1.

Kopš 2014. gada Eiropas Savienībā ir spēkā juridisks instruments ( 2 ), kura mērķis ir ierobežot transporta ietekmi uz vidi, samazinot atkarību no fosilā kurināmā. Šis instruments paredz tādas infrastruktūras izveidi, kas apgādātu autotransportu ar alternatīvām degvielām (tostarp elektroenerģiju).

2.

Baterijas un elektriski uzlādējamu elektrotransportlīdzekļu skaita pieaugums, alternatīvo degvielu attīstība un tām dotā priekšroka salīdzinājumā ar fosilo degvielu ir veicinājuši jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanu, kas ietverts Regulā (ES) 2023/1804 ( 3 ).

3.

Strīds, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, ir par Vācijas federālo autoceļu pārvaldības uzņēmuma (Die Autobahn GmbH des Bundes, turpmāk tekstā – “Autobahn des Bundes”) pieņemtā lēmuma tiesiskumu, ar kuru bez konkursa procedūras tika pagarināti daži koncesijas līgumi par autoceļu apkalpes zonām, lai attiecīgajiem koncesionāriem dotu iespēju šajās zonās ierīkot elektriskās uzlādes punktus.

4.

Divi uzņēmumi, kas nodarbojas ar transportlīdzekļu elektriskās uzlādes infrastruktūras ierīkošanu un ekspluatāciju, apstrīdēja šo lēmumu. To ieskatā jaunu elektriskās uzlādes punktu ieviešana Vācijas autoceļu apkalpes zonās, ko pārvalda pašreizējie koncesionāri, būtu jāatver konkurencei, nevis no tās jāizslēdz.

5.

Šajā lietā Tiesai būs jālemj par Direktīvas 2014/23/ES ( 4 ) piemērošanu koncesiju izmaiņām, ņemot vērā to, ka šīs koncesijas sākotnēji nebija piešķirtas iepirkuma procedūrā.

6.

Direktīvas 43. panta (“Līgumu izmaiņas to darbības laikā”) 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:

“1.   Koncesijas bez jaunas koncesijas piešķiršanas procedūras saskaņā ar šo direktīvu var grozīt šādos gadījumos:

[..]

7.

Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen 132. pants “Līgumu izmaiņas to darbības laikā” ir formulēts šādi:

“(1)   Būtiskām izmaiņām publiskā līgumā tā darbības laikā ir nepieciešama jauna iepirkuma procedūra. Būtiskas izmaiņas ir tādas, kuru rezultātā publiskais līgums būtiski atšķiras no sākotnēji noslēgtā publiskā līguma. [..]

(2)   Neskarot 1. punktu, publiskā līguma izmaiņas ir atļautas, neveicot jaunu iepirkuma procedūru, ja

[..]

Pirmā teikuma 2. un 3. punktā minētajos gadījumos cenu nedrīkst palielināt vairāk kā par 50 % no sākotnējās līguma vērtības. [..]”

8.

135. pants “Spēkā neesamība”:

“(1)   Publiskais līgums jau sākotnēji nav spēkā, ja līgumslēdzēja iestāde:

[..]

un šis pārkāpums ir ticis konstatēts pārskatīšanas procedūrā.

(2)   Spēkā neesamību saskaņā ar šā panta 1. punktu var konstatēt tikai tad, ja attiecīga prasība ir celta pārskatīšanas procedūrā 30 kalendāro dienu laikā pēc tam, kad līgumslēdzēja iestāde ir informējusi attiecīgos pretendentus un kandidātus par līguma noslēgšanu, bet ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc līguma noslēgšanas. Ja līgumslēdzēja iestāde ir paziņojusi par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, termiņš prasības par spēkā neesamību celšanai beidzas pēc 30 kalendārajām dienām no brīža, kad Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir publicēts paziņojums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

[..]”

9.

154. pants “Citi piemērojamie noteikumi”:

“Turklāt koncesiju piešķiršanai [..] mutatis mutandis ir piemērojami šādi noteikumi:

[..]

[..].”

10.

Saskaņā ar šī likuma 5. panta 3. punkta pirmo teikumu koncesijas turētājam, kurš sniedz palīgpakalpojumu degvielas uzpildes stacijā, ir jāpiedāvā pārņemt ekonomiski autonomā veidā plānoto ātrās uzlādes punktu izbūvi, uzturēšanu un ekspluatāciju šajās uzpildes stacijās, ciktāl tas ir nepieciešams un nav pretrunā GWB 4. daļai ( 7 ).

11.

