts tiesību aktos. Piederības dalībvalsts apdrošinātajai personai atlīdzina izdevumus, ko tai būtu maksājusi valsts sociālā nodrošinājuma sistēma, ja identiska vai līdzīga veselības aprūpe būtu sniegta tās teritorijā. Jebkurā gadījumā piederības dalībvalsts ziņā ir noteikt to, kuru veselības aprūpi apmaksā, un tas nav atkarīgs no tā, kur to sniedz.

Arī izmaksas par veselības aprūpi, kas sniegta citā dalībvalstī, piederības dalībvalstij saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem ir jāatlīdzina vismaz tādā apmērā, kāds par identisku vai līdzīgu veselības aprūpi tiktu nodrošināts piederības dalībvalstī, nepārsniedzot saņemtās veselības aprūpes faktiskās izmaksas.

6. pants — Veselības aprūpe citā dalībvalstī

Ievērojot šīs direktīvas noteikumus, jo īpaši 7., 8., un 9. pantu, piederības dalībvalsts nodrošina to, ka apdrošinātām personām, kas dodas uz citu dalībvalsti, lai tur saņemtu veselības aprūpi, vai kuras vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, neliedz šādu iespēju., ja par Par attiecīgo ārstniecības veidu apdrošinātajai personai ir tiesības saņemt izdevumu atlīdzību, kas paredzēta piederības dalībvalsts tiesību aktos. Turklāt aprūpe būtu jānodrošina gadījumā, ja piederības dalībvalsts nespēj to nodrošināt bez nepamatotas kavēšanās. Piederības dalībvalsts atbildīgā iestāde apdrošinātajai personai atlīdzina izdevumus, ko tai būtu maksājusi valsts sociālā nodrošinājuma vai veselības aprūpes sistēma, ja identiska vai līdzīga veselības aprūpe būtu sniegta tās teritorijā. Jebkurā gadījumā piederības dalībvalsts ziņā ir noteikt to, kuru veselības aprūpi apmaksā, un tas nav atkarīgs no tā, kur to sniedz.

Arī izmaksas par veselības aprūpi, kas sniegta citā dalībvalstī, piederības dalībvalstijs atbildīgajai iestādei saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem ir jāatlīdzina vismaz tādā apmērā, kāds par identisku vai līdzīgu veselības aprūpi tiktu nodrošināts piederības dalībvalstī, nepārsniedzot saņemtās veselības aprūpes faktiskās izmaksas.

Pamatojums

Direktīvas priekšlikuma mērķis ir precizēt pacienta tiesības saskaņā ar Eiropas Kopienu tiesas nolēmumiem.

Jēdziens “bez nepamatotas kavēšanās” ir izmantots EKT nolēmumos (piemēram, Watts un Inizan lietā), un tāpēc tas būtu jāizmanto direktīvas priekšlikumā. Tiesa ir noteikusi: ja dalībvalsts, kurā pacients dzīvo un kurā atrodas apdrošinātās personas apdrošināšanas sabiedrība, nespēj bez nepamatotas kavēšanās nodrošināt nepieciešamo aprūpi, tā būtu jāgarantē citā dalībvalstī. Interpretējot jēdzienu “nepamatota kavēšanās”, jāņem vērā ārstnieciskie apsvērumi katrā atsevišķā gadījumā.

Otrs grozījums precizē, ka nevis dalībvalstis, bet sociālās apdrošināšanas iestāde(s) atbild par izmaksu atlīdzināšanu, un jāatlīdzina ne tika izmaksas, ko sedz veselības apdrošināšanas sistēma, bet arī izmaksas, ko sedz valsts finansētās veselības aprūpes sistēmas.

12. grozījums

6. pants Pievienot 3. un 4. punktu

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

6. pants — Veselības aprūpe citā dalībvalstī

Pacientam, kas vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, piederības dalībvalsts var noteikt tādus pašus nosacījumus, atbilstības kritērijus un reglamentējošas vai administratīvas formalitātes attiecībā uz veselības aprūpes saņemšanu un veselības izmaksu atlīdzināšanu, kādus tā būtu uzlikusi gadījumā, ja identiska vai līdzīga veselības aprūpe būtu sniegta tās teritorijā, ar noteikumu, ka tie nav diskriminējoši un nav personu brīvas pārvietošanās šķērslis.

