EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62017CJ0123
Judgment of the Court (First Chamber) of 7 August 2018.#Nefiye Yön v Landeshauptstadt Stuttgart.#Request for a preliminary ruling from the Bundesverwaltungsgericht.#Reference for a preliminary ruling — EEC-Turkey Association — Decision No 2/76 — Article 7 — Standstill clause — Right of residence of family members of a Turkish worker — Visa requirement for admission to the territory of a Member State.#Case C-123/17.
Tiesas spriedums (pirmā palāta), 2018. gada 7. augusts.
Nefiye Yön pret Landeshauptstadt Stuttgart.
Bundesverwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – EKK un Turcijas asociācija – Lēmums Nr. 2/76 – 7. pants – “Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula – Turcijas darba ņēmēja ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības – Pienākums iegūt vīzu, lai ieceļotu dalībvalsts teritorijā.
Lieta C-123/17.
Tiesas spriedums (pirmā palāta), 2018. gada 7. augusts.
Nefiye Yön pret Landeshauptstadt Stuttgart.
Bundesverwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – EKK un Turcijas asociācija – Lēmums Nr. 2/76 – 7. pants – “Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula – Turcijas darba ņēmēja ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības – Pienākums iegūt vīzu, lai ieceļotu dalībvalsts teritorijā.
Lieta C-123/17.
Court reports – general
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2018:632
*A9* Bundesverwaltungsgericht, Beschluss vom 26/01/2017 (1 C 1.16 ; 11 K 3155/15)
*P1* Bundesverwaltungsgericht, 1. Senat, Urteil vom 25/06/2019 (ECLI:DE:BVerwG:2019:250619U1C40.18.0)
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2018. gada 7. augustā ( *1 )
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – EKK un Turcijas asociācija – Lēmums Nr. 2/76 – 7. pants – “Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula – Turcijas darba ņēmēja ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības – Pienākums iegūt vīzu, lai ieceļotu dalībvalsts teritorijā
Lieta C‑123/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 26. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 10. martā, tiesvedībā
Nefiye Yön
pret
Landeshauptstadt Stuttgart,
piedaloties
Vertreter des Bundesinteresses beim Bundesverwaltungsgericht.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] un S. Rodins [S. Rodin],
ģenerāladvokāte: E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretāre: M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 18. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– |
N. Yön vārdā – H. Baiker, Rechtsanwalt, |
– |
Landeshauptstadt Stuttgart vārdā – C. Schlegel‑Herfelder, pārstāve, |
– |
Vācijas valdības vārdā – R. Kanitz, T. Henze un J. Möller, pārstāvji, |
– |
Eiropas Komisijas vārdā – T. Maxian Rusche un D. Martin, pārstāvji, |
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2018. gada 19. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 |
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 7. pantu Lēmumā Nr. 2/76 (1976. gada 20. decembris) par asociācijas izveidi, kuru pieņēmusi Asociācijas padome, kas savukārt izveidota ar Līgumu par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kurš Kopienas vārdā ir noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes Lēmumu 64/732/EEK (1963. gada 23. decembris) (OV 1964, 217, 3685. lpp.; turpmāk tekstā – “Asociācijas nolīgums”), kā arī Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 (1980. gada 19. septembris) par asociācijas izveidi 13. pantu. |
2 |
Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp Nefiye Yön un Landeshauptstadt Stuttgart (federālās zemes galvaspilsēta Štutgarte, Vācija) (turpmāk tekstā – “Štutgartes pilsēta”) par pēdējās minētās atteikumu piešķirt pirmajai minētajai uzturēšanās atļauju Vācijā ģimenes atkalapvienošanās nolūkā. |
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Asociācijas nolīgums
3 |
Asociācijas nolīguma mērķis, kā izriet no tā 2. panta 1. punkta, ir veicināt līgumslēdzēju pušu savstarpējo tirdzniecības un ekonomisko attiecību nostiprināšanu un līdzsvaru, pilnībā ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt Turcijas ekonomikas paātrinātu attīstību un paaugstināt Turcijas Republikas tautas nodarbinātības līmeni un dzīves apstākļus. |
4 |
Šim nolūkam Asociācijas nolīgums paredz sagatavošanās posmu, lai Turcijas Republika ar Kopienas palīdzību varētu nostiprināt ekonomiku (3. pants), pārejas posmu, kura laikā ir paredzēts pakāpeniski panākt muitas savienības izveidošanu un ekonomikas politiku tuvināšanu (4. pants), un noslēguma posmu, kas balstās uz muitas savienību un ietver līgumslēdzēju pušu ekonomikas politiku pastiprinātu koordinēšanu (5. pants). |
5 |
Asociācijas nolīguma 6. pants ir izteikts šādā redakcijā: “Lai nodrošinātu asociācijas režīma piemērošanu un pakāpenisku attīstību, līgumslēdzējas puses tiekas Asociācijas padomē, kas darbojas atbilstoši tai [Asociācijas nolīgumā] piešķirtajai kompetencei.” |
6 |
Saskaņā ar Asociācijas nolīguma 8. pantu, kas ietverts tā II sadaļā “Pārejas posma īstenošana”: “4. pantā izvirzīto mērķu sasniegšanai Asociācijas padome pirms pārejas posma sākuma un saskaņā ar [papildu] protokola 1. pantā paredzēto kārtību nosaka nosacījumus, noteikumus un termiņus, kā īstenojamas tiesību normas, kas attiecas uz [EK] līgumā paredzētajām jomām, kas ir jāņem vērā, it īpaši tām, kas paredzētas šajā sadaļā, kā arī jebkādas drošības klauzulas, kas tiek uzskatītas par noderīgām.” |
7 |
