19.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 458/19

Ziņotājs:

Oliver Röpke

1.1.

Eiropas Komisija iesniegusi priekšlikumu direktīvai par viena dalībnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (Societas Unius Personae – SUP) (1), kuras mērķis ir atvieglot mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) pārrobežu darbību. EESK uzskata, ka priekšlikuma pašreizējā redakcija nav pietiekami labi izstrādāta, jo tajā ir iekļauti daudzi noteikumi, kas var potenciāli (nopietni) apdraudēt gan darījumu pareizu kārtošanu iekšējā tirgū, gan kreditoru, patērētāju un darba ņēmēju intereses. Tāpēc EESK visnotaļ iesaka Komisijai ņemt vērā un īstenot šajā atzinumā izteiktos priekšlikumus.

1.2.

Izraudzītais juridiskais pamats (LESD 50. pants) nav pārliecinošs, un rodas iespaids, ka tā izvēli galvenokārt noteikusi vēlme izvairīties no nepieciešamības lēmumu Padomē pieņemt vienprātīgi un no līdzīgas neveiksmes kā gadījumā ar Eiropas privāto uzņēmumu. Pat ja mērķis būtu dalībvalstu tiesību sistēmā nostiprināt SUP kā vēl vienu sabiedrības juridisko formu, ir skaidrs, ka SUP būtiskās raksturiezīmes tiek noteiktas pārvalstiskos tiesību aktos. Tāpēc pareizais juridiskais pamats būtu LESD 352. pants.

1.3.

EESK atbalsta mērķi maksimāli atvieglot, it sevišķi maziem un vidējiem uzņēmumiem, sabiedrību dibināšanu. Taču noteikums, ka SUP minimālais kapitāls var būt 1 euro, un aizliegums uzlikt par pienākumu rezervju veidošanu faktiski nozīmē, ka nav jāuzņemas nekāda atbildība. Tas var likt tirgus dalībniekiem pieprasīt no uzņēmuma īpašnieka personīgas garantijas kā drošību trešām personām (patērētājiem, piegādātājiem, kreditoriem); līdz ar to ierobežota atbildība vairs nesniegs nekādas priekšrocības.

1.4.

EESK uzsver nepieciešamību stimulēt funkcionēt spējīgu uzņēmumu izveidi un tāpēc ierosina noteikt, ka ir jābūt pietiekami lielam un sabiedrības darbības mērķim atbilstošam pamatkapitālam – SUP“uzticamības apliecinājumam”, kas nodrošinātu arī kreditoru, patērētāju, darba ņēmēju un visas sabiedrības interešu ievērošanu un novērstu apdraudējumu komercdarbībai. Šajā sakarā varētu izmantot pieredzi, kas uzkrāta dažās dalībvalstīs, kur tūlītēji iemaksājamā pamatkapitāla samazināšana kompensēta ar uzkrāšanas modeli, proti, prasību turpmākajos gados veidot uzkrājumus, lai novērstu ilgstošu kapitāla nepietiekamību. Lai nodrošinātu skaidrību par uzņēmumu, SUP nosaukumam būtu jāpievieno norāde uz ierobežoto atbildību un reģistrācijas valsti.

1.5.

EESK uzskata, ka nedrīkstētu SUP reģistrēt vietā, kur tā neveic nekādu komercdarbību (pasta abonenta kastītes). Tāpēc Eiropas sabiedrību juridisko formu vēsturē pirmo reizi paredzētā iespēja nošķirt faktisko atrašanās vietu no juridiskās adreses, ir precedents, kas Komitejai izraisa bažas. Šī iespēja un noteikums, ka uz SUP attiecas tās valsts tiesību normas, kurā tas ir reģistrēts, var apdraudēt darba ņēmēju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā un veicināt valstu nodokļu tiesību normu apiešanu.

1.6.

