EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52013AE1697

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata par negodīgu tirdzniecības praksi uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas un nepārtikas preču apgādes ķēdē Eiropā” COM(2013) 37 final

OJ C 327, 12.11.2013, p. 26–32 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/26


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata par negodīgu tirdzniecības praksi uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas un nepārtikas preču apgādes ķēdē Eiropā”

COM(2013) 37 final

2013/C 327/06

Ziņotājs: ŠARMÍR kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2013. gada 18. martā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Zaļā grāmata par negodīgu tirdzniecības praksi uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas un nepārtikas preču apgādes ķēdē Eiropā

COM(2013) 37 final.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 27. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 491. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 10. un 11. jūlijā (11. jūlija sēdē), ar 140 balsīm par, 1 balsi pret un 9 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzīmē, ka Eiropas Komisija publicējusi zaļo grāmatu, un uzskata, ka minētais dokuments atspoguļo pozitīvas un būtiskas pārmaiņas Komisijas skatījumā uz negodīgu tirdzniecības praksi.

1.2

EESK uzskata, ka negodīgas tirdzniecības prakses izmantošana ir ne tikai “negodīga” vai “neētiska”, bet arī pretrunā tiesību pamatprincipiem un piedāvājuma/pieprasījuma interesēm. Tā kā šāda prakse faktiski nozīmē ievērojami spēcīgāka stāvokļa tirgū ļaunprātīgu izmantošanu, EESK iesaka lietot terminu “negodīga komercprakse”, ko nereti izmanto, piemēram, franču un angļu valodā.

1.3

EESK uzskata, ka negodīgas tirdzniecības prakses pašreizējais plašums un intensitāte galvenokārt izskaidrojami ar uzņēmumu apvienošanu un iegādi, kas vērojama pēdējos 30 gadus.

1.4

EESK uzskata, ka līdzšinējie Augsta līmeņa foruma pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai rezultāti ir neskaidri, savukārt ierosinātie risinājumi ir nepietiekami, lai atrisinātu negodīgas prakses problēmu. Tādēļ EESK rosina Eiropas Komisiju nākt klajā ar papildu iniciatīvām.

1.5

Lai gan EESK nešaubās, ka negodīgu praksi var īstenot jebkāda veida līgumattiecībās, tā ir pārliecināta, ka attiecībās starp lielveikaliem, no vienas puses, un lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), no otras puses, stāvoklis ir ļoti sarežģīts. Šajās attiecībās sastopami tādi ļaunprātīgas izmantošanas veidi un ļaunprātīga izmantošana tādā pakāpē, kāda nav vērojama citās līgumattiecībās.

1.6

EESK ir īpaši gandarīta, ka Komisija zaļajā grāmatā pauž neslēptas šaubas par to, vai ļoti nevienlīdzīgajās attiecībās patiešām pastāv līgumslēgšanas brīvība, un šajā jautājumā Komisijas viedoklis sakrīt ar EESK viedokli.

1.7

EESK uzskata, ka Komisijas zaļajā grāmatā ļoti labi atspoguļota negodīgas tirdzniecības prakses būtība un galvenie veidi. Komiteja tomēr uzsver, ka Komisijai būtu jānodrošina vienota un Direktīvā 2005/29/EK iekļautajai līdzīga “negodīgas tirdzniecības prakses” definīcija, jo zaļajā grāmatā minētajai praksei ir dažas kopīgas iezīmes ar “maldinošu tirgvedības praksi” (1).

1.8

Negodīga tirdzniecības prakse visizplatītākā ir tur, kur pastāv “baiļu atmosfēra”, kurā vājākā līgumslēdzēja puse baidās, ka spēcīgākā puse var pārtraukt līgumattiecības. Tā tas, piemēram, ir tad, kad lieli tirgotāji pret saviem piegādātājiem īsteno negodīgu spiedienu, vai tad, kad tie mazumtirgotājiem nosaka pārāk augstas cenas, kuras tālāk tiek novirzītas uz patērētājiem.

1.9

EESK uzskata, ka negodīgas tirdzniecības prakses negatīvās sekas skar ne tikai uzņēmumu savstarpējās attiecības un vājākās līgumslēdzējas puses. No tās cieš arī gan patērētāji, gan valstu ekonomiskās intereses, un tas ir fakts, kas zaļajā grāmatā nav pietiekami atzīts.

