17.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 335/1

(1)

Jāveic vairākas būtiskas izmaiņas Padomes Pirmajā direktīvā 73/239/EEK (1973. gada 24. jūlijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana (3), Padomes Direktīvā 78/473/EEK (1978. gada 30. maijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju Kopienas līdzapdrošināšanas jomā (4), Padomes Direktīvā 87/344/EEK (1987. gada 22. jūnijs) par normatīvo un administratīvo aktu saskaņošanu attiecībā uz juridisko izdevumu apdrošināšanu (5), Padomes Otrajā direktīvā 88/357/EEK (1988. gada 22. jūnijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, par noteikumiem pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvākai izmantošanai un par grozījumiem Direktīvā 73/239/EEK (6), Padomes Direktīvā 92/49/EEK (1992. gada 18. jūnijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana (Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva) (7), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/78/EK (1998. gada 27. oktobris) par apdrošināšanas grupu apdrošināšanas uzņēmumu papildu uzraudzību (8), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/17/EK (2001. gada 19. marts) par apdrošināšanas sabiedrību sanāciju un darbības izbeigšanu (9), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/83/EK (2002. gada 5. novembris) par dzīvības apdrošināšanu (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/68/EK (2005. gada 16. novembris par pārapdrošināšanu (11). Skaidrības labad minētās direktīvas būtu jāpārstrādā.

(2)

Lai atvieglotu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas uzsākšanas un veikšanas darbības, jālikvidē visbūtiskākās atšķirības starp dalībvalstu tiesību aktiem to noteikumos, kas attiecas uz apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām. Tādēļ būtu jānodrošina tiesiskais regulējums apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, lai vadītu apdrošināšanas uzņēmējdarbību visā iekšējā tirgū, tādējādi atvieglojot apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, kuru galvenie biroji atrodas Kopienā, risku un no tiem izrietošo saistību apdrošināšanu.

(3)

Iekšējā tirgus pareizu darbību sekmēs saskaņotu noteikumu paredzēšana par apdrošināšanas grupu uzraudzību un, lai aizsargātu kreditorus, par apdrošināšanas sabiedrību sanācijas un likvidācijas procesu.

(4)

Ir lietderīgi, ka sistēma, kas noteikta šajā direktīvā, neattiecas uz atsevišķām sabiedrībām, kuras sniedz apdrošināšanas pakalpojumus, to lieluma, juridiskā statusa, veida – cieši saistītas ar valsts apdrošināšanas sistēmām – vai to piedāvāto īpašo pakalpojumu dēļ. Šo direktīvu nevajadzētu attiecināt arī uz tādām iestādēm vairākās dalībvalstīs, kuras darbojas tikai ļoti ierobežotā jomā un kuru darbības teritorija un klienti ir noteikti ar likumu.

(5)

Ļoti nelielas apdrošināšanas sabiedrības, kas atbilst konkrētiem nosacījumiem, tostarp, kuru bruto ieņēmumi no prēmijām ir mazāki par EUR 5 miljoniem, neiekļauj šīs direktīvas darbības jomā. Tomēr visām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, kurām saskaņā ar spēkā esošajām direktīvām jau ir piešķirtas licences, būtu jāsaglabā sava licence pēc šīs direktīvas īstenošanas. Sabiedrībām, kuras neiekļauj šīs direktīvas darbības jomā, būtu jāspēj izmantot Līgumā piešķirtās pamatbrīvības. Šīm sabiedrībām ir iespēja pieprasīt licenci saskaņā ar šo direktīvu, lai gūtu labumu no vienotas licencēšanas, kas ir noteikta ar šo direktīvu.

(6)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt to sabiedrību reģistrāciju, kas turpina apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas darījumdarbību un nav iekļautas šīs direktīvas darbības jomā. Dalībvalstis var arī attiecināt uz šīm sabiedrībām konsultatīvo un juridisko uzraudzību.

(7)

Padomes Direktīvā 72/166/EEK (1972. gada 24. aprīlis) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (12), Padomes Septītajā direktīvā 83/349/EEK (1983. gada 13. jūnijs), kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz konsolidētajiem pārskatiem (13), Padomes Otrajā direktīvā 84/5/EEK (1983. gada 30. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (14), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/39/EK (2004. gada 21. aprīlis), kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (15), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/48/EK (2006. gada 14. jūnijs) par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (pārstrādāta versija) (16) paredzēti vispārīgi noteikumi grāmatvedības, mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības, finanšu instrumentu un kredītiestāžu jomā un noteiktas definīcijas minētajās jomās. Ir lietderīgi, ka dažas definīcijas, kas noteiktas minētajās direktīvās, izmanto šajā direktīvā.

(8)

Lai sāktu apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas darbības, iepriekš būtu jāsaņem licence. Tādēļ jāparedz nosacījumi un procedūra minētās licences piešķiršanai, kā arī atteikšanai.

(9)

Direktīvās, kuras tiek atceltas ar šo direktīvu, nav paredzēti noteikumi par to pārapdrošināšanas darbību jomu, kuru turpmākai īstenošanai var būt izdota licence apdrošināšanas sabiedrībai. Lēmumi par noteikumu izstrādāšanu šajā sakarībā ir dalībvalstu ziņā.

(10)

Šajā direktīvā atsaucēm uz apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām būtu jāattiecas arī uz kaptīvajām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, izņemot, ja uz šīm sabiedrībām attiecas īpašs noteikums.

(11)

Šī direktīva ir būtisks iekšējā tirgus izveides instruments, un apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, kas ir licencētas savās piederības dalībvalstīs, jāatļauj visā Kopienā veikt kādu darbību vai visas darbības, atverot filiāles vai sniedzot pakalpojumus. Tādēļ ir lietderīgi veikt šādu saskaņošanu, kas ir vajadzīga un pietiekama, lai panāktu licenču un uzraudzības sistēmu savstarpēju atzīšanu, un tādējādi panāktu vienotu licencēšanu, kura ir spēkā visā Kopienā un ļauj sabiedrības uzraudzību īstenot piederības dalībvalstij.

(12)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/26/EK (2000. gada 16. maijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (Ceturtā direktīva par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu) (17) paredzēti noteikumi par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju iecelšanu. Šajā direktīvā būtu jāizmanto minētie noteikumi.

(13)

Pārapdrošināšanas sabiedrībām jāierobežo sava darbība ar pārapdrošināšanas darījumiem un ar tiem saistītām darbībām. Šādai prasībai nevajadzētu kavēt pārapdrošināšanas sabiedrību veikt tādas darbības kā statistikas vai aktuāru konsultācijas, riska analīzi vai pētījumus savu klientu uzdevumā. Tas var ietvert arī kontrolakciju sabiedrības funkciju un darbības attiecībā uz finanšu nozares darbībām 2. panta 8. punkta nozīmē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/87/EK (2002. gada 16. decembris) par papildu uzraudzību kredītiestādēm, apdrošināšanas uzņēmumiem un ieguldījumu sabiedrībām finanšu konglomerātos (18). Jebkurā gadījumā šī prasība neļauj turpināt ar pamatdarbību nesaistītu banku vai finanšu darbību.

(14)

Apdrošinājuma ņēmēju aizsardzība paredz, ka uz apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām attiecas maksātspējas prasības, kas nodrošina efektīvu kapitāla sadali Eiropas Savienībā. Ņemot vērā tirgus attīstību, pašreizējā sistēma vairs nav atbilstīga. Tādēļ jāievieš jauns tiesiskais regulējums.

(15)

Atbilstīgi jaunākajām riska vadības tendencēm Starptautiskajā Apdrošināšanas uzraudzītāju asociācijā, Starptautisko grāmatvedības standartu padomē un Starptautiskajā Aktuāru asociācijā un jaunākajām tendencēm citās finanšu nozarēs ir jāpieņem uz ekonomisku risku orientēta pieeja, kas stimulē apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības pareizi noteikt un vadīt savus riskus. Paredzot īpašus noteikumus par aktīvu un pasīvu, kā arī tehnisko rezervju novērtēšanu, jāpanāk lielāka saskaņotība.

(16)

Galvenais apdrošināšanas un pārapdrošināšanas regulēšanas un uzraudzīšanas mērķis ir pietiekama apdrošinājuma ņēmēju un apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju aizsardzība. Ar terminu apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs ir paredzēts apzīmēt ikvienu fizisku vai juridisku personu, kurai ir tiesības atbilstīgi apdrošināšanas līgumam. Finanšu stabilitāte un taisnīgi un stabili tirgi arī ir apdrošināšanas un pārapdrošināšanas regulēšanas un uzraudzīšanas citi mērķi, kas jāņem vērā, bet tiem nevajadzētu mazināt galvenā mērķa nozīmi.

(17)

Ir paredzams, ka šajā direktīvā noteiktais maksātnespējas režīms panāks vēl labāku apdrošinājuma ņēmēju aizsardzību. Tādēļ dalībvalstīm būs jānodrošina uzraudzības iestādēm resursi, lai tās īstenotu savus pienākumus, kā tas ir noteikts šajā direktīvā. Jāaptver visas vajadzīgās kompetences, tostarp finanšu un cilvēkresursus.

(18)

Dalībvalstu uzraudzības iestāžu rīcībā tāpēc jābūt visiem līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka visā Kopienā apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības veic uzņēmējdarbību kārtīgi, neatkarīgi no tā, vai izmanto tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību. Lai nodrošinātu uzraudzības efektivitāti, visām uzraudzības iestāžu veiktajām darbībām jābūt samērīgām ar apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības uzņēmējdarbībai raksturīgā riska veidu un sarežģītību, neskatoties uz minētās sabiedrības nozīmi tirgus vispārējā finanšu stabilitātē.

(19)

Šai direktīvai nevajadzētu būt pārāk apgrūtinošam mazām un vidējām apdrošināšanas sabiedrībām. Viens no līdzekļiem šā mērķa panākšanai ir proporcionalitātes principa pareiza piemērošana. Minētais princips būtu jāpiemēro prasībām, kas attiecas gan uz apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, gan uz uzraudzības pilnvaru īstenošanu.

(20)

Jo īpaši šai direktīvai nevajadzētu būt pārāk apgrūtinošam apdrošināšanas sabiedrībām, kas specializējas īpašu apdrošināšanas veidu sniegšanā vai nodrošina pakalpojumus īpašiem klientu segmentiem, un tam būtu jāņem vērā, ka šāda specializācija var būt vērtīgs līdzeklis efektivitātes panākšanai un veiksmīgai riska pārvaldībai. Šā mērķa sasniegšanai un pareiza proporcionalitātes principa piemērošanai, būtu jāizstrādā noteikums, ar kuru īpaši ļauj sabiedrībām izmantot savus datus, lai kalibrētu parametrus parakstīšanas riska moduļos, kas ietverti maksātspējas kapitāla prasības standarta formulā.

(21)

Šajā direktīvā būtu jāņem vērā kaptīvo apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību specifika. Tā kā šīs sabiedrības sedz tikai riskus, kas saistīti ar rūpnieciskām vai komerciālām grupām, pie kurām tās pieder, būtu jānodrošina atbilstīgi paņēmieni saskaņā ar proporcionalitātes principu, lai atspoguļotu šo sabiedrību darbības specifiku, apjomu un sarežģītību.

(22)

Pārapdrošināšanas uzraudzībā būtu jāņem vērā pārapdrošināšanas uzņēmējdarbības īpatnības, jo īpaši tās vispārējā būtība, un tas, ka paši apdrošinājuma ņēmēji ir apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības.

(23)

Uzraudzības iestādēm būtu jāspēj iegūt no apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām informāciju uzraudzības vajadzībām, tostarp vajadzības gadījumā informāciju, ko apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības publiskojusi saskaņā ar prasībām par finanšu pārskatiem, iekļaušanu sarakstā vai citām tiesiskām vai normatīvām prasībām.

(24)

Piederības dalībvalsts uzraudzības iestādēm būtu jāatbild par apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību finanšu stabilitātes uzraudzību. Tādēļ tām būtu jāveic regulāras pārbaudes un novērtējumi.

(25)

Uzraudzības iestādēm būtu jāspēj ņemt vērā to, kā aktīvu pārvaldīšanu un risku ietekmē brīvprātīgie rīcības kodeksi un pārredzamības principi, kurus ievēro attiecīgās iestādes, kas veic darījumus ar nereglamentētiem vai alternatīviem ieguldījumu instrumentiem.

(26)

Maksātspējas kapitāla prasība ir priekšnoteikums kvantitatīvo prasību atbilstībai apdrošināšanas nozarē. Tādēļ uzraudzības iestādēm vajadzētu būt pilnvarām noteikt kapitāla palielinājumu maksātspējas kapitāla prasībai tikai izņēmuma apstākļos - gadījumos, kas minēti šajā direktīvā, pēc uzraudzības pārbaudes procesa. Maksātspējas kapitāla prasības standarta formula ir paredzēta, lai atspoguļotu riska profilu vairumam apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību. Tomēr reizēm var gadīties, ka standarta pieeja nepietiekami atspoguļo ļoti īpašu kādas sabiedrības riska profilu.