Autobahn des Bundes ir privāttiesību sabiedrība, kas neatsavināmi pieder Vācijas Federatīvajai Republikai. No 2021. gada 1. janvāra federālās zemes valdība tai uzticēja federālo autoceļu projektēšanu, būvniecību, ekspluatāciju, uzturēšanu, finansēšanu un aktīvu pārvaldību.

12.

Federālajā autoceļu tīklā ir vairāk nekā 400 apkalpes zonu. Tajās ir pieejami palīgpakalpojumi, piemēram, degvielas sūkņi, transportlīdzekļu stāvvietas, sabiedriskās tualetes un restorāni.

13.

Kopš 1951. gada Autobahn des Bundes tiesību priekštecis ir uzticējis šo apkalpes zonu ekspluatāciju valsts sabiedrībai Gesellschaft für Nebenbetriebe der Bundesautobahnen mbH, ko Vācijas Federatīvā Republika nodibināja tajā pašā gadā.

14.

1994. gadā Gesellschaft für Nebenbetriebe der Bundesautobahnen tika pārdēvēta par Tank & Rast AG, un tās vienīgais akcionārs bija Vācijas Federatīvā Republika. Tajā pašā gadā Tank & Rast AG iegādājās sabiedrību Ostdeutsche Autobahntankstellen GmbH.

15.

No 1996. līdz 1998. gadam Autobahn des Bundes tiesību priekštecis bez iepriekšēja konkursa noslēdza aptuveni 280 apkalpes zonu koncesijas līgumus ar Tank & Rast AG, kuru maksimālais termiņš bija 40 gadi un kuri joprojām ir spēkā. Tajā laikā Tank & Rast AG joprojām bija federālajai valstij piederoša sabiedrība.

16.

Šie līgumi:

17.

1998. gadā tika uzsākts Tank & Rast AG privatizācijas process, kurā piedalījās aptuveni 50 vietējie un ārvalstu pretendenti ( 9 ).

18.

Privatizācijas process tika pabeigts 1998. gada 29. oktobrī, kad Tank & Rast AG iegādājās konsorcijs, ko veidoja LSG Lufthansa Service Holding AG, Allianz Capital Partners GmbH un trīs ieguldījumu fondi ( 10 ).

19.

Pēc Tank & Rast AG privatizācijas Autobahn Tank & Rast un Ostdeutsche Autobahntankstellen ( 11 ) laikā no 1999. līdz 2019. gadam tika piešķirtas vēl aptuveni 80 koncesijas, no kurām, kā apgalvo šīs sabiedrības, 19 tika piešķirtas iepirkuma procedūrā.

20.

2022. gada 28. aprīlīAutobahn des Bundes un Autobahn Tank & Rast un Ostdeutsche Autobahntankstellen vienojās pagarināt spēkā esošos koncesijas līgumus, piedāvājot koncesijas saņēmējam, kas apsaimnieko palīgpakalpojumu uzņēmumu ar degvielas uzpildes staciju, uz sava rēķina pārņemt šajā vietā plānoto ātrās uzlādes punktu izbūvi. Jaunajā klauzulā tika noteikts pienākums nodrošināt noteiktu skaitu uzlādes punktu katrā zonā ( 12 ).

21.

Autobahn des Bundes publicēja paziņojumu par līgumu izmaiņām 2022. gada 6. maijaEiropas Savienības Oficiālā Vēstneša pielikumā ( 13 ).

22.

Minētajā paziņojumā Autobahn des Bundes paskaidroja, ka par koncesijas līgumu papildu klauzulu nebija jāizsludina iepirkuma procedūra, tāpēc papildināšana notika tiešas piešķiršanas veidā. Spēkā esošie koncesijas līgumi netika būtiski izmainīti GWB 132. panta 1. punkta izpratnē, un, pat ja izmaiņas būtu bijušas būtiskas, uz tām attiektos GWB 132. panta 2. punkts. Ātrās uzlādes infrastruktūras izveidi koncesijas līgumos bija nepieciešams iekļaut kā papildu pakalpojumu, ko to noslēgšanas brīdī vēl nebija iespējams paredzēt.

23.

Fastned Deutschland GmbH & Co KG (turpmāk tekstā – “Fastned”) un Tesla Germany GmbH (turpmāk tekstā – “Tesla”) ir uzņēmumi, kas ierīko un ekspluatē elektrotransportlīdzekļu uzlādes infrastruktūru.

24.

Ar 2022. gada 20. maija vēstuli Fastned un Tesla vērsās Vergabekammer des Bundes (Federālā publisko iepirkumu palātā Vācija), lūdzot uzsākt pārskatīšanas procedūru attiecībā uz koncesijas līgumu pagarināšanu.

25.

