(1)

Vajadzība izveidot noteikumus par vietējo pierobežas satiksmi, lai konsolidētu Kopienas juridisko sistēmu par ārējām robežām, ir izvirzīta Komisijas paziņojumā “Par vienotu Eiropas Savienības dalībvalstu ārējo robežu pārvaldību”. Šo vajadzību 2002. gada 13. jūnijā apstiprināja Padome, apstiprinot “Eiropas Savienības dalībvalstu ārējo robežu pārvaldības plānu”, ko pēc tam apstiprināja Eiropadome 2002. gada 21. un 22. jūnijā Seviļā.

(2)

Paplašinātās Kopienas interesēs ir nodrošināt, lai robežas ar tās kaimiņvalstīm nav šķērslis tirdzniecībai, savstarpējai sociālai un kultūras apmaiņai vai reģionālajai sadarbībai. Sekojoši būtu jāizveido efektīva sistēma vietējai pierobežas satiksmei.

(3)

Vietējās pierobežas satiksmes režīms ir atkāpe no vispārīgajiem noteikumiem, kas reglamentē to personu robežkontroli, kuras šķērso Eiropas Savienības dalībvalstu ārējās robežas, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (2).

(4)

Kopienai būtu jānosaka kritēriji un nosacījumi, kas jāievēro, kad vietējās pierobežu satiksmes nolūkā pierobežas iedzīvotājiem atvieglo dalībvalstu ārējo sauszemes robežu šķērsošanu. Šādiem kritērijiem un nosacījumiem būtu jānodrošina līdzsvars starp, no vienas puses, robežas šķērsošanas atvieglošanu labticīgiem pierobežas iedzīvotājiem, kam ir likumīgi ārējo sauszemes robežu biežas šķērsošanas iemesli, un, no otras puses, vajadzību novērst nelegālu imigrāciju un potenciālus draudus drošībai, ko rada noziedzīgas darbības.

(5)

Lai izvairītos no pārkāpumiem, parasti vietējās pierobežas satiksmes atļauju izsniedz tikai tām personām, kas vismaz vienu gadu ir likumīgi dzīvojušas pierobežā. Divpusējos nolīgumos, kas noslēgti starp dalībvalstīm un trešām kaimiņvalstīm, var noteikt ilgāku pastāvīgās uzturēšanās laiku. Pietiekami pamatotos izņēmuma gadījumos, piemēram, attiecībā uz nepilngadīgajiem, izmaiņām ģimenes stāvoklī vai zemes mantošanu, šajos divpusējos nolīgumos var paredzēt arī īsāku pastāvīgās uzturēšanās laiku.

(6)

Vietējās pierobežas satiksmes atļauju būtu jāizsniedz pierobežas iedzīvotājiem neatkarīgi no tā, vai saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (3). Līdz ar to šī regula būtu jāskata saistībā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1932/2006 (2006. gada 21. decembris), ar kuru izdarīti grozījumi Regulā (EK) Nr. 539/2001 (4), kuras mērķis ir atbrīvot no vīzu režīma pierobežas iedzīvotājus, kuri izmanto šajā regulā paredzēto vietējās pierobežas satiksmes režīmu. Rezultātā šī regula var stāties spēkā tikai tad, kad stāsies spēkā regula, ar kuru tiek izdarīti grozījumi.

(7)

Kopienai būtu jāpieņem noteikumi par vietējās pierobežas satiksmes atļaujas izdošanas īpašiem kritērijiem un nosacījumiem pierobežu iedzīvotājiem. Šiem kritērijiem un nosacījumiem vajadzētu būt atbilstīgiem ieceļošanas nosacījumiem, kas attiecas uz pierobežu iedzīvotājiem, šķērsojot ārējo sauszemes robežu saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes režīmu.

(8)

Tiesības uz pārvietošanās brīvību, ko izmanto Eiropas Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi, un līdzvērtīgas tiesības, ko izmanto trešo valstu valstspiederīgie un viņu ģimenes locekļi saskaņā ar nolīgumiem starp Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un attiecīgām trešām valstīm, no otras puses, vietējās pierobežas satiksmes noteikumu ieviešanai Kopienas līmenī nebūtu jāietekmē. Tomēr, ja pierobežas iedzīvotājiem robežas šķērsošana ir atvieglota saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes režīmu, kas paredz mazāk sistemātisku kontroli, robežas šķērsošana būtu pašsaprotami jāatvieglo jebkurai personai, kas dzīvo pierobežā un izmanto Kopienas tiesības uz brīvu pārvietošanos.

