1

1996. gada 8. martāPaul Reber GmbH & Co. KG Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) iesniedza Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).

2

Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir vārdisks apzīmējums “Mozart”.

3

Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 30. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “maizes un konditorejas izstrādājumi, šokolādes izstrādājumi, saldumi”.

4

1998. gada 6. aprīlī Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 25/98.

5

1998. gada 27. maijā persona, kas iestājusies lietā, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli AG, rīkojoties trešās personas statusā Regulas Nr. 40/94 41. panta izpratnē, iesniedza ITSB rakstveida apsvērumus, kuros tā paskaidroja savu viedokli, ka apstrīdēto preču zīmi nedrīkstētu reģistrēt saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, jo minētā preču zīme apraksta reģistrācijas pieteikumā norādītās preces.

6

Tomēr 2000. gada 26. janvārī apstrīdētā preču zīme tika reģistrēta kā Kopienas preču zīme Nr. 21071.

7

Ar 2000. gada 21. septembra vēstuli, ko ITSB saņēma , Landgericht München I (Minhenes Pirmā apgabaltiesa, Vācija), kas ir Kopienas preču zīmju tiesa Regulas Nr. 40/94 91. panta izpratnē, atbilstoši šīs regulas 96. panta 4. punktam informēja ITSB, ka tiesvedībā, kas šajā tiesā notiek starp prasītāju un Conditorei Coppenrath & Wiese GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā — “Coppenrath”), minētā sabiedrība ir iesniegusi pretprasību par apstrīdētās preču zīmes paziņošanu [atzīšanu] par spēkā neesošu.

8

Ar 2000. gada 17. novembra vēstuli, ko ITSB saņēma , Landgericht München I nosūtīja ITSB sava sprieduma, ar kuru minētā pretprasība apmierināta un apstrīdētā preču zīme atzīta par spēkā neesošu, kopiju.

9

2002. gada 14. novembrī persona, kas iestājusies lietā, saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 55. pantu iesniedza ITSB pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu, motivējot ar to, ka tā tika reģistrēta, pārkāpjot minētās regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu kopsakarā ar šī regulas 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

10

Ar 2003. gada 14. augusta vēstuli ITSB informēja Landgericht München I, ka pretprasība par apstrīdētās preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu tika reģistrēta Kopienas preču zīmju reģistrā un tuvākajā laikā tiks publicēta Bulletin des marques communautaires.

11

Ar 2003. gada 2. septembra vēstuli, ko ITSB saņēma , Oberlandesgericht München (Minhenes Augstākā tiesa) nosūtīja ITSB sava sprieduma, ar kuru atcelts Landgericht München I spriedums un noraidīta Coppenrath pretprasība par apstrīdētās preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu, kopiju. Saskaņā ar šo pašu vēstuli spriedums bija stājies galīgā spēkā.

12

Ar 2004. gada 21. decembra lēmumu Anulēšanas nodaļa apmierināja personas, kas iestājusies lietā, pieteikumu par atzīšanu par spēkā neesošu un līdz ar to atzina apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu.

13

Pakārtoti Anulēšanas nodaļa konstatēja, ka Regulas Nr. 40/94 55. panta 3. punktā, saskaņā ar kuru “pieteikumu par [..] spēkā neesamības paziņošanu [atzīšanu par spēkā neesošu] nepieņem, ja pieteikums saistībā ar to pašu jautājumu un prasības priekšmetu, kurā iesaistītas tās pašas puses, ir ticis izskatīts dalībvalsts tiesā un ir pieņemts galīgais lēmums”, ir pieļauta apstrīdētā pieteikuma iesniegšana. Lai gan Oberlandesgericht München2001. gada 26. jūlija spriedums attiecas uz vienu un to pašu Kopienas preču zīmi un vienu un to pašu spēkā neesamības pamatojumu, tomēr šajā tiesvedībā nav iesaistīti tie paši lietas dalībnieki, kas šajā procesā, tādēļ, ka strīdā, kuru skar konkrētais spriedums, prasītāja ir pretstatīta Coppenrath un nevis personai, kas iestājusies lietā (Anulēšanas nodaļas lēmuma 8. punkts).

14

Pēc būtības Anulēšanas nodaļa uzskatīja, ka apstrīdētā preču zīme ir aprakstoša Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē saistībā uz visām attiecīgajām precēm, jo tā ietver vienīgi norādi, kas apzīmē minēto preču veidu un kvalitāti. Būtībā tā pamatojās uz apstākli, ka, pirmkārt, Vācijā un Austrijā vārds “Mozartkugel” (Mocarta bumbiņas) tiek izmantots, lai apzīmētu marcipāna un cukurotas bumbiņas šokolādes glazūrā, un, otrkārt, vārds “Mozart”, aplūkots atsevišķi, ir minēto preci aprakstošs, jo fakts, ka runa ir par “Kugel” (bumbiņa), ir acīmredzams un skaidrs, ņemot vērā preces ārējo izskatu. Anulēšanas nodaļa arī noraidīja iespēju piemērot iepriekš minētajā Oberlandesgericht München spriedumā ietverto risinājumu un izskaidroja motīvus, kādēļ tā uzskata, ka ITSB Apelāciju padomes 2002. gada 10. aprīļa lēmums lietā R 953/2001-3, uz ko atsaucas prasītāja, nav atbilstošs šajā lietā. Tāpat tā analizēja prasītājas veiktās viedokļu aptaujas rezultātus un secināja, ka ar tiem nevar atspēkot tās secinājumu par apstrīdētās preču zīmes aprakstošo raksturu.

15

2005. gada 25. janvārī prasītāja, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 57.–62. pantu, iesniedza ITSB apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.

16

Ar 2006. gada 8. septembra lēmumu, kas prasītājai paziņots 11. septembrī (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”), Apelāciju otrā padome noraidīja apelācijas sūdzību. Apelāciju padome būtībā uzskatīja, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir “objektīva norāde, kas ir skaidri aprakstoša attiecībā uz [reģistrācijai] pieteiktajām precēm”. Šajā sakarā tā norādīja, ka Anulēšanas nodaļas lēmums ir “detalizēti pamatots” un ka Apelāciju padome “pievienojas tās motivācijai un tai ir tikai daži elementi, ko piebilst” (apstrīdētā lēmuma 16. punkts). Tādēļ, ka prasītāja esot atzinusi, ka Vācijā un Austrijā vārdam “Mozartkugeln” piemīt sugas vārda nozīme un aprakstošs raksturs, esot “grūti ticēt, ka vācu un austriešu patērētāji, sastopoties ar vārdu “Mozart” uz preces iesaiņojuma saldumu veikalā vai šokolādes izstrādājumu plauktā lielveikalā, neizdarīs pieņēmumu, ka tiem tiek piedāvātas “Mozartkugeln” (Mocarta bumbiņas)” (apstrīdētā lēmuma 21. un 22. punkts).

17

Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

18

ITSB prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

19

Persona, kas iestājusies lietā, lūdz Pirmās instances tiesu noraidīt prasību.

20

ITSB, ko atbalsta persona, kas iestājusies lietā, uzsver, ka prasītājas pakārtotais prasījums ir nepieņemams. Pirmkārt, šis prasījums grozot strīda priekšmetu un attiecīgi esot pretrunā Pirmās instances tiesas Reglamenta 135. panta 4. punktam. Otrkārt, visi pieteikumi Regulas Nr. 40/94 44. panta 1. punkta izpratnē, lai ierobežotu preču, ko aptver apstrīdētā preču zīme, sarakstu, esot adresējami vienīgi ITSB. Treškārt, neesot pieņemams, ka, ja preču zīmes reģistrācija tiek lūgta attiecībā uz konkrētām precēm vai pakalpojumiem, kompetentā iestāde var atteikt preču zīmes reģistrāciju tikai attiecībā uz minētajām precēm vai pakalpojumiem, kam nav noteiktu īpašību.

21

Prasītāja uzskata, ka tās pakārtotais prasījums ir pieņemams. Pirmkārt, šis prasījums galu galā esot atkarīgs no procesa, ko lietas dalībnieki nekādi neietekmējot, iekšējā nosacījuma, proti, no iespējas, ka Pirmās instances tiesa apstiprinās apstrīdēto lēmumu. Otrkārt, Kopienas preču zīmes īpašnieks jebkurā brīdī varot ierobežot ar savu preču zīmi aptverto preču sarakstu. Tāpat, ņemot vērā, ka pakārtotais prasījums ir ietverts prasības pieteikumā, to nevar uzskatīt par novēlotu.