Pamatojot savu lūgumu, Fastned un Tesla apgalvoja, ka ar papildu līgums nav spēkā saskaņā ar GWB 135. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, jo sākotnējās līguma slēgšanas tiesības ir piešķirtas bez iepriekšēja konkursa paziņojuma ES mērogā. Izmaiņas nevar pamatot ar GWB 132. pantu, jo to pat nevar piemērot tādēļ, ka pašreizējās koncesijas nav piešķirtas konkursa kārtībā.

26.

2022. gada 15. jūnijā Federālā publisko iepirkumu palāta noraidīja šo lūgumu ( 14 ).

27.

Fastned un Tesla ( 15 ) iesniedza prasību par šo noraidījumu Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija), pret kuru iebilda Autobahn des Bundes, Autobahn Tank & Rast un Ostdeutsche Autobahntankstellen.

28.

Iesniedzējtiesa norādīja ( 16 ), ka tajā aizstāvētās nostājas ir šādas:

29.

Šajā kontekstā Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2014/24 72. panta 1. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanas jomā ietilpst arī tādi publiski līgumi, kuru slēgšanas tiesības iepriekš ir piešķirtas in house subjektam ārpus Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomas, taču līguma grozīšanas brīdī vairs nav izpildīti nosacījumi, lai varētu veikt līguma slēgšanas tiesību iekšēju (in house) piešķiršanu?”

30.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika iesniegts 2023. gada 19. jūlijā.

31.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Fastned, Tesla, Autobahn des Bundes, Autobahn Tank & Rast kopā ar Ostdeutsche Autobahntankstellen, Vācijas valdība un Eiropas Komisija. Visi minētie lietas dalībnieki, izņemot Tesla ( 18 ), piedalījās 2024. gada 9. jūlija tiesas sēdē.

32.

Piekrītu visiem lietas dalībniekiem un personām, kas iestājušās lietā, ka, tā kā strīds attiecas uz koncesijas līgumu grozīšanu, ir piemērojams Direktīvas 2014/23 43. pants, nevis Direktīvas 2014/24 72. pants “Līgumu grozīšana to darbības laikā”, par kuru iesniedzējtiesa ir uzdevusi jautājumu ( 19 ).

33.

Katrā ziņā, ņemot vērā šo divu noteikumu līdzīgo formulējumu, apsvērumi par vienu no tiem būtu pārnesami arī uz otru.

34.

Lai precizētu un koncentrētu debates, uzskatu, ka ir lietderīgi aplūkot prejudiciālā jautājuma saturu, izvērtējot gan to, kas tajā ir iekļauts, gan to, kas tajā nav iekļauts.

35.

Iesniedzējtiesa lūdz interpretēt tikai to, vai Direktīvas 2014/24 72. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecas uz līgumiem, kuriem to noslēgšanas brīdī direktīva nebija piemērojama, bet kuri ir grozīti pēc tās stāšanās spēkā. Direktīvas 2014/23 atbilstošā tiesību norma, kā jau iepriekš norādīju, ir tās 43. panta 1. punkta c) apakšpunkts.

36.

Iesniedzējtiesas apsvērumi ir šādi:

37.

Tomēr iesniedzējtiesai Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta kontekstā nav nekādu šaubu par to izmaiņu raksturu, ar ko 2022. gadā papildināti koncesijas līgumi.

38.

Iesniedzējtiesas skatījumā šīs izmaiņas principā ir būtiskas GWB 132. panta 1. punkta izpratnē ( 20 ), tomēr tajā pat laikā tās atbilst arī šī panta 2. punkta 3. apakšpunkta prasībām, kas saskan ar Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumiem, jo:

39.

Līdz ar to iesniedzējtiesu interesē nevis tas, vai izmaiņas, pat ja tās ir būtiskas, ir pieņemamas no to satura viedokļa (t.i., to atbilstības Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasībām dēļ) ( 21 ), bet gan to saikne ar grozīto koncesiju līgumu izcelsmi.

40.

Lai gan daži lietas dalībnieki un personas, kas iestājušās lietā, ir izteikuši iebildumus pret iesniedzējtiesas vērtējumu par līguma izmaiņu raksturu un to, ka uz tiem attiecas Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas joma, uzskatu, ka Tiesai būtu jāpieturas pie prejudiciālā jautājuma konkrētā formulējuma. Rakstveida apsvērumos Fastned un Tesla nepārprotami atzīst, ka šis jautājums neattiecas uz ieviesto izmaiņu raksturu ( 22 ).

41.

Tādējādi jautājums ir par to, kā sākotnējā koncesijas piešķiršana var ietekmēt tās turpmākās izmaiņas, un es uzskatu, ka te ir jānošķir divi aspekti, kuriem pievērsīšos atsevišķi:

42.