Dalībvalstīm ir mehānisms, kā aprēķina izdevumus, ko apdrošinātajai personai par citā dalībvalstī sniegtu veselības aprūpi atlīdzina valsts sociālā nodrošinājuma sistēma. Šā mehānisma pamatā ir taisnīgi un nediskriminējoši kritēriji, kas ir iepriekš zināmi, un izmaksas saskaņā ar šo mehānismu atlīdzina vismaz tādā apmērā, kāds par identisku vai līdzīgu veselības aprūpi tiktu nodrošināts piederības dalībvalstī.

Pacientiem, kas dodas uz citu dalībvalsti, lai tur saņemtu veselības aprūpi, vai vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, saskaņā ar valsts pasākumiem, ar ko īsteno Kopienas noteikumus par personas datu aizsardzību, jo īpaši Direktīvām 95/46/EK un 2002/58/EK, ir tiesības piekļūt savai slimības vēsturei.

6. pants — Veselības aprūpe citā dalībvalstī

3.	Ārstniecības pakalpojumu sniedzējiem jāsaņem atlīdzība par visām ar ārstēšanu saistītajām faktiskajām izmaksām (kopējām izmaksām).

4.	Dalībvalstis var veikt pasākumus, lai vienkāršotu un nodrošinātu ārstniecības izdevumu apmaksu.

3. 5.

4. 6.

5. 7.

Pamatojums

Jautājumi par finansiālu kompensāciju ārstniecības dalībvalstij un par maksājumu praktiskiem aspektiem direktīvas priekšlikumā nav apskatīti. Tādēļ direktīvas 6. pantā iekļauts jauns punkts (3. punkts), lai nodrošinātu ārstniecības dalībvalsts sistēmas darbības spējas un finanšu stabilitāti, panākot, ka ārstniecības dalībvalstij tiek atmaksāti visi ar ārstniecības pakalpojumiem saistītie izdevumi, un minot atzinuma 24. punktā iekļauto prasību. Jaunajā 4. punktā paredzētas dalībvalstu tiesības noteikt, kādā veidā atlīdzināmas ārstniecības izmaksas vai nodrošināma faktisko izdevumu atlīdzība.

13. grozījums

8. pants — Stacionārā un specializētā aprūpe

Grozīt

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Visos jautājumos, kas saistīti ar citā dalībvalstī sniegtas veselības aprūpes izdevumu atlīdzību saskaņā ar šo direktīvu, stacionārā aprūpe ir:

a)	veselības aprūpe, kurai nepieciešama attiecīgā pacienta uzturēšanās aprūpes sniegšanas vietā vismaz vienu nakti;

īpašā sarakstā norādīta veselības aprūpe, kurai nav nepieciešama attiecīgā pacienta uzturēšanās aprūpes sniegšanas vietā vismaz vienu nakti. Šajā sarakstā iekļauj tikai:

—	veselības aprūpi, kuras sniegšanai nepieciešama ārkārtīgi specializēta un dārga medicīnas infrastruktūra un aprīkojums; vai

—	veselības aprūpe, kurā ietilpst ārstniecība, kas rada konkrētu risku pacientam un sabiedrībai.

2.	Komisija sagatavo šo sarakstu un var to regulāri atjaunināt. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 19. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Piederības dalībvalsts var izveidot iepriekšēju atļauju sistēmu, lai segtu citā dalībvalstī sniegtas stacionārās aprūpes izmaksas no valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas, ja izpildīti šādi nosacījumi:

a)	gadījumā, ja veselības aprūpe būtu sniegta minētās dalībvalsts teritorijā, tās izmaksas būtu uzņēmusies minētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma; un

sistēmas uzdevums ir risināt problēmas, kas rodas, kad pēc šā panta īstenošanas notiek pacientu aizplūšana, un novērst ļoti nelabvēlīgu ietekmi vai iespējami ļoti nelabvēlīgu ietekmi uz

i)	dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālo līdzsvaru un/vai

ii)

slimnīcu nozarē veikto plānošanu un racionalizāciju, kas saistīta ar slimnīcu atslogošanu, stacionārās aprūpes līdzsvarošanu un loģistikas un finanšu resursu izšķērdēšanas novēršanu, visiem pieejamu līdzsvarotu medicīnas un stacionāro pakalpojumu vai līdzsvarotas ārstniecības jaudas un kompetences saglabāšanu attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

4.	Iepriekšējās atļaujas sistēma jāattiecina vienīgi uz tiem aspektiem, kas ir nepieciešami un samērīgi, lai izvairītos no šādas ietekmes, un tā nedrīkst būt patvaļīgi diskriminējoša.

