Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52013AE1566

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības sociālā dimensija” (izpētes atzinums)

OJ C 271, 19.9.2013, p. 1–7 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
OJ C 271, 19.9.2013, p. 1–1 (HR)

19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/1


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības sociālā dimensija” (izpētes atzinums)

2013/C 271/01

Ziņotājs: JAHIER kgs

Līdzziņotājs: DASSIS kgs

Eiropadomes priekšsēdētājs 2013. gada 24. janvārī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības sociālā dimensija”

(izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā apakškomiteja “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības sociālā dimensija” atzinumu pieņēma 2013. gada 23. aprīlī ar balsu vairākumu un vienu balsi pret.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 490. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 22. un 23. maijā (22. maija sēdē), ar 161 balsi par, 50 balsīm pret un 47 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Priekšlikumu kopsavilkums

1.1.

Eiropas Ekonomiskā, sociālā un politiskā savienība vēl ir jāizveido. Monetārā savienība tika izveidota ar nepietiekami izvērstu ekonomisko un sociālo dimensiju, taču ar ievērojamām ekonomiskām un sociālām sekām. Pašlaik notiek virzība uz finanšu, fiskālo un banku savienību, taču bez attiecīgiem ES budžeta līdzekļiem politikai, kas atbalstītu no tā izrietošo ekonomisko izaugsmi un sociālo kohēziju. Tajā pašā laikā progress sociālās un politiskās savienības izveidē ir apstājies. Taču ekonomiskā, monetārā un sociālā savienība ir savstarpēji atkarīgas; tās atbalsta un pastiprina viena otru. Kopā tām būtu jāspēj veidot “konkrētāku”, reālajā dzīvē balstītu Eiropu, ar kuru iedzīvotāji varētu veidot saikni, kurai varētu uzticēties un kuras norisēs varētu iesaistīties investori, ražotāji, strādājošie un patērētāji; dinamiskāku Eiropu, kas spētu stimulēt konkurētspēju, gudru un iekļaujošu izaugsmi, saimnieciskās iespējas, nodarbinātību un nodrošināt visu sociālo tiesību ievērošanu. Bez šāda līdzsvara politiskai savienībai nebūs nākotnes.

1.2.

Laikā no 2008. gada līdz 2013. gada februārim 27 valstu Eiropas Savienībā bezdarba līmenis ir pieaudzis no 7 % līdz 10,9 % — kopumā bez darba ir 26,4 miljoni iedzīvotāju, savukārt eurozonā bezdarba līmenis ir vēl augstāks — 12 %; tas ir pieaudzis 19 valstīs un samazinājies 8 valstīs; pašlaik ES-27 bez darba ir 5,7 miljoni jauniešu (23,5 %). Salīdzinājumam — 2013. gada sākumā ASV vispārējais bezdarba līmenis bija 7,7 %, bet Japānā — 4,2 % (1). Šie skaitļi ir pretrunā mērķiem, kas izvirzīti stratēģijā “Eiropa 2020”, un EESK tāpēc uzskata, ka mūsu galvenā prioritāte ir novērst konkurētspējas samazināšanos, panākt lielāku izaugsmi, radīt jaunas darba vietas un samazināt nabadzību. Ir būtiski izveidot pastiprinātu uzraudzības mehānismu, lai sekotu ekonomiskās un monetārās politikas ietekmei uz sociālo situāciju un darba tirgu dalībvalstīs; svarīgi ir iekļaut sociālo un nodarbinātības politiku tajā uzraudzības sistēmā, kas paredzēta valstu ekonomikas politikas pārvaldībai Eiropas pusgada ietvaros. EESK uzskata, ka šāda pieeja ir steidzami jāīsteno ne tikai, ņemot vērā minētos satraucošos rādītājus, bet arī atbilstoši LESD 9. pantam par Savienības mērķiem sociālās un ilgtspējīgas attīstības jomā. EMS sociālajai dimensijai ir vajadzīgi instrumenti, skaidri noteikti rādītāji, kā arī kvalitatīvi un kvantitatīvi mērķi, kas ir tikpat efektīvi kā EMS ekonomiskās un finansiālās saistības. Svarīgākais ES politisko līderu uzdevums šobrīd ir no jauna tuvināt Eiropas ideālu iedzīvotājiem.

1.3.

Jāizvērš jauna Eiropas sociālās rīcības programma, kas papildinātu pasākumus ciešākas finansiālās, banku un fiskālās savienības izveidei. Programmā būtu jāizvirza konkrēti un sasniedzami mērķi (gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi), pamatojoties uz tiem mērķiem, kas jau noteikti stratēģijā “Eiropa 2020”, un pilnveidojot tos, it īpaši, lai atbalstītu centienus reindustrializēt Eiropas ekonomiku, samazināt un novērst masu bezdarbu, nodrošināt sociālās pamattiesības, sekmēt uzņēmējdarbību un jaunas darba vietas, apkarot nabadzību, pastiprināt sociālo iekļautību, veicināt sociālos ieguldījumus, sekmēt augstāko izglītību un apmācības, attīstīt sociālo pārvaldību un sekmēt piederības sajūtu Eiropas projektam. Jaunā Eiropas sociālās rīcības programma būtu jāizvērš, īstenojot neleģislatīvus un likumdošanas pasākumus un izvēloties piemērotākos no tiem; tas jāveic visā ES vai arī izmantojot ciešāku sadarbību. Tajā būtu jāietver Eiropas ekonomikas veicināšanas pasākumu kopums, Eiropas sociālo ieguldījumu pasākumi, Eiropas sociālās ietekmes novērtējumi, Eiropas jauniešu nodarbinātības garantija un vienota Eiropas kvalifikācijas apliecība, un tai būtu jānodrošina horizontālās sociālās klauzulas, sociālo pamattiesību un pilsoniskās līdzdalības ievērošana. Programmā būtu arī jāpievēršas Eiropas pilsoņu tiesībām uz garantēto ienākumu minimumu.