(27)

Kapitāla palielinājuma noteikšana ir ārkārtas pasākums tādā nozīmē, ka to izmanto tikai kā pēdējo līdzekli gadījumos, kad citi uzraudzības pasākumi nav efektīvi vai atbilstīgi. Turklāt terminu “ārkārtas” ir jāapskata katras sabiedrības konkrētās situācijas kontekstā, nevis saistībā ar to kapitāla palielinājuma gadījumu skaitu, kas noteikti konkrētam tirgum.

(28)

Kapitāla palielinājumu būtu jāsaglabā tikmēr, kamēr netiek uzlaboti apstākļi, kuru dēļ to noteica. Ja daļējam vai pilnīgam iekšējam modelim ir būtiski trūkumi vai ir būtiski pārvaldes trūkumi, uzraudzības iestādēm būtu jānodrošina, ka minētā sabiedrība dara visu iespējamo, lai novērstu trūkumus, kas bijuši par iemeslu tam, ka tika noteikts kapitāla palielinājums. Tomēr gadījumos, kad standartizēta pieeja adekvāti neatspoguļo sabiedrības ļoti īpašo riska profilu, kapitāla palielinājumu var saglabāt vairāku secīgu gadu laikā.

(29)

Dažus riskus var pienācīgi ņemt vērā tikai ar pārvaldes prasībām, nevis ar kvantitatīvām prasībām, kas atspoguļotas maksātspējas kapitāla prasībā. Tādēļ efektīva pārvaldes sistēma ir būtiska apdrošināšanas sabiedrības atbilstīgai vadībai un regulatīvajai sistēmai.

(30)

Pārvaldes sistēma iekļauj riska vadības funkciju, atbilstības funkciju, iekšējās revīzijas funkciju un aktuāra funkciju.

(31)

Funkcija ir administratīva veiktspēja, lai uzņemtos konkrētu pārvaldes uzdevumu veikšanu. Konkrētas funkcijas noteikšana neliedz sabiedrībai brīvi pieņemt lēmumu par šīs funkcijas organizēšanas veidu praksē, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi. Tas nedrīkstētu radīt nepamatoti apgrūtinošas prasības, jo ir jāņem vērā sabiedrības darbības raksturs, apjoms un sarežģītība. Tādēļ šo funkciju nodrošināšanai būtu jāvar izmantot vai nu sabiedrības personālu, vai balstīties uz pieaicināto ekspertu ieteikumiem, vai arī izmantot ekspertu ārpakalpojumus šīs direktīvas noteiktajās robežās.

(32)

Turklāt nelielās un mazāk sarežģītās sabiedrībās viena persona vai organizatoriskā struktūrvienība var veikt vairāk nekā vienu funkciju.

(33)

Pārvaldes sistēmā iekļautās funkcijas tiek uzskatītas par pamatfunkcijām un tādēļ arī svarīgām un izšķirīgām funkcijām.

(34)

Visām personām, kas veic pamatfunkcijas, vajadzētu būt piemērotām un atbilstīgām. Tomēr tikai personām, ka pilda pamatfunkcijas, būtu jāpilda prasības ziņot uzraudzības iestādei.

(35)

Lai novērtētu vajadzīgo kompetences līmeni, kā papildu faktors jāņem vērā to personu profesionālā kvalifikācija un pieredze, kuras faktiski vada sabiedrību vai pilda citas pamatfunkcijas.

(36)

Visām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām kā uzņēmējdarbības stratēģijas neatņemamu daļu regulāri būtu praktizē savu vispārējo maksātspējas vajadzību novērtēšanu, ņemot vērā savu īpašo riska profilu (pašu riska un maksātspējas novērtējums). Šim novērtējumam nav jāizstrādā iekšējais modelis, un to nevar izmantot, lai aprēķinātu citu kapitāla prasību, nevis maksātspējas kapitāla prasību un minimālā kapitāla prasību. Par katra novērtējuma rezultātiem būtu jāziņo uzraudzības iestādei, jo šāds ziņojums ir daļa no informācijas, kas sniedzama uzraudzības mērķu īstenošanai.

(37)

Lai nodrošinātu efektīvu uzraudzību ārpakalpojumiem, ko izmanto funkcijām vai darbībām, ir būtiski, lai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību, kas izmanto ārpakalpojumus, uzraudzības iestādēm būtu pieejami visi attiecīgie dati, kuri ir ārpakalpojumu sniedzēja rīcībā, neskatoties uz to, vai tā ir regulēta, vai neregulēta sabiedrība, kā arī ir tiesības veikt pārbaudes klātienē. Lai ņemtu vērā tirgus attīstību un nodrošinātu, ka ārpakalpojumu izmantošanas nosacījumi joprojām tiek pildīti, uzraudzības iestādēm vajadzētu būt informētām pirms ārpakalpojumi tiek izmantoti izšķirīgām vai svarīgām funkcijām vai darbībām. Šajās prasībās būtu jāņem vērā Apvienotā foruma darbu, un tās atbilst pašreizējiem noteikumiem un praksei banku nozarē, Direktīvai 2004/39/EK un tās piemērošanai kredītiestādēm.

(38)

Lai garantētu pārredzamību, apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām vismaz reizi gadā būtu jāpublisko - proti, jādara pieejamu sabiedrībai drukātā vai elektroniskā veidā bez maksas - būtiska informācija par savu maksātspēju un finanšu stāvokli. Sabiedrībām jāļauj brīvprātīgi publiskot papildu informāciju.

(39)

Būtu jāparedz informācijas apmaiņa starp uzraudzības iestādēm un iestādēm vai struktūrām, kuras saskaņā ar to funkcijām veicina finanšu sistēmas stabilitāti. Tādēļ būtu jāprecizē nosacījumi, ar kādiem iespējama iepriekš minētā informācijas apmaiņa. Turklāt, ja informāciju var atklāt tikai ar uzraudzības iestāžu skaidru piekrišanu, minētajām iestādēm attiecīgā gadījumā būtu jādod iespēja šo piekrišanu dot, paredzot stingru nosacījumu izpildi.

(40)

Būtu jāsekmē uzraudzības konverģence ne tikai attiecībā uz uzraudzības līdzekļiem, bet arī attiecībā uz uzraudzības praksi. Šajā ziņā Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraudzītāju komitejai (CEIOPS), kas izveidota ar Komisijas Lēmumu 2009/79/EK (19), būtu jāuzņemas svarīga loma un regulāri jāziņo Eiropas Parlamentam un Komisijai par sasniegto.

(41)

Informācijas un ziņojumu mērķis, ko CEIOPS jāiesniedz par kapitāla palielinājuma gadījumiem, nav atturēt no to izmantošanas saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, bet gan veicināt vēl lielāku uzraudzības konverģenci kapitāla palielinājuma izmantošanā dažādu dalībvalstu uzraudzības iestāžu starpā.

(42)

Lai mazinātu administratīvo slogu un izvairītos no uzdevumu dublēšanās, uzraudzības iestādēm un valsts statistikas iestādēm būtu jāsadarbojas un jāapmainās ar informāciju.

(43)

Lai stingrāk uzraudzītu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības un aizsargātu apdrošinājuma ņēmējus, obligātajiem revidentiem nozīmē, kura izmantota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/43/EK (2006. gada 17. maijs), ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas (20), vajadzētu būt pienākumam uzreiz ziņot par jebkuriem faktiem, kas var būtiski ietekmēt apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības finanšu situāciju vai administratīvo organizāciju.

(44)

Apdrošināšanas sabiedrībām, kas veic gan dzīvības, gan nedzīvības apdrošināšanas darbības, minētās darbības būtu jāveic atsevišķi, lai aizsargātu dzīvības apdrošinājuma ņēmēju intereses. Jo īpaši, minētajām sabiedrībām būtu jāizvirza tādas pašas prasības kā prasības, ko piemēro līdzvērtīgai apdrošināšanas grupai, kuru veido dzīvības apdrošināšanas sabiedrība un nedzīvības apdrošināšanas sabiedrība, ņemot vērā lielāko kapitāla pārnesamību jauktu apdrošināšanas sabiedrību gadījumā.

(45)

Veicot apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību finanšu stāvokļa novērtējumu, būtu jābalstās uz pareiziem ekonomiskiem principiem un optimāli jāizmanto finanšu tirgos iegūtā informācija, kā arī vispārēji pieejamie dati par apdrošināšanas tehniskajiem riskiem. Maksātspējai izvirzītu prasību pamatā jo īpaši vajadzētu būt visas bilances izvērtējumam.

(46)

Uzraudzības mērķiem izmantotajiem vērtēšanas standartiem iespējami vairāk būtu jāatbilst starptautiskajām grāmatvedības tendencēm, lai mazinātu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību administratīvo slogu.

(47)

Saskaņā ar minēto pieeju kapitāla prasības būtu jāsedz ar pašu kapitālu neatkarīgi no tā, vai tās ir no bilances vai ārpusbilances posteņiem. Pašu kapitāla posteņi būtu jāklasificē trijos līmeņos saskaņā ar kvalitātes kritēriju un atbilstīgi jāierobežo pašu kapitāla izmantojamā summa kapitāla prasību segšanai, jo ne visi finanšu resursi paredz pilnīgu zaudējumu segšanu likvidācijas gadījumā un turpinot darbību. Ierobežojumus, kas piemērojami pašu kapitāla posteņiem, būtu jāpiemēro tikai, lai noteiktu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību maksātspējas stāvokli, un pēc tam tiem nav jāierobežo minēto sabiedrību brīvība attiecībā uz sava iekšējā kapitāla vadību.

(48)

Kopumā aktīvi, kas ir brīvi no jebkādām paredzamām saistībām, ir pieejami zaudējumu segšanai, kas rodas no negatīvām svārstībām darījumos, gan turpinot darbību, gan arī likvidācijas gadījumā. Tādēļ lielākā daļa aktīvu un pasīvu starpības atlikuma, ko aprēķina saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem principiem, būtu jāuzskata par augstas kvalitātes kapitālu (1. līmenis).

(49)

Ne visi aktīvi sabiedrībā ir pilnībā pieejami. Dažās dalībvalstīs specifiski produkti ir norobežotu kapitālu struktūru pamatā, kas sniedz vienai no apdrošinājuma ņēmēju klasēm lielākas tiesības uz aktīviem savā kapitālā. Kaut gan šos aktīvus iekļauj aktīvu un pasīvu starpības atlikuma aprēķināšanā pašu kapitāla nolūkiem, tie faktiski nav pieejami riska novēršanai ārpus norobežotā kapitāla. Lai saglabātu konsekvenci ar ekonomisko pieeju, pašu kapitāla novērtējumu būtu jāpielāgo, lai tajā atspoguļotu atšķirīgo aktīvu būtību, kas ir daļa no norobežošanas pasākumiem. Tāpat maksātspējas kapitāla prasības aprēķinā būtu jāparāda diversifikācijas/koplietošanas samazinājums saistībā ar šo norobežoto kapitālu.

(50)

Dažās dalībvalstīs pastāv prakse, ka apdrošināšanas sabiedrības pārdod dzīvības apdrošināšanas produktus apdrošinājuma ņēmējiem, un apdrošināšanas atlīdzības saņēmēji veic iemaksas sabiedrības riska kapitālā apmaiņā pret visu vai daļu no peļņas, ko rada šīs iemaksas. Šī uzkrātā peļņa veido rezerves kapitālu, kas ir tās juridiskās personas īpašums, kurā šī peļņa ir radīta.

(51)

Rezerves kapitāls būtu jāvērtē saskaņā ar šajā direktīvā paredzēto ekonomisko pieeju. No tāda viedokļa nepietiek ar vienkāršu atsauci uz rezerves kapitāla vērtējumiem obligātajos gada pārskatos. Saskaņā ar pašu līdzekļiem izvirzītām prasībām, uz rezerves kapitālu būtu jāattiecina direktīvas kritēriji par klasifikāciju pa līmeņiem. Inter alia tas nozīmē, ka tikai tāds rezerves kapitāls, kas atbilst prasībām, lai tos klasificētu 1. līmenī, jāatzīst par 1. līmeņa kapitālu.

(52)

Savstarpējas apdrošināšanas un savstarpēja tipa apdrošināšanas apvienības ar mainīgām ieguldījumu summām var pieprasīt saviem dalībniekiem veikt papildu ieguldījumus (papildu ieguldījumu prasība dalībniekiem), lai palielinātu savus finanšu resursus zaudējumu segšanai. Papildu ieguldījumu prasība dalībniekiem var būt ievērojams finansējuma avots savstarpējas apdrošināšanas un savstarpējas apdrošināšanas tipa apvienībām, tostarp gadījumos, kad šīs apvienības saskaras ar negatīvām svārstībām darījumos. Tādēļ papildu ieguldījumu prasība dalībniekiem būtu jāuzskata par papildu pašu kapitāla posteņiem un ar tiem ir atbilstīgi jārīkojas maksātspējas nolūkos. Jo īpaši kuģu īpašnieku savstarpējas apdrošināšanas vai savstarpējas apdrošināšanas veida apvienībām ar mainīgu ieguldījumu, apdrošinot tikai jūras riskus, papildu ieguldījumu prasība dalībniekiem ir sen iedibināta prakse, uz kuru attiecas īpaši atmaksāšanas noteikumi, un šo papildu ieguldījumu prasības apstiprināto apjomu būtu jāuzskata par labas kvalitātes kapitālu (2. līmenis). Tāpat gadījumā, kad savstarpējas apdrošināšanas vai savstarpējas apdrošināšanas veida apvienības papildu ieguldījumu prasība ir līdzīga, šīs prasības apstiprināto apjomu arī būtu jāuzskata par labas kvalitātes kapitālu (2. līmenis).

