Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 32003D0033

Padomes Lēmums (2002. gada 19. decembris), ar ko nosaka kritērijus un procedūras atkritumu pieņemšanai poligonos saskaņā ar Direktīvas 1999/31/EK 16. pantu un II pielikumu

OJ L 11, 16.1.2003, p. 27–49 (ES, DA, DE, EL, EN, FR, IT, NL, PT, FI, SV)
Special edition in Czech: Chapter 15 Volume 007 P. 314 - 336
Special edition in Estonian: Chapter 15 Volume 007 P. 314 - 336
Special edition in Latvian: Chapter 15 Volume 007 P. 314 - 336
Special edition in Lithuanian: Chapter 15 Volume 007 P. 314 - 336
Special edition in Hungarian Chapter 15 Volume 007 P. 314 - 336
Special edition in Maltese: Chapter 15 Volume 007 P. 314 - 336
Special edition in Polish: Chapter 15 Volume 007 P. 314 - 336
Special edition in Slovak: Chapter 15 Volume 007 P. 314 - 336
Special edition in Slovene: Chapter 15 Volume 007 P. 314 - 336
Special edition in Bulgarian: Chapter 15 Volume 009 P. 142 - 164
Special edition in Romanian: Chapter 15 Volume 009 P. 142 - 164
Special edition in Croatian: Chapter 15 Volume 017 P. 56 - 78

In force

ELI: http://data.europa.eu/eli/dec/2003/33(1)/oj

32003D0033

Padomes Lēmums (2002. gada 19. decembris), ar ko nosaka kritērijus un procedūras atkritumu pieņemšanai poligonos saskaņā ar Direktīvas 1999/31/EK 16. pantu un II pielikumu

Oficiālais Vēstnesis L 011 , 16/01/2003 Lpp. 0027 - 0049
CS.ES Nodaļa 15 Sējums 07 Lpp. 314 - 336
ET.ES Nodaļa 15 Sējums 07 Lpp. 314 - 336
HU.ES Nodaļa 15 Sējums 07 Lpp. 314 - 336
LT.ES Nodaļa 15 Sējums 07 Lpp. 314 - 336
LV.ES Nodaļa 15 Sējums 07 Lpp. 314 - 336
MT.ES Nodaļa 15 Sējums 07 Lpp. 314 - 336
PL.ES Nodaļa 15 Sējums 07 Lpp. 314 - 336
SK.ES Nodaļa 15 Sējums 07 Lpp. 314 - 336
SL.ES Nodaļa 15 Sējums 07 Lpp. 314 - 336


Padomes lēmums

(2002. gada 19. decembris),

ar ko nosaka kritērijus un procedūras atkritumu pieņemšanai poligonos saskaņā ar Direktīvas 1999/31/EK 16. pantu un II pielikumu

(2003/33/EK)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes Direktīvu 1999/31/EK (1999. gada 26. aprīlis) par atkritumu poligoniem [1], un jo īpaši tās 16. pantu un II pielikumu,

tā kā:

(1) Atbilstoši Direktīvas 1999/31/EK 16. pantam Komisijai jāpieņem īpaši kritēriji un/vai testēšanas metodes un saistītās robežvērtības katrai poligonu kategorijai.

(2) Jāparedz procedūra, lai noteiktu atkritumu pieņemamību poligonos.

(3) Jānosaka robežvērtības un citi kritēriji atkritumiem, kurus pieņem dažādās poligonu kategorijās.

(4) Jānosaka testēšanas metodes, kuras izmanto, lai noteiktu atkritumu pieņemamību poligonos.

(5) No tehniskā viedokļa ir lietderīgi šī lēmuma pielikumā izklāstītos kritērijus un procedūras neattiecināt uz tiem ieguves rūpniecības radītajiem atkritumiem, kurus glabā uz vietas.

(6) Jāpiešķir dalībvalstīm pietiekoši īss pārejas posms, lai tās izveidotu vajadzīgo sistēmu šī lēmuma piemērošanai, kā arī dalībvalstīm var būt nepieciešams vēl viens īss pārejas posms, lai nodrošinātu robežvērtību piemērošanu.