Asociācijas nolīguma 12. pantā, kas ir ietverts tā II sadaļas 3. nodaļā “Citi ekonomiska rakstura noteikumi”, ir paredzēts: “Līgumslēdzējas puses vienojas iedvesmoties no [EKL 39., 40. un 41. panta], lai pakāpeniski savā starpā ieviestu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.” |
Papildu protokols
8 |
1970. gada 23. novembrī Briselē parakstītā Papildu protokola, kas Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (1972. gada 19. decembris) (OV 1972, L 293, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Papildprotokols”), kas atbilstoši tā 62. pantam ir neatņemama Asociācijas nolīguma daļa, saskaņā ar tā 1. pantu ir paredzēti šī nolīguma 4. pantā minētā pārejas posma īstenošanas nosacījumi, noteikumi un grafiki. |
9 |
Papildprotokolā ir ietverta II sadaļa “Personu un pakalpojumu kustība”, kuras I nodaļa attiecas uz “darbaspēku” un II nodaļa – uz “tiesībām veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumiem un transportu”. |
10 |
Saskaņā ar Papildprotokola 36. pantu, kas ietverts I nodaļā: “Darba ņēmēju brīvu pārvietošanos starp Kopienas dalībvalstīm un Turciju nodrošina pakāpeniski saskaņā ar Asociācijas nolīguma 12. pantā izklāstītajiem principiem laika posmā starp divpadsmitā un divdesmit otrā gada beigām pēc minētā nolīguma stāšanās spēkā. Asociācijas padome lemj par šajā nolūkā vajadzīgajiem noteikumiem.” |
11 |
Papildprotokola 41. panta 1. punktā, kas ietverts minētās II sadaļas II nodaļā, ir noteikts šādi: “Līgumslēdzējas puses atturas savā starpā ieviest jebkādus jaunus ierobežojumus attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību.” |
Lēmums Nr. 2/76
12 |
Lēmuma Nr. 2/76 1. pantā ir noteikts: “1. Ar šo lēmumu pirmajā posmā ir noteikti piemērojamie noteikumi Papildprotokola 36. panta īstenošanai. 2. Šis pirmais posms ilgst četrus gadus, sākot no 1976. gada 1. decembra.” |
13 |
Šā lēmuma 7. pantā ir paredzēts: “Kopienas dalībvalstis un Turcija nedrīkst ieviest jaunus ierobežojumus attiecībā uz to darba ņēmēju pieejas darbam nosacījumiem, kuri to teritorijā likumīgi uzturas un strādā.” |
14 |
Saskaņā ar minētā lēmuma 9. pantu “šī lēmuma noteikumi ir piemērojami, ievērojot ierobežojumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem”. |
15 |
Tā paša lēmuma 11. pants ir formulēts šādi: “Gadu pirms pirmā posma beigām un, ņemot vērā tā laikā panāktos rezultātus, Asociācijas padome aizsāks diskusijas nākamā posma satura noteikšanai un uzraudzīs, lai lēmums par šo posmu tiktu īstenots pirmā posma izbeigšanās brīdī. Šī lēmuma noteikumus turpina piemērot līdz nākamā posma sākumam.” |
16 |
Saskaņā ar Lēmuma Nr. 2/76 13. pantu šis lēmums ir stājies spēkā 1976. gada 20. decembrī. |
Lēmums Nr. 1/80
17 |
No Lēmuma Nr. 1/80 trešā apsvēruma izriet, ka tā mērķis ir sociālajā nozarē uzlabot attieksmi pret Turcijas darba ņēmējiem un viņu ģimenēm saistībā ar kārtību, kas paredzēta Lēmumā Nr. 2/76. |
18 |
Lēmuma Nr. 1/80 II nodaļas “Sociālas tiesību normas” 1. iedaļā “Jautājumi saistībā ar darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos”, ir ietverts 13. pants, kurā ir noteikts: “Kopienas dalībvalstis un Turcija nedrīkst ieviest jaunus ierobežojumus attiecībā uz to darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu pieejas darbam nosacījumiem, kuri to teritorijā likumīgi uzturas un strādā.” |
19 |
Saskaņā ar šī lēmuma 14. pantu, kas arī ir ietverts minētajā 1. iedaļā: “1. Šīs sadaļas noteikumi ir piemērojami, ievērojot ierobežojumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem. 2. Tie neskar tiesības un pienākumus, kas izriet no valstu tiesību aktiem vai divpusējiem līgumiem starp Turciju un Kopienas dalībvalstīm, kuros to valstspiederīgajiem ir paredzēts labvēlīgāks regulējums.” |
20 |
Atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 16. pantam II nodaļas 1. iedaļas normas ir piemērojamas no 1980. gada 1. decembra. |
Vācijas tiesību normas
21 |
2004. gada 30. jūlijaGesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārzemnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā) (BGBl 2004 I, 1950. lpp.; turpmāk tekstā – “AufenthG”), versijā, kas piemērojama pamatlietā, 1. panta “Šī likuma mērķis; piemērošanas joma” 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts: “Šī likuma mērķis ir kontrolēt un ierobežot ārvalstnieku ieceļošanu Vācijas Federatīvajā Republikā.” |
22 |
AufenthG 4. panta “Vajadzība pēc uzturēšanās atļaujas” 1. punktā ir noteikts: “Ja vien Savienības tiesību aktos vai normatīvajos aktos nav pretēju noteikumu un ja uzturēšanās tiesības nepastāv saskaņā ar [Asociācijas nolīgumu], lai trešo valstu pilsoņi varētu iebraukt un uzturēties [Vācijas] Federatīvajā Republikā, viņiem ir jāsaņem uzturēšanās atļauja. Tiek piešķirtas šāda veida uzturēšanās atļaujas:
[..].” |
23 |
AufenthG 5. panta “Izsniegšanas vispārīgie nosacījumi” 2. punktā ir paredzēts: “Uzturēšanās atļauja uz noteiktu laiku ir [..] pakārtota nosacījumiem, ka ārvalstnieks
No šīm prasībām var atkāpties, ja ir izpildīti priekšnosacījumi tiesībām uz uzturēšanās atļaujas izsniegšanu vai ja, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, nebūtu lietderīgi atsākt vīzas izdošanas procedūru.” |
24 |
AufenthG 6. pants “Vīza” ir izteikts šādā redakcijā: “(1) Piemērojot [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) (OV 2009, L 243, 1. lpp.)], ārvalstniekiem var izsniegt šādas vīzas:
[..] (3) ilgtermiņa uzturēšanās gadījumā ir jāsaņem Vācijas federatīvās teritorijas vīza (ilgtermiņa vīza), ko izsniedz pirms ieceļošanas šajā teritorijā.” |
25 |
AufenthG 30. panta “Laulāto atkalapvienošanās” 1. punktā ir paredzēts: “Ārvalstnieka laulātajam uzturēšanās atļauja uz noteiktu laiku ir jāizsniedz, ja [..]