(53)

Lai apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības varētu izpildīt savas saistības pret apdrošinājuma ņēmējiem un apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem, dalībvalstij būtu jāpieprasa, lai minētās sabiedrības izveidotu atbilstīgas tehniskās rezerves. Aktuāra un statistikas metodoloģijas, kas ir minēto tehnisko rezervju aprēķināšanas pamatā, būtu jāsaskaņo visā Kopienā, lai panāktu labāku salīdzināmību un pārredzamību.

(54)

Tehnisko rezervju aprēķinam būtu jāatbilst aktīvu un citu saistību novērtējumam, jāatbilst tirgum un starptautiskajām grāmatvedības un uzraudzības tendencēm.

(55)

Tādēļ tehnisko rezervju vērtībai būtu jāatbilst summai, ko apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības maksātu pašlaik, ja tā nekavējoties nodotu savas līgumtiesības un saistības citai sabiedrībai. Attiecīgi, tehnisko rezervju vērtībai būtu jāatbilst summai, ko citas apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības (atsauces sabiedrības), iespējams, varētu pieprasīt, lai pārņemtu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas saistības un atbilstu tām. Tehnisko rezervju summai būtu jāatspoguļo pamatā esošā apdrošināšanas portfeļa pazīmes. Tādēļ sabiedrības īpašo informāciju, piemēram, informāciju par prasību pārvaldību un izdevumiem būtu jāizmanto aprēķinā, ciktāl minētā informācija ļauj apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām labāk atspoguļot pamatā esošā apdrošināšanas portfeļa pazīmes.

(56)

Pieņēmumus par atsauces sabiedrībām, kuras uzņemas pārņemt apdrošināšanas un pārapdrošināšanas saistības un atbilst tām, būtu jāsaskaņo visā Kopienā. Jo īpaši pieņēmumus par atsauces sabiedrībām, kas nosaka, vai diversifikācijas sekas ir jāņem vērā riska rezerves aprēķināšanā, un, ja tā – tad kādā mērā, būtu jāizvērtē kā daļu no īstenošanas pasākumu ietekmes novērtējuma un vēlāk ir jāsaskaņo Kopienas līmenī.

(57)

Lai veiktu aprēķinus par tehniskajām rezervjēm, vajadzētu būt iespējai piemērot saprātīgu interpolāciju un ekstrapolāciju no tieši nosakāmas tirgus vērtības.

(58)

Apdrošināšanas saistību sagaidāmo pašreizējo vērtību būtu jāaprēķina, pamatojoties uz pašreizēju un ticamu informāciju un reālistiskiem pieņēmumiem, ņemot vērā apdrošināšanas un pārapdrošināšanas līgumos paredzētās finanšu garantijas un iespējas, lai sniegtu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas saistību ekonomisko novērtējumu. Būtu jāpieprasa izmantot efektīvas un saskaņotas aktuāra metodoloģijas.

(59)

Lai atspoguļotu mazu un vidēju uzņēmumu īpašo situāciju, būtu jāparedz vienkāršotas pieejas tehnisko rezervju aprēķināšanai.

(60)

Uzraudzības režīmā būtu jāiekļauj prasība ņemt vērā risku, kuras pamatā ir perspektīvs aprēķins, lai nodrošinātu precīzu un savlaicīgu uzraudzības iestāžu iejaukšanos, (maksātspējas kapitāla prasība) un minimālais drošības līmenis, par kuru finanšu resursu summa nedrīkstētu kļūt mazāka (minimālā kapitāla prasība). Abas kapitāla prasības būtu jāsaskaņo visā Kopienā, lai nodrošinātu vienādu apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības līmeni. Lai šīs direktīvas režīms labi funkcionētu, vajadzētu būt atbilstīgam intervences posmam starp maksātspējas kapitāla prasību un minimālā kapitāla prasību.

(61)

Lai mazinātu prociklisku ietekmi finanšu sistēmā un lai nepieļautu situāciju, kurā apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības ir nepamatoti spiestas piesaistīt papildu kapitālu vai pārdot savus ieguldījumus nepastāvīgas finanšu tirgu nestabilitātes dēļ, maksātspējas kapitāla prasības standarta formulas tirgus riska modulī būtu jāiekļauj simetrisks pielāgošanas mehānisms attiecībā uz izmaiņām akciju cenu līmenī. Turklāt ārkārtēju finanšu tirgu kritumu gadījumos un, ja šis simetriskais pielāgošanas mehānisms nav pietiekams, lai panāktu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību atbilstību savai maksātspējas kapitāla prasībai, būtu jāparedz noteikums, ar kuru ļauj uzraudzības iestādēm pagarināt laikposmu, kurā apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām jāatjauno maksātspējas kapitāla prasības segšanai piemērots pašu kapitāla līmenis.

(62)

Maksātspējas kapitāla prasībai būtu jāatspoguļo izmantojamā pašu kapitāla līmenis, kas ļauj apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām segt ievērojamus zaudējumus un kas sniedz pamatotu pārliecību apdrošinājuma ņēmējiem un apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem, ka maksājumi tiks izdarīti termiņā.

(63)

Lai nodrošinātu, ka apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, ņemot vērā visas izmaiņas to riska profilā, pastāvīgi ir maksātspējas kapitāla prasības segšanai izmantojams pašu kapitāla līmenis, šīm sabiedrībām būtu jāaprēķina maksātspējas kapitāla prasība vismaz reizi gadā, pastāvīgi tā jāuzrauga un jāveic jauni aprēķini, ja riska profils būtiski mainās.

(64)

Lai sekmētu labu riska vadību un saskaņotu reglamentējošas kapitāla prasības ar nozares praksi, maksātspējas kapitāla prasība būtu jānosaka kā ekonomiskais kapitāls, kas ir apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību rīcībā, lai nodrošinātu, ka bankrots notiek ne biežāk kā reizi 200 gadījumos vai, ka pastāv vismaz ar 99,5 % iespējamība, ka šīs sabiedrības joprojām varēs izpildīt saistības pret apdrošinājuma ņēmējiem un apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem turpmāko 12 mēnešu laikā. Minētais ekonomiskais kapitāls būtu jāaprēķina, pamatojoties uz minēto uzņēmumu patieso riska profilu, ņemot vērā iespējamo risku mazināšanas metožu ietekmi, kā arī diversifikācijas efektus.

(65)

Būtu jāparedz noteikums par standarta formulu noteikšanu maksātspējas kapitāla prasības aprēķināšanai, lai visas apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības varētu novērtēt savu ekonomisko kapitālu. Attiecībā uz standarta formulas struktūru būtu jāpieņem modulāra pieeja, kas nozīmē, ka vispirms jānovērtē individuālā pakļautība katras kategorijas riskam un tikai tad tā jāapkopo. Ja sabiedrības īpašos parametru izmantošana ļauj labāk atspoguļot sabiedrības patieso parakstīšanas riska profilu, tā būtu jāatļauj, ja šādus parametrus iegūst, izmantojot standartizētu metodoloģiju.

(66)

Lai atspoguļotu mazu un vidēju uzņēmumu īpašo situāciju, būtu jāparedz vienkāršotas pieejas maksātspējas kapitāla prasības aprēķināšanai saskaņā ar standarta formulu.

(67)

Principā jaunā uz risku orientētā pieeja neietver jēdzienu par kvantitatīviem ieguldījumu ierobežojumiem un aktīvu atbilstības kritērijus. Tomēr vajadzētu būt iespējai ieviest ieguldījumu ierobežojumus un aktīvu atbilstības kritērijus, lai aptvertu riskus, kas nav pietiekami segti ar standarta formulas apakšmoduli.

(68)

Atbilstīgi uz risku orientētai pieejai maksātspējas kapitāla prasībai vajadzētu būt iespējai īpašos apstākļos standarta formulas vietā izmantot daļējus vai pilnīgus iekšējus modeļus minētās prasības aprēķināšanai. Lai apdrošinājuma ņēmējiem un apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem nodrošinātu līdzvērtīgu aizsardzības līmeni, šādus iekšējus modeļus iepriekš būtu apstiprina uzraudzības iestādē, pamatojoties uz saskaņotiem procesiem un standartiem.

(69)

Ja izmantojamajā pamata pašu kapitāla summa kļūst mazāka par minimālā kapitāla prasību, apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību licence būtu jāanulē, ja minētās sabiedrības īsā laikā nespēj atjaunot izmantojamajā pamata pašu kapitāla summu minimālā kapitāla prasības līmenī.

(70)

Maksātspējas kapitāla prasībai būtu jānodrošina minimālais līmenis, un finanšu resursu apjoms nedrīkstētu būt mazāks par šo līmeni. Līmenis jāaprēķina pēc vienkāršas formulas, ievērojot noteikto minimālo un maksimālo vērtību, pamatojoties uz maksātspējas kapitāla prasību, kurā ņemts vērā riska novērtējums, lai uzraudzības iestādēm nodrošinātu iespēju īstenot arvien pieaugošu iejaukšanos, un tā pamatā ir jābūt datiem, par ko var veikt revīziju.

(71)

Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām vajadzētu būt pietiekamas kvalitātes aktīviem, lai ievērotu vispārējās finansiālās prasības. Visus ieguldījumus, kas pieder apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, būtu jāpārvalda saskaņā ar piesardzīgas ieguldīšanas principu.

(72)

Dalībvalstis nedrīkstētu prasīt, lai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības aktīvus ieguldītu konkrētās aktīvu kategorijās, jo šāda prasība nebūtu saderīga ar Līguma 56. pantā paredzēto kapitāla plūsmas liberalizāciju.

(73)

Jāaizliedz noteikumi, kas ļauj dalībvalstīm jebkādā veidā pieprasīt apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību tehnisko rezervju seguma aktīvu ieķīlāšanu, ja apdrošinātājs ir pārapdrošināts apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībā, kura licencēta saskaņā ar šo direktīvu, vai trešās valsts sabiedrībā, ja minētās trešās valsts uzraudzības režīms tiek uzskatīts par līdzvērtīgu.

(74)

Tiesību aktu sistēmā līdz šim nav paredzēti ne sīki izstrādāti kritēriji plānotās līdzdalības iegūšanas piesardzīgam novērtējumam, ne procedūra to piemērošanai. Tādēļ jāprecizē kritēriji un piesardzīga novērtējuma procedūra, lai nodrošinātu vajadzīgo noteiktību, skaidrību un prognozējamību attiecībā uz vērtēšanas procesu un tā rezultātu. Šādus kritērijus un procedūras noteica Direktīvas 2007/44/EK noteikumi. Tādēļ apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā minētie noteikumi būtu jākodificē un jāiekļauj šajā direktīvā.

(75)

Tādēļ ir svarīgi maksimāli saskaņot minēto procedūru un piesardzīgus novērtējumus visā Kopienā. Noteikumiem par būtisku līdzdalību nebūtu jākavē dalībvalstis pieprasīt, lai uzraudzības iestādes tiktu informētas par līdzdalības iegūšanu apjomā, kas ir mazāks par minētajos noteikumos paredzētajām robežvērtībām, ja dalībvalsts šajā nolūkā paredz ne vairāk kā vienu papildu robežvērtību, kas zemāka par 10 %. Šiem noteikumiem nebūtu arī jākavē uzraudzības iestādes sniegt vispārīgus norādījumus par to, kādos gadījumos šāda līdzdalība uzskatāma par tādu, kurai ir būtiska ietekme.

(76)

Lai palielinātu Eiropas Savienības pilsoņu mobilitāti, transportlīdzekļu īpašnieku atbildības apdrošināšana arvien vairāk tiek piedāvāta arī pāri robežām. Lai nodrošinātu nepārtrauktu pareizu darbību zaļo karšu sistēmai un nolīgumiem starp mehānisko transportlīdzekļu apdrošinātāju valsts birojiem, ir lietderīgi, ka dalībvalstis var prasīt apdrošināšanas sabiedrībām, kas, sniedzot pakalpojumus, veic transportlīdzekļu īpašnieku atbildības apdrošināšanu to teritorijā, pievienoties valsts birojam, kā arī minētajā dalībvalstī izveidotajam garantiju fondam un piedalīties tā finansēšanā. Pakalpojumu sniegšanas dalībvalstij būtu jāprasa sabiedrībām, kas veic transportlīdzekļu īpašnieku atbildības apdrošināšanu, iecelt pārstāvi tās teritorijā, lai savāktu visu vajadzīgo informāciju saistībā ar prasībām un pārstāvētu attiecīgo sabiedrību.