(7) Šajā lēmumā paredzētie pasākumi nav saskaņā ar atzinumu, ko sniegusi komiteja, kura izveidota saskaņā ar 18. pantu Padomes Direktīvā 75/442/EEK (1975. gada 15. jūlijs) par atkritumiem [2]. Tādējādi Padomei ir jāpieņem šie pasākumi saskaņā ar minētās direktīvas 18. panta 4. punktu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Šajā lēmumā nosaka kritērijus un procedūras atkritumu pieņemšanai poligonos atbilstoši Direktīvā 1999/31/EK un jo īpaši tās II pielikumā izklāstītajiem principiem.

2. pants

Dalībvalstis piemēro šī lēmuma pielikuma 1. iedaļā izklāstīto procedūru, lai noteiktu atkritumu pieņemamību poligonos.

3. pants

Dalībvalstis nodrošina, ka atkritumus pieņem poligonā tikai tad, ja tie atbilst attiecīgās poligonu kategorijas pieņemšanas kritērijiem, kas izklāstīti šī lēmuma pielikuma 2. iedaļā.

4. pants

Šī lēmuma pielikuma 3. iedaļā uzskaitītās paraugu ņemšanas un testēšanas metodes izmanto, lai noteiktu atkritumu pieņemamību poligonos.

5. pants

Neierobežojot jau pastāvošos Kopienas tiesību aktus, šī lēmuma pielikumā izklāstītos kritērijus un procedūras nepiemēro atkritumiem, kas rodas, veicot derīgo izrakteņu izpēti, ieguvi, apstrādi un uzglabāšanu, kā arī izmantojot karjeras, ja tos glabā uz vietas. Ja nav konkrētu Kopienas tiesību aktu, dalībvalstis piemēro savus kritērijus un procedūras.

6. pants

Visus labojumus, kas vajadzīgi šī lēmuma turpmākai atjaunināšanai atbilstoši zinātnes un tehnikas attīstībai, piemēram, robežvērtību sarakstos iekļauto parametru koriģēšanu un/vai atkritumu pieņemšanas kritēriju un robežvērtību izveidi nebīstamo atkritumu poligonu papildu apakškategorijās, pieņem Komisija, kurai palīdz komiteja, kas izveidota saskaņā ar Direktīvas 75/442/EEK 18. pantu.

7. pants

1. Šis lēmums stājas spēkā 2004. gada 16. jūlijā.

2. Dalībvalstis piemēro šī lēmuma pielikuma 2. iedaļā izklāstītos kritērijus līdz 2005. gada 16. jūlijam.

8. pants

Šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm.

Briselē, 2002. gada 19. decembrī

Padomes vārdā —

priekšsēdētāja

M. Fischer Boel

[1] OV L 182, 16.7.1999., 1. lpp.

[2] OV L 194, 25.7.1975., 39. lpp. Direktīva, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Lēmumu 96/350/EK (OV L 135, 6.6.1996., 32. lpp.).

--------------------------------------------------

PIELIKUMS

KRITĒRIJI UN PROCEDŪRAS ATKRITUMU PIEŅEMŠANAI POLIGONOS

Ievads

Šis pielikums nosaka vienotu atkritumu klasifikācijas un pieņemšanas procedūru atbilstoši Direktīvas 1999/31/EK par atkritumu poligoniem ("Poligonu direktīva") II pielikumam.

Saskaņā ar Līguma 176. pantu dalībvalstis drīkst paturēt spēkā vai ieviest daudz stingrākus aizsardzības pasākumus nekā tie, kas noteikti šajā pielikumā, ar noteikumu, ka šādi pasākumi ir saderīgi ar Līgumu. Par šādiem pasākumiem paziņo Komisijai. Tas varētu būt īpaši svarīgi attiecībā uz 2. iedaļā minētajām kadmija un dzīvsudraba robežvērtībām. Dalībvalstis var arī ieviest robežvērtības sastāvdaļām, kas nav minētas 2. iedaļā.