[..] Pirmā teikuma 2. punkts attiecībā uz uzturēšanās atļaujas uz noteiktu laiku izsniegšanu nav jāņem vērā, ja: [..]
[..]
[..].” |
26 |
No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pienākums saņemt vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā tika ieviests ar 1980. gada 1. jūlijaElfte Verordnung zur Änderung der Verordnung zur Durchführung des Ausländergesetzes (Vienpadsmitais rīkojums, ar ko groza Rīkojumu par Likuma par ārzemnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā īstenošanu) (BGBl. 1980 I, 782. lpp.), kas stājās spēkā 1980. gada 5. oktobrī, 1. pantu. |
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
27 |
Prasītāja pamatlietā N. Yön ir Turcijas valstspiederīgā, kuras laulātais, arī Turcijas valstspiederīgais, dzīvo Vācijā kopš 1995. gada. Viņam šajā dalībvalstī ir piešķirta pastāvīgā uzturēšanās atļauja kopš 2005. gada, un viņš strādā maizes ceptuvē kopš 2009. gada. N. Yön laulību noslēdza 2004. gada augustā. Pārim ir trīs pieauguši bērni, kuri dzīvo Turcijā, Vācijā un Austrijā. |
28 |
2007. un 2011. gadā N. Yön Ankarā (Turcija) esošajā Vācijas vēstniecībā iesniedza trīs secīgus pieteikumus vīzas izsniegšanai, lai pievienotos savam vīram Vācijā. Visi trīs pieteikumi tika noraidīti, pamatojoties uz to, ka prasītājai pamatlietā nebija pietiekamas vācu valodas zināšanas. |
29 |
2013. gada martā N. Yön nokļuva Nīderlandē, pamatojoties uz Šengenas vīzu, kuru bija izsniegusi Ankarā esošā Nīderlandes vēstniecība, lai apciemotu savu māsu. 2013. gada aprīlī viņa no Nīderlandes ieceļoja Vācijā, lai pievienotos vīram. |
30 |
2013. gada maijā N. Yön Vācijas iestādēm iesniedza pieteikumu par uzturēšanās atļaujas uz noteiktu laiku izsniegšanu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, norādot, ka sava veselības stāvokļa, kā arī analfabētisma dēļ viņa esot atkarīga no sava vīra. |
31 |
Ar 2014. gada marta lēmumu Štutgartes pilsēta šo pieteikumu noraidīja, pamatojot, ka, pirmkārt, N. Yön neesot pierādījusi, ka tai ir vajadzīgās prasītās valodas zināšanas atbilstoši AufenthG 30. panta 1. punkta pirmā teikuma 2) apakšpunktam un, otrkārt, ka viņa federatīvās republikas teritorijā esot ieceļojusi bez nepieciešamās valsts vīzas. |
32 |
Izskatot N. Yön pret šo lēmumu celto prasību, Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa, Vācija) ar 2014. gada 21. jūlija spriedumu šo prasību apmierināja, atzīstot prasītājas pamatlietā tiesības saņemt lūgto uzturēšanās atļauju, jo gan prasība par valodas zināšanām, gan arī pienākums saņemt vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā esot jauni ierobežojumi, kas ir pretrunā Asociācijas nolīgumā paredzētajai “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulai. It īpaši attiecībā uz pienākumu saņemt vīzu šī tiesa nosprieda, ka šāds pienākums esot pretrunā Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā minētajai “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulai. |
33 |
Štutgartes pilsēta par šo spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija). |
34 |
Iesniedzējtiesa šaubās, vai ģimenes atkalapvienošanās nolūkā dalībvalsts tiesībās izvirzītais pienākums trešās valsts valstspiederīgajam saņemt vīzu, lai viņš pievienotos laulātajam, kurš ir Turcijas valstspiederīgais un kurš strādā šīs valsts teritorijā, atbilst Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā minētajai “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulai. |
35 |
Šai tiesai turpretim nav šaubu, ka prasība par valodas zināšanām atbilst Savienības tiesībām. Šai sakarā tā norāda, ka pārmērīga sloga klauzula AufenthG 30. panta 1. punkta trešā teikuma 6) apakšpunktā tika ieviesta ar 2015. gada 27. jūlijaGesetz zur Neubestimmung des Bleiberechts und der Aufenthaltsbeendigung (Likums par jaunu regulējumu tiesībām palikt un uzturēšanās izbeigšanai) (BGBl. 2015 I, 1386. lpp.) nolūkā izpildīt 2014. gada 10. jūlija spriedumu Dogan (C‑138/13, EU:C:2014:2066). Iesniedzējtiesa arī uzskata – tā kā šī pārmērīgā sloga klauzula stājās spēkā tiesvedības laikā, kad tika celta prasība pamatlietā, un tādējādi Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa) nav vērtējusi, vai šajā gadījumā ir bijis iespējams atkāpties no prasības pēc pierādījumiem par valodas pamatzināšanām saskaņā ar minēto klauzulu, attiecīgajā gadījumā šis vērtējums ir jāveic pēc tam, kad Tiesa būs paudusi savu viedokli par pienākuma saņemt vīzu saderīgumu ar Savienības tiesībām. |
36 |
Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
|
Par prejudiciālajiem jautājumiem
37 |
Uzdodot šos trīs jautājumus, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Lēmuma Nr. 2/76 7. pants vai arī Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts pasākums, kāds ir aplūkots pamatlietā, kurš ieviests laikposmā no 1976. gada 20. decembra līdz 1980. gada 30. novembrim un saskaņā ar kuru uzturēšanās atļaujas izsniegšana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir Turcijas izcelsmes darba ņēmēja, kurš likumīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī, ģimenes locekļi, ir atkarīga no tā, vai šie valstspiederīgie pirms ieceļošanas valsts teritorijā ir saņēmuši vīzu minētās atkalapvienošanās nolūkā, ir “jauns ierobežojums” šo minēto tiesību normu izpratnē un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai šāds pasākums tik un tā ir pamatots ar imigrācijas kontroles un migrācijas plūsmas vadīšanas iemesliem. |