(77)

Iekšējā tirgū apdrošinājuma ņēmēju interesēs ir piekļūt pēc iespējas plašākam Kopienā pieejamo apdrošināšanas pakalpojumu klāstam. Tādēļ dalībvalstij, kurā atrodas ar apdrošināto risku saistītie objekti, vai saistību dalībvalstij būtu jānodrošina, ka nekas nekavē visu Kopienā piedāvāto apdrošināšanas pakalpojumu pārdošanu tās teritorijā, ja šo produktu pārdošana nav pretrunā minētajā dalībvalstī spēkā esošajām tiesību normām, kas aizsargā sabiedrības intereses, un ciktāl piederības dalībvalsts noteikumi neaizsargā sabiedrības intereses.

(78)

Būtu jāparedz noteikumi par sankciju sistēmu, kas piemērojami, ja apdrošināšanas sabiedrība dalībvalstī, kurā atrodas ar apdrošināto risku saistītie objekti, vai saistību dalībvalstī neievēro piemērojamos sabiedrības interešu aizsardzības noteikumus.

(79)

Iekšējā apdrošināšanas tirgū patērētājiem ir plašāka un dažādāka līgumu izvēle. Lai tie pilnībā izmantotu šo dažādību un lielāko konkurenci, būtu jāsniedz patērētājiem jebkura vajadzīgā informācija pirms līguma noslēgšanas un līguma darbības laikā, dodot iespēju izvēlēties savām vajadzībām vislabāk atbilstīgo līgumu.

(80)

Apdrošināšanas sabiedrībai, kas piedāvā palīdzības līgumus, vajadzētu būt nepieciešamajiem līdzekļiem, lai natūrā sniegtu atlīdzību, ko tā piedāvā piemērotā laikposmā. Būtu jānosaka īpaši noteikumi, lai aprēķinātu maksātspējas kapitāla prasību un minimālā kapitāla prasības absolūto minimālo vērtību, kam vajadzētu būt šādas sabiedrības rīcībā.

(81)

Efektīvas Kopienas kopapdrošināšana darbības, uz kurām pēc būtības vai apmēra dēļ visdrīzāk attieksies starptautiska kopapdrošināšana, būtu jāsekmē ar minimālu saskaņošanu, lai novērstu konkurences traucējumus un atšķirīgu attieksmi. Šajā ziņā vadošajai apdrošināšanas sabiedrībai būtu jānovērtē prasības un jāprecizē tehnisko rezervju apjoms. Turklāt Kopienas kopapdrošināšanas jomā būtu jāparedz īpaša sadarbība gan dalībvalstu uzraudzības iestāžu starpā, gan starp minētājām iestādēm un Komisiju.

(82)

Apdrošināto personu aizsardzības interesēs būtu jāsaskaņo valsts tiesību akti par juridisko izdevumu apdrošināšanu. Interešu konflikti, kas jo īpaši rodas sakarā ar to, ka apdrošināšanas sabiedrība apdrošina citu personu vai apdrošina personu attiecībā gan uz juridiskajiem izdevumiem, gan jebkurā citā apdrošināšanas veidā, pēc iespējas būtu jānovērš vai jāspēj atrisināt. Tādējādi ar dažādiem līdzekļiem var panākt atbilstīgu apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības līmeni. Neatkarīgi no izvēlētā risinājuma apdrošināto intereses juridisko izdevumu apdrošināšanā būtu jāaizsargā līdzvērtīgi.

(83)

Konfliktus starp apdrošinātajām personām un apdrošināšanas sabiedrībām, kas sedz juridiskos izdevumus, būtu jāatrisina iespējami taisnīgi un ātri. Tādēļ ir lietderīgi, ka dalībvalstis paredz šķīrējtiesas procesu vai citu procedūru, kura sniedz pielīdzināmas garantijas.

(84)

Dažās dalībvalstīs privātpersonu vai brīvprātīgā veselības apdrošināšana darbojas kā daļēja vai pilnīga alternatīva veselības apdrošināšanai, ko sniedz sociālā nodrošinājuma sistēmas. Šādai veselības apdrošināšanai ir īpatnības, kas to atšķir no citām zaudējumu apdrošināšanas un dzīvības apdrošināšanas nozarēm tādā ziņā, ka ir vajadzība nodrošināt apdrošinājuma ņēmējiem iespējas neatkarīgi no personu vecuma vai riska veida efektīvi izmantot privātpersonu veselības apdrošināšanu vai brīvprātīgi izraudzītu veselības apdrošināšanu. Ņemot vērā veselības apdrošināšanas līgumu būtību un sociālās sekas, dalībvalstu, kurā atrodas ar apdrošināto risku saistītie objekti, kompetentajām iestādēm privātpersonu vai brīvprātīgi izraudzītas veselības apdrošināšanas gadījumā būtu jāspēj izvirzīt prasību regulāri ziņot par vispārīgajiem un īpašajiem nosacījumiem, lai būtu iespējams pārbaudīt, vai šie līgumi ir daļēja vai pilnīga alternatīva veselības apdrošināšanai, ko sniedz sociālā nodrošinājuma sistēma. Šāda pārbaude nedrīkstētu būt priekšnoteikums pakalpojumu pārdošanai.

(85)

Tādēļ dažas dalībvalstis ir pieņēmušas īpašas tiesību normas. Lai aizsargātu sabiedrības intereses, šādas tiesību normas, ja vien tās pārmērīgi neierobežo tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, būtu jāvar pieņemt vai paturēt spēkā, nosakot, ka tās vienādi piemērojamas. Šīs tiesību normas pēc būtības var atšķirties atkarībā no apstākļiem katrā dalībvalstī. Mērķi aizsargāt sabiedrības intereses var sasniegt arī tā, ka sabiedrībām, kuras piedāvā privātpersonu veselības apdrošināšanu vai brīvprātīgu veselības apdrošināšanu, tiek pieprasīts piedāvāt standarta apdrošināšanas līgumus, kas atbilst apdrošināšanai, kuru paredz valsts sociālā nodrošinājuma sistēma, ar prēmiju likmēm, kas nepārsniedz maksimālās, kā arī piedalīties zaudējumu atlīdzināšanas programmās. Var arī noteikt prasību, ka privātpersonu veselības apdrošināšanas vai brīvprātīgās veselības apdrošināšanas tehniskajai bāzei jābūt līdzīgai dzīvības apdrošināšanas tehniskajai bāzei.

(86)

Dalībvalstīm būtu jāvar pieprasīt, lai apdrošināšanas sabiedrība, kas to teritorijā uz savu risku piedāvā obligāto apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā, ievērotu valsts tiesību aktus par šādu apdrošināšanu. Tomēr šāda prasība nedrīkstētu attiekties uz noteikumiem par finanšu uzraudzību, par ko atbild vienīgi piederības dalībvalsts.

(87)

Dažas dalībvalstis atbrīvo apdrošināšanas darījumus no jebkādiem netiešajiem nodokļiem, bet lielākā daļa piemēro īpašus nodokļus un citus atskaitījumus, tostarp papildu maksājumus, kas paredzēti kompensācijas iestādēm; Dalībvalstīs, kurās šos nodokļus un maksājumus piemēro, to struktūra un likme ievērojami atšķiras. Ir vēlams novērst esošās atšķirības, kas dzīvības apdrošināšanas pakalpojumu jomā starp dalībvalstīm izraisa konkurences traucējumus. Līdz turpmākai saskaņošanai, problēmu varētu risināt tā, ka nodokļu sistēmas un citu maksājumu piemērošanu nosaka dalībvalsts, kurā atrodas ar apdrošināto risku saistītie apdrošināšanas objekti, vai saistību dalībvalsts, un dalībvalsts ziņā ir nodrošināt šo nodokļu un maksājumu iekasēšanu.

(88)

Dalībvalstīm, kurām nav jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs), par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (21) saskaņā ar šo direktīvu, būtu jāpiemēro minētās regulas noteikumi, lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami apdrošināšanas līgumiem, kuri ietilpst minētās regulas 7. panta darbības jomā.

(89)

Lai ņemtu vērā pārapdrošināšanas starptautiskos aspektus, būtu jāparedz iespēja slēgt starpvalstu nolīgumus ar trešām valstīm, kuru mērķis ir noteikt līdzekļus to pārapdrošinātāju uzraudzībai, kas veic uzņēmējdarbību līgumslēdzēju pušu teritorijā. Turklāt būtu jāparedz elastīga procedūra, lai Kopienas līmenī varētu novērtēt trešo valstu uzraudzības principu līdzvērtību, nolūkā uzlabot to pārapdrošināšanas pakalpojumu liberalizāciju trešās valstīs, kas tiek sniegti, dibinot sabiedrību vai nodrošinot pārrobežu pakalpojums.

(90)

Ierobežotas pārapdrošināšanas darījumu īpašās būtības dēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības, kas slēdz ierobežotas pārapdrošināšanas līgumus vai veic ierobežotas pārapdrošināšanas darījumus, var pareizi noteikt un kontrolēt riskus, kuri izriet no minētajiem līgumiem vai darījumiem.

(91)

Būtu jāparedz atbilstīgi noteikumi īpašam nolūkam dibinātām sabiedrībām, kas uzņemas apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību riskus un kas nav apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības. Summas, kas atgūstamas no īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības, būtu jāuzskata par summām, kuras var atskaitīt atbilstīgi pārapdrošināšanas vai retrocesijas līgumiem.

(92)

Uz īpašam nolūkam dibinātām sabiedrībām, kuras ir saņēmušas licenci pims 2012. gada 31. oktobra, attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kura atļāvusi īpašam nolūkam dibinātās sabiedrības izveidi. Tomēr, lai izvairītos no regulējuma arbitrāžas, šīs direktīvas noteikumiem būtu attiecas uz jebkuru jaunu darbību, ko uzsākusi īpašam nolūkam dibinātā sabiedrība pēc 2012. gada 31. oktobra.

(93)

Tā kā aizvien pieaug pārrobežu apdrošināšana, pēc iespējas jāsamazina atšķirības starp dalībvalstu režīmiem attiecībā uz īpašam nolūkam dibinātām sabiedrībām, un kurām attiecas šī direktīva, ņemot vērā to uzraudzības struktūras.

(94)

Turpmāku darbu saistībā ar īpašam nolūkam dibinātajām sabiedrībām būtu jāveic, ņemot vērā citos finanšu sektoros paveikto darbu.

(95)

Pasākumiem attiecībā uz apdrošināšanas grupas apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību uzraudzību būtu jādod iespēja iestādēm, kas uzrauga apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību, sagatavot labāk pamatotu spriedumu par tā finanšu stāvokli.

(96)

Veicot šādas grupas uzraudzību, atbilstīgi būtu jāņem vērā apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrības un jauktas darbības apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrības. Tomēr šajā direktīvā nekādā ziņā nebūtu jāparedz, ka dalībvalstīm piemēro minēto uzņēmumu uzraudzība atsevišķi.

(97)

Lai gan atsevišķu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību uzraudzība joprojām ir apdrošināšanas uzraudzības galvenais princips, būtu jānosaka, kurām sabiedrībām piemēro uzraudzību grupas līmenī.

(98)

Atbilstīgi Kopienas un valsts tiesību aktiem sabiedrībām, jo īpaši savstarpējām apdrošināšanas un savstarpējām apdrošināšanas veida apvienībām būtu jāspēj veidot apvienības vai grupas, kuru pamatā nav kapitāla saikņu, bet gan oficiāli noteiktas stipras un pastāvīgas attiecības, kas balstās uz līgumisku vai citu materiālu atzīšanu, kas garantē finanšu solidaritāti starp šīm sabiedrībām. Ja ar centralizētu koordināciju rodas dominējoša ietekme, savstarpējās apdrošināšanas vai savstarpējās apdrošināšanas veida apvienības būtu jāuzrauga saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem, kā noteikumiem par grupām, kuru pamatā ir kapitāla saiknes, lai panāktu apdrošinājuma ņēmēju piemērotu aizsardzības līmeni un līdzvērtīgus konkurences apstākļus grupu starpā.

(99)

Grupu uzraudzība katrā ziņā būtu jāpiemēro galējā mātesuzņēmuma līmenī, kam galvenais birojs ir Kopienā. Tomēr dalībvalstīm būtu jāspēj atļaut uzraudzības iestādēm piemērot grupas uzraudzību ierobežotam skaitam zemāku līmeņu, ja tās uzskata to par vajadzīgu.

(100)

Jāaprēķina maksātspēja grupas līmenī apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, kas ir grupas daļa.

(101)

Konsolidētajā maksātspējas kapitāla prasībā grupai būtu jāņem vērā risku globālā diversifikācija, kas pastāv visās šīs grupas apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībās, lai tādējādi pienācīgi atspoguļotu šīs grupas pakļautību riskam.

(102)

Būtu jāparedz iespēja apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, kas pieder pie grupas, pieprasīt iekšējā modeļa apstiprināšanu, kurš izmantojams maksātspējas aprēķināšanai gan grupas, gan individuālā līmenī.

(103)

Tā kā dažos šīs direktīvas noteikumos skaidri noteikta CEIOPS starpnieka vai konsultatīvā loma, tas nedrīkstētu CEIOPS traucēt pildīt starpnieka vai konsultatīvu lomu arī saistībā ar citiem noteikumiem.

(104)

Šajā direktīvā atspoguļots novatorisks uzraudzības modelis, kurā galvenā nozīme piešķirta grupas uzraudzības iestādei, vienlaikus atzīstot un saglabājot vienas uzraudzības iestādes nozīmīgo lomu. Uzraudzības iestāžu pilnvaras un pienākumi ir nesaraujami saistīti ar to atbildību.

