EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62011CC0190
Opinion of Advocate General Cruz Villalón delivered on 24 May 2012.#Daniela Mühlleitner v Ahmad Yusufi and Wadat Yusufi.#Reference for a preliminary ruling from the Oberster Gerichtshof.#Jurisdiction in civil and commercial matters — Jurisdiction over consumer contracts — Regulation (EC) No 44/2001 — Article 15(1)(c) — Possible limitation of that jurisdiction to distance contracts.#Case C‑190/11.
Ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón ] secinājumi, sniegti 2012. gada 24. maijā.
Daniela Mühlleitner pret Ahmad Yusufi un Wadat Yusufi.
Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Jurisdikcija patērētāju līgumu jomā – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts – Šīs jurisdikcijas iespējamā attiecināšana tikai uz distances līgumiem.
Lieta C‑190/11.
Ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón ] secinājumi, sniegti 2012. gada 24. maijā.
Daniela Mühlleitner pret Ahmad Yusufi un Wadat Yusufi.
Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Jurisdikcija civillietās un komerclietās – Jurisdikcija patērētāju līgumu jomā – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts – Šīs jurisdikcijas iespējamā attiecināšana tikai uz distances līgumiem.
Lieta C‑190/11.
Court reports – general
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2012:313
ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA [PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 24. maijā ( 1 )
Lieta C-190/11
Daniela Mühlleitner
pret
Ahmad Yusufiun
Wadat Yusufi
(Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Jurisdikcija civillietās un komerclietās — Jurisdikcija patērētāju līgumu jomā — Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts — Sprieduma apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof interpretācija — Darbība, kas, izmantojot internetu, vērsta uz citu dalībvalsti — Jurisdikcijas ierobežojums ar patērētāju līgumiem, kas noslēgti kā distances līgumi”
I – Ievads
1. |
Ar šo prejudiciālo jautājumu Oberster Gerichstshof jautā Tiesai, vai patērētāju līgumi, ja pirms tiem ir notikušas sagatavojošas darbības internetā, ir noteikti jānoslēdz kā distances līgumi, ja patērētājs vēlas izmantot Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 2 ) 15. un 16. pantā paredzēto īpašo jurisdikciju. |
2. |
Uz šādi formulētu jautājumu ir viegli rodama atbilde attiecīgās regulas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta saturā, ja to lasa pietiekami uzmanīgi un kopsakarā ar tiesību akta pieņemšanas vēsturi. Tomēr kāda rindkopa spriedumā apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof ( 3 ), ko nesen pasludinājusi Tiesas virspalāta, varētu tikt interpretēta tādējādi – kā nosacījums tiek prasīts, ka patērētāju līgumam ir jābūt noslēgtam kā distances līgumam. Katrā ziņā tāds ir jautājums, ko mums uzdod iesniedzējtiesa. |
3. |
Šīs lietas un šo secinājumu priekšmets turklāt nav nekas cits kā vien noskaidrot minētās sprieduma apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof rindkopas apjomu, kurā, kā es uzskatu, ir jāaprobežojas ar īpašajiem šīs lietas kritērijiem un nav no tā jāizsecina papildu, vispārējs un jurisdikciju ierobežojošs kritērijs patērētāju tiesību jomā. |
II – Tiesiskais regulējums
4. |
Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. pantā, kas ir iekļauti II nodaļas (“Jurisdikcija”) 4. iedaļā (“Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem”), ir noteikts: “15. pants 1. Lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neierobežojot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja: [..]