Šī pielikuma 1. iedaļa paredz procedūru, lai noteiktu atkritumu pieņemamību poligonos. Šī procedūra sastāv no pamatraksturojuma, atbilstības testēšanas un pārbaudes uz vietas, kā formulēts Poligonu direktīvas II pielikuma 3. iedaļā.

Šī pielikuma 2. iedaļa nosaka pieņemšanas kritērijus katrai poligonu kategorijai. Atkritumus var pieņemt poligonā tikai tad, ja tie atbilst attiecīgās poligonu kategorijas pieņemšanas kritērijiem, kā noteikts šī pielikuma 2. iedaļā.

Šā pielikuma 3. iedaļā ir uzskaitītas atkritumu paraugu ņemšanai un testēšanai izmantojamās metodes.

A papildinājums nosaka pazemes krātuvēm veicamo drošības novērtējumu.

B papildinājums ir informatīvs pielikums, kas sniedz pārskatu par šajā direktīvā pieejamajām poligonu iespējām un min nebīstamo atkritumu poligonu iespējamā iedalījuma apakškategorijās piemērus.

1. PROCEDŪRA ATKRITUMU PIEŅEMŠANAI POLIGONOS

1.1. Pamatraksturojums

Pamatraksturojums ir pirmais pasākums pieņemšanas procedūrā un, apkopojot visu vajadzīgo informāciju par atkritumu drošu apglabāšanu ilgtermiņā, veido atkritumu pilnu raksturojumu. Pamatraksturojums vajadzīgs katram atkritumu veidam.

1.1.1. Pamatraksturojuma uzdevumi

a) Pamatinformācija par atkritumiem (veids un izcelsme, sastāvs, konsistence, izskalojamība un, ja nepieciešamas un pieejamas, citas raksturīgākās īpašības);

b) pamatinformācija, lai izprastu atkritumu reakcijas poligonos un iespējas tos apstrādāt, kā noteikts Poligonu direktīvas 6. panta a) punktā;

c) atkritumu novērtēšana salīdzinājumā ar robežvērtībām;

d) galveno mainīgo lielumu (kritisko parametru) noteikšana atbilstības testēšanas vajadzībām un iespējas vienkāršot atbilstības testu (ievērojami samazinot mērāmo komponentu skaitu, taču tikai pēc vajadzīgās informācijas iesniegšanas). Raksturojums ļauj noteikt attiecību starp pamatraksturojumu un vienkāršotu testēšanas procedūru rezultātiem, kā arī atbilstības testu veikšanas biežumu.

Ja atkritumu pamatraksturojums liecina, ka atkritumi atbilst poligonu kategorijas kritērijiem, kā noteikts šī pielikuma 2. iedaļā, tad atkritumus uzskata par pieņemamiem šajā poligonu kategorijā. Ja tas tā nav, tad atkritumi nav pieņemami šajā poligonu kategorijā.

Atkritumu radītājs vai, viņa prombūtnes laikā, persona, kas atbildīga par atkritumu apsaimniekošanu, ir atbildīga par to, ka raksturojumā minētā informācija ir pareiza.

Apsaimniekotājs veic vajadzīgās informācijas uzskaiti laika posmā, kura ilgumu nosaka dalībvalsts.

1.1.2. Pamatprasības atkritumu pamatraksturojumam

a) Atkritumu avots un izcelsme;

b) informācija par procesu, kurā tiek radīti atkritumi (izejvielu un produktu apraksts un raksturojums);

c) saskaņā ar Poligonu direktīvas 6. panta a) punktu piemērotās atkritumu apstrādes apraksts vai arī pamatojums, kāpēc šāda apstrāde nav vajadzīga;

d) attiecīgā gadījumā, dati par atkritumu sastāvu un izskalošanas apstākļiem;

e) atkritumu izskats (smaka, krāsa, fiziskās īpašības);

f) kods atbilstoši Eiropas atkritumu sarakstam (Komisijas Lēmums 2001/118/EK) [1];