(105)

Visiem apdrošinājuma ņēmējiem un apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem būtu jāsaņem vielīdzīga attieksme, neatkarīgi no viņu valstspiederības vai pastāvīgās dzīvesvietas. Tādēļ katrai dalībvalstij būtu jānodrošina, ka visi pasākumi, ko uzraudzības iestāde ir veikusi, pamatojoties uz tai piešķirto dalībvalsts pilnvarojumu, netiks uzskatīti kā tādi, kas ir pret šīs dalībvalsts vai dalībvalsts apdrošinājuma ņēmēju un apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju interesēm. Visos prasību apmierināšanas un sabiedrību likvidāciju gadījumos, aktīvi, ievērojot taisnīguma principu, būtu jāpiešķir visiem attiecīgajiem apdrošinājuma ņēmējiem neatkarīgi no to valstspiederības vai pastāvīgās dzīvesvietas.

(106)

Jānodrošina, lai pašu kapitāls grupā tiktu atbilstīgi sadalīts un būtu pieejams, lai vajadzības gadījumā aizsargātu apdrošinājuma ņēmējus un apdrošināšanas atlīdzības saņēmējus. Tādēļ apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām grupā vajadzētu būt pietiekamam pašu kapitālam, lai segtu maksātspējas kapitāla prasību.

(107)

Visām uzraudzības iestādēm, kas iesaistītas grupas uzraudzībā būtu jāizprot pieņemtie lēmumi, jo īpaši, ja šos lēmumus ir pieņēmusi grupas uzraudzības iestāde. Tādēļ ar būtisku informāciju, tiklīdz tā kļūst pieejama vienai no uzraudzības iestādēm, pēc iespējas ātrāk būtu jāapmainās ar pārējām uzraudzības iestādēm, lai visām uzraudzības iestādēm būtu savs viedoklis, kura pamatā būtu vienāds informācijas daudzums. Ja attiecīgās uzraudzības iestādes nespēj vienoties, būtu jālūdz kvalificēts padoms no CEIOPS, lai atrisinātu radušos situāciju.

(108)

Apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrības, trešās valsts apdrošināšanas sabiedrības vai pārapdrošināšanas sabiedrības apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas meitasuzņēmuma maksātspēju var iespaidot grupas, pie kuras tā pieder, finanšu resursi un to sadale minētajā grupā. Tādēļ uzraudzības iestādes būtu jānodrošina ar līdzekļiem grupu uzraudzībai un attiecīgu pasākumu veikšanai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības līmenī, ja tās maksātspēja ir vai var tikt apdraudēta.

(109)

Apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību finanšu stāvokli var iespaidot riska koncentrācija vai grupas iekšējie darījumi. Uzraudzības iestādēm būtu jāspēj veikt uzraudzību šāda riska koncentrācijai un šādiem grupas iekšējiem darījumiem, ņemot vērā attiecību raksturu gan regulētās, gan neregulētās sabiedrībās, tostarp apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrībās un jauktas darbības apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrībās, un noteikt atbilstīgus pasākumus apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības līmenī, ja tās maksātspēja ir vai var tikt apdraudēta.

(110)

Apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām grupā vajadzētu būt ar atbilstīgu pārvaldes sistēmu, kas jāpakļauj uzraudzības pārbaudei.

(111)

Visām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību grupām, kam piemēro grupas uzraudzību, vajadzētu būt pakļautām grupas uzraudzības iestādei, kura izraudzīta no iesaistīto uzraudzības iestāžu vidus. Grupas uzraudzības iestādes tiesībās un pienākumos būtu jāiekļauj atbilstīgas koordinēšanas un lēmumu pieņemšanas pilnvaras. Uzraudzības iestādēm, kas iesaistītas pie vienas un tās pašas grupas piederošu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību uzraudzībā, jānosaka koordinēšanas pasākumi.

(112)

Saistībā ar arvien pieaugošajām grupas uzraudzības iestādes kompetences jomām, būtu jānodrošina, ka netiek patvaļīgi apieti grupas uzraudzības iestādes izraudzīšanās kritēriji. Jo īpaši gadījumos, kad grupas uzraudzības iestāde tiks izraudzīta, ņemot vērā grupas struktūru un apdrošināšanas un pārapdrošināšanas darbību relatīvo nozīmīgumu dažādos tirgos, par grupas iekšējiem darījumiem, kā arī par grupas pārapdrošināšanu nedrīkst veikt divkāršu aprēķinu, novērtējot to relatīvo nozīmīgumu tirgū.

(113)

Uzraudzības iestādēm no visām dalībvalstīm, kurās grupas sabiedrības veic uzņēmējdarbību, būtu jāiesaistās grupu uzraudzībā ar uzraudzītāju kolēģijas starpniecību (kolēģija). Visām uzraudzības iestādēm vajadzētu būt piekļuvei informācijai, kas ir pieejama citām uzraudzības iestādēm kolēģijā, un tām būtu aktīvi un pastāvīgi jāiesaistās lēmumu pieņemšanā. Būtu jāizveido sadarbība to iestāžu starpā, kuras atbild par apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību uzraudzību, kā arī sadarbība starp minētajām iestādēm un iestādēm, kas atbild par tādu sabiedrību uzraudzību, kas darbojas citās finanšu nozarēs.

(114)

Kolēģijas darbam vajadzētu būt samērīgam ar visu to sabiedrību uzņēmējdarbības risku veidu, pakāpi un sarežģītību, kuras veido grupu un iesaistās pārrobežu aspektā. Kolēģiju būtu jāizveido, lai nodrošinātu kolēģijas sastāvā esošo uzraudzības iestāžu sadarbības, informācijas apmaiņas un apspriešanās efektīvu īstenošanu saskaņā ar šo direktīvu. Uzraudzības iestādēm būtu jāizmanto kolēģija, lai veicinātu savu attiecīgo lēmumu konverģenci un cieši sadarbotos, veicot uzraudzības darbības visā grupā atbilstīgi saskaņotiem kritērijiem.

(115)

Šajā direktīvā CEIOPS būtu jāparedz konsultatīva loma. CEIOPS ieteikumi attiecīgajai uzraudzības iestādei nav saistoši, tai pieņemot lēmumu, tomēr attiecīgā uzraudzības iestāde pilnībā ņem vērā minētos ieteikumus un paskaidro ikvienu būtisku atkāpi no tiem.

(116)

Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, kas ir daļa no grupas, kurai galvenais birojs neatrodas Kopienā, būtu jāpiemēro līdzvērtīgi un atbilstīgi grupas uzraudzības pasākumi. Tādēļ būtu jānodrošina pārredzamība attiecībā uz noteikumiem un informācijas apmaiņu ar trešo valstu iestādēm visos attiecīgos apstākļos. Lai nodrošinātu saskaņotu pieeju trešās valsts apdrošināšanas un pārapdrošināšanas uzraudzības līdzvērtības noteikšanai un novērtēšanai, būtu jāizstrādā noteikums, ar kuru saskaņā Komisijai jāpieņem saistošs lēmums par trešās valsts maksātspējas režīma līdzvērtību. Līdzvērtības novērtējumu trešām valstīm, par kurām Komisija nav pieņēmusi lēmumu, būtu jāveic grupas uzraudzības iestādēm pēc apspriešanās ar citām attiecīgajām uzraudzības iestādēm.

(117)

Valstu tiesību akti par apdrošināšanas sabiedrību sanācijas pasākumiem un likvidācijas procesu nav saskaņoti, tāpēc ir lietderīgi iekšējā tirgū nodrošināt savstarpēju atzīšanu dalībvalstu tiesību aktiem par apdrošināšanas sabiedrību sanācijas pasākumiem un likvidāciju, kā arī nepieciešamo sadarbību, jo ir vajadzīga šādu pasākumu vienota piemērošana, universālums, koordinācija un publicitāte, kā arī vienāda attieksme pret apdrošināšanas kreditoriem un to aizsardzību.

(118)

Būtu jānodrošina, ka sanācijas pasākumi, ko pieņēmusi dalībvalsts kompetentā iestāde, lai saglabātu vai atjaunotu apdrošināšanas sabiedrības finanšu stabilitāti un cik vien iespējams novērstu likvidācijas situāciju, ir pilnībā spēkā visā Kopienā. Tomēr nedrīkstētu ietekmēt šādu sanācijas pasākumu, kā arī likvidācijas procesa rezultātus vis-à-vis trešām valstīm.

(119)

Būtu jānošķir sanācijas pasākumu un likvidācijas procesa kompetentās iestādes no apdrošināšanas sabiedrību uzraudzības iestādēm.

(120)

Definējot jēdzienu filiāle maksātnespējas vajadzībām, saskaņā ar maksātnespējas principiem būtu jāņem vērā apdrošināšanas sabiedrības kā atsevišķas juridiskas personas statuss. Tomēr piederības dalībvalsts tiesību aktos būtu jānosaka, kā, likvidējot apdrošināšanas sabiedrību, rīkoties ar aktīviem un pasīviem, kas ir tādu neatkarīgu personu rīcībā, kurām piešķirtas pastāvīgas pilnvaras pārstāvēt šo apdrošināšanas sabiedrību.

(121)

Būtu jāparedz nosacījumi, ar kādiem šo direktīvu attiecina uz likvidācijas procesu, kas nav pamatots ar maksātnespēju, paredzot paritāru kārtību maksājumiem saskaņā ar apdrošināšanas atlīdzību prasībām. Valsts algu garantiju sistēmā būtu jāparedz iespēja pārņemt apdrošināšanas sabiedrību darbinieku prasības, kas izriet no darba līgumiem un darba attiecībām. Šādām pārņemtām prasībām būtu piemēro noteikumus, kas paredzēti piederības dalībvalsts tiesību aktos (lex concursus).

(122)

Sanācijas pasākumi neliedz uzsākt likvidācijas procesu. Tādēļ vajadzētu būt iespējai likvidācijas procesu uzsākt bez sanācijas pasākumu pieņemšanas vai pēc tās, un to var pārtraukt ar mierizlīgumu vai līdzvērtīgiem pasākumiem, tostarp sanācijas pasākumiem.

(123)

Tikai piederības dalībvalsts kompetentajām iestādēm būtu jādod tiesības pieņemt lēmumus par apdrošināšanas sabiedrību likvidācijas procesa uzsākšanu. Šiem lēmumiem vajadzētu būt spēkā visā Kopienā, un tos būtu jāatzīst visām dalībvalstīm. Šos lēmumus būtu jāpublicē saskaņā ar piederības dalībvalsts procedūru un Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Informācija būtu jādara pieejama arī zināmiem kreditoriem, kas ir rezidenti Kopienā un kam vajadzētu būt tiesībām iesniegt prasības vai apsvērumus.

(124)

Likvidācijas procesā būtu jāņem vērā visi apdrošināšanas sabiedrības aktīvi un pasīvi.

(125)

Piederības dalībvalsts tiesību aktos būtu jāreglamentē visi nosacījumi likvidācijas procesa uzsākšanai, vadīšanai un izbeigšanai.

(126)

Lai panāktu koordinētu dalībvalstu rīcību, piederības dalībvalsts uzraudzības iestādēm un visu pārējo dalībvalsts uzraudzības iestādēm nekavējoties būtu jāsaņem informācija par likvidācijas procesa uzsākšanu.

(127)

Ir ļoti svarīgi, lai likvidācijas procesā apdrošinātās personas, apdrošinājuma ņēmēji, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēji un cietusī puse, kam ir tiesības tieši iesniegt prasību pret apdrošināšanas sabiedrību par apdrošināšanas darījumiem, būtu aizsargātas, t. i., lai šāda aizsardzība neietvertu prasības, kuras izriet nevis no pienākumiem, kas paredzēti apdrošināšanas līgumos vai apdrošināšanas darījumos, bet no pārstāvja izraisītas civiltiesiskās atbildības, par kuru atbilstīgi apdrošināšanas līgumam vai darījumam piemērojamajiem tiesību aktiem pārstāvis nav atbildīgs saskaņā ar šādu līgumu vai darījumu. Lai sasniegtu minēto mērķi, dalībvalstīm būtu jādod iespēja izvēlēties kādu no līdzvērtīgām metodēm, lai nodrošinātu īpašus apstākļus apdrošināšanas kreditoriem, neviena no kurām nekavē dalībvalsti grupēt dažādu kategoriju apdrošināšanas prasības. Turklāt atbilstīgi būtu jālīdzsvaro apdrošināšanas kreditoru aizsardzība un citu tādu priviliģēto kreditoru aizsardzība, ko aizsargā minētās dalībvalsts tiesību akti.

(128)

Likvidācijas procesa uzsākšanai būtu jāietver tās darbības licences anulēšana, kas piešķirta apdrošināšanas sabiedrībai, ja vien tā jau nav anulēta.

(129)

Kreditoriem vajadzētu būt tiesībām iesniegt prasības vai rakstiskus apsvērumus likvidācijas procesā. Prasības, ko iesnieguši kreditori, kuru dzīvesvieta ir dalībvalstī, kas nav piederības dalībvalsts, būtu jāizskata tieši tāpat kā līdzvērtīgas prasības piederības dalībvalstī neatkarīgi no viņu valstiskās piederības vai pastāvīgās dzīvesvietas.