16. pants 1. Patērētājs var ierosināt tiesvedību pret citu līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai patērētāja domicila vietas tiesās. 2. Cita līgumslēdzēja puse var ierosināt tiesvedību pret patērētāju tikai tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils. [..]” |
III – Fakti un tiesvedība valsts tiesā
5. |
Daniela Mühlleitner k-dze, prasītāja pamata lietā ar domicilu Schwanenstadt, Austrijā, internetā veica meklēšanu, lai iegādātos lietotu automašīnu savai lietošanai. Tīmekļa vietnē www.mobiel.de D. Mühlleitner ievadīja vēlamā automobiļa īpašības, līdz atrada saiti, kurā bija piedāvājums, kas piesaistīja viņas uzmanību. Aktivizējot saiti, viņa nonāca Ahmad Yusufi k-ga un Wadat Yusufi k-ga, kas ir atbildētāji pamata tiesvedībā un kuru domicils ir Hamburgā, Vācijā, tīmekļa vietnē. |
6. |
Atbildētāju tīmekļa vietnē bija norādīts tālruņa numurs ar Vācijas starptautisko kodu. D. Mühlleitner piezvanīja uz šo numuru, pa kuru viņu uzklausīja atbildētāju uzņēmuma darbinieks. Šis darbinieks viņu informēja, ka piedāvātais automobilis vairs nav pārdošanā, bet ka ir citi līdzīgi piedāvājumi. D. Mühlleitner piekrita, ka viņai elektroniskajā pastā tiks nosūtīta papildu informācija, tajā skaitā fotogrāfijas, par kādu citu automobili. Ir konstatēts, ka D. Mühlleitner tālruņa sarunas laikā informēja atbildētājus par savu dzīvesvietu Austrijā un jautāja, vai tas varētu radīt jebkādas problēmas attiecībā uz automobiļa pārdošanu. Atbildētāji paziņoja, ka šajā sakarā nekādu problēmu nebūs. |
7. |
Pēc kāda laika D. Mühlleitner devās uz Vāciju, kur parakstīja pirkuma līgumu ar atbildētājiem. Saņēmusi transportlīdzekli, viņa atgriezās savā pastāvīgajā dzīvesvietā Austrijā, kur pēc dažādu defektu konstatēšanas un neveiksmīgas sazināšanās ar atbildētājiem vērsās Austrijas tiesās, prasot pirkuma cenas atmaksu, kā arī zaudējumu atlīdzību. |
8. |
Pirmās instances tiesa nepieņēma prasības pieteikumu starptautiskās jurisdikcijas neesamības dēļ, uzskatot, ka tikai piekļuve atbildētāju tīmekļa vietnei nepamato Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. panta īpašās jurisdikcijas piemērošanu. Pēc nolēmuma pārsūdzēšanas apelācijas instancē otrās instances tiesa apstiprināja to pašu un no jauna izslēdza Austrijas tiesu jurisdikciju. Šis pēdējais nolēmums kasācijas kārtībā tika pārsūdzēts Oberster Gerichtshof, [tiesu] iestādē, kura šobrīd uzdod prejudiciālo jautājumu Tiesai. |
IV – Tiesvedība Tiesā
9. |
2011. gada 22. aprīlī Tiesas kancelejā tika reģistrēts Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā tā uzdod šādu jautājumu: “Vai Regulas (EK) Nr. 44/2001 (Briseles I regula) 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas priekšnoteikums ir tāds, ka patērētāja un uzņēmēja noslēgtais līgums ir distances līgums?” |
10. |
Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja un atbildētāji pamata lietā, Portugāles Republika, Čehijas Republika, Itālijas Republika, Polijas Republika un Šveices Konfederācija, kā arī Komisija. |
V – Prejudiciālais jautājums
11. |
Atbilde uz tiesas uzdoto jautājumu skaidri izriet no Regulas Nr. 44/2001 un Tiesas judikatūras. Kā jau norādīju šo secinājumu ievadā, vienīgais faktors, kas traucē risinājumam, ir viena rindkopa spriedumā apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof, konkrētāk, 87. punkts, saskaņā ar kuru var saprast, ka minētās regulas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošana ir atkarīga no tā, vai patēriņa līgums ir noslēgts kā distances līgums ( 4 ). Tomēr nav jālemj par minētajā normā paredzēto saiknes kritēriju, kas ir koncentrēts uz darbības virzienu. Šī lieta aprobežojas ar šādu jautājumu: distances līguma nepieciešamība, lai varētu atsaukties uz īpašo jurisdikciju patērētāju tiesību jomā. |
12. |
