8.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 183/1

(1)

Savienība ir noteikusi sev mērķi uzturēt un pilnveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.

(2)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 81. panta 2. punkta c) apakšpunktu šādi pasākumi var ietvert pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt saderību starp dalībvalstīs piemērojamiem noteikumiem par tiesību normu un jurisdikcijas kolīziju.

(3)

Eiropadomes Tamperes sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī kā pamatu tiesu iestāžu sadarbībai civillietās apstiprināja spriedumu un tiesu iestāžu citu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu un aicināja Padomi un Komisiju pieņemt pasākumu programmu, lai īstenotu šo principu.

(4)

Komisija un Padome 2000. gada 30. novembrī pieņēma pasākumu programmu par nolēmumu savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu civillietās un komerclietās (3). Minētajā programmā pasākumi, kas attiecas uz kolīziju normu saskaņošanu, ir norādīti kā pasākumi, kuri veicina nolēmumu savstarpēju atzīšanu, un tajā ir paredzēts izstrādāt tiesību aktu laulāto mantisko attiecību lietās.

(5)

Eiropadome 2004. gada 4. un 5. novembra sanāksmē Briselē pieņēma jaunu programmu ar nosaukumu “Hāgas programma brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā” (4). Šajā programmā Padome aicināja Komisiju iesniegt zaļo grāmatu par normu kolīziju lietās, kas saistītas ar laulāto mantiskajām attiecībām, ietverot jautājumu par jurisdikciju un savstarpēju atzīšanu. Programmā ir arī uzsvērta nepieciešamība pieņemt tiesību aktu šajā jomā.

(6)

Komisija 2006. gada 17. jūlijā pieņēma Zaļo grāmatu par normu kolīziju lietās, kas saistītas ar laulāto mantiskajām attiecībām, ietverot jautājumu par piekritību un savstarpēju atzīšanu. Saistībā ar šo zaļo grāmatu notika plašas apspriedes par grūtībām, ar ko pāri Eiropā saskaras brīdī, kad jāatbrīvojas no kopīgās mantas, un pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

(7)

Eiropadome 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē Briselē pieņēma jaunu daudzgadu programmu ar nosaukumu “Stokholmas programma – atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā” (5). Minētajā programmā Eiropadome pauda uzskatu, ka savstarpējā atzīšana būtu jāattiecina arī uz jomām, kuras vēl nav aptvertas, tomēr ir būtiskas ikdienas dzīvē, piemēram, laulāto mantiskās tiesības, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu tiesību sistēmas, tostarp sabiedrisko kārtību (ordre public), un valstu tradīcijas attiecīgajā jomā.

(8)

Turklāt “2010. gada ziņojumā par Eiropas Savienības pilsonību: likvidējot šķēršļus Eiropas Savienības pilsoņu tiesību īstenošanai”, kas tika pieņemts 2010. gada 27. oktobrī, Komisija paziņoja, ka tiks pieņemts tiesību akta priekšlikums, lai novērstu šķēršļus, kas traucē personām brīvi pārvietoties, un jo īpaši problēmas, ar ko pāri saskaras savas mantas pārvaldībā vai sadalē.

(9)

Komisija 2011. gada 16. martā pieņēma priekšlikumu Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās un priekšlikumu Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām.

(10)

2015. gada 3. decembra sanāksmē Padome secināja, ka nav iespējams panākt vienprātību, lai pieņemtu priekšlikumus regulām par laulāto mantiskajām attiecībām un reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, un tāpēc Savienība kopumā nevar pieņemamā termiņā sasniegt šādas sadarbības mērķus.

(11)

No 2015. gada decembra līdz 2016. gada februārim Beļģija, Bulgārija, Čehijas Republika, Vācija, Grieķija, Spānija, Francija, Horvātija, Itālija, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Austrija, Portugāle, Slovēnija, Somija un Zviedrija iesniedza Komisijai lūgumu, kurā tās norādīja, ka vēlas savā starpā izveidot ciešāku sadarbību attiecībā uz starptautisku pāru mantiskajām attiecībām un konkrēti šādās jomās: jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti, nolēmumu atzīšana un izpilde laulāto mantisko attiecību lietās, jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti un nolēmumu atzīšana un izpilde lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, un lūdza Komisiju iesniegt priekšlikumu Padomei. Kipra ar vēstuli Komisijai 2016. gada martā izteica savu vēlmi piedalīties ciešākas sadarbības izveidošanā; Kipra pēc tam šo vēlmi atkārtoja Padomes darba gaitā.

(12)

2016. gada 9. jūnijā Padome pieņēma Lēmumu (ES) 2016/954, atļaujot šādu ciešāku sadarbību.

(13)

Saskaņā ar LESD 328. panta 1. punktu, izveidojot ciešāku sadarbību, tai jābūt pieejamai visām dalībvalstīm, ja tās ievēro līdzdalības nosacījumus, kas noteikti lēmumā, ar kuru dod šādas sadarbības atļauju. Tai jābūt tām pieejamai arī jebkurā citā laikā, ja papildus minētajiem nosacījumiem tās ievēro šajā sakarā jau pieņemtos aktus. Komisijai un dalībvalstīm, kas iesaistās ciešākā sadarbībā, būtu jānodrošina, ka līdzdalība tiek sekmēta iespējami lielākam dalībvalstu skaitam. Šai regulai būtu jāuzliek saistības kopumā un vajadzētu būt tieši piemērojamai tikai dalībvalstīs, kas piedalās ciešākā sadarbībā attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi starptautisku pāru mantisko attiecību jomā, aptverot gan laulāto mantiskās attiecības, gan reģistrētu partnerattiecību mantiskās sekas, piemērojot Lēmumu (ES) 2016/954 vai piemērojot lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar LESD 331. panta 1. punkta otro vai trešo daļu.

(14)

Saskaņā ar LESD 81. pantu šī regula būtu jāpiemēro saistībā ar laulāto mantiskajām attiecībām, kurām ir pārrobežu elementi.

(15)

Lai laulātajiem pāriem nodrošinātu tiesisko noteiktību attiecībā uz to mantu, kā arī zināmu paredzamību, būtu lietderīgi vienā tiesību aktā iekļaut visus noteikumus, ko piemēro laulāto mantiskajām attiecībām.

(16)

Lai sasniegtu minētos mērķus, šajā regulā būtu jāapvieno noteikumi par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu, publisko aktu un tiesas izlīgumu atzīšanu vai attiecīgā gadījumā akceptēšanu, izpildāmību un izpildi.