5.	Dalībvalsts dara zināmu atklātībā visu attiecīgo informāciju par iepriekšējās atļaujas sistēmām, kas ir izveidotas saskaņā ar 3. punkta noteikumiem.

Visos jautājumos, kas saistīti ar citā dalībvalstī sniegtas veselības aprūpes izdevumu atlīdzību saskaņā ar šo direktīvu, stacionārā aprūpe ir

a)	veselības aprūpe, kurai nepieciešama attiecīgā pacienta uzturēšanās aprūpes sniegšanas vietā vismaz vienu nakti;

īpašā sarakstā norādīta veselības aprūpe, kurai nav nepieciešama attiecīgā pacienta uzturēšanās aprūpes sniegšanas vietā vismaz vienu nakti. Šajā sarakstā var iekļaut iekļauj tikai:

—	veselības aprūpi, kuras sniegšanai nepieciešama ārkārtīgi specializēta un dārga medicīnas infrastruktūra un aprīkojums; vai

—	veselības aprūpe, kurā ietilpst ārstniecība, kas rada konkrētu risku pacientam un sabiedrībai.

c)	cita veida aprūpi, ko, ņemot vērā slimības īpatnības, lietderīgāk sniegt slimnīcā.

Komisija Visas dalībvalstis sagatavo šādu šo sarakstu un vajadzības gadījumā var to regulāri atjaunina, lai tas atbilstu situācijai attiecīgās valsts vai dažos gadījumos vietējo un reģionālo pašvaldību veselības aprūpes sektorā. atjaunināt. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 19. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Piederības dalībvalstijs ir iespēja var izveidot iepriekšēju atļauju vispārēju sistēmu iepriekšēju atļauju saņemšanai, lai segtu citā dalībvalstī sniegtas stacionārās aprūpes izmaksas no valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas, ja dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma sedz attiecīgo veselības aprūpi., ja izpildīti šādi nosacījumi:

a)	gadījumā, ja veselības aprūpe būtu sniegta minētās dalībvalsts teritorijā, tās izmaksas būtu uzņēmusies minētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma; un

i)	dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālo līdzsvaru un/vai

ii)

4.	Iepriekšējās atļaujas sistēma jāattiecina vienīgi uz tiem aspektiem, kas ir nepieciešami un samērīgi, lai izvairītos no šādas ietekmes, un tā nedrīkst būt patvaļīgi diskriminējoša.

Iepriekšējās atļaujas sistēma jāattiecina vienīgi uz tiem aspektiem, kas ir nepieciešami un samērīgi, lai aizsargātu pacientu tiesības un nodrošinātu stacionārās aprūpes plānošanu un finansēšanu, un tā nedrīkst būt patvaļīgas diskriminācijas līdzeklis. Resursu nepietiekamības gadījumā ārstniecības dalībvalstīm ir tiesības atteikties pieņemt pacientus.

5.	Plānotu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana nedrīkst negatīvi ietekmēt attiecīgās dalībvalsts spēju un pienākumu nodrošināt savu iedzīvotāju veselības aprūpi.

5. 6.

Dalībvalsts dara zināmu atklātībā visu attiecīgo informāciju par iepriekšējās atļaujas sistēmām, kas ir izveidotas saskaņā ar 3. punkta noteikumiem.

Pamatojums

ES nav iespējams izveidot kopīgu un visaptverošu sarakstu ar stacionārās aprūpes gadījumiem, jo veselības aprūpe dažādās dalībvalstīs ir organizēta atšķirīgi.

Noteikumi par iepriekšējām atļaujām (8. panta 3. punkts) ir pretrunā EKDL 152. pantam. Pašlaik pacienti no citām ES dalībvalstīm ir tikai neliela daļa no kopējā pacientu skaita veselības aprūpes sistēmā. Pēc direktīvas stāšanās spēkā pacientu mobilitāte tomēr varētu palielināties, īpaši tas sakāms par robežreģioniem un atsevišķiem veselības aprūpes veidiem, piemēram, plānveida ķirurģiju.