(130)

Lai aizsargātu tiesisko paļāvību un pārliecību par dažiem darījumiem dalībvalstīs, kas nav piederības dalībvalsts, būtu jānosaka tiesību akts, ko piemēro, ja sanācijas pasākumi un likvidācijas procedūra ietekmē nepabeigtus tiesas procesus un no tiesas procesiem izrietošas individuālas izpildes darbības.

(131)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgos pasākumus būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (22).

(132)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt pasākumus par pielikumu pielāgošanu un pasākumus, ar ko jo īpaši precizē uzraudzības pilnvaras un veicamās darbības un ar ko nosaka sīkākas prasības tādās jomās kā pārvaldes sistēma, informācijas publiskošana, vērtēšanas kritēriji attiecībā uz būtisku līdzdalību, tehnisko rezervju un kapitāla prasību aprēķināšana, ieguldījumu noteikumi un grupu uzraudzība. Komisija būtu arī jāpilnvaro pieņemt īstenošanas pasākumus, kas piešķir trešām valstīm līdzvērtības statusu ar šīs direktīvas noteikumiem. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, inter alia, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(133)

Ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un ka to mēroga un ietekmes dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(134)

Padomes Direktīva 64/225/EEK (1964. gada 25. februāris) par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību pārapdrošināšanas un retrocesijas jomā (23), Padomes Direktīva 73/240/EEK (1973. gada 24. jūlijs), ar ko atceļ ierobežojumus attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību tiešās apdrošināšanas jomā, kas nav dzīvības apdrošināšana (24), Padomes Direktīva 76/580/EEK (1976. gada 29. jūnijs), ar ko groza Direktīvu 73/239/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana (25), un Padomes Direktīva 84/641/EEK (1984. gada 10. decembris), ar ko groza, jo īpaši attiecībā uz palīdzību tūristiem, Padomes Pirmā direktīva (73/239/EEK) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana (26), ir novecojušas un tādēļ skaidrības labad būtu jāatceļ.

(135)

Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina uz tiem noteikumiem, kuros ieviestas būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējām direktīvām. Pienākums transponēt nemainītos noteikumus ir paredzēts iepriekšējās direktīvās.

(136)

Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstu saistības attiecībā uz termiņiem, lai valsts tiesību aktos transponētu VI pielikuma B daļā norādītās direktīvas,

(137)

Komisija pārskatīs esošo garantiju sistēmu piemērotību apdrošināšanas sektorā un izstrādās atbilstīgu tiesību aktu priekšlikumu.

(138)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/41/EK (2003. gada 3. jūnijs) par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību (27) 17. panta 2. punktā ir atsauce uz spēkā esošajiem tiesību aktiem par maksātspējas normām. Status quo nodrošināšanas nolūkos šīs atsauces būtu jāsaglabā. Komisijai vajadzētu iespējami ātri pārskatīt Direktīvu 2003/41/EK atbilstīgi šīs direktīvas 21. panta 4. punktam. Komisijai ar CEIOPS atbalstu būtu jāizstrādā pienācīga maksātspējas noteikumu sistēma iestādēm pensiju nodrošināšanai, vienlaikus pilnībā ņemot vērā apdrošināšanas sabiedrību būtiskās atšķirības, un tādēļ tā nedrīkstētu skart šīs direktīvas noteikumu piemērošanu minētajām iestādēm.

(139)

Pieņemot šo direktīvu, tiek izmainīts apdrošināšanas sabiedrības riska profils attiecībā pret apdrošinājuma ņēmēju. Komisijai pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā 2010. gada beigās būtu jāiesniedz priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/92/EK (2002. gada 9. decembris) par apdrošināšanas starpniecību (28) grozījumiem, ņemot vērā šīs direktīvas ietekmi uz apdrošinājuma ņēmējiem.

(140)

ES finanšu nozares regulatīvajā un uzraudzības modelī ir ārkārtīgi vajadzīgas turpmākas plaša apjoma reformas, un Komisijai tās būtu ātri jāsagatavo, pienācīgi ņemot vērā Jacques de Larosière vadītās ekspertu grupas 2009. gada 25. februāra secinājumus. Komisijai būtu jāierosina tiesību akti to trūkumu novēršanai, kas atklāti saistībā ar noteikumiem uzraudzības saskaņošanas un sadarbības noteikumu jomā.

(141)

CEIOPS ir jāaicina sniegt ieteikumus par labāko risinājumu jautājumiem attiecībā uz grupas uzraudzības un kapitāla pārvaldības uzlabojumiem apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību grupā. CEIOPS būtu jāaicina sniegt ieteikumus, kas palīdzētu Komisijai izstrādāt priekšlikumus saskaņā ar nosacījumiem, kuri atbilst apdrošinājuma ņēmēju (un apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju) augsta līmeņa aizsardzībai un finansiālas stabilitātes nodrošināšanai. Šajā sakarībā CEIOPS būtu jāaicina sniegt ieteikumus Komisijai par tādu iespējamu turpmāku šīs direktīvas grozījumu struktūru un principiem, kuri var būt vajadzīgi, lai ieviestu ierosinātās izmaiņas. Komisijai būtu jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei, pievienojot attiecīgus priekšlikumus, par apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību grupu konsultatīvās uzraudzības alternatīviem režīmiem, kas uzlabotu grupu efektīvu kapitāla pārvaldību, ja tā ir pārliecināta, ka pastāv šāda režīma ieviešanai piemērots atbalstošs tiesiskais regulējums.

Jo īpaši ir vēlams, lai grupas atbalsta režīma darbībai būtu stabili pamati, kas balstītos uz pastāvošām saskaņotām un atbilstīgi finansētām apdrošināšanas garantiju sistēmām, saskaņotu un juridiski saistošu sistēmu kompetentām iestādēm, centrālām bankām un finanšu ministrijām, kura paredzēta krīžu pārvarēšanai, atrisināšanai un finansiālā sloga sadalīšanai un kura attiecīgi savieto uzraudzības pilnvaras ar pienākumiem fiskālajā jomā, juridiski saistošu sistēmu uzraudzības strīdu starpniecībai, saskaņotu sistēmu attiecībā uz agrīno iejaukšanos un saskaņotu sistēmu attiecībā uz aktīvu pārskaitījumu, maksātnespējas un likvidācijas procedūras saskaņotu sistēmu, kas novērš attiecīgo valsts sabiedrību vai uzņēmējdarbības tiesību šķēršļus aktīvu pārskaitījumiem. Savā ziņojumā Komisijai būtu arī jāņem vērā diversifikācijas ietekmes izmaiņas laikā, risks, kas saistīts ar dalību grupā, centralizētas grupas riska vadības metodes, grupas iekšējo modeļu darbība, kā arī grupas iekšējo darījumu uzraudzība un riska koncentrācija.

(142)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (29) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kurās pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

I SADAĻA

I NODAĻA

1. iedaļa

2. iedaļa

1. apakšiedaļa

2. apakšiedaļa

3. apakšiedaļa

4. apakšiedaļa

3. iedaļa

II NODAĻA

III NODAĻA

IV NODAĻA

1. iedaļa

2. iedaļa

3. iedaļa

4. iedaļa

5. iedaļa

6. iedaļa

V NODAĻA

VI NODAĻA

1. iedaļa

2. iedaļa

3. iedaļa

1. apakšiedaļa

2. apakšiedaļa

3. apakšiedaļa

4. iedaļa

1. apakšiedaļa

2. apakšiedaļa

3. apakšiedaļa

5. iedaļa

6. iedaļa

VII NODAĻA

VIII NODAĻA

1. iedaļa

2. iedaļa

1. apakšiedaļa

2. apakšiedaļa

3. iedaļa

1. apakšiedaļa

2. apakšiedaļa

4. iedaļa

5. iedaļa

IX NODAĻA

1. iedaļa

2. iedaļa

X NODAĻA

II SADAĻA

I NODAĻA

1. iedaļa

2. iedaļa

3. iedaļa

4. iedaļa

5. iedaļa

1. apakšiedaļa

2. apakšiedaļa

II NODAĻA

1. iedaļa

2. iedaļa

3. iedaļa

4. iedaļa

5. iedaļa

6. iedaļa

III NODAĻA

IV NODAĻA

III SADAĻA

I NODAĻA

1. iedaļa

2. iedaļa

3. iedaļa

II NODAĻA

1. iedaļa

1. apakšiedaļa

2. apakšiedaļa

3. apakšiedaļa

4. apakšiedaļa

5. apakšiedaļa

6. apakšiedaļa

2. iedaļa

3. iedaļa

III NODAĻA

IV NODAĻA

V NODAĻA

IV SADAĻA

I NODAĻA

II NODAĻA

III NODAĻA

IV NODAĻA

V SADAĻA

VI SADAĻA

I NODAĻA

1. iedaļa

2. iedaļa

II NODAĻA

I PIELIKUMS

A.

B.

II PIELIKUMS

III PIELIKUMS

A.

B.

C.

IV PIELIKUMS

1.

2.

3.

4.

V PIELIKUMS

VI PIELIKUMS

A daļa

B daļa

VII PIELIKUMS

1)

patstāvīgas uzņēmējdarbības uzsākšana un veikšana Kopienā tiešās apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā,

2)

apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību grupu uzraudzība,

3)

tiešās apdrošināšanas sabiedrību reorganizācija un likvidācija.

a)

šādām dzīvības apdrošināšanas darbībām, ja tās sniedz uz līguma pamata:

b)

šādiem darījumiem uz līguma pamata, ciktāl uz tiem attiecas to iestāžu uzraudzība, kuras atbild par privātās apdrošināšanas uzraudzību:

c)

darījumiem, kas saistīti ar cilvēka mūža ilgumu, kuri noteikti vai paredzēti sociālās apdrošināšanas tiesību aktos, ja dzīvības apdrošināšanas sabiedrības tos izpilda vai pārvalda uz pašu risku saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem.

a)

sabiedrības gada bruto ieņēmumi no parakstītām prēmijām nepārsniedz 5 miljonus EUR,

b)

bruto tehnisko rezervju kopapjoms, neatskaitot summas, kas atgūstamas no pārapdrošināšanas līgumiem un īpašam nolūkam dibinātajām sabiedrībām, kā noteikts 75. pantā, nepārsniedz EUR 25 miljonus;

c)

ja sabiedrība iekļauta grupā, tad grupas bruto tehnisko rezervju kopapjoms, neatskaitot summas, kas atgūstamas no pārapdrošināšanas līgumiem un īpašam nolūkam dibinātajām sabiedrībām, nepārsniedz EUR 25 miljonus,

d)

apdrošināšanas sabiedrības uzņēmējdarbība neietver apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas darbības, kas sedz atbildības, kredītu un galvojumu apdrošināšanas risku, ja vien tas nav papildrisks 16. panta 1. punkta nozīmē;

e)

apdrošināšanas sabiedrības uzņēmējdarbība neietver pārapdrošināšanas darbības, kas pārsniedz EUR 0,5 miljonus no tās parakstīto prēmiju bruto ieņēmumiem vai EUR 2,5 miljonus no bruto tehnisko rezervju kopapjoma, neatskaitot summas, kas atgūstamas no pārapdrošināšanas līgumiem un īpašam nolūkam dibinātajām sabiedrībām, vai arī vairāk par 10 % no tās parakstīto prēmiju bruto ieņēmumiem, vai vairāk par 10 % no tās tehniskajām rezervēm, bruto summām, bruto tehnisko rezervju kopapjoma, neatskaitot summas, kas atgūstamas no pārapdrošināšanas līgumiem un īpašam nolūkam dibinātajām sabiedrībām.

a)

jebkura no 1. punktā minētajām summām nav pārsniegta pēdējo triju secīgu gadu laikā; kā arī

b)

1. punktā noteiktās summas nav paredzēts pārsniegt nākamo piecu gadu laikā.

1)

kapitāla izpirkšanas darījumi, kas noteikti katras dalībvalsts tiesību aktos;

2)

sociālā nodrošinājuma un pašpalīdzības struktūru darījumi, kuru izmaksātās atlīdzības apjoms ir atkarīgs no pieejamajiem līdzekļiem un kuros dalībnieku ieguldījumu nosaka, pamatojoties uz vienotu likmi;

3)

darījumi, ko veic organizācijas, kuras nav juridiskas personas, nolūkā nodrošināt to dalībniekiem savstarpēju apdrošināšanu bez prēmiju maksājumiem vai tehnisku rezervju izveides; vai

4)

eksporta kredītapdrošināšanas darījumi uz valsts rēķina vai ar tās garantijām, vai arī gadījumos, kad apdrošinātājs ir valsts.

a)

palīdzību sniedz ar ceļu transportlīdzekli saistītā negadījumā vai avārijā, ja negadījums vai avārija notiek sabiedrības, kura veic apdrošināšanu, dalībvalsts teritorijā;

b)

atbildība par palīdzību attiecas tikai uz šādām darbībām:

c)

palīdzību neveic sabiedrība, uz kuru attiecas šī direktīva.

1)

Dānijā — Falck Danmark;

2)

Vācijā — šādas iestādes ar valsts kapitāla daļu:

3)

Īrijā — the Voluntary Health Insurance Board;

4)

Spānijā — the Consorcio de Compensación de Seguros.

