–

Viagogo AG vārdā – E. Apa, E. Foco, M. V. La Rosa, E. Marasà, M. Montinari un I. Picciano, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz R. Guizzi un F. Varrone, avvocati dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Angeli, S. Kalėda, U. Małecka un L. Malferrari, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV 2000, L 178, 1. lpp.) 3., 14. un 15. pantu, lasot tos kopsakarā ar LESD 56. pantu, un, otrkārt, LESD 102. un 106. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Viagogo AG, Ženēvā (Šveice) reģistrētu sabiedrību, un Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni (AGCOM, Komunikāciju regulatīvā iestāde, Itālija) un Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (AGCM, Konkurences un tirgus uzraudzības iestāde, Itālija) par AGCOM uzlikto 3700000 EUR naudas sodu Viagogo.

3

Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis, no vienas puses, un Šveices Konfederācija, no otras puses, 1999. gada 21. jūnijā Luksemburgā (Luksemburga) parakstīja septiņus nolīgumus, tostarp Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos (OV 2002, L 114, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “EK un Šveices nolīgums”). Ar Padomes un attiecībā uz nolīgumu par zinātnisku un tehnoloģisku sadarbību arī komisijas lēmumu (2002. gada 4. aprīlis) par septiņu nolīgumu noslēgšanu ar Šveices Konfederāciju (2002/309/EK, Euratom) (OV 2002, L 114, 1. lpp., un Īpašais izdevums latviešu valodā: 11. nodaļa, 041. sējums, 89. lpp.) šie nolīgumi tika apstiprināti Kopienas vārdā. Tie stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā.

4

EK un Šveices nolīguma 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:

“Šā nolīguma mērķis Eiropas Kopienas dalībvalstu un Šveices valstspiederīgo labā ir šāds:

[..]

5

EK un Šveices nolīguma 5. pants “Pakalpojumu sniedzējs” ir formulēts šādi:

“1.   Neskarot citus īpašus nolīgumus par pakalpojumu sniegšanu starp Līgumslēdzējām pusēm [..], pakalpojumu sniedzējam, tostarp sabiedrībām, saskaņā ar I pielikumu ir tiesības sniegt tādus pakalpojumus otras Līgumslēdzējas puses teritorijā, kas nepārsniedz 90 faktiski nostrādātās darba dienas kalendārajā gadā.

[..]”

6

Saskaņā ar EK un Šveices nolīguma 15. pantu “Pielikumi un protokoli” šī nolīguma pielikumi un protokoli ir tā neatņemama sastāvdaļa.

7

EK un Šveices nolīguma I pielikuma 17. pantā “Pakalpojumu sniedzējs” ir noteikts:

“Saskaņā ar šā nolīguma 5. pantu, sniedzot pakalpojumus, ir aizliegta:

[..]”

8

Saskaņā ar šī pielikuma 18. pantu minētā pielikuma 17. panta noteikumi attiecas uz sabiedrībām, kuras ir izveidotas saskaņā ar Kopienas dalībvalsts vai Šveices Konfederācijas tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir līgumslēdzējas puses teritorijā.

9

Šī paša pielikuma 21. pantā ir noteikts:

“1.   Pakalpojumu sniegšanas kopējais ilgums, kas minēts šā pielikuma 17. panta [a) punktā], neatkarīgi no tā, vai pakalpojumi ir sniegti nepārtraukti vai secīgi, nedrīkst pārsniegt 90 faktiski nostrādātās darba dienas kalendārajā gadā.

[..]”

10

Saskaņā ar Direktīvas 2000/31 19. apsvērumu:

“Vietai, kur reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, jābūt noteiktai saskaņā ar Eiropas Kopienu tiesas precedentu tiesībām [Tiesas judikatūru], saskaņā ar kurām organizācijas, iestādes, uzņēmuma, institūcijas [reģistrācijas] jēdziens ietver faktisku ekonomiskās darbības veikšanu pastāvīgā organizācijā [ar pastāvīga uzņēmuma starpniecību] nenoteiktā laikposmā. [..] Tāda uzņēmuma reģistrācijas vieta, kas piedāvā pakalpojumus caur interneta mājas lapu, nav tā, kur atrodas mājas lapas atbalsta tehnoloģija vai vieta, kur tās mājas lapa ir pieejama, bet gan vieta, kur tas veic savu saimniecisko darbību. [..]”