1.4.

EESK vēlas ierosināt divas jaunas izpētes iniciatīvas: 1) Eiropas sociālo obligāciju emisija finansiāli dzīvotspējīgiem sociālo ieguldījumu projektiem; minētās obligācijas būtu nododamas Eiropas sociālās rīcības fondam, kuru koordinētu kompetentas ES iestādes, taču kura īpašnieki būtu un kuru finansētu, pārvaldītu un caurskatāmi uzraudzītu pilsoniskās sabiedrības dalībnieki (privātpersonas, uzņēmumi un publiskā sektora pārstāvji); 2) Eiropas bezdarbnieku izglītības tīkls, kas piedāvātu ilgtermiņa efektīvas, kvalitatīvas un darba tirgus vajadzībām atbilstošas izglītības programmas, izdodot pārrobežu izglītības kuponus un izveidojot ERASMUS programmai līdzīgas kredītpunktu apmaiņas shēmas, lai palīdzētu bez darba palikušajām personām apgūt jaunas zināšanas, attīstīt jaunas kognitīvās un profesionālās iemaņas un pavērtu tām alternatīvas karjeras iespējas, kā arī iespējas iekļauties Eiropas darba tirgū. Vienlaikus Eiropai, kurā pastāv brīvas pārvietošanās tiesības, ir vajadzīgs drošāks un aktualizēts pamats mobilitātei (piemēram, tiesības uz informāciju un palīdzību tām personām, kuras strādā citās dalībvalstīs), lai sekmētu un atvieglotu ES iedzīvotāju pārvietošanos nolūkā meklēt darbu visā ES, nodrošinot vienlīdzīgus noteikumus un godīgu konkurenci, kā arī sociālo pamattiesību un koplīgumu noteikumu ievērošanu.

2.   Ekonomiskajai pārvaldībai vajadzīga sociālā dimensija

2.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālu lietu komiteja daudzkārt ir aicinājusi uz visaptverošu virzību uz ekonomisko, sociālo un politisko savienību.

2.2.

Ekonomiskajai savienībai būtu jāietver finansiālā un banku savienība ar kopēju noguldījumu garantiju fondu, kopēju noregulējuma fondu un ES mēroga uzraudzību; fiskālajai savienībai jābūt balstītai uz kopējiem parāda instrumentiem budžetārās disciplīnas, finanšu konsolidācijas un dinamiskāka Eiropas izaugsmes modeļa ietvaros; tai jābūt tādai, uz kuru varētu paļauties iedzīvotāji un kurai varētu uzticēties investori, ražotāji, strādājošie un patērētāji. Jāpārvar ilgstošā nenoteiktība attiecībā uz eurozonas integritāti, jo tā kaitē gan sabiedrības, gan uzņēmēju paļāvībai. Eiropadomes 2012. gada jūnija samits, arī izaugsmes un nodarbinātības pakts un plānotā 180 miljonu EUR piešķiršana šim mērķim, ECB paziņojumi par rīcību ar visiem iespējamiem līdzekļiem, lai pārrautu apburto loku, ko veido vājas bankas, valstu parādi un to ienesīguma nevēlamās atšķirības, ir pamats, lai rastos vairāk uzticības Eiropas ekonomikas satvara izveidei. Eiropai ir vajadzīga jauna ieguldījumu programma (2), lai līdzsvarotu resursus reindustrializācijai, izaugsmes atjaunošanai un bezdarba mazināšanai.

2.3.

Taču tā ir tikai situācijas viena puse. Tajā pat laikā taupības pasākumu īstenošana ir radījusi postošu ietekmi uz sociālo kohēziju, sociālo aizsardzību, iekļaujošu darba tirgu un nabadzības līmeni. Šobrīd ES ir 26 miljoni bezdarbnieku un 120 miljoni iedzīvotāju, kuri dzīvo nabadzībā vai sociālā atstumtībā. Bez atjaunotas sociālās dimensijas nebūs iespējams sasniegt izvirzītos mērķus — ekonomikas atlabšanu, monetāro stabilitāti, ilgtspējīgu izaugsmi un konkurētspēju. Pavasara Eiropadomes sanāksmē, kas notika 2013. gada 14. un 15. martā beidzot tika atzīta reālā situācija un dalībvalstis tika aicinātas iekļaut “sociālo politiku kā ekonomiskās pārvaldības dzinējspēku”, it īpaši, pārorientējot Eiropas pusgada uzdevumus, lai atbalstītu nodarbinātību, sociālos ieguldījumus, sociālo iekļaušanu un sociālo mērķu saskaņošanu (3). Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ņem vērā šo jauno uzsvaru uz sociālo politiku valstu līmenī, taču uzskata, ka ir nepieciešamas arī ES mēroga nostādnes sociālās rīcības, sociālo ieguldījumu un sociālo salīdzinošo rādītāju jomā.

2.4.