22

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 26. panta 1. punkta c) apakšpunktu Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumam jāietver preču vai pakalpojumu saraksts, attiecībā uz kuriem pieprasa reģistrāciju. Saskaņā ar Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno [Padomes] Regulu Nr. 40/94 (OV L 303, 1. lpp.), 2. noteikuma 2. punktu preču un pakalpojumu sarakstu formulē tā, lai skaidri norādītu to īpašības. Visbeidzot, Regulas Nr. 40/94 44. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pieteikuma iesniedzējs var jebkurā laikā atsaukt savu Kopienas preču zīmes [reģistrācijas] pieteikumu vai ierobežot tajā ietverto preču vai pakalpojumu sarakstu.

23

No iepriekš minētajām normām izriet, ka tam, kurš lūdz reģistrēt apzīmējumu kā Kopienas preču zīmi, savā pieteikumā ir jānorāda preču vai pakalpojumu saraksts, attiecībā uz kuriem lūdz reģistrāciju, un jāsniedz katras minētās preces vai pakalpojuma apraksts tā, lai skaidri norādītu tā īpašības. Savukārt ITSB ir jāizvērtē saraksts attiecībā uz visām konkrētajā sarakstā norādītajām precēm vai pakalpojumiem, attiecīgā gadījumā ņemot vērā šī paša saraksta ierobežojumus Regulas Nr. 40/94 44. panta 1. punkta izpratnē. Ja Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādīto preču vai pakalpojumu sarakstā ir ietverta viena vai vairākas preču vai pakalpojumu kategorijas, ITSB nav jāizvērtē katra prece vai pakalpojums, kas ietilpst katrā kategorijā, bet tam ir jāizvērtē konkrētā kategorija kā tāda (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 15. novembra rīkojumu lietā T-366/05 Anheuser-Busch/ITSB — Budějovický Budvar (“BUDWEISER”), Krājumā nav publicēts, 35. punkts).

24

Tāpat ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa var atcelt vai grozīt ITSB lēmumu vienīgi tad, ja tā pieņemšanas brīdī ir pieļauts viens no Regulas Nr. 40/94 63. panta 2. punktā paredzētajiem atcelšanas vai grozīšanas pamatiem. Savukārt Pirmās instances tiesa nevar šo lēmumu atcelt vai grozīt kāda iemesla dēļ, kas iestājies pēc tā pieņemšanas brīža (Tiesas 2006. gada 11. maija spriedums lietā C-416/04 P Sunrider/ITSB, Krājums, I-4237. lpp., 55. punkts).

25

No tā izriet, ka Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā ietverto preču vai pakalpojumu saraksta ierobežošana Regulas Nr. 40/94 44. panta 1. punkta izpratnē, kas veikta pēc Pirmās instances tiesā apstrīdētā Apelāciju padomes lēmuma pieņemšanas, nevar ietekmēt šī lēmuma tiesiskumu; Pirmās instances tiesā ir apstrīdēts vienīgi šis lēmums (šajā sakarā skat. iepriekš 23. punktā minēto rīkojumu lietā “BUDWEISER”, 40.–48. punkts, un Pirmās instances tiesas 2007. gada 20. novembra spriedumu lietā T-458/05 Tegometall International/ITSB — Wuppermann (“TEK”), Krājums, II-4721. lpp., 23. punkts).

26

Tomēr ir arī jānorāda, ka ITSB Apelāciju padomes lēmumu var apstrīdēt Pirmās instances tiesā vienīgi attiecībā uz konkrētās Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādītajā sarakstā minētajām precēm vai pakalpojumiem. Šādā gadījumā šis lēmums kļūst galīgs attiecībā uz pārējām šajā pašā sarakstā minētajām precēm vai pakalpojumiem.

27

Ņemot vērā šo iespēju, Pirmās instances tiesa preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja paziņojumu, kas izdarīts tiesā un attiecīgi pēc Apelāciju padomes lēmuma, saskaņā ar kuru tas atsauc savu pieteikumu attiecībā uz sākotnējā pieteikumā norādītajām konkrētajām precēm, interpretēja kā paziņojumu, ka apstrīdētais lēmums tiek apstrīdēts vienīgi attiecībā uz konkrētajām precēm (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-289/02 Telepharmacy Solutions/ITSB (“TELEPHARMACY SOLUTIONS”), Krājums, II-2851. lpp., 13. un 14. punkts), vai kā daļēju atteikšanos, kuras gadījumā šis paziņojums ir veikts vēlākā procesa Pirmās instances tiesā stadijā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-194/01 Unilever/ITSB (Ovāla tablete), Recueil, II-383. lpp., 13.–17. punkts).

28

Šādi interpretēt Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādītā preču vai pakalpojumu saraksta ierobežošanu, kas notiek procesā Pirmās instances tiesā, ir iespējams tikai tad, ja reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs vienīgi atsauc no šī saraksta vienu vai vairākas preces vai pakalpojumus, vai vienu vai vairākas preču vai pakalpojumu kategorijas, kas bija norādītas minētajā sarakstā. Ir acīmredzams, ka šādā gadījumā faktiski Pirmās instances tiesu nelūdz pārbaudīt Apelāciju padomes lēmuma tiesiskumu daļā, kurā [šis lēmums] attiecas uz precēm vai pakalpojumiem, kas svītroti no saraksta, bet lūdz pārbaudīt vienīgi daļā, kurā tas skar pārējās šajā sarakstā esošās preces vai pakalpojumus.

29

Šis gadījums ir jānošķir no tāda Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā ietvertā preču vai pakalpojumu saraksta ierobežošanas gadījuma, kas notiek procesā Pirmās instances tiesā, kurā ierobežošana tiek veikta, lai grozītu — pilnībā vai daļēji — minēto preču vai pakalpojumu aprakstu. Pēdējā no minētajiem gadījumiem nevar izslēgt, ka šis grozījums var ietekmēt ITSB instanču administratīvā procesa gaitā veikto Kopienas preču zīmes pārbaudi. Šādos apstākļos atļaut veikt šo grozījumu prasības izskatīšanas procesā Pirmās instances tiesā līdzinātos strīda priekšmeta grozīšanai tiesvedības laikā, kas ir aizliegts saskaņā ar Reglamenta 135. panta 4. punktu (šajā sakarā skat. iepriekš 25. punktā minēto spriedumu lietā “TEK”, 25. punkts).

30

Izskatāmajā lietā prasītāja bija lūgusi reģistrēt apstrīdēto preču zīmi attiecībā uz četrām preču kategorijām, proti, precēm ar nosaukumu “maizes un konditorejas izstrādājumi, šokolādes izstrādājumi, saldumi”. Prasītājas pakārtotajā prasījumā ietvertās ierobežošanas mērķis nav svītrot no saistībā ar apstrīdēto preču zīmi norādīto preču saraksta vienu vai vairākas no šīm četrām kategorijām, bet mērķis ir grozīt visu konkrēto preču kategoriju aprakstu, pievienojot piebildi, ka par šajās kategorijās ietilpstošajām precēm nav uzskatāmas tādas, kas ir marcipāna un cukurotu bumbiņu šokolādes glazūrā formā, kuras vācu valodā sauc par “Mozartkugeln” (Mocarta bumbiņas). Attiecīgi, ja, kā tas ir norādīts iepriekš, minēto prasījumu atļautu procesā Pirmās instances tiesā, tas būtu līdzvērtīgi aizliegtajai strīda priekšmeta grozīšanai (šajā sakarā skat. iepriekš 25. punktā minēto spriedumu lietā “TEK”, 27. punkts).

31

Līdz ar to prasītājas izvirzītais pakārtotais prasījums ir jānoraida kā nepieņemams.

32

Prasītāja, pamatojot savu prasību, izvirza divus pamatus. Pirmais pamats ir Regulas Nr. 40/94 73. panta pirmā teikuma un 74. panta 1. punkta pirmā teikuma pārkāpums, kā arī tiesiskās paļāvības, vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskuma principa pārkāpums. Otrais pamats ir Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums.

33

Prasītāja uzsver, pirmkārt, ka Apelāciju padome pārkāpa Regulas Nr. 40/94 73. panta pirmo teikumu tādēļ, ka tā sniedza nepietiekamu apstrīdētā lēmuma pamatojumu.