g) atkritumos izmesto spoguļu gadījumā — attiecībā uz bīstamajiem atkritumiem: attiecīgas bīstamās īpašības atbilstoši Padomes Direktīvas 91/689/EEK (1991. gada 12. decembris) par bīstamajiem atkritumiem [2] III pielikumam;

h) informācija, lai pierādītu, ka uz atkritumiem neattiecas Poligonu direktīvas 5. panta 3. punkta izņēmumi;

i) poligonu kategorija, kurā var pieņemt atkritumus;

j) vajadzības gadījumā poligonā ievērojamā papildu piesardzība;

k) pārbaude, lai noskaidrotu, vai atkritumus var pārstrādāt vai reģenerēt.

1.1.3. Testēšana

Atkritumi parasti ir jātestē, lai iegūtu iepriekš minēto informāciju. Papildus izskalošanas apstākļiem ir jāzina vai ar testēšanas palīdzību jānosaka atkritumu sastāvs. Pamatraksturojuma mērķiem izmantojamajos testos vienmēr jāiekļauj tie, kuri izmantojami atbilstības testēšanā.

Raksturojuma saturs, nepieciešamo laboratorijas testu apjoms un saistība starp pamatraksturojumu un atbilstības testu ir atkarīga no atkritumu veida. Var izšķirt:

a) atkritumus, kuri regulāri rodas vienā un tajā pašā procesā;

b) atkritumus, kas rodas neregulāri.

Raksturojumi, kas izklāstīti a) un b) punktā, sniedz informāciju, kuru var tieši salīdzināt ar attiecīgās poligonu kategorijas atkritumu pieņemšanas kritērijiem un, papildus tam, var sniegt informatīvu aprakstu (piem., par sadzīves atkritumu uzglabāšanas sekām).

a) Atkritumi, kas regulāri rodas vienā un tajā pašā procesā

Tie ir konkrēti atkritumi ar noturīgām īpašībām, kuri regulāri rodas vienā un tajā pašā procesā, ja:

- ir labi zināms objekts un process, kurā rodas atkritumi, kā arī ir skaidri noteikti procesā izmantojamie izejmateriāli un pats process,

- objekta apsaimniekotājs sniedz visu vajadzīgo informāciju un informē poligona apsaimniekotāju par izmaiņām procesā (jo īpaši par izejmateriālu izmaiņām).

Process bieži vien notiek vienā objektā. Atkritumi var būt arī no dažādiem objektiem, ja tos var identificēt kā vienotu plūsmu ar kopējām pazīmēm zināmās robežās (piem., smagie pelni, kas paliek pāri pēc sadzīves atkritumu sadedzināšanas).

Pamatraksturojumu šiem atkritumiem veido 1.1.2. iedaļā uzskaitītās pamatprasības un jo īpaši šādas:

- atsevišķu atkritumu sastāvs,

- to raksturīgāko īpašību virkne un mainība,

- vajadzības gadījumā, atkritumu izskalojamība, kuru nosaka ar partijas izskalošanas testu un/vai ar perkolācijas testu un/vai ar pH atkarības testu,

- regulāra galveno mainīgo lielumu testēšana.

Ja atkritumi rodas vienā un tajā pašā procesā dažādos objektos, jāsniedz informācija par novērtēšanas jomu. Tādējādi ir jāveic pietiekošs mērījumu skaits, lai parādītu atkritumu raksturīgāko īpašību virkni un mainību. Šos atkritumus var uzskatīt par raksturotiem un tos pakļauj tikai atbilstības testēšanai, ja vien nenotiek ievērojamas izmaiņas reģenerācijas procesā.

To atkritumu gadījumā, kas radušies vienā un tajā pašā procesā un vienā un tajā pašā objektā, mērījumu rezultāti var parādīt tikai nenozīmīgas izmaiņas atkritumu īpašībās salīdzinājumā ar attiecīgajām robežvērtībām. Šos atkritumus var uzskatīt par raksturotiem un tādējādi tos pakļauj tikai atbilstības testēšanai, ja vien nenotiek nozīmīgas izmaiņas reģenerācijas procesā.