(17)

Šajā regulā nav definēts jēdziens “laulība”, kas ir definēts dalībvalstu tiesību aktos.

(18)

Šīs regulas darbības jomā būtu jāiekļauj visi laulāto mantisko attiecību civiltiesību aspekti, aptverot gan laulāto mantas ikdienas pārvaldi, gan mantisko attiecību izbeigšanu, jo īpaši sakarā ar pāra šķiršanos vai viena laulātā nāvi. Šajā regulā termins “laulāto mantiskās attiecības” būtu jāinterpretē autonomi, un tam būtu jāaptver ne tikai noteikumi, no kuriem laulātie nedrīkst atkāpties, bet arī jebkādi neobligāti noteikumi, par ko laulātie var vienoties saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem, kā arī jebkādi piemērojamo tiesību aktu standartnoteikumi. Tajā ietver ne tikai mantas regulējumu, kas ir sevišķi un vienīgi paredzēts dažās valstu tiesību sistēmās laulības gadījumā, bet arī jebkādas mantiskās attiecības starp laulātajiem un viņu attiecībās ar trešām personām, kas rodas tieši no laulības attiecībām vai no to izbeigšanās.

(19)

Skaidrības labad vairāki jautājumi, ko varētu uzskatīt par saistītiem ar laulāto mantisko attiecību lietām, būtu nepārprotami jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas.

(20)

Tādējādi šī regula nebūtu jāpiemēro jautājumiem par laulāto vispārējo tiesībspēju un rīcībspēju, tomēr šai izslēgšanai nebūtu jāattiecas uz viena vai abu laulāto konkrētām pilnvarām un tiesībām saistībā īpašumu – vai nu viņu pašu starpā, vai attiecībā uz trešām personām –, jo šīm pilnvarām un tiesībām būtu jāietilpst šīs regulas darbības jomā.

(21)

Šī regula nebūtu jāpiemēro citiem prejudiciāliem jautājumiem kā, piemēram, laulības pastāvēšana, spēkā esamība vai atzīšana, uz ko attiecas dalībvalstu tiesību akti, tostarp to starptautisko privāttiesību noteikumi.

(22)

Tā kā uzturēšanas saistības starp laulātajiem reglamentē ar Padomes Regulu (EK) Nr. 4/2009 (6), tās būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas, tāpat kā jautājumi par mirušā laulātā atstātā mantojuma mantošanu, jo uz tiem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 650/2012 (7).

(23)

Jautājumi par tiesībām starp laulātajiem nodot vai koriģēt vecuma vai invaliditātes pensijas tiesības – neatkarīgi no to veida –, kas iegūtas laulības laikā un kas nav devušas pensijas ienākumus laulības laikā, ir jautājumi, kam vajadzētu būt izslēgtiem no šīs regulas darbības jomas, ņemot vērā dalībvalstīs pastāvošās konkrētās sistēmas. Tomēr šāda izslēgšana būtu jāinterpretē sašaurināti. Tādējādi šai regulai būtu jo īpaši jāreglamentē jautājums par pensijas aktīvu klasifikāciju, par summām, kas vienam laulātajam jau ir izmaksātas laulības laikā, un par iespējamu kompensāciju, kas tiktu piešķirta, ja pensija ir pieteikta sistēmā ar kopīgiem aktīviem.

(24)

Ar šo regulu būtu jāatļauj, ka laulāto mantisko attiecību rezultātā rodas vai tiek nodotas tiesības uz nekustamo vai kustamo mantu, kā tas noteikts tiesību aktos, kas piemērojami laulāto mantiskajām attiecībām. Tomēr tai nevajadzētu skart ierobežoto skaitu (numerus clausus) in rem tiesību, kas sastopamas dažu dalībvalstu tiesību aktos. Nevajadzētu prasīt, lai dalībvalsts atzīst in rem tiesības attiecībā uz mantu, kas atrodas minētās dalībvalsts teritorijā, ja attiecīgās in rem tiesības nav noteiktas tās tiesību aktos.

(25)

Tomēr, lai laulātie varētu citā dalībvalstī izmantot tiesības, kas viņiem radušās vai nodotas laulāto mantisko attiecību rezultātā, šajā regulā būtu jāparedz nezināmu in rem tiesību pielāgošana vislīdzvērtīgākajām tiesībām minētās citas dalībvalsts tiesību aktos. Saistībā ar šādu pielāgošanu būtu jāņem vērā konkrēto in rem tiesību mērķi un nolūki, un ar tām saistītās sekas. Lai noteiktu valsts vislīdzvērtīgākās tiesības, var sazināties ar tās valsts iestādēm vai kompetentajām personām, kuras tiesību akti tiek piemēroti laulāto mantiskajām attiecībām, lai gūtu papildu informāciju par tiesību būtību un to radītajām sekām. Minētajā nolūkā varētu izmantot pastāvošos tīklus tiesu iestāžu sadarbības jomā civillietās un komerclietās, kā arī jebkādus citus pieejamus līdzekļus, kas palīdzētu izprast ārvalstu tiesību aktus.

(26)

Šajā regulā skaidri paredzētajai nezināmo in rem tiesību pielāgošanai nebūtu jāliedz šīs regulas piemērošanas kontekstā izmantot citas pielāgošanas formas.

(27)

Prasības par nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrāciju reģistrā būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas. Tāpēc tas, ar kādiem juridiskiem nosacījumiem un kā jāveic reģistrācija (attiecībā uz nekustamo īpašumu – lex rei sitae) un kuru iestāžu, piemēram, zemesgrāmatu nodaļu vai notāru, ziņā ir pārbaudīt, vai ir izpildītas visas prasības un ka iesniegtā vai sagatavotā dokumentācija ir pietiekama vai ka tajā ir iekļauta vajadzīgā informācija, būtu jānosaka pēc tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgais reģistrs. Iestādes jo īpaši var pārbaudīt, vai reģistrācijai iesniegtajā dokumentā minētās laulātā tiesības uz īpašumu ir kā tādas reģistrētas reģistrā vai ir citādi pierādītas saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas reģistrs. Lai novērstu dokumentu dublēšanos, reģistrācijas iestādēm būtu jāakceptē tādi dokumenti, kurus citā dalībvalstī izstrādājušas kompetentās iestādes un kuru aprite ir paredzēta šajā regulā. Tam nevajadzētu liegt reģistrācijas iestādēm prasīt, lai persona, kas piesakās reģistrācijai, sniedz tādu papildu informāciju vai iesniedz tādus papildu dokumentus, kādi vajadzīgi saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas reģistrs, piemēram, informāciju vai dokumentus par nodokļu maksājumiem. Kompetentā iestāde personai, kas piesakās reģistrācijai, var norādīt, kā var iesniegt trūkstošo informāciju vai dokumentus.