34

Pirmkārt, lai gan Apelāciju padome skaidri atzina, ka izskatāmajā lietā ir nozīme Austrijas tiesību aktiem, tā nekādi neesot pamatojusi savu lēmumu neņemt vērā Österreichisches Patentamt (Austrijas Patentu valde) 1985. gada 12. septembra lēmumu, kuru prasītāja norādīja procesā ITSB instancēs un no kura izrietot, ka apzīmējumu “Mozart” var aizsargāt kā preču zīmi.

35

Otrkārt, Apelāciju padome neesot arī pamatojusi savu lēmumu neņemt vērā Bundespatentgericht (Federālā Patentu tiesa) lēmumu lietā 32 W (pat) 265/01, kurā šī tiesa esot secinājusi, ka apzīmējumu “Wolfgang Amadeus Mozart-MOZART-KUGELN” var aizsargāt kā preču zīmi, motivējot ar to, ka slavena komponista vārda pievienošana nesniegšot nekādu objektīvu informāciju. Apstrīdētā lēmuma 12. punkta piektajā ievilkumā esot vienīgi atgādināts šis prasītājas arguments, tomēr tas neesot vērtēts pēc būtības, kā arī neesot izklāstīti iemesli, kādēļ tas noraidīts.

36

Prasītāja atzīst, ka preču zīmju reģistrācijas jomā kompetento dalībvalstu iestāžu lēmumi vai tiesu nolēmumi ir vērtējami vienīgi kā norādes attiecībā uz Regulas Nr. 40/94 piemērošanu. Tomēr ITSB Apelāciju padomes agrāk jau esot nosūtījušas lietu jaunai izskatīšanai zemākajai instancei, ja tā savā lēmumā nebija ņēmusi vērā valsts iestādes pieņemto lēmumu. Prasītāja uzskata, ka Apelāciju padome līdzīgi esot pieņēmusi šādu lēmumu izskatāmajā lietā.

37

Treškārt, prasītāja uzsver, ka tā procesos ITSB instancēs bija norādījusi Apelāciju trešās padomes 2002. gada 10. aprīļa lēmumu (skat. iepriekš 14. punktu). Apelāciju padome šajā lēmumā esot konstatējusi, ka, lai gan vācu valodā runājošajās valstīs eksistē vairāki vārdu “Mozart” ietveroši konditorejas izstrādājumus aprakstoši vārdi, tādi kā “Mozartkugeln”, pats šis vārds, aplūkots atsevišķi, neesot aprakstošs. Tā iemesla dēļ, ka apstrīdētais lēmums esot radikāls pavērsiens salīdzinājumā ar iepriekš minētajā lēmumā pausto tiesisko nostāju, Apelāciju padomei apstrīdētajā lēmumā vajadzēja vismaz izklāstīt iemeslus, kuru dēļ tā esot pilnībā noraidījusi šo juridisko nostāju.

38

Ceturtkārt, prasītāja atzīmē, ka apstrīdētajā lēmumā nav veikts diferencēts, precīzs un konkrēts apstrīdētās preču zīmes rakstura izvērtējums salīdzinājumā ar katru no četrām preču kategorijām, uz ko attiecas šī preču zīme. Turklāt tajā neesot paskaidrots, ar kuru no šīm kategorijām saistās prece ar nosaukumu “Mozartkugeln”, kas tās ieskatā ir izšķirošā. No pastāvīgās judikatūras izrietot, ka Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma noraidījumam jābūt individuāli pamatotam attiecībā uz katru konkrēto preci un pakalpojumu. Tā kā apstrīdētajā lēmumā šāds izvērtējums nav veikts, tas esot nepietiekami pamatots.

39

Piektkārt, prasītāja norāda, ka apstrīdētajā lēmumā esot vienīgi mehāniski atkārtota motivācija, ko Anulēšanas nodaļa sniedza lēmumā, kas apstrīdēts Apelāciju padomē, nelabojot šajā minētajā lēmumā pieļautās kļūdas, kuras izcēlusi prasītāja. Tāpat apstrīdētajā lēmumā neesot iekļauti vairāki elementi, kas ļautu atbilst pienācīga un atbilstošas formas pamatojuma prasībām, un tajā sniegtais pamatojums vēl pat pastiprina Anulēšanas nodaļas sniegtā pamatojuma nepietiekamību.

40

Otrkārt, prasītāja uzsver, ka, neņemot vērā Österreichisches Patentamt, Bundespatentgericht un iepriekš minēto ITSB Apelāciju trešās padomes lēmumu, Apelāciju padome pārkāpa arī Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkta pirmo teikumu, kurā ietverts princips, ka ITSB veic faktu pārbaudi pēc savas iniciatīvas.

41

Visbeidzot, prasītāja uzsver, ka Apelāciju trešās padomes 2002. gada 10. aprīļa lēmumā esot skaidri un nepārprotami atzīts, ka vārdiskais elements “Mozart”, aplūkots atsevišķi, var veidot Kopienas preču zīmi, un tādējādi minētais lēmums esot radījis tiesisko paļāvību šajā jautājumā. Neievērojot šo lēmumu, neizpildot pienākumu norādīt pamatojumu un atzīstot apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu, Apelāciju padome tādējādi esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskuma principu.

42

ITSB un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

43

Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 73. panta pirmo teikumu ITSB lēmumos ir jānorāda pamatojums. Atbilstoši judikatūrai šim pienākumam ir tāds pats [piemērošanas] apjoms kā EKL 253. pantā ietvertajam pienākumam un tā mērķis ir dot iespēju, pirmkārt, ieinteresētajām personām zināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai ļautu tām aizstāvēt savas tiesības, un, otrkārt, Kopienu tiesai īstenot savu pārbaudi attiecībā uz lēmuma tiesiskumu (skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 3. decembra spriedumu lietā T-16/02 Audi/ITSB (“TDI”), Recueil, II-5167. lpp., 87. un 88. punkts, un spriedumu apvienotajās lietās T-124/02 un T-156/02 Sunrider/ITSB — Vitakraft-Werke Wührmann (“VITATASTE” un “METABALANCE 44”), Krājums, II-1149. lpp., 72. un 73. punkts un tajos minētā judikatūra).

44

No šīs pašas judikatūras izriet, ka jautājums par to, vai lēmuma pamatojums atbilst šīm prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne vien tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas konkrēto jomu regulējošās tiesību normas (skat. iepriekš 43. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās “VITATASTE” un “METABALANCE 44”, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Runājot par Kopienas preču zīmju jomā piemērojamajām tiesību normām, ir jāatgādina, ka lēmumi, kas Apelāciju padomēm saskaņā ar Regulu Nr. 40/94 ir jāpieņem attiecībā uz apzīmējuma reģistrāciju kā Kopienas preču zīmi, ietilpst saistošās kompetences, nevis rīcības brīvības jomā. Tādēļ iespēja reģistrēt apzīmējumu kā Kopienas preču zīmi ir jāizvērtē pamatojoties vienīgi uz šo regulu, kā to interpretējusi Kopienu tiesa, nevis pamatojoties uz Apelāciju padomju iepriekšējo praksi. Turklāt Kopienas preču zīmju sistēma ir autonoma sistēma un ITSB, un attiecīgajā gadījumā Kopienu tiesai nav saistošs dalībvalsts līmenī pieņemts lēmums, ar kuru atzīta šī paša apzīmējuma spēja tikt reģistrētam kā Kopienas preču zīmei. Reģistrācijas, kas līdz šim veiktas dalībvalstīs, ir tikai apstākļi, kas, nebūdami noteicoši, var vienīgi tikt ņemti vērā apsvērumu veikšanai. Tādi paši apsvērumi attiecas a fortiori uz pārējo preču zīmju reģistrāciju (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 21. aprīļa spriedumu lietā T-127/02 Concept/ITSB (“ECA”), Recueil, II-1113. lpp., 70. un 71. punkts un tajos minētā judikatūra).

46

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka gadījumā, kad ITSB atsaka apzīmējuma kā Kopienas preču zīmes reģistrāciju, tam, lai pamatotu savu lēmumu, ir jānorāda atteikuma pamatojums — absolūts vai relatīvs —, kas nepieļauj šo reģistrāciju, kā arī tiesību norma, no kuras izriet šis pamatojums, un jānorāda faktiskie apstākļi, kurus tas atzinis par pierādītiem un kuri tā ieskatā pamato minētās tiesību normas piemērošanu. Šāds pamatojums principā ir pietiekams, lai atbilstu iepriekš 43. un 44. punktā norādītajām prasībām.