11

Šīs direktīvas 1. pants “Mērķis un piemērošanas joma” ir izteikts šādi:

“1.   Šī direktīva cenšas veicināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, nodrošinot brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti starp dalībvalstīm.

[..]

4.   Šī direktīva nenosaka papildu noteikumus par starptautiskajiem privāttiesību noteikumiem, kā arī nerisina jautājumu par tiesu jurisdikciju.”

12

Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā terminiem ir šādas nozīmes:

[..].”

13

Šīs pašas direktīvas 3. pantā “Iekšējais tirgus” ir noteikts:

“1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko piedāvā pakalpojumu sniedzējs, kurš reģistrēts tās teritorijā, atbilst valsts noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajā dalībvalstī un ko ietver koordinētā joma.

2.   Dalībvalstis koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot brīvību piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumus no citas dalībvalsts.

[..]”

14

2016. gada 11. decembraLegge n. 232 – Bilancio di previsione dello Stato per l’anno finanziario 2017 e bilancio pluriennale per il triennio 2017–2019 (Likums Nr. 232 par valsts budžetu 2017. finanšu gadam un daudzgadu budžetu trīs gadu periodam no 2017. līdz 2019. gadam; 2016. gada 21. decembraGURI Nr. 297, kārtējais GURI pielikums Nr. 57) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “2016. gada likums”), ietver 1. pantu, kura 545. punktā ir paredzēts:

“Lai cīnītos pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanu nodokļu jomā, kā arī nodrošinātu patērētāju aizsardzību un garantētu sabiedrisko kārtību, pasākumu ieejas biļešu tirdzniecība vai jebkāda cita veida izsniegšana, ko veic no īpašnieka atšķirīgs tiesību subjekts pat uz atbilstoša līguma vai vienošanās pamata, tiek sodīta – neskarot gadījumus, kad fakts veido noziedzīgu nodarījumu, – ar aizliegumu veikt šo darbību un administratīvu naudas sodu no 5000 līdz 180000 EUR, kā arī, ja rīcība tiek īstenota ar elektroniskās saziņas tīklu starpniecību, saskaņā ar 546. punktā noteikto kārtību saturs tiek izņemts vai – smagākos gadījumos – tiek noteikts tās interneta vietnes darbības aizliegums, ar kuras starpniecību izdarīts pārkāpums, neskarot zaudējumu atlīdzināšanas prasības. [AGCOM] un citas kompetentās iestādes veic vajadzīgo izmeklēšanu un iejaucas, rīkojoties pēc savas iniciatīvas vai pēc informācijas saņemšanas no attiecīgām personām. Tomēr netiek sodīta fiziskas personas neregulāri veikta pasākumu ieejas biļešu tirdzniecība par cenu, kas vienāda ar vai zemāka par nominālo cenu, ja vien šī persona to dara nekomerciālā nolūkā.”

15

Viagogo ar juridisko adresi un nodokļu rezidenci Ženēvā pārvalda interneta vietnes, kuras domātas starpniecībai starp patērētājiem, lai atkārtoti pārdotu ieejas biļetes uz izrādēm un sporta pasākumiem. Dažreiz notiek tā, ka pēc biļešu iegādes no oficiāliem to izdevējiem, piemēram, izrādes vai attiecīgā pasākuma organizatoriem vai pilnvarotajiem izplatītājiem (“primārais tirgus”), kāds var vēlēties tās pārdot tālāk. Viagogo tika izveidota, lai apmierinātu piedāvājumu un pieprasījumu biļešu otrreizējās pārdošanas tirgū (“sekundārais tirgus”).

16

Ņemot vērā ātrumu, kādā primārajā tirgū pieejamās biļetes vairs nav pieejamas, jo īpaši tāpēc, ka daži lietotāji izmanto automatizētas pirkšanas programmas, to personu skaits, kuras meklē biļetes, it īpaši uz plaši pazīstamām izrādēm vai notikumiem, nepārtraukti palielinās un attiecīgajam sekundārajam tirgum domātās interneta vietnes tādējādi ir patiesi veiksmīgas.