Tāpēc iesakām vispārējo sistēmu, kas ļautu saņemt iepriekšēju atļauju stacionārai aprūpei, veidot tā, lai dalībvalstis varētu izmantot vadības un plānošanas mehānismus visā to veselības aprūpes sistēmā. Tādējādi ārstniecības dalībvalstīm būs lielāka drošība par to, ka tās saņems samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem, jo pacienti piederības dalībvalstī būs saņēmuši atļauju izmantot medicīnas pakalpojumus.

Turklāt iepriekšēju atļauju sistēma ļautu panākt, ka pacienti saņem atbilstošus ārstniecības pakalpojumus un pacientu ārstēšana ir droša un lietderīga. Tādējādi izdotos panākt, ka pacienti, kas ārstējas citā ES dalībvalstī, jūtas droši, un būtu iespēja atbalstīt lietderīgu rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu.

Jānorāda arī, ka resursu nepietiekamības gadījumā ārstniecības dalībvalstij ir tiesības atteikties pieņemt pacientu. Šāds noteikums ir noteikti jāparedz, lai dalībvalstis varētu plānot un vadīt savas veselības aprūpes sistēmas.

14. grozījums

12. pants — Pārrobežu veselības aprūpes kontaktpunkti dalībvalstīs

Grozīt

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

1.	Dalībvalstis izraugās valsts pārrobežu aprūpes kontaktpunktus un paziņo Komisijai to nosaukumus un kontaktinformāciju.

Piederības dalībvalsts kontaktpunkts ciešā sadarbībā ar citām kompetentām valsts iestādēm un ar citu dalībvalstu kontaktpunktiem, jo īpaši ar ārstniecības dalībvalsts kontaktpunktu, un ar Komisiju:

pacientiem sniedz un izplata informāciju, jo īpaši par to tiesībām, kas saistītas ar pārrobežu veselības aprūpi, un kvalitātes un drošības garantijām, par personas datu aizsardzību, par sūdzību procedūrām un par aizsardzības līdzekļiem, kas pieejami attiecībā uz citā dalībvalstī sniegtu aprūpi, un par piemērojamiem noteikumiem;

pacientiem palīdz aizsargāt to tiesības un meklēt piemērotu aizsardzības līdzekli gadījumā, ja citā dalībvalstī sniegta veselības aprūpe izraisa kaitējumu; valsts kontaktpunkts jo īpaši informē pacientus par iespējām noregulēt strīdus, palīdzēt noteikt konkrētajam gadījumam atbilstošo strīda ārpustiesas izšķiršanas mehānismu un pacientiem vajadzības gadījumā palīdzētu uzraudzīt attiecīgā strīda gaitu;

c)	vāc detalizētu informāciju par valsts struktūrām, kas nodrošina strīdu izšķiršanu ārpustiesas ceļā, un veicina sadarbību ar šīm struktūrām;

d)	vienkāršo starptautisku strīdu ārpustiesas izšķiršanas mehānismu izveidi attiecībā uz strīdiem, kas rodas pārrobežu veselības aprūpē.

Komisija saskaņā ar 19. panta 2. punktā noteikto procedūru nosaka:

a)	pasākumus, kas nepieciešami šajā pantā minētās valsts kontaktpunktu grupas pārvaldībai;

b)	to datu veidu, ko grupa vāc un ar ko apmainās;

c)	vadlīnijas par informāciju, ko pacientiem sniedz saskaņā ar šā panta 2. punkta a) apakšpunktu.

1.	Dalībvalstis izraugās valsts pārrobežu aprūpes kontaktpunktus un paziņo Komisijai to nosaukumus un kontaktinformāciju.

