1. 

Šajā prejudiciālā nolēmuma lietā Tiesu lūdz lemt par iespēju valsts tiesību aktos ierobežot laikā atteikuma tiesību izmantošanu saskaņā ar Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvu 85/577/EKK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām ( 2 ), patērētājam, kurš noslēdzis līgumu sliekšņa darījuma ietvaros, lai gan patērētājs ir saņēmis maldīgu informāciju par savām tiesībām.

2.

Hamiltone [Hamilton], kas ir prasītāja pamata prāvā, 1992. gadā savā dzīves vietā, klātesot Volksbank Filder eG pārstāvim, noslēdza aizdevuma līgumu, lai finansētu nekustamo īpašumu fonda akciju iegādi.

3.

1998. gadā Hamiltone konstatēja, ka ir būtiski samazinājušies ikmēneša maksājumi no fonda, kam vajadzēja segt lielu daļu aizdevuma procentu. Tādēļ viņa nolēma veikt pārkreditēšanu, noslēdzot uzkrājuma — būvniecības līgumu un saņemot pagaidu aizdevumu, kā rezultātā līdz 1998. gada aprīļa beigām viņa bija pilnībā atmaksājusi aizdevumu Volksbank Filder eG, kas līdz ar to atdeva sākotnējā aizdevuma nodrošinājumu.

4.

Kaut arī prasītāja pamata lietā saņēma informāciju par atteikuma tiesībām saskaņā ar Patērētāju kreditēšanas likuma [Verbraucherkreditgesetz] 7. panta 2. punkta trešo teikumu, šī informācija izrādījās maldīga, jo tā neattiecās uz atteikuma tiesību izmantošanas nosacījumiem sliekšņa darījuma ietvaros.

5.

Jāprecizē, ka Vācijas tiesībās maldīgas informācijas sniegšana par atteikuma tiesībām tiek pielīdzināta informācijas nesniegšanai. Pastāvot šādai situācijai, likuma par ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu darījumu un līdzīgu darījumu atcelšanu [Gesetz über den Widerruf von Haustürgeschäften und ähnlichen Geschäften, turpmāk tekstā — “HWiG”] ( 3 ) 2. panta 1. punkta ceturtajā teikumā ir noteikts, ka:

“Ja šāda informācija nav paziņota, tad patērētāja atteikuma tiesības beidzas tikai vienu mēnesi pēc tam, kad abas puses ir pilnībā izpildījušas saistības.”

6.

Tomēr Hamiltone atcēla sākotnējo aizdevuma līgumu tikai 2002. gada 16. maijā, tātad vairākus gadus pēc tam, kad tika pilnībā izpildītas abu pušu saistības, kaut gan HWiG 2. panta 1. punkta ceturtais teikums ierobežo šādas iespējas izmantošanu līdz vienam mēnesim, skaitot no līguma pilnīgas izpildes dienas.

7.

Iesniedzējtiesa tomēr jautā par HWiG 2. panta 1. punkta ceturtā teikuma atbilstību Direktīvai 85/577.

8.

Minētās direktīvas 4. pantā noteikts:

“Darījumos, uz kuriem attiecas 1. pants, tirgotājiem ir jādod patērētājiem rakstveida paziņojums par to atteikuma tiesībām 5. pantā noteiktajā laikā, paziņojumā norādot tās personas vārdu un adresi, pret kuru šādas tiesības var izmantot. Šādu paziņojumu datē un tajā norāda ziņas, pēc kurām var identificēt līgumu.

[..]

Dalībvalstis nodrošina, lai to valstu tiesību aktos būtu paredzēti attiecīgi patērētāju tiesību aizsardzības pasākumi tajos gadījumos, kad šajā pantā minētā informācija nav sniegta.”

9.

Saskaņā ar Direktīvas 85/577 5. pantu:

“1.   Patērētājam ir tiesības ne mazāk kā septiņu dienu laikā no dienas, kad patērētājs saņēmis 4. pantā minēto paziņojumu, atteikties no darījuma saistībām, saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto procedūru nosūtot paziņojumu. Ir pietiekami, ja paziņojumu nosūta pirms šā laikposma beigām.

2.   Paziņojuma nosūtīšana atbrīvo patērētāju no jebkādam saistībām, kas izriet no izbeigtā līguma.”

10.

Tiesai jau ir bijusi iespēja lemt par Direktīvas 85/577 4. panta trešās daļas un 5. panta 1. punkta interpretāciju spriedumā lietā Heininger ( 4 ). Šajā lietā prasītāja nesaņēma nekādu informāciju par atteikuma tiesībām. Tomēr Vācijas tiesības šādā gadījumā paredzēja ierobežojumu, ka [atteikuma] tiesības jāizmanto gada laikā, skaitot no līguma noslēgšanas dienas. Tiesa nosprieda:

11.