(28)

No šīs regulas darbības jomas būtu jāizslēdz arī sekas, ko rada tiesību reģistrācija reģistrā. Tādēļ tas, vai reģistrācijai, piemēram, ir deklaratīvas vai konstitutīvas sekas, būtu jānosaka pēc tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgais reģistrs. Tādējādi, piemēram, tad, ja saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas reģistrs, tiesību iegūšana uz nekustamo īpašumu jāreģistrē reģistrā, lai nodrošinātu, ka šādiem reģistriem ir erga omnes spēks, vai lai aizsargātu tiesiskus darījumus, šādu tiesību iegūšanas brīdis būtu jāreglamentē ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem.

(29)

Šajā regulā būtu jāņem vērā dalībvalstīs piemērotās dažādās sistēmas laulāto mantisko attiecību lietu risināšanai. Tādēļ šajā regulā termins “tiesa” būtu jāsaprot paplašināti, lai aptvertu ne tikai tiesas šā vārda tiešajā nozīmē, kuras veic tiesas funkcijas, bet arī, piemēram, dažu dalībvalstu notārus, kas konkrētās laulāto mantisko attiecību lietās līdzīgi tiesām pilda tiesas funkcijas, un notārus un tiesību speciālistus, kas dažās dalībvalstīs saskaņā ar tiesas deleģētām pilnvarām konkrētās laulāto mantiskajās attiecībās pilda tiesas funkcijas. Šajā regulā izklāstītajiem noteikumiem par jurisdikciju vajadzētu būt saistošiem visām tiesām, kā tās definētas šajā regulā. Un pretēji – terminam “tiesa” nebūtu jāaptver dalībvalsts ārpustiesas iestādes, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pilnvarotas nodarboties ar laulāto mantisko attiecību lietām, piemēram, notārus vairākumā dalībvalstu, ja tie nepilda tiesas funkcijas, kā tas parasti ir.

(30)

Ar šo regulu visiem notāriem, kuri dalībvalstīs ir kompetenti laulāto mantisko attiecību lietās, būtu jādod iespēja īstenot šādu kompetenci. Tam, vai notāriem attiecīgajā dalībvalstī ir vai nav saistoši šajā regulā izklāstītie noteikumi par jurisdikciju, vajadzētu būt atkarīgam no tā, vai uz tiem attiecas vai neattiecas jēdziens “tiesa” šīs regulas nozīmē.

(31)

Dalībvalstīs laulāto mantisko attiecību lietās notāru izdotu aktu apritei būtu jānotiek saskaņā ar šo regulu. Ja notāri pilda tiesas funkcijas, viņiem vajadzētu būt saistošiem noteikumiem par jurisdikciju, kas izklāstīti šajā regulā, un viņu izdoto lēmumu apritei būtu jānotiek saskaņā ar šīs regulas noteikumiem par nolēmumu atzīšanu, izpildāmību un izpildi. Ja notāri nepilda tiesas funkcijas, minētajiem noteikumiem par jurisdikciju nevajadzētu būt viņiem saistošiem, un viņu izdoto publisko aktu apritei būtu jānotiek saskaņā ar šīs regulas noteikumiem par publiskiem aktiem.

(32)

Lai ņemtu vērā pāru arvien pieaugošo mobilitāti laulības laikā un veicinātu pareizu tiesas spriešanu, noteikumiem par jurisdikciju, kas izklāstīti šajā regulā, būtu jādod iedzīvotājiem iespēja, ka dažādas saistītas procedūras tiek izskatītas vienas un tās pašas dalībvalsts tiesās. Minētajā nolūkā ar šo regulu būtu jācenšas jurisdikciju laulāto mantisko attiecību lietās koncentrēt tajā dalībvalstī, kuras tiesas tiek aicinātas izskatīt laulātā mantojuma lietu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 650/2012 vai laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (8).

(33)

Šajā regulā būtu jāparedz, ka tad, ja dalībvalsts tiesā, kurā ir celta prasība saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 650/2012, notiek tiesvedība par laulātā mantojumu, minētās dalībvalsts tiesām vajadzētu būt jurisdikcijai spriest lietās par laulāto mantiskajām attiecībām, kas rodas saistībā ar minēto mantošanas lietu.

(34)

Tāpat arī jautājumi par laulāto mantiskajām attiecībām, kas rodas saistībā ar tiesvedību, kura notiek dalībvalsts tiesā, kurā ir celta prasība par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2201/2003 būtu jāizskata minētās dalībvalsts tiesām, izņemot gadījumus, kad jurisdikciju spriest par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu var balstīt tikai uz īpašiem jurisdikcijas pamatojumiem. Šādos gadījumos jurisdikcijas koncentrācija nebūtu jāatļauj bez laulāto vienošanās.

(35)

Ja jautājumi par laulāto mantiskajām attiecībām nav saistīti ar tiesvedību, kas dalībvalsts tiesā notiek attiecībā uz laulātā mantojumu vai laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, šajā regulā būtu jāparedz secīgi piesaistes kritēriji jurisdikcijas noteikšanai, sākot ar laulāto pastāvīgo dzīvesvietu laikā, kad tiesā ir celta prasība. Minētie piesaistes kritēriji ir paredzēti, ievērojot arvien lielāko iedzīvotāju mobilitāti, un lai nodrošinātu, ka pastāv patiess piesaistes kritērijs starp laulātajiem un dalībvalsti, kurā īsteno jurisdikciju.

(36)

Lai uzlabotu juridisko noteiktību, paredzamību un pušu autonomiju, ar šo regulu būtu jāļauj noteiktos apstākļos pusēm noslēgt vienošanos par tiesas izvēli par labu piemērojamo tiesību aktu dalībvalsts tiesām vai laulības noslēgšanas dalībvalsts tiesām.

(37)

Lai piemērotu šo regulu un būtu reglamentētas visas iespējamās situācijas, laulības noslēgšanas dalībvalstij vajadzētu būt tai dalībvalstij, kuras iestādēs laulība tiek noslēgta.