Uzskatu, ka Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkts nav piemērojams izmaiņām koncesijās, kas piešķirtas in house, kamēr tās ir spēkā kā tādas, proti, kamēr tās saglabā raksturu, kas pamato to, ka uz tām nav attiecināmi minētās direktīvas noteikumi.

43.

Direktīvas 2014/23 I sadaļā ir noteikts tās priekšmets un darbības joma. Minētās sadaļas I nodaļas II iedaļā “Izņēmumi” iekļautajā 17. pantā ( 24 ) ir atrunāts, ka koncesijas, kas piešķirtas saskaņā ar tajā minētajiem nosacījumiem, neietilpst šīs direktīvas darbības jomā ( 25 ).

44.

Direktīvas 2014/23 45. apsvērumā norādīts, “kuros gadījumos publiskā sektorā noslēgtiem līgumiem nepiemēro noteikumus, kas paredzēti šajā direktīvā”. Tomēr ne minētajā apsvērumā, ne 17. pantā nav paredzēts nošķīrums atkarībā no tā, vai noteikumi, kas netiek piemēroti, regulē koncesiju līgumu piešķiršanu, izpildi, grozīšanu vai izbeigšanu ( 26 ).

45.

Direktīvas 2014/23 17. pants ļauj dalībvalstīm no šīs direktīvas darbības jomas izslēgt “iekšējo darījumu” starp publiskā sektora struktūrām ( 27 ). Tādējādi ir ievērota valstu brīvība īstenot to kompetencē esošās funkcijas, izmantojot savus līdzekļus un nevēršoties pie tirgus ( 28 ).

46.

Nebūtu saprotami, ja šī brīvība attiektos tikai uz koncesijas sākotnējo piešķiršanu, ko līgumslēdzēja iestāde veic par labu tās kontrolētajai juridiskajai personai. Ja rodas nepieciešamība būtiski grozīt koncesiju, kas uzticēta pašas līgumslēdzējas iestādes subjektam un saglabāta tam par labu, tad principā ir piemērojami tie paši iemesli, kas pamatoja sākotnējo koncesijas piešķiršanu in house.

47.

Tomēr, ja tiek izmantota in house iespēja, gan sākotnēji piešķirot koncesiju, gan vēlāk veicot būtiskas izmaiņas tajā, līgumslēdzējai iestādei loģiski ir jāievēro nosacījumi ( 29 ) un ierobežojumi ( 30 ), kas attiecas uz šāda veida piešķīrumiem. Jo īpaši, ja tā plāno veikt būtiskus grozījumus, kas ietver koncesionāra maiņu, tai ir jāizpilda prasības par savu resursu izmantošanu (vai horizontālo sadarbību). Pretējā gadījumā ir jāizsludina konkurss.

48.

Ja būtiskās izmaiņas attiecas uz subjektīviem elementiem, kas sākotnēji ļāva piešķirt līgumu in house, bet tagad vairs neatbilst šādiem piešķiršanas nosacījumiem, tad koncesiju piešķir atbilstīgi parastajam reglamentējošajam režīmam. Lai ieviestu šādas izmaiņas (sākotnējā koncesionāra aizstāšana ar citu, kas nav līgumslēdzējas iestādes kontrolē), ir nepieciešams izsludināt konkursu saskaņā ar Direktīvu 2014/23, jo šāda situācija vairs nebūtu izslēgta no tās darbības jomas ( 31 ).

49.

Atzīstot Comune di Lerici sprieduma pamatā esošo apstākļu īpašo raksturu, uzskatu, ka tas apstiprina manis teikto, jo tajā ir atrunāts, ka iekšējam in house subjektam sākotnēji (bez konkursa) piešķirtā līguma grozīšana “nevar būt Direktīvas 2014/24 72. panta piemērošanas jomā” ( 32 ) un norādīts, ka šo izmaiņu analīze ir jāveic atbilstoši šīs direktīvas 12. pantam (kas ir analoģisks Direktīvas 2014/23 17. pantam) ( 33 ).

50.

Otrajā posmā Tiesa:

51.

Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta analīze, kurā specifiski aplūkots koncesiju darbības laikā veikto koncesiju līgumu izmaiņu tiesiskais regulējums, nemaina manu iepriekš pausto viedokli.

52.

Šajā noteikumā burtiski nav nevienas norādes par to, uz kādām konkrēti koncesijām tas attiecas. Ar šo iztrūkumu nepietiek, lai apgalvotu, ka Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecas uz koncesijām, kas ir izslēgtas no šīs direktīvas. Citiem vārdiem sakot, šai tiesību normai nav savas patstāvīgas un neatkarīgas darbības jomas, kas atšķirtos no minētās direktīvas vispārējās darbības jomas.