Tāpēc ir pienācis laiks izveidot EMS sociālo pīlāru sociālas Eiropas ietvaros, jo bez tā tiks apdraudēta ES iedzīvotāju ticība Eiropas projektam kopumā. Nav šaubu, ka Eiropas pašreizējās sociālās situācijas atšķirības ne vien apdraud ilgtspējīgus risinājumus ekonomiskās izaugsmes un sociālās kohēzijas sasniegšanai, bet arī rada ievērojamu izaicinājumu gaidāmajās 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās starp tiem, kuri atbalsta atveseļošanas Eiropas dimensiju, un tiem, kuri balstās uz valstu līmeņa alternatīvām. Eiropas vēlēšanas mobilizēs prātus un vēlētāju balsis; ir būtiski, lai šīs vēlēšanas nevis bremzētu, bet gan būtu tramplīns ceļā uz integrētāku Eiropu (more Europe), kas tuvāka iedzīvotājiem, ģimenēm un uzņēmumiem, — ceļā uz sociāli stabilāku Eiropu.

2.5.

Sociālās pamattiesības nav atdalāmas no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, turklāt Līgumā ir noteikts pienākums tās ievērot un sekmēt. Komisijai un ECB, kuras ir “trijotnes” dalībnieces, visās darbībās ir jāievēro saistības attiecībā uz sociālo pamattiesību ievērošanu. EMS sociālās dimensijas ietvaros Komisijai ir efektīvi jāuzrauga, jāizvērtē un jānodrošina, lai pilnībā tiktu pildītas saistības attiecībā uz sociālajām pamattiesībām.

3.   Ceļā uz jaunu Eiropas sociālās rīcības programmu un sociālo ieguldījumu paktu

3.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2008. gadā pēc ES prezidentvalsts Francijas pieprasījuma pieņēma izpētes atzinumu, kurā norādīja uz nepieciešamību izvērst jaunu Eiropas sociālās rīcības programmu. Atzinumā iekļauta atsauce uz Komitejas nozīmīgo lomu, jo tā palīdz veidot Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām tiesībām, 1989. gada Eiropas Sociālās rīcības programmu un tās īstenošanas rezultātā izstrādāto tiesību aktu kopumu sociālajā jomā saistībā ar vienoto tirgu, Līgumu un ES darbību kopumā. Atzinumā pausts viedoklis, ka ir vajadzīga jauna Eiropas sociālās politikas rīcības programma, “lai ES norises sociālajā jomā neatpaliktu no jaunākajām norisēm ekonomikas un tirgus attīstībā”. Diemžēl, neraugoties uz atbalstu, kas tika pausts nodarbinātības un sociālo lietu ministru neformālajā sanāksmē ES Francijas prezidentūras laikā, Komitejas priekšlikumu drīz vien aizēnoja ekonomikas krīze un pieci izmisīgi cīņas gadi, kad tika mēģināts glābt EMS un panākt ciešāku ekonomisko kohēziju eurozonā. Neapšaubāmi ir pienācis laiks no jauna pievērsties idejai par jaunas Eiropas Sociālās politikas rīcības programmas izstrādi, lai jaunajām ekonomiskās pārvaldības formām atbilstu līdzvērtīga rīcība sociālās kohēzijas un sociālās politikas jomā.

3.2.

Komiteja savā 2008. gada atzinumā aicināja īstenot jaunās Eiropas sociālās rīcības programmas “daudzlīmeņu pārvaldību”, kuras pamatā būtu likumdošanas darbības, sociālais dialogs, pilsoniskais dialogs, kopregulēšana un pašregulācija, atvērta koordinācija, sociālās politikas nostiprināšana, pastiprināta sadarbība un pilsoņu iniciatīvas tiesības. Komiteja nenorādīja darbības formu hierarhiju, jo uzskatīja, ka jāīsteno piemērotākās no tām, saglabājot Kopienas metodi un ievērojot jauno horizontālo sociālo klauzulu (LESD 9. pants). Komiteja aicināja arī noteikt finanšu saistības, piemēram, nodrošinot mērķtiecīgāku un plašāk pieejamu Eiropas Sociālā fonda izmantošanu, iespējamā Eiropas Sociālā inovāciju fonda izmantošanu, lai atbalstītu eksperimentālas iniciatīvas sociālajā jomā, kā arī, iespējams, izveidojot “Eiropas mēroga aizdevumu mehānismu sociālās infrastruktūras attīstībai”.

3.3.

Kopš tā laika Komiteja ir pastiprināti aicinājusi piemērot kopienas metodi un ievērot saistības, kas noteiktas horizontālajā sociālajā klauzulā. Komiteja īpaši ierosināja izstrādāt Eiropas sociālo investīciju paktu, lai nodrošinātu, ka taupības pasākumi un daļēji automātiskās sankcijas, kas tiek piemērotas ekonomiskās pārvaldības un Eiropas pusgada īstenošanas ietvaros, tiktu līdzsvarotas ar sociālās ietekmes novērtējumiem, sociālo pamattiesību ievērošanu, reālu apņemšanos sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā un vispārēju Eiropas “sociālās pārvaldības” attīstību.

3.4.