Juridiskās adreses formāla pārcelšana un tās dēļ veiktās izmaiņas sabiedrības statūtos varētu apdraudēt tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā uzņēmuma lēmējstruktūrās (uzraudzības padomē un valdē). Tādēļ EESK skaidri norāda, ka juridiskajai adresei un faktiskajai atrašanās vietai būtu jāatrodas vienviet, kā tas noteikts arī attiecībā uz citiem starptautisku uzņēmumu veidiem (Eiropas uzņēmējsabiedrībām un Eiropas kooperatīvajām sabiedrībām). Turklāt EESK mudina garantēt tajā valstī noteiktās tiesības darba ņēmējiem piedalīties lēmumu pieņemšanā, kurā SUP veic būtisku saimniecisko darbību, un apņēmīgi cīnīties pret negodīgu konkurenci. EESK tāpēc uzskata, ka nepieciešams vienots SUP regulējums arī attiecībā uz darba ņēmēju tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā.

1.7.

EESK ir pārliecināta, ka uzņēmuma dibinātāju interesēm atbilstu tas, ja tiktu nodrošināta iespēja ātri nodibināt uzņēmumu atbilstošā laika posmā. Tomēr SUP reģistrācija vienīgi tiešsaistē var radīt problēmas un draudus, ja sabiedrības dibinātāja identitāte netiks pārbaudīta. Identitātes nepārbaudīšana varētu veicināt neskaidrību par darījumu partneriem, mazina ticību tiesisko darījumu godprātīgumam un kaitē patērētāju interesēm. Tādā veidā tiktu veicināta un atvieglota “pastkastīšu uzņēmumu” rašanās un fiktīva pašnodarbinātība. Lai tomēr ņemtu vērā vēlmi reģistrēt uzņēmumu tiešsaistē, būtu jānosaka, ka dalībvalstis var brīvi izvēlēties, vai šāda iespēja būtu jāparedz. Ja tā tiek paredzēta, būtu tomēr jāveic iepriekšēja identitātes pārbaude, kā arī jānosaka, ka kompetentajai iestādei un/vai notāriem jāsniedz uzņēmuma dibinātājam informācija un konsultācijas.

1.8.

EESK atzinīgi vērtē ieceri izveidot jaunu sabiedrības juridisko formu, lai atvieglotu galvenokārt MVU (tostarp jaunu uzņēmumu un mikrouzņēmumu) darbību iekšējā tirgū. Lai ar direktīvas priekšlikumu veicinātu mazos un vidējos uzņēmumus, direktīvas darbības joma jāattiecina tikai uz šiem uzņēmumiem. Šis instruments nav domāts, lai starptautiskām uzņēmumu grupām pavērtu iespēju izveidot meitas uzņēmumus, proti, SUP, kurās nodarbināti simtiem vai tūkstošiem darba ņēmēju. Tāpēc EESK ierosina ļaut izveidot SUP tikai tiem uzņēmumiem, kuri atbilst Direktīvas 2013/34/ES (2) (Finanšu pārskatu direktīvas) 3. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem (3). Tas nozīmē, ka SUP, līdzko tā sasniedz noteiktu lielumu, būtu jāpārveido par citu sabiedrības juridisko formu.

1.9.

Kopumā jāsecina: ja direktīvas priekšlikumu pieņems, tas varētu apšaubīt daudzās valstīs spēkā esošos principus, kas nostiprināti vairāku dalībvalstu uzņēmējdarbības tiesībās, kuras attiecas uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Izraudzītais juridiskais pamats liek EESK šaubīties par priekšlikuma atbilstību subsidiaritātes principam. Šā iemesla dēļ EESK aicina nodrošināt, ka iespēja izmantot SUP juridisko formu ir tikai uzņēmumiem, kam ir pārrobežu darbība un kas reģistrācijas brīdī darbojas vismaz divās dažādās dalībvalstīs vai ticami var pierādīt, ka vēlākais kādā noteiktā laika posmā (piemēram, divu gadu laikā) pēc to reģistrācijas darbosies vismaz divās dalībvalstīs. Šeit kā paraugu var izmantot priekšlikumu regulai par Eiropas nodibinājuma statūtiem (FE) (4) vai Eiropas Parlamenta starpposma ziņojumu.

1.10.

Minēto iemeslu dēļ EESK atzinīgi vērtē ar uzņēmējdarbības tiesību jomu saistītos Komisijas pūliņus atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, taču uzskata, ka direktīvas saturs vēl ir ļoti rūpīgi jāapspriež. EESK uzskata, ka priekšlikums būs pozitīvi vērtējams tikai tad, kad būs īstenoti šajā atzinumā izteiktie priekšlikumi. Tagad ļoti svarīgi ir rast līdzsvarotu risinājumu, un tas jādara ciešā sadarbībā ar ieinteresētajām personām, kuras Komisija iepriekš neuzklausīja vienādā mērā.