38 |
Kā izriet no Tiesas judikatūras – gan Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā, gan arī Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā ir minēta nepārprotama “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula attiecībā uz jauniem ierobežojumiem to darba ņēmēju piekļuvei darbam, kuri likumīgi uzturas un strādā līgumslēdzēju valstu teritorijā (spriedums, 1990. gada 20. septembris, Sevince, C‑192/89, EU:C:1990:322, 18. punkts). |
39 |
Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā un Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā minētā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula šādi vispārīgi aizliedz veikt jebkādu jaunu valsts pasākumu, kura mērķis vai sekas būtu tādas, ka Turcijas pilsoņu iespēja izmantot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības valsts teritorijā tiek pakļauta stingrākiem nosacījumiem nekā tie, kas bija piemērojami datumā, kad attiecīgajā dalībvalstī stājās spēkā minētie lēmumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 29. marts, Tekdemir, C‑652/15, EU:C:2017:239, 25. punkts un tajā minētā judikatūra). |
Par Lēmuma Nr. 2/76 7. panta vai Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērojamību laikā pamatlietā aplūkojamam valsts pasākumam
40 |
Kā izriet no šī sprieduma 26. punkta – pamatlietā aplūkotais valsts pasākums, proti, pienākums saņemt vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā tika ieviests ar valsts regulējumu, kas datēts ar 1980. gada 1. jūliju un stājās spēkā 1980. gada 5. oktobrī. Pirmkārt, ir jāizvērtē, vai uz šādu pasākumu attiecas Lēmuma Nr. 2/76 vai Lēmuma Nr. 1/80 piemērojamība laikā. |
41 |
Šai sakarā sākotnēji ir jāatgādina, ka saskaņā ar Asociācijas nolīguma 2. panta 1. punktu tā mērķis ir sekmēt nepārtrauktu un līdzsvarotu tirdzniecības un ekonomisko attiecību stiprināšanu starp līgumslēdzējām pusēm. |
42 |
Šim nolūkam ar minēto nolīgumu starp Kopienu un Turcijas Republiku ir radīta asociācija, kurā ietilpst sagatavošanās posms, ļaujot Turcijas Republikai stiprināt savu ekonomiku ar Kopienas palīdzību, pārejas posms, kas veltīts muitas savienības progresīvai ieviešanai un ekonomiskās politikas tuvināšanai, kā arī nobeiguma posms, kas ir balstīts uz muitas savienību un kas nozīmē ekonomiskās politikas stiprināšanu (spriedums, 1987. gada 30. septembris, Demirel, 12/86, EU:C:1987:400, 15. punkts). |
43 |
Attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Asociācijas nolīguma 12. pantā, kas ir ietverts šī nolīguma II sadaļā, par asociācijas pārejas posma īstenošanu ir noteikts, ka līgumslēdzējas puses vienojas, iedvesmoties no EKL 39., 40. un 41. panta, lai pakāpeniski savā starpā ieviestu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Papildprotokola 36. pantā ir noteikti termiņi šīs pakāpeniskās darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ieviešanai un ir paredzēts, ka Asociācijas padome šim nolūkam lemj par vajadzīgo kārtību (spriedums, 2000. gada 10. februāris, Nazli, C‑340/97, EU:C:2000:77, 50. un 51. punkts). |
44 |
Pamatojoties uz Asociācijas nolīguma 12. pantu un Papildprotokola 36. pantu, Asociācijas padome, kas ar minēto nolīgumu ir izveidota, lai nodrošinātu asociācijas īstenošanu un pakāpenisku attīstību, vispirms 1976. gada 20. decembrī pieņēma Lēmumu Nr. 2/76, kurš saskaņā ar tā 1. pantu faktiski ir pirmais posms darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošanā starp Kopienu un Turciju un kura periods ir noteikts četri gadi, sākot no 1976. gada 1. decembra (spriedums, 2000. gada 10. februāris, Nazli, C‑340/97, EU:C:2000:77, 52. punkts). Kā izriet no šī lēmuma 13. panta, tas ir stājies spēkā 1976. gada 20. decembrī. |
45 |
Lēmuma Nr. 2/76 11. pantā Asociācijas padomei bija paredzēts pieņemt vēlāku lēmumu Papildprotokola 36. panta īstenošanas otrajam posmam, pirmkārt, precizējot, ka šāds lēmums ir jāievieš pirmā posma izbeigšanās brīdī, un, otrkārt, ka Lēmuma Nr. 2/76 noteikumus ir jāturpina piemērot līdz pat otrā posma sākumam. |
46 |
Tieši šādā kontekstā Asociācijas padome 1980. gada 19. septembrī pieņēma Lēmumu Nr. 1/80, kura mērķis saskaņā ar tā trešo apsvērumu ir sociālajā nozarē uzlabot attieksmi pret Turcijas darba ņēmējiem un viņu ģimenēm saistībā ar kārtību, kas paredzēta Lēmumā Nr. 2/76 (spriedums, 1997. gada 23. janvāris, Tetik, C‑171/95, EU:C:1997:31, 19. punkts). |
47 |
Lēmuma Nr. 1/80 II nodaļas “Sociālas tiesību normas” 1. iedaļas “Jautājumi saistībā ar darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos”, kurā ir ietverts 13. pants, noteikumi tādējādi ir papildu posms virzībā uz darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 23. janvāris, Tetik, C‑171/95, EU:C:1997:31, 20. punkts un tajā minētā judikatūra) un saskaņā ar minētā lēmuma 16. pantu ir piemērojami no 1980. gada 1. decembra. |