(9)

Vietējās pierobežas satiksmes režīma ieviešanai dalībvalstīm būtu jāatļauj vajadzības gadījumā saglabāt vai slēgt divpusējus nolīgumus ar trešām kaimiņvalstīm ar noteikumu, ka šādi nolīgumi atbilst šīs regulas noteikumiem.

(10)

Šī regula neietekmē īpašos noteikumus, kas piemērojami Seūtai un Meliļai, kā minēts Spānijas Karalistes Deklarācijā par Seūtas un Meliļas pilsētām Nobeiguma aktā Nolīgumam par Spānijas Karalistes pievienošanos 1990. gada 19. jūnijā Šengenā parakstītajai Konvencijai, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnijā noslēgto Šengenas Līgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (5).

(11)

Dalībvalstīm būtu jāpiemēro valstu tiesību aktos paredzētās sankcijas pierobežas iedzīvotājiem, kas pārkāpj vietējās pierobežas satiksmes režīmu, kas noteikts ar šo regulu.

(12)

Komisijai būtu jāsniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas piemērošanu. Ziņojumu vajadzības gadījumā būtu jāpapildina ar likumdošanas iniciatīvām.

(13)

Šī regula respektē pamata tiesības un brīvības un ievēro principus, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(14)

Ņemot vērā, ka šīs regulas mērķi, proti, kritēriju un nosacījumu noteikšanu attiecībā uz vietējās pierobežas satiksmes režīma izveidošanu pie ārējām sauszemes robežām tieši ietekmē Kopienas acquis par ārējām robežām, un tādējādi to nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šīs regulas mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(15)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai neuzliek saistības un nav jāpiemēro. Ņemot vērā, ka šī regula attīsta Šengenas acquis saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma trešās daļas IV sadaļu, Dānija saskaņā ar minētā protokola 5. pantu sešos mēnešos pēc šīs regulas pieņemšanas dienas pieņem lēmumu, vai tā īstenos šo regulu savos tiesību aktos.

(16)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju šī regula turpina attīstīt Šengenas acquis noteikumus – kā definēts Eiropas Savienības Padomes un Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes Nolīgumā par abu minēto valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (6), kuri attiecas uz jomu, kas minēta 1. panta A punktā Padomes 1999. gada 17. maija Lēmumā 1999/437/EK par dažiem pasākumiem minētā nolīguma piemērošanai (7).

(17)

Šī regula attīsta Šengenas acquis noteikumus, ko nepiemēro Apvienotajā Karalistē saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (8). Tāpēc Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai neuzliek saistības un nav jāpiemēro.

(18)

Šī regula attīsta Šengenas acquis noteikumus, ko nepiemēro Īrijā saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (9). Tāpēc Īrija nepiedalās regulas pieņemšanā, un šī regula tai neuzliek saistības un nav jāpiemēro.

(19)

Attiecībā uz Šveici šī regula turpina pilnveidot tos Šengenas acquis noteikumus – kā definēts Nolīgumā starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā – kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta A punktā, to lasot saistībā ar Lēmuma 2004/849/EK (10) 4. panta 1. punktu un Lēmuma 2004/860/EK (11) 4. panta 1. punktu.

(20)

Šīs regulas 4. panta b) apakšpunkts un 9. panta c) apakšpunkts veido noteikumus, kuri attīsta Šengenas acquis vai ir citādi ar to saistīti 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punkta nozīmē,

a)

ilglaicīgu uzturēšanos;

b)

piekļūšanu ekonomiskajām darbībām un to veikšanu;

c)

muitas un nodokļu jautājumiem.

1)

“ārējā sauszemes robeža” ir kopēja sauszemes robeža starp dalībvalsti un trešo kaimiņvalsti;

2)

“pierobeža” ir teritorija, kas nestiepjas tālāk par 30 kilometriem no robežas. Vietējos administratīvos rajonus, kas jāuzskata par pierobežu, attiecīgās dalībvalstis precizē divpusējos nolīgumos, kā minēts 13. pantā. Ja kāda šāda rajona daļa atrodas tālāk par 30 km, bet ne tālāk kā 50 km no robežlīnijas, tā tomēr uzskatāma par pierobežas daļu;

3)