Turpinājumā parādīšu, ka šis nosacījums nav nepieciešams ne atbilstoši piemērojamajam normatīvajam regulējumam, ne arī saskaņā ar pašu spriedumu apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof. Ja normā būtu prasīts, ka patērētāju līgumam ir jābūt noslēgtam kā distances līgumam, jurisdikcijas piemērojamība tiktu ierobežota ar nelielu skaitu situāciju, bet tāds, šķiet, nav neviens no regulas mērķiem. Tāpat visas dalībvalstis, kas ir piedalījušās šajā tiesvedībā, tāpat kā Komisija, noliedz, ka 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiektos tikai uz tiem patērētāju līgumiem, kas ir distances līgumi, un uzskata, ka minētā norma nebūtu interpretējama, kaitējot patērētājam. |
13. |
Piekrītu dalībvalstīm un Komisijai. Lai pamatotu savu nostāju, pievērsīšos, pirmkārt, 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta tiesību akta pieņemšanas vēsturei. Pēc tam analizēšu normu atbilstoši Tiesas judikatūrai, tajā skaitā atbilstoši spriedumam apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof. Konkrētāk, detalizēti analizēšu minētā sprieduma 87. punktu, kura formulējums ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā. |
A – Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta vēsture
14. |
Briseles 1968. gada konvencijā, kuru šobrīd ir aizstājusi Regula Nr. 44/2001, patērētāju līgumiem bija paredzēta īpaša jurisdikcija, un panta par šo īpašo jurisdikciju formulējums būtiski atšķīrās no pašreizējā 15. panta. Saskaņā ar minētās konvencijas 13. panta 3. punktu īpašā jurisdikcija bija piemērojama, ja patērētāju līguma priekšmets bija pakalpojumu sniegšana vai preču piegāde un ja, pakārtoti, “valstī, kurā ir patērētāja domicils, pirms līguma noslēgšanas bija īpašs patērētājam adresēts aicinājums vai reklāma” vai “patērētājs šajā valstī veica līguma noslēgšanai nepieciešamās darbības.” |
15. |
Kā pamatoti uzsvērusi Komisija, Briseles konvencijas 13. panta 3. punkta formulējums galvenokārt skar tos patērētāju līgumus, kas ir distances līgumi. Abi normā uzskaitītie priekšnoteikumi lielākajā daļā gadījumu iestājas šajā līguma veidā, tomēr tā tas nav vienmēr. Faktiski, kā uzsver Komisija, nekas neliedz piemērot Briseles konvencijas 13. panta 3. punktu situācijai, kurā profesionālis dodas uz patērētāja domicilu, lai noslēgtu līgumu in situ. |
16. |
Pamatojums, kas attaisno grozījumus, kuri veikti pašreizējā Regulas Nr. 44/2001 15. pantā, ir rodams tirdzniecības metožu attīstībā, it īpaši elektroniskās komercijas jomā. Šis apstāklis lika Komisijai piedāvāt jaunu redakciju bijušajam Briseles konvencijas 13. panta 3. punktam, kas būtībā bija palikusi nemainīga likumdošanas procesā, ar kuru tika svītrots iepriekšējais nosacījums, ka patērētājs savā valstī ir veicis nepieciešamās darbības, lai noslēgtu līgumu ( 5 ). Kā Komisija norādījusi komentārā par 15. panta projektu, šis grozījums “nozīmē, ka 15. panta pirmās daļas 3. apakšpunkts ir piemērojams arī līgumiem, kuri ir noslēgti dalībvalstīs, kas nav patērētāja valsts” ( 6 ). Komisija ir piebildusi, ka “ar to izlabo acīmredzamu kļūdu iepriekšējā 13. pantā: ka patērētājs nevar atsaukties uz šo aizstāvošo jurisdikciju, kad pēc otras līgumslēdzējpuses iniciatīvas viņš ir mudināts atstāt sava domicila valsti, lai noslēgtu līgumu” ( 7 ). |
17. |
Gan Šveices Konfederācija, gan Komisija atsaucas uz Pocar [F. Pokara] ziņojumu, kura interpretatīvā vērtība attiecībā uz 15. pantu, kā arī Lugāno konvencijas 15. pantu (kas ir identisks Regulas Nr. 44/2001 15. pantam) ir vērā ņemama ( 8 ). Šajā tekstā normas, kas ir interpretējama šajā tiesvedībā, komentārs skaidri norāda, ka saiknes kritērijs “nav atkarīgs no vietas, kurā darbojas patērētājs, vai vietas, kurā līgums noslēgts, kura var būt valstīs, kurās nav patērētāja domicila; un tajā nozīme piešķirta vienīgi otras līgumslēdzējas puses darbībām, kuras jāveic valstī, kurā ir patērētāja domicils, vai kurām jābūt vērstām uz attiecīgo valsti, iespējams, ar elektroniskiem līdzekļiem” ( 9 ). Šajos pieņēmumos, kā norādīts ziņojumā, “patērētājs saskaņā ar [Lugāno] Konvencijas 16. pantu var celt prasību tiesā, kas atrodas valstī, kurā ir viņa domicils, neatkarīgi no tā, kur tika noslēgts līgums, un neatkarīgi no vietas, kurā tika izmantots elektroniski piegādāts pakalpojums” ( 10 ). |