Komiteju iedrošina Eiropas Parlamenta nesen paustā nostāja, ka ir vajadzīgs “sociālais pakts Eiropai”, “nodarbinātības un sociālie kritēriji noteikumos par budžeta disciplīnas saistošu uzraudzību”, ka gada izaugsmes pētījumā ir jāņem vērā “sociālā modeļa ilgtspējība” un ka EMS ceļvedī kā piektais pamatelements ir jāiekļauj “integrēts nodarbinātības un sociālās politikas satvars”  (4). Komiteja atzinīgi vērtē arī Eiropadomes mērķi 2013. gada jūnija sanāksmē nākt klajā ar pasākumiem un noteiktā laikā īstenojamu ceļvedi “EMS sociālajai dimensijai” (5). Arī komisārs L. Andor nesen uzsvēra, ka ir vajadzīga “monetārā savienība ar humānu ievirzi” un ka, pēc viņa domām, “EMS sociālā dimensija jāsaprot kā EMS noteikumu, pārvaldības mehānismu, fiskālās kapacitātes un citu politisku instrumentu spēja nodrošināt, ka vienlaikus tiek panākta gan saimnieciska efektivitāte, gan sociālais taisnīgums (6). Komiteju iedrošina arī priekšsēdētāja H. Van Rompuy secinājumi 14. marta Trīspusējā sociālo lietu samitā, proti, ka “Eiropas sociālais modelis joprojām ir nozīmīgs pluss un priekšrocība globālajā konkurences cīņā” un ka “mums jāizstrādā mehānismi, kas palīdzētu mazināt sociālās atšķirības mūsu Savienībā (7). “Sociālo investīciju pakete”, ko publicējusi Komisija un kurā ir ietvertas vadlīnijas dalībvalstīm, lai stiprinātu sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu (8), virzīta uz sociālās dimensijas rādītāju izstrādi. Tomēr Komiteja uzskata, ka arī nodarbinātības un sociālās nelīdzsvarotības pārskats norāda uz to, ka ir vajadzīgs mērķtiecīgāks satvars ES mēroga rīcībai. Tāpēc Komiteja vēlreiz atgādina, ka ir vajadzīga visaptveroša, proaktīva Eiropas sociālās rīcības programma un tās daudzlīmeņu pārvaldība, kas ietvertu kompetentu Eiropas iestāžu, struktūru un citu dalībnieku iesaistīšanu gan likumdošanas, gan neleģislatīvos pasākumos, ar mērķi vismaz sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus, bet vēlams — panākt uzlabojumus to īstenošanā.

4.   Konkrēti priekšlikumi

EESK atbalsta stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un uzsver, ka ir svarīgi uzlabot mūsu konkurētspēju, kas patlaban sarūk, aktivizēt izaugsmi, radīt vairāk darba vietu un mazināt nabadzību. Saskaņā ar LESD 9. pantu, proti, prasībām, kas saistītas ar “atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, ar sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu”, Komiteja aicina izstrādāt saistošāku un atbilstīgi finansētu ES mēroga sociālās rīcības un saistību programmu ar konkrētiem uzdevumiem, kas aplūkoti turpmākajos šā atzinuma punktos.

4.1.

Ar Eiropas pusgadu saistītajā darbā un tajā pašā uzraudzības sistēmā, kas paredzēta ekonomikas politikas koordinēšanas un strukturālo reformu pārvaldībai, jāietver arī nodarbinātības un sociālās integrācijas kritēriji. Vajadzīgi skaitliski izsakāmi Eiropas nodarbinātības un sociālās jomas mērķi, kam jāsaskan un jābūt integrētiem ar stabilitātes un izaugsmes noteikumiem, kurus piemēro parāda un deficīta mērķiem. Lai mazinātu gan makroekonomisko, gan sociālo nelīdzsvarotību, ir jāizmanto konsekventi pielāgošanās mehānismi, kuru mērķis ir veicināt gudru un ilgtspējīgu izaugsmi, veidot kvalitatīvas darba vietas, sekmēt piekļuvi augstvērtīgiem un cenas ziņā pieejamiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kā arī visā ES mazināt sociālo nevienlīdzību. Tiecoties pēc īstermiņa ekonomikas efektivitātes, nedrīkst aizmirst par ilgtermiņa ieguldījumiem sociālajā kapitālā. Fiskālās konsolidācijas pasākumi jāvērtē pēc to ietekmes uz izaugsmi, nodarbinātību un sociālo integrāciju. Strukturālās reformas jāpapildina ar Eiropas solidaritātes mehānismiem. Lai panāktu ES iedzīvotāju atbalstu reālai ekonomiskai un monetārai savienībai, valstu reformu programmas jānostiprina ar pienācīgu sociālo un pilsonisko dialogu un jāveido atbilstīgi Eiropas sociālās dimensijas dinamikai, tādējādi nestimulējot “dempingu”, kura sekas ir lejupejoša konkurence, algu deflācija un kopējā pieprasījuma mazināšanās. Ir jāgarantē kolektīvo sarunu brīvība un autonomija. Jaunās ekonomikas pārvaldības izstrādē un īstenošanā būtiska nozīme jāpiešķir Eiropas sociālajam dialogam. Ir jāuzlabo ES kopējo sociālo pamattiesību uzraudzība un ievērošana.

4.2.

Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana jāpaceļ tādā līmenī, kas ir proporcionāls priekšsēdētāja H. Van Rompuy definētajai “cilvēciskajai traģēdijai un sociālajai ārkārtas situācijai” (9) Eiropas nodarbinātībā un sociālajā jomā. Ir skaidrs, ka šajā nolūkā vajadzēs “obligātu un visaptverošu DFS pārskatīšanu”, kā pieprasīts EP 13. marta rezolūcijā (10). Ņemot vērā gan tajā minētos elastības mehānismus, gan notiekošās EP un Padomes sarunas, gan ļoti vēlamo DFS strukturālo pārskatīšanu pēc jaunā Eiropas Parlamenta ievēlēšanas, Eiropas Komisijas sākotnējā priekšlikumā paredzētie apjomi ir vismaz jānosaka atkārtoti, šim nolūkam pienācīgāk izmantojot arī pieejamos ES pašu resursus un ievērojami palielinot resursus teritoriālās kohēzijas fondam, Sociālajam fondam, izglītībai un apmācībai, kā arī Globalizācijas pielāgošanās fondam.

