52011DC0898

I.            Ievads

Pirms desmit gadiem Komisija 2001. gada Baltajā grāmatā[1] izvirzīja mērķi ieviest pasažieru aizsardzības pasākumus visos transporta veidos. Tagad tas ir sasniegts. Kad 2011. gadā pieņēma pasažieru tiesības attiecībā uz autobusu transportu, ES ieguva pasažieru pamattiesību noteikumu vispārēju integrētu kopumu attiecībā uz visiem transporta veidiem: gaisa, dzelzceļa, ūdens transportu un autotransportu[2]. Noteikumi par ES pasažieru tiesībām nodrošina iedzīvotāju minimālo aizsardzību un tādējādi veicina mobilitāti un sociālo integrāciju. Tie palīdz radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus transporta operatoriem visu transporta veidu ietvaros.

Neskatoties uz šajā darbā līdz šim sasniegtajiem panākumiem, daži svarīgi jautājumi joprojām nav atrisināti. Visas tiesības vēl nav pilnīgi un pareizi īstenotas. Pasažieri vēl nav informēti par savām tiesībām vai neapmierinātībā atsakās no tām, jo savu tiesību aizstāvēšana ir dārgs un apgrūtinošs process. Valstu iestādes vēl joprojām dažādi piemēro tiesību aktus, mulsinot gan pasažierus, gan pārvadātājus un kropļojot tirgu. Tādēļ 2011. gada Baltajā grāmatā par transportu[3] Komisija, transporta politikā galveno uzmanību pievēršot transporta izmantotājiem un viņu mobilitātei, ir norādījusi, ka nepieciešams pastiprināt pašreizējo noteikumu īstenošanu, vajadzības gadījumā tos uzlabojot. Šis paziņojums ir pirmais pasākums ceļā uz pašreizējā darba konsolidāciju. Vienlaikus Komisija sāk sabiedrisku apspriešanu par gaisa transporta pasažieru tiesību regulējuma iespējamu pārskatīšanu.

Baltajā grāmatā aicināts atbalstīt konkurētspējīgu un ilgtspējīgu kolektīvā pasažieru transporta paplašināšanos, pamatojoties uz optimizētu savietojamību starp transporta veidiem un tirgus integrāciju. Šajā dinamiskajā vidē liberalizācijai jābūt cieši saistītai ar pakalpojumu kvalitāti. Pasažieri var sagaidīt, ka transporta pakalpojumi garantē nediskriminēšanu, palīdzību brauciena traucējumu gadījumā, ceļošanas nosacījumu pārredzamību, cienīgu attieksmi un līguma noteikumu pilnīgu ievērošanu.

Lai mudinātu iedzīvotājus būtiskā skaitā pāriet no privātā transporta uz kolektīvo transportu un kā ērtu un uzticamu alternatīvu izvēlēties braucienu, kurā apvienoti dažādi transporta veidi, ES pasažieru tiesību jomā nepieciešami tādi tiesību akti, kas pasažieriem nodrošina vienotus piekļuves nosacījumus un pakalpojumu kvalitātes pamatlīmeni. Pasažieriem nav jābaidās, ka viņu ceļojums būs neskaidrs vai saistīts ar stresu.

Šī paziņojuma ― kura pamatā ir vairāku gadu pieredze, piemērojot tiesību aktus, un Eiropas Savienības Tiesas interpretācijas ― mērķis ir palīdzēt:

– pārvadātājiem saskaņotāk un efektīvāk piemērot ES tiesību aktus;

– valstu iestādēm saskaņoti piemērot pasažieru aizsardzību attiecībā uz visiem transporta veidiem;

– pasažieriem labāk izprast, ko ir (un ko nav) pamatotas tiesības uzskatīt par pakalpojuma kvalitātes minimumu ceļojot.

Šajā nolūkā paziņojumā ietverts attiecībā uz visiem transporta veidiem piemērojamo tiesību un principu vienkāršs kopsavilkums. Tajā noteiktas arī dažas jomas, kurās iespējama esošo tiesību aktu turpmāka konverģence, un trūkumi, ko iespējams novērst, lai radītu priekšnoteikumus tiesību aktu saskaņotai piemērošanai, neskatoties uz jebkādu turpmāku izvērtēšanu un interpretāciju attiecībā uz regulām par pasažieru tiesībām, jo īpaši regulām par ūdens transportu un autotransportu, kuras vēl nav stājušās spēkā.

Pasažieru papildu tiesības izriet no Pamattiesību hartas, ES patērētāju tiesību aizsardzības noteikumiem, no Direktīvas 90/314/EEK par kompleksiem ceļojumiem, valstu līgumtiesību noteikumiem un/vai starptautiskajām konvencijām, kas transponētas ES tiesību aktos.

Šis paziņojums ir daļa no Komisijas darbībām tādu šķēršļu novēršanai, kuri neļauj iedzīvotājiem efektīvi īstenot savas tiesības saskaņā ar ES tiesību aktiem, kā norādīts 2010. gada ziņojumā par ES pilsonību[4]. Tas ir arī viens no pasākumiem, kas paredzēts paziņojumos par Vienotā tirgus aktu[5].

II.          Pārskats par ES tiesību aktiem pasažieru tiesību jomā

Dzelzceļa un gaisa transporta regulas jau ir stājušās spēkā. Ūdens un autobusu transporta regulas piemēros attiecīgi no 2012. gada decembra un no 2013. gada marta, un to praktisko īstenošanu novērtēs pēc piemērošanas. Lai nodrošinātu godīgu un cieņpilnu attieksmi pret pasažieriem, likumdevējam bija divi mērķi. Pirmkārt, ieviest ar likumu garantētu pasažieru tiesību vienotu kopumu attiecībā uz četriem transporta veidiem. Otrkārt, atļaut nepieciešamās atšķirības katra transporta veida, kā arī tā tirgus īpašo iezīmju dēļ, kas saistītas ar nozarēm (uzņēmuma lielums, ieņēmumi vai maršrutu skaits un biežums) un pasažieriem (ceļojuma ilgums, cena un apstākļi), lai nodrošinātu proporcionalitāti.

Pasažieru tiesības ir balstītas uz trim stūrakmeņiem: nediskriminācija; precīza, laicīga un pieejama informācija; tūlītēja un proporcionāla palīdzība. Turpmāk minētās desmit tiesības, kas izriet no šiem principiem, ir ES pasažieru būtiskākās tiesības:

(1) tiesības uz nediskrimināciju attiecībā uz transporta pieejamību;

(2) tiesības brīvi pārvietoties: pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām (PRM) tiek bez papildu maksas nodrošināta piekļuve transportlīdzeklim un palīdzība;

(3) tiesības iegūt informāciju pirms iegādes un dažādos brauciena posmos, jo īpaši brauciena traucējuma gadījumā;

(4) tiesības atteikties no brauciena (biļetes pilnas cenas atmaksa), ja brauciens nenorit, kā plānots;

(5) tiesības uz pārvadājuma līguma izpildi (maršruta maiņa un atkārtota rezervēšana) brauciena traucējuma gadījumā;

(6) tiesības saņemt palīdzību, ja ilga kavēšanās notikusi brauciena sākumpunktā vai savienojuma punktos;

(7) konkrētos apstākļos tiesības uz kompensāciju;

(8) tiesības uz pārvadātāja atbildību par pasažieriem un viņu bagāžu;

(9) tiesības uz ātru un pieejamu sūdzību izskatīšanas sistēmu;

(10) tiesības uz ES tiesību normu pilnīgu piemērošanu un efektīvu īstenošanu.

Šīs tiesības ir apskatītas turpmāk tekstā un apkopotas pievienotajā pasažieru tiesību sarakstā, un tas ir pirmais pasākums ES pasažieru pārvadājumu politikas virzībai no pilnīgi modālas pieejas uz intermodālāku redzējumu.

