(1)

Iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Līgumiem ir nodrošināta preču brīva aprite. Dalībvalstu starpā ir aizliegti importa kvantitatīvie ierobežojumi un visi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību. Šis aizliegums attiecas uz jebkuru valsts pasākumu, kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami kavēt preču tirdzniecību Savienības iekšienē. Preču brīva aprite iekšējā tirgū tiek nodrošināta ar noteikumu saskaņošanu Savienības līmenī, nosakot kopīgas prasības attiecībā uz tirdzniecību ar noteiktām precēm vai tādām precēm vai to aspektiem, uz ko izsmeļošā veidā neattiecas Savienības saskaņošanas noteikumi, piemērojot savstarpējas atzīšanas principu, ko definējusi Eiropas Savienības Tiesa.

(2)

Labi funkcionējošs savstarpējas atzīšanas princips ir būtisks papildinājums noteikumu saskaņošanai Savienības līmenī, jo īpaši, ņemot vērā, ka daudzām precēm ir gan saskaņoti, gan nesaskaņoti aspekti.

(3)

Šķēršļi brīvai preču apritei starp dalībvalstīm var būt nelikumīgi radīti, ja bez Savienības saskaņošanas noteikumiem, kas aptver preces vai preču atsevišķus aspektus, dalībvalsts kompetentā iestāde piemēro valsts noteikumus attiecībā uz precēm, ko likumīgi tirgo kādā citā dalībvalstī, pieprasot preču atbilstību noteiktām tehniskām prasībām, piemēram, prasībām attiecībā uz nosaukumu, formu, izmēru, svaru, sastāvu, noformējumu, marķējumu vai iepakojumu. Šādu noteikumu piemērošana precēm, kuras likumīgi tirgo kādā citā dalībvalstī, varētu būt pretrunā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 34. un 36. pantam pat tad, ja šādus noteikumus bez izšķirības piemēro pilnīgi visām precēm.

(4)

Savstarpējas atzīšanas princips izriet no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras. Saskaņā ar šo principu dalībvalstis nevar aizliegt savā teritorijā pārdot preces, ko likumīgi tirgo kādā citā dalībvalstī, pat tad, ja minētās preces ir izgatavotas saskaņā ar atšķirīgiem tehniskajiem noteikumiem, tostarp preces, kuras nav izgatavotas ražošanas procesā. Tomēr savstarpējas atzīšanas princips nav absolūts. Dalībvalstis drīkst ierobežot tādu preču tirdzniecību, ko likumīgi tirgo kādā citā dalībvalstī, ja šādi ierobežojumi ir pamatoti ar LESD 36. pantā minētajiem apsvērumiem vai citiem sevišķi svarīgiem sabiedrības interešu iemesliem, kas atzīti Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā saistībā ar preču brīvu apriti un ja šādi ierobežojumi ir samērīgi ar izvirzīto mērķi. Šī regula uzliek par pienākumu skaidri pamatot, kādēļ piekļuve tirgum ir ierobežota vai liegta.

(5)

Jēdziens “sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm” ir attīstības procesā esošs jēdziens, kas izveidots Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā saistībā ar LESD 34. un 36. pantu. Gadījumos, kad pastāv leģitīmas atšķirības starp dalībvalstīm, ar šādiem sevišķi svarīgiem iemesliem varētu pamatot valsts tehnisko noteikumu piemērošanu, ko veic kompetentās iestādes. Tomēr administratīviem lēmumiem vienmēr ir jābūt pienācīgi pamatotiem, leģitīmiem, piemērotiem un jāatbilst proporcionalitātes principam, un kompetentajai iestādei ir jāpieņem pēc iespējas mazāk ierobežojošs lēmums. Lai uzlabotu iekšējā preču tirgus darbību, valsts tehniskajiem noteikumiem vajadzētu būt mērķim atbilstošiem, un ar tiem nebūtu jārada nesamērīgi ar tarifiem nesaistīti šķēršļi. Turklāt administratīvos lēmumus, kuri ierobežo vai liedz piekļuvi tirgum precēm, kas tiek likumīgi tirgotas citā dalībvalstī, nedrīkst pamatot tikai ar to, ka vērtējamās preces atbilst leģitīmam dalībvalsts izvirzītam publiskam mērķim citādā veidā, nekā šim mērķim atbilst preces šajā dalībvalstī. Lai palīdzētu dalībvalstīm, Komisijai būtu jāsniedz nesaistoši norādījumi par Eiropas Savienības Tiesas judikatūru attiecībā uz jēdzienu “sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm” un par to, kā piemērot savstarpējas atzīšanas principu. Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai dot ieguldījumu šajos norādījumos un nodrošināt atgriezenisko saiti attiecībā uz tiem.