(38)

Dalībvalsts tiesas var nolemt, ka saskaņā ar to starptautisko privāttiesību normām attiecīgo laulību nevar atzīt laulāto mantisko attiecību tiesvedības nolūkā. Šādā gadījumā izņēmuma kārtā var būt nepieciešams atteikties no jurisdikcijas saskaņā ar šo regulu. Tiesas rīkojas ātri, un attiecīgajai pusei vajadzētu būt iespējai iesniegt savu lietu jebkurā citā dalībvalstī, kurā pastāv kāds piesaistes kritērijs, pēc kura ir piešķirama jurisdikcija – neatkarīgi no šo jurisdikcijas pamatu secības –, vienlaikus ievērojot pušu autonomiju. Jebkurai tiesai, kurā pēc atteikšanās no jurisdikcijas tiek celta prasība un kura nav laulības noslēgšanas dalībvalsts tiesa, arī var būt vajadzība izņēmuma kārtā atteikties no jurisdikcijas tādos pašos apstākļos. Tomēr dažādo jurisdikcijas noteikumu kombinācijai būtu jānodrošina, ka pusēm ir visas iespējas celt prasību kādas citas tādas dalībvalsts tiesā, kura pieņems jurisdikciju šo pušu laulāto mantisko attiecību noregulējuma nolūkos.

(39)

Šai regulai nebūtu jāliedz pusēm laulāto mantisko attiecību lietu nokārtot miermīlīgi ārpustiesas vienošanās ceļā, piemēram, pie notāra, viņu izvēlētā dalībvalstī, ja tas ir iespējams saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem. Tā tam vajadzētu būt arī gadījumā, ja laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamie tiesību akti nav minētās dalībvalsts tiesību akti.

(40)

Lai nodrošinātu, ka visu dalībvalstu tiesas var pēc vieniem un tiem pašiem pamatiem īstenot jurisdikciju attiecībā uz laulāto mantiskajām attiecībām, šajā regulā būtu jāsniedz izsmeļošs pamatu saraksts, pēc kuriem var īstenot tādu papildu jurisdikciju.

(41)

Lai nodrošinātu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jo īpaši gadījumos, kad liegta piekļuve tiesai, šajā regulā būtu jāparedz forum necessitatis, lai dalībvalsts tiesai izņēmuma gadījumā ļautu spriest par tādām laulāto mantiskajām attiecībām, kuras ir cieši saistītas ar trešo valsti. Var uzskatīt, ka tāds izņēmuma gadījums pastāv, ja tiesvedība attiecīgajā trešā valstī nav iespējama, piemēram, pilsoņu kara dēļ vai ja pamatoti nav sagaidāms, ka laulātais varētu uzsākt vai vest tiesvedību minētajā valstī. Tomēr uz forum necessitatis balstītu jurisdikciju vajadzētu izmantot tikai gadījumā, ja lietai ir pietiekama saikne ar dalībvalsti, kuras tiesā celta prasība.

(42)

Lai tiesas spriešana notiktu saskaņoti, būtu jāizvairās no tā, ka dažādās dalībvalstīs tiek pieņemti nesavienojami nolēmumi. Minētajā nolūkā šajā regulā būtu jāparedz vispārēji procesuāli noteikumi, kas būtu līdzīgi noteikumiem citos Savienības tiesību aktos attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās. Viens no šādiem procesuāliem noteikumiem ir lis pendens noteikums, ko piemēros, ja tiesvedība par vienu un to pašu laulāto mantisko attiecību lietu ir ierosināta dažādu dalībvalstu dažādās tiesās. Tad ar minēto noteikumu tiks noteikts, kurai tiesai būtu jāturpina izskatīt laulāto mantisko attiecību lietu.

(43)

Lai ļautu iedzīvotājiem ar pilnīgu juridisko noteiktību izmantot iekšējā tirgus piedāvātās priekšrocības, šai regulai būtu jādod iespēja laulātajiem jau iepriekš zināt, kurus tiesību aktus piemēros viņu laulāto mantiskajām attiecībām. Lai izvairītos no pretrunīgiem rezultātiem, būtu jāievieš saskaņotas kolīziju normas. Galvenajam noteikumam būtu jānodrošina, lai laulāto mantiskās attiecības reglamentētu iepriekš paredzami tiesību akti, ar kuriem tām ir cieša saikne. Juridiskās noteiktības labad un lai izvairītos no laulāto mantisko attiecību sadrumstalotības, piemērojamiem tiesību aktiem būtu jāreglamentē laulāto mantiskās attiecības kopumā, proti, visa manta, uz ko attiecas laulāto mantiskās attiecības, neatkarīgi no mantas veida un neatkarīgi no tā, vai manta atrodas kādā citā dalībvalstī vai trešā valstī.

(44)

Ar šo regulu noteiktie tiesību akti būtu jāpiemēro, pat ja tie nav dalībvalstu tiesību akti.

(45)

Lai laulātajiem atvieglotu viņu mantas pārvaldību, ar šo regulu būtu jādod viņiem atļauja izvēlēties tiesību aktus, kas piemērojami viņu laulāto mantiskajām attiecībām, neatkarīgi no mantas veida vai atrašanās vietas, starp tiesību aktiem, ar ko viņiem ir cieša saikne, kas izriet no viņu pastāvīgās dzīvesvietas vai viņu valstspiederības. Šo izvēli var izdarīt jebkurā brīdī – pirms laulībām, laulības noslēgšanas brīdī vai laulības laikā.

(46)

Lai nodrošinātu darījumu tiesisko noteiktību un novērstu laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamo tiesību aktu maiņu, par ko laulātie iepriekš nav informēti, minētajām attiecībām piemērojamos tiesību aktus nedrīkst mainīt, ja nav skaidri pausta iesaistīto pušu prasība. Tādai laulāto nolemtai maiņai nevajadzētu būt ar atpakaļejošu spēku, izņemot, ja laulātie to ir skaidri paredzējuši. Tas nekādā gadījumā nevar aizskart trešo personu tiesības.