48 |
No iepriekš izklāstītā izriet, ka Lēmuma Nr. 2/76 7. pantu ratione temporis piemēro valsts pasākumiem, kuri ieviesti laikposmā no 1976. gada 20. decembra, kas ir šī lēmuma spēkā stāšanās datums, līdz 1980. gada 30. novembrim, kad beidzās darba ņēmēju brīvas pārvietošanās starp Kopienu un Turciju pirmā posma īstenošana. Attiecībā uz Lēmuma Nr. 1/80 13. panta īstenošanu – to ratione temporis piemēro, sākot no 1980. gada 1. decembra ieviestiem valsts pasākumiem, kas ir datums, kurā stājās spēkā šis lēmums, un kas ir sākums otrajam posmam, kurš paredzēts darba ņēmēju brīvas pārvietošanās starp Kopienu un Turciju īstenošanā. |
49 |
Šo vērtējumu neatspēko Štutgartes pilsētas un Vācijas valdības arguments, atbilstoši kuram ar Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu tika aizstāts Lēmuma Nr. 2/76 7. pants, kas nozīmē, ka kopš Lēmuma Nr. 1/80 stāšanās spēkā vērtējums par to, vai valsts tiesībās ir ticis ieviests “jauns ierobežojums” šī lēmuma 13. panta izpratnē, ir jāveic, tikai un vienīgi ņemot vērā šajā tiesību normā minēto “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu. |
50 |
Pretēji Štutgartes pilsētas un Vācijas valdības norādītājam šādu iedarbību nevar izsecināt no Tiesas konstatētā, kad tā sava 1995. gada 6. jūnija sprieduma Bozkurt (C‑434/93, EU:C:1995:168) 14. punktā tika interpretējusi Lēmuma Nr. 2/76 2. pantu un Lēmuma Nr. 1/80 6. pantu, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, saskaņā ar kuru, sākot no 1980. gada 1. decembra Lēmuma Nr. 1/80 6. panta noteikumi aizstāja attiecīgos mazāk labvēlīgos Lēmuma Nr. 2/76 noteikumus. |
51 |
Lai gan ir tiesa, ka Lēmums Nr. 2/76 zaudēja spēku brīdī, kad izbeidzās pirmais posms, kas ir paredzēts darba ņēmēju brīvas pārvietošanās starp Kopienu un Turciju īstenošanā, proti, 1980. gada 30. novembrī, un ka tas no 1980. gada 1. decembra tika aizstāts ar Lēmumu Nr. 1/80, kā tas arī izriet no šī sprieduma 44.–47. punkta, šādu aizstāšanu tomēr nevar interpretēt tādējādi, ka Lēmums Nr. 2/76 ar atpakaļejošu spēku tika atcelts ar Lēmumu Nr. 1/80 un līdz ar to pirmo minēto lēmumu nav nozīmes piemērot. |
52 |
Faktiski, pirmkārt, nedz Lēmumā Nr. 1/80, nedz kādā citā Savienības tiesību normā nav paredzēts šāds atpakaļejošs spēks. |
53 |
Otrkārt, Lēmuma Nr. 2/76 atcelšana ar atpakaļejošu spēku radītu Turcijas darba ņēmēju stāvokļa pasliktināšanos, jo uz “jauniem ierobežojumiem” šī lēmuma 7. panta izpratnē, ko dalībvalstis ieviesušas pēc šīs tiesību nomas stāšanās spēkā, bet pirms stājies spēkā Lēmuma Nr. 1/80 13. pants, vairs neattiektos “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula, kas savukārt nebūtu saderīgi nedz ar Lēmumā Nr. 1/80 minētajiem sistēmas uzlabojumiem, kurus bauda Turcijas darba ņēmēji un viņu ģimenes locekļi, nedz arī ar pamatprojektu par pakāpenisku darba ņēmēju brīvas pārvietošanās starp Kopienu un Turciju īstenošanu, kas ir Asociācijas nolīguma pamatā. |
54 |
Tādējādi Lēmuma Nr. 2/76 atcelšanas ar atpakaļejošu spēku neesamības dēļ šī lēmuma 7. pantā minētā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula ir jāpiemēro, ņemot vērā jebkuru dalībvalsts laikposmā no 1976. gada 20. decembrim līdz 1980. gada 30. novembrim ieviestu pasākumu, kā tas ir secināts šī sprieduma 48. punktā. |
55 |
Līdz ar to uz pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu attiecas Lēmuma Nr. 2/76 7. panta piemērojamība laikā. |
56 |
Šajos apstākļos iesniedzējtiesai minētā pasākuma saderība ir jāvērtē Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā paredzētās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas kontekstā un līdz ar to arī ir jāinterpretē tikai šī pirmā minētā tiesību norma. |
Par Lēmuma Nr. 2/76 7. panta piemērojamību laikā pamatlietā aplūkojamam valsts pasākumam
57 |
Otrkārt, ir jāpārbauda, vai uz pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu attiecas Lēmuma Nr. 2/76 7. panta materiālā piemērošanas joma. |
58 |
No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka minētais pasākums, kas ir piemērojams no 1980. gada 5. oktobra, uzturēšanās atļaujas saņemšanu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā pakārto nosacījumam par vīzas saņemšanu minētās atkalapvienošanās nolūkā pirms ieceļošanas Vācijas teritorijā, un šāds priekšnosacījums netika izvirzīts pirms šī datuma. |
59 |
Šādi šķiet, ka pamatlietā aplūkotais pasākums padara stingrākus to trešo valstu, tostarp arī Turcijas, valstspiederīgo – kā laulātie Yön – ģimenes atkalapvienošanās priekšnosacījumus, kuri kā darba ņēmēji likumīgi dzīvo Vācijā, salīdzinājumā ar tiem priekšnosacījumiem, kas bija spēkā brīdī, kad šajā dalībvalstī stājās spēkā Lēmums Nr. 2/76. |
60 |