2.1.

Jau 2008. gadā ar priekšlikumu par Eiropas privātā uzņēmuma statūtiem (5) Eiropas Komisija vēlējās MVU nodrošināt vienkāršu, elastīgu un visās dalībvalstīs vienotu instrumentu, kas atvieglotu pārrobežu darbību. Šī iniciatīva galu galā cieta neveiksmi Padomē, un Komisija paziņoja, ka tā priekšlikumu par Eiropas privātā uzņēmuma statūtiem izslēdz no REFIT programmas (6).

2.2.

Lai sniegtu ieinteresētajām aprindām iespēju paust viedokli, Komisija (2012. gada februārī) sarīkoja vispārēju sabiedrisko apspriešanu par uzņēmējdarbības tiesību nākotni, un (2013. gada jūnijā) tā tiešsaistē sāka apspriešanos par viena dalībnieka sabiedrībām. Pēc tam, 2013. gada 13. septembrī, notika Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta un komercdarbības pārstāvju tikšanās, kurā sprieda par Komisijas ierosināto iniciatīvu. Saskaņā ar Komisijas norādēm sanāksmē piedalījās, citstarp, BUSINESSEUROPE, Eiropas Mazo uzņēmumu alianses, rūpniecības un tirdzniecības kameru un Eiropas Tirdzniecības un rūpniecības palātu asociācijas pārstāvji. Tātad nebija uzaicināti darba ņēmēju pārstāvji, un nenotika līdzīga apspriešanās ar arodbiedrībām un patērētāju apvienībām.

2.3.

Pēc tam, 2014. gada 9. aprīlī, Komisija nāca klajā ar priekšlikumu direktīvai par viena dalībnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (SUP), skaidri norādot, ka tās ir alternatīva Eiropas privātajiem uzņēmumiem. Direktīvas mērķis ir atvieglot MVU pūliņus nodibināt sabiedrības ārzemēs.

2.4.

Dalībvalstīm savā tiesību sistēmā jāparedz sabiedrības juridiskā forma, uz kuru visā Eiropas Savienībā attieksies vienādi noteikumi un kuru visā Eiropas Savienībā apzīmēs ar vienādu saīsinājumu – SUP (Societas Unius Personae). Norādīts, ka priekšlikuma mērķis ir mazināt izveides un darbības izmaksas. Paredzēts, ka būs pieejama vienkāršāka reģistrācijas procedūra tiešsaistē un gandrīz pilnībā tiks atcelta prasība nodrošināt minimālo dibināšanas pamatkapitāla summu. Paredzēts aizsargāt kreditorus, nosakot, ka direktoram/direktoriem ir jākontrolē peļņas sadale.

2.5.

Dalībvalstis vairs nedrīkstēs pieprasīt, ka sabiedrības juridiskajai adresei un centrālajai administrācijai jāatrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī. Pirmo reizi kādai Eiropas sabiedrības juridiskajai formai ir atļauts veikt šādu nodalīšanu. Uz SUP attieksies tās dalībvalsts tiesību normas, kurā šī sabiedrība būs reģistrēta. Komisijas priekšlikumā ne ar vārdu nav pieminētas darba ņēmēju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā.

2.6.

Komisija apgalvo, ka iesniegtajā priekšlikumā tā nemēģina ierosināt “jaunu pārvalstisku juridisko formu viena dalībnieka sabiedrībām”, bet tā vēlas panākt, ka pakāpeniski tiek atcelti “brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumi”. Tādēļ priekšlikums balstīts uz LESD 50. panta 2. punkta f) apakšpunktu.

3.1.

Atsevišķās dalībvalstīs gūtā pieredze liecina, dažās nozarēs uzņēmumi ir vairāk ieinteresēti izvēlēties par apakšuzņēmējiem neatkarīgus vienas personas uzņēmumus nekā nodarbināt darba ņēmējus. Šādā veidā nereti tiek apieti valstīs pastāvošie darba koplīgumi. Ierosinātā direktīva, paredzot iespējas viegli nodibināt SUP un vienlaikus ierobežojot atbildību un neieguldot kapitālu, kā arī paredzot iespēju nodalīt juridisko adresi no faktiskās atrašanās vietas, vēl vairāk atbalstīs fiktīvu pašnodarbinātību. Turklāt, tas parasti skar tos, kam ir vāja pozīcija darba tirgū un kam darba tiesību un darba koplīgumu aizsardzība ir vissvarīgākā.