1.10

EESK uzskata, ka vairākās dalībvalstīs pieņemtie tiesību akti, kuru mērķis ir ierobežot negodīgu tirdzniecības praksi, liecina, ka pašreizējais stāvoklis ir nepieņemams. Lai gan šie tiesību akti dažādu iemeslu dēļ nav nodrošinājuši apmierinošus rezultātus, nebūtu pareizi apgalvot, ka nekas nav sasniegts. Daži no panākumiem ir lielāka pārredzamība peļņas sadalē un tādas prakses izskaušana, kas izraisa vislielāko sašutumu un ko varētu jau dēvēt par izspiešanu.

1.11

Lai gan EESK nav iemesla apgalvot, ka šo tiesību aktu pieņemšana dalībvalstīs traucē preču brīvu apriti Eiropas Savienībā, daži šķēršļi tomēr var rasties. Tomēr neviens no šiem tiesību aktiem nav protekcionistisks, un tie attiecas kā uz vietējiem uzņēmumiem, tā arī uz uzņēmumiem no citām dalībvalstīm.

1.12

EESK iesaka turpmākos apsvērumus par to, kā risināt negodīgas tirdzniecības prakses problēmu, sākt ar atziņu, ka noteiktās līgumattiecībās nevalda līgumslēgšanas brīvība.

1.13

EESK arī iesaka turpmākajos priekšlikumos par nevienlīdzīgu komerciālo attiecību reglamentēšanu ņemt vērā, ka pastāv “baiļu faktors”. Lai to savstarpējie darījumi būtu godīgi, jāpanāk, ka starp līgumslēdzējām pusēm neizbēgami veidojas līdzsvars. Tādēļ, cenšoties regulēt negodīgu tirdzniecības praksi, galvenais mērķis nedrīkst būt vienīgi vājākās līgumslēdzējas puses aizsardzība, bet par mērķi jāizvirza arī valsts ekonomisko interešu aizsardzība. Tas, piemēram, nozīmētu, ka attiecīgajiem pārtikas preču piegādātājiem nebūtu aktīvi jāpiedalās administratīvajās procedūrās un tiesvedībā.

1.14

EESK aicina Eiropas Komisiju ierosināt tiesību aktus, kas aizliedz negodīgu tirdzniecības praksi. Aizlieguma pamatā vajadzētu būt sarakstam, kurā minēti raksturīgākie šādas prakses veidi, ko spēcīgākā līgumslēdzēja puse izmanto, lai tās izmaksas un riskus uzveltu vājākajai pusei.

1.15

EESK rosina Eiropas Komisiju sadarbībā ar valstu konkurences iestādēm un pamatojoties uz pēdējās desmitgadēs gūto faktisko pieredzi, veikt pašlaik spēkā esošo (un nenoliedzami novecojušo) konkurences noteikumu būtisku pārskatīšanu; par mērķi jāizvirza tādas godīgas konkurences veicināšana, kuras pamatā būtu arī godīga apmaiņa ar attiecīgo informāciju šajā nozarē, lai varētu ņemt vērā visus reāla dominējoša stāvokļa gadījumus.

2.   Ievads

2.1

Zaļajā grāmatā ir nošķirtas pārtikas un nepārtikas preču apgādes/izplatīšanas ķēdes, un tas ir pilnībā pamatoti, jo pārtikas preču apgādes ķēdēm ir raksturīgas iezīmes, kādu nav citām.

2.2

Pēdējās divās desmitgadēs ir notikusi ievērojama apgādes/izplatīšanas ķēdē iesaistīto uzņēmumu konsolidācija, un tādēļ faktiski ir izveidojušies oligopoli. Pārtikas preču apgādes/izplatīšanas ķēdē visbūtiskākā konsolidācija notikusi mazumtirdzniecības nozarē, mazāk tā izpaudusies pārstrādes nozarē un vismazāk — lauksaimniecības produktu primārajā ražošanā. Šī procesa dēļ pārtikas preču apgādes ķēdē ir radusies izteikta nelīdzsvarotība, jo oligopoliem ir raksturīga ļoti liela spēja panākt sev izdevīgus nosacījumus darījumos ar tirdzniecības partneriem, kas ir daudz sadrumstalotāki.

2.3

EESK ir pārliecināta, ka strukturālā nelīdzsvarotība, kas ir izveidojusies, dažkārt veicina negodīgas tirdzniecības prakses izmantošanu un šī prakse nereti ir pretrunā ne tikai taisnīguma, godīguma un ētikas principiem, bet arī tiesību pamatprincipiem.