(47)

Būtu jāparedz noteikumi par piemērojamo tiesību aktu izvēles vienošanās spēkā esamību pēc būtības un pēc formas, lai laulātajiem būtu vienkāršāk izdarīt uz informāciju pamatotu izvēli un tiktu ievērota viņu sniegtā piekrišana, tā nodrošinot juridisko noteiktību, kā arī labāku tiesas pieejamību. Attiecībā uz spēkā esamību pēc formas būtu jāievieš īpašas tiesiskas garantijas, lai nodrošinātu to, ka laulātie apzinās savas izvēles sekas. Būtu vismaz jānoslēdz rakstiska vienošanās par piemērojamo tiesību aktu izvēli, kam būtu pievienots vienošanās noslēgšanas datums un ko parakstītu abas puses. Tomēr, ja tās dalībvalsts, kurā vienošanās noslēgšanas brīdī ir abu laulāto pastāvīgā dzīvesvieta, tiesību aktos ir noteiktas papildu prasības par formu, minētās prasības būtu jāievēro. Ja vienošanās noslēgšanas laikā laulāto pastāvīgā dzīvesvieta ir dažādās dalībvalstīs, kurās ir paredzētas atšķirīgas prasības par formu, pietiktu ievērot vienā no šīm dalībvalstīm paredzētās prasības par formu. Ja vienošanās noslēgšanas laikā tikai vienam no laulātajiem pastāvīgā dzīvesvieta ir dalībvalstī, kurā ir noteiktas papildu prasības par formu, minētās prasības būtu jāievēro.

(48)

Laulāto mantisko attiecību līgums ir laulāto īpašuma rīkojuma veids, kura pieļaujamība un akceptēšana dalībvalstīs atšķiras. Lai laulāto īpašumtiesības, kas iegūtas laulāto mantisko attiecību līguma rezultātā, varētu vieglāk akceptēt dalībvalstīs, būtu jāparedz noteikumi par laulāto mantisko attiecību līguma spēkā esamību pēc formas. Līgums būtu vismaz jānoformē rakstveidā, norādot datumu un parakstot abām pusēm. Tomēr līgumam būtu arī jāatbilst papildu prasībām par formu, kas paredzētas ar šo regulu noteiktajos laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamos tiesību aktos un tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā atrodas laulāto pastāvīgā dzīvesvieta. Šajā regulā būtu arī jānosaka, kuriem tiesību aktiem ir jāreglamentē tāda līguma spēkā esamība pēc būtības.

(49)

Ja piemērojamo tiesību aktu izvēle nav notikusi un lai saskaņotu paredzamību un juridisko noteiktību, ņemot vērā pāra dzīves realitāti, ar šo regulu būtu jāievieš saskaņotas kolīziju normas, lai, pamatojoties uz secīgu piesaistes kritēriju gradāciju, varētu noteikt visai laulāto mantai piemērojamos tiesību aktus. Tādējādi laulāto pirmajai kopīgajai pastāvīgajai dzīvesvietai drīz pēc laulībām vajadzētu būt pirmajam kritērijam – pirms tiesību aktiem, kas izriet no abu laulāto kopīgās valstspiederības laulības noslēgšanas brīdī. Ja nav izpildīts neviens no šiem kritērijiem vai ja nav pirmās kopīgās pastāvīgās dzīvesvietas, turklāt laulības noslēgšanas brīdī abiem laulātajiem ir kopīga dubultā valstspiederība, kā trešais kritērijs būtu jāpiemēro tās valsts tiesību akti, ar kuru abiem laulātajiem ir visciešākā saikne. Piemērojot pēdējo kritēriju, būtu jāņem vērā visi apstākļi un būtu skaidri jānorāda, ka minētā saikne ir tāda, kāda tā ir laulības noslēgšanas brīdī.

(50)

Ja šajā regulā kā piesaistes kritērijs ir minēta valstspiederība, jautājums par to, kā attiekties pret personu, kurai ir vairākas valstspiederības, ir prejudiciāls jautājums, kas neietilpst šīs regulas darbības jomā, un tam būtu jāpaliek valsts tiesību aktu ziņā, tostarp – attiecīgā gadījumā – starptautisko konvenciju ziņā, pilnībā ievērojot Savienības vispārējos principus. Šim apsvērumam nebūtu jāskar saskaņā ar šo regulu izdarītā izvēle par piemērojamiem tiesību aktiem.

(51)

Ja piemērojamo tiesību aktu izvēle nav veikta un laulāto mantisko attiecību līguma nav, tad, lai noteiktu laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamos tiesību aktus, dalībvalsts tiesu iestādei pēc viena no laulātajiem lūguma būtu izņēmuma gadījumos – ja laulātie ir pārcēlušies uz savu pastāvīgās dzīvesvietas valsti uz ilgu laikposmu – jāspēj izlemt, ka var piemērot minētās valsts tiesību aktus, ja laulātie uz tiem ir paļāvušies. Tas nekādā gadījumā nevar aizskart trešo personu tiesības.

(52)

Tiesību aktiem, kas noteikti par laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamiem tiesību aktiem, būtu jāreglamentē laulāto mantiskās attiecības, sākot no viena vai abu laulāto īpašuma klasifikācijas dažādās kategorijās laulības laikā un pēc laulības iziršanas, līdz brīdim, kad puses atbrīvojas no īpašuma. Tiem būtu jāietver laulāto mantisko attiecību sekas attiecībā uz tiesiskajām attiecībām starp vienu laulāto un trešām personām. Tomēr laulātais var pret trešo personu izmantot laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamos tiesību aktus, lai reglamentētu tādas sekas, tikai tad, ja tiesiskās attiecības starp laulāto un trešo personu izveidojās laikā, kad trešā persona zināja vai viņai būtu vajadzējis zināt par minētajiem tiesību aktiem.

(53)

Sabiedrības interešu apsvērumiem, proti, tās politiskās, sociālās vai ekonomiskās kārtības aizsardzībai, vajadzētu būt par pamatojumu tam, ka dalībvalstu tiesām un citām kompetentajām iestādēm tiek dota iespēja ārkārtas gadījumos piemērot izņēmumus, kas balstās uz prevalējošām imperatīvām normām. Attiecīgi jēdzienam “prevalējošas imperatīvas normas” būtu jāattiecas uz imperatīva rakstura noteikumiem, piemēram, noteikumiem par ģimenes mājokļa aizsardzību. Tomēr šim izņēmumam attiecībā uz laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamo tiesību aktu piemērošanu ir nepieciešama sašaurināta interpretācija, lai saglabātu atbilstību šīs regulas vispārējam mērķim.