Piederības dalībvalsts kontaktpunkts cieši sadarbojas ciešā sadarbībā ar citām kompetentām valsts iestādēm, lai : un ar citu dalībvalstu kontaktpunktiem, jo īpaši ar ārstniecības dalībvalsts kontaktpunktu, un ar Komisiju:

pacientiem sniedz un izplata informāciju, jo īpaši par to pacientus informētu par viņu tiesībām, kas saistītas ar pārrobežu veselības aprūpi., un kvalitātes un drošības garantijām, par personas datu aizsardzību, par sūdzību procedūrām un par aizsardzības līdzekļiem, kas pieejami attiecībā uz citā dalībvalstī sniegtu aprūpi, un par piemērojamiem noteikumiem;

c)	vāc detalizētu informāciju par valsts struktūrām, kas nodrošina strīdu izšķiršanu ārpustiesas ceļā, un veicina sadarbību ar šīm struktūrām;

d)	vienkāršo starptautisku strīdu ārpustiesas izšķiršanas mehānismu izveidi attiecībā uz strīdiem, kas rodas pārrobežu veselības aprūpē.

Komisija saskaņā ar 19. panta 2. punktā noteikto procedūru nosaka:

a)	pasākumus, kas nepieciešami šajā pantā minētās valsts kontaktpunktu grupas pārvaldībai;

b)	to datu veidu, ko grupa vāc un ar ko apmainās;

c)	vadlīnijas par informāciju, ko pacientiem sniedz saskaņā ar šā panta 2. punkta a) apakšpunktu.

Pamatojums

Pacientiem ir svarīgi saņemt vajadzīgo informāciju par ārstniecības iespējām citās ES dalībvalstīs. Direktīvas noteikumi, kas paredz, ka dalībvalstīm jāsniedz informācija, tomēr ir pārāk tālejoši, un jārēķinās ar to, ka šādi noteikumi ir ļoti grūti izpildāmi. Nav arī skaidrs, kā tieši Komisija izprot tiesisko pienākumu noteikt “strīda ārpustiesas izšķiršanas mehānismu”. Tādēļ dalībvalstu kontaktpunktu nozīme un pilnvaras ir jāprecizē.

15. grozījums

15. pants — Eiropas references tīkli

Svītrot

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis vienkāršo veselības aprūpes sniedzējiem paredzētu Eiropas references tīklu izveidi. Šie tīkli ir vienmēr pieejami veselības aprūpes sniedzējiem, kas vēlas tajos piedalīties, ja minētie veselības aprūpes sniedzēji izpilda visus prasītos nosacījumus un kritērijus.

Eiropas references tīklu mērķis ir:

a)	palīdzēt labāk īstenot Eiropas sadarbības potenciālu attiecībā uz ļoti specializētu veselības aprūpi pacientiem un veselības aprūpes sistēmām, ko var gūt no inovācijām medicīnas zinātnē un veselības nozares tehnoloģijā;

b)	palīdzēt labāk veicināt ļoti kvalitatīvas un rentablas veselības aprūpes pieejamību visiem pacientiem, kuru veselības stāvoklis ir tāds, ka vajadzīgs īpašs resursu un zināšanu apvienojums;

c)	maksimāli nodrošināt resursu rentablu izmantošanu, tos pēc iespējas apvienojot;

d)	palīdzēt zināšanu apmaiņā un nodrošināt mācības veselības nozares darbiniekiem;

e)	noteikt kvalitātes un drošības kritērijus un palīdzēt sadarbības tīklā un ārpus tā gūt, un nodot tālāk labāko praksi;

f)	palīdzēt dalībvalstīm, kurās ir maz pacientu ar konkrēto veselības stāvokli vai trūkst tehnoloģijas, vai zināšanu, lai sniegt visu labākās kvalitātes specializētu pakalpojumu klāstu.

Komisija pieņem

sarakstu ar īpašiem kritērijiem un nosacījumiem, kas Eiropas references tīklam ir jāievēro, tostarp arī ar nosacījumiem un kritērijiem, kuri jāizpilda veselības aprūpes sniedzējiem, kas vēlas iesaistīties Eiropas references tīklos, lai jo īpaši nodrošinātu to, ka

i)	Eiropas references tīkliem ir pienācīga jauda noteikt diagnozi, uzraudzīt un pārvaldīt pacientus, vajadzības gadījumā sniedzot labu rezultātu pierādījumus;

ii)	ir pienācīga jauda un darbības sniegt attiecīgos pakalpojumus un saglabāt sniegto pakalpojumu kvalitāti;

iii)	ir jauda sniegt ekspertu konsultācijas, diagnozes vai diagnožu apstiprinājumu, sagatavot un ievērot labas prakses vadlīnijas un īstenot uz rezultātu vērstus pasākumus un kvalitātes kontroli;

iv)	tie spēj nodrošināt daudznozaru pieeju;