2.4

Zaļajā grāmatā kļūdaini norādīts, ka ES līmenī negodīgas tirdzniecības prakses izpausmes pirmo reizi apsprieda tikai 2009. gadā. Tas bija gads, kad šo jautājumu pirmo reizi iekļāva Eiropas Komisijas oficiālajā darba programmā. Tomēr jau 2005. gadā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja publicēja svarīgu atzinumu (2), kurā bija uzsvērti un kritizēti vairāki negatīvi mazumtirdzniecības ķēžu rīcības aspekti laikā, kad negodīgas tirdzniecības prakse vēl bija tabu. Jāpiemin arī, ka būtiska nozīme bija 2007. gadā publicētajai Eiropas Parlamenta deputātu rakstiskajai deklarācijai (3), kurā Eiropas Komisija tieši rosināta veikt pasākumus, lai stāvokli uzlabotu.

2.5

EESK uzskata, ka Augsta līmeņa foruma pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai līdzšinējie rezultāti ir neskaidri, jo ierosinātais labas prakses īstenošanas regulējums nav nodrošinājis nekādu vienošanos par negodīgas tirdzniecības prakses novēršanu, un tas ir jautājumus, par kuru nožēlu pauduši arī trīs Eiropas Komisijas locekļi (4).

2.6

Eiropas Konkurences iestāžu tīkla (EKT) ziņojums liecina, ka negodīga tirdzniecības prakse patiešām tiek izmantota, it sevišķi pārtikas preču nozarē. Tas atbilst EESK pārliecībai, ka spēcīgāka ekonomiskā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana lielveikalu attiecībās ar maziem un vidējiem pārtikas preču ražotājiem un pārstrādātājiem izpaužas daudz vairāk nekā citās līgumattiecībās. Tas, ka gadiem ilgi sūdzējušies ir tikai šie pārtikas preču piegādātāji, kas piegādā preces lielām mazumtirdzniecības ķēdēm, ir vēl viens apliecinājums iepriekš sacītajam.

2.7

EESK atzīmē: Komisija ir paziņojusi, ka negodīga tirdzniecības prakse kaitē ne tikai divu uzņēmumu savstarpējām līgumattiecībām, bet arī visai ES ekonomikai kopumā.

3.   Negodīgas tirdzniecības prakses definīcija

3.1   Negodīgas tirdzniecības prakses jēdziens

3.1.1

Līdz šim oficiāli nav izskanējušas šaubas par līgumslēgšanas brīvības pastāvēšanu komerciālajās attiecībās, tostarp attiecībās starp lielveikaliem un maziem un vidējiem pārtikas preču ražotājiem. Vēl nesen šī brīvība bija viens no svarīgākajiem ne tikai lielveikalu, bet arī valsts iestāžu argumentiem pret negodīgas tirdzniecības prakses regulēšanu, kas varot ierobežot šādu brīvību. EESK uzskata: ir ļoti svarīgi, ka zaļajā grāmatā šī nostāja ir mainījusies un nepārprotami atzīts, ka patiesa līgumslēgšanas brīvība nepastāv, ja divu līgumslēdzēju pušu ekonomiskā vara tik būtiski atšķiras.

3.1.2

EESK uzskata: šāda līgumslēgšanas brīvības trūkuma atzīšana ir pamata priekšnoteikums, lai efektīvi sāktu meklēt vispusīgus risinājumus problēmām, kuru cēlonis ir — it sevišķi pārtikas preču — apgādes/izplatīšanas tīklā pastāvošā nelīdzsvarotība.

3.1.3

Šajā zaļās grāmatas sadaļā Eiropas Komisija ļoti labi atspoguļo negodīgas tirdzniecības prakses būtību un galvenos veidus. It sevišķi lielveikalu un pārtikas preču piegādātāju savstarpējās attiecībās vājākajai pusei nav reālas alternatīvas, jo tirgū ir ļoti maz lielu klientu un — kas ir vēl būtiskāk — visi šie klienti pret piegādātājiem izturas ļoti līdzīgi.

3.1.4

Vairāki no zaļajā grāmatā minētajiem negodīgas tirdzniecības prakses piemēriem liecina, ka daži pircēji nekautrējas izmantot jebkādus līdzekļus, lai nodrošinātu pilnībā nepamatotus papildu ieguvumus, tādējādi kaitējot otrai pusei. Viens no negodīgas tirdzniecības prakses piemēriem ir maksājums par fiktīviem pakalpojumiem vai nepieprasītiem pakalpojumiem, kas otrai pusei ir bezvērtīgi.

3.1.5

Turpinājumā sniegtas EESK atbildes uz šajā zaļās grāmatas sadaļā uzdotajiem jautājumiem.