1. Tiesības uz nediskrimināciju attiecībā uz transporta pieejamību 1.1. Pamatojoties uz pilsonību

Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk — LESD) 18. pants aizliedz diskrimināciju pilsonības dēļ. Tas attiecas uz visiem transporta veidiem, un to atspoguļo gaisa, autobusu un ūdens transporta regulas, kas skaidri aizsargā pasažierus pret tiešu vai netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ.

Konkrētāk, Regula (EK) Nr. 1008/2008 nosaka, ka piekļuvi gaisa pārvadājumu maksām piešķir, nediskriminējot klientus vai ceļojumu aģentus atkarībā no viņu valstspiederības vai pastāvīgās dzīvesvietas. Autobusu transporta un ūdens transporta regulas nodrošina tādu pašu aizsardzību. Tādējādi tiek izbeigta prakse, kad kādas dalībvalsts iedzīvotāji nevar citā valstī rezervēt biļetes tā paša pārvadātāja tīmekļa vietnē. Turklāt tas nozīmē, ka ceļojumu aģenti var izmantot vienādas maksas neatkarīgi no ģeogrāfiskās atrašanās vietas.

1.2. Pamatojoties uz iekāpšanas atteikumu

Lai nepieļautu diskrimināciju praksē, gaisa transporta pasažieri, kuriem bez nopietna pamata ir liegta iespēja iekāpt, vienmēr var izvēlēties saņemt atlīdzību vai mainīt maršrutu (pēc iespējas drīzāk vai veikt atkārtotu rezervāciju vēlāk, ja pasažierim tā ērtāk), saņemt atbilstošu pienācīgu aprūpi un saņemt kompensāciju vai citus labumus, par ko panākta vienošanās ar pārvadātāju. Autobusu pasažieriem var būt tiesības uz kompensāciju par iekāpšanas atteikumu. Ūdens transporta un dzelzceļa transporta gadījumā iekāpšanas atteikumi, jo īpaši virsrezervējuma dēļ, līdz šim ir gandrīz nulles līmenī. Tādēļ šīs tiesības attiecībā uz šiem transporta veidiem nav paredzētas.

1.3. Pamatojoties uz invaliditāti un/vai ierobežotām pārvietošanās spējām

Pasažierus ar invaliditāti un pasažierus ar ierobežotām pārvietošanās spējām nedrīkst diskriminēt, tiem veicot rezervāciju, pērkot biļetes un iekāpjot transportlīdzeklī. Izņēmumi iespējami vienīgi transporta drošības dēļ vai transporta sistēmas fizisku parametru dēļ, kas pārvadāšanu padara fiziski neiespējamu, taču izņēmumus nevar izdarīt komforta vai komerciālu iemeslu dēļ.

Visās nozarēs, kurās izmanto atkāpes, pasažieri var pieprasīt rakstisku paskaidrojumu, kas jānodrošina 5 dienu laikā pēc pieprasījuma, un jāpieliek pienācīgas pūles, lai pasažierim ierosinātu pieņemamu alternatīvu.

Dzelzceļa, jūras un autobusu transporta tiesību akti paredz, ka rezervācijas un biļetes piedāvā pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām bez papildu maksas (piemēram, ja internetā nav iespējams rezervēt piekļūstamu sēdvietu, jābūt pieejamam bezmaksas tālruņa numuram). Saskaņā ar gaisa transporta regulu palīdzība jānodrošina bez maksas, tas nozīmē, ka ir aizliegts uzlikt papildu maksu par rezervāciju.

Dzelzceļa regulā noteikts, ka uzņēmums nevar pieprasīt, lai pasažierim ar invaliditāti vai pasažierim ar ierobežotām pārvietošanās spējām būtu persona, kas viņu pavada. Ja autobusa vai kuģa pasažieriem atsaka iekāpšanu, pamatojoties uz invaliditāti, viņi var pieprasīt pavadītāju, kas brauciena laikā sniegtu nepieciešamo palīdzību un kas jāpārvadā bez maksas. Gaisa transporta regulā paredzētā pārvadātāju iespēja uzlikt par pienākumu ceļot ar pavadītāju jāpiemēro ierobežojoši, un vienmēr, kad pavadītājs ir jāpieprasa, pārvadātājiem tas jānodrošina bez maksas vai par samazinātu maksu.

2. Tiesības brīvi pārvietoties: piekļuve transportlīdzeklim un palīdzība bez papildu maksas pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām

Tas, cik lielā mērā un ar kādiem nosacījumiem pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām nodrošina palīdzību bez papildu maksas, atšķiras dažādiem transporta veidiem un pamatojas uz katra transporta veida darbības atšķirīgām īpatnībām. Liela nozīme ir arī personāla, kas strādā ar šādiem pasažieriem, atbilstošai profesionālai apmācībai.

Pirms 2012. gada paraolimpiskajām spēlēm Komisija iepazīstinās ar pamatnostādnēm par to noteikumu īstenošanu, kuri attiecas uz palīdzību pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām gaisa transporta jomā saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1107/2006.

Iespējas pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām iepriekš paziņot par to, ka viņi ceļos, ir būtiskas, lai uzlabotu palīdzības kvalitāti, vienlaikus samazinot palīdzības izmaksas. Tas attiecas arī uz intermodālu transportu (piemēram, viens iepriekšējs paziņojums, ja iegādāta viena apvienotā biļete ātrvilcienam un lidmašīnai). Tomēr iepriekšēja paziņošana vēl joprojām nav vienmēr vienkārša vai iespējama praksē, jo īpaši internetā, un dažkārt tā ir dārga (paaugstinātas maksas zvani). Tādēļ Komisija mudina pārvadātājus atjaunināt savus iepriekšējas paziņošanas rīkus, padarot tos efektīvākus un pieejamākus, vēlams, ar vienkāršu elektronisku līdzekļu palīdzību.

Efektīva pieejamība pakalpojumam paredz arī informācijas un rezervācijas sistēmu nodrošināšanu pieejamos formātos (piemēram, ekrāna lasītāji cilvēkiem ar redzes traucējumiem) un pamatojoties uz piekļuves tehniskajiem standartiem attiecībā uz transportlīdzekļiem un infrastruktūru, tostarp tirdzniecības vietām un termināļiem. ES līmenī pastāv tehniskie standarti (PRM SITS)[6] parasto un ātrgaitas dzelzceļu sistēmai attiecībā uz pieejamību. Vilcieni, stacijas un infrastruktūras attiecīgās daļas, kas atbilst PRM SITS, būs savstarpēji izmantojamas un tādējādi pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām nodrošinās līdzīgu piekļuves līmeni visā Eiropas transporta tīklā.

Autotransporta jomā Direktīva 2001/85/EK par autobusu tipa apstiprinājumu ietver piekļuves specifikācijas, kas paredzētas pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām un pasažieriem ar invaliditāti. Jūras transporta jomā Direktīva 2009/45/EK[7] par pasažieru kuģu drošības noteikumiem un standartiem ietver pamatnostādnes par kuģu uzbūvi un aprīkojumu, lai pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām sekmētu piekļuvi kuģim. Tomēr gaisa transporta nozarē un ūdens transporta nozarē attiecībā uz ostām nav Eiropas pieejamības standartu.

Komisija plāno ierosināt direktīvu ― Eiropas Pieejamības aktu ―, lai uzlabotu cilvēku ar invaliditāti piekļuvi preču un pakalpojumu tirgum. Tas sniegtu Komisijai iespēju izstrādāt standartu vispārēju kopumu attiecībā uz pieejamību transporta infrastruktūrai un pakalpojumiem. Tas varētu ietvert tādus aspektus kā biļešu pārdošana, reālā laika informācija par braucienu un tiešsaistes pakalpojumi.