(54)

Sabiedrības interešu apsvērumiem būtu arī jāļauj tiesām un citām kompetentām iestādēm, kas izskata laulāto mantisko attiecību lietas dalībvalstīs, ārkārtas gadījumos neievērot dažus ārvalstu tiesību aktu noteikumus, ja konkrētā gadījumā tādu noteikumu piemērošana būtu acīmredzami nesaderīga ar attiecīgās dalībvalsts sabiedrisko kārtību (ordre public). Tomēr tiesām vai citām kompetentām iestādēm nevajadzētu būt iespējai piemērot sabiedriskās kārtības izņēmumu, lai neievērotu citas dalībvalsts tiesību aktus vai atteiktos atzīt vai attiecīgi akceptēt vai izpildīt nolēmumu, publisku aktu vai tiesas izlīgumu, kas sagatavots citā dalībvalstī, ja atteikums būtu pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (“Harta”) un jo īpaši tās 21. pantam par diskriminācijas aizlieguma principu.

(55)

Tā kā ir valstis, kurās attiecībā uz šīs regulas reglamentētajiem jautājumiem ir spēkā divas vai vairākas tiesību sistēmas vai noteikumu kopumi, jānosaka, cik lielā mērā šīs regulas noteikumus piemēro dažādās minēto valstu teritoriālajās vienībās.

(56)

Ņemot vērā šīs regulas vispārējo mērķi, proti, to nolēmumu savstarpēja atzīšana, kas dalībvalstīs pieņemti laulāto mantisko attiecību lietās, šajā regulā būtu jāparedz tādi noteikumi par nolēmumu atzīšanu, izpildāmību un izpildi, kas būtu līdzīgi noteikumiem citos Savienības tiesību aktos par tiesu iestāžu sadarbību civillietās.

(57)

Lai ņemtu vērā dalībvalstu atšķirīgās sistēmas laulāto mantisko attiecību lietu risināšanai, šai regulai būtu jānodrošina publisku aktu akceptēšana un izpildāmība visās dalībvalstīs lietās par laulāto mantiskajām attiecībām.

(58)

Publiskiem aktiem citā dalībvalstī vajadzētu būt tādam pašam pierādījuma spēkam, kāds tiem ir izcelsmes dalībvalstī, vai vistuvāk pielīdzināmam spēkam. Nosakot attiecīgā publiskā akta pierādījuma spēku vai vistuvāk pielīdzināmo spēku citā dalībvalstī, būtu jāievēro publiskā akta pierādījuma spēka būtība un apjoms izcelsmes dalībvalstī. Tādēļ tas, kādam pierādījuma spēkam konkrētam publiskam aktam vajadzētu būt citā dalībvalstī, būs atkarīgs no izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem.

(59)

Publiska akta “autentiskumam” vajadzētu būt autonomam jēdzienam, kas ietver tādus elementus kā akta īstums, akta formas prasību izpilde, tās iestādes pilnvaras, kura sastādījusi aktu, un procedūra, saskaņā ar kuru akts sastādīts. Tam būtu jāaptver arī tādi faktiskie apstākļi, kurus publiskajā aktā reģistrējusi attiecīgā iestāde, kā, piemēram, fakts, ka norādītās puses ieradās minētajā iestādē norādītajā datumā un ka tās ir izdarījušas norādītos paziņojumus. Pusei, kura vēlas apstrīdēt publiska akta autentiskumu, tas būtu jādara publiskā akta izcelsmes dalībvalsts kompetentajā tiesā saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem.

(60)

Frāze “publiskajā aktā reģistrēti juridiski akti vai tiesiskās attiecības” būtu jātulko kā atsauce uz materiālo saturu, kas reģistrēts publiskajā aktā. Pusei, kura vēlas apstrīdēt publiskā aktā reģistrētus juridiskus aktus vai tiesiskās attiecības, tas būtu jādara tiesās, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar šo regulu un kurām par to būtu jālemj saskaņā ar laulāto mantiskajām attiecībām piemērojamiem tiesību aktiem.

(61)

Ja dalībvalsts tiesas tiesvedībā rodas saistīts jautājums attiecībā uz publiskā aktā reģistrētiem juridiskiem aktiem vai tiesiskām attiecībām, minētajai tiesai vajadzētu būt jurisdikcijai lemt par minēto jautājumu.

(62)

Publiskam aktam, kurš tiek apstrīdēts, nevajadzētu būt nekādam pierādījuma spēkam dalībvalstī, kura nav izcelsmes dalībvalsts, kamēr apstrīdēšana nav izskatīta. Ja apstrīdēšana attiecas vienīgi uz konkrētu jautājumu saistībā ar publiskajā aktā reģistrētiem juridiskiem aktiem vai tiesiskām attiecībām, minētajam publiskajam aktam attiecībā uz apstrīdēto jautājumu nevajadzētu būt nekādam pierādījuma spēkam dalībvalstī, kas nav izcelsmes dalībvalsts, kamēr apstrīdēšana nav izskatīta. Publiskam aktam, ko pēc apstrīdēšanas pasludina par spēkā neesošu, vairs nevajadzētu būt nekādam pierādījuma spēkam.

(63)

Ja iestādei, piemērojot šo regulu, iesniegti divi nesaderīgi publiskie akti, tai būtu jāizvērtē, kuram no publiskajiem aktiem (ja vispār kādam) būtu jāpiešķir prioritāte, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus. Ja no minētajiem apstākļiem nav skaidrs, kuram no publiskajiem aktiem (ja vispār kādam) būtu jāpiešķir prioritāte, par jautājumu būtu jālemj tiesām, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar šo regulu, vai, ja jautājums ir radies tiesvedības laikā kā saistīts jautājums, tiesai, kurā notiek minētā tiesvedība. Ja ir nesaderība starp publisku aktu un nolēmumu, būtu jāņem vērā šajā regulā paredzētie pamati nolēmumu neatzīšanai.

(64)

Saskaņā ar šo regulu laulāto mantisko attiecību lietā pieņemta nolēmuma atzīšanai un izpildei nekādā veidā nebūtu jānozīmē laulības atzīšana, kas ir laulāto mantisko attiecību pamatā, uz kurām minētais nolēmums attiecas.

(65)

Būtu jānosaka šīs regulas saikne ar tām divpusējām vai daudzpusējām konvencijām par laulāto mantiskajām attiecībām, kuru puses ir dalībvalstis.