Īpašības, kas piemīt atkritumiem no atkritumu sakraušanas vai sajaukšanas iekārtām, no atkritumu iekraušanas vietām vai jaukto atkritumu plūsmai no atkritumu savācējiem, var ievērojami atšķirties. Tas jāņem vērā pamatraksturojumā. Uz šādiem atkritumiem attiecas b) punkts.

b) Atkritumi, kas rodas neregulāri

Šie atkritumi rodas neregulāri vienā un tajā pašā procesā un vienā un tajā pašā objektā un neveido daļu no labi raksturotas atkritumu plūsmas. Jāraksturo katra partija, ko veido no šādiem atkritumiem. Pamatraksturojumā iekļauj šī raksturojuma pamatprasības. Tā kā jāraksturo katra radīto atkritumu partija, nav vajadzīga atbilstības testēšana.

1.1.4. Gadījumi, kad nav vajadzīga testēšana

Var iztikt bez pamatraksturojumam nepieciešamās testēšanas šādos gadījumos:

a) atkritumi ir minēti to atkritumu sarakstā, kuriem nav vajadzīga testēšana, kā minēts šī pielikuma 2. iedaļā;

b) visa pamatraksturojumam vajadzīgā informācija ir zināma un pienācīgi pamatota, lai pilnībā atbilstu kompetentās iestādes prasībām;

c) daži atkritumu veidi, attiecībā uz kuriem ir grūti faktiski veikt testus vai nav pieejamas attiecīgas testēšanas procedūras un pieņemšanas kritēriji. Šis gadījums ir jāpamato un jādokumentē, iekļaujot iemeslus par to, kāpēc atkritumus uzskata par pieņemamiem šajā poligonu kategorijā.

1.2. Atbilstības testēšana

Ja atkritumus uzskata par pieņemamiem konkrētā poligonu kategorijā pamatojoties uz pamatraksturojumu atbilstoši 1. iedaļai, šos atkritumus tūlīt pēc tam pakļauj atbilstības testēšanai, lai noteiktu, vai tie atbilst pamatraksturojuma rezultātiem un attiecīgiem pieņemšanas kritērijiem, kā noteikts 2. iedaļā.

Atbilstības testēšanas uzdevums ir periodiski pārbaudīt atkritumu plūsmu, kas rodas regulāri.

Attiecīgie pārbaudāmie parametri ir noteikti pamatraksturojumā. Šiem parametriem jābūt saistītiem ar pamatraksturojuma informāciju; ir vajadzīga tikai kritisko parametru (galveno mainīgo lielumu) pārbaude, kā noteikts pamatraksturojumā. Testēšanai jāparāda, ka atkritumi atbilst kritisko parametru robežvērtībām.

Atbilstības testēšanā izmanto vienu vai vairākus tādus testus, ko izmanto pamatraksturojuma vajadzībām. Testēšana sastāv vismaz no partijas izskalošanas testa. Šim nolūkam izmanto 3. iedaļā uzskaitītās metodes.

Atkritumi, kas atbrīvoti no 1.1.4. iedaļas a) punktā un 1.1.4. iedaļas c) punktā minētajām pamatraksturojuma testēšanas prasībām, ir atbrīvoti arī no atbilstības testēšanas. Tomēr to atbilstība pamatraksturojuma informācijai jāpārbauda tādā veidā, kas nav saistīts ar testiem.

Atbilstības testēšanu veic vismaz reizi gadā un apsaimniekotājam jebkurā gadījumā jānodrošina, ka atbilstības testēšanu veic tik bieži un tādā apjomā, kā noteikts pamatraksturojumā.

Testēšanas rezultātu uzskaiti veic un glabā laika posmā, kura ilgumu nosaka dalībvalsts.

1.3. Pārbaude uz vietas

Katru poligonā nogādāto atkritumu kravu vizuāli pārbauda pirms un pēc izkraušanas. Pārbauda vajadzīgo dokumentāciju.

Atkritumiem, kurus glabā atkritumu radītājs savā poligonā, šo pārbaudi var veikt nosūtīšanas vietā.