Tieši pēc tam, kad Hamiltone uzzināja par iepriekš minēto spriedumu lietā Heininger, viņa 2002. gada 16. maijā atcēla sākotnējo aizdevuma līgumu. 2004. gada 27. decembrī viņa cēla prasību, prasot atmaksāt samaksātos procentus un atmaksātā aizdevuma vērtību, kā arī kompensāciju par būvniecības-krājaizdevumu sabiedrībai samaksātajiem procentiem.

12.

Iesniedzējtiesa tomēr jautā par precīzu sprieduma Heininger piemērošanas jomu, jo no šīs lietas skaidri neizriet, ka Direktīva 85/577 par sliekšņa darījumiem aizliedz valsts likumdevējam ierobežot atteikuma tiesības visos gadījumos.

13.

Ar 2006. gada 2. oktobra lēmumu Oberlandesgericht Stuttgart (Štutgartes Federālās zemes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Ja Tiesa uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbild noliedzoši:

14.

Direktīvas 85/577 4. pantā noteikts princips, saskaņā ar kuru “[..] tirgotājiem ir jādod patērētājiem rakstveida paziņojums par to atteikuma tiesībām 5. pantā noteiktajā laikā”.

15.

Šis princips atbilstoši Direktīvas 85/577 mērķim paredz nodrošināt patērētāju aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti sliekšņa darījuma ietvaros. Saskaņā ar šo pieeju atteikuma tiesības jāsaprot kā patērētāja tiesības saņemt informāciju plašākā nozīmē.

16.

Jāpiebilst, ka gadījumā, ja patērētājam nav darīta zināma pietiekama informācija, Direktīva 85/577 uzliek par pienākumu valsts likumdevējam paredzēt “attiecīgus patērētāju tiesību aizsardzības pasākumus” ( 5 ).

17.

Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka gadījumā, kad patērētājs nav ticis informēts par atteikuma tiesību pastāvēšanu, tiesiskās drošības apsvērumi nevar tikt uzskatīti par svarīgākiem, lai tiktu attaisnots ierobežojums Direktīvā 85/577 skaidri noteiktām tiesībām patērētāju aizsardzībai pret riskiem, kas rodas, noslēdzot līgumu sliekšņa darījuma ietvaros ( 6 ).

18.

Šajā saistībā jānorāda, ka maldīgas informācijas sniegšana jāuzskata par paziņojuma neesamību Direktīvas 85/577 izpratnē.

19.

Šo interpretāciju pamato direktīvas 4. panta trešajā daļā ietvertais noteikums, ka “[d]alībvalstis nodrošina, lai to valstu tiesību aktos būtu paredzēti attiecīgi [..] pasākumi tajos gadījumos, kad šajā pantā minētā informācija nav sniegta” ( 7 ). No tā izriet, ka tad, ja paziņotā informācija neatbilst Direktīvas 85/577 4. panta 1. punktā noteiktajām prasībām, paziņojums nevar tikt uzskatīts par spēkā esošu un tādā gadījumā dalībvalstīm jānosaka tādi paši attiecīgi patērētāju tiesību aizsardzības pasākumi kā gadījumā, ja paziņojums par atteikuma tiesībām vispār nav sniegts. Nav nekāda iemesla nošķirt paziņojuma neesamību no maldīga paziņojuma sniegšanas, jo abos gadījumos patērētājs tiek vienādi maldināts par atteikuma tiesību izmantošanu.

20.

Tomēr šajā lietā aprakstītā situācija nav pilnīgi identiska situācijai, kas bija par pamatu iepriekš minētajam spriedumam lietā Heininger. Patiesībā šī situācija mudina nedaudz precizēt lietas risinājumu.

21.

No lietas faktiskajiem apstākļiem, kas tika paziņoti Tiesai un apstiprināti tiesas sēdes laikā, izriet, ka Hamiltone uzzināja par savām atteikuma tiesībām pēc tam, kad tika pasludināts spriedums Heininger lietā, un tas kalpoja par pamatu viņas lēmumam pēc vairākiem mēnešiem atcelt sākotnējo aizdevuma līgumu.

22.

Šī situācija liek apsvērt iespējas, ka atteikuma tiesības var pastāvēt bez jebkādiem ierobežojumiem laikā, ja var tikt pierādīts, ka patērētājs ir zinājis vai varēja uzzināt par savām tiesībām, pat ja šo informāciju nav sniedzis tirgotājs, ar kuru patērētāju saista līgumsaistības.

23.