53.

Šī noteikuma kontekstuālā interpretācija apstiprina, ka tas attiecas tikai uz izmaiņām koncesijās, kas savulaik tika piešķirtas, izmantojot atklātu konkursa procedūru. Tas skaidri izriet no citiem 43. panta punktiem, jo īpaši:

54.

Kā jau minēju, Comune di Lerici spriedumā noteikts, ka Direktīvas 2014/24 72. pants kopumā nav piemērojams līgumiem, kas sākotnēji piešķirti uzņēmuma iekšienē. Tas izriet no minētā direktīvas panta 1. punkta d) apakšpunkta ii) daļas un 4. punkta, kas ir identiski Direktīvas 2014/23 43. panta attiecīgajiem punktiem.

55.

No iepriekš minētā izriet divas šim strīdam būtiskas sekas attiecībā uz Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju:

56.

Fastned un ar zināmām niansēm arī Komisija ( 34 ) apgalvo, ka Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošana ir pakārtota netiešam pieņēmumam par to, ka sākotnējā koncesijas piešķiršana ( 35 ) atbilda publiskā iepirkuma noteikumiem, kas bija spēkā koncesijas piešķiršanas brīdī.

57.

Šis arguments ir vērsts uz publiskā iepirkuma pamatprincipu aizsardzību. Fastned un Komisijas skatījumā – ja piešķiršana ir bijusi ab origine prettiesiska, tad atļaut vēlāku (būtisku) koncesijas izmaiņu ieviešanu, nerīkojot konkursu, nozīmē turpināt pārkāpt šos principus.

58.

Tomēr Fastned un Komisija apgalvo un atkārtoti uzsvēra arī tiesas sēdē, ka sākotnējā publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpuma konstatēšana ietekmē nevis spēkā esošo koncesiju derīgumu ( 36 ), bet gan tikai to turpmāko grozīšanu, kam būtu nepieciešams rīkot iepirkuma procedūru ( 37 ).

59.

Neuzskatu, ka šī interpretācija (turpmāk tekstā – “Fastned–Komisijas tēze”) pēc būtības ir pareiza.

60.

Pirmkārt, Fastned un Komisijas argumentam ir grūti rast pamatojumu Direktīvā 2014/23. No gramatiskā viedokļa raugoties, 43. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav ietverta prasība, ka sākotnējai līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai vai jebkurai citai darbībai pirms līguma grozīšanas ir jābūt bijušai tiesiskai. Saskaņā ar šo tiesību normu būtisku izmaiņu pieļaujamība, neizsludinot konkursu, tiek vērtēta, ņemot vērā šādus apstākļus:

61.

Fastned–Komisijas tēzi neapstiprina arī iepriekš pieņemtie tiesību akti ( 38 ). Gluži pretēji, salīdzinot ar iepriekšējo regulējumu, pašreizējam regulējumam ir plašāka darbības joma attiecībā uz līgumos veiktajām izmaiņām. To īstenošanas nosacījumi ir elastīgāki ( 39 ).

62.

No kontekstuālā viedokļa raugoties, prasība par sākotnējās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas tiesiskumu kā priekšnoteikumu turpmākai līguma grozīšanai bez konkursa nepastāv nevienā citā no Direktīvas 2014/23 43. pantā paredzētajiem gadījumiem ( 40 ).

63.

Fastned–Komisijas tēze neatbilst normai par spēkā esošu koncesiju un kas, raugoties nākotnē, ļauj pagarināt tās izpildi. Nešķiet konsekventi padarīt vieglāku koncesijas pielāgošanu, lai to varētu turpināt īstenot, un tajā pašā laikā elastīguma priekšrocību pakārtot pagātnes notikumam, kas, ja tas varēja novērst līguma spēkā esamību tajā laikā, tomēr to nenovērsa.

64.

Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecas uz spēkā esošu koncesiju, kuras tiesiskums: i) izriet no tā, ka tā ir piešķirta saskaņā ar likumu; ii) vai arī tā netika laikus apstrīdēta atbilstīgi pārsūdzības sistēmai; iii) vai arī tā tika apstrīdēta, bet šīs apstrīdēšanas rezultāts neparedzēja pienākumu šo koncesiju izbeigt.

65.

Manuprāt, nav jēgas šo noteikumu saistīt ar mērķi sodīt ( 41 ), jo patiesībā tas ir veicinošs noteikums: noteiktās robežās tas ļauj veikt izmaiņas koncesijās, kas citādi būtu iespējams tikai konkursa kārtībā.

66.