47

Tāpat ir jānorāda, ka gadījumā, kad Apelāciju padome apstiprina zemākas ITSB instances lēmumu pilnā apmērā, šis lēmums, tāpat kā tā pamatojums, ir daļa no konteksta, kurā ir pieņemts Apelāciju padomes lēmums; konteksta, kas lietas dalībniekiem ir zināms un kas ļauj tiesai pilnībā īstenot tās tiesiskuma pārbaudi attiecībā uz Apelāciju padomes vērtējuma pamatotību (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 21. novembra spriedumu lietā T-111/06 Wesergold Getränkeindustrie/ITSB — Lidl Stiftung (“VITAL FIT”), Krājumā nav publicēts, 64. punkts).

48

Turklāt ir jāuzsver, ka vispārīgākā nozīmē lēmumu var uzskatīt par pietiekami pamatotu, ja tajā ir skaidra norāde uz citu dokumentu, kas nodots prasītājam (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1996. gada 24. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T-551/93 un no T-231/94 līdz T-234/94 Industrias Pesqueras Campos u.c./Komisija, Recueil, II-247. lpp., 142.–144. punkts; spriedumu lietā T-137/01 Stadtsportverband Neuss/Komisija, Recueil, II-3103. lpp., 55.–58. punkts, un spriedumu lietā T-146/04 Gorostiaga Atxalandabaso/Parlaments, Krājums, II-5989. lpp., 135. un 136. punkts).

49

Izskatāmā pamata pamatotība ir jāizvērtē šo apsvērumu kontekstā.

50

Pirmkārt, attiecībā uz iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu sākotnēji ir jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma 16. punkta skaidri izriet, ka Apelāciju padome sniedza savus argumentus attiecībā uz Anulēšanas nodaļas lēmuma ietverto motivāciju, kuri tādējādi ir apstrīdētā lēmuma pamatojuma sastāvdaļa. Ņemot vērā iepriekš 47. un 48. punktā minēto judikatūru, šī norāde uz Anulēšanas nodaļas lēmuma motivāciju, kas iepriekš nodota prasītājai un ir tai labi zināma, nav nekādā veidā prettiesiska, vēl jo vairāk tādēļ, ka apstrīdētā lēmuma 5. punktā ir ietverts pietiekami detalizēts Anulēšanas nodaļas lēmuma kopsavilkums. Līdz ar to un pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šī norāde vien nav pietiekama, lai konstatētu, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums vai ka tas ir nepietiekams. Tādēļ apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamība ir jāizvērtē, ņemot vērā arī Anulēšanas nodaļas lēmumā ietverto motivāciju.

51

No šiem abiem lēmumiem, aplūkotiem kopsakarā, izriet, ka Apelāciju padome uzskatīja, ka apstrīdētā preču zīme ir reģistrēta, neņemot vērā Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto absolūto atteikuma pamatojumu. Šis secinājums balstīts uz nemainīgu un ar atsaucēm uz vārdnīcām pierādītu faktu, ka vismaz vācu valodā runājoša vidusmēra patērētāja uztverē vārds “Mozartkugel” ir tāds, kas apraksta saldumu marcipāna un cukurotas bumbiņas šokolādes glazūrā formā (apstrīdētā lēmuma 5. punkta trešais ievilkums un 21. punkts). Ņemot vērā, ka vārdu “Mozartkugel” veidojošais otrais vārds (“Kugel” jeb bumbiņa) acīmredzami norāda uz konkrēta salduma formu, Apelāciju padome secināja, ka ir grūti ticēt, ka tā pati sabiedrības daļa, sastopoties ar vārdu “Mozart” uz preces iesaiņojuma konditorejā vai lielveikalā šokolādes plauktos, neizdarīs pieņēmumu, ka tai tiek piedāvāts “Mozartkugeln” (apstrīdētā lēmuma 5. punkta septītais ievilkums un 22. punkts).

52

Šis pamatojums ir pietiekams, lai īstenotu judikatūrā paredzēto pienākuma norādīt pamatojumu divkāršo mērķi (skat. iepriekš 43. punktu). Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no Anulēšanas nodaļas lēmuma (38. punkts), kura motivācijai pievienojās Apelāciju padome, skaidri izriet, ka izvirzītais absolūtā atteikuma pamatojums, proti, tas, kas paredzēts Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā, attiecas uz visām precēm, kas norādītas saistībā ar apstrīdēto preču zīmi “tādēļ, ka tas attiecas uz vispārējām kategorijām, kuras ietver “Mozartkugeln””. No tā izriet, ka prasītājas arguments, ka Apelāciju padome neesot pamatojusi savu lēmumu attiecībā uz katru preci, kas norādīta saistībā ar apstrīdēto preču zīmi, ir jānoraida.

53

Prasītāja arī apgalvo, ka Apelāciju padomei būtu īpaši jāpamato fakts, ka tā neņēma vērā gan Österreichisches Patentamt un Bundespatentgericht lēmumus, gan ITSB Apelāciju trešās padomes 2002. gada 10. aprīļa lēmumu. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 45. punktā norādīto judikatūru valsts kompetento iestāžu un tiesu pieņemtie lēmumi, kā arī ITSB lēmumu pieņemšanas prakse ir tikai apstākļi, kas, nebūdami noteicoši, var vienīgi tikt ņemti vērā, lai vērtētu, vai apzīmējumu var reģistrēt kā Kopienas preču zīmi.

54

Protams, konteksts, kurā pieņemts lēmums, kam it īpaši ir raksturīga [informācijas] apmaiņa starp tā izdevēju un iesaistīto personu, noteiktos apstākļos var pastiprināt prasību norādīt pamatojumu (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā “TDI”, 89. punkts). Tādēļ nevar izslēgt, ka konkrētos gadījumos uz argumentiem, ko izvirzījuši lietas dalībnieki procesā ITSB, tostarp argumentiem par valsts vai ITSB izdota lēmuma esamību līdzīgā lietā, būs jāsniedz īpaša atbilde, kas pārsniedz iepriekš 46. punktā norādītās prasības.

55

Tomēr Apelāciju padomēm nevar izvirzīt prasību sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam sekots visiem tām paustajiem lietas dalībnieku argumentiem. Tādējādi pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tika pieņemts Apelāciju padomes lēmums, un kompetentajai tiesai — gūt pietiekamu informāciju savas pārbaudes veikšanai (pēc analoģijas skat. Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I-123. lpp., 372. punkts, un spriedumu lietā C-3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I-1331. lpp., 46. punkts).

56

No tā izriet, ka ITSB vispār nav pienākuma sniegt savā lēmumā īpašu atbildi uz katru argumentu par paša instanču vai valsts iestāžu un tiesu lēmumu esamību citās līdzīgās lietās, kas iekļaujas noteiktā kontekstā, ja lēmuma, ko ITSB pieņēmis konkrētā un tā instancēs izskatāmā lietā, pamatojums vismaz netieši, bet skaidri un nepārprotami atklāj iemeslus, kuru dēļ šiem citiem lēmumiem nav nozīmes vai tie netiek ņemti vērā tā vērtējumā.

57

Izskatāmajā lietā Apelāciju padome, izmantojot Anulēšanas nodaļas lēmumā ietvertos motīvus, skaidri izklāstīja ne vien iemeslus, kuru dēļ Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais absolūtais atteikuma pamatojums nepieļauj apstrīdētās preču zīmes reģistrāciju, bet arī to, kādēļ tā nonāca pie atšķirīga secinājuma salīdzinājumā ar to, pie kura nonāca Oberlandesgericht München savā 2001. gada 26. jūlija lēmumā. Šajā lēmumā izvirzītais pamatojums, noraidot Coppenrath pretprasību par apstrīdētās preču zīmes [reģistrācijas] atcelšanu, proti, apgalvojumu, saskaņā ar kuru apzīmējums “Mozart” it īpaši norāda uz slavenu komponistu un nevis uz konkrētu recepti (apstrīdētā lēmuma 5. punkta četrpadsmitais ievilkums), pēc būtības ir tāds pats, kāds izvirzīts prasītājas norādītajos Österreichisches Patentamt un Bundespatentgericht lēmumos, turklāt ar to vienkārši noliedz apstrīdētās preču zīmes aprakstošo raksturu attiecībā uz aptvertajām precēm. Pastāvot šādiem apstākļiem un ņemot vērā Kopienas preču zīmju sistēmas autonomo raksturu, Apelāciju padomei nevar pārmest, ka tā plašāk un detalizēti neizskaidroja iemeslus, kuru dēļ tā nolēma nesekot šiem lēmumiem.