Nav jāatspēko risinājums, saskaņā ar kuru, nepastāvot paziņojumam par atteikuma tiesībām, tās var tikt īstenotas jebkurā laikā, tomēr jāpēta, vai nebūtu pamatoti uzskatīt, ka gadījumā, kad tiesību īpašnieks varēja par tām uzzināt, dalībvalstīm jādod tiesības Direktīvas 85/577 4. panta trešajā daļā piešķirtās rīcības brīvības ietvaros noteikt laikposmu, kurā atteikuma tiesības var tikt likumīgi īstenotas.

24.

Šādu pieeju apstiprina vairāki argumenti. Šajā saistībā jāatzīmē, ka tiesību īstenošanas ierobežošana laikā, biežāk saukta par “noilgumu”, kā vispārējs princips ir atzīta dažādu dalībvalstu tiesību sistēmās ( 8 ). Šis princips nākotnē pat varētu tikt atzīts Kopienu līmenī Eiropas līgumtiesību kopējas sistēmas izveides aspektā ( 9 ). Tomēr vispārējā noilguma principa pastāvēšana jāatzīst veidā, kas atstāj dalībvalstīm nepieciešamo rīcības brīvību principa īstenošanai to tiesību sistēmā.

25.

Tomēr noilguma iestāšanās tiek attaisnota galvenokārt ar tiesiskās drošības apsvērumiem ( 10 ), bet saskaņā ar tiesas praksiHeininger lietā šāds apsvērums nevar būt svarīgāks par pienākumu informēt patērētāju ( 11 ). Tik ilgi, kamēr patērētājs nav saņēmis informāciju par atteikuma tiesībām, viņš nevar pilnībā uzzināt savu tiesību apmēru. Sekojoši patērētājam nevar piemērot atteikuma tiesības informācijas nesniegšanas gadījumā. Lietā Heininger šādu tiesību aizsardzība ir atzīta kā būtiska, lai garantētu informācijas sniegšanu patērētājam par viņa tiesībām, kas izriet no direktīvas, tādēļ patērētāja informēšana ir Direktīvas 85/577 lietderīgas iedarbības garantija. Ja tiktu atļauts ierobežot laikā patērētāja atteikuma tiesību izmantošanu gadījumā, kad netiek izpildīts šis būtiskais nosacījums, tas novestu vairs ne pie attiecīgā patērētāja, bet gan tirgotāja tiesību aizsardzības, un šāda situācija ir tiešā pretrunā Direktīvas 85/577 mērķim.

26.

Tomēr, tiklīdz ir iespējams noteikt, ka patērētājs, kuram saskaņā ar Tiesas judikatūru jāpiemīt “noteiktas pakāpes modrībai un spriešanas spējām” ( 12 ), varēja uzzināt vai uzzināja par atteikuma tiesībām, atteikuma tiesību īstenošanas iespēju ierobežošana laikā, šķiet, ir attaisnojama, pat ja informāciju netika sniedzis tirgotājs.

27.

Ciktāl ir pierādīts, ka minētā informācija ir darīta zināma ieinteresētajai personai, Direktīvas 85/577 mērķis nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību ir pilnībā ievērots. Šāda risinājuma mērķis nav atņemt atteikuma tiesības ieinteresētajai personai, bet vienkārši ierobežot šo tiesību īstenošanu laikā, ja, neskatoties uz to, ka viņš zināja informāciju par savām tiesībām vai viņam bija iespējams to uzzināt, patērētājs šīs tiesības noteiktā laikposmā nav izmantojis. Šādos apstākļos tiesisko attiecību stabilitāte vai pat komercdarījumu uzticamība pieprasa, lai tiktu nodrošināta vienlīdzība starp patērētāja tiesību aizsardzību, nodrošinot viņu ar informāciju un atteikuma tiesībām, un tiesisko attiecību stabilitāti, saskaņā ar kuru jābūt iespējai uzskatīt, ka gadījumā, ja tiek pierādīts, ka patērētājs zināja vai varēja uzzināt par savām tiesībām, līgums, paejot noteiktam laikam, skaitot no nepieciešamās informācijas saņemšanas dienas, netiks atcelts.

28.

Direktīva 85/577 nepieprasa nodrošināt plašāku aizsardzību, kas nesamērīgā veidā ļautu patērētājam, zinot par savām atteikuma tiesībām, izvēlēties vispiemērotāko brīdi līgumsaistību atcelšanai. Atteikuma tiesību izmantošanas ierobežojuma laikā pilnīga neesamība pēc tam, kad patērētājs ir uzzinājis par savām tiesībām, manuprāt, būtiski pārsniedz Direktīvā paredzētās aizsardzības mērķi. Patērētāja tiesību aizsardzība neizslēdz atteikuma tiesību izmantošanas ierobežošanu, jo 5. panta 1. punktā tieši paredzēta šāda iespēja, tiklīdz direktīvā pieprasītais paziņojums ir sniegts direktīvas tekstā minētajā veidā. Arī tad, ja paziņojums patērētājam tiek sniegts novēloti un citā veidā nekā noteikts Direktīvā, šie apstākļi neietekmē mērķi nodrošināt patērētāja tiesību aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām.