Šajā kontekstā jāatgādina, ka sākotnēji, interpretēdama Papildprotokola 41. panta 1. punktā minēto “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu, Tiesa nosprieda, ka tāds tiesiskais regulējums, ar kuru ģimenes atkalapvienošanās ir padarīta sarežģītāka, apgrūtinot Turcijas valstspiederīgo laulāto pirmās ieceļošanas attiecīgās dalībvalsts teritorijā nosacījumus salīdzinājumā ar tiem, kas bija piemērojami laikā, kad stājās spēkā Papildprotokols, ir minēto Turcijas valstspiederīgo brīvības nodarboties ar uzņēmējdarbību “jauns ierobežojums” Papildprotokola 41. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Dogan, C‑138/13, EU:C:2014:2066, 36. punkts). |
61 |
Tiesa precizēja, ka tā tas ir tādēļ, ka Turcijas valstspiederīgā lēmumam apmesties dalībvalstī, lai pastāvīgi veiktu saimniecisko darbību, var būt negatīva ietekme, ja šīs dalībvalsts tiesību akti padara sarežģītu vai neiespējamu ģimenes atkalapvienošanos tādējādi, ka minētajam valstspiederīgajam attiecīgajā situācijā var būt jāizvēlas starp darbību attiecīgajā dalībvalstī un viņa ģimenes dzīvi Turcijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Dogan, C‑138/13, EU:C:2014:2066, 35. punkts). |
62 |
Pēc tam, interpretēdama Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu, Tiesa norādīja, ka šī sprieduma 60. punktā veiktā interpretācija, ņemot vērā Papildprotokola 41. panta 1. punktu, ir arī jāattiecina uz Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 42. punkts). |
63 |
Kā Tiesa ir norādījusi, tā kā Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā minētā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula ir tāda paša veida klauzula, kāda paredzēta Papildprotokola 41. panta 1. punktā, un tā kā šīm abām klauzulām ir identisks mērķis, šī 41. panta 1. punkta interpretācijai ir jāattiecas arī uz statu quo pienākumu, kas ir minētā 13. panta pamats darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā (spriedums, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 41. punkts). |
64 |
Tiesa tādējādi ir nospriedusi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecīgajā dalībvalstī likumīgi dzīvojošu Turcijas izcelsmes darba ņēmēju ģimenes atkalapvienošanās nosacījumi ir padarīti stingrāki par nosacījumiem, kas bija piemērojami laikā, kad šajā dalībvalstī stājās spēkā Lēmums Nr. 1/80, šā lēmuma 13. panta izpratnē ir jauns ierobežojums šo Turcijas izcelsmes darba ņēmēju iespējai izmantot darba ņēmēju tiesības brīvi pārvietoties minētajā dalībvalstī (skat. spriedumu, 2017. gada 29. marts, Tekmedir, C‑652/15, EU:C:2017:239, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). |
65 |
Taču, pirmkārt, jānorāda, ka Tiesa jau ir secinājusi, ka Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā minētā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula pēc savas būtības ir tāda pati kā Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā un Papildprotokola 41. panta 1. punktā minētās klauzulas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 11. maijs, Savas, C‑37/98, EU:C:2000:224, 49. un 50. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). |
66 |
Otrkārt, ņemot vērā gan Papildprotokola un Lēmumu Nr. 2/76 un Nr. 1/80, kuros ietilpst attiecīgi 41. panta 1. punkts, kā arī 7. un 13. pants, gan Asociācijas nolīguma, ar kuru šie noteikumi – kā izklāstīts šī sprieduma 41.–47. punktā – ir saistīti, raksturu, kontekstu un mērķi, ir jāsecina, ka Lēmuma Nr. 2/76 7. pantā minētā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula darba ņēmēju brīvas pārvietošanās kontekstā kalpo tādam pašam mērķim kā Papildprotokola 41. panta 1. punktā un Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā minētās “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas – kā tas it īpaši izriet no Tiesas 2003. gada 21. oktobra sprieduma Abatay u.c. (C‑317/01 un C‑369/01, EU:C:2003:572, 72. punkts) – radīt labvēlīgākus nosacījumus pakāpeniskai tiesību apmesties un brīvi sniegt pakalpojumus, kā arī darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ieviešanai, valstu iestādēm aizliedzot radīt jaunus šķēršļus minētajām brīvībām, lai tādējādi neapgrūtinātu to pakāpenisku īstenošanu starp dalībvalstīm un Turcijas Republiku. |
67 |
Turklāt atšķirības Lēmuma Nr. 2/76 7. panta un Lēmuma Nr. 1/80 13. panta formulējumā, kur otrajā no minētajiem bez darba ņēmējiem ir pieminēti arī viņu ģimenes locekļi, nav pamats tam, lai attiecībā uz valsts pasākumiem Turcijas valstspiederīgo, kas likumīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī, ģimenes atkalapvienošanās sakarā pirmajai no šīm divām “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulām tiktu noteikta mazāka apjoma piemērojamība. |
68 |
Šai sakarā pietiek norādīt, kā jau to Tiesa ir precizējusi, ka tikai šādā veidā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā un ar kuru tiek padarīti stingrāki ģimenes atkalapvienošanās nosacījumi, var ietekmēt Turcijas pilsoņu, kas likumīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī, kā, piemēram, N. Yön laulātais, algota darba veikšanu šīs valsts teritorijā, un tādēļ ir jāuzskata, ka šāds tiesiskais regulējums ietilpst Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā minētā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas tvērumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 44. punkts). |