1)

sociālā nodrošinājuma un pašpalīdzības iestāžu darījumi, kuru izmaksātā atlīdzība ir atkarīga no tām pieejamiem līdzekļiem un kurās katram dalībniekam jāiemaksā attiecīga daļa pēc vienotas likmes;

2)

darījumi, ko veic organizācijas, kas nav minētas 2. pantā, kuru mērķis ir nodrošināt sabiedrības vai sabiedrību grupas darbiniekiem vai aroda vai arodu grupas darbiniekiem, vai pašnodarbinātām personām atlīdzību nāves vai izdzīvošanas gadījumā vai gadījumā, kad darbību beidz vai darbības laiku saīsina, neatkarīgi no tā, vai šādu darījumu rezultātā radušās saistības vienmēr pilnīgi sedz matemātiskās rezerves;

3)

pensiju apdrošināšanas sabiedrību darbība pensiju jomā, kas noteikta Likumā par nodarbināto personu pensijām (TyEL) un citos saistītos Somijas tiesību aktos, ja

1)

organizācijas, kas uzņemas izmaksāt atlīdzību vienīgi nāves gadījumā, ja atlīdzības apjoms nepārsniedz viena mirušā apbedīšanas vidējās izmaksas vai ja atlīdzība paredzēta natūrā;

2)

“Versorgungsverband deutscher Wirtschaftsorganisationen” Vācijā, ja vien tās statūtus negroza saistībā ar tās kompetenci.

3)

“Consorcio de Compensación de Seguros” Spānijā, ja vien tās statūtus negroza saistībā ar tās kompetenci.

1)

“apdrošināšanas sabiedrība” ir tiešās dzīvības vai nedzīvības apdrošināšanas sabiedrība, kas saņēmusi licenci saskaņā ar 14. pantu;

2)

“kaptīvā apdrošināšanas sabiedrība” ir apdrošināšanas sabiedrība, kura pieder vai nu citam finanšu uzņēmumam, kas nav apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas uzņēmums, vai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību grupai 210. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, vai nefinanšu uzņēmumam, kura mērķis ir apdrošināšanas seguma nodrošināšana tikai tās sabiedrības vai to sabiedrību riskiem, pie kā tas pieder, vai grupas sabiedrībai vai sabiedrībām, kuras līdzdalībniece ir kaptīvā apdrošināšanas sabiedrība;

3)

“trešās valsts apdrošināšanas sabiedrība” ir sabiedrība, kam būtu vajadzīga licence kā apdrošināšanas sabiedrībai saskaņā ar 14. pantu, ja tās galvenais birojs atrastos Kopienā;

4)

“pārapdrošināšanas sabiedrība” ir sabiedrība, kam izsniegta oficiāla licence saskaņā ar 14. pantu pārapdrošināšanas darbību veikšanai;

5)

“kaptīvā pārapdrošināšanas sabiedrība” ir pārapdrošināšanas sabiedrība, kura pieder vai nu citam finanšu uzņēmumam, kas nav apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas uzņēmums, vai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību grupai 212. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, vai nefinanšu uzņēmumam, kura mērķis ir pārapdrošināšanas seguma nodrošināšana tikai tās sabiedrības vai to sabiedrību riskiem, pie kā tas pieder, vai grupas sabiedrībai vai sabiedrībām, kuras līdzdalībniece ir kaptīvā pārapdrošināšanas sabiedrība;

6)

“trešās valsts pārapdrošināšanas sabiedrība” ir sabiedrība, kam būtu vajadzīga licence kā pārapdrošināšanas saskaņā ar 14. pantu, ja tās galvenais birojs atrastos Kopienā;

7)

“pārapdrošināšana” ir vai nu

8)

“piederības dalībvalsts” ir vai nu

9)

“uzņēmēja dalībvalsts” ir dalībvalsts, kas nav piederības dalībvalsts un kurā apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai ir filiāle vai kurā tā sniedz pakalpojumus; dzīvības un nedzīvības apdrošināšanas nodrošināšanai dalībvalsts, kurā sniedz apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas pakalpojumus, ir attiecīgi saistību dalībvalsts un dalībvalsts, kurā atrodas risks, ja saistības vai risku sedz apdrošināšanas sabiedrība vai filiāle, kas atrodas citā dalībvalstī;

10)

“uzraudzības iestāde” ir valsts iestāde vai valsts iestādes, kuras ar likumu vai citu normatīvu aktu pilnvarotas uzraudzīt apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības;

11)

“filiāle” ir apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības pārstāvniecība vai filiāle, kas atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, kas nav piederības dalībvalsts;

12)

“iestāde” ir sabiedrības galvenais birojs vai jebkura tās filiāle;

13)

“dalībvalsts, kurā atrodas ar apdrošināto risku saistītie apdrošinātie objekti”, ir jebkura no turpmāk norādītajām dalībvalstīm:

14)

“saistību dalībvalsts” ir dalībvalsts, kur atrodas vai nu

15)

“mātesuzņēmums” ir mātesuzņēmums Direktīvas 83/349/EEK 1. panta nozīmē;

16)

“meitasuzņēmums” ir jebkāds meitasuzņēmums Direktīvas 83/349/EEK 1. panta nozīmē, tostarp tā meitasuzņēmumi;

17)

“ciešas attiecības” ir situācija, kad divas vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas saista kontrole vai līdzdalība, vai situācija, kad viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas ir pastāvīgi saistītas ar vienu un to pašu personu ar kontroles saistībām;

18)

“kontrole” ir mātesuzņēmuma un meitasuzņēmuma attiecības, kā izklāstīts Direktīvas 83/349/EEK 1. pantā, vai līdzīgas attiecības starp fizisku vai juridisku personu un sabiedrību;

19)

“grupas iekšējie darījumi” ir visi darījumi, ar kuriem apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība tieši vai netieši paļaujas, ka citas šīs pašas grupas sabiedrības vai jebkura fiziska vai juridiska persona, kas cieši saistīta ar šīs grupas sabiedrībām, izpildīs saistības, neatkarīgi no tā, vai tās ir noteiktas līgumā un vai tas notiek par samaksu vai nē.

20)

“līdzdalība” ir vismaz 20 % no sabiedrības balsstiesībām vai kapitāla tieša vai netieša turēšana;

21)

“būtiska līdzdalība” ir tieša vai netieša līdzdalība sabiedrībā, kas ir vismaz 10 % no tās kapitāla vai balsstiesībām vai ļauj būtiski ietekmēt vadību minētajā sabiedrībā;

22)

“regulēts tirgus” nozīmē vai nu:

23)

“valsts birojs” ir valsts apdrošinātāju apvienība, kā definēts Direktīvas 72/166/EEK 1. panta 3. punktā;

24)

“valsts garantiju fonds” ir Direktīvas 84/5/EEK 1. panta 4. punktā minētais fonds;

25)

“finanšu sabiedrība” ir jebkura no šādām sabiedrībām:

26)

“īpašam nolūkam dibināta sabiedrība” ir jebkura sabiedrība, gan sinkorporēta, gan ne, kas nav apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība, kas uzņemas riskus no apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām un kas savus riska darījumus pilnībā finansē ar ieņēmumiem no parāda vērtspapīru emitēšanas vai ar kādu citu finansēšanas mehānismu, ja aizdevēja parāda maksājuma saņemšanas tiesības vai finansēšanas mehānisms ir subordinēts šādas sabiedrības pārapdrošināšanas saistībām;

27)

“lieli riski” ir:

Ja apdrošinājuma ņēmējs ietilpst sabiedrību grupā, kam tiek veidots konsolidētais pārskats Direktīvas 83/349/EEK nozīmē, pirmās daļas c) apakšpunktā minētos kritērijus piemēro, pamatojoties uz konsolidētajiem pārskatiem.

Dalībvalstis var papildināt pirmās daļas c) apakšpunktā minēto kategoriju ar riskiem, pret kuriem apdrošinās profesionālās apvienības, kopuzņēmumi vai pagaidu grupējumi.

28)

“ārpakalpojums” ir jebkāda veida vienošanās starp apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību un pakalpojumu sniedzēju, kurš vai nu ir, vai nav uzraudzīta struktūrvienība, ar ko šis pakalpojumu sniedzējs īsteno procesu, pakalpojumu vai darbību vai nu tieši, vai ar apakšuzņēmēju starpniecību, ko citādi veiktu pati apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība;

29)

“funkcija” pārvaldības sistēmā ir iekšēja spēja uzņemties praktisku uzdevumu veikšanu; pārvaldības sistēma iektver riska vadības funkciju, atbilstības funkciju, iekšējās revīzijas funkciju un aktuāra funkciju;

30)

“parakstīšanas risks” ir zaudējumu vai negatīvu pārmaiņu risks apdrošināšanas saistību vērtībā, ko izraisījusi neatbilstīga cenu noteikšana un pieņēmumi rezervju aprēķinā;

31)

“tirgus risks” ir zaudējumu vai negatīvu pārmaiņu risks finanšu stāvoklī, kas tieši vai netieši rodas aktīvu, pasīvu un finanšu instrumentu tirgus cenu līmeņa svārstību un nepastāvības rezultātā;

32)

“kredītrisks” ir zaudējumu vai negatīvu pārmaiņu risks finanšu stāvoklī, kas rodas vērtspapīru emitentu, darījumu partneru un jebkuru debitoru kredītstāvokļa svārstību rezultātā, kam pakļautas apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības un kas izpaužas kā darījumu partneru saistību nepildīšanas risks, likmju starpības risks vai tirgus riska koncentrācija;

33)

“operacionālais risks” ir zaudējumu risks, ko rada neatbilstīgas vai kļūdainas iekšējās procedūras, personāls vai sistēmas, vai arī ārēji notikumi;

34)

“likviditātes risks” ir risks, ka apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības nespēs realizēt ieguldījumus un citus aktīvus, lai nokārtotu savas finansiālās saistības, iestājoties to termiņam;

35)

“koncentrācijas risks” ir visi riska darījumi, kuru vērtībai ir tāds zaudējumu potenciāls, kas ir pietiekami liels, lai apdraudētu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību maksātspēju vai finanšu stāvokli;

36)

“riska mazināšanas metodes” ir visas metodes, kas apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām ļauj nodot daļu risku vai visus to riskus citai pusei;

37)

“diversifikācijas efekti” ir apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību un grupu riska darījumu vērtības samazināšana saistībā ar to uzņēmējdarbības diversifikāciju, kas rodas saistībā ar faktu, ka kāda riska negatīvo rezultātu var kompensēt ar cita riska labvēlīgāku rezultātu, ja šie riski nav pilnībā savstarpēji saistīti;

38)

“varbūtības sadalījuma prognoze” ir matemātiska funkcija, ar ko apraksta noteiktas grupas savstarpēji izslēdzošu nākotnes notikumu iespējamu realizāciju;

39)

“riska pakāpe” ir matemātiska funkcija, ar ko izsaka dotās varbūtības sadalījuma prognozi naudas izteiksmē un kas monotoni palielinās līdz ar riska darījumu vērtības līmeni, kas ir minētās varbūtības sadalījuma prognozes pamatā.

a)

sabiedrības, kas izveido galveno biroju minētās dalībvalsts teritorijā; vai

b)

apdrošināšanas sabiedrības, kas ir saņēmušas licenci atbilstīgi 1. punktam un vēlas paplašināt savu uzņēmējdarbību ar visu apdrošināšanas veidu vai apdrosināšanas veidiem, kuriem tās vēl nav saņēmušas licenci.

a)

tie ir saistīti ar pamatrisku;

b)

tie attiecas uz objektu, kas ir apdrošināts pret pamatrisku;

c)

tie ir iekļauti pamatriska apdrošināšanas līgumā.

a)

galvenais risks attiecas tikai uz palīdzību, ko sniedz personām, kam radušās grūtības ceļojuma laikā, esot prom no savām mājām vai no savas pastāvīgās dzīvesvietas; vai

b)

apdrošināšana attiecas uz konfliktiem vai riskiem, kas izriet no jūras kuģu izmantošanas vai saistībā ar to.

a)

attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrībām – ierobežot to darbību ar darījumiem apdrošināšanas jomā un no tiem tieši izrietošām darbībām, neveicot citādu komercdarbību;

b)

attiecībā uz pārapdrošināšanas sabiedrībām – ierobežot to darbību ar pārapdrošināšanas darījumiem un ar tiem saistītām darbībām; šī prasība var ietvert arī pārvaldītājsabiedrības funkciju un darbības attiecībā uz finanšu nozares darbībām Direktīvas 2002/87/EK 2. panta 8. punkta nozīmē;

c)

tām jāiesniedz darbības plāns saskaņā ar 23. pantu;

d)

tām jāuztur izmantojamais pamata pašu kapitāls, ar ko segt minimālā kapitāla prasības absolūto minimālo vērtību, kas paredzēta 129. panta 1. punkta d) apakšpunktā;

e)

jāpierāda, ka tā turpmāk spēs uzturēt izmantojamo pašu kapitālu, ar ko segt maksātspējas kapitāla prasību, kas paredzēta 100. pantā;

f)

jāpierāda, ka tā turpmāk spēs uzturēt izmantojamo pamata pašu kapitālu, ar ko segt minimālā kapitāla prasību, kas paredzēta 128. pantā;

g)

jāpierāda, ka tā spēs atbilst pārvaldes sistēmai, kas minēta IV nodaļas 2. iedaļā;

h)

attiecībā uz nedzīvības apdrošināšanu paziņo visu to atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju vārdus un adreses, kas atbilstīgi Direktīvas 2000/26/EK 4. pantam iecelti katrā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā lūgta licence, ja apdrošinātie riski pieder pie šīs direktīvas I pielikuma A daļā norādītā 10. apdrošināšanas veida, izņemot pārvadātāju atbildību.