(6)

2013. gada decembra secinājumos par vienotā tirgus politiku, ko pieņēmusi Konkurētspējas padome, atzīmēts, ka, lai uzlabotu pamatnosacījumus uzņēmumu darbībai un patērētājiem vienotajā tirgū, būtu pienācīgi jāizmanto visi attiecīgie instrumenti, ietverot savstarpēju atzīšanu. Padome aicināja Komisiju ziņot par gadījumiem, kad savstarpējas atzīšanas principa darbība joprojām ir nepietiekama vai problemātiska. 2015. gada februāra secinājumos par vienotā tirgus politiku Konkurētspējas padome aicināja Komisiju veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka savstarpējas atzīšanas princips darbojas efektīvi, un nākt klajā ar priekšlikumiem šajā sakarā.

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 764/2008 (3) tika pieņemta, lai atvieglotu savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu, nosakot procedūras, kas līdz minimumam samazina iespēju radīt nelikumīgus šķēršļus tādu preču brīvai apritei, kuras jau likumīgi tirgo citā dalībvalstī. Neraugoties uz minētās regulas pieņemšanu, vēl aizvien pastāv daudzas problēmas saistībā ar savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu. Novērtējums, kas veikts laikposmā no 2014. līdz 2016. gadam, liecināja, ka savstarpējas atzīšanas princips nedarbojas tā, kā vajadzētu, un ka Regulai (EK) Nr. 764/2008 ir bijusi ierobežota ietekme minētā principa piemērošanas veicināšanā. Līdzekļi un procesuālās garantijas, ko paredz minētā regula, nesasniedza mērķi uzlabot savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu. Piemēram, produktu informācijas punktu tīkls, kas ir ieviests, lai ekonomikas dalībniekiem sniegtu informāciju par piemērojamiem valstu noteikumiem un savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu, ir pazīstams ļoti ierobežotam ekonomikas dalībnieku skaitam un tie to izmanto ļoti maz. Valstu iestādes šajā tīklā nesadarbojas pietiekami. Prasība paziņot par administratīviem lēmumiem, kas ierobežo vai liedz piekļuvi tirgum, tiek ievērota reti. Tā rezultātā šķēršļi brīvai preču apritei iekšējā tirgū joprojām saglabājas.

(8)

Regulā (EK) Nr. 764/2008 ir vairāki trūkumi, un tādēļ tā būtu jāpārskata un jāstiprina. Skaidrības labad Regula (EK) Nr. 764/2008 būtu jāaizstāj ar šo regulu. Ar šo regulu būtu jāizveido skaidras procedūras, lai nodrošinātu to preču brīvu apriti, kuras likumīgi tirgo citā dalībvalstī, un lai nodrošinātu to, ka brīvu apriti var ierobežot tikai tad, ja dalībvalstij ir leģitīmi iemesli tā rīkoties sabiedrības interesēs un ja ierobežojums ir pamatots un samērīgs. Šai regulai būtu arī jānodrošina, ka ekonomikas dalībnieki un valstu iestādes ievēro esošās tiesības un saistības, kas izriet no savstarpējas atzīšanas principa.

(9)

Šai regulai nebūtu jāskar turpmāka preču tirdzniecības nosacījumu saskaņošana, attiecīgā gadījumā, nolūkā uzlabot iekšējā tirgus darbību.

(10)

Šķēršļus tirdzniecībai var radīt arī cita veida pasākumi, uz kuriem attiecas LESD 34. un 36. pants. Šādi pasākumi var aptvert, piemēram, tehniskās specifikācijas, kas izstrādātas publiskā iepirkuma procedūrām, vai prasība lietot valsts valodas dalībvalstīs. Tomēr šādus pasākumus nevajadzētu uzskatīt par valsts tehniskajiem noteikumiem šīs regulas nozīmē, un tiem nebūtu jāietilpst tās darbības jomā.