1. jautājums. EESK uzskata, ka zaļajā grāmatā minētajai jēdziena “negodīga tirdzniecības prakse” definīcijai būtu jālīdzinās Direktīvā 2005/29/EK iekļautajai definīcijai. EESK tomēr nav iebildumu pret zaļajā grāmatā minētajiem elementiem un parametriem, kas raksturo negodīgu tirdzniecības praksi.

3. jautājums. Negodīgas tirdzniecības prakses jēdzienu nevajadzētu attiecināt tikai uz līgumslēgšanas sarunām, bet tam būtu jāaptver viss komerciālo attiecību laiks.

4. jautājums. Negodīga tirdzniecības prakse teorētiski var būt vērojama jebkurā apgādes/izplatīšanas ķēdes posmā, bet šajā atzinumā aplūkotā prakse ir sastopama tikai lielveikalu un mazo un vidējo pārtikas ražotāju/apstrādātāju savstarpējās attiecībās. Piemēram, nav nekādu norāžu, ka starptautiski pārtikas preču uzņēmumi, kas ir arī oligopoli, prasa saviem piegādātājiem maksas par preču iekļaušanu sortimentā vai maksājumus par fiktīviem pakalpojumiem. Tomēr būtu jāpiemin arī gadījumi, kad starptautiski pārtikas preču uzņēmumi izvirza nosacījumu, ka tie piegādās (pieprasītās) preces, ja pircējs līdzīgas preces neiegādāsies no to konkurentiem.

5. jautājums. “Baiļu faktors” ir labi zināma realitāte, it sevišķi mazumtirdzniecības ķēžu un mazo un vidējo pārtikas ražotāju savstarpējās attiecībās. Tā pamatā ir tiešie vai netiešie draudi pārtraukt tirdzniecības attiecības ar piegādātāju un nopietnās ekonomiskās grūtības, ar ko tādēļ būs jāsaskaras piegādātājam. Visos mēģinājumos regulēt negodīgu tirdzniecības praksi ir jāņem vērā šis “baiļu faktors”, jo tas neļauj cerēt, ka piegādātājs sūdzēsies vai pat sniegs liecības administratīvas procedūras vai tiesvedības gadījumā.

3.2   Negodīgas tirdzniecības prakses piemēri

3.2.1

EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija šajā sadaļā izmanto informāciju, ko sniegušas vairākas valstu konkurences iestādes. EESK iesaka sadarboties gan ar minētajām iestādēm, gan tieši ar Francijas un Čehijas Republikas iestādēm, kas uzkrājušas tiešu pieredzi, īstenojot valsts tiesību aktus, kas attiecas uz negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanu. Veicot pārbaudes, pretmonopola iestādēm ir tiesības pārbaudīt grāmatvedības dokumentus (līgumus, rēķinus, bankas izrakstus utt.), kas var tieši pierādīt negodīgas tirdzniecības prakses izmantošanu.

3.2.2

Šie AK, Spānijas un Īrijas konkurences iestāžu sniegtie piemēri liecina, ka ir kļūdaini daudzus no izmantotās prakses veidiem saukt vienkārši par “neētisku praksi”, jo šie prakses veidi nenoliedzami ir nelikumīgi (it sevišķi, kad runa ir par “iebiedēšanu un ietekmēšanu”).

3.3   Negodīgas tirdzniecības prakses iespējamā ietekme

3.3.1

Nav šaubu — tam, ka spēcīgākā puse izmanto negodīgu tirdzniecības praksi pret vājāko pusi, ir negatīva ietekme, un šādas prakses loģiskās sekas ir ieguldījumu un inovācijas apslāpēšana ražošanā. EESK tomēr uzskata, nepietiekami ir atspoguļota ietekme uz patērētājiem, jo šīs prakses ietekme ir daudz plašāka nekā tikai inovācijas kavēšana. Taču šajā zaļās grāmatas sadaļā ir pilnībā ignorēti zaļās grāmatas iepriekšējās sadaļās minētie draudi valsts ekonomiskajām interesēm. Šie draudi visvairāk izpaužas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kur lielveikalus pilnībā pārvalda citu dalībvalstu uzņēmumi. Tā kā vietējie ražotāji pārsvarā ir mazie un vidējie uzņēmumi un bieži nespēj nodrošināt atbilstību pārmērīgi augstajām prasībām, lauksaimniecība un pārtikas preču ražošana šajā reģionā brūk un valstis, kas līdz šim vienmēr spējušas nodrošināt sevi ar pārtikas pamatprecēm, ir lielā mērā zaudējušas šo spēju. Tādējādi vietējo ražošanu aizstāj nereti ļoti apšaubāmas kvalitātes preču imports.