a)

ka tai ir izmantojamais pamata pašu kapitāls, ar ko segt dzīvības apdrošināšanas sabiedrību minimālā kapitāla prasības absolūto minimālo vērtību un nedzīvības apdrošināšanas sabiedrību minimālā kapitāla prasības absolūto minimālo vērtību, kā norādīts 127. panta 1. punkta d) apakšpunktā;

b)

ka tā turpmāk apņemas segt minimālās finansiālās saistības, kā norādīts 74. panta 3. punktā.

a)

ka tai ir izmantojamais pamata pašu kapitāls, ar ko segt dzīvības apdrošināšanas sabiedrību minimālā kapitāla prasības absolūto minimālo vērtību un nedzīvības apdrošināšanas sabiedrību minimālā kapitāla prasības absolūto minimālo vērtību, kā norādīts 129. panta 1. punkta d) apakšpunktā;

b)

ka tā turpmāk apņemas segt minimālās finansiālās saistības, kā norādīts 74. panta 3. punktā.

a)

to risku vai saistību raksturs, kurus attiecīgā apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība paredz segt;

b)

pārapdrošināšanas līgumu veids, kurus pārapdrošināšanas sabiedrība paredz noslēgt ar cedentiem;

c)

pārapdrošināšanas un retrocesijas pamatprincipi;

d)

pamata pašu kapitāla posteņi, kas veido minimālā kapitāla prasības absolūto minimālo vērtību;

e)

to izdevumu novērtējumi, kas saistīti ar administratīvo pakalpojumu ieviešanu un darījumu drošību; finanšu avoti, no kuriem paredzēts segt šīs izmaksas, un, ja apdrošināmie riski pieder pie I pielikuma A daļā norādītā 18. apdrošināšanas veida – apdrošināšanas sabiedrības rīcībā esošie avoti, kas nodrošina solītās palīdzības sniegšanu.

a)

paredzamā bilance;

b)

turpmākās maksātspējas kapitāla prasības novērtējums atbilstīgi VI nodaļas 4. iedaļas 1. apakšiedaļai, pamatojoties uz paredzamo bilanci, kas minēta a) apakšpunktā, kā arī aprēķina metode, ko izmanto šo novērtējumu aprēķināšanai;

c)

turpmākās minimālā kapitāla prasības novērtējums atbilstīgi 126. un 127. pantam, pamatojoties uz paredzamo bilanci, kas minēta a) apakšpunktā, kā arī aprēķina metode, ko izmanto šo novērtējumu aprēķināšanai;

d)

to finanšu resursu novērtējums, ar ko paredzēts segt tehniskās rezerves, minimālā kapitāla prasību un maksātspējas kapitāla prasību;

e)

attiecībā uz nedzīvības apdrošināšanu un pārapdrošināšanu sniedz arī šādu informāciju:

f)

attiecībā uz dzīvības apdrošināšanu - arī detalizēti ienākumu un izdevumu aprēķinu novērtējumi attiecībā uz tiešajiem darījumiem, pārapdrošināšanas līgumiem un pārapdrošināšanas cesijām.

a)

meitasuzņēmuma apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai, kas licencēta minētajā dalībvalstī;

b)

meitasuzņēmuma sabiedrībai, kas ir mātesuzņēmums apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai, kas licencēta minētajā dalībvalstī; vai

c)

sabiedrība, kuru kontrolē viena un tā pati fiziskā vai juridiskā persona, kas kontrolē apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību, kas licencēta minētajā dalībvalstī.

a)

meitasuzņēmuma Kopienā licencētai kredītiestādei vai ieguldījumu sabiedrībai;

b)

meitasuzņēmuma sabiedrībai, kas ir mātesuzņēmums Kopienā licencētai kredītiestādei vai ieguldījumu sabiedrībai; vai

c)

sabiedrība, kuru kontrolē viena un tā pati fiziskā vai juridiskā persona, kas kontrolē Kopienā licencētu kredītiestādi vai ieguldījumu sabiedrību.

a)

normatīvo un administratīvo aktu un vispārīgo norādījumu teksti apdrošināšanas regulējuma jomā;

b)

vispārējie kritēriji un metodes, tostarp atbilstīgi 34. panta 4. punktam izstrādātie līdzekļi, ko izmanto 36. pantā minētajā uzraudzības pārbaudes procesā;

c)

apkopotie statistikas dati par konsultatīvās uzraudzības piemērošanas galvenajiem aspektiem;

d)

šajā direktīvā paredzēto iespēju īstenošanas veids;

e)

uzraudzības mērķi un galvenās funkcijas un darbības.

a)

lai novērtētu sabiedrību izmantoto pārvaldības sistēmu, to veikto uzņēmējdarbību, maksātspējas vajadzībām izmantotos novērtēšanas principus, faktiskos riskus un riska vadības sistēmas, kā arī to kapitāla struktūru, vajadzības un vadību;

b)

lai pieņemtu atbilstīgus lēmumus saistībā ar to uzraudzības tiesību un pienākumu veikšanu.

a)

noteikt veidu, piemērošanas jomu un formu 1. punktā minētajai informācijai, ko tās pieprasa apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām iesniegt šādos laikos:

b)

iegūt jebkādu informāciju par līgumiem, kas ir starpnieku rīcībā, vai par līgumiem, kas ir noslēgti ar trešajām personām;

c)

pieprasīt informāciju no neatkarīgiem ekspertiem, piemēram, revidentiem un aktuāriem.

a)

kvalitatīvie un kvantitatīvie elementi vai jebkura to piemērota kombinācija;

b)

vēsturiskie, pašreizējie vai paredzamie elementi vai jebkura to piemērota kombinācija;

c)

iekšējo vai ārējo avotu dati vai jebkura to piemērota kombinācija.

a)

tai jāatspoguļo attiecīgās sabiedrības uzņēmējdarbības veids, apjoms un sarežģītība un jo īpaši šai uzņēmējdarbībai raksturīgie riski;

b)

tai jābūt pieejamai, pilnīgai visos būtiskajos aspektos, salīdzināmai un ilgākā laikposmā konsekventai; un

c)

tai jābūt atbilstīgai, ticamai un visaptverošai.

a)

pārvaldes sistēma, tostarp pašu riska un maksātspējas novērtējums, kā norādīts IV nodaļas 2. iedaļā;

b)

tehniskās rezerves, kā norādīts VI nodaļas 2. iedaļā;

c)

kapitāla prasības, kā norādīts VI nodaļas 4. un 5. iedaļā;

d)

ieguldījumu noteikumi, kā norādīts VI nodaļas 6. iedaļā;

e)

pašu kapitāla kvalitāte un kvantitāte, kā norādīts VI nodaļas 3. iedaļā;

f)

ja apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība izmanto pilnīgu vai daļēju iekšējo modeli, pastāvīga atbilstība pilnīgu un daļēju iekšējo modeļu prasībām, kā norādīts VI nodaļas 4. iedaļas 3. apakšiedaļā.

a)

uzraudzības iestāde secina, ka apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības riska profils ievērojami atšķiras no maksātspējas kapitāla prasības pamatā esošajiem pieņēmumiem, kas aprēķināti, izmantojot standarta formulu, saskaņā ar VI nodaļas 4. iedaļas 2. apakšiedaļu, un:

b)

uzraudzības iestāde secina, ka apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības riska profils ievērojami atšķiras no maksātspējas kapitāla prasības pamatā esošajiem pieņēmumiem, kas aprēķināti, izmantojot iekšējo modeli vai daļēji iekšējo modeli, saskaņā ar VI nodaļas 4. iedaļas 3. apakšiedaļu, jo daži kvantificējamie riski nav ietverti pietiekami un piemērotā laikposmā nav notikusi modeļa pielāgošana, kas labāk atspoguļotu doto riska profilu; vai

c)

uzraudzības iestāde secina, ka apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības pārvaldes sistēma ievērojami atšķiras no IV nodaļas 2. iedaļā noteiktajiem standartiem, ka šīs novirzes aizkavē tās spēju pareizi noteikt, novērtēt, uzraudzīt, vadīt un paziņot riskus, kam tā ir vai varētu būt pakļauta, un šķiet, ka citu pasākumu piemērošana pati par sevi pietiekami nenovērsīs trūkumus piemērotā laikposmā.

a)

pakalpojuma sniedzējam ir jāsadarbojas ar apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrības uzraudzības iestādēm jautājumos par ārpakalpojumiem, kas nodrošina funkciju vai darbību;

b)

apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, to revidentiem un uzraudzības iestādēm ir jābūt faktiskai piekļuvei datiem par ārpakalpojumu nodrošinātajām funkcijām vai darbībām;

c)

uzraudzības iestādēm ir jābūt faktiskai piekļuvei pakalpojuma sniedzēja uzņēmējdarbības telpām un jāspēj izmantot šīs piekļuves tiesības.

a)

viņu profesionālā kvalifikācija, zināšanas un pieredze atbilst tam, lai nodrošinātu stabilu un piesardzīgu vadību (atbilstība); un

b)

viņām piemīt laba reputācija un godīgums (piemērotība).

a)

parakstīšana un rezervju veidošana;

b)

aktīvu un pasīvu vadība;

c)

ieguldījumi, jo īpaši atvasinātie instrumenti un līdzīgas saistības;

d)

likviditātes un koncentrācijas riska vadība;

e)

operacionālā riska vadība;

f)

pārapdrošināšana un citas riska mazināšanas metodes.

a)

izveidot un ieviest iekšējo modeli;

b)

pārbaudīt un novērtēt iekšējo modeli;

c)

dokumentēt iekšējo modeli un jebkuras tam turpmāk veiktas pārmaiņas;

d)

analizēt iekšējā modeļa sniegumu un sagatavot kopsavilkuma ziņojumus par to;

e)

informēt pārvaldes, vadības vai uzraudzības struktūru par iekšējā modeļa sniegumu, ierosinot jomas, kurās vajadzīgi uzlabojumi, un informējot minēto struktūru par aktuālo situāciju saistībā ar mēģinājumiem uzlabot iepriekš konstatētus trūkumus.

a)

vispārējās maksātspējas vajadzības, ņemot vērā sabiedrības specifiskā riska profilu, apstiprinātos riska pielaides ierobežojumus un sabiedrības uzņēmējdarbības stratēģiju;

b)

pastāvīga atbilstība kapitāla prasībām, ka noteikts VI nodaļas 4. un 5. iedaļā, un prasībām saistībā ar tehniskajām rezervēm, kā norādīts VI nodaļas 2. iedaļā;

c)

apmērs, kādā attiecīgās sabiedrības riska profils atšķiras no pieņēmumiem, kas ir maksātspējas kapitāla prasības pamatā, kā norādīts 101. panta 3. punktā, aprēķinot pēc standarta formulas saskaņā ar VI nodaļas 4. iedaļas 2. apakšiedaļu vai pēc tās daļējā vai pilnīgā iekšējā modeļa saskaņā ar VI nodaļas 4. iedaļas 3. apakšiedaļu.

a)

koordinētu tehnisko rezervju aprēķināšanu;

b)

nodrošinātu izmantotās metodoloģijas un pamatā esošo modeļu, kā arī tehnisko rezervju aprēķināšanā veikto pieņēmumu piemērotību;

c)

novērtētu tehnisko rezervju aprēķināšanā izmantoto datu pietiekamību un kvalitāti;

d)

salīdzinātu visprecīzākos novērtējumus ar pieredzi;

e)

informētu pārvaldes, vadības vai uzraudzības struktūru par tehnisko rezervju aprēķina drošumu un atbilstību;

f)

pārskatītu tehnisko rezervju aprēķinu gadījumos, kas norādīti 81. pantā;

g)

izteiktu atzinumu par vispārīgo riska parakstīšanas nostādni;

h)

izteiktu atzinumu par pārapdrošināšanas kārtību; un

i)

veicinātu 44. pantā minētās riska vadības sistēmas efektīvu ieviešanu, jo īpaši attiecībā uz riska modelēšanu, kas ir VI nodaļas 4. un 5. iedaļā norādīto kapitāla prasību aprēķina pamatā, un attiecībā uz 45. pantā minēto novērtējumu.

a)

būtiski tiek ietekmēta attiecīgās sabiedrības pārvaldes sistēmas kvalitāte;

b)

pārmērīgi tiek palielināts operacionālais risks;

c)

tiek pasliktināta uzraudzības iestāžu spēja uzraudzīt sabiedrības atbilstību savām saistībām;

d)

tiek pasliktināta nepārtraukta un apmierinoša pakalpojumu sniegšana apdrošinājuma ņēmējiem.

a)