58

Tādi paši apsvērumi a fortiori attiecas uz prasītājas argumentu saistībā ar Apelāciju trešās padomes 2002. gada 10. aprīļa lēmumu. Pirmkārt, šis arguments pats par sevi ir vienkārši apstrīdētās preču zīmes aprakstošā rakstura noliegums attiecībā uz konkrētajām precēm.

59

Otrkārt, un it īpaši Anulēšanas nodaļa sava lēmuma 29. punktā skaidri norādīja konkrēto Apelāciju trešās padomes lēmumu un izklāstīja motivāciju, kādēļ tā neuzskatīja par saistošiem minētajā lēmumā ietvertos apsvērumus attiecībā uz apzīmējuma “MOZART-BONS” spēju tikt reģistrētam šajā nodaļā notiekošajā procesā inter partes. Pastāvot šādiem apstākļiem un neatkarīgi no ITSB agrākās administratīvās prakses neatbilstības, tas, ka Apelāciju padome pievienojās Anulēšanas nodaļas lēmumā ietvertajai motivācijai, katrā gadījumā nevar būt par jebkādu pamatojuma neesamību šajā jautājumā.

60

No visa iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, apstrīdētais lēmums no tiesību viedokļa ir pietiekami pamatots.

61

Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Apelāciju padome esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkta pirmo teikumu, neņemot vērā Österreichisches Patentamt un Bundespatentgericht lēmumus, kā arī Apelāciju trešās padomes 2002. gada 10. aprīļa lēmumu, ir jānorāda, ka no judikatūras un apsvērumiem, kas minēti attiecīgi iepriekš 45. un 53. punktā, izriet, ka šie trīs lēmumi nav fakti, kurus ITSB instances var pārbaudīt pēc savas iniciatīvas.

62

Katrā ziņā ir jāatgādina, ka savos apsvērumos procesā Apelāciju padomē prasītāja norādīja abus pirmos lēmumus, tādējādi nevar rasties jautājums par to, ka ITSB tos pārbauda pēc savas iniciatīvas. Trešais lēmums ir norādīts un pārbaudīts Anulēšanas nodaļas lēmumā. Turklāt, kā tas jau tika minēts, no apstrīdētā lēmuma pamatojuma netieši, bet skaidri izriet, ka Apelāciju padome pārbaudīja un noraidīja argumentu, kuru prasītāja vēlējās izvirzīt, pamatojoties uz šiem trim lēmumiem.

63

Visbeidzot, vēl jo vairāk nevar piekrist prasītājas iebildumiem par šķietamo tiesiskās paļāvības aizsardzības, vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskuma principa pārkāpumu.

64

Saskaņā ar judikatūru tiesiskās paļāvības aizsardzības princips it īpaši attiecas uz ikvienu privātpersonu, kas atrodas tādā situācijā, no kuras izriet, ka Kopienu administratīvā iestāde, sniedzot tai precīzus, beznosacījuma un saskaņotus solījumus, kas izriet no oficiāliem un uzticamiem avotiem, radīja tās apziņā pamatotas cerības (skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 6. jūlija spriedumu lietā T-203/97 Forvass/Komisija, Recueil FP, I-A-129. lpp. un II-705. lpp., 70. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu lietā T-319/00 Borremans u.c./Komisija, Recueil FP, I-A-171. lpp. un II-905. lpp., 63. punkts). Tomēr šiem solījumiem jābūt atbilstošiem piemērojamajiem noteikumiem un normām, solījumi, kuros nav ņemtas vērā šīs normas, nevar radīt ieinteresētajai personai tiesisko paļāvību (skat. Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-205/01 Ronsse/Komisija, Recueil FP, I-A-211. lpp. un II-1065. lpp., 54. punkts, un spriedumu lietā T-329/03 Ricci/Komisija, Krājums-CDL, I-A-69. lpp. un II-315. lpp., 79. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā sakarā skat. arī Tiesas spriedumu lietā 162/84 Vlachou/Revīzijas palāta, Recueil, 481. lpp., 6. punkts).

65

Tāpat vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanai ir jābūt saskaņotai ar konkrēti tiesiskuma principa, uz ko arī atsaucas prasītāja, ievērošanu. Saskaņā ar tiesiskuma principu neviens nevar savā labā atsaukties uz prettiesiskumu, kas pieļauts citas personas labā (Tiesas 1985. gada 4. jūlija spriedums lietā 134/84 Williams/Revīzijas palāta, Recueil, 2225. lpp., 14. punkts; šajā sakarā skat. arī Tiesas spriedumu lietā 188/83 Witte/Parlaments, Recueil, 3465. lpp., 15. punkts).

66

Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāja savā prasības pieteikumā skaidri nenorādīja, vai tā uzskata, ka Apelāciju trešās padomes 2002. gada 10. aprīļa lēmumā ietvertie apsvērumi, uz kuriem tā atsaucas, pamatojot savu argumentāciju, atbilst vai neatbilst Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas kritērijiem.

67

Ciktāl prasītājas argumentācija jāsaprot tādējādi, ka, ņemot vērā Apelāciju trešās padomes 2002. gada 10. aprīļa lēmumā ietvertos apsvērumus, Apelāciju padomei izskatāmajā lietā bija pienākums nepiemērot Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, lai gan tā piemērošana būtu pamatota, šādu argumentāciju nevar pieņemt. No iepriekš 64. un 65. punktā norādītās judikatūras izriet, ka, ja ITSB agrākā lietā pieļāva tiesību kļūdu, atzīstot apzīmējuma spēju tikt reģistrētam kā Kopienas preču zīmei, neviens no prasītājas norādītajiem principiem neaizliedz vēlākā lietā, kas ir salīdzināma ar iepriekšējo lietu, pieņemt pretēju lēmumu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-106/00 Streamserve/ITSB (“STREAMSERVE”), Recueil, II-723. lpp., 67. punkts, un spriedumu lietā T-43/05 Camper/ITSB — JC (“BROTHERS by CAMPER”), Krājumā nav publicēts, 95. punkts).

68

Līdz ar to šādā gadījumā prasītājas argumenti par šķietamo tiesiskās paļāvības aizsardzības, vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskuma principa pārkāpumiem ir jānoraida, nevērtējot, vai ITSB Apelāciju padomju lēmumi agrākās lietās var tikt uzskatīti par tādiem, ar kuriem ITSB dienesti sniedza solījumus iepriekš 64. punktā norādītās judikatūras izpratnē.

69

Ciktāl prasītājas argumentācija ir jāsaprot tādējādi, ka izskatāmajā lietā ir jāpieņem tāda pati nostāja, ko pieņēma Apelāciju trešā padome savā 2002. gada 10. aprīļa lēmumā, jo tā atbilst Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas kritērijiem, tiktāl šī argumentācija nav atbilstoša. Tādā gadījumā, kāds ir aplūkots prasītājas izvirzītā otrā pamata ietvaros un izvērtēts iepriekš, apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ sakarā ar iepriekš minētās normas pārkāpumu, nevērtējot, vai ir pārkāpti arī prasītājas norādītie iepriekš minētie principi (šajā sakarā skat. iepriekš 67. punktā minētos spriedumus lietās “STREAMSERVE” un “BROTHERS by CAMPER”, attiecīgi 67. un 94. punkts).

70

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida.

71

Prasītāja norāda, ka apstrīdētais lēmums ir pamatots ar Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta nepareizu piemērošanu tādēļ, ka apstrīdētā preču zīme nevar derēt, lai tirdzniecībā norādītu aptverto preču veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi vai laiku vai citas to īpašības.

72

Saskaņā ar prasītājas viedokli Apelāciju padome apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka šis pants attiecas uz apstrīdēto preču zīmi tādēļ, ka Vācijā un Austrijā “Mozartkugel” ir sugas vārds, kas apraksta tradicionālu šokolādes izstrādājumu. Šajā argumentācijā nav ņemts vērā, ka apstrīdētā preču zīme ietver vienīgi vārdu “Mozart”, nevis vārdu “Mozartkugel”.