4.3.

Vienlaikus Eiropas Savienībai būtu vairāk jāatbalsta sociāli atbildīgi ieguldījumi un jāveicina sociālās ekonomikas atbalsta funkcija, piemēram, no jauna ieviešot Eiropas apvienību un savstarpējo apdrošināšanas sabiedrību statūtus, struktūrfondu plānošanā nepārprotami iekļaujot sociālo uzņēmumu dibināšanai un attīstībai veltītas programmas, veicinot sociālā marķējuma un kompensācijas instrumentu izmantošanu, kā arī paredzot īpašus publiskā iepirkuma nosacījumus uzņēmumiem ar pierādītu sociālo lietderību. Būtu jāveido arī Eiropas Sociālo inovāciju fonds, kas dotu iespēju atjaunot vērtīgus pārvalstu izmēģinājuma projektus ar mērķi izskaust diskrimināciju un neizdevīgu stāvokli darba tirgū — aspektus, kas netika pienācīgi novērtēti, Eiropas Komisijai atsakoties no programmas EQUAL tālākas izstrādes.

4.4.

Izšķiroši svarīgi ir arī darīt visu nepieciešamo un īstenot nodarbinātības pasākumus, lai reindustrializētu Eiropu un līdz 2020. gadam sasniegtu rūpniecības mērķi — 20 % no IKP. EESK uzsver, ka būtiska nozīme ir uzņēmumu konkurētspējai, kas panākama ar saskaņotas Eiropas līmeņa sistēmas palīdzību.

4.5.

Eiropas Savienībai ir “jādodas pie jauniešiem”, vai arī viņi pilnībā un uz visiem laikiem atsvešināsies no Eiropas projekta. Eiropas jauniešu bezdarba krīzes mērogi ir tik dramatiski, ka, lai bez darba esošajiem jauniešiem, īpaši vistrūcīgākajiem, nodrošinātu darba vietas, apmācību vai izglītību, ir vajadzīgs pārliecinošāks ES budžets un nepietiek ar tiem 6 miljardiem euro, kas ierosināti Eiropas jauniešu nodarbinātības pasākumu paketē un garantijās. Bez pietiekama finansējuma Eiropas Jaunatnes garantija var sākt izskatīties pēc izlikšanās. ES vadošā loma būtu jāstiprina arī ar vienotas Eiropas kvalifikāciju apliecības izveidi, kuras pamatā būtu Eiropas kvalifikāciju sistēma un kurā tiktu ietvertas visas kvalifikācijas un prasmes, kas iegūtas gan formālajā un neformālajā izglītībā, gan ikdienējās izglītošanās ceļā. Acīm redzams, ka ir nepieciešama Eiropas skolu, uzņēmumu un sociālo partneru partnerības sistēma, tāpat kā līdzīgas ievirzes stratēģiska mijiedarbība, kurā par darba vietu izveides, prasmju neatbilstības mazināšanas un nodarbināmības, inovāciju un uzņēmējdarbības gara sekmēšanas centrālo faktoru izvirzīta augstākā izglītība un mūžizglītība. Eiropas pusgadam ir jānodrošina, ka valsts parāda un budžeta deficīta mazināšanas pasākumi neapdraud publiskos ieguldījumus izglītībā un apmācībā.

4.6.

Reālām darba vietām, pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un sociālo tiesību pārvedamībai jāveido ilgtspējīgas Eiropas atveseļošanās programmas kodols. Eiropas sociālais modelis ir vērtība, kas Eiropai piesaista ārvalstu investīcijas un sekmē uzņēmējdarbības attīstību; šī vērtība ir jāstiprina ar fiskālo atbalstu tādai darbībai, kas veicina nodarbinātību, tostarp mikrouzņēmumiem un reālai pašnodarbinātībai. ES mēroga nodarbinātības un darba tirgus politikā ir jāsaglabā garantēti sociālie standarti. Konkurētspēja un elastīgums cieši jāsaista ar pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un tādām algām, kas nav zemākas par nabadzības slieksni. Eiropas sociālie partneri ir īpaši atbildīgi par to, lai savā darba programmā risinātu darba ņēmēju nabadzības problēmu.

4.7.