v)	nodrošina augsta līmeņa zināšanas un pieredzi, kas pamatotas ar publikācijām, fondiem vai goda nosaukumiem, pasākumiem mācīšanas un mācību jomā;

vi)	sniedz ievērojamu ieguldījumu pētniecībā;

vii)	ir iesaistīti epidemioloģiskās uzraudzības darbā, piemēram, reģistru darbībā;

viii)

tiem ir cieši sakari un sadarbība ar citiem ekspertu centriem un sadarbības tīkliem valsts un starptautiskā mērogā un sadarbības veidošanas spējas;

ix)	ir cieši sakari un sadarbība ar pacientu apvienībām, ja tādas pastāv;

b)	Eiropas references tīklu izveides procedūru.

4.	Šā panta 3. punktā minētos pasākumus, kas paredzēti šīs direktīvas nebūtisko elementu grozīšanai, papildinot to, pieņem saskaņā ar 19. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Eiropas references tīklu mērķis ir:

a)	palīdzēt labāk īstenot Eiropas sadarbības potenciālu attiecībā uz ļoti specializētu veselības aprūpi pacientiem un veselības aprūpes sistēmām, ko var gūt no inovācijām medicīnas zinātnē un veselības nozares tehnoloģijā;

b)	palīdzēt labāk veicināt ļoti kvalitatīvas un rentablas veselības aprūpes pieejamību visiem pacientiem, kuru veselības stāvoklis ir tāds, ka vajadzīgs īpašs resursu un zināšanu apvienojums;

c)	maksimāli nodrošināt resursu rentablu izmantošanu, tos pēc iespējas apvienojot;

d)	palīdzēt zināšanu apmaiņā un nodrošināt mācības veselības nozares darbiniekiem;

e)	noteikt kvalitātes un drošības kritērijus un palīdzēt sadarbības tīklā un ārpus tā gūt, un nodot tālāk labāko praksi;

f)	palīdzēt dalībvalstīm, kurās ir maz pacientu ar konkrēto veselības stāvokli vai trūkst tehnoloģijas, vai zināšanu, lai sniegt visu labākās kvalitātes specializētu pakalpojumu klāstu.

Komisija pieņem

i)	Eiropas references tīkliem ir pienācīga jauda noteikt diagnozi, uzraudzīt un pārvaldīt pacientus, vajadzības gadījumā sniedzot labu rezultātu pierādījumus;

ii)	ir pienācīga jauda un darbības sniegt attiecīgos pakalpojumus un saglabāt sniegto pakalpojumu kvalitāti;

iii)	ir jauda sniegt ekspertu konsultācijas, diagnozes vai diagnožu apstiprinājumu, sagatavot un ievērot labas prakses vadlīnijas un īstenot uz rezultātu vērstus pasākumus un kvalitātes kontroli;

iv)	tie spēj nodrošināt daudznozaru pieeju;

v)	nodrošina augsta līmeņa zināšanas un pieredzi, kas pamatotas ar publikācijām, fondiem vai goda nosaukumiem, pasākumiem mācīšanas un mācību jomā;

vi)	sniedz ievērojamu ieguldījumu pētniecībā;

vii)	ir iesaistīti epidemioloģiskās uzraudzības darbā, piemēram, reģistru darbībā;

viii)

tiem ir cieši sakari un sadarbība ar citiem ekspertu centriem un sadarbības tīkliem valsts un starptautiskā mērogā un sadarbības veidošanas spējas;

ix)	ir cieši sakari un sadarbība ar pacientu apvienībām, ja tādas pastāv;

b)	Eiropas references tīklu izveides procedūru.

4.	Šā panta 3. punktā minētos pasākumus, kas paredzēti šīs direktīvas nebūtisko elementu grozīšanai, papildinot to, pieņem saskaņā ar 19. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Pamatojums

Pārrobežu sadarbība ES ir atbalstāma, jo tā rada pievienoto vērtību dalībvalstīs. Tomēr sadarbība ļoti specializētas aprūpes un jaunas veselības aprūpes tehnikas pārvaldības jomā nav jāreglamentē ar īpašu direktīvu, jo tas nozīmētu, ka dalībvalstīm noteikts tiesisks pienākums sadarboties. Tādēļ svītrotie noteikumi neatbilst 1. pantā minētajiem mērķiem.