(11)

Dažkārt valsts tehniskie noteikumi dalībvalstī tiek īstenoti kā iepriekšējas atļaujas procedūra, saskaņā ar kuru, pirms preces var laist tirgū attiecīgajā dalībvalstī, no kompetentās iestādes jāsaņem oficiāls apstiprinājums. Šāda iepriekšējas atļaujas procedūra pati par sevi ierobežo preču brīvu apriti. Tādējādi, lai šāda procedūra būtu pamatota attiecībā pret pamatprincipu, kas nosaka preču brīvu apriti iekšējā tirgū, tai jāatbilst Savienības tiesībās atzītam sabiedrības interešu mērķim un tai jābūt samērīgai un nediskriminējošai. Šādas procedūras atbilstība Savienības tiesībām būtu jāvērtē, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā paustos apsvērumus. Tādēļ administratīvie lēmumi, kas ierobežo vai liedz piekļuvi tirgum, pamatojoties vienīgi uz to, ka precēm nav derīgas iepriekšējas atļaujas, būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas. Tomēr, ja attiecībā uz precēm ir iesniegts obligātas iepriekšējas atļaujas pieteikums, jebkāds administratīvs lēmums noraidīt šo pieteikumu, pamatojoties uz valsts tehnisku noteikumu, kas piemērojams šajā dalībvalstī, būtu jāpieņem tikai saskaņā ar šo regulu, lai pieteikuma iesniedzējs varētu saņemt šajā regulā paredzēto procesuālo aizsardzību. Tas pats attiecas uz preču brīvprātīgu iepriekšēju atļauju, ja tāda pastāv.

(12)

Ir svarīgi precizēt, ka preces, uz kurām attiecas šī regula, ietver lauksaimniecības produktus. Termins “lauksaimniecības produkti” ietver zivsaimniecības produktus, kā paredzēts LESD 38. panta 1. punktā. Lai palīdzētu noteikt, uz kāda veida precēm šī regula attiecas, Komisijai būtu jāizvērtē iespēja turpināt izstrādāt indikatīvu produktu sarakstu savstarpējai atzīšanai un jāizvērtē priekšrocības, ko dotu šāds saraksts.

(13)

Ir arī svarīgi norādīt, ka termins “ražotājs” ietver ne tikai preču ražotājus, bet arī tādas personas, kas izgatavo preces, kuras nav iegūtas ražošanas procesā, tostarp lauksaimniecības produktus, kā arī personas, kas norāda sevi kā preču ražotāju.

(14)

No šīs regulas darbības jomas būtu jāizslēdz valsts tiesu spriedumi, kuros tiek novērtēts to gadījumu likumīgums, kad valsts tehniskā noteikuma piemērošanas dēļ preces, kas likumīgi tirgotas kādā dalībvalstī, netiek ielaistas citas dalībvalsts tirgū, un valsts tiesu spriedumi, ar ko tiek piemērotas sankcijas.

(15)

Lai izmantotu priekšrocības, ko dod savstarpējas atzīšanas princips, precēm jābūt likumīgi tirgotām citā dalībvalstī. Būtu jāprecizē, ka, lai preces būtu uzskatāmas par likumīgi tirgotām citā dalībvalstī, tām jāatbilst attiecīgajiem noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajā dalībvalstī, un jābūt pieejamām tiešajiem lietotājiem attiecīgajā dalībvalstī.

(16)

Lai veicinātu valsts iestāžu un ekonomikas dalībnieku informētību par savstarpējas atzīšanas principu, dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja savos valsts tehniskajos noteikumos iekļaut skaidras un nepārprotamas “vienotā tirgus klauzulas”, ar kurām atvieglotu minētā principa piemērošanu.

(17)

Pierādījumi, kas tiek pieprasīti, lai apliecinātu, ka preces tiek likumīgi tirgotas citā dalībvalstī, dalībvalstu starpā ievērojami atšķiras. Tas ekonomikas dalībniekiem rada nevajadzīgu slogu, kavēšanos un papildu izmaksas, un neļauj valsts iestādēm iegūt informāciju, kas vajadzīga, lai savlaicīgi novērtētu preces. Tas var kavēt savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu. Tādēļ ir svarīgi panākt, lai ekonomikas dalībnieki varētu vienkāršāk apliecināt, ka to preces tiek likumīgi tirgotas citā dalībvalstī. Ekonomikas dalībniekiem vajadzētu izmantot priekšrocības, ko dod pašdeklarācija, kas sniedz kompetentajām iestādēm visu nepieciešamo informāciju par precēm un par to atbilstību noteikumiem, ko piemēro minētajā citā dalībvalstī. Brīvprātīgu deklarāciju izmantošana neliedz valsts iestādēm pieņemt administratīvus lēmumus, ar kuriem ierobežo vai liedz piekļuvi tirgum, ar noteikumu, ka šādi lēmumi ir samērīgi, pamatoti un atbilst savstarpējas atzīšanas principam un ir saskaņā ar šo regulu.