3. Tiesības iegūt informāciju pirms iegādes un dažādos brauciena posmos, jo īpaši brauciena traucējuma gadījumā

Pasažieru tiesības uz informāciju ietver: vispārīgu informāciju par tādiem jautājumiem kā tiesības un pienākumi ceļojot, pakalpojumu pieejamība pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kā arī informāciju par pārvadātāju kvalitātes standartiem un veiktspēju; īpašu informāciju par braucienu visa ceļojuma laikā (pirms biļetes iegādes, pirms brauciena un tā laikā, kā arī brauciena traucējuma gadījumā).

Šīs tiesības jāīsteno, izmantojot jaunākās sakaru tehnoloģijas, vienlaikus nodrošinot atbilstību pasažieru ar invaliditāti un pasažieru ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzībām. Ūdens transporta regula un autobusu transporta regula attiecas uz jauniem elektroniskiem informēšanas līdzekļiem, piemēram, SMS. Visos transporta veidos veicina jauno tehnoloģiju ieviešanu, piemēram, viedtālruņu lietojumprogrammu, tīmekļa vietņu, kā arī sociālo tīklu izmantošanu.

Informāciju, kuras sniegšana pašreiz ir tikai operatoru pienākums, savās tīmekļa vietnēs, lidostās, ostu termināļos, stacijās un autoostās sniedz arī citi dalībnieki. Laicīga un efektīvāka koordinēšana dažādu transporta ķēdes dalībnieku starpā (pārvadātājs, infrastruktūras pārvaldītājs, biļešu pārdevējs, pakalpojumu sniedzēji) ir nepieciešama, lai izvairītos no pretrunīgas informācijas (piemēram, lidostas tīmekļa vietnē informējot, ka lidojums kavējas, savukārt gaisa pārvadātāja tīmekļa vietnē norādot, ka lidojums atcelts).

Turklāt jābūt pieejamai atbilstīgai informācijai par pasažieru vispārējām tiesībām, piemēram, izmantojot tādus pasākumus kā Komisijas īpašā informēšanas kampaņa 2010. gadā.

3.1. Vispārīga informācija par pasažieru tiesībām, kvalitātes standartiem un pārvadātāju veiktspēju

Patērētāju asociācijas un Komisijas ziņojumos ir uzsvērts, ka operatora darbības pārskatu un pasažieru apmierinātības aptauju publicēšana ļautu lietotājiem salīdzināt un pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus, veicinātu konkurenci, kura pamatojas uz pakalpojumu kvalitāti, un rosinātu vienotu uzraudzību un izpildi, ko īsteno valstu izpildstruktūras.

Dzelzceļa transporta regula ietver operatoru pienākumu ziņot par pakalpojumu kvalitātes standartu minimuma piemērošanu. ASV lielajiem gaisa pārvadātājiem ir ieviesta vienota sistēma ziņojumiem, kurus apkopo un publicē ASV Transporta ministrija, jo īpaši, izmantojot ikmēneša gaisa transporta patērētāju ziņojumus "Air Travel Consumer Reports"[8].

3.2. Pārredzama, pieejama informācija par visiem attiecīgajiem pārvadājumu līguma aspektiem pirms biļetes iegādes

ES tiesību akti paredz visu transporta veidu biļešu nodrošināšanu. Atšķiras tiesību normu detaļas. Neatkarīgi no formāta (arī elektroniskā) biļeti var uzskatīt par tiesībām uz pārvadājumu, un no tā izriet, ka tai jāietver: visas nepieciešamās transporta pakalpojuma funkcijas; tā cena un vismaz noteikumu un nosacījumu kopsavilkums, tostarp punkti, kas atļauj vienpusējas līguma izmaiņas (piemēram, par neierašanās politiku, izmaiņām sarakstā) vai ierobežo pakalpojumu (piemēram, bagāžas apjomu); kā arī juridiskie nosacījumi, kuri saistīti ar PRM iespējām ceļot.

Pārredzamai informācijai par biļetes pilnu cenu un par to, kas iekļauts pakalpojumā, ir būtiska nozīme, lai pasažieri pirms biļetes iegādes pieņemtu pilnībā uz informāciju balstītus lēmumus, vienlaikus nodrošinot pārvadātājiem iespēju brīvi izvēlēties tarifus. Lai gan atvērtajos tirgos ir pieņemams, ka dažus papildpakalpojumus, kas saistīti ar pasažieru pārvadājuma pakalpojumu (piemēram, maltītes vai lielas bagāžas pārvadāšana), neietver pamatmaksā, tomēr, neskatoties uz esošajiem noteikumiem par cenu pārredzamību, kurus nosaka Regula (EK) Nr. 1008/2008, pasažieriem pašreiz trūkst noteiktības attiecībā uz izmaksām un funkcijām, kas ir iekļautas pamatmaksā, un to, vai pasažieri var likumīgi sagaidīt šo funkciju iekļaušanu pārvadājumu pamatpakalpojumā. Šis noteiktības trūkums rada pasažieros neskaidrību un neuzticēšanos pārvadājumu nodrošinātājiem. Ja valstu likumdevējiem un tiesnešiem ir atšķirīgas nostājas par to, vai šādu jaunu praksi var uzskatīt par ļaunprātīgu, tiek kropļota konkurence. Nepieciešams saskaņots pasažieru pārvadājumu pakalpojumu un cenas elementu intermodāls redzējums attiecībā uz to, kas jāiekļauj visu transporta veidu pamatcenā.

Lai gan noteikumi par cenu norādīšanu varētu būt jāpielāgo dažādiem transporta veidiem, viena no iespējām būtu noteikt pasažieru pārvadājumu pakalpojumu pamatkopumu, kas neatkarīgi no transporta veida vienmēr jāiekļauj pamatmaksā. Pamatmaksa segtu, piemēram, visas darbības izmaksas, kas ir obligāti nepieciešamas pasažieru pārvadāšanai (tostarp izmaksas, kas saistītas ar pārvadātāja juridiskajām saistībām, piemēram, drošību, drošumu un pasažieru tiesībām), un visus aspektus, kuri ir būtiski ceļošanai no pasažiera perspektīvas (piemēram, biļešu un iekāpšanas karšu nodrošināšana vai bagāžas minimuma un personīgo mantu pārvadāšana).

Paredzams, ka nesen pieņemtā Patērētāju tiesību direktīva[9] palielinās pārredzamību pasažieru labā, jo īpaši, iegādājoties transporta biļetes tiešsaistē. Šajā direktīvā skaidri aizliegts iepriekš atķeksēt lodziņus, ietvert slēptas interneta izmaksas un jebkuras papildu maksas, par kurām pasažieri nav iepriekš pienācīgi informēti. Turklāt tā aizliedz tirgotājiem uzlikt maksu par maksāšanas līdzekļu (piemēram, kredītkaršu) izmantošanu, kura pārsniedz tirgotāju izmaksas par šo līdzekļu izmantošanu.

Komisija veic pētījumu par aviobiļešu cenu pārredzamības noteikumiem ES, lai novērtētu, vai noteikumi atbilst to paredzētajam mērķim. Šo noteikumi mērķis ir sniegt patērētājiem pārredzamāku cenu, tostarp viegli nosakāmu galīgo cenu un vienkāršu salīdzināšanu ar citiem piedāvājumiem. Šo pētījumu paredzēts publicēt 2012. gadā.

3.3. Informācija brauciena laikā un brauciena traucējuma gadījumā

Pasažieri ir jāinformē pirms brauciena un tā laikā (piemēram, par izmaiņām sarakstā, paredzēto ierašanās laiku savienojuma punktos). Dzelzceļa transporta gadījumā šī informācija jāsniedz pēc iespējas ātrāk, bet ūdens un autobusu transporta gadījumā ne vēlāk kā 30 minūtes pēc plānotā izbraukšanas laika. Gaisa transporta nozarē nav šādu noteikumu.