29.

Turklāt Direktīvu 94/47/EK ( 13 ) un 97/7/EK ( 14 ), kas attiecīgi regulē līgumus, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu (“time-sharing”), un distances līgumus, normas tieši nosaka laiku, kuram paejot, pat ja nav tikusi sniegta informācija par atteikuma tiesībām, tās vairs nav iespējams izmantot.

30.

Man ir patiešām grūti piekrist Vācijas valdībai, ka šīs direktīvas kopā ar Direktīvu par sliekšņa darījumiem veido “aizsardzības paketi”, tiesību vienveidības nolūkos paredzot nepieciešamību noteikt trīs mēnešu laikposmu šo tiesību izmantošanai ( 15 ). Lietā minētā direktīva atšķiras ar nepieciešamību pastiprināt patērētāju tiesību aizsardzību, kad patērētājs atrodas fiziskā pārdevēja klātbūtnē, kura ietekme uz patērētāju ir spēcīgāka ( 16 ). Šķiet, ka šādu viedokli Tiesa apstiprina iepriekš minētajā spriedumā lietā Heininger, kurā tā nosprieda, ka attiecībā uz sliekšņa darījumiem atteikuma tiesību ierobežojumu patērētājam var piemērot tikai, sākot no brīža, kad viņš ir uzzinājis par savu tiesību pastāvēšanu. Tomēr nevar tikt noliegts, ka šīs direktīvas tiecas apstiprināt dalībvalstu tiesībās kopīga principa esamību, kas ir apstiprināts Kopienu līmenī un kas paredz noteikt ierobežojumu laikā tiesību izmantošanai, ja tās nav tikušas izmantotas attiecīgā laikposmā un ir apšaubāmi, ka šīs tiesības to īpašnieks kādreiz izmantos.

31.

Tādējādi, ja tiek pierādīts, ka patērētājs ir zinājis — vai varēja uzzināt — savas tiesības, var uzskatīt, ka dalībvalstu tiesībās pastāv kopīgs princips, kurš, tāpat kā komercdarījumu uzticamība un tiesisko attiecību stabilitāte pieprasa, lai dalībvalstis savas rīcības brīvības ietvaros, kas tām tiek atzīta Direktīvas 85/577 4. panta trešajā daļā, varētu noteikt laikposmu, kurā atteikums likumīgi jāizmanto, skaitot no brīža, kad patērētājs ir saņēmis informāciju, pat ja tas ir noticis novēloti.

32.

Līdz ar to uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Direktīva 85/577 jāinterpretē tā, ka atteikuma tiesību izmantošanas ierobežojums var tikt piemērots patērētājam tikai pēc tam, kad tas ir uzzinājis vai varēja uzzināt par savām tiesībām. Šī prasība nav atkarīga no līguma noslēgšanas vai pilnīgas izpildes dienas. Arī valsts tiesības, kurās par atskaites punktu atteikuma tiesību izmantošanas laikposmam ir noteikta abu pušu pilnīga līguma izpilde, pat ja patērētājs nav zinājis par savām tiesībām, neatbilst Direktīvas 85/577 mērķim.

33.

Savukārt Direktīvas 85/577 4. panta pirmajai un trešajai daļai un 5. panta 1. punktam nav pretrunā tas, ka dalībvalstis savas rīcības brīvības ietvaros nosaka laikposmu, kurā var likumīgi izmantot atteikuma tiesības, skaitot no brīža, kad ir pierādīts, ka patērētājs ir uzzinājis vai varējis uzzināt par savām tiesībām.

34.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Oberlandesgericht Stuttgart uzdotajiem jautājumiem sniegt šādu atbildi:

Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīva 85/577/EKK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, jāinterpretē tā, ka tā aizliedz piemērot atteikuma tiesību izmantošanas ierobežojumu patērētājam, ja viņš nav saņēmis paziņojumu par savām tiesībām vai minētais paziņojums ir neprecīzs.

Turpretī Direktīvas 85/577 4. un 5. pants pieļauj, ka dalībvalstis savas rīcības brīvības ietvaros nosaka laikposmu, kurā var likumīgi izmantot atteikuma tiesības, skaitot no brīža, kad ir pierādīts, ka patērētājs ir uzzinājis vai varēja uzzināt par savām tiesībām.