69 |
No tā izriet, ka tāds tiesiskais regulējums kā iepriekšējā punktā aprakstītais ir jauns ierobežojums nevis attiecīgajam ģimenes loceklim, bet attiecīgajam Turcijas darba ņēmējam. |
70 |
No iepriekš minētā izriet, ka interpretācija, ko Tiesa ir veikusi 2017. gada 29. marta sprieduma Tekdemir (C‑652/15, EU:C:2017:239) 31. punktā par Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu un kas minēta šī sprieduma 64. punktā, ir arī attiecināma uz Lēmuma Nr. 2/76 7. pantu. |
71 |
Līdz ar to valsts pasākums, kāds ir aplūkots pamatlietā, ir Turcijas valstspiederīgā īstenotas darba ņēmēju brīvas pārvietošanās attiecīgajā dalībvalstī “jauns ierobežojums” Lēmuma Nr. 2/76 7. panta izpratnē, un tādējādi tas ietilpst šīs tiesību normas materiālajā piemērošanas jomā. |
Par jauna ierobežojuma Lēmuma Nr. 2/76 7. panta izpratnē iespējamo pieņemamību
72 |
Interpretēdama Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu, Tiesa norādīja, ka ierobežojums, kura mērķis vai sekas ir vairāk ierobežojošu nosacījumu izvirzīšana Turcijas pilsoņiem darba ņēmēju brīvas pārvietošanās valsts teritorijā īstenošanā nekā tie, kas bija piemērojami Lēmuma Nr. 1/80 spēkā stāšanās datumā, ir aizliegts, izņemot, ja tas ietilpst šī lēmuma 14. pantā minētajos ierobežojumos vai tas ir attaisnots ar primāru vispārējo interešu apsvērumu, vai arī ir piemērots, lai nodrošinātu likumīgā mērķa īstenošanu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams tā sasniegšanai (skat. spriedumu, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 51. punkts un tajā minētā judikatūra). |
73 |
Šāds vērtējums ir spēkā arī Lēmuma Nr. 2/76 7. panta kontekstā. |
74 |
Saskaņā ar Asociācijas nolīguma 12. pantu līgumslēdzējas puses atbilstoši pilnībā ekonomiskam mērķim, kas veido Kopienas un Turcijas Republikas asociācijas pamatu, vienojas iedvesmoties no primārajām Savienības tiesību normām, kuras attiecas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, lai gan principi, kas ir atzīti minētajās tiesību normās, cik vien iespējams, ir jāattiecina uz Turcijas pilsoņiem, kuriem ir tiesības atbilstoši šim Asociācijas nolīgumam (skat. spriedumu, 2016. gada 12. aprīlis, Genc, C‑561/14, EU:C:2016:247, 52. punkts un tajā minētā judikatūra). |
75 |
Tādēļ, treškārt, ir jāvērtē, vai tāds valsts pasākums kā pamatlietā aplūkotais atbilst šī sprieduma 72. punktā minētajiem kritērijiem. |
76 |
Šai sakarā jānorāda, pirmām kārtām, ka uz pamatlietā aplūkoto valsts pasākumu neattiecas Lēmuma Nr. 2/76 9. pantā, kas atbilst Lēmuma Nr. 1/80 14. pantam, minētie ierobežojumi, ciktāl – kā izriet no iesniedzējtiesas iesniegtās informācijas – šis pasākums atbilst pamatojumam, kas savukārt ir pakļauts efektīvai imigrācijas kontrolei un migrācijas plūsmas vadīšanai. |
77 |
Otrām kārtām, no Tiesas judikatūras izriet, ka mērķis efektīvi pārvaldīt migrācijas plūsmas var būt tāds primārs vispārējo interešu apsvērums, ar kuru ir attaisnojams jauns ierobežojums Lēmuma Nr. 2/76 7. panta izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 29. marts, Tekdemir, C‑652/15, EU:C:2017:239, 39. punkts). |
78 |
Tādējādi – kā norāda Štutgartes pilsēta un Vācijas valdība – ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ir piemērots, lai īstenotu mērķi, kam tas kalpo, un nepārsniedz tā sasniegšanai vajadzīgo. |
79 |
Vispirms, runājot par šī pasākuma piemērotību sasniedzamā mērķa nolūkā, trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir Turcijas pilsoņa, kurš likumīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī, ģimenes locekļi, noteiktais pienākums pirms ieceļošanas Vācijas teritorijā saņemt vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā kā priekšnosacījums uzturēšanās atļaujas saņemšanai minētās atkalapvienošanās nolūkā, protams, ļauj kontrolēt šo valstspiederīgo uzturēšanās likumību šajā dalībvalstī. Tādējādi, ciktāl efektīvai migrācijas plūsmu pārvaldībai ir vajadzīga šo plūsmu kontrole, šāds pasākums spēj nodrošināt šā mērķa īstenošanu. |
80 |
Tālāk – jautājumā par to, vai minētais pasākums nepārsniedz izvirzītā mērķa sasniegšanai vajadzīgo, ir jānorāda, ka principā pienākums trešo valstu valstspiederīgajiem saņemt vīzu, lai ieceļotu un uzturētos Vācijā ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, kā tāds nav uzskatāmas par nesamērīgu ar izvirzīto mērķi. |
81 |
Tomēr samērīguma princips arī prasa, lai šīs prasības īstenošanas kārtība nepārsniegtu izvirzītā mērķa sasniegšanai vajadzīgo (spriedums, 2017. gada 29. marts, Tekdemir, C‑652/15, EU:C:2017:239, 43. punkts). |
82 |
Šai sakarā jānorāda, kā tas izriet no šī sprieduma 23. punkta, ka valsts tiesībās ir paredzēta pārmērīga sloga klauzula, kas ļauj atkāpties no pienākuma saņemt vīzu vai nu, ja ir izpildīti juridiskie nosacījumi tās saņemšanai, vai arī, ja gadījuma īpašo apstākļu dēļ nav samērīgi noteikt no jauna uzsākt procedūru vīzas izsniegšanai izcelsmes valstī. |