Eiropas Savienībai nopietnāk un ar jūtamākiem rezultātiem jādarbojas nabadzības mazināšanā un izskaušanā. Nav šaubu, ka ekonomiskais un sociālais ieguvums, ko Eiropai dos aktīva nabadzības mazināšana, būs rentablāks par ilgstošo ekonomisko un sociālo kaitējumu, ko nodara bezdarbība vai tādi pasākumi, kas nabadzību tikai vēl padziļina. Eiropas pusgada ietvaros būtu vismaz aktīvi jātiecas sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvā ietverto apņemšanos — palīdzēt izkļūt no nabadzības 20 miljoniem cilvēku, un šo mērķi nedrīkstētu apdraudēt deficīta mazināšanas pasākumi. Šim nolūkam pirmkārt vajadzīgi labāki ES mēroga kritēriji, pēc kuriem vērtēt nabadzības ietekmi un nodrošināt atbilstīgu uzraudzību, kā arī — vajadzības gadījumā — labojumus attiecībā uz valstu reformu programmām un taupības pasākumiem, kuri faktiski var novest pie nabadzības saasināšanās un apdraudēt atlabšanu. EESK patlaban izstrādā arī pārskatu par dalībvalstu garantētā ienākumu minimuma shēmām, lai visā ES apzinātu un popularizētu labu praksi. Komiteja ir arī atbalstījusi EP aicinājumu izpētīt stāvokli un pārdomāt iespējas nākt klajā ar priekšlikumu tiesību aktam, ar ko ieviestu pietiekamu ienākumu minimumu vismaz 60 % apmērā no vidējiem ienākumiem attiecīgajā dalībvalstī (11). Lai būtu vieglāk veikt šādus ienākumu atbalsta pasākumus, kā Eiropas pusgada sociālās stabilizācijas pielāgošanas mehānismu varētu izveidot īpašu Eiropas Nabadzības novēršanas solidaritātes fondu. Komiteja arī atgādina par savu priekšlikumu 20 % no visiem ESF resursiem rezervēt sociālās integrācijas un nabadzības problēmu risināšanai.

4.8.

Lai personām ar invaliditāti nodrošinātu viņu tiesības uz pārvietošanās brīvību un uz piekļuvi precēm, pakalpojumiem un infrastruktūrai, būtiska nozīme ir Eiropas Pieejamības aktam. Šajā ziņā konkrēts un iedarbīgs rīks būtu Eiropas mobilitātes karte. Komisijai vajadzētu arī izstrādāt instrumentu, ar ko izvērtēt, kāda ietekme ir ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, un rezultātus izmantot Eiropas pusgada procesā.

4.9.

Būtu jāizstrādā arī ES metodika un sistēma, kas ar salīdzināmu un izmērāmu rādītāju palīdzību Eiropas pusgada ietvaros ļautu izvērtēt dalībvalstu stāvokli veselības aizsardzības jomā un attiecībā uz nevienlīdzības mazināšanu veselības aprūpē.

4.10.

Eiropas pusgada sociālajā aspektā būtu jāintegrē arī ES mēroga sociālie standarti un labas prakses pamatnostādnes attiecībā uz darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, bērnu aprūpes pakalpojumu pieejamību, aktīvām vecumdienām, brīvprātīgo darbu, tiesībām uz mājokli un bezpajumtniecības apkarošanu.

4.11.

Eiropas ekonomikas attīstību un labklājību labvēlīgi ietekmē viesstrādnieki. ES darbaspēka imigrācijas procedūrām jābūt likumīgām un pārredzamām. Imigrācijas tiesību aktos jāievēro cilvēktiesības un jāgarantē vienlīdzīga attieksme. EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāpastiprina gan integrācijas politika, gan cīņa pret rasismu, ksenofobiju un diskrimināciju attiecībā pret imigrantiem un minoritātēm.

4.12.

Lai panāktu ilgtspējīgu atlabšanu, viscaur Eiropas Savienībā vajadzīga lielāka ekonomiskā un monetārā simetrija un lielāka sociālā kohēzija. Eiropas Sociālās rīcības programma un konkrētie iepriekš minētie mērķi palīdzētu izveidot stabilāku sociālo pamatu, kas savukārt ļautu apvienot un no jauna tuvināt ES un tās iedzīvotājus. Tāpēc ir vēlama duāla ES un EMS sociālā izlīdzināšana, kurā tiek ievērota subsidiaritāte tās dinamiskajā nozīmē. Tomēr, ja par šādu ES sociālās dimensijas atjaunināšanu nav iespējams panākt pilnīgu vienprātību vai tam trūkst politiskās gribas, EESK vēlētos ierosināt ciešāku sadarbību EMS ietvaros, ar pašu finanšu resursiem; papildu sociālo fondu; Sociālā progresa paktu Eiropai, kura pamatā būtu gan tie paši demokrātiskās atbildības principi un stingrās līgumsaistības, kas nosaka ekonomisko un monetāro konverģenci, gan sociālie standarti, mērķi un stabilizācijas mehānismi (ir jādiskutē ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību par to, vai un kā var noderēt EMS bezdarba apdrošināšana vai bezdarbnieku pabalstu sistēma, ko nesen ierosinājis komisārs L. Andor), kuri saskan ar fiskālajiem, budžeta un monetārajiem stabilizācijas mehānismiem ciešākai EMS — ekonomiskajai un monetārajai savienībai ar pienācīgu sociālo dimensiju.

4.13.

Konkurētspējas un izaugsmes līgumsaistībām, ko decembrī apsprieda ES samitā, jāatbilst demokrātiskās atbildības principam, un tās nedrīkst apdraudēt Eiropas sociālo tirgus ekonomiku, kā norādīts TEU 3. panta 3. punktā. Nepieciešams arī skaidrāk definēt un izstrādāt valstu centienu atbalstīšanai domātus solidaritātes mehānismus, kas var pakāpeniski izpausties kā reāls finanšu pārskaitījums; sākotnēji paredzamais īpašais budžets varētu būt 50–100 miljardi euro, un finansēšanas instrumenti varētu būt līdzīgi Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) instrumentiem.

4.14.

