EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52007DC0273
Fourth report on Economic and Social Cohesion {SEC(2007) 694}
Ceturtais ziņojums par ekonomisko un sociālo kohēziju {SEC(2007) 694}
Ceturtais ziņojums par ekonomisko un sociālo kohēziju {SEC(2007) 694}
/* COM/2007/0273 galīgā redakcija */
[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA | Briselē, 30.5.2007 COM(2007) 273 galīgā redakcija CETURTAIS ZIŅOJUMS par ekonomisko un sociālo kohēziju (iesniegusi Komisija) {SEC(2007) 694} CETURTAIS ZIŅOJUMS par ekonomisko un sociālo kohēziju Līguma 159. pantā noteikts, ka Komisijai reizi trīs gados jāiesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ziņojums par sasniegto ceļā uz ekonomisko un sociālo kohēziju un par to, kā minētajā pantā norādītie dažādie līdzekļi (dalībvalstu un Kopienas politika) ir veicinājuši šā mērķa sasniegšanu. Šajā ceturtajā ziņojumā par kohēziju, pirmkārt, sniegta atjaunināta informācija par stāvokli un perspektīvām attiecībā uz ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un, otrkārt, analizēta valsts un Kopienas līmeņa politikas ietekme uz kohēziju Eiropas Savienībā. Īpaša uzmanība pievērsta: 1) sākotnējam novērtējumam par Eiropas kohēzijas politikas ietekmi 2000.–2006. gada plānošanas periodā un 2) pirmajam novērtējumam par sagatavošanos jaunajam periodam no 2007. līdz 2013. gadam, pamatojoties uz valstu stratēģijām un darbības programmu projektiem, ko dalībvalstis iesniegušas Komisijai līdz 2007. gada aprīļa beigām [sk. SEC(2007) 694][1]. 1. KOHēZIJAS POLITIKAS PIEVIENOTā VēRTīBA Ir virkne faktoru, kas ietekmē Eiropas kohēzijas politikas efektivitāti un iedarbību. Ar zemākām procentu likmēm uzlabojas ekonomiskais konteksts, ko raksturo cenu stabilitāte un saprātīgs budžeta līdzsvars. Tas, savukārt, veicina ieguldījumus un kapitāla uzkrāšanos, palielinot gan ražīgumu, gan nodarbinātību. Tas arī palīdz palielināt inovāciju apjomu un izplatību un samazina kapitāla izmaksas. Vēl viens svarīgs faktors ir valsts, reģionālā un pašvaldības līmeņa pārvaldes iestāžu darbības efektivitāte. Visbeidzot, ārējie faktori, sevišķi globalizācija, bieži ir strukturālo pārmaiņu, kas ievērojami ietekmē ekonomikas attīstību un darbavietu radīšanu, galvenais virzītājspēks visos līmeņos. Tomēr ar stingru pieeju kohēzijas politika ir spējusi izmainīt dzīves līmeni un iespēju pieejamību visā Eiropas Savienībā. - Konverģence notiek valstu un reģionālajā līmenī Visi kopā galvenie Eiropas kohēzijas politikas programmu finanšu līdzekļu saņēmēji laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam turpināja demonstrēt ievērojamu izaugsmi. Reģionālajā līmenī spēcīgs ekonomikas sniegums reģionos ar pēdējos desmit gados zemu IKP uz vienu iedzīvotāju liecina, ka visā ES reģioni atrodas konverģences procesā, skatoties pēc IKP uz vienu iedzīvotāju. - Aplēses liecina, ka šīs tendences turpināsies Pētījumi attiecībā uz laika posmu no 2007. līdz 2013. gadam liecina, ka saskaņā ar programmām veiktie ieguldījumi par apmēram 5–15 % palielinās absolūto IKP līmeni lielākajā daļā jauno dalībvalstu salīdzinājumā ar pamata scenāriju. Turklāt tiek lēsts, ka ar šo ieguldījumu līmeni ap 2015. gadu tiks radīts apmēram 2 miljoni papildu darbavietu. - Kohēzijas politika atbalsta izaugsmi un darbavietu radīšanu arī ārpus konverģences reģioniem Izaugsme un attīstība tirgus ekonomikā neizbēgami nozīmē to, ka notiek pārstrukturēšana, kura bieži saistīta ar darbavietu zudumu un jaunu darbavietu radīšanu, kas nav izplatīta ģeogrāfiski vienmērīgi un var izraisīt sociāla un ekonomiska rakstura problēmu teritoriālu koncentrāciju. Stiprināt Eiropas Savienības spēju pielāgoties pārmaiņām un radīt jaunu un ilgtspējīgu nodarbinātību ir viens no Eiropas kohēzijas politikas uzdevumiem arī turīgākajās ES dalībvalstīs. Aplēses liecina, ka laika posmā no 2000. līdz 2005. gadam sešās valstīs ir izveidotas vairāk nekā 450 000 darbavietas, kas ir apmēram divas trešdaļas no 2. mērķim piešķirtā Eiropas atbalsta. - Kohēzijas politika atbalsta inovāciju jaudu dalībvalstīs un reģionos Laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam kohēzijas politika ir devusi ievērojamu ieguldījumu pētniecībā un attīstībā (P&A) un stiprinājusi inovāciju jaudu sevišķi 1. mērķa reģionos. Pamatojoties uz šā ziņojuma pieņemšanas laikā notiekošajām programmām, inovācijā un P&A ieguldāmo kohēzijas politikas līdzekļu proporcionālais apjoms laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam vairāk kā divkāršosies. - Kohēzijas politikas ieguldījumam cilvēkos ir liela atdeve Vairāk nekā puse ražīguma pieauguma pēdējos desmit gados ir sakarā ar cilvēkkapitāla vērtības paaugstināšanu. Eiropas kohēzijas programmas ik gadu finansē mācības apmēram 9 miljoniem cilvēku, no kuriem vairāk nekā puse ir sievietes. Liela daļa šo cilvēku pēc mācībām vai nu uzsāk/atsāk strādāt, vai piedzīvo labākus darba apstākļus un lielākus ieņēmumus. - Kohēzijas politika