73

Prasītāja norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav izvērsti nepieciešamie motīvi, lai pamatotu apstrīdētās preču zīmes aprakstošo raksturu, bet tajā ir vienīgi atsauce uz Anulēšanas nodaļas lēmumu. Šī nodaļa esot uzskatījusi, ka, ja apstrīdēto preču zīmi izmantotu standarta formas “Mozartkugel” (Mocarta bumbiņa) apzīmēšanai, tā tiktu uztverta kā aprakstoša norāde tādēļ, ka no konkrētās preces formas esot acīmredzams, ka tā ir bumbiņa.

74

Prasītāja uzskata, ka šis pieņēmums neiztur juridisko pārbaudi. Konkrētā sabiedrības daļa, kas esot samērā informēts un apdomīgs vidusmēra patērētājs, neveidošot tiešu saikni starp apstrīdēto preču zīmi un aptvertajām precēm bez papildu pārdomām vai apsvērumiem.

75

Apzīmējumi, ko veido slavenu personu vārdi, kā apzīmējums “Mozart”, varot būt Kopienas preču zīmes atbilstoši Regulas Nr. 40/94 4. pantam, un neviena cita šīs pašas regulas norma neizliedzot to reģistrāciju. Tā iemesla dēļ, ka šiem vārdiem līdz ar to abstrakti piemīt atšķirtspēja, to reģistrāciju var aizliegt, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto absolūta atteikuma pamatojumu, vienīgi acīmredzamos gadījumos, kas ir nosacījums, kurš šajā lietā neesot īstenojies. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pietiek ar minimālu atšķirtspēju, lai apzīmējumu reģistrētu kā Kopienas preču zīmi.

76

Prasītāja uzskata, ka izskatāmajā lietā ir konkrēti jāpārbauda, vai apstrīdētā preču zīme veido aprakstošu norādi attiecībā uz katru no aptvertajām precēm. Līdz ar to apstrīdēto preču zīmi var atcelt vienīgi tad, ja apstrīdētajā lēmumā norādīto preci, proti, “Mozartkugel”, var uzskatīt par piederošu vienai no četrām preču, attiecībā uz kurām šī preču zīme ir reģistrēta, kategorijām. Tomēr apstrīdētajā lēmumā neesot pat precizēts, kurā no preču kategorijām ietilpstot “Mozartkugeln”.

77

Katrā ziņā pat attiecībā uz “Mozartkugeln” nevar atzīt apstrīdētās preču zīmes aprakstošo raksturu. Prasītāja norāda, ka konkrētās sabiedrības daļas apziņā apstrīdētā preču zīme atgādinās slavenā komponista, kam ir tāds pats vārds, un viņa muzikālo darbu tēlus. Savukārt nevar pieņemt, ka šī pati sabiedrības daļa, sastopoties ar minēto preču zīmi, tieši un nepastarpināti domās par “Mozartkugeln”. Pretējs pieņēmums nozīmētu noliegt, ka Kopienu sabiedrībai piemīt jebkādas elementāras muzikālās zināšanas.

78

Lielākais, ko var pieņemt, ka apstrīdētā preču zīme došot mājienu, atsaukšot atmiņā vai rosināšot domas par “Mozartkugeln”, kas tomēr netraucējot tās reģistrāciju.

79

Apstrīdētajā lēmumā esot pārņemts Anulēšanas nodaļas lēmuma 27. punkts, kas apstiprinot iepriekš minētos apsvērumus. Tādējādi starp lietas dalībniekiem neesot strīda par to, ka apstrīdētā preču zīme konkrētās sabiedrības daļas atmiņā atsaukšot, pirmkārt, komponistu Mocartu un nevis konditorejas izstrādājumus. Tomēr, secīgi pieņemot, ka apstrīdētā preču zīme ir minētās preces aprakstoša, apstrīdētais lēmums nonākot pretrunā pats sev.

80

Fakts, ka vācu valodā runājošajās valstīs eksistē liels daudzums preču zīmju, kas reģistrētas attiecībā uz 30. klasē ietilpstošām precēm un ietver vārdu “Mozart”, arī apstiprinot, ka šis vārds, aplūkots atsevišķi, šajās valstīs netiek uzskatīts par šādas preces aprakstošu. Preču zīme “Mozart” esot reģistrēta pat Austrijā. Tas viss izrietot no dokumentiem, ko prasītāja jau ir iesniegusi procesa ITSB gaitā.

81

Arī Oberlandesgericht München2001. gada 26. jūlija spriedums apstiprinot, ka apstrīdētā preču zīme netiek uztverta kā aptvertās preces aprakstoša. Prasītāja atsaucas uz daļu no šī sprieduma motīviem, kas citēta prasības pieteikumā. Saskaņā ar šiem motīviem “Mozart” savukārt ir uzvārds, kas ikdienas valodā tiek izmantots, apzīmējot komponistu, kam ir šis uzvārds, un vācu valodā tas nav nekādā veidā aprakstošs attiecībā uz precēm, ko aptver apstrīdētā preču zīme, ne sākotnēji, ne pat pēc tam, kad 1890. gadā Zalcburgas konditors Pauls Fīrsts [Paul Fürst] izgudroja delikatesi ar nosaukumu “Mozartkugel”. Tiesa, esot skaidrs, ka tad, kad vārds “Mozart” tiek izmantots, lai apzīmētu tādas preces, kādas aptver apstrīdētā preču zīme, it īpaši uz to iesaiņojuma, konkrētā sabiedrības daļa atceroties “Mozartkugeln” tēlu. Tomēr pat šādā gadījumā vārds “Mozart” netiekot uztverts kā acīmredzami vai vienīgi minētās preces aprakstošs vai kā vienīgi sugas vārds, jo apzīmējuma “Mozart” atsevišķa izmantošana šādiem mērķiem esot absolūti neparasta.

82

Prasītāja uzskata, ka ITSB Apelāciju trešās padomes 2002. gada 10. aprīļa lēmuma 37. un 39. punkts arī apstiprina argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētā preču zīme neesot aptvertās preces aprakstoša.

83

Visbeidzot, prasītāja atsaucas uz viedokļu aptauju, ko 2001. gada februārī veica Ipsos institūts. No šīs aptaujas izrietot, ka vienīgi 18,2 % no konkrētās sabiedrības daļas saskatot vārdā “Mozart” norādi uz konkrētu recepti, kas pierādot to, ka lielai vācu patērētāju daļai (81,8 %) tā tas neesot. Prasītāja uzskata, ka šie rezultāti esot arī izmantojami attiecībā uz otru vācu valodā runājošo Eiropas Savienības valsti Austriju, kas izskaidrojot vārdiskas preču zīmes “Mozart” reģistrāciju šajā minētajā valstī attiecībā uz 30. klasē ietilpstošajām precēm.

84

ITSB un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

85

Regulas Nr. 40/94 51. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka Kopienas preču zīmi paziņo [atzīst] par spēkā neesošu, ja Kopienas preču zīme ir reģistrēta, pārkāpjot šīs pašas regulas 7. panta noteikumus. Saskaņā ar minētās regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu nereģistrē “preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējuma vai norādes, kura tirdzniecībā var kalpot, lai norādītu veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, preču ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas ģeogrāfisko izcelsmi vai laiku, un citas preču un pakalpojumu īpašības”. Tāpat Regulas Nr. 40/94 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “1. punktu piemēro arī tad, ja pamatojums reģistrācijas atteikumam pastāv tikai kādā Kopienas daļā”.