18. |
Šāda normas izpratne pastiprinās, ja tiek pievērsta uzmanība “patērētāju līgumu”, kam tiek piemērots Briseles konvencijas 13. pants, skaita palielinājumam, kas veikts ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Lai gan Briseles konvencijas 13. panta 3. punkts saskaņā ar šī paša panta 1. punktu ir piemērojams tikai “kustamas mantas vai pakalpojumu sniegšanas” līgumiem, jaunais Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir formulēts vispārīgāk un plašāk. Šobrīd jaunā norma norāda uz līgumiem vispār neatkarīgi no tā, kāds ir to priekšmets, kad ir runa par līgumiem, ko patērētājs ir noslēdzis ar profesionālu pārdevēju, tam veicot komerciālo un profesionālo darbību. |
19. |
Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta redakcijas grozījumi Tiesai bija noderīgi, lai nesen spriedumā lietā Ilsinger uzsvērtu, ka “īpašie piemērošanas nosacījumi, kuriem minētajiem līgumiem ir jāatbilst un kas ir sīki uzskaitīti Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkta a) un b) apakšpunktā, tagad, lai nodrošinātu labāku patērētāju aizsardzību, ņemot vērā jaunos sakaru līdzekļus un elektroniskās tirdzniecības attīstību, daudz vispārīgāk ir formulēti Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā” ( 11 ). Tieši tādēļ, ka jaunā redakcija vairāk aizsargā patērētāja intereses, Tiesa iepriekš minētajā lietā Ilsinger, pretēji tam, ko tā bija nospriedusi iepriekš, interpretējot Briseles konvenciju, atzina, ka 15. pants “nav vairs piemērojams tikai gadījumos, kad puses ir uzņēmušās abpusējus pienākumus” ( 12 ). |
20. |
Turklāt Padome un Komisija ir izdevušas kopīgu deklarāciju par Regulas Nr. 44/2001 15. un 73. pantu ( 13 ), kurā tās apstiprina nostāju, kuru Tiesa vēlāk ieņēma minētajā lietā Ilsinger. Atsaucoties uz nosacījumu par patērētāju līguma esamību, abas iestādes uzsver, ka 15. pants “atsaucas uz dažādām tirdzniecības metodēm, kuru starpā ir līgumi, kas ir noslēgti internetā kā distances līgumi” ( 14 ). Nav nekādi izslēgts, ka patērētāju līgumu var noslēgt, izmantojot citas formas, kas atšķiras no distances līguma, tādējādi apstiprinot plašu panta lasīšanu attiecībā uz līgumattiecību apjomu. |
21. |
No tā izriet, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta mērķis nav ierobežot to patērētāju līgumu skaitu, kam tiek piemērota īpašā jurisdikcija patērētāju tiesību jomā, bet tieši pretēji. Ir saprotams, ka, ja Savienības likumdevējs šo jurisdikciju būtu vēlējies attiecināt tikai uz tiem patērētāju līgumiem, kas ir noslēgti kā distances līgumi, kuri turklāt Savienības tiesībās ir harmonizēti ( 15 ), tas to būtu skaidri noteicis aplūkotajā normā. |
22. |
Saiknes kritērijs, kas izmantots 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā, atšķirībā no iepriekšējā Briseles konvencijas normā noteiktā, galu galā nav vieta, kur ir atrodams patērētājs, bet gan komercdarbības, kas ir novirzīta uz patērētāja domicila dalībvalsti, vieta. Tādējādi atbilstošais kritērijs būs teritoriālā vieta, kurā vēlas darboties jebkurš, kurš tirgo preci vai pakalpojumu ( 16 ). Ja tirgus, kuru aktīvi meklē komersants, ietver patērētāja, ar kuru tas nodibina līgumattiecības, domicila dalībvalsti, ir jāuzskata, ka komersanta darbība ir vērsta uz patērētāju. |
23. |