Laicīga un precīza informācija nodrošina pasažieriem vairāk laika pielāgot savu braucienu jaunajiem apstākļiem. Turklāt tādējādi samazinās izmaksas, kas saistītas ar maršruta maiņas un aprūpes pienākumiem, palielinot pasažieru skaitu, kuri varētu izvēlēties atteikties no brauciena (un izvēlēties atmaksu) vai atlikt ceļojumu (un izvēlēties atkārtotu rezervēšanu). Šādi uzlabo arī pasažieru uzticēšanos un pārvadātāja tēlu. Papildus informācijai par brauciena traucējuma apstākļiem un pasažieru tiesībām, kā arī viņiem pieejamajām transporta alternatīvām pārvadātājiem vai to pārstāvjiem jāinformē pasažieri par to, kādā veidā un ar ko jāsazinās, ja pasažieri vēlas iesniegt sūdzību.

Saistībā ar gaisa transporta regulas ietekmes novērtējumu, kā arī šim paziņojumam pievienotās sabiedriskās apspriešanās rezultātiem Komisija novērtēs nepieciešamību pēc pasākumiem, kas nosaka laicīgas informācijas nodrošināšanu (piemēram, attiecībā uz braucienu un jebkādu iespējamu tā traucējumu).

4. Tiesības atteikties no brauciena (atmaksa) brauciena traucējuma gadījumā

Likumdevējs ir izvēlējies nedefinēt jēdzienu “ilga kavēšanās”, bet noteikt laika ierobežojumu, pēc kura pasažieriem ir tiesības izvēlēties vienu no divām iespējām:

· atteikties no brauciena (atmaksa);

· lūgt mainīt maršrutu, kas ļauj ierasties galamērķī laikā, kurš pēc iespējas tuvāks plānotajam laikam.

Tiesības izvēlēties atmaksu vai maršruta maiņu ir beznosacījuma un attiecas uz visiem transporta veidiem, un tās piemēro vienmēr, pat īpašu apstākļu gadījumā. Laika ierobežojumi, kādos piešķir šo tiesību kopumu, atšķiras atkarībā no transporta veida: 60 minūtes dzelzceļa transportam, 90 minūtes jūras transportam, 120 minūtes (2 stundas) autotransportam, 300 minūtes (5 stundas) gaisa transportam. Tiesības uz atmaksu ir neizmantotās biļetes pilnas cenas atmaksāšana 7 dienu laikā (gaisa un ūdens transportam) vai 1 mēneša laikā (dzelzceļa un autobusu transportam) un vajadzības gadījumā atpakaļceļš uz sākotnējo brauciena sākumpunktu.

5. Tiesības uz pārvadājuma līguma izpildi (maršruta maiņa vai atkārtota rezervēšana) brauciena traucējuma gadījumā

Ja pasažieris izvēlas nepieprasīt biļetes pilnas cenas atmaksu, viņam ir tiesības pieprasīt pārvadājumu līguma izpildi un mainīt maršrutu līdz galamērķim. Maršruta maiņu, lai pēc iespējas drīzāk nokļūtu līdz galamērķim, var nodrošināt līdzvērtīgos pārvadājumu apstākļos, izmantojot to pašu vai citu pārvadātāju vai ar citu kolektīvā transporta veidu.

Gaisa transporta un dzelzceļa transporta pasažierim ir trešā iespēja: pārcelt braucienu uz vēlāku laiku (atkārtota rezervēšana pie tā paša pārvadātāja). Šīs tiesības var izmantot pasažierim ērtākajā veidā un atkarībā no sēdvietu pieejamības. Lai gan iespēja vēlāk izvēlēties maršruta maiņu (atkārtota rezervēšana) nav skaidri iekļauta ūdens un autobusu transporta regulās, tiesību akti šai iespējai nerada šķēršļus, ja vien par to panākta vienošanās ar pasažieri. Ja pasažieris vēlāk izvēlas atmaksu vai atkārtotu rezervāciju, jebkuri turpmāki pārvadātāja pienākumi sniegt aprūpi vairs nav jāpilda.

Pasažieri bieži sūdzas, ka viņiem nav piedāvāts izvēlēties vienu no trim iespējām ― maršruta maiņu, atkārtotu rezervēšanu vai atmaksu, tā vietā vienkārši saņemot tikai biļetes cenas atmaksu. Jebkurā gadījumā un attiecībā uz visiem transporta veidiem pasažierim ir izvēle, kas apkalpojošajam pārvadātājam jāpiedāvā, tiklīdz radies traucējums.

Gan pārvadātāja piedāvātajai izvēlei, gan pasažiera izraudzītajai iespējai jābūt skaidrai un nepārprotamai.

Ņemot vērā, ka traucējuma gadījumā parasti nav iespējams improvizēti rast risinājumu, nepieciešamās vienošanās un maršruta maiņas plāni, nodrošinot efektīvas alternatīvas, tostarp citu pārvadātāju vai transporta veidu izmantošanu, jānoslēdz un jāizstrādā iepriekš. Tādēļ pārvadātājiem jānodrošina, ka terminālī/stacijā viņu rīcībā ir nepieciešamais kompetentais personāls un līdzekļi, lai sazinātos ar pasažieriem un ļautu viņiem ātri un efektīvi, kā arī līdzko noticis traucējums izdarīt izvēli. Situācijas, kurās pasažierus atstāj vienus bez jebkāda risinājuma, vēl joprojām rodas pārāk bieži, un valstu izpildstruktūrām par tām stingri jāsoda.

Valstu izpildstruktūrām jānodrošina, ka visu transporta veidu pārvadātāji atbilstoši sagatavojas šādām traucējumu situācijām, izveidojot efektīvu sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību pasažieru tiesībām un piedāvātu alternatīvus brauciena risinājumus.

6. Tiesības saņemt palīdzību, ja ilga kavēšanās notikusi brauciena sākumpunktā vai savienojuma punktos

Tiesību akti attiecībā uz visiem transporta veidiem nosaka minimālo aprūpes līmeni, kas jānodrošina nekavējoties, kad vien kavēšanās sasniedz noteikto laika ierobežojumu pēc plānotā izbraukšanas laika. Visiem transporta veidiem aprūpe ir saistīta ar gaidīšanas laiku ilgas kavēšanās vai atcelšanas un turpmākas maršruta maiņas dēļ. Aprūpei ir jābūt proporcionālai, atbilstīgai un pielāgotai traucējuma, pasažieru un attiecīgā transporta veida apstākļiem. Minimālā kavēšanās, pēc kuras rodas tiesības uz palīdzību, atšķiras: 60 minūtes dzelzceļa transportam, 90 minūtes ūdens un autobusu transportam; 120 līdz 240 minūtes gaisa transportam. Aprūpe jānodrošina gan terminālī, gan transportlīdzeklī (piemēram, atspirdzinājumi un maltītes var būt ierobežotas, bet tās jānodrošina transportlīdzeklī, ja kavēšanās notiek, atrodoties uz lidmašīnu piebraucamā ceļa, vai uz kuģa, jo īpaši neaizsargātiem pasažieriem; vienmēr jānodrošina piekļuve tualetēm un pienācīga gaisa kondicionēšanas sistēma ar siltu/aukstu gaisu).

Patlaban gaisa transporta un dzelzceļa transporta tiesību akti neietver ierobežojumus saistībā ar tiesībām uz izmitināšanu, bet šīs izmaksas var ierobežot līdz 80 euro diennaktī, nakšņojot līdz trim naktīm, ūdens transporta gadījumā un līdz 80 euro diennaktī, nakšņojot līdz divām naktīm, autobusu transporta gadījumā.