piesaista publisko un privāto kapitālu produktīvu ieguldījumu atbalstam Laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam katrs kohēzijas politikā ieguldītais euro 1. mērķa reģionos nodrošināja turpmākus izdevumus 0,9 euro apjomā. Šādi radītie izdevumi 2. mērķa reģionos var būt pat 3 reizes lielāki nekā sākotnēji ieguldītā summa. Tas tiek panākts ar tādiem noteikumiem kā līdzfinansēšana un partnerība, kā arī ar privātā kapitāla lielāku iesaisti, tostarp dažādās publiskajās un privātajās partnerībās. Nesen Komisija sadarbībā ar starptautiskajām finanšu iestādēm ir izstrādājusi novatoriskus finanšu instrumentus, kas tiks kombinēti ar Eiropas subsīdijām un papildinās tās: JEREMIE MVU veicināšanai un mikrokredītiem un JESSICA pilsētu attīstībai. Tādējādi subsīdijas tiks pārvērstas par atmaksājamu finansējumu, kas tās padarīs ilgtspējīgākas ilgtermiņā; tas palielinās efektivitāti, izmantojot šādas subsīdijas, jo tās varēs kombinēt ar piesaistīto privāto kapitālu, un radīsies spēcīgāki stimuli nodrošināt labākus rezultātus. - Kohēzijas politika ir veicinājusi integrētu pieeju attīstībai Kohēzijas politika palīdz integrēti veicināt attīstību un risināt tādas sarežģītas problēmas kā globalizācijas izraisītie izaicinājumi, klimata pārmaiņas, demogrāfiskās tendences; šāda integrēta pieeja nodrošina dažādo nozaru politiku saskanību. Šī integrētā pieeja ir palīdzējusi uzlabot sektorālu darbību kopējo ietekmi, izmantojot sinerģijas starp politikas jomām un kontrolējot blakusiedarbību, veicinot dialogu starp pārvaldes iestādēm un labāk pielāgojot darbības reģionu un pašvaldību sociāli ekonomiskajiem apstākļiem. - Kohēzijas politika palīdz uzlabot publisko ieguldījumu kvalitāti Politikas 7 gadu plānošanas pieeja, šajā laika posmā balstoties uz drošu budžetu, ir ievērojami uzlabojusi ilgtermiņa budžeta plānošanu daudzās dalībvalstīs un reģionos. Turklāt kohēzijas politika palīdz noteikt prioritātes publiskā ieguldījuma lēmumu pieņemšanai, tādējādi sevišķi kohēzijas valstīs padarot efektīvākus un lietderīgākus publiskos ieguldījumus kopumā, ne tikai tajos gadījumos, kad ieguldījumu līdzfinansē Kopiena. Tādējādi kohēzijas politika ietekmē ieguldījumu veidu, virzot tos uz augstāku ražīgumu un lielāku ilgtspējību. - Kohēzijas politika ir veicinājusi partnerību kā svarīgu labas pārvaldības elementu Partnerības princips ir būtiski svarīgs princips, kas ir pamatā visiem kohēzijas politikas aspektiem – plānošanai, īstenošanai, uzraudzībai un novērtēšanai –, un tagad tas tiek plaši pieņemts kā svarīgs labas pārvaldības elements. Vairāku līmeņu pārvaldības sistēma, kas balstās uz stratēģisku pieeju un kur iesaistītas Kopienas, valsts, reģionālās un vietējās iestādes un ieinteresētās personas, palīdz nodrošināt to, ka darbība ir pielāgota vietējiem apstākļiem un ka ir patiesa apņemšanās gūt panākumus. 2. STāVOKLIS UN TENDENCES ATTIECīBā UZ EKONOMISKAJāM, SOCIāLAJāM UN TERITORIāLAJāM ATšķIRīBāM 2.1. Ekonomiskā kohēzija - Konverģence norisinās gan valsts… Lielākie labumguvēji no kohēzijas politikas laika posmā no 1994. līdz 2006. gadam – Grieķija, Spānija, Īrija un Portugāle – visi kopā ir demonstrējuši ievērojamu izaugsmi. Laikā no 1995. līdz 2005. gadam Grieķija ir samazinājusi atšķirību ar pārējām ES-27 valstīm, pārejot no 74 % līdz 88% no ES-27 valstu vidējā rādītāja 2005. gadā. Spānija un Īrija līdz 2005. gadam ir uzlabojušas savus rādītājus attiecīgi no 91 % un 102 % līdz 102 % un 145 % no ES vidējā rādītāja. Tajā pašā laikā izaugsme Portugālē kopš 1999. gada ir bijusi zem ES vidējā rādītāja. Tās IKP uz vienu iedzīvotāju 2005. gadā bija 74 % no ES vidējā rādītāja. Straujāka izaugsme un ātrāka tuvošanās vērojama jaunajās dalībvalstīs, sevišķi tajās, kur IKP uz vienu iedzīvotāju ir ļoti zems. Triju Baltijas valstu IKP laika posmā no 1995. līdz 2005. gadam ir gandrīz dubultojies. Arī Polijā, Ungārijā un Slovākijā vērojams labs sniegums, tur izaugsmes ātrums vairāk nekā divkārt pārsniedz ES vidējo rādītāju. Tomēr, ņemot vērā ļoti zemo IKP rādītāju uz vienu iedzīvotāju sākumā un pieņemot, ka izaugsme notiks pašreizējā līmenī, iespējams, ka būs vajadzīgi vairāk nekā 15 gadi, līdz Polija un jo īpaši Bulgārija un Rumānija sasniegs tāda līmeņa IKP uz vienu iedzīvotāju, kas būtu 75 % no ES-27 vidējā rādītāja. - … gan reģionālajā līmenī… Relatīvi spēcīga ekonomikas izaugsme reģionos ar zemu IKP uz vienu iedzīvotāju pēdējā desmitgadē nozīmē, ka kopumā attiecībā uz ES reģioniem vērojama konverģence. Laikā no 1995. līdz 2004. gadam to reģionu skaits, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir zemāks nekā 75 % no vidējā ES rādītāja, samazinājās no 78 līdz 70, bet to reģionu skaits, kuros tas ir zemāks nekā 50 % no vidējā ES rādītāja, samazinājās no 39 līdz 32. Atpalikušajos reģionos ES-15 valstīs, kas bija galvenie atbalsta saņēmēji no kohēzijas politikas laikā no 2000. līdz 2006. gadam, bija vērojams nozīmīgs IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugums salīdzinājumā ar pārējo ES laikā no 1995. līdz 2004. gadam. 