Tādējādi ar jauno Regulas Nr. 44/2001 15. pantu ir ieviestas būtiskas izmaiņas pieejā attiecībā pret Briseles konvencijā pirms tam paredzēto normu, un tas ticis darīts tieši tādēļ, lai ļautu patērētājam, kurš veic sagatavojošas darbības, izmantojot elektroniskās saziņas līdzekļus, pat pārvietojoties uz otras līgumslēdzējas puses valsti, saglabāt 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto aizsardzību. |
B – Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts un tā normatīvais un judikatūras konteksts
24. |
Papildus šeit izklāstītajai interpretējamās normas tiesību akta pieņemšanas vēsturei ir citi elementi, šoreiz lege lata, kas apstiprina tēzi, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts neattiecas tikai uz tiem patērētāju līgumiem, kas ir noslēgti kā distances līgumi. |
25. |
Īpašās jurisdikcijas mērķis patērētāju tiesību jomā ir nekas cits kā patērētāja, kas ir līgumsaistību vājākā puse un kurš ir īpaši aizsargājams, aizsardzība. Tā tas skaidri noteikts Regulas Nr. 44/2001 preambulas 13. apsvērumā, saistībā ar apdrošināšanas līgumiem, darba līgumiem un patērētāju līgumiem uzsverot nepieciešamību, ka “vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas” ( 17 ). |
26. |
Tāpat ne Regulas Nr. 44/2001 15. panta, ne 16. panta formulējumā nav nevienas skaidras atsauces uz distances līgumiem. Drīzāk pretēji – normas tiesību akta pieņemšanas vēsture, kā tika norādīts iepriekš šo secinājumu 16.–20. punktā, apstiprina, ka Regulā Nr. 44/2001 paredzētā īpašā jurisdikcija patērētāju aizsardzības jomā ietver arī situācijas, kurās līgumslēdzējs un patērētājs pārvietojas uz otras puses domicilu, lai noslēgtu līgumu ( 18 ). |
27. |
Ja Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz tiem patērētāju līgumiem, kas noslēgti kā distances līgumi, tiktu izslēgtas daudzas situācijas, kurās dalībnieks ir patērētājs. Šo gadījumu skaits, parādoties elektroniskajai tirdzniecībai, kurā ir ierasts, pirmkārt, ka pārdevējs reklamējas internetā un vēršas pie noteikta tirgus caur savu tīmekļa vietni, otrkārt, ka patērētājs gūst informāciju un izvēlas noslēgt līgumu, pamatojoties uz reklāmu, ko redz internetā, ir strauji pieaudzis. Savos secinājumos, kas sniegti apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof, ģenerāladvokāte Trstenjaka [Trstenjak] ir pieminējusi medicīnas pakalpojumus, kuri tiek reklamēti interneta lapā, kurā citu dalībvalstu patērētāji atklāti tiek aicināti izmantot centra pakalpojumus ( 19 ). Ir jādomā arī par trauslas preces iegādi, nosūtot iepriekšēju reklāmu patērētājam, kurš dzīvo citā dalībvalstī, un to, ka patērētājs diskutē ar pārdevēju, bet vēlas saņemt preci personiski; tas arī ir brīdis, kad tiek noslēgts līgums. |
28. |
Iepriekšējie piemēri ļauj saskatīt, kā ar vienkāršu pārvietošanās faktu, lai noslēgtu līgumu un saņemtu preci vai pakalpojumu, patērētājs pārstātu tikt aizsargāts ar Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. panta īpašo jurisdikciju. Ir grūti pieņemt, ka šis apstāklis vien būtu pietiekams, lai sasniegtu rezultātu, kas būtu skaidrā pretrunā Regulas Nr. 44/2001 normu mērķim patērētāju tiesību jomā. |
29. |
Tāpat, ja pieņemam šauru normas interpretāciju, izslēgšana no īpašās jurisdikcijas rastos no faktora, kas drīzāk nevis neaizsargātu, bet tieši pastiprinātu patērētāju aizsardzību ar Regulu Nr. 44/2001, proti, no patērētāja pārrobežu pārvietošanās. Būtu paradoksāli, ka tāda instrumenta kā Regula Nr. 44/2001 piemērojamība būtu atkarīga no kādas no līguma pusēm nepārvietošanās, turklāt vājākās puses, kurai tekstā nodrošināta īpaši labvēlīga attieksme, nepārvietošanās ( 20 ). |
30. |