“vietējā pierobežas satiksme” ir regulāra ārējās sauszemes robežas šķērsošana, ko veic pierobežas iedzīvotāji, lai uzturētos pierobežā, piemēram, sociālu, ar kultūru saistītu, pamatotu ekonomisku vai ģimenes iemeslu dēļ, laikposmā, kas nepārsniedz šajā regulā noteiktos laika ierobežojumu;

4)

“personas, kas izmanto Kopienas tiesības uz pārvietošanās brīvību”, ir:

5)

“trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav Savienības pilsonis Līguma 17. panta 1. punkta nozīmē un uz ko neattiecas 4) punkts;

6)

“pierobežas iedzīvotāji” ir trešās valsts valstspiederīgie, kas ir likumīgi dzīvojuši tādas valsts pierobežā, kurai kaimiņos ir dalībvalsts, laikposmā, kas paredzēts 13. pantā minētajos divpusējos nolīgumos un nav mazāks par vienu gadu. Izņēmuma un pietiekami pamatotos gadījumos, kas precizēti šajos divpusējos nolīgumos, par pietiekamu var uzskatīt laikposmu, kas ir mazāks par vienu gadu;

7)

“vietējās pierobežas satiksmes atļauja” ir īpašs dokuments, kas ieviests ar III nodaļu un dod pierobežas iedzīvotājiem tiesības šķērsot ārējo sauszemes robežu, saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes režīmu;

8)

“Šengenas Konvencija” ir Konvencija, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnijā noslēgto Šengenas Līgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (13).

a)

viņiem ir vietējās pierobežas satiksmes atļauja, un, ja to paredz 13. pantā minētie divpusējie nolīgumi, derīgs ceļošanas dokuments vai dokumenti;

b)

viņi nav personas, par kurām Šengenas Informācijas sistēmā (SIS) ir izdots brīdinājums, lai atteiktu tām ieceļošanas atļauju;

c)

viņus neuzskata par bīstamiem jebkuras dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselības aizsardzībai vai starptautiskajām attiecībām, un, konkrēti, ja dalībvalstu datubāzēs nav brīdinājuma par ieceļošanas atteikšanu šo pašu iemeslu dēļ.

a)

atļaujas turētāja vārds, uzvārds, dzimšanas datums, valstspiederība un dzīvesvieta;

b)

izdevējiestāde, izdošanas datums un derīguma termiņš;

c)

pierobeža, kurā atļaujas turētājam ir tiesības pārvietoties;

d)

tāda derīga ceļošanas dokumenta vai dokumentu numurs(-i), kā minēts 9. panta a) punktā, kas to turētājam dod tiesības šķērsot ārējās robežas.

a)

kam ir derīgs ceļošanas dokuments vai dokumenti, kā minēts Šengenas Konvencijas 17. panta 3. punkta a) apakšpunktā, kuri dod tiesības šķērsot ārējās robežas;

b)

kas uzrāda dokumentus, kuri apliecina viņu pierobežas iedzīvotāja statusu, kā arī to, ka viņiem ir likumīgi iemesli biežai ārējās sauszemes robežas šķērsošanai saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes režīmu;

c)

kas nav personas, par kurām SIS ir izdots paziņojums, lai aizliegtu tām ieceļot;

d)

kas netiek uzskatīti par draudu jebkuras dalībvalsts sabiedriskai kārtībai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselības aizsardzībai vai starptautiskajām attiecībām, un jo īpaši, ja dalībvalstu datubāzēs nav brīdinājuma par ieceļošanas atteikšanu šo pašu iemeslu dēļ.

a)

izveido īpašas robežšķērsošanas vietas, kas atvērtas tikai pierobežas iedzīvotājiem;

b)

rezervē īpašas joslas pierobežas iedzīvotājiem parastajās robežšķērsošanas vietās; vai

c)

ņemot vērā vietējos apstākļus un īpaša rakstura izņēmuma gadījumos ļauj pierobežas iedzīvotājiem šķērsot savu ārējo sauszemes robežu noteiktās vietās, kas nav atļautās robežšķērsošanas vietas, un ārpus noteiktajām stundām.

a)

papildus informācijai, kas prasīta saskaņā ar 7. panta 3. punktu, vietējās pierobežas satiksmes atļaujā iekļauj arī ziņas par vietu, kur, un apstākļiem, kādos drīkst šķērsot ārējo sauszemes robežu;

b)

attiecīgā dalībvalsts veic izlases veida pārbaudes un vada regulāru uzraudzību, lai novērstu neatļautu robežas šķērsošanu.