Turklāt gaisa transporta un dzelzceļa transporta gadījumā visa veida aprūpe (arī izmitināšanas nodrošināšana) ir beznosacījuma, un tā jānodrošina pat īpašu apstākļu gadījumā. Attiecībā uz ūdens un autobusa transporta regulām atbilstošas maltītes un atspirdzinājumi jānodrošina visos gadījumos. Tomēr izmitināšanu dažos konkrētos īpašu apstākļu gadījumos nenodrošina: ūdens transporta gadījumā, ja atcelšanu vai kavēšanos radījuši laika apstākļi, apdraudot kuģa darbības drošību, autobusu transporta gadījumā ― ja ir slikti laika apstākļi vai nopietnas dabas katastrofas. Par pierādījumu sniegšanu vienmēr rūpējas operatori.

Tāpat kā atmaksas vai maršruta maiņas gadījumā valstu izpildstruktūrām jānodrošina, ka

– pārvadātāji atbilstoši sagatavojas, lai spētu risināt traucējumu situācijas, izveidojot efektīvas palīdzības sistēmas pasažieriem, un, ja notiek starpgadījums, pārvadātājs vai viņa pārstāvis vienmēr atrodas terminālī;

– gaisa transporta regulas pārskatīšanas ietekmes novērtējuma kontekstā novērtēs iespēju pasažieriem, kuru reisi ir atcelti, sniegt aprūpi tādos pašos termiņos kā attiecībā uz citiem transporta veidiem.

7. Tiesības uz kompensāciju

Konkrētos apstākļos tiesības saņemt kompensāciju objektīvā un standartizētā veidā, ja ilgi kavējas nokļūšana galamērķī, ir daļa no obligāto kvalitātes standartu pamatkopuma visiem transporta veidiem.

Šīs kompensācijas mērķis ir samazināt visu pasažieru neērtības, inter alia nodrošinot obligāto palīdzību pasažieriem, nokļūstot galamērķī, lai ļautu viņiem mazināt diskomfortu, ko radījusi neparedzēti ilgā kavēšanās, līdzīgi palīdzībai, kura jānodrošina, ja kavējumi notiek izbraucot.

7.1. Dalīta atbildība

Likumdevējs ir izvēlējies centralizēt tiesību uz aprūpi un palīdzību nodrošināšanu brauciena traucējuma gadījumā, nosakot tās īstenot ekspluatējošajam uzņēmumam. Tomēr tas nenozīmē, ka finansiālais slogs jāuzņemas vienīgi tam vai ka pasažieri iegūst šīs tiesības tikai tad, ja ilga kavēšanās notikusi pārvadātāja dēļ.

Pieredze rāda, ka ilgas kavēšanās bieži var notikt daudzu citu transporta ķēdes dalībnieku dēļ. Pasažieriem radīto neērtību līmenis un tādējādi viņu tiesības saņemt palīdzību saglabājas tādas pašas, neskatoties uz neērtību iemeslu vai personu, kas par tām atbildīga. Atbildīgajai pusei jāuzņemas finansiālās izmaksas, kas saistītas ar kompensāciju pasažieriem, un jāatmaksā apkalpojošajam pārvadātājam radītās finansiālās izmaksas.

Šis atbildības dalīšanas princips līdz šim ir vāji piemērots, un tā īstenošana ir jāuzlabo. Gaisa transporta regulas pārskatīšanas kontekstā novērtēs pasākumus, kas ekspluatējošajiem uzņēmumiem nodrošina iespēju pildīt savus pienākumus, finansiālas izmaksas pareizi sadalot starp visiem dalībniekiem, kas ir atbildīgi par kavēšanos.

7.2. Īpaši apstākļi

Gaisa kuģu ekspluatantiem un ūdens transporta operatoriem var nebūt jāsedz kompensācija, ja kavējums radies īpašu apstākļu dēļ. Tas attiecas arī uz autobusu operatoriem, ja viņi ir piedāvājuši izvēli starp biļetes cenas atmaksu un maršruta maiņu. Dzelzceļa transporta nozarē tas attiecas uz gadījumiem, kad traucējums radies trešās personas, pasažiera vai ar dzelzceļa darbību nesaistītu apstākļu dēļ, no kuriem pārvadātājs nav varējis izvairīties un kuru sekas nav bijis iespējams novērst. Pierādījumi vienmēr jānodrošina pārvadātājam.

Nosacījumi kompensācijas saņemšanai, tās apmērs un apstākļi, kuros operators var tikt atbrīvots no kompensācijas pienākuma, var atšķirties, ņemot vērā katra transporta veida specifiku un pasažieru atšķirīgās vajadzības, piemēram, pasažieriem radītās neērtības. Tas ietver, piemēram, atšķirības attiecībā uz traucējuma rezultātā zaudēto laiku (ne mazāk par vienu stundu dzelzceļa transporta gadījumā), brauciena attālumu (gaisa un ūdens transports) un biļetes cenu.

Zināms skaidrojošas konverģences līmenis starp transporta veidiem ir jāparedz, lai pārvadātāji varētu skaidri un vienkārši piemērot noteikumus un lai iedzīvotāji izprastu savas tiesības. Praksē ir bijušas divu veidu situācijas: skaidri īpašu apstākļu gadījumi, kad ir nepieciešams ieviest proporcionalitātes pakāpi attiecībā uz pārvadātājiem uzlikto slogu saistībā ar aprūpes nodrošināšanu (piemēram, Eiropas gaisa telpas slēgšana vulkāna krīzes laikā 2010. gadā); citi gadījumi, kad ir grūti ātri un viegli noteikt, vai piemērojami īpašu apstākļu nosacījumi. Tomēr dažos attiecīgo regulu apsvērumos likumdevējs ir sniedzis piemērus gaisa transporta, ūdens transporta un autotransporta jomā. Turklāt tas, ka Eiropas Savienības Tiesa ir izskaidrojusi, ka gaisa kuģa tehnisku problēmu principā nevar uzskatīt par īpašiem apstākļiem[10], var palīdzēt visu transporta veidu valstu izpildstruktūrām un Komisijai saskaņot un paātrināt šo tiesību piemērošanu.

Pasažieriem jābūt pārliecinātiem, ka apkalpojošais pārvadātājs ātri nodrošinās tiesības uz kompensāciju, līdzko būs noskaidrots, ka uz lietu neattiecas īpaši apstākļi. Visas regulas pieļauj kompensācijas segšanu kupona veidā vai jebkādā citā veidā, ja vien pasažieris tam piekrīt. Šī iespēja gan pārvadātājiem, gan pasažieriem ir elastīgs, ātrs un vienkāršs risinājums.

Nozarei uzliktā ekonomiskā sloga proporcionalitāti īpašos apstākļos saistībā ar tiesībām uz palīdzību novērtēs arī gaidāmajā gaisa transporta regulas pārskatīšanas ietekmes novērtējumā. Kompensācijas tiesību pilnīgai ievērošanai jāveic pasākumi noteikumu par īpašiem apstākļiem skaidrākai un saskaņotākai piemērošanai attiecībā uz visiem transporta veidiem.

8. Pārvadātāja atbildība par pasažieriem un viņu bagāžu

Visos transporta veidos, izņemot autobusus, atbildību nāves un ievainojumu gadījumā un nozaudētas bagāžas gadījumā nosaka starptautiskas konvencijas, kas transponētas ES tiesību aktos[11]. Neskatoties uz katra transporta veida specifiku un attiecīgo starptautisko kontekstu, atrodamas arī kopīgas īpašības.

Starptautiskās konvencijas ietver individuālās tiesības uz kompensāciju par zaudējumiem. Ja pasažieris un pārvadātājs nespēj vienoties, jautājums jāvērtē tiesā, ņemot vērā individuālos apstākļus. Turpretī ES pasažieru tiesību regulas neņem vērā individuālos zaudējumus, bet nodrošina pasažieru tiešāku un kolektīvu aizsardzību, lai mazinātu problēmas un pasažieriem radītās neērtības, jo standartizētus un tūlītējus atlīdzības veidus nosaka objektīvi, izmērāmi kritēriji, piemēram, kavēšanās ilgums, biļetes cena un brauciena attālums.