1995. gadā 50 reģionos, kur kopā dzīvo 71 miljons cilvēku, IKP uz vienu iedzīvotāju bija zem 75 % no ES-15 vidējā rādītāja. 2004. gadā gandrīz ceturtdaļā šo reģionu, kur kopā dzīvo gandrīz 10 miljoni cilvēku, IKP uz vienu iedzīvotāju bija pacēlies virs 75 % rādītāja. - …tomēr saglabājas lielas atšķirības Neskatoties uz šo pozitīvo attīstību, atšķirības absolūtajā vērtējumā saglabājas ievērojamas. Daļēji tas ir sakarā ar neseno paplašināšanos un daļēji arī tāpēc, ka izaugsme attīstības sākumposmā parasti koncentrējas valstu dinamiskākajos reģionos. Pat daži no visbagātākajiem reģioniem (kuru IKP līmenis ir virs 75 % no ES-27 vidējā rādītāja) sāk piedzīvot ļoti zemu vai pat negatīvu ekonomikas izaugsmi. Laikā no 2000. līdz 2004. gadam reālais IKP uz vienu iedzīvotāju 27 reģionos samazinājās, bet citos 24 reģionos tas pieauga par mazāk nekā 0,5 % gadā. Piecos no šiem reģioniem IKP uz vienu iedzīvotāju ir nokrities zem 75 % no ES vidējā rādītāja. - Nodarbinātības un ražīguma pieaugums palielina izaugsmi reģionos Atpalikušie reģioni ražīguma jomā strauji tuvojas pārējiem. Tas ir īpaši acīmredzams jaunajās dalībvalstīs – trīs Baltijas valstīs un dažviet Polijā ražīguma pieaugums četrkārt pārsniedza ES vidējo rādītāju laikā no 1995. līdz 2004. gadam. Daži no šiem reģioniem tomēr sāk no ļoti zema sākumpunkta. Nodarbinātībai šajos reģionos pārejot uz nozarēm ar lielāku pievienoto vērtību, reģionālais ražīgums visticamāk pieaugs, pat ja nozaru ražīgums saglabāsies nemainīgs. Reģionos Portugālē, Grieķijā, Īrijā un Spānijā 2004. gadā joprojām bija ievērojami augstāks ražīguma līmenis nekā jaunajās dalībvalstīs. Īrijā apvienojas lielākais nodarbinātības pieaugums ES ar ievērojamu ražīguma palielināšanos. Turpretī reģionālā ekonomikas izaugsme Spānijā balstās gandrīz tikai uz nodarbinātības pieaugumu, kas liek domāt, ka šo izaugsmi varētu būt grūti turpināt ilgtermiņā. Portugālē nodarbinātība ievērojami pieauga līdz 2001. gadam, bet pēc tam palika nemainīga, savukārt Grieķijā nodarbinātības pieaugums līdz 2001. gadam bija niecīgs, tomēr pēc tam tas kļuva ievērojams. Deviņos no desmit visattīstītākajiem reģioniem nodarbinātība ir palielinājusies, bet gandrīz tikpat daudzos reģionos ražīgums ir samazinājies. Tomēr laikā no 1995. līdz 2004. gadam ražīgums samazinājās 29 reģionos Itālijā, Francijā, Spānijā un Vācijā, kamēr nodarbinātība samazinājās 16 reģionos lielākoties Austrumvācijā un Ziemeļanglijā. 2.2. Sociālā kohēzija - Vērojama nodarbinātības līmeņa konverģence ES līmenī un valstu līmenī… Laikā no 2000. līdz 2005. gadam bija vērojama ES reģionālās nodarbinātības rādītāju konverģence. Tomēr 2005. gadā nodarbinātības līmenis atpalikušajos reģionos joprojām bija par apmēram 11 procentu punktiem zemāks nekā pārējos Eiropas Savienības reģionos. Šajā laika posmā dažas valstis piedzīvoja pastāvīgu un pašu nodarbinātības palielināšanos, kamēr citās, piemēram, Rumānijā un Polijā, lielākajā daļā reģionu tā samazinājās dažkārt pat par vairāk nekā diviem procentu punktiem. Lai sasniegtu Lisabonas stratēģijā noteiktos nodarbinātības mērķus, ES jārada vēl apmēram 23,5 miljoni darbavietu, no kā 7 miljonus jāaizņem sievietēm un 7 miljonus – cilvēkiem vecumā no 55 līdz 64 gadiem. Šāda apjoma darbavietu radīšanai būs nepieciešami ieguldījumi jaunās darbībās ar atbilstoši apmācītu darbaspēku, kas šīs darbavietas varētu aizņemt. - …un atšķirības nodarbinātībā ir samazinājušās Laikā no 2000. līdz 2005. gadam bezdarbs atpalikušajos reģionos samazinājās no 13,4 % līdz 12,4 %, lai gan 17 no tiem bezdarbs palielinājās par vairāk nekā 2 procentu punktiem. Attīstītākajos reģionos bezdarbs laikā no 2000. līdz 2005. gadam saglabājās nemainīgs mazliet zem 8 %, tai pat laikā Spānijas, Itālijas, Francijas un Apvienotās Karalistes reģionos bija vērojama bezdarba samazināšanās, bet Vācijas, Austrijas, Nīderlandes un Beļģijas reģionos – palielināšanās. Sieviešu bezdarba līmenis ES 2005. gadā bija augstāks nekā vīriešu bezdarba līmenis, bet šī atšķirība laikā no 2000. līdz 2005. gadam samazinājusies par trešdaļu. Vislielākā atšķirība bija Grieķijā, Spānijā un Itālijā. - Nabadzība joprojām ir problēma Dažās dalībvalstīs saglabājas salīdzinoši liela to iedzīvotāju daļa, kuri dzīvo uz nabadzības robežas. Šajā kategorijā ietilpst tie iedzīvotāji, kuru vidējie ienākumi ir par 60 % zemāki nekā vidējie ienākumi valstī, un 2004. gadā tai atbilst apmēram 20 % iedzīvotāju Lietuvā, Polijā, Īrijā, Grieķijā, Spānijā un Portugālē, bet tikai 10 % Nīderlandē, Čehijā un Zviedrijā. Vidēji 2004. gadā uz nabadzības robežas dzīvoja 16 % ES iedzīvotāju, kas ir apmēram 75 miljoni cilvēku. Šis risks ir lielāks sievietēm, bērniem, vecākiem cilvēkiem un bezdarbniekiem. - Izglītības līmenis paaugstinās, tomēr atpalikušajos reģionos saglabājas zems Nozīmīgs faktors uz zināšanām un konkurenci