Sankcionējoša interpretācija noteikumam par koncesiju izmaiņām ( 42 ) nozīmētu ne tikai sveša koncepta ieviešanu Direktīvā 2014/23, bet arī netiešu direktīvā minētās pārsūdzības sistēmas pārveidošanu, kurai es pievērsīšos vēlāk.

67.

Visbeidzot, no publiskā iepirkuma tiesības regulējošo materiālo principu viedokļa ( 43 ) šāda veida situācijās patiešām varētu būt piemērojams princips par koncesiju atvēršanu konkurencei, kā uzsvērts Regulas 2023/1804 (kas ratione temporis nav piemērojama šajā strīdā) 32. apsvērumā ( 44 ).

68.

Tomēr, lai veicinātu konkurenci, ieviestās būtiskās izmaiņas nebūtu nepieciešams atzīt par spēkā neesošām: vēl jo mazāk, ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka ir izpildīti Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nosacījumi. Šo rezultātu varētu sasniegt ar citiem līdzekļiem ( 45 ): piemēram, pašreizējiem koncesionāriem uzticot funkcijas, ko tie veic atbilstīgi Schnellladegesetz 2021, bet arī pieprasot, lai tie konkursa kārtībā piedāvātu uzlādes operatoriem (tādiem kā Fastned) pārņemt minētā papildpakalpojuma sniegšanu to apkalpes zonās ( 46 ).

69.

Fastned un Komisijas argumentam ir vēl divi iebildumi, kurus nepieciešams analizēt sīkāk: iebildums par tiesisko drošību un iebildums par Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvu piemērošanu.

70.

Tā kā Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav norādes, kas neradītu šaubas par likumdevēja citādu nodomu, tiesiskās drošības apsvērumi, manuprāt, neļauj pieņemt Fastned un Komisijas argumentu.

71.

Diez vai ar tiesisko drošību ir saderīgi apšaubīt sākotnējās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas tiesiskumu, pamatojoties uz neskaidru notikumu, kas varētu notikt kaut kad nākotnē, piemēram, nepieciešamību pielāgot līgumu vēlāk radušos apstākļu dēļ, kas rūpīgai līgumslēdzējai iestādei nebija paredzami līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī.

72.

Tiesiskā drošība parasti paredz, ka “tiesību normām jābūt skaidrām, precīzām un to sekām ir jābūt paredzamām, īpaši tad, ja tās var nelabvēlīgi ietekmēt personas vai uzņēmumus” ( 47 ). Kas attiecas uz pārskatīšanas procedūras noilguma termiņiem, “lai tie izpildītu to funkciju nodrošināt tiesisko drošību, tiem ir jābūt iepriekš noteiktiem” un “pietiekami paredzamiem” ( 48 ). Šīm pazīmēm pēc definīcijas neatbilst tādi termiņi prasībai par līguma pārkāpuma konstatēšanu, kas sākas, iestājoties neskaidram notikumam kaut kad nākotnē, kuru līgumslēdzējas puses nevar ietekmēt.

73.

Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkts nav piemērojams līgumiem, kas noslēgti pirms 2016. gada 18. aprīļa ( 49 ). Piekrist Fastned un Komisijas argumentam nozīmētu, ka var tikt apstrīdēts ( 50 ) pirms Direktīvas 2014/23 stāšanās spēkā noslēgto koncesiju tiesiskums, un tam pietiktu ar to, ka koncesiju (būtiskās) izmaiņas ieviestas pēc direktīvas pieņemšanas ( 51 ).

74.

Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesības neparedz dalībvalstij pienākumu pēc privātpersonas lūguma iejaukties pastāvošās tiesiskajās attiecībās, kas ir ilglaicīgas vai nodibinātas uz nenoteiktu laiku, pat ja šīs tiesiskās attiecības ir izveidotas, neievērojot kādas direktīvas prasības, ja tās ir nodibinātas pirms attiecīgās direktīvas transponēšanas termiņa beigām ( 52 ).

75.

Tiesa ir atgādinājusi pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru tiesiskās drošības princips nepieļauj, ka jauna tiesību norma tiek piemērota ar atpakaļejošu spēku, proti, attiecībā uz situāciju, kas radusies pirms tās stāšanās spēkā ( 53 ).

76.

Tiesiskās drošības apsvērumu dēļ Tiesa ir arī atzinusi, ka nav pieņemams tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj celt prasību par publiskā iepirkuma līgumu izmaiņu tiesiskuma pārbaudi, ja noilguma termiņš, kas noteikts tiesību aktos, saskaņā ar kuriem šīs izmaiņas tika izdarītas ( 54 ), jau ir beidzies.

77.