Citu ar Regulu Nr. 44/2001 saistīto normatīvo aktu interpretācija ļauj apstiprināt, ka patērētāju līgums, kas ir distances līgums, nav nepieciešams. Piemēram, Regulas Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām ( 21 ), preambulas 25. apsvērumā, tāpat kā tās 6. pantā ir paredzēta kolīziju norma to patērētāju līgumu jomā, kuru saistošais elements atbilst Regulas Nr. 44/2001 15. panta jurisdikcijas normai. Regulā Nr. 593/2008 nav nevienas atsauces uz patērētāju līgumu, kas noslēgts kā distances līgums, bet ir tikai atsauce uz komercdarbības, kas vērsta uz patērētāja domicila dalībvalsti, nozīmi. Lai noteiktu līgumam piemērojamo tiesību aktu, nav būtiski, vai minētās līgumslēdzējas puses darbības rezultātā viņš pārvietojas vai nē. Vismaz nekas nav teikts par nepieciešamību noslēgt līgumu kā distances līgumu. |
31. |
Tiesas līdz šim pasludinātajā judikatūrā nav kategoriskas nostājas šajā jautājumā. Tomēr pastāv atsevišķas norādes, kas parāda skaidru nosliekšanos par labu plašai Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētās “līguma” definīcijas interpretācijai. |
32. |
Minētajā spriedumā lietā Ilsinger Tiesa uzsvēra, kāda nozīme ir tam, ka pašreizējā Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir atsauce uz “uz visiem līgumiem, lai kāds būtu to priekšmets”, ja runa ir par līgumiem, kurus patērētājs ir noslēdzis ar profesionālu pārdevēju, tam veicot komerciālo vai profesionālo darbību ( 22 ). Šī īpašība – priekšmeta nebūtiskums – iegūst vēl lielāku nozīmi, ja salīdzinām to ar agrāko Briseles konvencijas normas redakciju, kurā bija noteikts, ka jurisdikcija ir ierobežota ar līgumiem, kuru priekšmets ir “pakalpojumu sniegšana vai preču piegāde”. Kā norādīju šo secinājumu 20. punktā, vēsturiska šīs normas interpretācija bija noderīga Tiesai lietā Ilsinger, lai paplašinātu to patēriņa līguma veidus, kuriem ir piemērojams Regulas Nr. 44/2001 16. pants. Šādi rīkojoties, Tiesa nekavējās atkāpties no iepriekšējās judikatūras, kas pamatota ar agrākā Briseles konvencijas 13. panta, ar kuru tika ierobežota tā piemērošana divpusēja rakstura patēriņa līgumiem, interpretāciju ( 23 ). Pēc Regulas Nr. 44/2001, ieskaitot šīs normas jauno redakciju, stāšanās spēkā spriedumā lietā Ilsinger tika norādīts, ka vienpusēju patēriņa līgumu izslēgšana nav pamatota. |
33. |
Secinājumos, kas sniegti lietā Ilsinger, ģenerāladvokāte Trstenjaka ir nonākusi pie šāda paša rezultāta. Papildus spriedumā norādītajiem motīviem ģenerāladvokāte ir izcēlusi vārdus Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta sākumā – “visos citos gadījumos” ( 24 ). Piekrītu, ka šie vārdi ir pietiekami skaidri un ir acīmredzams, ka vārds “visos” neļauj interpretēt tādējādi, ka tiek samazināts to patērētāju līgumu skaits, kuriem tiek piemērota šī norma. |
34. |
Visbeidzot, iepriekš minētais mūs noved tieši pie sprieduma apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof, it īpaši pie tā 87. punkta. Šajā spriedumā Tiesa virspalātas sastāvā pirmo reizi interpretēja Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, lai precizētu, kad tiek uzskatīts, ka profesionāļa darbība, kas atspoguļota tīmekļa vietnē, ir “vērsta” uz dalībvalsti. Papildus tam, ka tiek uzskaitīta virkne kritēriju, spriedumā ir analizēti faktiskie apstākļi abās lietās. Atsaucoties uz Alpenhof lietu, kurā runa ir par Vācijas tiesu jurisdikciju izskatīt strīdu starp patērētāju ar dzīvesvietu Vācijā un Austrijā esošas viesnīcas īpašnieku, Tiesa atzina: “85 Tādā lietā kā lieta, kurā strīds ir starp Hotel Alpenhof un O. Helleru, šķiet, ka pastāv vairākas [..] norād[es], kas var pierādīt, ka komersants ir novirzījis savu darbību uz vienu vai vairākām dalībvalstīm, kas nav Austrijas Republika. Valsts tiesai tomēr ir jānoskaidro, vai tas tā ir. 86. Hotel Alpenhof tomēr apgalvo, ka līgums ar patērētāju ir noslēgts uz vietas, nevis no attāluma, jo istabu atslēgas tika nodotas un maksājums tika veikts uz vietas, un ka tādējādi nevar piemērot Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu. 87. Šajā ziņā tas, ka atslēgas patērētājam tika nodotas un ka maksājumu viņš veica dalībvalstī, kurā komersants ir dibināts, neliedz piemērot minēto tiesību normu, [ja] rezervācija tika veikta un rezervācijas apstiprinājums tika saņemts no attāluma, kā rezultātā patērētājs līgumsaistības bija uzņēmies no attāluma ( 25 ). |