balstītā ekonomikā ir izglītots un kvalificēts darbaspēks. Laika gaitā vērojami uzlabojumi – palielinās jauniešu proporcija vecumā no 25 līdz 34 gadiem ar universitātes vai līdzvērtīgu diplomu, un šobrīd tā ir gandrīz divreiz lielāka nekā vecākās paaudzes (55-64 g.v.) proporcija. Tomēr jauniešu izglītības līmeņa rādītāji dažās dalībvalstīs, īpaši Rumānijā, Čehijā, Itālijā un Slovākijā, ir zemāki. ES 2005. gadā apmēram 23 % iedzīvotāju vecumā no 25 līdz 64 gadiem bija augstākā izglītība, bet šā rādītāja amplitūda bija no 35 % Somijā līdz apmēram 10 % Rumānijā. Atšķirības starp reģioniem ir pat lielākas, un konverģence nav vērojama. Kopumā atpalikušajos reģionos ir proporcionāli mazāk cilvēku vecumā no 25 līdz 64 gadiem ar augstāko izglītību. 2.3. Teritoriālā kohēzija - Mazāka ES-27 IKP teritoriālā koncentrācija tradicionālajā Eiropas ekonomiskajā centrā… Pierādījumi liecina, ka ekonomiskā labklājība ES kļūst mazāk ģeogrāfiski koncentrēta – tradicionālais Eiropas ekonomiskais centrs (teritorija starp Londonu, Parīzi, Milānu, Minheni un Hamburgu) ir devis ievērojami mazāku ieguldījumu ES-27 IKP 2004. gadā nekā 1995. gadā, lai gan tā iedzīvotāju proporcija saglabājusies nemainīga. Šī tendence ir sakarā ar jaunu izaugsmes centru veidošanos – Dublinā, Madridē, Helsinkos un Stokholmā, kā arī Varšavā, Prāgā, Bratislavā un Budapeštā. - ... …bet lielāka valstu līmenī… Tomēr dalībvalstīs visā ES ekonomiskā aktivitāte vairāk koncentrējusies galvaspilsētu reģionos, izņemot Berlīni un Dublinu. Laikā no 1995. līdz 2004. gadam galvaspilsētas reģiona vidējā proporcija valsts IKP ir palielinājusies par 9 %, bet to iedzīvotāju skaits – par 2 %. Šī tendence bijusi īpaši izteikta laikā no 1995. līdz 2000. gadam sevišķi Varšavā un Bukarestē. Aizvien lielāka iedzīvotāju un ekonomiskās aktivitātes koncentrācija galvaspilsētu reģionos varētu ilgtermiņā ierobežot kopējo ekonomikas izaugsmi, jo tādas negatīvas blakusparādības kā mājokļu cenu pieaugums, vietas trūkums uzņēmējdarbībai, sastrēgumi un piesārņojums negatīvi ietekmē to tēlu un konkurētspēju. Sekundāri izaugsmes centri varētu palīdzēt samazināt spiedienu uz galvaspilsētas reģionu un veicināt lielāku kopējo izaugsmes potenciālu. - …saglabājoties piepilsētu attīstības tendencēm… Eiropas pilsētās dominē piepilsētu attīstības tendence. Laikā no 1996. līdz 2001. gadam 90 % pilsētu aglomerāciju iedzīvotāju skaits piepilsētās pieauga ātrāk nekā pilsētu centros. Trešdaļā šo pilsētu aglomerāciju iedzīvotāju skaits samazinājās, bet lielākajā daļā no tām auga piepilsētu iedzīvotāju skaits, kamēr centra iedzīvotāju skaits samazinājās. Iedzīvotāju pārcelšanās uz piepilsētām neizbēgami uzliek lielāku slogu pilsētu transporta sistēmām, bet ekonomiskās aktivitātes pāreja uz piepilsētām var izraisīt ekonomikas lejupslīdi tradicionālajos pilsētu centros. Nabadzības koncentrācija piepilsētās joprojām ir problēma daudzās Eiropas pilsētās. Neraugoties uz nodarbinātības koncentrāciju pilsētās, to iedzīvotāji, sevišķi mazāk kvalificētie darbinieki, sastopas ar grūtībām atrast darbu, bet trešo daļu darbavietu aizņem cilvēki, kas pilsētā iebrauc no ārienes. Tas vērojams kopā ar bezdarba koncentrāciju atsevišķos pilsētas rajonos. Šajos rajonos ar lielu bezdarbu parasti ir arī citi nabadzības aspekti. Tas ietver zemas kvalitātes mājokļus un nepietiekamu sabiedrisko transportu un citus pakalpojumus, piemēram, izglītību, kā arī zemus ienākumus un augstu noziedzības līmeni. - …bet dažos lauku rajonos joprojām samazinās iedzīvotāju skaits… Ievērojama migrācija prom no lauku rajoniem joprojām ir dominējošā tendence lielā daļā ES, sevišķi Itālijas dienvidos, Somijas, Zviedrijas un Skotijas ziemeļos, Austrumvācijā un Polijas austrumu daļā. Nodarbinātības iespēju samazināšanās ārpus lauksaimniecības un zemāks dzīves līmenis liek cilvēkiem, sevišķi gados jauniem un kvalificētiem darbiniekiem, meklēt iespējas citur. Tam ir kumulatīva ietekme uz attiecīgajiem rajoniem, jo tajos tādējādi paliek aizvien vairāk gados vecāku iedzīvotāju un pasliktinās pamata pakalpojumi[2]. - …un ir liels potenciāls plašākai pārrobežu sadarbībai Daudzie pārrobežu programmu gadi ir uzlabojuši sadarbību starp pierobežas reģioniem ES-15 valstīs, sevišķi starp Beniluksa valstīm, Vāciju un Franciju. Jaunās iekšējās robežas vēl nav tik viegli pārvaramas, un plūsma pār tām ir daudz zemāka. Plūsmas palielināšana pār šīm robežām gan fiziskā, gan administratīvā ziņā veicinās cilvēku un preču kustību starp šiem reģioniem un ļaus panākt tādu tirdzniecības līmeni, kas atbilst to ekonomikas potenciālam. Šāda sadarbība ir vēl svarīgāka tiem pierobežas reģioniem, kas atrodas pie ārējās robežas. 