86

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav pieļauts, ka tajā paredzētos apzīmējumus vai norādes rezervē vienam uzņēmumam tā iemesla dēļ, ka tie ir reģistrēti kā preču zīmes. Šīs normas mērķis īsteno vispārējās intereses, kas prasa, lai ikviens var brīvi izmantot tādus apzīmējumus vai norādes (skat. iepriekš 25. punkta minēto spriedumu lietā “TEK”, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

87

Tādējādi šajā normā paredzētie apzīmējumi tiek uzskatīti par tādiem, kas nespēj pildīt preču zīmes pamata funkciju, proti, identificēt preces vai pakalpojuma komerciālo izcelsmi, lai ļautu patērētājam, kurš iegādājas ar preču zīmi aptverto preci vai pakalpojumu, vēlākas iegādes gadījumā izdarīt tādu pašu izvēli, ja pieredze izrādās pozitīva, vai izdarīt citu izvēli, ja tā izrādās negatīva (skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 27. novembra spriedumu lietā T-348/02 Quick/ITSB (“Quick”), Recueil, II-5071. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

88

Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētie apzīmējumi vai norādes ir tādi, kas parastā izmantošanā, no konkrētās sabiedrības daļas viedokļa raugoties, var kalpot, lai apzīmētu — vai nu tieši, vai ar norādi uz vienu no to būtiskajām īpašībām — preci vai pakalpojumu, attiecībā uz kuru ir pieteikta reģistrācija (Tiesas 2001. gada 20. septembra spriedums lietā C-383/99 P Procter & Gamble/ITSB, Recueil, I-6251. lpp., 39. punkts, un Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-19/04 Metso Paper Automation/ITSB (“PAPERLAB”), Krājums, II-2383. lpp., 24. punkts).

89

Lai ITSB atteiktu reģistrāciju, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, nav nepieciešams, lai šajā pantā paredzētos apzīmējumus un norādes, kas veido preču zīmi, reģistrācijas pieteikuma brīdī patiešām izmantotu, lai aprakstītu tās preces vai pakalpojumus, attiecībā uz kuriem tiek pieteikta reģistrācija, vai šo preču vai pakalpojumu īpašības. Kā to norāda pats šīs normas teksts, pietiek ar to, ka šos apzīmējumus vai norādes var izmantot šādiem mērķiem (Tiesas 2003. gada 23. oktobra spriedums lietā C-191/01 P ITSB/Wrigley, Recueil, I-12447. lpp., 32. punkts).

90

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, lai apzīmējums ietilptu Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto aizliegumu lokā, tam jāpiemīt tādai tiešai un konkrētai saiknei ar attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem, kas ļauj konkrētajai sabiedrības daļai nekavējoties un bez papildu pārdomām uztvert attiecīgo preču vai pakalpojumu aprakstu vai vienu no to īpašībām (iepriekš 25. punktā minētais spriedums lietā “TEK”, 80. punkts).

91

Attiecīgi apzīmējuma aprakstošā rakstura vērtējumu var veikt vienīgi, pirmkārt, attiecībā uz konkrētajām precēm vai pakalpojumiem un, otrkārt, attiecībā uz mērķa sabiedrības, kurā ietilpst šo preču vai šo pakalpojumu patērētāji, uztveri (Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T-356/00 DaimlerChrysler/ITSB (“CARCARD”), Recueil, II-1963. lpp., 25. punkts, un spriedums apvienotajās lietās no T-367/02 līdz T-369/02 Wieland-Werke/ITSB (“SnTEM”, “SnPUR”, “SnMIX”), Krājums, II-47. lpp., 17. punkts).

92

Šajā sakarā ir jāprecizē, ka fakts, ka apzīmējums ir aprakstošs vienīgi attiecībā uz daļu no reģistrācijas pieteikumā norādītajā kategorijā ietilpstošajām precēm vai pakalpojumiem, neliedz atteikt šī apzīmējuma reģistrāciju (iepriekš 25. punktā minētais spriedums lietā “TEK”, 94. punkts; šajā sakarā skat. arī Pirmās instances tiesas 2001. gada 7. jūnija spriedumu lietā T-359/99 DKV/ITSB (“EuroHealth”), Recueil, II-1645. lpp., 33. punkts, un spriedumu lietā T-355/00 DaimlerChrysler/ITSB (“TELE AID”), Recueil, II-1939. lpp., 40. punkts). Ja šādā gadījumā konkrētais apzīmējums tiktu reģistrēts kā Kopienas preču zīme attiecībā uz konkrēto kategoriju, nekas netraucētu tās īpašniekam to izmantot arī saistībā ar šīs kategorijas precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tas ir aprakstošs.

93

Izskatāmajā lietā ir jānorāda, pirmkārt, ka gan Anulēšanas nodaļa, gan Apelāciju padome pamatoti pamatoja savu vērtējumu ar to, kā apstrīdēto preču zīmi uztver liela sabiedrības daļa, kurai, kā tas ir acīmredzams, ir paredzētas konkrētās preces. Arī pati prasītāja attīstīja savu argumentāciju, ņemot vērā to, kā šī pati sabiedrības daļa uztver apstrīdēto preču zīmi.

94

Tāpat ir jāatgādina, kā tas jau ir norādīts iepriekš 50. un 51. punktā, apstrīdētajā lēmumā, pārņemot Anulēšanas nodaļas motīvus, ir secināts, ka attiecībā uz vācu valodā runājošajiem [patērētājiem] apstrīdētā preču zīme ir mīklas un konditorejas izstrādājumus, šokolādes izstrādājumus un saldumus, saistībā ar kuriem tā ir reģistrēta, aprakstoša tādēļ, ka tā veido norādi uz recepti, saskaņā ar kuru šie izstrādājumi ir ražoti, un tādējādi norāda to veidu un kvalitāti. Šis secinājums ir pamatots ar faktu, ka eksistē vācu sugas vārds “Mozartkugel”, kas atbilstoši pierādīts ar atsaucēm uz vārdnīcām un kas tiek izmantots saistībā ar iepriekš 51. punktā aprakstīto šokolādes delikatesi.

95

Ir jāatgādina, ka vārds “Mozartkugel” ir salikts vārds, kas veidots saskaņā ar vācu valodā ierastām tradīcijām un sastāv no diviem vārdiem: “Mozart” un “Kugel” (bumbiņa). Apstāklis, ka atšķirībā no citām valodām, it īpaši franču valodas, šo divu vārdu salikums tiek rakstīts kā viens vārds, ir vācu valodas īpatnība. Tomēr nemainīgs paliek fakts, ka, sastopoties ar salikto vārdu “Mozartkugel”, ikviens vācu valodā runājošs indivīds bez īpašas intelektuālas piepūles identificēs abus to veidojošos vārdus un nekavējoties tos sapratīs.

96

Tā iemesla dēļ, ka “Mozartkugel” ir lodveida forma, vācu valodā runājošs indivīds uztvers šī vārda otro sastāvdaļu kā attiecīgās preces formas aprakstu. “Mozartkugel” ir ražots saskaņā ar konkrētu recepti, kas to atšķir no visām pārējām delikatesēm šokolādes glazūras formā. Šīs formas delikatesi, kas ražota saskaņā ar atšķirīgu recepti, vācu valodā varētu arī aprakstīt ar vārdu “Kugel” (bumbiņa), bet tā nebūtu “Mozartkugel”. No tā izriet, ka vācu valodā runājoša sabiedrība noteikti uztvers vārdu “Mozart” kā norādi uz delikateses, sauktu par “Mozartkugel”, raksturīgo recepti.

97

Kā tas jau tika norādīts pirmā pamata izvērtēšanas ietvaros, gan Anulēšanas nodaļa, gan Apelāciju padome, kas ir pievienojusies Anulēšanas nodaļas lēmumā ietvertajiem motīviem, uzskatīja, ka “Mozartkugel” ietilpst visās četrās preču, ko aptver apstrīdētā preču zīme, kategorijās. Šajā sakarā ir jākonstatē, ka tipisks “Mozartkugel”, kas aprakstīts iepriekš 51. punktā, ir konditorejas izstrādājums, kas izgatavots galvenokārt no šokolādes un cukura un šajā ziņā tā ir vienlaikus konditorejas izstrādājums, šokolādes izstrādājums un saldums.

98

Savukārt ne tik acīmredzams ir tas, ka to var kvalificēt arī kā “maizes izstrādājumu”. Lai gan tas noteikti satur marcipānu, kas ir mandeļu mīkla, tas nav cepeškrāsnī cepts izstrādājums, ko atsauc atmiņā apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumā izmantotais izteiciens vācu valodā “feine Backwaren”. Tomēr nemainīgs paliek fakts, ka cepeškrāsnī cepts maizes izstrādājums bumbiņas formā, kas pārklāts ar šokolādes glazūru un kura sastāvdaļu vidū ir marcipāns un pralinē, ir perfekti uztverams un vācu valodā runājošajās valstīs to var kvalificēt arī kā “Mozartkugel”.