(66)

Šai regulai nevajadzētu liegt dalībvalstīm, kas ir puses 1931. gada 6. februāra konvencijai starp Dāniju, Islandi, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju, kurā ietverti starptautisko privāttiesību noteikumi par laulību, adopciju un aizbildnību un kas pārskatīta 2006. gadā; 1934. gada 19. novembra konvencijai starp Dāniju, Islandi, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju, kurā iekļauti starptautisko privāttiesību noteikumi par mantošanu, testamentiem un mantojumu pārvaldīšanu un kas pārskatīta 2012. gada jūnijā; un 1977. gada 11. oktobra konvencijai starp Dāniju, Islandi, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju par spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās, turpināt piemērot dažus šo konvenciju noteikumus, ciktāl tie nodrošina vienkāršākas un ātrākas procedūras nolēmumu atzīšanai un izpildei laulāto mantisko attiecību lietās.

(67)

Lai atvieglotu šīs regulas piemērošanu, būtu jāparedz dalībvalstu pienākums paziņot konkrētu informāciju par to tiesību aktiem un procedūrām saistībā ar laulāto mantiskajām attiecībām Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās satvarā, kas izveidots ar Padomes Lēmumu 2001/470/EK (9). Lai varētu laicīgi publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī visu informāciju, kas attiecas uz šīs regulas praktisku piemērošanu, dalībvalstīm šāda informācija būtu jāpaziņo arī Komisijai pirms šīs regulas piemērošanas sākšanas.

(68)

Tāpat, lai atvieglotu šīs regulas piemērošanu un dotu iespēju izmantot mūsdienu sakaru tehnoloģijas, būtu jāparedz standarta veidlapas apliecinājumiem, kuri jāiesniedz saistībā ar pieteikumu par nolēmuma, publiska akta vai tiesas izlīguma izpildāmības pasludināšanu.

(69)

Aprēķinot šajā regulā paredzētos laikposmus un termiņus, būtu jāpiemēro Padomes Regula (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (10).

(70)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz to apliecinājumu un veidlapu sagatavošanu un turpmāku grozīšanu, kas attiecas uz nolēmumu, tiesas izlīgumu un publisko aktu izpildāmības pasludināšanu. Šīs pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (11).

(71)

Pieņemot īstenošanas aktus, ar ko izveido un pēc tam groza šajā regulā noteiktos apliecinājumus un veidlapas, būtu jāizmanto konsultēšanās procedūra.

(72)

Šīs regulas mērķus, proti, personu brīvu pārvietošanos Savienībā, iespēju laulātajiem gan partnerattiecību laikā, gan mantisko attiecību izbeigšanas brīdī noteikt mantiskās attiecības savā starpā un attiecībā uz trešām personām, kā arī lielāku paredzamību un juridisko noteiktību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet šīs regulas mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, ja nepieciešams, dalībvalstīm ciešāk sadarbojoties. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu Savienībai ir kompetence rīkoties. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(73)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un ņemti vērā principi, kas atzīti Hartā, jo īpaši 7., 9., 17., 21. un 47. pantā, kas attiecas uz, attiecīgi, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesībām stāties laulībā un tiesībām izveidot ģimeni saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tiesībām uz īpašumu, diskriminācijas aizlieguma principu un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu. Dalībvalstu tiesām un citām kompetentajām iestādēm šī regula būtu jāpiemēro atbilstīgi minētajām tiesībām un principiem,

a)

laulāto tiesībspēja un rīcībspēja;

b)

laulības pastāvēšana, spēkā esamība vai atzīšana;

c)

uzturēšanas saistības;

d)

miruša laulātā atstātā mantojuma mantošana;

e)

sociālais nodrošinājums;

f)

tiesības uz laulības laikā iegūto vecuma vai invaliditātes pensijas tiesību nodošanu vai koriģēšanu starp laulātajiem šķiršanās, laulāto atšķiršanas vai laulības atzīšanas par neesošu gadījumā, ja šīs tiesības laulības laikā nav devušas pensijas ienākumus;

g)

ar īpašumu saistītu in rem tiesību būtība; un

h)

nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, tostarp juridiskās prasības šādai reģistrācijai, un sekas, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā.

a)

“laulāto mantiskās attiecības” ir noteikumu kopums, kas attiecas uz mantiskajām attiecībām starp laulātajiem un laulāto attiecībās ar trešām personām, un kuras izriet no laulības vai tās izbeigšanās;

b)

“laulāto mantisko attiecību līgums” ir jebkāds līgums starp laulātajiem vai topošiem laulātajiem, ar kuru viņi organizē savas laulāto mantiskās attiecības;

c)

“publisks akts” ir dokuments laulāto mantisko attiecību lietā, kas kādā dalībvalstī ir oficiāli sagatavots vai reģistrēts kā publisks akts un kura autentiskums:

d)

“nolēmums” ir jebkurš dalībvalsts tiesas nolēmums laulāto mantisko attiecību lietā neatkarīgi no šā nolēmuma nosaukuma, tostarp tiesas amatpersonas nolēmums par tiesvedības izmaksu vai izdevumu noteikšanu;

e)

“tiesas izlīgums” ir izlīgums laulāto mantisko attiecību lietā, ko ir apstiprinājusi tiesa vai kas noslēgts tiesā tiesvedības gaitā;

f)

“izcelsmes dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā ir pieņemts nolēmums, sagatavots publisks akts, apstiprināts vai noslēgts tiesas izlīgums;

g)

“izpildes dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā ir pieprasīta nolēmuma, publiskā akta vai tiesas izlīguma atzīšana un/vai izpilde.

a)

ir pārsūdzami vai pārskatāmi tiesu iestādē un

b)

ir ar tādu pašu spēku un sekām kā tiesu iestāžu pieņemti nolēmumi tajā pašā lietā.

a)

ir tās dalībvalsts tiesa, kurā ir prasības iesniedzēja pastāvīgā dzīvesvieta un kurā prasības iesniedzējs ir dzīvojis vismaz vienu gadu tieši pirms prasības iesniegšanas, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā ievilkumā;

b)

ir tās dalībvalsts tiesa, kuras valstspiederīgais ir prasības iesniedzējs, kurā ir prasības iesniedzēja pastāvīgā dzīvesvieta un kurā viņš ir dzīvojis vismaz sešus mēnešus tieši pirms prasības iesniegšanas, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sestajā ievilkumā;

c)

tajā, ievērojot Regulas (EK) Nr. 2201/2003 5. pantu, ir celta prasība par laulāto atšķiršanas pārveidi par laulības šķiršanu; vai

d)

tajā, ievērojot Regulas (EK) Nr. 2201/2003 7. pantu, ir celta prasība pārējos piekritības gadījumos.