3. KOHēZIJAS POLITIKAS REFORMA: 2007–2013 2005. gada pavasara Eiropadome norādīja: „(…) ir svarīgi nekavējoties atkāroti izvērst Lisabonas stratēģiju un vērst prioritātes uz izaugsmi un nodarbinātību. Eiropai ir jāatjauno tās konkurētspējas pamats, jāpalielina tās izaugsmes potenciāls un ražīgums un jāstiprina sociālā kohēzija, galveno uzsvaru liekot uz zināšanām, inovācijām un cilvēkkapitāla optimizāciju. Šo mērķu sasniegšanai [Eiropas] Savienībai ir jāmobilizē visi atbilstīgie valstu un Kopienas resursi, tostarp kohēzijas politika, stratēģijas trīs aspektos (ekonomikas, sociālajā un vides aizsardzības aspektā), lai labāk izmantotu to sinerģiju saistībā ar ilgtspējīgu attīstību.” Lielākā daļa ES centienu samazināt atšķirības ES teritoriālajā līmenī norisinās ar kohēzijas politikas starpniecību. Tajā pieejamas subsīdijas ar nosacījumiem, kas pievienoti pārskaitījumiem mērķu līmenī un īstenošanas sistēmas līmenī. Dalībvalstīm jo īpaši tiek prasīts izstrādāt līdzekļu izmantošanas vidēja termiņa stratēģiju, nodrošināt līdzfinansējumu Eiropas atbalstam no valsts līdzekļiem, veidot partnerības valsts, reģionālajā un pašvaldību līmenī un ievērot ES tiesību aktus un politiku. Šo nosacījumu rezultātā ir izveidota dalītas pārvaldības sistēma starp Eiropas, valsts, reģionālo un pašvaldības līmeni – vairāku līmeņu pārvaldības sistēma. Pēc kohēzijas politikas reformas 2006. gadā attiecībā uz laika posmu no 2007. līdz 2013. gadam šīs politikas galvenais mērķis joprojām ir samazināt atšķirības starp dalībvalstīm un reģioniem, koncentrējot resursus mazāk attīstītos apgabalos. Laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam lielākā daļa resursu tiks piešķirti visnabadzīgākajiem reģioniem un valstīm; piemēram, 1989. gadā 56 % pieejamo resursu tika piešķirti reģioniem ar viszemākajiem ienākumiem, jaunā plānošanas perioda beigās šī proporcija būs 85 %. Jaunās dalībvalstis, kurās ir apmēram 21 % no ES-27 valstu iedzīvotāju skaita, minētajā laika posmā saņems mazliet vairāk par 52 % no kopējā apjoma. Tomēr saskaņā ar jauno izaugsmes un nodarbinātības programmu un globalizācijas kontekstā kohēzijas politikā aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta tam, lai uzlabotu reģionu konkurētspēju pasaules ekonomikā. Tādējādi resursi tiek piesaistīti visiem reģioniem, kuros notiek strukturāli pielāgojumi, un ieguldījumiem, īpašu uzsvaru liekot uz darbībām saistībā ar pētniecību, novatorismu, informācijas sabiedrību un uzņēmējdarbības attīstību. Šie mērķi nozīmē, ka laikā no 2007. līdz 2013. gadam ar kohēzijas politiku visur tiks īstenota tā pati izaugsmes un nodarbinātības programma, bet Eiropas Savienības atbalsta intensitāte būs atbilstīga dalībvalstu un reģionu vajadzībām un pieejamajiem resursiem. Rezultāti sarunās par finanšu perspektīvu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, kohēzijas politikai piešķirot ievērojamus līdzekļus (35 % no ES kopējā budžeta), liecina, ka pastāv liela politiskā vienprātība par šīs sistēmas nozīmi Kopienas prioritāšu īstenošanā. 3.1. Īstenojot Eiropas jauno izaugsmes un darbavietu stratēģiju Izaugsmes un darbavietu radīšana aizvien ir bijusi ES kohēzijas programmu pamatā, un mērķis politikas reformai laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam ir stiprināt šo dimensiju. - Jauna stratēģiska pieeja Kohēzijas politikas īstenošanas procesā ES līmenī, valstu līmenī un pēc tam reģionālajā un pašvaldību līmenī tiks izmantota stratēģiskāka pieeja, balstoties uz Eiropas prioritātēm. Tam būtu jāveicina lielāka ekonomiskā lietderība, jāpalielina pārskatāmība un jāsekmē politiskā atbildība. Šāda pieeja ir noteikta Kopienas stratēģiskajās pamatnostādnēs, kuras atspoguļo atjauninātās Lisabonas stratēģijas prioritātes un nosaka pamatu valstu stratēģiju izstrādei atbilstīgi kohēzijas politikai un programmām. - Resursu piešķiršana Dalībvalstis 2005. gada decembrī nolēma, ka par jauno kohēzijas programmu grupu atbildīgajām iestādēm jāpiešķir zināma proporcija resursu svarīgākajiem ieguldījumiem saistībā ar atjaunināto stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai (P&A un novatorisms, Eiropas nozīmes infrastruktūras, rūpniecības konkurētspēja, atjaunojamā enerģija, energoefektivitāte, ekoloģiskais novatorisms, cilvēkresursi), un jo īpaši 60 % vismazāk attīstītajos reģionos un 75 % – citos reģionos. Saskaņā ar plānošanas dokumentiem, kas bija pieejami šā dokumenta izstrādei, šie mērķi kopumā ir sasniegti. ES-27 valstīs galvenajiem ieguldījumiem saistībā ar Lisabonas stratēģiju piešķirto resursu vidējā proporcija ir 61,2 % konverģences mērķim un 76,7 % reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķim. Kopā šiem ieguldījumiem tiks piešķirti apmēram 200 miljardi euro. Salīdzinājumā ar iepriekšējo laika posmu tas nozīmē palielinājumu par vairāk nekā 50 miljardiem euro. 3.2. Labāks tiesiskais regulējums – vienkāršošana un proporcionalitāte Lai gan kohēzijas politikas resursu izmantošanā jāizpilda kontroles un pareizas finanšu pārvaldības principi, ir veikti nozīmīgi pasākumi, lai racionalizētu tiesību aktus un vienkāršotu kohēzijas politikas pārvaldības noteikumus. Īpaši jāatzīmē turpmākais. - Viens pārvaldības noteikumu kopums