3.3.2

Turpinājumā sniegtas EESK atbildes uz šajā zaļās grāmatas sadaļā uzdotajiem jautājumiem.

6. jautājums. Pārtikas preču nozarē negodīgu tirdzniecības praksi izmanto bieži, proti, ikdienas komercdarījumos galvenokārt to izmanto lielveikali.

7. jautājums. Nepārtikas preču piegādātāji noteikti daudz retāk ir mazumtirdzniecības ķēžu negodīgas tirdzniecības prakses upuri. Visticamāk tas izskaidrojams ar to, ka viņi ir mazāk atkarīgi no lieliem mazumtirdzniecības tīkliem, jo, piemēram, rotaļlietu, sporta preču vai apģērbu piegādātājiem ir daudz plašāks potenciālo pircēju klāsts nekā pārtikas preču ražotājiem. Negodīga tirdzniecības prakse vērojama franšīzes attiecībās kā pārtikas, tā arī nepārtikas preču nozarē. Franšīzes attiecībās ir vērojamas tādas pašas problēmas, kas aprakstītas šajā atzinumā par pārtikas preču piegādes ķēdi, proti, arī franšīzes attiecībās veidojas nelīdzsvarotība starp spēcīgāko dalībnieku (franšīzes devēju/ķēdi) un vājāko dalībnieku (franšīzes ņēmēju), un tādēļ nevar teikt, ka šajā jomā valda līgumslēgšanas (sarunu) brīvība. Franšīzes ņēmējs paraksta līgumu, ar kuru piekrīt franšīzes devēja noteikumiem, jo viņam nav citas izvēles, ja viņš vēlas noslēgt līgumu. Uz franšīzes attiecībām attiecas arī piezīmes par “baiļu faktoru”, kā arī pienākums piegādātājam (franšīzes ņēmējam) bez kompensācijām/pievienotās vērtības segt izmaksas, kas būtu jāsedz izplatītājam (franšīzes devējam). Līguma izpildes laikā franšīzes devējs nereti vienpusēji veic izmaiņas noslēgtajos līgumos, izmantojot līgumā neparedzētas “instrukcijas”.

8. jautājums. Negodīga tirdzniecības prakse būtiski ietekmē lauksaimniecības un pārtikas nozares mazo un vidējo uzņēmu spējas ieguldīt līdzekļus un izstrādāt un ieviest jauninājumus. Ieguldījumi, kuru mērķis ir aizsargāt vispārējas nozīmes vērtības — piemēram, vidi, darba apstākļus, dzīvnieku labturību un klimatu — samazinās, jo valda atkarība no nedaudziem iepircējiem un šāds stāvoklis rada nedrošību.

9. jautājums. Uzņēmumu savstarpējās attiecībās vērojamās negodīgās tirdzniecības prakses ietekme uz patērētājiem ir sīki analizēta īpašā pētījumā (5). Pašreizējā sistēma ilgākā termiņā kaitēs patērētājiem, jo pārāk maz līdzekļu tiek ieguldīts ilgtspējīgā ražošanā un inovācijā. Ilgtermiņā negatīvā ietekme uz patērētājiem arī izpaudīsies tirgus nepilnību dēļ tādās jomās kā vide, klimats, darba apstākļi un dzīvnieku labturība. Komiteja uzskata: lai to nepieļautu, būtu pieļaujams, ka patērētāji tagad maksātu par pārtiku nedaudz vairāk, jo mazumtirdzniecības ķēdes konkurē, vienīgi cenšoties nodrošināt patērētājiem iespējami zemāko cenu un tādēļ upurējot visu pārējo.

10. jautājums. Nav šaubu, ka negodīga tirdzniecības prakse negatīvi ietekmē vienotā tirgus darbību, jo tā būtiski ierobežo mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspēju. Faktiski lieli mazumtirgotāji izlemj, kas tiek pārdots un kur, un daudzos gadījumos kritērijs nav vislabākā cenas un vērtības attiecība, bet gan nereti lielāka “gatavība” vai “spēja” pieņemt negodīgu tirdzniecības praksi.