(18)

Ražotājam, importētājam vai izplatītājam vajadzētu būt iespējai savstarpējas atzīšanas nolūkā sagatavot preču likumīgas tirdzniecības deklarāciju (“savstarpējas atzīšanas deklarācija”). Ražotājs vislabāk var sniegt informāciju savstarpējas atzīšanas deklarācijā, jo viņš preces pārzina vislabāk un viņa rīcībā ir vajadzīgie pierādījumi, lai apliecinātu savstarpējas atzīšanas deklarācijā ietverto informāciju. Ražotājam vajadzētu būt iespējai uzdot pilnvarotam pārstāvim sagatavot šādas deklarācijas ražotāja vārdā un ražotājam vajadzētu uzņemties par to atbildību. Tomēr, ja ekonomikas dalībnieks deklarācijā spēj sniegt vienīgi informāciju par preču tirgošanas likumību, vajadzētu būt iespējai citam ekonomikas dalībniekam sniegt informāciju par to, ka preces tiek darītas pieejamas tiešajiem lietotājiem attiecīgajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka attiecīgais ekonomikas dalībnieks uzņemas atbildību par informāciju, ko tas sniedzis savstarpējas atzīšanas deklarācijā, un spēj sniegt vajadzīgos pierādījumus, lai apliecinātu šo informāciju.

(19)

Informācijai par precēm savstarpējas atzīšanas deklarācijā vienmēr vajadzētu būt precīzai un pilnīgai. Tādēļ deklarācija būtu regulāri jāatjaunina, lai atspoguļotu izmaiņas, piemēram, izmaiņas attiecīgajos valsts tehniskajos noteikumos.

(20)

Lai nodrošinātu, ka informācija, kas sniegta savstarpējas atzīšanas deklarācijā, ir visaptveroša, šādām deklarācijām būtu jāizveido saskaņota struktūra, ko izmantotu tie ekonomikas dalībnieki, kas vēlas sniegt šādas savstarpējas atzīšanas deklarācijas.

(21)

Ir svarīgi nodrošināt, ka savstarpējas atzīšanas deklarāciju aizpilda patiesi un precīzi. Tādēļ nepieciešams noteikt, ka ekonomikas dalībnieki atbild par informāciju, ko tie snieguši deklarācijā.

(22)

Lai uzlabotu to uzņēmumu efektivitāti un konkurētspēju, kas darbojas tādu preču jomā, uz kurām neattiecas Savienības saskaņošanas tiesību akti, vajadzētu būt iespējai izmantot priekšrocības, ko dod jaunas informācijas tehnoloģijas, kuras atvieglotu savstarpējas atzīšanas deklarācijas sniegšanu. Tāpēc ekonomikas dalībniekiem vajadzētu būt iespējai savas savstarpējas atzīšanas deklarācijas darīt publiski pieejamas tiešsaistē ar noteikumu, ka savstarpējas atzīšanas deklarācija ir viegli pieejama un uzticamā formātā.

(23)

Komisijai būtu jānodrošina, ka savstarpējas atzīšanas deklarācijas veidne un tās aizpildīšanas norādījumi tiek darīti pieejami vienotajā digitālajā vārtejā visās oficiālajās Savienības valodās.

(24)

Šī regula būtu jāpiemēro arī tām precēm, kurām tikai daži aspekti ir tādi, uz ko attiecas Savienības saskaņošanas tiesību akti. Ja saskaņā ar Savienības saskaņošanas tiesību aktiem ekonomikas dalībniekam tiek prasīts sagatavot ES atbilstības deklarāciju, lai apliecinātu atbilstību minētajiem tiesību aktiem, attiecīgajam ekonomikas dalībniekam būtu jāļauj šajā regulā paredzēto savstarpējas atzīšanas deklarāciju pievienot ES atbilstības deklarācijai.

(25)

Ja ekonomikas dalībnieki nolemj neizmantot savstarpējas atzīšanas deklarāciju, tad galamērķa dalībvalsts kompetentajām iestādēm būtu skaidri jāformulē pieprasījumi par konkrētu informāciju, ko tās uzskata par nepieciešamu, lai novērtētu preces attiecībā uz proporcionalitātes principu.

(26)

Ekonomikas dalībniekam būtu jāatvēl pietiekami daudz laika, lai tas varētu iesniegt galamērķa dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasītos dokumentus vai jebkādu citu informāciju vai lai sniegtu jebkādus argumentus vai komentārus saistībā ar attiecīgo preču novērtēšanu.