Tādēļ abas juridiskās sistēmas ir atsevišķas un autonomas un attiecas uz dažāda veida zaudējumiem, kā apstiprinājusi Tiesa[12]: piemēram, aviācijā Monreālas konvencija nosaka nosacījumus, ar kādiem lidojuma kavēšanās gadījumā attiecīgie pasažieri var iesniegt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu individuālā kārtā, bet gaisa transporta regula nodrošina standartizētus un tūlītējus kompensācijas pasākumus.

ES tiesību aktos paredzētie instrumenti nosaka obligāto aizsardzību finansiālas kompensācijas saņemšanai nāves vai savainojumu gadījumā, pamatojoties uz atšķirīgiem juridiskajiem regulējumiem attiecībā uz atbildību. Šī finansiālā kompensācija nav automātiska, un tā jāpieprasa, vēršoties tiesā[13].

Attiecībā uz visiem transporta veidiem pārvadātāji ir atbildīgi par bagāžas pārvadāšanu tās pazaudēšanas, sabojāšanas vai aizkavēšanās gadījumā, izņemot konkrētus ar likumu noteiktus apstākļus, kas parasti ir saistīti ar negadījuma apstākļiem un centieniem nepieļaut vai mazināt zaudējumus. Likumdevējs attiecībā uz katru transporta veidu parasti ar bagāžu saistītu problēmu gadījumā nosaka konkrētus kompensācijas minimālos apmērus.

Pastāv konkrēti noteikumi, kas aizsargā pasažierus ar invaliditāti un pasažierus ar ierobežotām pārvietošanās spējām pārvietošanās palīglīdzekļu zuduma, bojājuma vai kavēšanās gadījumā, jo īpaši, neiekļaujot kompensācijas ierobežojumu, bet saistot kompensāciju ar konkrētā pārvietošanās palīglīdzekļa remonta vai aizstāšanas izmaksām. Tas neattiecas uz aviāciju, kur atbilstoši Komisijas norādījumiem 2008. gadā[14] šāds tiesiskais vakuums ir ātri jānovērš.

Valstu izpildstruktūru, kas norīkotas saskaņā ar regulām dzelzceļa transporta un autotransporta jomā, pienākums ir nodrošināt atbilstību noteikumiem par pārvadātāju atbildību. Tas neattiecas uz jūras transportu un aviāciju. Tas nozīmē, ka atšķirībā no visām pārējām sūdzībām, kas saistītas ar gaisa transporta pasažieru tiesībām, daudzas sūdzības par noklīdušu bagāžu neizskata norīkotā valsts izpildstruktūra. Tas ietekmē tiesisko noteiktību un šādu jautājumu saskaņotu risināšanu ES līmenī.

Šo tiesisko vakuumu attiecībā uz bagāžas un pārvietošanās palīglīdzekļu jautājumiem risinās turpmākajā gaisa transporta regulas pārskata ietekmes novērtējumā.

9. Tiesības uz ātru un pieejamu sūdzību izskatīšanas sistēmu

Ja visu transporta veidu pasažieri ir neapmierināti ar to, kā pārvadātājs īsteno viņu tiesības, pasažieriem ir tiesības vispirms iesniegt sūdzību pārvadātājam un pēc tam, ja pasažieri vēl joprojām ir neapmierināti, iesniegt sūdzību kompetentajai iestādei, kas norīkota kā valsts izpildstruktūra šo pienākumu veikšanai. Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības centru tīkls sniedz vērtīgu palīdzību pasažieriem, kuriem nepieciešama informācija un ieteikumi brauciena traucējuma gadījumā.

Pieredze liecina, ka ļoti svarīgi noteikt laika ierobežojumu sūdzību izskatīšanai gan attiecībā uz operatoriem, gan valstu izpildstruktūrām. Patērētāju organizācijas ir atkārtoti sūdzējušās gan par pārvadātāju, gan valstu izpildstruktūru veikumu sūdzību izskatīšanā, jo īpaši gaisa transporta jomā. Tā kā gaisa transporta regulā nav noteikti tiesiski laika ierobežojumi sūdzību izskatīšanai, Komisija mudināja noslēgt brīvprātīgas vienošanās par šādiem laika ierobežojumiem un tās tika noslēgtas 2007. gadā[15]. Tā kā pieredze rādīja, ka vienošanās netiek plaši atzītas[16], ES likumdevēji turpmākos tiesību aktos ir noteikuši obligātus laika ierobežojumus. Dzelzceļa transporta regulā ir noteikti laika ierobežojumi dzelzceļa operatoriem, bet tie nav noteikti valstu izpildstruktūrām; un jaunās ūdens un autobusu transporta regulas nosaka laika ierobežojumus sūdzību izskatīšanai gan operatoriem (attiecīgi divi un trīs mēneši), gan valstu izpildstruktūrām (“saprātīgs termiņš”).

Visas personas ir ieinteresētas, lai liela daļa neapmierināto pasažieru savas tiesības aizstāvētu, izmantojot pārvadātāju izveidotās sūdzību procedūras. Tādēļ informācijai, ko operators sniedz pasažieriem, jābūt precīzai un juridiski pareizai. Kompetentajām iestādēm jāuzrauga, lai pārvadātāji pildītu šīs saistības. Maldinoša vai nepilnīga informācija var atturēt pasažierus no savu tiesību izmantošanas. Tas ir būtisks tiesību pārkāpums, par ko nepieciešamības gadījumā valstu izpildstruktūrām ir jāpiemēro soda sankcijas, pamatojoties uz attiecīgajiem ES un valstu noteikumiem. Turklāt pasažieri nesaprot, kādēļ, lai iesniegtu sūdzību, ar pārvadātājiem, kuri publicitātes nolūkos un biļešu pārdošanai izmanto modernas informācijas tehnoloģijas, var sazināties, izmantojot tikai ļoti tradicionālus sakaru līdzekļus, piemēram, starptautiskus tālruņa zvanus vai telefaksu.

– Gaisa transporta regulas pārskatīšanas ietekmes novērtējumā novērtēs pasākumus, lai pārliecinātos, ka pārvadātāji pasažieriem, tostarp pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām, nodrošina viegli pieejamus (attiecībā uz izmaksām, metodēm, termiņiem utt.) instrumentus sūdzību iesniegšanai un turpmākai risināšanai, kā arī novērtēs nepieciešamību, lai pārvadātāji un valstu izpildstruktūras sniegtu vairāk statistikas datu (piemēram, pasažieru sūdzību skaits, kas izskatītas un nokārtotas) un izskatītu sūdzības noteiktā laika posmā.

– Dzelzceļa transporta jomā jāpanāk brīvprātīgas vienošanās par sūdzību izskatīšanas laika ierobežojumiem tā, kā tās ir piemērotas attiecībā uz citiem transporta veidiem.

10. Tiesības uz ES pasažieru tiesību normu pilnīgu piemērošanu un efektīvu īstenošanu

Lai nodrošinātu pasažieru tiesību saskaņotu piemērošanu un īstenošanu, jāuzlabo sadarbība starp visu transporta veidu valsts izpildstruktūrām. Dalībvalstīm jākonstatē un jāatceļ valsts tiesību akti un procedūras, kas kavē pareizu ES tiesību aktu īstenošanu, piemēram, ja ES pārvadātājiem no citām dalībvalstīm nevar piemērot sankcijas vai ja nav iespējams pareizi piemērot Tiesas judikatūru. Tas ne tikai uzlabotu tiesisko noteiktību pasažieriem, bet arī veicinātu vienlīdzīgu konkurences apstākļu izveidi starptautiskus pakalpojumus sniedzošiem pārvadātājiem. Iepriekšējos paziņojumos par gaisa transporta pasažieru tiesībām[17] ir noteiktas jomas, kurām jāpievērš īpaša uzmanība arī saistībā ar citiem transporta veidiem.