99

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka vismaz saistībā ar “maizes izstrādājumiem, konditorejas izstrādājumiem, šokolādes izstrādājumiem un saldumiem”, kas visi ir šokolādes bumbiņas formā, proti, saistībā ar daļu no precēm, kas ietilpst apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādītajās kategorijās, šo minēto preču zīmi kādā Kopienas daļā, proti, vācu valodā runājošajās valstīs (Vācija un Austrija), var izmantot aprakstošā nolūkā. Šo abu valstu vidusmēra patērētājs, sastopoties ar bumbiņu šokolādes glazūrā, ko sauc par “Mozart”, drīzāk saskatīs šajā vārdā norādi uz “Mozartkugeln” īpašo recepti, nevis uz informāciju par konkrētās preces komerciālo izcelsmi. Vārda “Kugel” neesamība nevar novest pie atšķirīga secinājuma tādēļ, ka šis minētais vārds veido norādi nevis uz recepti, bet uz konkrētās preces formu, kas, ņemot vērā preces ārējo formu, būs acīmredzama.

100

Šo secinājumu nevar atspēkot prasītājas izvirzītie argumenti. Pirmkārt, ir jāuzsver, ka prasītāja kļūdaini norāda Regulas Nr. 40/94 4. pantu, lai pamatotu argumentu, ka apstrīdētās preču zīmes reģistrāciju var atteikt vienīgi acīmredzamos gadījumos. Apzīmējuma, kas neatbilst Regulas Nr. 40/94 4. pantam, reģistrācija jau būtu pretrunā šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajam absolūta atteikuma pamatojumam un nav jāpārbauda tā iespējami aprakstošais raksturs. No tā izriet, ka Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais absolūta atteikuma pamatojums attiecas vienīgi uz apzīmējumiem, kas atbilst šīs pašas regulas 4. pantam. Attiecīgi un pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, apstāklim, ka apzīmējums atbilst minētajam pantam, nav nozīmes, lai izvērtētu apzīmējuma iespējami aprakstošo raksturu.

101

Tāpat ir jānorāda, ka prasītāja kļūdaini atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru pietiek ar minimālu atšķirtspēju, lai apzīmējumu reģistrētu kā Kopienas preču zīmi, jo izskatāmajā lietā jautājums nav par apstrīdētās preču zīmes atšķirtspējas iespējamo neesamību Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, bet par minētās preču zīmes iespējami aprakstošo raksturu šī paša panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

102

Otrkārt, prasītājas norādītais fakts, ka konkrētā sabiedrības daļa saskatīs vārdā “Mozart” vispirms norādi uz slaveno komponistu Volfgangu Amadeju Mocartu, netraucē tam, ka minētais vārds attiecībā uz konkrētajām precēm var būt aprakstoša rakstura norāde.

103

Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka šāds raksturs nav jāvērtē abstrakti, bet salīdzinājumā ar precēm, kuras attiecīgais vārds apzīmē kā Kopienas preču zīme. Pat šajā kontekstā ir iespējams, ka konkrētā sabiedrības daļa, redzot vārdu “Mozart”, domās par komponistu, kam ir tāds pats vārds. Tomēr tādēļ, ka konkrētajām precēm nav nekāda sakara ar mūziku, šī norāde, papildus tam, ka pilnīgi neatbilstoši atgādina par slavenu komponistu, var sniegt citu informāciju, kam ir saikne ar konkrētajām precēm. Pati prasītāja netieši atzina, ka šajā gadījumā tas tā ir tādēļ, ka tā lūdza reģistrēt apzīmējumu “Mozart” kā Kopienas preču zīmi, proti, kā norādi uz informāciju saistībā ar minētajām precēm, uz to komerciālo izcelsmi.

104

Tādējādi rodas jautājums, kādu informāciju saistībā ar konkrētajām precēm mērķa patērētāji, ņemot vērā ar apstrīdēto preču zīmi aptvertās preces, izsecinās no norādes uz komponistu Mocartu. Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, šajā gadījumā tā ir informācija saistībā ar minēto preču recepti un nevis to komerciālo izcelsmi.

105

Treškārt, kā tas jau ir norādīts pirmā pamata vērtējuma ietvaros, ne apstāklis, ka cita ITSB Apelāciju padome citā lietā nonāca pie atšķirīga secinājuma par apzīmējuma “Mozart” aprakstošo raksturu attiecībā uz analogām precēm, ne Oberlandesgericht München2001. gada 26. jūlija spriedums, ar kuru tika noraidīta pretprasība par apstrīdētās preču zīmes [reģistrācijas] atcelšanu, neliedza Apelāciju padomei apmierināt apstrīdēto pieteikumu par atzīšanu par spēkā neesošu.

106

Katrā ziņā ir jānorāda, ka Oberlandesgericht München nenonāca pie secinājuma, kas atšķirtos no iepriekš 99. punktā izklāstītā secinājuma attiecībā uz to, kā apstrīdēto preču zīmi uztvers Vācijas sabiedrība. Gluži pretēji, šī tiesa pati atzina, ka gadījumā, kad šī preču zīme tiek izmantota, lai apzīmētu konkrētās preces izskatāmajā lietā, it īpaši uz to iesaiņojuma, tā atsauks konkrētās sabiedrības daļas atmiņā “Mozartkugeln” tēlu (skat. iepriekš 81. punktu). Tādējādi šīs pašas tiesas veiktā pretprasības par apstrīdētās preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu noraidīšana ir pamatota vienīgi ar to, ka vārda “Mozart” izmantošana atsevišķi aprakstošā nolūkā būtu neparasta.

107

No iepriekš 89. punktā norādītās Tiesas judikatūras izriet, ka, lai varētu piemērot Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto absolūta atteikuma pamatojumu, nav nepieciešams, lai konkrēto vārdu faktiski vai regulāri izmanto aprakstošā nolūkā. Pietiek ar to, ka tāda izmantošana ir iespējama.

108

Visbeidzot, attiecībā uz prasītājas norādīto viedokļu aptauju — no minētās aptaujas rezultātu teksta, ko prasītāja iesniedza ITSB un kas atrodas lietas materiālos saistībā ar procesu Apelāciju padomē un ir iesniegti Pirmās instances tiesai, izriet, ka, atbildot uz spontānu un atklātu jautājumu, proti, bez norādes uz iespējamajām atbildēm, divas trešdaļas no aptaujātajiem, ņemot vērā ar apstrīdēto preču zīmi aptvertās preces, asociēja vārdu “Mozart” ar “Mozartkugeln”.

109

No šiem pašiem rezultātiem izriet, ka tad, kad aptaujātajiem lūdza izvēlēties vienu no iespējamajām atbildēm, gandrīz trīs ceturtdaļas no tiem (73,4 %) izvēlējās atbildi, saskaņā ar kuru minēto preču kontekstā tie asociētu vārdu “Mozart” ar “pralinē bumbiņas formā “Mozartkugel””. Mazāks aptaujāto īpatsvars (18,2 %), atbildot uz šo pašu jautājumu, izvēlējās atbildi, saskaņā ar kuru tie ar vārdu “Mozart” asociētu ar konkrētu recepti. Prasītāja savā argumentācijā norādīja uz šo pēdējo rezultātu.

110

Tomēr ir jākonstatē, ka attiecīgās aptaujas rezultātu teksts nekādi neatspēko iepriekš 99. punktā izklāstīto secinājumu, bet gluži pretēji to apstiprina, jo ievērojama aptaujāto daļa vārdu “Mozart”, kad tas tiek izmantots saistībā ar apstrīdēto preču zīmi aptvertajām precēm, asociē vai nu ar “Mozartkugeln”, vai nu ar konkrēto recepti. Tādējādi abos gadījumos ir jāsecina, ka attiecībā uz minētajām precēm šis vārds ir aprakstošs.

111

No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ir pamatoti secināts, ka apstrīdētā preču zīme bija reģistrēta pretēji Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktam un ka tā ir jāatzīst par spēkā neesošu saskaņā ar šīs pašas regulas 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu. No tā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots, kā arī prasība kopumā ir jānoraida.

112

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

113

Tā kā izskatāmajā lietā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus pašai, kā arī jāpiespriež atlīdzināt ITSB radušos tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tā prasījumiem. Tā kā persona, kas iestājusies lietā, nav izvirzījusi prasījumus par tiesāšanās izdevumiem, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)

nospriež: