—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz M. Santoro, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – R. Sauer un T. Maxian Rusche, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikuma 2003/361/EK par mikro, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV L 124, 36. lpp.; turpmāk tekstā – “MVU ieteikums”) pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtās daļas interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp HaTeFo GmbH (turpmāk tekstā – “HaTeFo”) un Finanzamt Haldensleben [Haldenslēbenes Finanšu pārvaldi] par ieguldījumu subsīdijas summas aprēķināšanu.

3

MVU ieteikuma preambulas 9. apsvērumā ir paredzēts:

“Lai gūtu labāku izpratni par [mikro, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU)] patieso ekonomisko stāvokli un izslēgtu no šīs kategorijas uzņēmumu grupas, kuru ekonomiskā jauda var pārsniegt MVU ekonomisko jaudu, ir jānošķir dažāda veida uzņēmumi atkarībā no tā, vai šie uzņēmumi ir autonomi, vai tiem ir pārvaldīti uzņēmumi, kas nav saistīti ar kontrolējošo stāvokli (partneruzņēmumi), un vai tie ir saistīti ar citiem uzņēmumiem. [..]” [Neoficiāls tulkojums]

4

Šī ieteikuma preambulas 11. apsvērums ir formulēts šādi:

“Vienkāršošanas nolūkā, īpaši attiecībā uz dalībvalstīm un uzņēmumiem, definējot saistītus uzņēmumus, ir jāizmanto Padomes 1983. gada 13. jūnija [septītās] Direktīvas 83/349/EEK, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz konsolidētajiem pārskatiem [(OV L 193, 1. lpp.)], kurā pēdējie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes [2001. gada 27. septembra] Direktīvu 2001/65/EK [(OV L 283, 28. lpp.)], 1. pantā minētie noteikumi, ciktāl tie atbilst šī ieteikuma mērķiem. [..]”

5

Šī ieteikuma preambulas 12. apsvērumā ir paredzēts:

“Atbilstošos gadījumos ir jāņem vērā arī attiecības starp uzņēmumiem ar privātpersonu starpniecību, lai nodrošinātu, ka labumu no priekšrocībām, ko MVU dod dažādas normas vai pasākumi to labā, faktiski gūst tikai tie uzņēmumi, kuriem tas patiešām ir vajadzīgs. Lai ierobežotu šo situāciju izpēti līdz stingri noteiktam minimumam, minēto attiecību vērā ņemšana ir jāierobežo līdz sabiedrību darbībai vienā un tajā pašā attiecīgajā tirgū vai blakustirgos, vajadzības gadījumā atsaucoties uz Komisijas tirgus definīciju, kas ietverta Komisijas Paziņojumā par konkrētā tirgus jēdziena definīciju Kopienas konkurences tiesībās [(OV 1997, C 372, 5. lpp.)].”

6

Šī paša ieteikuma 3. pantā ir noteikts:

“No 2005. gada 1. janvāra minētais ieteikums aizstāj [Komisijas 1996. gada 3. aprīļa] Ieteikumu 96/280/EK [par mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV L 107, 4. lpp.)].”

7

MVU ieteikuma pielikuma 1. panta redakcija ir šāda:

“Par uzņēmumu uzskata jebkuru saimnieciskās darbības subjektu neatkarīgi no tā juridiskās formas. [..]”

8

MVU ieteikuma pielikuma 3. pants attiecas uz uzņēmumu veidiem, ko ņem vērā, aprēķinot darbinieku skaitu un finanšu rādītājus, kas ļauj raksturot dažādas, šī ieteikuma 2. pantā definētās uzņēmumu kategorijas.

9

Šī pielikuma 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

““Autonoms uzņēmums” ir jebkurš uzņēmums, kas nav klasificējams kā partneruzņēmums 2. punkta izpratnē vai kā saistīts uzņēmums 3. punkta izpratnē.”

10

Šī paša pielikuma 3. panta 3. punkta teksts ir šāds:

““Saistīti uzņēmumi” ir uzņēmumi, starp kuriem pastāv kādas no šeit norādītajām attiecībām:

Pieņemts uzskatīt, ka dominējošā ietekme nepastāv, ja 2. punkta otrajā daļā norādītie ieguldītāji tieši vai netieši neiesaistās attiecīgā uzņēmumā pārvaldīšanā, neskarot viņu kā akcionāru vai dalībnieku statusu.

Uzņēmumi, kurus saista kādas no pirmajā daļā aplūkotajām attiecībām ar viena vai vairāku citu uzņēmumu starpniecību vai kāds no 2. punktā minētajiem ieguldītājiem, arī ir uzskatāmi par saistītiem.

Uzņēmumi, kurus saista kādas no šīm attiecībām ar fiziskas personas vai fizisku personu grupas, kas darbojas kopīgi, starpniecību, arī ir uzskatāmi par saistītiem uzņēmumiem, ja tie pilnībā vai daļēji darbojas vienā un tajā pašā attiecīgajā tirgū vai blakus tirgos.

Par blakustirgu uzskata ražojuma vai pakalpojuma tirgu, kas atrodas tieši augšup vai lejup no attiecīgā tirgus.”

11

2004. gada 17. marta Likuma par ieguldījumu subsīdijām 2005. gadā (Investitionszulagengesetz 2005, Bundesgesetzblatt 2004 I, 438. lpp.) 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka nodokļu maksātājiem, kas veic dažāda veida ieguldījumus piecās jaunajās federālajās zemēs un Berlīnē (Vācija), ir tiesības uz ieguldījumu subsīdiju.

12

Šajā likumā ir noteikts, ka noteiktos apstākļos šo subsīdiju palielina, ja šie ieguldījumi MVU ieteikuma izpratnē tiek veikti MVU.

13

HaTeFo, dibināta 1999. gadā, ražo sintētiska materiāla plāksnes, loksnes, caurules un profilus. Šīs sabiedrības kapitāls pieder trim fiziskam personām – A, viņa sievai B un C, kuriem attiecīgi pieder 24,8 %, 62,8 % un 12,4 % kapitāldaļu. A un C ir šīs sabiedrības vadītāji. A un viņa māte D turklāt ir sabiedrības X, kuras vadītāji arī ir A un C, dalībnieki līdzīgās daļās.

14

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka X savas dibināšanas laikā esot saņēmusi galvojumu no HaTeFo, kura ar šo sabiedrību noslēgusi “Geschäftsbesorgungsvertrag” (“pilnvarojuma līgumu”), saskaņā ar kuru visus pasūtījumus HaTeFo esot nodevusi sabiedrība X, kas vienīgā pārstāvot konkrēto tirgu. Šajā pilnvarojuma līgumā tāpat esot paredzēts, ka X pārstāvis uzņemas HaTeFo tehnisko vadīšanu. Turklāt šī pēdējā minētā sabiedrība ir nodevusi X savu pētniecības un attīstības darbību, kā arī savu informācijas tehnoloģiju vadību un izmanto savas darbības vajadzībām vienu no X bankas kontiem.

15

Aplūkojot atsevišķi, HaTeFo var kvalificēt kā “MVU”. Turpretim, ņemot vērā gan algoto darbinieku skaitu, gan X gada apgrozījumu, tas tā nebūtu, ja būtu jāatzīst HaTeFo saistība ar X.

16

Uzskatīdama, ka HaTeFo šīs saistības ar X dēļ nav MVU, Finanzamt Haldensleben par 2006. gadu tai piešķīra nevis palielināto subsīdiju, bet tikai Likuma par ieguldījumu subsīdijām 2005. gadā paredzēto pamatsubsīdiju.

17

Finanzamt Haldensleben it īpaši norādīja, ka ir jāņem vērā nevis tikai MVU ieteikumā minētie formālie kritēriji, bet ir jāveic ekonomisks izvērtējums, lai noteiktu, vai uzņēmumi, lai gan formāli tie ir autonomi, tomēr nav jāuzskata par vienu ekonomisku vienību. Tās skatījumā abi attiecīgie uzņēmumi, ņemot vērā pilnvarojuma līgumu, ražošanas un tirdzniecības uzdevumu sadalījumu to vidū, kā arī faktu, ka tos vada un to [kapitāldaļas] pieder tikai četrām personām, no kurām trīs personām ir ciešas radnieciskas saites, esot šāda vienība.

18

Finanzgericht [Finanšu tiesa] pirmajā instancē noraidīja HaTeFo celto prasību, precizējot, ka vienīgi tādu kritēriju formālai piemērošanai, kas definēti MVU ieteikumā un raksturo uzņēmuma autonomiju, nevajadzēja radīt situāciju, kurā tie tiek nepareizi piemēroti vai neievēroti, un ka, izvērtējot šo autonomiju, tāpat jāņem vērā pārējie darījumu sakari starp attiecīgajiem uzņēmumiem, it īpaši saistībā ar komercvadību, sakariem ar piegādātājiem un klientiem, kā arī kopumā izmantoto loģistiku.

19

HaTeFo par Finanzgericht nolēmumu iesniedza Bundesfinanzhof [Federālajā Finanšu tiesā] “Revision” sūdzību, kurā tā tostarp apgalvoja, ka MVU ieteikuma pielikuma 3. pantā paredzētie kritēriji, pēc kuriem var noteikt “saistītus” uzņēmumus šī ieteikuma izpratnē, tieši pretēji, jāuzskata par izsmeļošiem.

20

Lai apstiprinātu, ka MVU jēdziena interpretācija ietilpst Tiesas kompetencē, jo šis jēdziens ir pārņemts valsts tiesiskajā regulējumā, kurā ir atsauce uz MVU ieteikumā paredzēto jēdzienu, Bundesfinanzhof atsaucas uz 1990. gada 18. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-297/88 un C-197/89 Dzodzi (Recueil, I-3763. lpp.).

21

Turklāt Bundesfinanzhof norāda, ka šajā ieteikumā daļēji ir pārņemti konsolidēto gada pārskatu sastādīšanas nosacījumi, kas paredzēti Direktīvas 83/349 1. pantā, tāpēc uzņēmumi, kuriem saskaņā ar šo direktīvu jāveic konsolidētie gada pārskati, var tikt uzskatīti par saistītiem MVU ieteikuma izpratnē. Tā piebilst, ka, ja tādā gadījumā, kāds aplūkots pamatlietā, uzņēmums neveic konsolidētos gada pārskatus, ir tomēr jāizvērtē, vai to arī var uzskatīt par saistītu ar citu uzņēmumu atbilstoši šī ieteikuma pielikumā noteiktajiem kritērijiem.

22

Vispirms Bundesfinanzhof šaubās par šī pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtajā daļā paredzēto kritēriju attiecībā uz “fizisku personu grupu, kas darbojas kopīgi”. It īpaši tā vaicā, vai, lai noteiktu tādu grupu, pietiek ar to, ka tiek konstatēta funkcionāla šo personu sadarbība, vai tomēr ir arī jānosaka, ka tās ir īstenojušas “saskaņotu” rīcību un ir saistītas ar līgumiskām saitēm.

23

Tāpat Bundesfinanzhof vaicā, vai, lai gan ir dažādi attiecību veidi, kas ir raksturīgi saistītiem uzņēmumiem, kuri uzskaitīti šī paša pielikuma 3. panta 3. punkta pirmajā daļā, attiecīgo uzņēmumu visaptverošs ekonomisks novērtējums, kurā ņem vērā dalībnieku piederību vienai un tai pašai ģimenei vai vadītāju identitāti, var ļaut šos uzņēmumus uzskatīt par saistītiem ar fizisku personu grupas, kas darbojas kopīgi, starpniecību. Visbeidzot tā jautā, vai tāds ekonomisks novērtējums jāierobežo ar gadījumiem, kuros šīs personas vēlas neievērot MVU definīciju.