16. grozījums

17. pants — Sadarbība jaunās tehnoloģijas pārvaldē veselības jomā

Svītrot

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

1.	Dalībvalstis vienkāršo sadarbības tīkla izveidi un darbību, kurā apvienotas valsts iestādes un struktūras, kas atbild par veselības tehnoloģijas novērtējumu.

Veselības tehnoloģijas novērtējuma sadarbības tīkla mērķis ir:

a)	atbalstīt sadarbību starp valsts iestādēm un struktūrām;

b)	atbalstīt objektīvas, uzticamas, laikus sagatavotas, pārredzamas un tālāk nododamās informācijas sniegšanu par veselības tehnoloģijas efektivitāti īsā un ilgā laikā un valsts iestādēm un struktūrām nodrošināt efektīvu šādas informācijas apmaiņas iespēju.

3.	Dalībvalstis izraugās iestādes un struktūras, kas piedalās 1. punktā minētajā sadarbības tīklā, un paziņo Komisijai šo iestāžu un struktūru kontaktinformāciju.

4.	Komisija saskaņā ar 19. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem pasākumus, kas vajadzīgi, lai izveidotu un pārvaldītu šo sadarbības tīklu, un nosaka, ar kādu informāciju jāapmainās.

1.	Dalībvalstis vienkāršo sadarbības tīkla izveidi un darbību, kurā apvienotas valsts iestādes un struktūras, kas atbild par veselības tehnoloģijas novērtējumu.

Veselības tehnoloģijas novērtējuma sadarbības tīkla mērķis ir:

a)	atbalstīt sadarbību starp valsts iestādēm un struktūrām;

b)	atbalstīt objektīvas, uzticamas, laikus sagatavotas, pārredzamas un tālāk nododamās informācijas sniegšanu par veselības tehnoloģijas efektivitāti īsā un ilgā laikā un valsts iestādēm un struktūrām nodrošināt efektīvu šādas informācijas apmaiņas iespēju.

3.	Dalībvalstis izraugās iestādes un struktūras, kas piedalās 1. punktā minētajā sadarbības tīklā, un paziņo Komisijai šo iestāžu un struktūru kontaktinformāciju.

4.	Komisija saskaņā ar 19. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem pasākumus, kas vajadzīgi, lai izveidotu un pārvaldītu šo sadarbības tīklu, un nosaka, ar kādu informāciju jāapmainās.

Pamatojums

17. grozījums

18. panta 1. punkts — Statistikas un uzraudzības datu vākšana

Grozīt

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Uzraudzības vajadzībām dalībvalstis vāc nepieciešamos statistikas un citus papildu datus par pārrobežu veselības aprūpes sniegšanu, par sniegto aprūpi, tās sniedzējiem un pacientiem, izmaksām un rezultātiem. Tās šādus datus vāc, izmantojot savas veselības aprūpes datu vākšanas vispārējās sistēmas un saskaņā ar dalībvalsts un Kopienas tiesību aktiem par statistikas sagatavošanu un par personas datu aizsardzību.

Uzraudzības vajadzībām dalībvalstis vāc nepieciešamos statistikas un citus papildu datus par pārrobežu veselības aprūpes sniegšanu, par sniegto aprūpi, tās sniedzējiem un pacientiem, izmaksām un rezultātiem. Tās šādus datus vāc, izmantojot tikai savas veselības aprūpes datu vākšanas vispārējās sistēmas un saskaņā ar dalībvalsts un Kopienas tiesību aktiem par statistikas sagatavošanu un par personas datu aizsardzību.

Pamatojums

Datu vākšana un apmaiņa pārrobežu līmenī vērtējama atzinīgi, bet tikai tad, ja tiek apkopoti un nodoti tālāk jau savākti dati. Jaunu datu vākšana var būt saistīta ar augstām izmaksām. Jaunu datu vākšanai patērētajam laikam jābūt samērojamam ar savākto datu lietderību.

Briselē, 2009. gada 12. februārī

Reģionu komitejas

priekšsēdētājs

Luc VAN DEN BRANDE

(1) Ziņojums saistībā ar subsidiaritātes uzraudzības tīkla apspriešanos par priekšlikumu direktīvai par pacienta tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (http://subsidiarity.cor.europa.eu).

Top

All