Lai nodrošinātu efektīvu īstenošanu, valstu izpildstruktūrām jāveic aktīva uzraudzība papildus post factum pasākumiem, kuri pamatojas uz pasažieru individuālām sūdzībām. Komisija analizēs valstu sankciju sistēmas, lai konstatētu, vai sankciju sistēmām trīs piemērojamie kritēriji (efektīvas, proporcionālas un atturošas) ir pietiekami, lai izvairītos no atšķirīgas izpildes valstu līmenī, un vai nepieciešama turpmāka saskaņošana, lai radītu pārvadātājiem ekonomisko stimulu nodrošināt atbilstību tiesību aktiem pasažieru tiesību jomā un atbilstošus vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kā to pieprasījušas ieinteresētās personas.

Turklāt problēmu gadījumā pasažieriem jābūt piekļuvei vienkāršiem un pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Pasažieriem parasti lētāk izmaksā ārpustiesas vienošanās, piemēram, alternatīvas strīdu izšķiršanas shēmas,[18] kā arī valstu vai Eiropas procedūras maza apmēra prasībām (piemēram, procedūra, kas noteikta Regulā (EK) Nr. 861/2007[19]).

III.         Citas iniciatīvas, kas atvieglinātu ceļošanu ES un ārpus tās: intermodalitāte, mobilitātes nepārtrauktības plāns un starptautiskā dimensija

Intermodalitāte uzlabo pasažieru aizsardzības efektivitāti, veicinot maršruta maiņu vai sniedzot atbilstošu informāciju par iespējami drīzāk savietojamiem braucieniem, jo īpaši (bet ne tikai) nozīmīgu transporta traucējumu gadījumā. Maršruta maiņa, izmantojot savietojamus transporta veidus, palīdz arī samazināt pasažieriem radītās neērtības un nozares izmaksas, samazinot laiku, kurā jārūpējas par pasažieriem. Tranzīta biļešu (piemēram, viens pārvadājuma līgums vairākiem viena transporta veida posmiem) un integrēto biļešu (pārvadājuma līguma izveide vairākiem savietojamiem atšķirīgiem transporta veidiem) nodrošināšana veicina ceļošanu un uzlabo pasažieru tiesības.

Tā kā multimodālie pārvadājumi kļūst par realitāti, piemēram, integrējot pārvadātāju līgumus, tad pasažieru tiesību tiesiskais regulējums būs jāpielāgo, lai risinātu problēmas saistībā ar traucējumiem savienojuma punktos, braucienā izmantojot vairākus transporta veidus. IST direktīva[20] ietver saistošu specifikāciju izstrādi multimodālā maršruta informācijas pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanai visā ES. Dzelzceļa transporta regula uzliek dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un biļešu pārdevējiem par pienākumu pielāgot savu datorizēto informāciju par braucieniem un rezervācijas sistēmas saskaņā ar kopējo standartu kopumu, kas pieņemts 2011. gadā[21] (“TAP SITS”), lai visā ES nodrošinātu precīzu ar ceļošanu saistītu informāciju un biļešu pārdošanas pakalpojumus. Šie standarti nodrošinās saskarnes citu transporta veidu iekļaušanai.

Pelnu mākoņa izraisītā krīze un ar laika apstākļiem saistītie traucējumi 2010. gadā, kas ietekmēja lidmašīnas, vilcienus un autotransportu, ir aktualizējušas nepieciešamību pēc elastīgākām Eiropas transporta sistēmām un efektīvākiem, savietojamiem risinājumiem, lai, pateicoties uzlabotai sagatavotībai, sadarbībai un koordinācijai starp visiem iesaistītajiem dalībniekiem, saglabātu pasažieru un uzņēmumu mobilitāti.

Arī lielāko gaisa transporta tirgu (ASV, Kanāda) iestādes uzlabo gaisa transporta pasažieru tiesības. Citas Eiropas un Ziemeļāfrikas valstis piemēros ES regulas kā daļu no saviem divpusējiem vai daudzpusējiem aviācijas nolīgumiem ar ES. Tomēr ES joprojām ir vienīgā pasaulē, kas ieviesusi obligātos standartus attiecībā uz visiem transporta veidiem, dodot labumu pasažieriem Eiropā, tostarp trešo valstu iedzīvotājiem, kad viņi izmanto transporta pakalpojumus, uz kuriem attiecas ES regulas.

Lai uzlabotu pasažieru aizsardzību ārpus ES robežām, pasažieru tiesību jautājumus risinās divpusējos un starptautiskos nolīgumos attiecībā uz visiem transporta veidiem, kā noteikts Baltajā grāmatā.

IV.         Secinājumi

Lai ceļošanu ES padarītu vienkāršāku un patīkamāku, uzlabojot pakalpojumu kvalitāti, pasažieru aizsardzību un padarot Eiropas transporta nozari pievilcīgāku, attiecībā uz visiem transporta veidiem ir ieviesti vienādi pamatprincipi un pamattiesības.

Šīs pasažieru tiesības joprojām būs neatņemama Eiropas transporta politikas redzējuma daļa, pat ja piemērošanas nosacījumi un modalitātes atšķiras un attīstās.

Patlaban galvenais mērķis ir padarīt šos noteikumus viegli saprotamus un konsolidēt to īstenošanu un piemērošanu attiecībā uz visiem transporta veidiem, lai šajā jomā nodrošinātu konverģentu pieeju. Komisija turpinās risināt gan reglamentējošus, gan nereglamentējošus jautājumus, lai uzlabotu pasažieru aizsardzības efektivitāti un nodrošinātu ES tiesību aktu proporcionālu un efektīvu piemērošanu.

Pirmkārt, saistībā ar patlaban notiekošo Komplekso ceļojumu direktīvas (90/314/EEK) pārskatīšanu Komisija 2012. gadā analizēs, vai ierosināt pasažieru tiesību pirmās regulas ― Regulas (EK) Nr. 261/2004 par aviāciju ― modernizēšanu. Kopā ar šo paziņojumu Komisija uzsāk sabiedrisko apspriešanos par jautājumu kopumu attiecībā uz šo pārskatīšanu.

Otrkārt, Komisija strādās ar valstu izpildstruktūrām, lai vienotos par norādījumiem ES tiesību aktu piemērošanā, neskarot nekādu turpmāku Eiropas Savienības Tiesas interpretāciju: vispirms attiecībā uz gaisa transporta regulas netraucētu piemērošanu pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām, jo īpaši, ņemot vērā 2012. gada olimpiskās un paraolimpiskās spēles; pēc tam attiecībā uz dzelzceļa transporta pasažieriem (2013. gadā), ūdens transporta pasažieriem (2014. gadā) un autotransporta pasažieriem (2015. gadā).

Tajā pašā laikā Komisija uzlabos regulējuma izpildes darbības, pastiprinot sadarbību ar valstu izpildstruktūrām un izmantojot sistemātiskāku paraugprakses, informācijas un statistikas apmaiņu ar valstu izpildstruktūrām un ieinteresētajām personām. Kopā ar trešām valstīm Komisija arī izskatīs, kā paplašināt ES pasažieru aizsardzības principu piemērošanu attiecībā uz ceļojumiem ārpus ES.

Īstermiņā pasažieriem jāzina un jāizprot savas tiesības. Pasažieriem jābūt pārliecinātiem, ka tiesības piemēros un ka iestādes vajadzības gadījumā tās efektīvi aizsargās. Pievienotajā sarakstā ir galveno ES pasažieru tiesību īsa un skaidra pārskata kopsavilkums.