4.   Tiesiskais regulējums attiecībā uz negodīgu tirdzniecības praksi

4.1

Analizējot pašreizējo dalībvalstīs un Eiropas Savienībā spēkā esošo tiesisko regulējumu, izkristalizējas divi fakti. Pirmkārt, negodīgas tirdzniecības prakses izmantošana, ko īsteno daži spēcīgi ekonomikas dalībnieki, tagad ir vispārzināms un neapstrīdams fakts, un attiecīgās iestādes vairākās dalībvalstīs ir secinājušas, ka pašreizējā situācijā ir vajadzīgs regulējums.

4.2

Pašreizējais negodīgas tirdzniecības prakses apmērs, it sevišķi darījumos starp lielām mazumtirdzniecības ķēdēm un pārtikas preču ražotājiem, liecina, cik ļoti novecojuši ir konkurences tiesību akti. Daži negodīgas tirdzniecības prakses veidi liecina par būtiskiem konkurences izkropļojumiem un patiesi dominējošu stāvokļu pastāvēšanu, ko nevar novērst ar pašlaik spēkā esošajiem tiesību aktiem, kuri attiecas uz monopoliem.

4.3

EESK uzskata, ka būtu jāpārskata konkurences tiesību akti un būtu pilnībā pamatoti, ja ES līmenī aizliegtu noteiktu negodīgas tirdzniecības prakses veidu izmantošanu un tādējādi nodrošinātu atšķirīgo tiesisko regulējumu vajadzīgo saskaņošanu. Tomēr ir jābūt loģiskai saiknei starp regulējumu, kas attiecas uz negodīgu tirdzniecības praksi, un pārskatītajiem tiesību aktiem, kuri attiecas uz monopoliem, lai varētu nodrošināt, ka sankcijas tiek piemērotas vienīgi tiem, pēc kuru iniciatīvas noslēgti līgumi, kas liecina par negodīgu tirdzniecības praksi, t. i., pusēm, kuras atrodas dominējošā stāvoklī.

4.4

Lai saskaņotais regulējums būtu efektīvs, saskaņošanas procesā ir jāņem vērā “bailes no svītrošanas no sortimenta” un tādējādi vājāku līgumslēdzēju pušu, it sevišķi mazo un vidējo uzņēmumu, kas ir lielveikalu piegādātāji, nespēja sūdzēties; šim regulējumam ir jāpaveic vairāk, nevis tikai jārisina uzņēmumu savstarpējo attiecību problēmas.

4.5

Turpinājumā sniegtas EESK atbildes uz šajā zaļās grāmatas sadaļā uzdotajiem jautājumiem, kas vēl nav atbildēti.

11. jautājums. Dažās dalībvalstīs izveidotais regulējums, kas attiecas uz negodīgu tirdzniecības praksi, līdz šim nav nodrošinājis apmierinošus rezultātus. EESK uzskata, ka tas daļēji izskaidrojams gan ar to, ka lielākā daļa šo tiesību aktu ir pieņemti samērā nesen (Itālijā, Slovākijā, Čehijas Republikā, Ungārijā un Rumānijā), gan arī ar to, ka minēto tiesību aktu juridiskais saturs tieši nebalstās uz līgumslēgšanas brīvības trūkumu, lai gan negodīgas tirdzniecības prakses izmantošanas atzīšana jau vien norāda uz problēmām līgumslēgšanas brīvības jomā. Tomēr būtu nepareizi apgalvot, ka ar šiem tiesību aktiem nekas nav panākts. Valstīs, kurās tie ir pieņemti, vairs netiek piemēroti pārmērīgākie līgumu noteikumi un lielveikaliem ir jāizmanto sarežģītākas metodes, ja tie vēlas sev nodrošināt priekšrocības, uz kurām tiem nav tiesības. Lielākais progress ir panākts Francijā, kur tiesību akti un to izpildes panākšana ir samazinājuši no piegādātājiem pieprasītās atlaides līdz pieņemamam līmenim (10–15 % bijušo 50–60 % vietā) (6). Izdevies nodrošināt, ka peļņas sadale pārtikas preču apgādes ķēdē ir daudz pārredzamāka.

12. jautājums. Tas, cik steidzami ir jāpieņem konkrēti tiesību akti, atkarīgs arī no negodīgas tirdzniecības prakses izmantošanas apmēra, bet tas katrā valstī ir atšķirīgs. Eiropas dienvidos, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kā arī Eiropas ziemeļos stāvoklis nav vienāds. Katram reģionam ir nedaudz atšķirīga tiesību kultūra un tradīcijas. Tādēļ dažām valstīm jau ir tiesiskais regulējums (vai pašregulācija) un citām nav.