Lai panāktu šādu labāku līdzsvaru un saskaņu ar sociālo tirgus ekonomiku, kas minēta Līgumā, līdzās aktīvākai ekonomikas un monetāro lietu komisāra lomai kolēģijā jāstiprina arī nodarbinātības un sociālo lietu komisāra nozīme. Turklāt pieaugošā ECOFIN padomes nozīme jālīdzsvaro ar tikpat nozīmīgu EPSCO padomes lomu.

4.15.

Šajā Eiropas ekonomikas un sociālās pārvaldības kontekstā, īpaši ņemot vērā Eiropas pusgadu un stratēģiju “Eiropa 2020”, steidzami veicams darbs ir arī Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu nozīmes pastiprināšana, turklāt visos politisko sarunu līmeņos jāgarantē plašāka sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšana.

5.   Izpētes priekšlikumi

5.1.   Eiropas sociālās obligācijas

5.1.1.

Paralēli iepriekš minētajiem priekšlikumiem, iespējams, varētu plašāk pievērsties citām iespējām iesaistīt Eiropas iedzīvotājus, pilsonisko sabiedrību un korporatīvas struktūras Eiropas sociālās rīcības atkārtotā izvēršanā, konkrēti, mobilizējot tos Eiropas sociālo obligāciju emisijai. Turklāt laikā, kad publiskie līdzekļi ir ierobežoti, tā būtu iespēja piesaistīt papildu resursus precīzi definētiem mērķiem no ievērojamiem neizmantotu privātu uzkrājumu resursiem.

5.1.2.

Šī ierosme ir nodalāma no pašlaik notiekošajām diskusijām par ES stabilitātes obligāciju emisiju (lai savstarpēji palīdzētu stabilizēt parādu krīzi) un par ekonomikas atlabšanai un izaugsmei paredzētām obligācijām (kā par ES saimniecisko stimulu paketes elementu). Eiropas sociālās obligācijas netiktu apmaksātas no valstu kasēm vai līdzfinansētas, izmantojot ES budžeta mehānismus; tās iegādātos un tajās ieguldītu privātpersonas, uzņēmumi, arodbiedrības un pilsoniskās sabiedrības grupas, kas vēlas īstenot individuālu vai korporatīvu sociālo atbildību, piedaloties pašu finansētā un pašu pārvaldītā Eiropas sociālās rīcības fondā, kuram būtu noteiktas saprātīgas procentu likmes, kurš darbotos kā bezpeļņas struktūra, kurš tiktu uzraudzīts un regulēts caurskatāmi un kura darbību sekmētu un atbilstošā apjomā garantētu kompetentas ES iestādes.

5.1.3.

Obligāciju emisijas loģistika jāorganizē kompetentām ES iestādēm, tās organizēšanā jāiesaista plašas aprindas un tās pārvaldība savstarpēji jāveic privātpersonām, uzņēmējiem un publiskā sektora pārstāvjiem, kas vēlas piedalīties šajā shēmā un uzņemties atbildību par Eiropas sociālās rīcības fondu. Minētie dalībnieki pirktu, saņemtu un ieguldītu obligācijas sociālās programmās pēc pašu izvēles, vēlams, ierosinātās Eiropas sociālās rīcības programmas ietvaros, saņemot tehnisku palīdzību no attiecīgām ES iestādēm un konsultatīvajām struktūrām, lai izvērtētu un pārliecinātos par šo darbību finansiālo dzīvotspēju un iespējamo sociālo ietekmi. Šādu sociālo ieguldījumu objekts varētu būt sociālie mājokļi, kooperatīvi un sociālie uzņēmumi, atbalsts pašpalīdzības grupām, savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības, pašvaldību sniegtie sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi, izglītības, apmācību un pārkvalificēšanas tīkli, sociālā inovācija, pētniecība un izstrāde, aizdevumi un partnerības infrastruktūras attīstībai, lauku tūrismam, ceļojumu apmaiņai un kultūras pasākumiem, labdarības akcijas utt.

5.1.4.

Tālākā posmā varētu izvērtēt strukturētākus plānus Eiropas sociālo obligāciju attīstībai, piemēram, šādu obligāciju klāsta izvēršanu, ko vietējā un/vai valstu līmenī varētu popularizēt un pārvaldīt minētie dalībnieki. Šīs obligācijas, kuras gan mērķu, gan pārvaldes metožu ziņā atbilstu Eiropas vispārējās shēmas kritērijiem, iegūtu atbilstošu Eiropas sertifikātu, lai tās varētu iekļaut vispārējā shēmā un, pamatojoties uz to, iegūt arī iespējamas nodokļu atlaides obligāciju parakstītājiem.

5.1.5.

Eiropas sociālās rīcības fonda valdes sastāvā būtu jāietilpst shēmā iesaistītajām pusēm, kas pārstāvētas proporcionāli to ieguldījumam Eiropas sociālajās obligācijās, un tām loģistikas un konsultatīvu atbalstu sniegtu atbilstošas ES struktūras (tostarp EESK).

5.2.   Eiropas bezdarbnieku izglītības tīkls

5.2.1.