3.2.

EESK atzīst, ka lielum lielais vairums Eiropas Savienības uzņēmēju un darba ņēmēju ievēro normatīvo sistēmu, kas uz tiem attiecas. Taču, ņemot vērā SUP izveides iezīmes, EESK uzskata, ka ierosinātais veidojums rada potenciālu risku, ka palielināsies uzņēmumu krāpšanās, citas krimināla rakstura darbības (piemēram, naudas atmazgāšana) vai fiktīva pašnodarbinātība. Piemēram, personas pēc vēlēšanās var izvēlēties savu virtuālo juridisko adresi, to izmainīt vai noslēpt savu identitāti, izmantojot pārsūtīšanu no pastkastītes uz pastkastīti pa visu Eiropu. Tādējādi direktīvas priekšlikums ir pretrunā Eiropas centieniem apkarot naudas atmazgāšanu.

3.3.

Pastāv šaubas, ka ar šo direktīvas priekšlikumu tiks sasniegti Komisijas pozitīvie centieni veicināt MVU pārrobežu darbību. Komiteja norāda, ka dažas dalībvalstis jau sarunās par Eiropas privātajiem uzņēmumiem iestājās par to, ka ir vajadzīgs atbilstošs minimālais kapitāls, juridiskās adreses un faktiskās atrašanās vietas sakritība, kā arī vienoti standarti par darba ņēmēju tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā. EESK uzskata: tas, ka minēto dalībvalstu pamatotās prasības priekšlikumā nav ņemtas vērā, kavē īstenot direktīvas mērķi.

4.1.1.

Komisija, iesniedzot jauno priekšlikumu direktīvai par viena dalībnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, faktiski grib citādā veidā pavērt iespēju veidot Eiropas privātos uzņēmumus. Jaunās juridiskās formas, proti, SUP, regulējuma nianses būtībā ir vienādas ar reiz ierosināto Eiropas privātā uzņēmuma regulējumu. Ne tikai noteikts, ka SUP visā Eiropas Savienībā ir jādēvē vienādi, bet arī šādas sabiedrības nozīmīgākās pazīmes (dibināšana, minimālais pamatkapitāls, juridiskā adrese un statūti) tiek regulētas ar pārvalstisku tiesību aktu. Pēc būtības šīs sabiedrības drīzāk ir pārvalstiska tiesiskā forma, un tai piemērots juridiskais pamats būtu LESD 352. pants.

4.1.2.

Kaut arī saskaņā ar priekšlikumu par viena dalībnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību vēlāk tiks izveidotas 28 dažādas sabiedrības, tas nenozīmē, ka tā ir valstī noteikta juridiskā forma. Arī Eiropas uzņēmumiem ir 28 dažādi veidi, taču to pārvalstiskā būtība netiek apšaubīta. Tādēļ ļoti jāšaubās, vai Komisija rīkojusies pareizi, par priekšlikuma juridisko pamatu izmantojot LESD 50. pantu.

4.1.3.

Komisijas priekšlikums arī neatbilst Līgumā par Eiropas Savienību nostiprinātajam subsidiaritātes principam, jo šajā priekšlikumā atšķirībā no priekšlikumiem par Eiropas uzņēmumu un Eiropas kooperatīvo sabiedrību netiek izvirzīti pārrobežu nosacījumi un tāpēc tas ir izstrādāts tā, ka tas regulē ne tikai pārrobežu, bet arī tīri valstiskas norises. Tas nozīmē, ka pat tie, kas iecerējuši uzņēmuma darbību izvērst tikai valsts tirgū, var ex nihilo nodibināt SUP . Paredzēts, ka direktīva arī pavērs iespēju valstī noteikto sabiedrības juridisko formu pārvērst par SUP, kas nav saistīta ar pārrobežu darbību. Līdz ar to Kopienas tiesību akti rada valstīs jaunu sabiedrības juridisko formu, kas tieši konkurē ar valstīs pastāvošajām juridiskajām formām. Neatkarīgi no tā, ka priekšlikums ir pretrunā subsidiaritātes principam, jau LESD 50. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzēts, ka atrašanās vietām jābūt dažādās dalībvalstīs. Šā iemesla dēļ EESK aicina nodrošināt, ka iespēja izmantot SUP juridisko formu ir tikai uzņēmumiem, kam ir pārrobežu darbība un kas reģistrācijas brīdī darbojas vismaz divās dažādās dalībvalstīs vai ticami var pierādīt, ka vēlākais kādā noteiktā laika posmā (piemēram, divu gadu laikā) pēc to reģistrācijas darbosies vismaz divās dalībvalstīs. Šeit kā paraugu var izmantot priekšlikumu regulai par Eiropas nodibinājuma statūtiem (FE) (7) vai Eiropas Parlamenta starpposma ziņojumu.