14. jautājums. EESK ir pārliecināta, ka ES līmenī būtu jālemj par jaunu saskaņošanas pasākumu īstenošanu (sk. 4.2., 4.3. un 4.4. punktu).

15. jautājums. Regulējuma pozitīvā ietekme jau izpaužas (sk. iepriekš). Paustas bažas par regulējuma ieviešanu šajā jomā, bet tās ir saistītas ar pieņēmumu, ka līgumslēgšanas brīvība ir nodrošināta. Tā kā šeit aplūkotajās līgumattiecībās līgumslēgšanas brīvības faktiski nav, šīs bažās ir nepamatotas.

5.   Noteikumu attiecībā uz negodīgu tirdzniecības praksi izpildes panākšana

5.1   Izpildes panākšanas mehānismi valstu līmenī

5.1.1

EESK piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka dalībvalstīs izveidotie mehānismi negodīgas tirdzniecības prakses novēršanai kopumā nav atbilstoši. Tas galvenokārt ir izskaidrojams ar to, ka nav ņemta vērā baiļu atmosfēra, ko rada patiesas līgumslēgšanas brīvības neesamība līgumattiecībās un draudi attiecīgās preces izņemt no sortimenta. Šīs problēmas līdz šim vislabāk risinātas Francijā, kur uzraudzības iestāde var rīkoties, pamatojoties uz neoficiālu informāciju un pēc savas iniciatīvas. Negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanas mērķis ir valsts ekonomisko interešu aizsardzība, nevis vājākās līgumslēdzējas puses aizsardzība.

5.1.2

Dažās dalībvalstīs ir pieņemti tiesību akti negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai, taču citās valstīs tādu nav. Turklāt tiesību akti būtiski atšķiras. Nav šaubu, ka šie divi fakti zināmā mērā kavē pārrobežu tirdzniecību (16. jautājums).

5.1.3

EESK uzskata, ka vienīgais jēgpilnais un kopīgais risinājums, lai novērstu piemērojamo tiesību aktu atšķirību negatīvo ietekmi, būtu pieņemt saskaņotus tiesību aktus, kuru mērķis ir apkarot negodīgu tirdzniecības praksi (17. jautājums).

5.2   Izpildes panākšanas mehānismi ES līmenī

5.2.1

EESK piekrīt Komisijas apgalvojumam, ka pašlaik ES līmenī nav īpašu mehānismu negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai. EESK ir arī pārliecināta, ka baiļu faktoru var tikai novērst, ja valstu iestādēm ir piešķirtas pilnvaras rīkoties šajā jomā pēc savas iniciatīvas, saņemt anonīmas vai neoficiālas sūdzības un piemērot sankcijas (18. jautājums).

6.   Negodīgas tirdzniecības prakses veidi

6.1

EESK piekrīt, ka negodīga tirdzniecības prakse ir sastopama visā pārtikas un nepārtikas preču apgādes ķēdē, bet ir pārliecināta (saskaņā ar iepriekš sacīto), ka vissliktākais stāvoklis ir lielveikalu un mazu un vidēju ražotāju savstarpējās attiecībās.

6.2

Saistībā ar iekļaušanu sortimentā jāatzīmē, ka nav vispār skaidrs, kāds būs ieguvums no maksas, kura jāsedz topošajam piegādātājam. Lielākajā daļā gadījumu pat šīs maksas veikšana, kas ir provizorisks un obligāts nosacījums jebkāda veida komercdarījumiem, piegādātājam negarantē, ka pircējs patiešām iegādāsies attiecīgās preces un neizņems tās no sortimenta bez jebkāda iemesla.

6.3

No piegādātājiem pieprasītās atlaides pašlaik ir ierasta prakse, ko piekopj lielās mazumtirdzniecības ķēdes. EESK uzskata, ka labākajā gadījumā ieguvums, ko tās nodrošina sabiedrībai, ir apšaubāms. No vienas puses, no piegādātājiem pieprasītās atlaides ir faktiskā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas apliecinājums, jo aiz šīm atlaidēm nereti slēpjas nepieprasīti un fiktīvi pakalpojumi; no otras puses, tās būtiski mazina pārredzamību peļņas sadales jomā. No piegādātājiem pieprasīto atlaižu dēļ piegādātājiem (un ārējiem novērotājiem) ir ļoti grūti noteikt, cik daudz viņiem ir faktiski samaksāts par piegādātajām precēm. Realitātē preču piegādes pasūtījums ir atkarīgs no pircēja piedāvāto pakalpojumu pieņemšanas. EESK uzskata, ka maksa par faktiskiem un pamatotiem pakalpojumiem, ko pircējs sniedz piegādātājam, būtu jāietver pārtikas preču iegādes cenā.