Tagad ir viena vienīga Komisijas īstenošanas regula 2007. līdz 2013. gada plānošanas periodam, kura aizstāj 10 regulas 2000. līdz 2006. gada plānošanas periodam. Kohēzijas fonda finansēto programmu pārvaldības noteikumi ir pieskaņoti struktūrfondu pārvaldības noteikumiem. Tādējādi līdzekļu pārvaldība būs vieglāka un izmaksās mazāk. - Viens noteikumu kopums attiecībā uz izdevumu atbilstīgumu Līdzfinansētajiem projektiem dalībvalstis varēs izmantot valsts noteikumus par atbilstīgumu, nevis divu veidu noteikumus (vienus Kopienas līdzfinansētajiem un otrus – valsts finansētajiem projektiem), kā tas bija agrāk, tādējādi ievērojami vienkāršojot projektu pārvaldību. - Finanšu pārvaldības vienkāršošana Finanšu plānu izstrāde, seguma likmes noteikšana un ES atlīdzinājumu veikšana tagad notiks augstākā līmenī (programmas vai prioritāšu ass līmenī, nevis, kā agrāk, pasākuma līmenī). Tas vienkāršos programmu pārvaldību un samazinās to gadījumu skaitu, kad finanšu plāni jāgroza, tādējādi dodot lielāku patstāvību valstu iestādēm, kuras atbildīgas par darbības programmu pārvaldību. - Lielāka proporcionalitāte un vienkāršošana attiecībā uz kontroles sistēmām Mazākām programmām daļu prasību attiecībā uz kontroli var izpildīt valstu iestādes, kas izveidotas saskaņā ar valstu noteikumiem, tādējādi vairs nav nepieciešams atbilst zināmām Kopienas revīzijas prasībām. - Skaidrāki noteikumi attiecībā uz informāciju un saziņu Iedzīvotājiem un iespējamajiem saņēmējiem visās dalībvalstīs būs vienādas iespējas piekļūt informācijai par finansējuma iespējām un subsīdijām kohēzijas politikā, tādējādi samazinot laiku un pūles šīs informācijas meklēšanai. - Elektroniskā pārvaldība praksē Pirmo reizi dokumentu apmaiņa starp dalībvalstīm un Komisiju notiks tikai elektroniski. Tas nozīmē jaunas ēras sākumu saistībā ar datu elektronisku apmaiņu un e-pārvaldību. Tas ietaupīs daudz laika programmu vadībā un samazinās iespējamību, ka starp Komisiju un dalībvalstīm varētu rasties domstarpības par sniedzamās informācijas apjomu un veidu. 3.3. Kohēzijas politika un ES vērtību un principu izplatīšana Valstis ārpus Eiropas Savienības izsaka interesi par Eiropas kohēzijas politiku un vēlmi uzzināt vairāk par šo politiku kā par līdzekli līdzsvarotākas reģionālās attīstības veicināšanai. Īpaši jāatzīmē turpmākais. - 2006. gada 15. maijā Komisija un Ķīna parakstīja Saprašanās memorandu par sadarbību reģionālās politikas jomā. Ķīnas iestādes ir noteikušas līdzsvarotu reģionālo attīstību par vienu no galvenajām prioritātēm savā 5 gadu attīstības plānā, un tās aizvien vairāk satrauc arvien lielākas ienākumu atšķirības starp reģioniem. Kopš 2005. gada Ķīna un Indija ir arī pieņēmušas ar Eiropas Komisiju kopīgus rīcības plānus un parakstījušas saprašanās memorandus nodarbinātības un sociālās politikas jomā. - 2007. gada 23. maijā tika parakstīts Saprašanās memorands par sadarbību reģionālās politikas jomā ar Krievijas Federāciju, lai apmainītos ar informāciju un paraugpraksi saistībā ar pieredzi, izveidojot un īstenojot kohēzijas politiku. Līdzīga pieeja patlaban tiek apspriesta ar tādām valstīm kā Dienvidāfrika un Brazīlija un ar ekonomiskās integrācijas grupām, piemēram, Mercosur. Vienlaikus par Eiropas kohēzijas politiku interesējas Apvienoto Nāciju Organizācijas, ESAO un Pasaules Bankas komitejas. Nozīmīga Eiropas kohēzijas politikas pievienotās vērtības daļa šajā kontekstā skar Eiropas viedokli par tādiem jautājumiem kā brīvs tirgus, dzimumu līdztiesība un vienlīdzīgas iespējas, ilgtspējīga attīstība un uz demokrātisku līdzdalību balstīta sistēma. 4. JAUNI IZAICINāJUMI Par godu Romas līgumu parakstīšanas 50. gadskārtai Berlīnē parakstītā deklarācija: „Ir daudzi mērķi, ko mēs nevaram sasniegt vienatnē – tie ir veicami tikai kopīgiem spēkiem. Eiropas Savienība un dalībvalstis ar to reģioniem un pašvaldībām dala uzdevumus savā starpā.” Izaugsmei un nodarbinātībai Eiropā vajadzīga politika, kas spēj paredzēt un risināt jaunas problēmas. Dažas no šīm problēmām ir īpaši nozīmīgas kohēzijas politikā, jo tām ir nevienāda ietekme Eiropas teritorijā un tās var paplašināt sociālās un ekonomiskās atšķirības. - Aizvien lielāks globālais spiediens pārstrukturēties un modernizēties Praktiski visi reģioni sastopas ar nepieciešamību pārstrukturēties, modernizēties un sekmēt nepārtrauktu uz zināšanām balstītu novatorismu attiecībā uz ražojumiem, vadību un procesiem, kā arī cilvēkkapitālu, lai spētu stāties pretim globalizācijai. Pat tad, ja tajos vērojama iespaidīga izaugsme, jauno dalībvalstu reģionos ir tāda ekonomiskā struktūra, kas ir galvenokārt koncentrēta uz tām nozarēm, kurās ir liela konkurence no strauji augošajām Āzijas valstu ekonomikām. Šiem reģioniem ir ekonomiski ļoti svarīgi sagatavoties pārmaiņām un atvieglināt šo procesu. Tas palīdzēs samazināt pārmaiņu izmaksas un ļaus tām norisināties sekmīgi. Šo iemeslu dēļ sagatavošanās pasākumi jāveic pietiekami savlaicīgi, lai