17

Šajā kontekstā Viagogo veic noteikta skaita izrāžu vai pasākumu priekšatlasi interneta vietnēs, kuras tā pārvalda, izmantojot Amerikas Savienotajās Valstīs mitinātu platformu. Biļešu turētāji, izvēloties šīm biļetēm atbilstošu izrādi vai pasākumu, var piedāvāt biļetes pārdošanai šajās interneta vietnēs. Viagogo saved kopā pārdevējus un potenciālos pircējus, piedāvājot palīgpakalpojumus, piemēram, palīdzību pa tālruni un e‑pastu, un sniedz cenu ierosinājumus, kuru pamatā ir programmatūra un automatizēta biļešu popularizēšanas sistēma uz noteiktām izrādēm vai pasākumiem.

18

Tā kā šā sprieduma 16. punktā aprakstītais fenomens Itālijā ir sasniedzis satraucošu proporciju, it īpaši tāpēc, ka šādas interneta vietnes ir viegli izmantojamas nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanai, un tā kā biļešu pārdošanas cenai sekundārajā tirgū vairs nav nekādas saistības ar cenu, par kuru šīs biļetes tiek piedāvātas primārajā tirgū, Itālijas likumdevējs ir ieviesis politiku, kuras mērķis ir ierobežot šo fenomenu, tostarp pieņemot 2016. gada likuma 1. panta 545. punktu.

19

Pēc vairākām sūdzībām, ko iesniegušas sabiedrības, kuras darbojas mūzikas pasākumu organizēšanas nozarē un kuras pārdod biļetes uz mūzikas pasākumiem primārajā tirgū, un profesionālās apvienības, AGCOM veica Viagogo pārvaldītās interneta vietnes www.viagogo.it pārbaudi.

20

Pēc šīs pārbaudes AGCOM ar 2020. gada 16. marta Lēmumu Nr. 104/20/CONS uzlika Viagogo administratīvo naudas sodu 3700000 EUR. Viagogo tika vainota 37 pārkāpumos saistībā ar šīs interneta vietnes izmantošanu un norādēm uz to sociālajā tīklā, ko veidoja koncertu un izrāžu biļešu pārdošana laikā no 2019. gada marta līdz maijam, lai gan Viagogo nebija šo biļešu izdošanas sistēmu turētāja, par cenām, kas ir augstākas nekā apstiprinātajās tirdzniecības vietnēs norādītās nominālās cenas.

21

Viagogo cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), lūdzot atcelt šo lēmumu, bet minētā tiesa šo prasību noraidīja. Viagogo par pirmās instances spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija).

22

Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Pirmkārt, jāatgādina – lai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu pieņemams, tam ir jābūt nepieciešamam iesniedzējtiesas izskatāmā strīda atrisināšanai (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), un tas nozīmē, ka Savienības tiesību normām, par kurām ir šis lūgums, jābūt piemērojamām šajā lietā.

24

Šajā nozīmē, pirmām kārtām, jānorāda, ka trīs iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir par Direktīvas 2000/31 interpretāciju. Tomēr šī direktīva nav piemērojama pamatlietā ratione personae.

25

Proti, Direktīvas 2000/31 mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir veicināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, nodrošinot brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti “starp dalībvalstīm”. Tādējādi, lai šī direktīva būtu piemērojama ratione personae, tas nozīmē, ka attiecīgie pakalpojumi, kā atgādināts minētās direktīvas 3. panta 1. punktā, jāsniedz tādiem pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti kādas dalībvalsts teritorijā.

26

Šajā sakarā šīs direktīvas 2. panta c) punktā “pakalpojuma sniedzējs, kas ir organizācija, iestāde, uzņēmums, institūcija [reģistrēts pakalpojumu sniedzējs]”, ir definēts kā pakalpojumu sniedzējs, kas ar pastāvīga uzņēmuma starpniecību uz nenoteiktu laiku faktiski veic saimniecisku darbību, un šajā tiesību normā ir precizēts, ka tehnisko līdzekļu un tehnoloģiju, kas nepieciešamas attiecīgā pakalpojuma sniegšanai, esamība un izmantošana pati par sevi nav pakalpojumu sniedzēja uzņēmums.

27

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka, tā kā iespēja piemērot Direktīvas 2000/31 3. panta 1. un 2. punktu ir atkarīga no tās dalībvalsts identifikācijas, kuras teritorijā informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējs faktiski ir reģistrēts, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šis pakalpojumu sniedzējs faktiski ir reģistrēts dalībvalsts teritorijā. Ja šādas reģistrācijas nav, tad šīs direktīvas 3. panta 2. punktā paredzētais mehānisms nav piemērojams (spriedums, 2012. gada 15. marts, G, C‑292/10, EU:C:2012:142, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tāpat tādu iemeslu dēļ, kas ietilpst koordinētajā jomā, pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, uz kuriem attiecas Direktīva 2000/31, aizliegums saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 2. punkta skaidro formulējumu attiecas tikai uz tiem, kuri nāk “no citas dalībvalsts”.