Pat tad, ja izaugsmes prognozes līdz 2014. gadam uzlabosies un ja Eiropas mēroga izaugsmes veicināšanas pasākumi sāks dot rezultātus, masu bezdarba problēmu Eiropā nebūs iespējams atrisināt nedz īsā, nedz vidējā termiņā. Eiropas darba tirgum jākļūst efektīvākam un jāgarantē iespēja darbaspēkam brīvi pārvietoties, lai nodrošinātu prasmju izmantošanu tur, kur tās nepieciešamas, un iespēju apgūt citas prasmes, lai atgriežoties tās izmantotu un attīstītu tālāk. Būtiski ir nodrošināt, lai darbaspēks saglabātu aktivitāti, vēlams, aktīvā darbā vai nepilnas slodzes darbā, bet, ja tas nav iespējams — vismaz aktīvi iesaistītos izglītības, apmācības un pārkvalificēšanās programmās. Svarīgi parūpēties par to, lai izglītība būtu efektīva, uz nākotni vērsta, inovatīva un atbilstu darba tirgus vajadzībām. Daudzas izglītības un apmācību sistēmas šobrīd ir īstermiņa, bieži vien bez reālām darba iespējām pēc mācību pabeigšanas. Varbūtība, ka darbu zaudējuši vecāka gadagājuma cilvēki piedalīsies šādās shēmas, ir mazāka. Varētu izvērtēt ilgtermiņa pieeju ar Eiropas mēroga perspektīvu, tostarp, smeļoties pieredzi no konkrētiem Eiropas paraugprakses piemēriem, kuru efektivitāte ir pierādījusies, piemēram, pieaugušo izglītības programma, kas tika īstenota Zviedrijā no 1997. līdz 2002. gadam, vai duālā apmācības sistēma Vācijā un Austrijā. ES, iespējams, varētu sekmēt Eiropas bezdarbnieku izglītības tīkla izveidi ar mērķi piedāvāt visaptverošu divu gadu izglītības iespēju, lai bezdarbnieki varētu pārkvalificēties, piedalīties darba, mācību vai izglītības apmaiņā citās dalībvalstīs. To varētu īstenot, ieviešot pārrobežu izglītības kuponus un mācību kredītpunktu pārneses sistēmu, lai kursa noslēgumā iegūtu savstarpēji atzītu profesionālo kvalifikāciju.

5.2.2.

Šāda sistēma, ja tai tiktu piešķirti pietiekami līdzekļi un ja to plaši pieņemtu dalībvalstīs, precīzas līgumiskas vienošanās ietvaros un darba ņēmējiem brīvprātīgi iesaistoties šādās programmās, varētu radīt iespēju saglabāt kvalitatīvas darba vietas daudzām ilgstoši bez darba esošām personām, kuras noteikti nebūtu atradušas nodarbinātības iespējas. Tas kopumā pozitīvi ietekmētu gan attiecīgo personu dzīvi, gan Eiropas valstu vispārējo sociālo kapitālu.

Briselē, 2013. gada 22. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Henri MALOSSE


(1)  Eurostat dati, http://ec.europa.eu/eurostat/euroindicators

(2)  Zināma veida jauns Maršala plāns, sk. EESK atzinuma par tematu “Atjaunot izaugsmi ES — ekonomikas pārvaldība un valsts parāds”, OV C 143, 22.5.2012., 2.8. un 2.13. punktu. Sk. Komisijas Zaļo grāmatu “Eiropas ekonomikas ilgtermiņa finansēšana”, COM(2013) 150 final/2 (9.4.2013.).

(3)  Eiropadomes secinājumi, 2013. gada 14. un 15. marts, EUCO 23/13.

(4)  Eiropas Parlamenta ziņojums ar ieteikumiem Komisijai par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu “Ceļā uz patiesu ekonomisko un monetāro savienību” (2012/2151 (INI)), 29. lpp., un tam pievienotais EP Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinums, ierosinājums J un 6. ieteikums.

(5)  Eiropadomes 2012. gada 14. decembrī pieņemtie secinājumi par EMS izveidi, 12. punkta b) apakšpunkts.

(6)  Par nodarbinātību, sociālajām lietām un iekļaušanu atbildīgā komisāra László Andor runa Eiropas Arodbiedrību konfederācijas sanāksmē (Madridē, 28.1.2013.).

(7)  “Jautājums, kuram šodienas sanāksmē veltām galveno uzmanību, ir ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) sociālā dimensija. Eiropas sociālais modelis joprojām ir nozīmīgs pluss un priekšrocība globālajā konkurences cīņā” — Eiropadomes priekšsēdētāja Herman Van Rompuy piezīmes pēc Augstākā līmeņa trīspusējas sociālo lietu sanāksmes Briselē, 14.3.2013., EUCO 68/13.

(8)  “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.-2020. gadā”, COM(2013) 83 final.

(9)  “Tāpēc arvien vairāk ļaužu vienkārši aiziet no darba tirgus, pamezdami jebkādas mācības un nonākdami marginalizācijas briesmās (viņu īpatsvars vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem varētu būt pat līdz 13 %). Tā ir cilvēciska traģēdija un sociāla ārkārtas situācija.” Eiropadomes priekšsēdētāja Herman Van Rompuy2013. gada 17. janvāra runa EESK, Briselē (EUCO13/13).

(10)  Eiropas Parlamenta 2013. gada 13. marta rezolūcija par Eiropadomes 7. un 8. februāra secinājumiem attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu (2012/2803 (RSP)), 9. punkts.

(11)  EESK uzskata, ka vajadzīgs sīki izstrādāts ceļvedis aktīvas iekļaušanas stratēģiju īstenošanai vietējā līmenī. Tā atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu Komisijai izpētīt, kāda ietekme būtu likumdošanas iniciatīvai, ar ko ieviestu pietiekamu ienākumu minimumu vismaz 60 % apmērā no vidējiem ienākumiem attiecīgajā dalībvalstī (OV C 248, 25.8.2011., 130. lpp.).


Top