sagatavotu iedzīvotājus un reģionus pārmaiņām. Dažos reģionos bagātākajās dalībvalstīs ir augsts bezdarba līmenis tradicionālajās nozarēs, kur konkurences priekšrocības galvenokārt balstās uz ražošanas metodēm ar zemākām izmaksām un mazākām algām. Konkurence, kas balstās tikai uz izmaksu faktoriem, nav ilgtspējīga izvēle, tādēļ reģioniem jāmodernizē un jādažādo sava ekonomikas struktūra un jāpāriet uz nozarēm ar augstu pievienoto vērtību, radot apstākļus, lai uzņēmumi, īpaši MVU, varētu izstrādāt un pielāgot novatoriskus ražojumus un procesus, veidot sadarbības tīklus ar citiem uzņēmumiem un pētniecības institūtiem, piekļūt riska kapitālam un izvērst savu darbību starptautiskā līmenī. Visattīstītākās ekonomiskās darbības un talanti parasti ģeogrāfiski koncentrējas dažās centrālās pilsētās ar globālu nozīmi. Tas rada iespējas, tomēr pētījumi liecina, ka pēc zināma apjoma sasniegšanas sāk rasties negatīvas blakusparādības, kas saistītas ar iedzīvotāju koncentrāciju, piemēram, piesārņojums, pilsētas izplešanās un sastrēgumi. Eiropas Savienībā ir daudz reģionu, kas ir starp viskonkurētspējīgākajiem un novatoriskākajiem reģioniem pasaulē un kas gūst labumu no globalizācijas. Tas ir panākts, ieguldot jaunās prasmēs, veidojot vai piesaistot jaunas talantu rezerves un dodot priekšroku dažādu tīklu un grupu veidošanai. Pamatojoties uz šiem panākumiem un attīstības stratēģijām, Eiropas Savienība var mobilizēt visu savu potenciālu un nodrošināt ilgtspējīgu un strauju savas ekonomikas izaugsmi. - Klimata pārmaiņas Daudzi reģioni visā Eiropā aizvien biežāk saskarsies ar klimata pārmaiņu asimetrisko ietekmi. Tas radīs nopietnas problēmas lauksaimniecībai, zivsaimniecībai un tūrisma nozarei dažos apgabalos, un būs nepieciešami lieli ieguldījumi, lai cīnītos pret sausumu, ugunsgrēkiem, krasta eroziju un plūdiem. Šīm pārmaiņām var būt pārmērīga ietekme uz iedzīvotāju grupām ar zemiem ienākumiem, kurām var nebūt iespēju šīm pārmaiņām pielāgoties. Ievērojami ieguldījumi būs nepieciešami arī tam, lai atbilstu Kopienas acquis un emisiju samazināšanas mērķiem atbilstīgi 2007. gada marta pavasara Eiropadomes sanāksmes rezultātiem. Tomēr visi pieejamie ekonomikas ziņojumi liecina, ka bezdarbības sekas dabas katastrofu ziņā ievērojami pārsniedz tās izmaksas, kuras būtu nepieciešamas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazināšanai līdz tādam līmenim, kas ir saskaņā ar ES mērķi ierobežot klimata pārmaiņas līdz 2o C. Cīņa pret klimata pārmaiņām sniedz reģionālajām ekonomikām jaunus ekonomiskus stimulus un iespējas saistībā ar ekoloģiskajiem jauninājumiem, videi draudzīgas rūpniecības paplašināšanā un nodarbinātībai šajā jomā. - Augstākas enerģijas cenas Augstākas enerģijas cenas ietekmēs ES reģionus dažādi – atkarībā no tajos izmantotās enerģijas kombinācijas, to ekonomikas struktūras un to uzņēmumu energoefektivitātes. Lielākas transporta izmaksas parasti ietekmē ģeogrāfiski perifērus reģionus, piemēram, Somijas un Zviedrijas ziemeļu daļu vai Portugāles, Spānijas un Itālijas dienvidu daļu un salas, tostarp Maltu un Kipru. Izmaksu palielinājums varētu ietekmēt šādiem reģioniem nozīmīgas nozares, piemēram, tūrismu, lai gan to īstermiņā varētu kompensēt ar efektivitātes ieguvumiem no zemo cenu aviopārvadājumiem. Enerģijas cenu palielinājumam ir pārmērīga ietekme uz iedzīvotāju grupām ar zemiem ienākumiem, un tas palielina šo iedzīvotāju nabadzību. Atjaunojamas enerģijas izveide vai paplašināšana un ieguldījumi energoefektivitātē lielākajai daļai reģionu ir lieliska iespēja, kas ietver lielu vietējā līmeņa nodarbinātības potenciālu. Piemēram, tiek lēsts, ka saules enerģijas aprīkojuma globālās ražošanas nozares ikgadējie ieņēmumi trīs nākamajos gados līdz 2010. gadam pieaugs četrkārt. Enerģijas cenu pieaugums varētu arī veicināt tādas izaugsmes stratēģijas, kas ir balstītas uz ražošanas metodēm ar mazāku enerģijas intensitāti, sevišķi atpalikušajos reģionos. - Jauna demogrāfiskā nelīdzsvarotība un sociālā spriedze Laikā no 2000. līdz 2003. gadam katrā trešajā Eiropas Savienības reģionā samazinājās iedzīvotāju skaits. Vairumā gadījumu tas notika sakarā ar dabīgu iedzīvotāju skaita samazināšanos un migrāciju prom no šiem reģioniem. Prognozes liecina, ka dabīgais iedzīvotāju skaita pieaugums turpinās samazināties un ka tas notiks arī atpalikušajos reģionos. Tādējādi šie reģioni saskarsies ar divējādām grūtībām – veicināt izaugsmi un nodarbinātību, vienlaikus cīnoties ar sabiedrības novecošanās un iedzīvotāju skaita samazināšanās negatīvajām sekām. Demogrāfiskās pārmaiņas un iedzīvotāju skaita samazinājums apdraud nodarbinātības pieaugumu nākotnē. Līdz 2011. gadam vēl ir iespējams panākt ievērojamu nodarbinātības līmeņa un ekonomikas izaugsmi. Laikā no 2012. līdz apmēram 2017. gadam sagaidāms, ka pieaugošais nodarbinātības līmenis spēs kompensēt darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju skaita samazināšanos. Tomēr