(27)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2015/1535 (4) noteikta prasība, ka dalībvalstīm jāpaziņo Komisijai un pārējām dalībvalstīm par visiem valsts tehnisko noteikumu projektiem, kas attiecas uz jebkuru produktu, tostarp jebkuru lauksaimniecības vai zivsaimniecības produktu, kā arī par iemesliem, kāpēc ir nepieciešams piemērot minētos noteikumus. Tomēr ir jānodrošina, ka pēc šādu valsts tehnisko noteikumu pieņemšanas atsevišķos gadījumos konkrētām precēm pareizi piemēro savstarpējas atzīšanas principu. Šajā regulā būtu jānosaka procedūras savstarpējas atzīšanas principa piemērošanai atsevišķos gadījumos, piemēram, pieprasot dalībvalstīm norādīt valsts tehniskos noteikumus, uz kuriem balstās administratīvais lēmums, un leģitīmos iemeslus sabiedrības interesēs, ar kuriem ir pamatots piemērojamais valsts tehniskais noteikums attiecībā uz kādu preci, kuru likumīgi tirgo citā dalībvalstī. Valsts tehniskā noteikuma samērīgums ir pamats tam, lai apliecinātu, ka administratīvais lēmums, kurš ir balstīts uz minēto noteikumu, ir samērīgs. Tomēr līdzekļus, ar kuriem jāapliecina administratīvā lēmuma samērīgums, vajadzētu noteikt katrā atsevišķā gadījumā.

(28)

Tā kā administratīviem lēmumiem, kas ierobežo vai liedz piekļuvi tirgum precēm, kas jau tiek likumīgi tirgotas citā dalībvalstī, vajadzētu būt izņēmumiem no preču brīvas aprites pamatprincipa, ir nepieciešams nodrošināt, ka šādos lēmumos ievēro esošos pienākumus, kas izriet no savstarpējas atzīšanas principa. Tādēļ ir lietderīgi izstrādāt skaidru procedūru, lai noteiktu, vai preces tiek likumīgi tirgotas attiecīgajā citā dalībvalstī, un, ja tā, – vai leģitīmās sabiedrības intereses, uz kurām attiecas galamērķa dalībvalsts piemērojamais valsts tehniskais noteikums, ir pietiekami aizsargātas saskaņā ar LESD 36. pantu un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru. Šādai procedūrai būtu jānodrošina, ka visi pieņemtie administratīvie lēmumi ir samērīgi un ievēro savstarpējas atzīšanas principu un ir saskaņā ar šo regulu.

(29)

Laikā, kad kompetentā iestāde novērtē preces, pirms tā izlemj, vai ierobežot vai liegt piekļuvi tirgum, attiecīgā iestāde nedrīkstētu pieņemt lēmumus par piekļuves tirgum apturēšanu, izņemot gadījumus, kad nepieciešama ātra iejaukšanās, lai novērstu kaitējumu personu drošībai vai veselībai, lai novērstu kaitējumu videi vai lai novērstu to, ka tiek darītas pieejamas preces, gadījumos, kad šādas preces darīt pieejamas ir aizliegts, pamatojoties uz sabiedrības morāles vai drošības apsvērumiem, tostarp, piemēram, noziedzības novēršanai.

(30)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 765/2008 (5) izveido akreditācijas sistēmu, kas nodrošina atbilstības novērtēšanas struktūru kompetences līmeņa savstarpēju atzīšanu. Tāpēc dalībvalstu kompetentās iestādes nedrīkstētu atteikties pieņemt akreditētas atbilstības novērtēšanas struktūras izsniegtus testu ziņojumus un sertifikātus, pamatojoties uz iemesliem, kas saistīti ar minētās struktūras kompetenci. Turklāt, lai, cik vien iespējams, izvairītos no tādu testu un procedūru dublēšanās, kas jau ir veikti citā dalībvalstī, dalībvalstis nedrīkstētu atteikties pieņemt testu ziņojumus un sertifikātus, ko saskaņā ar Savienības tiesībām izsniegušas citas atbilstības novērtēšanas struktūras. Kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā iesniegto testu ziņojumu vai sertifikātu saturs.