35. |
Šeit beidzas spriedums. |
36. |
Kā esmu norādījis jau no paša sākuma, ņemot vērā šo pēdējo 87. punkta redakciju, iesniedzējtiesa jautā, vai Tiesa ir paredzējusi ierobežot Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērojamību tikai ar tiem patērētāju līgumiem, kas ir noslēgti kā distances līgumi. Kā jau arī esmu norādījis iepriekš, uzskatu, ka atbildei uz jautājumu ir jābūt noraidošai ne tikai līdz šim izklāstīto argumentu dēļ, bet arī paša sprieduma apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof satura dēļ. |
37. |
Uzsverot, ka gadījumā, kas skāra Hotel Alpenhof, līgums tika noslēgts kā distances līgums, Tiesa izcēla tikai vienu apstākli, bet nenorādīja uz Regulā Nr. 44/2001 prasītā obligātā nosacījuma izpildi. Tas izriet arī no sprieduma lasīšanas vienotā veselumā, jo, atvirzot sāņus lietas Pammer, kas ir apvienota ar lietu Alpenhof, apstākļus, Tiesa tajā nav norādījusi uz jebkādu līguma veidu, vai tas būtu distances līgums vai in situ, ko puses noslēgušas šajā gadījumā. Iepriekš minētajam jāpievieno ģenerāladvokātes Trstenjakas secinājumi, kas sniegti apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof, kuros viņa atklāti noraida domu, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts būtu piemērojams tikai tiem patērētāju līgumiem, kas ir noslēgti kā distances līgumi ( 26 ). |
38. |
Pēc manām domām, sprieduma apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof 87. punktā distances līguma būtība ir uzsvērta, nevis lai prasītu to kā priekšnoteikumu, bet lai tieši izslēgtu pārāk šauro minētā 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju. Atsauce uz distances līgumu tiek veikta, lai noraidītu nozīmi, kāda ir sagatavojošām pirmslīguma darbībām un iepriekšējām saistībām internetā, kas savukārt ir atkarīga no informācijas, kura, izmantojot internetu, ir vērsta uz īpašu vietu, kurā ir patērētāja domicils. Es uzskatu, ka, atsaucoties uz distances līgumu, Tiesa vēlējās uzsvērt, ka šādā gadījumā pastāvēja ne tikai iepriekšējas sagatavojošas darbības pirms patērētāja ierašanās Hotel Alpenhof, bet arī turklāt starp pusēm bija noslēgts līgums pirms atslēgu nodošanas. |
39. |
Tā rezultātā uzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek prasīts, ka līgumam starp patērētāju un profesionāli ir jābūt noslēgtam kā distances līgumam. |
VI – Secinājumi
40. |
Ņemot vērā izklāstītos argumentus, ierosinu Tiesai uz Oberster Gerichtshof uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā netiek prasīts, ka līgumam starp patērētāju un profesionāli ir jābūt noslēgtam kā distances līgumam. |
( 1 ) Oriģinālvaloda – spāņu.
( 2 ) Padomes 2000. gada 22. decembra regula (OV L 12, 1. lpp.).
( 3 ) 2010. gada 7. decembra spriedums apvienotajās lietās C-585/08 un C-144/09 (Krājums, I-12527. lpp.).
( 4 ) Papildus minētajai sprieduma apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof rindkopai kāda doktrīna atklāti nostājas par to, ka patērētāju līgumam noteikti ir jābūt distances līgumam. Skat., piemēram, Kropholler, J. un von Hein, J., Europäisches Zivilprozessrecht, 9. izdevums, Art. 15 EuGVO Rn. 27, un von Hein, J., Juristenzeitung, 2011, 957. lpp.
( 5 ) Priekšlikums Padomes Regulai (EK) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, Brisele, 1999. gada 14. jūlijs, COM(1999) 348, galīgā redakcija.
( 6 ) Iepriekšējā zemsvītras piezīmē minētais Komisijas priekšlikums, 16. lpp.
( 7 ) Turpat.
( 8 ) Padomes izskaidrojošais ziņojums par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta 2007. gada 30. oktobrī Lugāno, ko izstrādājis Fausto Pocar un kas publicēts 2009. gada 23. decembra Oficiālajā Vēstnesī (C 319/1).