pēc 2017. gada darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju skaita samazināšanās varētu izraisīt nodarbinātības absolūtā līmeņa stagnāciju un pēc tam tā samazināšanos. Vienlaikus reģioniem nāksies risināt virkni sociālo problēmu, ko izraisīs pieejamo prasmju neatbilstība pieprasījumam (darba tirgus segmentācija starp augstu kvalifikāciju/lielām algām un zemu kvalifikāciju/zemām algām, lielāka imigrācija), ekonomikai pārejot uz tādām darbībām, kas balstītas uz zināšanām, tādā vidē, kur pamazām izzūd tradicionālās sociālās drošības struktūras. - Valstu politikas saskaras ar aizvien lielākām grūtībām, cenšoties turēt līdzi šo tendenču ātrajai gaitai Lai gan publiskos ieguldījumus aizvien vairāk pārvalda lokālā līmenī, pēdējo gadu tendence ir vērsta uz samazinājumu, jo valstu un lokālie budžeti saskaras ar sekām, ko izraisa sabiedrības novecošanās (pensiju sistēmas reforma, dārgākas veselības aprūpes, izglītības un sociālās sistēmas) un ekonomiskas reformas, kuras daļēji balstītas uz mazākiem nodokļiem. Turklāt ekonomikas modernizēšanas procesā vēl pieejamie resursi galvenokārt tiek novirzīti uz izaugsmes centriem. Tas var radīt lielas negatīvas sekas no aglomerācijas (sastrēgumi, piesārņojums, sociālā segregācija, pilsētas izplešanās), kā arī palielināt atšķirības starp reģioniem. 5. TURPMāKIE PASāKUMI Komisija 2007. un 2008. gadā izstrādās pieeju budžeta pārskatīšanai 2008.–2009. gadam, nosakot politikas novērtēšanas kritērijus, apskatot politiku nākotnē un pārbaudot dažādo iespēju dzīvotspēju. Šajā kontekstā un neņemot vērā budžeta pārskatīšanas rezultātus, šajā ziņojumā norādīta virkne problēmu, ar ko kohēzijas politikai var nākties saskarties turpmākajos gados. Kohēzijas forumā, kas notiks 27.–28. septembrī, būs pirmā iespēja apspriest šīs problēmas ar ieinteresētajām personām. Forumā varētu tikt izskatīti šādi jautājumi. 1. Kādu pieredzi var gūt no 2007.–2013. gada programmu izstrādes? Šajā kontekstā un ņemot vērā šajā ziņojumā sniegto analīzi, ciktāl kohēzijas politika ir pielāgota jaunajām problēmām, ar kurām Eiropas reģioni saskarsies turpmākajos gados? Piemēram: 1.1. Kā reģioni reaģē uz spiedienu pārstrukturēties, ko izdara dinamiskie konkurenti zemo un vidējo tehnoloģiju nozarēs? 1.2. Ņemot vērā lielās reģionālās atšķirības dzimstībā, mirstībā un migrācijas plūsmās, kāda ir kohēzijas politikas loma, reaģējot uz demogrāfiskajām pārmaiņām? 1.3. Ciktāl klimata pārmaiņas rada problēmas kohēzijas politikai? 2. Kā kohēzijas politika var turpmāk attīstīt integrētu un elastīgāku pieeju attīstībai/izaugsmei un darbavietām šajā jaunajā kontekstā? 2.1. Kā kohēzijas politika var labāk veicināt saskaņotu, līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību, ņemot vērā ES teritoriju dažādību – tajā ir vismazāk attīstītie apgabali, salas un lauku un piekrastes apgabali, tāpat kā pilsētas, rūpnieciskie reģioni ar palēninātu attīstību, citi apgabali ar dažādām ģeogrāfiskām īpatnībām? 2.2. Kāda ir ziņojumā noteikto problēmu ietekme uz tādiem nozīmīgiem kohēzijas politikas elementiem kā iekļautība, integrācija un iespējas visiem? Vai vajadzīgi turpmāki centieni, lai sagatavotos un cīnītos pret šo ietekmi? 2.3. Kādas ir svarīgākās prasmes, kuras mūsu iedzīvotājiem būtu noderīgi apgūt, risinot jaunās problēmas? 2.4. Kādas būtiskas kompetences būtu jāattīsta reģionālajā līmenī, lai padarītu reģionus konkurētspējīgus globālā mērogā? 3. Pēc iepriekšējo jautājumu izskatīšanas – kā vērtējama politikas pārvaldības sistēma laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam? 3.1. Ņemot vērā nepieciešamību pēc kohēzijas politikas programmu efektīvas pārvaldības, kāds vairāku līmeņu pārvaldības sistēmā ir vislabākais atbildības sadalījums starp Kopienas, valsts un reģionālo līmeni? 3.2. Kā kohēzijas politika var efektīvāk atbalstīt publisko politiku dalībvalstīs un reģionos? Kādi īstenošanas mehānismi varētu padarīt kohēzijas politiku vairāk orientētu uz rezultātu un lietotājiem draudzīgāku? 3.3. Kā iespējams vēl vairāk stiprināt saikni starp kohēzijas politiku un citām valsts un Kopienas politikām, lai panāktu lielāku un labāku sinerġiju un savstarpēju papildināmību? 3.4. Kādas ir jaunās sadarbības iespējas starp reģioniem gan pašā Eiropas Savienībā, gan ar reģioniem ārpus tās? [1] Laikā no 2000. līdz 2006. gadam kohēzijas politikā ieguldījumu deva pieci fondi: ERAF, ESF, Kohēzijas fonds, ELVGF Virzības nodaļa un ZVFI. Attiecībā uz pašreizējo laika posmu no 2007. līdz 2013. gadam šajā ziņojumā uzmanība pievērsta ERAF, ESF un Kohēzijas fonda ieguldījumam kohēzijas politikā. Bijusī ELVGF Virzības nodaļa tagad ir iekļauta jaunajā Lauku attīstības fondā, kas arī dod ieguldījumu ekonomiskajā un sociālajā kohēzijā. [2] Šo problēmu risināšanā liela nozīme ir Lauku attīstības fondam. Sk. Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Nodarbinātība lauku reģionos: atšķirību izlīdzināšana”, COM(2006) 857, 21.12.2006.