Kas attiecas uz tiesisko drošību līgumslēdzējai iestādei un spēkā esošās koncesijas saņēmējam, spriedumā Hungeod (par to, ka ar likumu atjauno iepriekšējā likumā noteiktos pārskatīšanas termiņus, kas jau bija beigušies) paustos apgalvojumus var pārnest uz tādām lietām kā šī. Šādos gadījumos termiņa, kas ir beidzies, atjaunošanas materiālās sekas ir saistītas ar apstākļiem, kurus rūpīga līgumslēdzēja iestāde nevarēja paredzēt, izsludinot iepirkuma procedūru (bet kuru dēļ pēc tam ir nepieciešams pielāgot attiecīgo līgumu).

78.

Fastned cenšas atspēkot ar tiesisko drošību saistīto argumentu ( 55 ), apgalvojot, ka koncesijas izmainu pārskatīšanas kontekstā nejaušs konstatējums par to, ka sākotnējā piešķiršanā ir pārkāpti publiskā iepirkuma noteikumi, nenozīmē, ka koncesija zaudē spēku vai ka ir uzliekams naudas sods ( 56 ). Fastned piebilst, ka šāda koncesijas izmaiņu pārskatīšana ietekmē nevis līgumsaistības, kas vēl ir jāizpilda, bet gan tikai līguma grozīšanu ( 57 ).

79.

Principā varu piekrist, ka tiesiskās drošības saglabāšanas prasības (kas raksturīgas jau juridiski nostiprinātām situācijām) ir mazāk stingras, ja netiek prasīts tieši atzīt koncesijas spēkā neesamību, bet tikai to noteikumu spēkā neesamību, ar kuriem koncesija ir grozīta, lai pielāgotu to jaunajiem apstākļiem ( 58 ).

80.

Tomēr tas nenozīmē, ka otrā pieņēmuma gadījumā (sākotnējās koncesijas tiesiskuma netieša apstrīdēšana) nav apdraudēta tiesiskā drošība. Ja izmaiņas ir saistītas ar apstākļiem, kas sākotnēji nebija paredzami, un izrādās nepieciešamas, lai saglabātu koncesijas nepārtrauktību, nemainot tās finansiālo līdzsvaru, nevar izslēgt, ka veiksmīgas netiešas apstrīdēšanas rezultātā līgums varētu tikt izbeigts.

81.

Šajā kontekstā izmaiņu apstrīdēšana, pamatojoties uz sākotnējās piešķiršanas iespējamo prettiesiskumu, nozīmētu atsākt diskusiju par situāciju, kurai, kā reiz, tiesiskās drošības dēļ jau ir nodrošināta neapstrīdama aizsardzība (paz jurídica). Tas radītu sava veida pastāvīgu koncesijas izpildes apdraudējumu, pat ja laika gaitā šo pašu koncesiju vairs nevarētu atzīt par spēkā neesošu.

82.

Tiesiskā drošība neaprobežojas tikai ar noteiktību par to, kad un līdz kuram brīdim var iesniegt pārskatīšanas prasību par koncesijas anulēšanu. Tā ietver arī noteiktību, ka nebūs iespējams sine die apstrīdēt koncesijas tiesiskumu, izmantojot argumentus par sākotnējo piešķiršanu, kuri, ja tie tiktu izvirzīti savlaicīgi, būtu varējuši radīt negatīvus rezultātus koncesiju piešķīrējiem un koncesionāriem.

83.

Fastned–Komisijas tēze ir pretrunā arī Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvām. Ja tā tiktu pieņemta, attiecīgo tiesību subjektu rīcībā būtu ne tikai mehānisms, kā apstrīdēt koncesiju grozošo klauzulu spēkā esamību, bet arī tiesai būtu iespēja, koncesijas izmaiņu pārskatīšanas gadījumā, novēloti lemt par sākotnējās koncesijas piešķiršanas tiesiskumu ( 59 ).

84.

Ar Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvām Eiropas likumdevējs ir noteicis kopējo minimālo regulējumu, saskaņā ar kuru valstu tiesas pārbauda, vai lēmumi, kas pieņemti, lai piešķirtu tiesības slēgt publiskā iepirkuma līgumu (vai koncesiju), ir tiesiski, un nosaka konstatētā prettiesiskuma sekas.

85.

Pašreizējā redakcijā Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas neprasa, lai dalībvalstis paredzētu tādu mehānismu, kāds tiek piedāvāts atbilstoši Fastned un Komisijas tēzei. Šāda mehānisma neesamība ir papildu arguments, lai apšaubītu minētās tēzes pareizību: vēl jo vairāk tāpēc, ka likumdevējs nav aizmirsis izveidot saikni starp šīm direktīvām un Direktīvu 2014/23, kā apliecina tās IV sadaļa.