( 9 ) Iepriekšējā zemsvītras piezīmē minētais Pocar ziņojums, 83. punkts (izcēlums mans).
( 10 ) Turpat (izcēlums mans).
( 11 ) 2009. gada 14. maija spriedums lietā C-180/06 Ilsinger (Krājums, I-3961. lpp., 50. punkts).
( 12 ) Iepriekšējā zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Ilsinger, 51. punkts.
( 13 ) Padomes un Komisijas kopīgā deklarācija par Regulas Nr. 44/2001 15. un 73. pantu, kas angļu valodā ir pieejama vietnē http://ec.europa.eu/civiljustice/homepage/homepage_ec_en_declaration.pdf.
( 14 ) Angļu valodas versijā: “This provision relates to a number of marketing methods, including contracts concluded at a distance through the Internet”»; franču valodas versijā: “Cette disposition concerne plusieurs méthodes de commercialisation, dont les contrats conclus à distance par l’intermédiaire d’Internet”; vācu valodas versijā: “Diese Bestimmung betrifft mehrere Absatzformen, darunter Vertragsabschlüsse im Fernabsatz über Internet”, vai itāļu valodas versijā: “Detta disposizione riguarda diversi metodi di vendita, fra cui i contratti conclusi a distanza via Internet”.
( 15 ) Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (OV L 144, 19. lpp., Īpašais izdevums latviešu valodā, 15. nodaļa, 3. sējums, 319.–327. lpp.) 2. panta 1. punktu, kurā ir ietverta distances līguma autonoma definīcija, kas izteikta šādi: “jebkurš līgums, kas noslēgts starp piegādātāju un patērētāju, par precēm vai pakalpojumiem saskaņā ar piegādātāja organizētu tālpārdošanas vai distances pakalpojumu sniegšanas shēmu, kad piegādātājs šā līguma vajadzībām ekskluzīvi izmanto vienu vai vairākus distanciālās saziņas līdzekļus līdz līguma noslēgšanas brīdim un ieskaitot to”.
( 16 ) Skat. Virgós Soriano, M. un Garcimartín Alférez, F. J., Derecho Procesal Civil Internacional, Litigación Internacional, 2. izdevums, Civitas, Madride, 2007, 171. un 172. lpp.
( 17 ) Par patērētāju aizsardzības mērķi Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. pantā, kā arī agrākajās Briseles konvencijas normās skat. tostarp Tiesas 1978. gada 21. jūnija spriedumu lietā 150/77 Bertrand (Recueil, 1431. lpp., 14.–18. punkts), 1993. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-89/91 Shearson Lehman Hutton (Recueil, I-139. lpp., 13.–16. punkts), 1997. gada 3. jūlija spriedumu lietā C-269/95 Benincasa (Recueil, I-3767. lpp., 13. un 14. punkts), 2005. gada 20. janvāra spriedumu lietā C-464/01 Gruber (Krājums, I-439. lpp., 32. punkts), kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Pammer un Alpenhof, 57. punkts.
( 18 ) Skat. Leible, S. un Müller, M., Neue Juristische Wochenschrift, 2011, 497. lpp., un Mankowski, P., Praxis des Internationalen Privat- und Verfahrensrechts, 2009, 242. un nākamās lappuses.
( 19 ) Secinājumi sniegti 2010. gada 18. maijā, 28. zemsvītras piezīme.
( 20 ) Šo iemeslu dēļ ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 preambulas pirmajā apsvērumā ir uzsvērts, ka teksta centrālais mērķis ir nodrošināt personu brīvu pārvietošanos: “Kopiena ir noteikusi sev mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Kopienai, cita starpā, būtu jāpieņem pasākumi saistībā ar tiesu sadarbību civillietās, kas vajadzīga pareizai iekšējā tirgus darbībai.”
( 21 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 6. lpp.), ar kuru tika aizstāta Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (OV 1980, L 266, 1. lpp). Regula Nr. 593/2008 attiecas uz līgumiem, kuri ir noslēgti pēc 2009. gada 17. decembra.
( 22 ) Iepriekš minētais spriedums lietā Ilsinger, 50. punkts.
( 23 ) 2005. gada 20. janvāra spriedums lietā C-27/02 Engler (Krājums, I-481. lpp., 34.–37. punkts).
( 24 ) 2008. gada 11. septembrī sniegtie secinājumi, 40. punkts.
( 25 ) Izcēlums mans.
( 26 ) Iepriekš minētie secinājumi, 55. punkts.