(31)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/95/EK (6) nosaka, ka tikai drošus produktus var laist tirgū, un paredz ražotājiem un izplatītājiem pienākumus attiecībā uz produktu drošību. Tajā kompetentajām iestādēm ir noteiktas tiesības aizliegt jebkuru bīstamu produktu ar tūlītēju spēku vai aizliegt produktus, kas varētu būt bīstami, uz laiku, kas vajadzīgs dažādu drošības novērtējumu, pārbaužu un kontroļu veikšanai. Minētajā direktīvā ir izklāstīta arī procedūra, kā kompetentajām iestādēm piemērot atbilstošus pasākumus gadījumos, kad produkti rada risku, piemēram, tādus pasākumus, kas noteikti minētās direktīvas 8. panta 1. punkta b) līdz f) apakšpunktā, un tajā ir arī noteikts pienākums dalībvalstīm paziņot par šādiem pasākumiem Komisijai un pārējām dalībvalstīm. Līdz ar to kompetentajām iestādēm vajadzētu būt tiesībām turpināt piemērot minēto direktīvu un jo īpaši tās 8. panta 1. punkta b) līdz f) apakšpunktu un 8. panta 3. punktu.

(32)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002 (7) cita starpā izveido ātrās reaģēšanas sistēmu, lai ziņotu par tiešu vai netiešu risku cilvēka veselībai, kas rodas saistībā ar pārtiku vai barību. Tā uzliek dalībvalstīm pienākumu, izmantojot ātrās reaģēšanas sistēmu, nekavējoties paziņot Komisijai par ikvienu pasākumu, ko tās pieņem un kura mērķis ir ierobežot pārtikas vai barības laišanu tirgū vai panākt, ka pārtiku vai barību izņem no tirgus vai saņem atpakaļ no patērētāja, lai aizsargātu cilvēku veselību, un kas jāveic ātri. Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt tiesībām arī turpmāk piemērot minētās regulas noteikumus un jo īpaši minētās regulas 50. panta 3. punktu un 54. pantu.

(33)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/625 (8) izveido saskaņotu Savienības regulējumu oficiālo kontroļu organizēšanai un citu oficiālu darbību, kas nav oficiālās kontroles, organizēšanai visā lauksaimniecības un pārtikas ķēdē, ņemot vērā noteikumus par oficiālajām kontrolēm, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 882/2004 (9) un attiecīgajos Savienības nozaru tiesību aktos. Ar Regulu (ES) 2017/625 nosaka konkrētu procedūru, kas nodrošina, ka ekonomikas dalībnieki novērš neatbilstību pārtikas un barības, dzīvnieku veselības noteikumiem vai dzīvnieku labturības noteikumiem. Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt tiesībām turpināt piemērot Regulu (ES) 2017/625 un jo īpaši tās 138. pantu.

(34)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 (10) izveido saskaņotu Savienības regulējumu pārbaužu veikšanai saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1308/2013 (11) noteiktajiem pienākumiem saskaņā ar kritērijiem, kas paredzēti Regulā (EK) Nr. 882/2004, un nosaka, ka dalībvalstis nodrošina, ka visiem ekonomikas dalībniekiem, kuri minētos pienākumus pilda, ir tiesības būt iekļautiem pārbaužu sistēmā. Kompetentajām iestādēm būtu jāspēj turpināt piemērot Regulas (ES) Nr. 1306/2013 noteikumus un jo īpaši tās 90. pantu.

(35)

Visos administratīvajos lēmumos, ko dalībvalstu kompetentās iestādes pieņem saskaņā ar šo regulu, būtu jānorāda ekonomikas dalībniekam pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai ekonomikas dalībniekam saskaņā ar valsts tiesībām būtu tiesības lēmumu pārsūdzēt vai iesniegt prasību valsts kompetentajā tiesā. Administratīvajā lēmumā būtu jānorāda arī uz ekonomikas dalībnieku tiesībām izmantot Iekšējā tirgus problēmu risināšanas tīklu (SOLVIT) un šajā regulā paredzēto problēmu risināšanas procedūru.

(36)

Lai nodrošinātu, ka savstarpējas atzīšanas principu piemēro pareizi un konsekventi, tiem ekonomikas dalībniekiem, kuri vēlas uzņēmējdarbībai labvēlīgas alternatīvas, ir būtiski rast efektīvus risinājumus, lai apstrīdētu administratīvos lēmumus, kas ierobežo vai liedz piekļuvi tirgum. Lai nodrošinātu šādus risinājumus un lai izvairītos no juridiskām izmaksām, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), ekonomikas dalībniekiem vajadzētu būt pieejamai ārpustiesas problēmu risināšanas procedūrai.