6.4

Turpinājumā sniegtas EESK atbildes uz šajā zaļās grāmatas sadaļā uzdotajiem jautājumiem, kas vēl nav atbildēti.

19. jautājums. Negodīgas tirdzniecības prakses piemēru uzskaitījumā EESK ietvertu arī maksājumus par fiktīviem un nepieprasītiem pakalpojumiem, neatbilstīgi augstus maksājumus par faktiski sniegtajiem pakalpojumiem un uzņēmējdarbības riska un mārketinga izmaksu uzvelšanu piegādātājiem.

20. jautājums. Negodīgas tirdzniecības prakses piemēru saraksta izveidošana ir priekšnoteikums šīs prakses apkarošanai. Protams, tas būtu regulāri jāatjaunina. Bet ar sarakstiem vien nepietiek. Būtu jāierosina jēdziena “negodīga tirdzniecības prakse” definīcija, kas būtu pietiekami plaša un ietvertu visus gadījumus, kuri neatbilst vispārējam jēdzienam “laba uzņēmējdarbības prakse”, ko raksturo tādi kritēriji kā “labticība”, “līgumiskais līdzsvars” un “attiecīgās nozares uzņēmumu kopīgi noteikumi”.

21. jautājums. EESK uzskata, ka ikvienam posmam visā apgādes ķēdē būtu jāsedz savas izmaksas un jāuzņemas savi riski, tādējādi gūstot taisnīgu daļu no kopējās peļņas. Citiem vārdiem sakot, ražotājam būtu jāsedz izmaksas un jāuzņemas riski, kas saistīti ar ražošanu, savukārt mazumtirgotājam — ar pārdošanu.

23. jautājums. EESK uzskata, ka godīga prakse būtu jāietver ES līmeņa regulējumā.

24. jautājums. EESK ir pārliecināta, ka ES līmenī būtu jāpieņem saistošs tiesību akts, piemēram, regula.

25. jautājums. EESK uzskata, ka zaļajā grāmatā nav pievērsta pietiekama uzmanība tam, kā negodīgas tirdzniecības prakses izmantošana uzņēmumu savstarpējās attiecībās ietekmē patērētājus un valsts ekonomiskās intereses.

Briselē, 2013. gada 11. jūlijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Henri MALOSSE


(1)  EESK atzinums par tematu “Maldinoša tirgvedības prakse” (OV C 271, 19.9.2013., 61.-65. lpp).

(2)  OV C 255, 14.10.2005., 44. lpp.

(3)  Skatīt EP deputātu rakstisku deklarāciju Nr. 0088/2007 par izpēti saistībā ar Eiropas Savienības tirgū darbojošos lielveikalu ļaunprātīgu varas izmantošanu un tās novēršanu.

(4)  Eiropas Komisijas paziņojums presei, Brisele, 2012. gada 5. decembris, “Pārtikas preču apgādes ķēdes darbības uzlabošana”.

(5)  Consumers International, “The relationship between supermarkets and suppliers: What are the implications for consumers?”, 2012. gads.

(6)  Informācija no Francijas Konkurences politikas, patērētāju lietu un krāpšanas kontroles ģenerāldirektorāta.


PIELIKUMS

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumam

Turpmāk minētais grozījums ieguva vismaz vienu ceturto daļu nodoto balsu, taču tika noraidīts debatēs (Reglamenta 54. panta 3. punkts):

1.10. punkts

Grozīt šādi:

EESK uzskata, ka vairākās dalībvalstīs pieņemtie tiesību akti, kuru mērķis ir ierobežot negodīgu tirdzniecības praksi, liecina, ka pašreizējais stāvoklis ir nepieņemams. Lai gan šie tiesību akti dažādu iemeslu dēļ nav nodrošinājuši apmierinošus rezultātus, nebūtu pareizi apgalvot, ka nekas nav sasniegts. Daži no panākumiem ir lielāka Tomēr pārredzamība peļņas sadalē cenu noteikšanā ir joma, kur joprojām daudz darāmā, un joprojām nav reālu panākumu tādas prakses izskaušana izskaušanā, kas izraisa vislielāko sašutumu un ko varētu jau dēvēt par izspiešanu.

Pamatojums

Tiks sniegts mutiski.

Balsošanas rezultāts:

Par

:

54

Pret

:

63

Atturas

:

27


Top