PIELIKUMS

Galvenās ES pasažieru tiesības[22]

1. Tiesības uz nediskrimināciju attiecībā uz transporta pieejamību

Visiem pasažieriem transports ir vienlīdzīgi pieejams, un viņus jo īpaši aizsargā pret diskrimināciju pilsonības, dzīvesvietas vai invaliditātes dēļ.

2. Tiesības brīvi pārvietoties: piekļuve transportlīdzeklim un palīdzība bez papildu maksas pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām

Pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir tiesības saņemt palīdzību bez papildu izmaksām, pārvietojoties ar jebkādu transporta veidu, lai viņiem būtu tādas pašas iespējas ceļot kā citiem iedzīvotājiem.

3. Tiesības iegūt informāciju pirms iegādes un dažādos brauciena posmos, jo īpaši brauciena traucējuma gadījumā

Pasažieriem ir tiesības laikus un atbilstošā veidā pirms ceļojuma, kā arī ceļojuma laikā un, ja noticis traucējums, pēc tā saņemt precīzu informāciju par biļešu cenu, viņu tiesībām un ceļojuma apstākļiem.

4. Tiesības atteikties no brauciena (atmaksa) brauciena traucējuma gadījumā

Ilgas kavēšanās, atcelta brauciena vai iekāpšanas atteikuma gadījumā pasažieriem ir tiesības uz biļetes pilnas cenas atmaksu.

5. Tiesības uz pārvadājuma līguma izpildi (maršruta maiņa vai atkārtota rezervēšana) brauciena traucējuma gadījumā

Ilgas kavēšanās, atcelta brauciena vai iekāpšanas atteikuma gadījumā pasažieriem ir tiesības pēc iespējas drīzāk saņemt alternatīvu pārvadājumu pakalpojumu vai atkārtoti rezervēt braucienu sev visērtākajā laikā. Pārvadātājam šī izvēle skaidri un neapstrīdamā veidā jāpiedāvā, tiklīdz rodas traucējums.

6. Tiesības saņemt palīdzību, ja ilga kavēšanās notikusi brauciena sākumpunktā vai savienojuma punktos

Pasažieriem, kuru reisi atcelti, ir tiesības nekavējoties saņemt aprūpes minimumu uz vietas termināļos/stacijās un/vai transportlīdzeklī, gaidot kavētā brauciena sākšanos vai turpinājumu vai maršruta maiņu.

7. Tiesības uz kompensāciju

Konkrētos apstākļos ilgas kavēšanās vai atcelta brauciena gadījumā un vienmēr iekāpšanas gaisa transportā atteikuma gadījumā pasažieriem ir tiesības uz standartizētu finansiālu kompensāciju par piedzīvotajām neērtībām. Šāda kompensācija atšķiras katram transporta veidam atkarībā no laika, kas zaudēts brauciena traucējuma dēļ, brauciena attāluma un/vai biļetes cenas.

8. Tiesības uz pārvadātāja atbildību par pasažieriem un viņu bagāžu

Saskaņā ar starptautiskajām konvencijām un ES tiesību aktiem pārvadātāji ir atbildīgi par pasažieriem un viņu bagāžu. Nāves, savainojuma un bagāžas problēmu gadījumā un dažkārt arī kavēšanās gadījumā pasažieriem var būt tiesības saņemt kompensāciju, ko nosaka atbilstoši viņu ciestajiem zaudējumiem. Šādas kompensācijas var būt ierobežotas atkarībā no piemērojamajiem tiesību aktiem.

9. Tiesības uz ātru un pieejamu sūdzību izskatīšanas sistēmu

Neapmierinātības gadījumā pasažieriem ir tiesības iesniegt sūdzību pārvadātājam. Ja konkrētā laikā posmā pasažieris nesaņem atbildi vai ja pārvadātāja atbilde pasažieri neapmierina, viņam ir tiesības iesniegt sūdzību kompetentajai valsts izpildstruktūrai, kurai uz to jāatbild pieņemamā termiņā. Saskaņā ar ES un valstu tiesību aktiem pieejamas ir arī ārpustiesas un tiesas procedūras (piemēram, alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas, valsts vai Eiropas procedūra maza apmēra prasībām).

10. Tiesības uz ES pasažieru tiesību normu pilnīgu piemērošanu un efektīvu īstenošanu

Pasažieriem ir tiesības paļauties uz to, ka pārvadātāji pareizi piemēros viņu tiesības un ka valstu izpildstruktūras efektīvi izpildīs ES noteikumus.

[1]               COM 370 (2001).

[2]               Attiecīgās ES regulas par pasažieru tiesībām:

                Gaisa transports

                -               261/2004, OV L 46/1, 17.2.2004., “Gaisa transporta regula”.

                -               1107/2006, OV L 204/1, 26.7.2006.      -               1008/2008, OV L 293/3, 31.10.2008.

                -               889/2002, OV L 140/2, 30.5.2002.

                Dzelzceļa transports

                -               1371/2007, OV L 315/14, 3.12.2007., “Dzelzceļa transporta regula”.

                Ūdens transports

                -               1177/2010, OV L 334/1, 17.12.2010. (piemērojama no 18.12.2012.), “Ūdens transporta regula”.

                -               392/2009, OV L 131/24, 28.5.2008.

                Autotransports (autobusu transports)

                -               181/2011, OV L 55/1, 28.2.2011. (piemērojama no 01.03.2013.), “Autobusu transporta regula”.

[3]               COM 144 (2011).

[4]               COM 603 (2010).

[5]               COM 608 (2010) un COM 206 (2011).

[6]               Komisijas Lēmums 2008/164/EK, OV L 64/72, 7.3.2008.

[7]               OV L 163/1, 25.6.2009.

[8]               http://airconsumer.ost.dot.gov/reports/index.htm

[9]               Direktīva 2011/83/ES, OV L 304/64, 22.11.2011.

[10]             Lieta C 549/07 Wallentin-Hermann, 22.12.2008.

[11]             Monreālas konvencija un Regula (EK) Nr. 889/2002 gaisa transporta jomā; Atēnu konvencija un Regula (EK) Nr. 392/2009 ūdens transporta nozarē; Starptautiskā konvencija par pasažieru pārvadājumiem (CIV), Konvencijas par starptautiskiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF) vienotie noteikumi un Regula (EK) Nr. 1371/2007 dzelzceļa transporta jomā.

[12]             C-344/04 IATA, 10.1.2006; C-549/07 Wallentin-Hermann; spriedums apvienotajās lietās C-402/07 Sturgeon e.a. un C-432/07 Böck and Lepuschitz, 19.11.2009.

[13]             Pastāv arī automātiski avansa maksājumi, kas noteikti saskaņā ar ES un/vai attiecīgām starptautiskām konvencijām, ar minimālajām vērtībām 21 000 euro apmērā dzelzceļa un ūdens transportam un 16 000 SDR gaisa transportam (apmēram 17 600 euro). Attiecībā uz autobusu transportu nepiemēro avansa maksājumus, bet operatoram jānodrošina tūlītēja palīdzība negadījumā cietušajiem.

[14]             COM 158 (2008).

[15]             http://ec.europa.eu/transport/passengers/air/air_en.htm

[16]             COM 174 (2011).

[17]             COM 166 (2011) un COM 174 (2011).

[18]             Skatīt Komisijas priekšlikumus COM(2011) 793 un COM(2011) 794, 29.11.2011.

[19]             OV L 199/1, 31.7.2007.

[20]             Direktīva 2010/40/ES, OV L 207/1, 6.8.2010.

[21]             Regula (ES) Nr. 454/2011, OV L 123/11, 12.5.2011.

[22]             Šim dokumentam ir tikai ilustratīvs nolūks. Tas nav juridiski saistošs.