a)

kuras teritorijā ir laulāto pastāvīgā dzīvesvieta laikā, kad prasība tiek celta tiesā, vai, ja tas nav piemērojams,

b)

kuras teritorijā laulātajiem bija pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta, ciktāl viens no viņiem tur joprojām dzīvo laikā, kad prasība tiek celta tiesā, vai, ja tas nav piemērojams;

c)

kuras teritorijā ir atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta laikā, kad prasība tiek celta tiesā, vai, ja tas nav piemērojams;

d)

kuras valstspiederīgie ir abi laulātie laikā, kad prasība tiek celta tiesā.

a)

laikā, kad dokuments, kas ir pamatā lietas ierosināšanai, vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā, ar noteikumu, ka prasības iesniedzējs pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai atbildētājam izsniegtu dokumentu;

b)

ja dokuments jāizsniedz pirms iesniegšanas tiesā – laikā, kad to saņem iestāde, kas ir atbildīga par izsniegšanu, ar noteikumu, ka prasības iesniedzējs pēc tam ir veicis visus pasākumus, kuri viņam bija jāveic, lai nodrošinātu dokumentu iesniegšanu tiesā; vai

c)

ja tiesvedība ir uzsākta pēc tiesas pašas iniciatīvas – brīdī, kad tiesa pieņem lēmumu uzsākt tiesvedību, vai, ja šāds lēmums nav vajadzīgs, brīdī, kad tiesa lietu reģistrē.

a)

tās valsts tiesību akti, kurā ir laulāto vai topošo laulāto, vai viena no viņiem pastāvīgā dzīvesvieta vienošanās noslēgšanas laikā; vai

b)

tās valsts tiesību akti, kuras valstspiederīgais ir kāds no laulātajiem vai topošajiem laulātajiem vienošanās noslēgšanas laikā.

a)

kurā ir laulāto pirmā kopīgā pastāvīgā dzīvesvieta pēc laulības noslēgšanas vai, ja tādas nav;

b)

kuras valstspiederīgie laulības noslēgšanas brīdī ir abi laulātie, vai, ja tādas nav;

c)

ar kuru laulātajiem kopā ir visciešākā saikne laulības noslēgšanas brīdī, ņemot vērā visus apstākļus.

a)

laulāto pēdējā kopīgā pastāvīgā dzīvesvieta šajā minētajā citā valstī ir bijusi ievērojami ilgāku laikposmu nekā valstī, kas norādīta, ievērojot 1. punkta a) apakšpunktu; un

b)

abi laulātie, nosakot vai plānojot savas mantiskās attiecības, ir paļāvušies uz minētās citas valsts tiesību aktiem.

a)

viena vai abu laulāto īpašuma klasifikāciju dažādās kategorijās laulības laikā un pēc tās;

b)

īpašuma kategorijas maiņu;

c)

viena laulātā atbildību par otra laulātā saistībām un parādiem;

d)

viena vai abu laulāto pilnvaras, tiesības un pienākumus attiecībā uz īpašumu;

e)

laulāto mantisko attiecību izbeigšanu un īpašuma sadalīšanu, izdalīšanu vai tā likvidāciju;

f)

laulāto mantisko attiecību ietekmi uz tiesiskajām attiecībām starp vienu laulāto un trešām personām; un

g)

laulāto mantisko attiecību līguma spēkā esamību pēc būtības.

a)

minētie tiesību akti ir tiesību akti:

vai

b)

kāds no laulātajiem ir ievērojis piemērojamās prasības attiecībā uz laulāto mantisko attiecību publiskošanu vai reģistrāciju, kas paredzētas tiesību aktos:

a)

tās valsts tiesību akti, kuri ir piemērojami darījumam starp laulāto un trešo personu; vai

b)

ar nekustamo īpašumu vai reģistrētu mantu, vai tiesībām saistītās lietās – tās valsts tiesību akti, kurā atrodas īpašums vai kurā ir reģistrēta manta vai tiesības.

a)

lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami, ievērojot noteikumus, kuros minēta laulāto pastāvīgā dzīvesvieta, jebkuru atsauci uz 1. punktā minētās valsts tiesību aktiem iztulko kā atsauci uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, kurā ir laulāto pastāvīgā dzīvesvieta;

b)

lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami, ievērojot noteikumus, kuros minēta laulāto valstspiederība, jebkuru atsauci uz 1. punktā minētās valsts tiesību aktiem iztulko kā atsauci uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, ar kuru laulātajiem ir visciešākā saikne;

c)

lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami, ievērojot jebkurus citus noteikumus, kuros kā piesaistes kritērijs minēts cits elements, jebkuru atsauci uz 1. punktā minētās valsts tiesību aktiem iztulko kā atsauci uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgais elements.

a)

ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā sabiedriskajai kārtībai (ordre public) dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu;

b)

ja tas ir pieņemts aizmuguriski – ja atbildētājam netika laikus izsniegts dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis nolēmuma pārsūdzēšanas procedūru, kad viņam bija iespējams to darīt;

c)

ja tas ir pretrunā nolēmumam, kas ir pieņemts tiesvedībā starp tām pašām pusēm dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu;

d)

ja tas ir pretrunā agrākam nolēmumam, kas pieņemts citā dalībvalstī vai trešā valstī par to pašu prasību un starp tām pašām pusēm, ar noteikumu, ka agrākais nolēmums atbilst nosacījumiem tā atzīšanai dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu.

a)

nolēmuma kopiju, kas atbilst autentiskuma noteikšanas nosacījumiem;

b)

apliecinājumu, ko izdevusi izcelsmes dalībvalsts tiesa vai kompetentā iestāde, izmantojot veidlapu, kas izveidota saskaņā ar konsultēšanās procedūru, kura minēta 67. panta 2. punktā, neskarot 46. pantu.

a)

tiesas vai iestādes, kurām ir kompetence izskatīt pieteikumus par izpildāmības pasludināšanu saskaņā ar 44. panta 1. punktu un pārsūdzības par nolēmumiem attiecībā uz šādiem pieteikumiem saskaņā ar 49. panta 2. punktu;

b)

par pārsūdzību pieņemta nolēmuma apstrīdēšanas procedūras, kas minētas 50. pantā.