83 |
Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka N. Yön ieceļoja Vācijā no Nīderlandes nevis ar vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, bet gan ar Šengenas vīzu, ko bija izsniegusi Ankarā esošā Nīderlandes vēstniecība. |
84 |
Kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, saskaņā ar valsts tiesībām N. Yön ieceļošana Vācijas teritorijā bez prasītās vīzas automātiski nenozīmē viņas iesniegtā pieteikuma par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā noraidījumu. Katrā ziņā lēmums saskaņā ar pārmērīga sloga klauzulu atkāpties no pienākuma saņemt prasīto vīzu ir kompetento iestāžu diskrecionārās varas jautājums, ņemot vērā gadījuma īpašos apstākļus, ko tās izvērtē. |
85 |
Šajā gadījumā, kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, N. Yön veselības stāvokļa un analfabētisma dēļ atsaucas uz to, ka ir atkarīga no sava vīra. |
86 |
Ja, pirmkārt, veselības stāvokļa vai citu iemeslu dēļ N. Yön būtu atkarīga no sava laulātā personīgās palīdzības un atbalsta tik lielā mērā, ka viņam būtu jādodas laulātajai līdzi uz Turciju, lai N. Yön varētu trešā valstī no jauna atsākt prasītās vīzas izsniegšanas procedūru, un, otrkārt, ja kompetento iestāžu rīcībā esošā rīcības brīvība tām šādos apstākļos ļauj izlemt, ka tomēr nav pamata atkāpties no pienākuma saņemt prasīto vīzu, pat ja šo iestāžu rīcībā ir visa nepieciešamā informācija, lai lemtu par prasītājas pamatlietā uzturēšanos Vācijā, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais valsts pasākums nepārsniedz to, kas nepieciešams tā mērķa sasniegšanai, kam tas kalpo. |
87 |
Šādos apstākļos nevar pamatoti uzskatīt, ka tikai N. Yön izbraukšana no Vācijas teritorijas, lai Turcijā uzsāktu prasītās vīzas izsniegšanas procedūru, kompetentajai iestādei rada situāciju, kurā tai ir jāizvērtē N. Yön uzturēšanās ģimenes atkalapvienošanās nolūkā likumība un šādi jānodrošina mērķa par efektīvas imigrācijas kontroli un migrācijas plūsmas vadīšanu sasniegšana. |
88 |
Bet šādos apstākļos N. Yön atkarības no laulātā dēļ pēdējam minētajam būtu jāatsakās no sava Vācijā veiktā algotā darba, lai kopā ar laulāto vīzas izsniegšanas procedūras dēļ dotos uz Turciju bez jebkādas garantijas, ka pēc iespējamās atgriešanās no Turcijas viņš varēs atjaunot savu profesionālo darbību, lai gan nosacījumu par ģimenes atkalapvienošanos izvērtējumu Vācijas kompetentās iestādes var veikt tā, ka minēto mērķi varētu sasniegt, izvairoties no minētajām neērtībām. |
89 |
Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Lēmuma Nr. 2/76 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts pasākums, kāds ir aplūkots pamatlietā, kurš ieviests laikposmā no 1976. gada 20. decembra līdz 1980. gada 30. novembrim un saskaņā ar kuru uzturēšanās atļaujas izsniegšana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir Turcijas izcelsmes darba ņēmēja, kurš likumīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī, ģimenes locekļi, ir atkarīga no tā, vai šie valstspiederīgie pirms ieceļošanas valsts teritorijā vispirms ir saņēmuši vīzu minētās atkalapvienošanās nolūkā, ir “jauns ierobežojums” šīs tiesību normas izpratnē. Šādu pasākumu tomēr var pamatot ar apsvērumiem, kas saistīti ar efektīvas imigrācijas kontroli un migrācijas plūsmas vadīšanu, taču tie ir pieņemami tikai tad, ja to īstenošanas kārtība nepārsniedz mērķa, kuram tie kalpo, sasniegšanai nepieciešamo, un tas savukārt ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. |
Par tiesāšanās izdevumiem
90 |
Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi. |
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: |
7. pants Lēmumā Nr. 2/76 (1976. gada 20. decembris), kuru pieņēmusi Asociācijas Padome, kas izveidota ar Līgumu par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kurš Kopienas vārdā ir noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes Lēmumu 64/732/EEK (1963. gada 23. decembris), ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts pasākums, kāds ir aplūkots pamatlietā, kurš ieviests laikposmā no 1976. gada 20. decembra līdz 1980. gada 30. novembrim un saskaņā ar kuru uzturēšanās atļaujas izsniegšana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir Turcijas izcelsmes darba ņēmēja, kurš likumīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī, ģimenes locekļi, ir atkarīga no tā, vai šie valstspiederīgie pirms ieceļošanas valsts teritorijā vispirms ir saņēmuši vīzu minētās atkalapvienošanās nolūkā, ir “jauns ierobežojums” šīs tiesību normas izpratnē. Šādu pasākumu tomēr var pamatot ar apsvērumiem, kas saistīti ar efektīvas imigrācijas kontroli un migrācijas plūsmas vadīšanu, taču tie ir pieņemami tikai tad, ja to īstenošanas kārtība nepārsniedz mērķa, kuram tie kalpo, sasniegšanai nepieciešamo, un tas savukārt ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. |
[Paraksti] |
( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.