29

Protams, piemērojot 1992. gada 2. maija Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.), Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) Apvienotā komiteja ar 2000. gada 27. oktobra Lēmumu Nr. 91/2000, ar ko groza EEZ līguma XI pielikumu (Telekomunikāciju pakalpojumi) (OV 2001, L 7, 13. lpp.), ir paplašinājusi Direktīvas 2000/31 piemērošanas jomu, attiecinot to uz EEZ, tādējādi šī direktīva attiecas arī uz valstīm, kas ir minētā līguma puses. Tomēr Šveices Konfederācija nav to skaitā. Turklāt ES un Šveices Apvienotā komiteja, kas izveidota saskaņā ar EK un Šveices nolīgumu, nav pieņēmusi nevienu lēmumu par minētās direktīvas piemērošanas jomas paplašināšanu attiecībā uz šo trešo valsti.

30

Netiek apstrīdēts, ka Viagogo ir reģistrēta Ženēvā, tur ir tās juridiskā adrese un tur tā centralizē savu saimniecisko darbību, lai gan tā izvieto savas interneta vietnes dažādās Savienības dalībvalstīs, tostarp Itālijā, pieejamās versijās. Tātad attiecīgos pakalpojumus no trešās valsts sniedz sabiedrība, kuras darbību reglamentē šīs trešās valsts tiesības.

31

No tā izriet, ka pretēji iesniedzējtiesas uzskatam prasītāja pamatlietā nevar atsaukties uz Direktīvu 2000/31. Tā kā visi šīs tiesas uzdotie jautājumi attiecas uz šo direktīvu, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu kopumā ir nepieņemams.

32

Otrām kārtām, turklāt attiecībā uz pirmo jautājumu ir jāprecizē, ka Viagogo nevar atsaukties arī uz LESD 56. pantu.

33

Proti, šis pants, izņemot līgumu vai starptautisku nolīgumu, kurā tas ir paredzēts, nav piemērojams sabiedrībai, kas reģistrēta ārpus Savienības trešā valstī, pat ja šī sabiedrība sniedz pakalpojumus, kurus var saņemt noteiktu dalībvalstu pilsoņi vai to teritorijā dibinātas sabiedrības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 21. maijs, Wagner‑Raith, C‑560/13, EU:C:2015:347, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šajā lietā EK un Šveices nolīguma piemērošanas joma neļauj Viagogo atsaukties uz LESD 56. panta piemērošanu, jo šī nolīguma īpatnība ir tāda, ka attiecībā uz Šveicē reģistrētu pakalpojumu sniedzēju pielīdzināšanu kādas dalībvalsts teritorijā reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem ir paredzēts ierobežojums laikā līdz 90 dienām kalendārajā gadā.

35

Tādējādi EK un Šveices nolīguma 1. pantā it īpaši ir paredzēts “liberalizēt īslaicīgu pakalpojumu sniegšanu”, savukārt šī nolīguma 5. panta 1. punktā Šveices pakalpojumu sniedzējiem ir piešķirtas “tiesības sniegt tādus pakalpojumus otras Līgumslēdzējas puses teritorijā, kas nepārsniedz 90 faktiski nostrādātās darba dienas kalendārajā gadā”. Minētā nolīguma I pielikumā, kas saskaņā ar šī nolīguma 15. pantu ir tā neatņemama sastāvdaļa, ir ietverts 17. pants, kurā ir aizliegta “pārrobežu pakalpojumu ierobežošana līgumslēdzējas puses teritorijā, kuru ilgums faktiski nepārsniedz 90 darbdienas kalendārā gada laikā”. Saskaņā ar šī pielikuma 18. pantu minētā pielikuma 17. panta noteikumi attiecas uz sabiedrībām, kuras ir izveidotas saskaņā ar Kopienas dalībvalsts vai Šveices Konfederācijas tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir līgumslēdzējas puses teritorijā. Visbeidzot šī paša pielikuma 21. pantā ir precizēts, ka šīs 90 dienas atbilst pakalpojumu sniegšanas kopējam ilgumam neatkarīgi no tā, vai runa ir par nepārtrauktu pakalpojumu sniegšanu vai secīgiem pakalpojumiem.