(37)

SOLVIT ir pakalpojums, ko sniedz valsts pārvaldes iestādes katrā dalībvalstī, un tā mērķis ir rast risinājumus fiziskām personām un uzņēmumiem, kad valsts iestādes citā dalībvalstī ir pārkāpušas to tiesības. Principi, kas reglamentē SOLVIT darbību, ir izklāstīti Komisijas Ieteikumā 2013/461/ES (12), saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ir jāuztur SOLVIT centrs ar pietiekamiem cilvēkresursiem un finanšu resursiem, lai nodrošinātu, ka SOLVIT centrs piedalās SOLVIT. Komisijai būtu jāpalielina informētība par SOLVIT pastāvēšanu un priekšrocībām, jo īpaši starp uzņēmumiem.

(38)

SOLVIT ir efektīvs ārpustiesas problēmu risināšanas mehānisms, ko nodrošina bez maksas. Tas strādā, iekļaujoties īsos termiņos, un sniedz praktiskus risinājumus fiziskām personām un uzņēmumiem gadījumos, kad tie saskaras ar grūtībām saistībā ar savu Savienības tiesību atzīšanu valsts iestādēs. Ja visi – ekonomikas dalībnieks, attiecīgais SOLVIT centrs un iesaistītās dalībvalstis – vienojas par attiecīgu rezultātu, turpmāka darbība nav nepieciešama.

(39)

Tomēr, ja SOLVIT neoficiālā pieeja nedod rezultātu un pastāv šaubas par administratīvā lēmuma saderību ar savstarpējas atzīšanas principu, Komisija būtu jāpilnvaro izskatīt šo jautājumu pēc jebkura iesaistītā SOLVIT centra pieprasījuma. Pēc novērtējuma Komisijai būtu jāsniedz atzinums, kas attiecīgajam ekonomikas dalībniekam un kompetentajām iestādēm jāpaziņo, izmantojot attiecīgo SOLVIT centru, un kas būtu jāņem vērā SOLVIT procedūras laikā. Komisijas iejaukšanās būtu jāveic noteiktā termiņā – 45 darba dienās –, kam nebūtu jāietver laiks, kurš vajadzīgs, lai Komisija saņemtu jebkādu papildu informāciju un dokumentus, ko tā uzskata par nepieciešamiem. Ja lieta tiek atrisināta šajā laikposmā, Komisijai nevajadzētu būt pienākumam sniegt atzinumu. Šādām SOLVIT lietām būtu jāpiemēro atsevišķa darbplūsma SOLVIT datubāzē, un tās nebūtu jāiekļauj regulārajā SOLVIT statistikā.

(40)

Komisijas atzinumam attiecībā uz administratīvu lēmumu, ar kuru ir ierobežota vai liegta piekļuve tirgum, būtu jāattiecas tikai uz jautājumu par to, vai administratīvais lēmums ir saderīgs ar savstarpējas atzīšanas principu un šīs regulas prasībām. Tas neskar Komisijas pilnvaras saskaņā ar LESD 258. pantu un dalībvalstu pienākumu ievērot Savienības tiesības, risinot sistēmiskas problēmas, kas konstatētas saistībā ar savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu.

(41)

Iekšējā preču tirgū ir svarīgi, ka uzņēmumi, jo īpaši MVU, var iegūt uzticamu un konkrētu informāciju par tiesībām, kas ir spēkā attiecīgajā dalībvalstī. Produktu informācijas punktiem vajadzētu būtiski sekmēt komunikāciju starp valstu iestādēm un ekonomikas dalībniekiem, izplatot informāciju par noteikumiem par konkrētām precēm un to, kā savstarpējas atzīšanas principu piemēro to dalībvalsts teritorijā. Tāpēc ir nepieciešams veicināt lomu, kas produktu informācijas punktiem ir kā galvenajiem informācijas sniedzējiem par visiem noteikumiem saistībā ar attiecīgajām precēm, tostarp valsts tehniskajiem noteikumiem, uz kuriem attiecas savstarpējā atzīšana.