4.1.4.

Komisija uzsver, ka direktīvas priekšlikums atvieglos MVU pārrobežu darbību un meitasuzņēmumu dibināšanu citās valstīs. Tomēr Komisija palaiž garām iespēju, ierobežojot piemērošanas jomu, šo iecerēto MVU veicināšanu atbilstoši nodrošināt. Lai panāktu, ka ar direktīvas priekšlikumu veicina mazos un vidējos uzņēmumus, direktīvas piemērošanas joma jāattiecina tikai uz šiem uzņēmumiem. Piemērots norobežošanas kritērijs ir Direktīva 2013/34/ES (8) (Finanšu pārskatu direktīva). Tā attiecas uz visām sabiedrībām un ir spēkā visā Eiropas Savienībā. SUP iespēja būtu jāpaver tikai tiem uzņēmumiem, kas atbilst Direktīvas 2013/34/ES (9) 3. panta 2. punktā noteiktajām kritēriju robežvērtībām (10). Tas nozīmē, ka SUP, līdzko tā sasniedz noteiktu lielumu, būtu jāpārveido par citu sabiedrības juridisko formu. Pamatojoties uz pienākumu atklāt informāciju, šo kritēriju ievērošanu var vienkārši pārbaudīt un kontrolēt.

4.2.1.

Ja netiks ieviesta prasība pārbaudīt sabiedrības dibinātāja identitāti, Komisijas ierosinātā obligātā elektroniskā reģistrācijas procedūra var sekmēt SUP pārredzamības trūkumu. Turklāt arī dibinātājiem ir ļoti svarīgi saņemt informāciju par tiesībām un pienākumiem, kas saistīti ar sabiedrības dibināšanu. Elektroniski ir grūti pārbaudīt personu identitāti. Piereģistrēšana tiešsaistē bez identitātes pārbaudīšanas kaitētu arī Komisijas centieniem cīnīties pret naudas atmazgāšanu.

4.2.2.

EESK uzskata, ka MVU interesēs ir svarīgi SUP dibināšanai noteikt atbilstošu ilgumu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai brīvi izvēlēties, vai tās grib paredzēt noteikumus par SUP reģistrāciju tiešsaistē. Elektroniskajai reģistrācijas procedūrai vajadzētu ietvert iepriekšēju pārbaudi. Šādā veidā kompetentās iestādes un/vai notāri varētu pārbaudīt it īpaši dibinātāja identitāti un viņu informēt par svarīgām juridiskām sekām.

4.2.3.

Nenosakot nepieciešamo minimālo kapitālu un vienlaikus ierobežojot sabiedrības dalībnieka atbildību, dibinātājam tiek signalizēts, ka ar komercdarbību saistīto risku pārņem plaša sabiedrība. Šis signāls nav pareizs un vislielākajā mērā ir pretrunā tirgus ekonomikas principam. Minimālajam kapitālam ir liela nozīme arī kā “nopietnības apliecinājumam”, jo tas uzņēmumu dibinātājiem signalizē: lai iegūtu ierobežotu atbildību, jāsniedz ievērojams ieguldījums nodrošinājumā pret risku un līdz ar to ir rūpīgi jāapsver ar projektiem saistītās iespējas un riski. Tāpēc pienācīgi liels un sabiedrības darbības mērķim atbilstošs minimālais pamatkapitāls ir būtisks jebkādas sabiedrības elements. Arī pienākums veidot rezerves būtu piemērots pasākums, lai palielinātu pašu kapitālu un tādējādi nodrošinātos pret maksātnespēju.