86.

Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvās publiskā iepirkuma noteikumu pareizas piemērošanas procesuālā garantija ir atkarīga no to ekonomikas dalībnieku reakcijas, kurus tieši skar šo noteikumu pārkāpšana ( 60 ). Tas izriet no direktīvu 1. panta 3. punkta. Dalībvalstīm nav pienākuma nodrošināt citiem ekonomikas dalībniekiem iespēju vērsties tiesā ( 61 ).

87.

Efektivitātes un tiesiskās drošības labad Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvās ir prasīts, lai attiecīgo ekonomikas dalībnieku reakcija būtu ātra. Saskaņā ar šo direktīvu 1. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka līgumslēdzēju iestāžu lēmumi, kas ir pretrunā Savienības tiesībām vai valsts noteikumiem, ar kuriem tās transponētas, var tikt pārsūdzēti “efektīvi” un “pēc iespējas ātri”. Šim pienākumam atbilst (saprātīgu) pārsūdzības termiņu noteikšana ( 62 ).

88.

Fastned un Komisijas tēze neatbilst šim principam. Gluži pretēji, tā paredz, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā pieņemto lēmumu pēc būtības var apstrīdēt ekonomikas dalībnieki, kuri šajā procedūrā nav piedalījušies un kuriem laikā, kad notika iespējamais pārkāpums, nav nodarīts kaitējums.

89.

Ja Fastned un Komisijas tēze tiktu pieņemta, tādā gadījumā jebkurš ekonomikas dalībnieks, kas ir ieinteresēts sākotnējo koncesiju papildinošajās klauzulās, varētu tās apstrīdēt, lūdzot tiesu, cita starpā, pārskatīt sākotnējās koncesijas piešķiršanas tiesiskumu ( 63 ). Šo iespēju, tātad, varētu izmantot neatkarīgi no tā, vai ir tiesisks pamats uzsākt tiešu pārskatīšanu tiesā un vai šim nolūkam noteiktie termiņi ir vai nav beigušies ( 64 ). Tas nozīmētu, ka varētu atkal celt gaismā sākotnējā koncesijas piešķiršanā pieļauto nepilnību, kuru saskaņā ar Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvām būtu bijis jāuzskata par labotu.

90.

Tādējādi Fastned un Komisijas tēze ļautu apšaubīt spēkā esošas koncesijas sākotnējās piešķiršanas tiesiskumu, pat ja, kā jau norādīju ( 65 ), šim nolūkam noteiktajā termiņā netika celta pārskatīšanas prasība par (iespējamo) pārkāpumu vai arī pārskatīšanas prasība tika celta un noraidīta, vai arī pēc pārkāpuma konstatēšanas iestāde, kas ir kompetenta lemt par pārskatīšanas prasību, nepieņēma lēmumu par līguma izbeigšanu ( 66 ).

91.

Tāpēc nedomāju, ka šī tēze saskan ar Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvu saturu, un nepietiek ar atsaukšanos uz principiem, kas regulē publiskos iepirkumus, lai to pieņemtu:

92.

Iepriekš minētie apsvērumi liek man konstatēt, ka Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērojamība koncesijas būtiskajām izmaiņām nav atkarīga no sākotnējās koncesijas piešķiršanas tiesiskuma.

93.

Šis apgalvojums neliedz ekonomikas dalībniekiem, kuri ir ieinteresēti apstrīdēt līguma izmaiņas, tiesības to darīt, ja to ieskatā šīs būtiskās izmaiņas neatbilst Direktīvas 2014/23 43. panta paredzētajiem nosacījumiem, kas ļautu tās ieviest, neuzsākot jaunu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru. Šim nolūkam nevar prasīt, lai ekonomikas dalībnieki būtu piedalījušās sākotnējā piešķiršanas procedūrā ( 67 ).

94.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu 43. panta 1. punkta c) apakšpunkts

jāinterpretē tādējādi, ka

tas neattiecas uz būtiskām izmaiņām in house piešķirtajās koncesijās, kamēr tās ir spēkā kā tādas, proti, ar nosacījumu, ka šīs koncesijas turpina saglabāt to raksturu, kas pamato to izslēgšanu no Direktīvas 2014/23 darbības jomas.

Tas savukārt attiecas uz būtiskām izmaiņām šādās koncesijās, ja šīs izmaiņas ir veiktas pēc tam, kad ir zuduši nosacījumi in house piešķiršanai, aizstājot sākotnējo koncesionāru ar citu koncesionāru, kas nav līgumslēdzējas iestādes kontrolē.

Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērojamība būtiskām izmaiņām koncesijā nav atkarīga no tās sākotnējās piešķiršanas tiesiskuma.