(42)

Lai sekmētu preču brīvu apriti, produktu informācijas punktiem būtu bez maksas jāsniedz saprātīgs–informācijas apjoms par savas valsts tehniskajiem noteikumiem un par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu. Produktu informācijas punktos būtu jānodrošina atbilstīgs aprīkojums un resursi. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1724 (13) tiem tīmekļa vietnē būtu jāsniedz informācija un uz tiem būtu jāattiecas kvalitātes kritērijiem, kas noteikti minētajā regulā. Produktu informācijas punktu uzdevumi, kas saistīti ar jebkādas šādas informācijas sniegšanu, tostarp valsts tehnisko noteikumu elektronisko kopiju vai tiešsaistes piekļuves šiem noteikumiem nodrošināšanu, būtu jāveic, neskarot valsts noteikumus, kas reglamentē valsts tehnisko noteikumu izplatīšanu. Turklāt produktu informācijas punktiem nebūtu jāuzliek pienākums nodrošināt tiešsaistes piekļuvi standartiem, uz kuriem attiecas standartizācijas iestāžu vai organizāciju intelektuālā īpašuma tiesības, vai nodrošināt šo standartu kopijas.

(43)

Sadarbība starp kompetentajām iestādēm ir būtiska, lai nodrošinātu raitu savstarpējas atzīšanas principa darbību un izveidotu savstarpējas atzīšanas kultūru. Produktu informācijas punktiem un valstu kompetentajām iestādēm tāpēc būtu jāsadarbojas un jāapmainās ar informāciju un pieredzi, lai nodrošinātu savstarpējās atzīšanas principa un šīs regulas pareizu un konsekventu piemērošanu.

(44)

Nolūkā paziņot administratīvos lēmumus, kas ierobežo vai liedz piekļuvi tirgum, nodrošināt komunikāciju starp produktu informācijas punktiem un nodrošināt administratīvo sadarbību ir jānodrošina dalībvalstīm pieeja informācijai un komunikācijas sistēmai.

(45)

Lai nodrošinātu vienveidīgus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (14).

(46)

Ja šīs regulas nolūkos ir jāapstrādā personas dati, šāda apstrāde būtu jāveic saskaņā ar Savienības tiesībām par personas datu aizsardzību. Visai personas datu apstrādei saskaņā ar šo regulu piemēro vai nu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (15), vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1725 (16).

(47)

Būtu jāizveido uzticami un efektīvi uzraudzības mehānismi, lai sniegtu informāciju par šīs regulas piemērošanu un par tās ietekmi uz preču brīvu apriti. Šādiem mehānismiem nebūtu jāparedz nekas vairāk, kā nepieciešams šo mērķu sasniegšanai.

(48)

Nolūkā uzlabot informētību par savstarpējas atzīšanas principu un nodrošināt, ka šo regulu piemēro pareizi un konsekventi, būtu jāparedz noteikums, ka Savienība finansē informētības veicināšanas kampaņas, apmācības, amatpersonu apmaiņu un citas saistītas darbības, kuru mērķis ir palielināt un atbalstīt uzticēšanos un sadarbību starp kompetentajām iestādēm, produktu informācijas punktiem un ekonomikas dalībniekiem.

(49)

Lai novērstu tādu precīzu datu trūkumu, kas saistīti ar savstarpējas atzīšanas principa darbību un tā ietekmi uz preču vienoto tirgu, Savienībai būtu jāfinansē šādu datu vākšana.

(50)

Savienības finanšu intereses būtu jāaizsargā, visā izdevumu ciklā piemērojot samērīgus pasākumus, tostarp pārkāpumu novēršanu, konstatēšanu un izmeklēšanu, zaudēto, kļūdaini izmaksāto vai nepareizi izmantoto līdzekļu atgūšanu un – vajadzības gadījumā – administratīvus un finansiālus sodus.

(51)

Ir lietderīgi atlikt šīs regulas piemērošanu, lai dotu kompetentajām iestādēm un ekonomikas dalībniekiem pietiekami daudz laika pielāgoties tajā noteiktajām prasībām.

(52)

Komisijai būtu jāveic šīs regulas novērtēšana attiecībā uz tajā izvirzītajiem mērķiem. Šīs regulas novērtēšanā Komisijai būtu jāizmanto savāktie dati par savstarpējas atzīšanas principa darbību un tā ietekmi uz preču vienoto tirgu, kā arī informācija, kas pieejama informācijas un komunikācijas sistēmā. Komisijai vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai dalībvalstis tai sniedz papildu informāciju, kas nepieciešama tās novērtēšanai. Saskaņā ar 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu (17) 22. punktu šīs regulas novērtēšanai, kuras pamatā vajadzētu būt lietderībai, efektivitātei, būtiskumam, saskaņotībai un pievienotai vērtībai, būtu jāveido pamats turpmākās rīcības iespēju ietekmes novērtējumiem.

(53)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, nodrošināt savstarpējas atzīšanas principa gludu, konsekventu un pareizu piemērošanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet šo mērķu mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,