4.2.4.

EESK uzskata, ka uzņēmuma vadītāja maksātspējas apliecinājums nav pieņemams aizstājējs pietiekami lielam minimālajam pamatkapitālam un ar to saistītiem noteikumiem par kapitāla saglabāšanu, jo maksātspējas apliecinājums jebkurā gadījumā nesniedz nekādu garantiju un nepareizu prognožu risks gulstas uz kreditoru. Maksātspējas apliecinājumu būtu jāparaksta neatkarīgam ārējam revidentam.

4.3.1.

Faktiskās atrašanās vietu nodalot no juridiskās adreses, SUP var ļoti viegli izvairīties no tās tiesību sistēmas, kurā tā patiešām darbojas. Vairāki piemēri ir parādījuši, ka tas notiek uz kreditoru un patērētāju aizsardzības rēķina, kā arī uz darba ņēmēju tiesību piedalīties lēmumu pieņemšanā rēķina, jo šādi tās var viegli apiet. Pilnīgi brīva juridiskās adreses izvēle, kas nav saistīta ar patieso darbības vietu, rada ļaunprātīgas izmantošanas risku, arī tādēļ, ka būs daudz vienkāršāk izvairīties no iestāžu veiktās kontroles. Nedrīkst pieļaut, ka, izvēloties juridisko adresi citā valstī, tiek apietas tajā valstī noteiktās darba ņēmēju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā, kur SUP veic būtisku saimniecisko darbību. Joprojām nav arī vienota Eiropas uzņēmumu reģistra. Tāpēc stāvoklis šajā jomā ir steidzami jāuzlabo, pirms tiek apsvērti tālāki liberalizācijas pasākumi.

4.3.2.

Ja faktiskās atrašanās vieta un galvenā juridiskā adrese nesakrīt, ir apgrūtināta arī prasību izskatīšana, jo varētu būt nepieciešams prasības pieteikumu izsniegt faktiskās atrašanās vietā un spēkā stājušos prasību izpildīt reģistrācijas valstī. Līdzšinējā pieredze liecina, ka, neskatoties uz Eiropas regulējumu šajā jautājumā (Regula par dokumentu izsniegšanu un Regula par izpildes rīkojumiem), prasības pieteikumus starptautiski izsniegt ir grūti, un prasības izskatīšanai tiesā un izpildei ir vajadzīgs daudz vairāk laika un to izdarīt ir daudz grūtāk. Tāpēc direktīvā jāparedz, ka faktiskās atrašanās vietai jāsakrīt ar galveno juridisko adresi, kā ES to ir paredzējusi arī attiecībā uz Eiropas uzņēmējsabiedrību (SE) un Eiropas kooperatīvo sabiedrību (SCE).

4.4.1.

Atkarībā no uzņēmuma lieluma juridiskajai formai, kam visā ES ir vienāds nosaukums un kopīgas galvenās raksturiezīmes, jābūt arī visā ES piemērojamiem vienotiem obligātajiem standartiem, kas regulētu uzraudzības struktūru izveidi un darba ņēmēju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā. Tāpēc būtu jāievieš vienots regulējums attiecībā uz nepieciešamību izveidot uzraudzības struktūras (uzraudzības padome vai valdes locekļi, kas nav uzņēmuma izpilddirektori), kā arī attiecībā uz darba ņēmēju tiesībām piedalīties SUP lēmumu pieņemšanā (pārveides gadījumā, analogi Eiropas uzņēmumu regulējumam). Pretējā gadījumā direktīvas priekšlikums radīs iespēju izdarīt izdevīgāko izvēli un līdz ar to konkurenci, kura orientēsies uz to, lai vājinātu un likvidētu valstu korporatīvo tiesību standartus, kā arī apietu darba ņēmēju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā. Darba ņēmēju tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā uzraudzības padomē ir būtisks Eiropas sociālā modeļa un korporatīvās pārvaldības elements, un šīs tiesības ir jāaizsargā no veidojumiem, kas dod iespēju tās apiet. Lai nodrošinātu skaidrību par uzņēmumu, SUP nosaukumam būtu jāpievieno norāde uz ierobežoto atbildību un reģistrācijas valsti.