36

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Viagogo sniedz pakalpojumus, kuru ilgums pārsniedz EK un Šveices nolīgumā paredzēto.

37

Vispirms pēc savas būtības pakalpojumu sniedzējs, kas savu darbību veic tikai ar interneta vietņu starpniecību, piešķir tai gandrīz nepārtrauktu vai pat pastāvīgu raksturu. It īpaši attiecībā uz piedāvājumu paziņot par biļešu pārdošanu uz izrādi vai konkrētu pasākumu – potenciālie pircēji varēs parādīties jebkurā brīdī, izmantojot attiecīgo interneta vietni. Šajā ziņā no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas neizriet, ka prasītājas pamatlietā pārvaldītā interneta vietne kopš tās izveides kādā brīdī būtu izbeigusi savu darbību, un to apstiprina Itālijas valdība, kas norāda, ka “[Viagogo] sniedz starpniecības pakalpojumus sekundārajā tirgū nepārtraukti visu kalendāro gadu”.

38

Turpinājumā – no pirmajā instancē pamatlietā norādītajiem apstākļiem izriet, ka AGCOM 2016. gadā jau bija sodījusi Viagogo un ka tās darbība nebija ierobežota laikā.

39

Visbeidzot, no vienas puses, AGCOM2020. gada 16. marta lēmums, kas attiecas konkrēti uz laiku no 2019. gada marta līdz maijam, proti, 92 dienām, ir par laikposmu, kas pārsniedz EK un Šveices nolīgumā paredzēto maksimālo 90 dienu ilgumu. No otras puses, no pirmās instances sprieduma pamatlietā izriet, ka pēdējā pārdošana, par kuru bija AGCOM pārbaude, notika 2019. gada 7. septembrī, proti, katrā ziņā krietni pārsniedzot EK un Šveices nolīgumā paredzētās 90 dienas.

40

Tātad Viagogo neietilpst LESD 56. panta ratione personae piemērošanas jomā un līdz ar to tā pamatlietā nevar atsaukties uz šī panta neievērošanu, tāpēc pirmais jautājums, ciktāl tas attiecas uz minētā panta interpretāciju, arī šajā ziņā ir nepieņemams.

41

Otrkārt, otrais un trešais jautājums liek Tiesai pakārtoti atgādināt, ka atbilstoši tās judikatūrai iesniedzējtiesas uzdots prejudiciāls jautājums ir nepieņemams, ja tā nav norādījusi Tiesai faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas nepieciešami, lai Tiesa varētu sniegt noderīgu atbildi (spriedums, 2015. gada 2. jūlijs, Gullotta un Farmacia di Gullotta Davide & C., C‑497/12, EU:C:2015:436, 26. punkts).

42

Tādējādi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa attiecībā uz otro jautājumu – pretēji Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktā noteiktajām prasībām – nevienā brīdī nav norādījusi iemeslus, kas tai ir likuši šaubīties par LESD 102. un 106. panta interpretāciju, ne arī saikni, ko tā ir konstatējusi starp šiem pantiem un it īpaši 2016. gada likumu.

43

It īpaši attiecībā uz LESD 102. un nākamajiem pantiem, un konkrētāk – iespējamas dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas esamību, iesniedzējtiesa pamatlietas kontekstā nav atsaukusies uz elementiem, kas veido dominējošo stāvokli minētā 102. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Ragn‑Sells, C‑292/12, EU:C:2013:820, 41. punkts). Nekas nav teikts ne par to, kas būtu šī dominējošā stāvokļa ļaunprātīgā izmantošana, ne arī par to, kā 2016. gada likums pie tā varētu novest (spriedums, 2015. gada 2. jūlijs, Gullotta un Farmacia di Gullotta Davide & C., C‑497/12, EU:C:2015:436, 25. punkts).

44

Attiecībā uz trešo jautājumu, kura hipotētiskais raksturs ir acīmredzams, jāatgādina, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums ir nevis konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība efektīvi atrisināt strīdu (skat. it īpaši spriedumus, 1981. gada 16. decembris, Foglia, C‑244/80, EU:C:1981:302, 18. punkts, un 2005. gada 20. janvāris, García Blanco, C‑225/02, EU:C:2005:34, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

45

Tāpēc, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) ir iesniegusi ar 2022. gada 27. janvāra lēmumu, ir nepieņemams.