24

Šādos apstākļos Bundesfinanzhof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Uzdodot savus trīs jautājumus, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai MVU ieteikuma pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tikai tie uzņēmumi, kuri ar vienas vai vairāku fizisku personu, kas darbojas kopīgi, starpniecību uztur kādas no šī pielikuma 3. panta 3. punkta pirmajā daļā minētajām attiecībām, ir jāuzskata par “saistītiem” šī panta izpratnē vai tomēr par šīm attiecībām var spriest arī pēc visaptveroša ekonomiska novērtējuma, kurā tostarp esot jāpārbauda šo personu nodoms neievērot MVU definīciju. Tāpat iesniedzējtiesa būtībā lūdz precizēt nosacījumus, kādos var uzskatīt, ka fiziskas personas darbojas kopīgi MVU ieteikuma pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtās daļas izpratnē un, tostarp, vai tām šajā ziņā jābūt saistītām ar līgumiskām attiecībām.

26

Saskaņā ar šī pielikuma 1. pantu par uzņēmumu uzskata jebkuru saimnieciskās darbības subjektu neatkarīgi no tā juridiskās formas.

27

Šī paša pielikuma 3. panta 3. punktā ir precizēti kritēriji, kas ļauj kvalificēt “saistītus” uzņēmumus, lai noteiktu, vai tie ir MVU.

28

No paša MVU ieteikuma pielikuma 3. panta 3. punkta pirmās un ceturtās daļas teksta izriet, ka šīs normas principā attiecas tikai uz gadījumu, kad uzņēmumi uztur vienas vai otras šī pielikuma 3. panta 3. punkta pirmās daļas a)–d) punktā uzskaitītās attiecības.

29

Tomēr no tā nevar secināt, ka šī nosacījuma formāla neievērošana visos gadījumos ir pretrunā konstatējumam par attiecīgo uzņēmumu saistīto raksturu.

30

MVU ieteikums ir jāinterpretē, ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ tas pieņemts (skat. pēc analoģijas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-91/01 Itālija/Komisija, Recueil, I-4355. lpp., 49. punkts).

31

Šajā ziņā no šī ieteikuma preambulas 9. un 12. apsvēruma izriet, ka saistītu uzņēmumu definīcijas mērķis ir gūt labāku izpratni par MVU patieso ekonomisko stāvokli un izslēgt no šīs kategorijas uzņēmumu grupas, kuru ekonomiskā jauda var pārsniegt MVU ekonomisko jaudu, lai nodrošinātu, ka labumu no priekšrocībām, ko MVU kategorijai dod dažādas normas vai pasākumi to labā, faktiski gūst tikai tie uzņēmumi, kuriem tas patiešām ir vajadzīgs. Tāpat šajos apsvērumos ir teikts, ka, lai ierobežotu starp uzņēmumiem ar fizisku personu starpniecību pastāvošo attiecību izpēti līdz stingri noteiktam minimumam, minēto attiecību vērā ņemšana ir ierobežota līdz sabiedrību darbībai vienā un tajā pašā attiecīgajā tirgū vai blakustirgos.

32

MVU piešķirtās priekšrocības visbiežāk ir izņēmumi no vispārējiem noteikumiem, kā, piemēram, valsts atbalsta jomā, tāpēc MVU definīcija ir jāinterpretē šauri.

33

Šādos apstākļos, lai atlasītu tikai tos uzņēmumus, kas faktiski ir neatkarīgi MVU, ir jāpārbauda tādu MVU struktūra, kuri veido ekonomisku grupu, kuras jauda pārsniedz tāda uzņēmuma jaudu, un jārūpējas, lai MVU definīcija netiktu neievērota vienīgi formālu iemeslu dēļ (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija, 50. punkts).

34

Tāpēc, ņemot vērā šo mērķi, MVU ieteikuma pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, lai uzņēmumi, kuri formāli neuztur kādas no attiecībām, par kurām atgādināts šī sprieduma 28. punktā, bet tomēr fiziskas personas vai fizisku personu grupas, kas darbojas kopīgi, ietekmes dēļ veido vienu ekonomisku vienību, tāpat jāuzskata par saistītiem uzņēmumiem šīs normas izpratnē, jo tie savas darbības vai daļu no savām darbībām veic vienā un tajā pašā tirgū vai blakustirgos (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija, 51. punkts).

35

Turklāt nosacījums par fiziskas personu kopīgu darbību ir izpildīts, ja šīs personas koordinē [savu darbību], lai ietekmētu attiecīgo uzņēmumu komerclēmumus, kas izslēdz to, ka tos varētu uzskatīt par vienu no otra ekonomiski neatkarīgiem uzņēmumiem. Šī nosacījuma izpilde ir atkarīga no lietas apstākļiem, un tā noteikti nevar būt pakļauta līgumiskām attiecībām starp šīm personām, pat ne konstatējumam par viņu nodomu neievērot MVU definīciju.

36

Attiecībā uz ekonomiskām vai finansiālām attiecībām, ko uztur HaTeFo un X, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka X laiž tirgū visu HaTeFo produkciju un šī pēdējā minētā sabiedrība tirgū neparādās. X pārstāvis esot uzņemies HaTeFo ražošanas tehniskos aspektus. Turklāt šī sabiedrība ir nodevusi sabiedrībai X savu informācijas tehnoloģiju un iepirkumu vadību, kā arī savu pētniecības darbību. Visbeidzot, savas darbības vajadzībām tā izmantojot vienu no sabiedrības X bankas kontiem.

37

Turklāt, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jānorāda uz radniecības saitēm starp A, B un D, kuriem pieder šie divi uzņēmumi, un to, ka A un C ir vienlaicīgi to vadītāji. Tādas saites varētu sniegt šīm personām iespēju koordinēt [savu darbību], lai ietekmētu attiecīgo uzņēmumu komerclēmumus, kas izslēdz to, ka tos varētu uzskatīt par vienu no otra ekonomiski neatkarīgiem uzņēmumiem.

38

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, šķiet, faktiski var uzskatīt, ka divas sabiedrības, kas atrodas analoģiskā situācijā kā sabiedrības pamatlietā, ar fizisku personas grupas, kas darbojas kopīgi, starpniecību veido vienu ekonomisku vienību, tāpēc tās ir jāuzskata par saistītiem uzņēmumiem MVU ieteikuma pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtās daļas izpratnē, kas tomēr ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, saglabājot iespēju ieinteresētajām personām pierādīt pretējo.

39

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka MVU ieteikuma pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmumus var uzskatīt par “saistītiem” šī panta izpratnē, ja no gan juridisku, gan ekonomisko attiecību, kas tās saista, analīzes izriet, ka tās ar fiziskas personas vai fizisku personas grupas, kas darbojas kopīgi, starpniecību veido vienu ekonomisku vienību, pat ja formāli tās viena ar otru neuztur šī pielikuma 3. panta 3. punkta pirmajā daļā noteiktās attiecības. Šī pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtās daļas izpratnē fiziskas personas darbojas kopīgi tad, ja koordinē [savu darbību], lai ietekmētu attiecīgo uzņēmumu komerclēmumus, kas izslēdz to, ka tos varētu uzskatīt par vienu no otra ekonomiski neatkarīgiem uzņēmumiem. Šī nosacījuma izpilde ir atkarīga no lietas apstākļiem, un tā noteikti nevar būt pakļauta līgumiskām attiecībām starp šīm personām, pat ne konstatējumam par viņu nodomu neievērot MVU definīciju šī ieteikuma izpratnē.

40

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikuma 2003/361/EK par mikro, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmumus var uzskatīt par “saistītiem” šī panta izpratnē, ja no gan juridisku, gan ekonomisko attiecību, kas tās saista, analīzes izriet, ka tās ar fiziskas personas vai fizisku personas grupas, kas darbojas kopīgi, starpniecību veido vienu ekonomisku vienību, pat ja tās formāli viena ar otru neuztur šī pielikuma 3. panta 3. punkta pirmajā daļā noteiktās attiecības.

Šī pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtās daļas izpratnē fiziskas personas darbojas kopīgi tad, ja koordinē [savu darbību], lai ietekmētu attiecīgo uzņēmumu komerclēmumus, kas izslēdz to, ka tos varētu uzskatīt par vienu no otra ekonomiski neatkarīgiem uzņēmumiem. Šī nosacījuma izpilde ir atkarīga no lietas apstākļiem, un tā noteikti nevar būt pakļauta līgumiskām attiecībām starp šīm personām, pat ne konstatējumam par viņu nodoma neievērot mikro, mazo vai vidējo uzņēmumu definīciju šī ieteikuma izpratnē.