Atkritumus var pieņemt poligonā, ja tie ir tie paši, uz kuriem attiecas pamatraksturojums un atbilstības testēšana, un tie ir aprakstīti pavaddokumentos. Ja tas tā nav, atkritumus nedrīkst pieņemt.

Dalībvalstis nosaka testēšanas prasības pārbaudei uz vietas, vajadzības gadījumā, iekļaujot ātro pārbaudes metodi.

Piegādes laikā periodiski ņem paraugus. Šos paraugus pēc atkritumu pieņemšanas glabā laika posmā, kura ilgumu nosaka dalībvalsts (ne mazāk kā viens mēnesis; skat. Poligonu direktīvas 11.panta b) punktu).

2. ATKRITUMU PIEŅEMŠANAS KRITĒRIJI

Šajā iedaļā izklāstīti kritēriji atkritumu pieņemšanai katrā no poligonu kategorijām, ieskaitot kritērijus atkritumu pieņemšanai pazemes krātuvēs.

Dažos gadījumos ir pieļaujamas līdz trīs reizes augstākas robežvērtības konkrētiem parametriem, kas uzskaitīti šajā iedaļā (izņemot izšķīdušu organisko oglekli (DOC) 2.1.2.1, 2.2.2, 2.3.1. un 2.4.1. iedaļā, BTEX, PCB un minerāleļļu 2.1.2.2. iedaļā, kopējo organisko oglekli (TOC) un pH 2.3.2. iedaļā un zudumus aizdedzinot (LOI) un/vai TOC 2.4.2. iedaļā, kā arī ierobežojot iespējamo TOC robežvērtību pieaugumu 2.1.2.2. iedaļā līdz ne vairāk kā divām reizēm), ja:

- kompetentā iestāde izsniedz saņēmējpoligonam atļauju pieņemt konkrētus atkritumus, katru gadījumu izskatot atsevišķi un ņemot vērā poligona un tā apkārtnes īpašības, un

- emisijas (ieskaitot infiltrātu) no poligona, ņemot vērā šajā iedaļā minēto konkrēto parametru ierobežojumus un saskaņā ar riska novērtējumu, neradīs papildu draudus videi.

Dalībvalstis ziņo Komisijai par to atļauju skaitu, kas gadā izsniegtas saskaņā ar šo noteikumu. Ziņojumus nosūta Komisijai ik pēc trīs gadiem kā daļu no ziņojuma par Poligonu direktīvas īstenošanu saskaņā ar tās 15. pantā noteiktajām specifikācijām.

Dalībvalstis nosaka kritērijus atkritumu atbilstībai šajā iedaļā izklāstītajām robežvērtībām.

2.1. Kritēriji inertu atkritumu poligoniem

2.1.1. To atkritumu saraksts, kuri ir pieņemami inerto atkritumu poligonos bez testēšanas

Atkritumi turpmāk norādītajā īsajā sarakstā ir uzskatāmi par atbilstošiem Poligonu direktīvas 2. panta e) punktā minētās inerto atkritumu definīcijas kritērijiem un 2.1.2. iedaļā uzskaitītajiem kritērijiem. Šos atkritumus var pieņemt inerto atkritumu poligonā bez testēšanas.

Atkritumiem jāveido viena plūsma (tikai no viena avota), kas sastāv no viena veida atkritumiem. Dažādus atkritumus, kas minēti sarakstā, var pieņemt kopā ar noteikumu, ka tie ir no viena un tā paša avota.

Ja pastāv aizdomas par piesārņojumu (vai nu pēc vizuālas pārbaudes, vai arī zinot atkritumu izcelsmi), jāpiemēro testēšana vai jāatsakās pieņemt atkritumus. Ja sarakstā uzskaitītie atkritumi ir piesārņoti vai satur citus materiālus vai vielas, piemēram, metālus, azbestu, plastmasas, ķimikālijas utt., tādā apjomā, kas attiecīgi palielina ar atkritumiem saistītu risku, lai pamatotu to apglabāšanu citās poligonu kategorijās, šos atkritumus nevar pieņemt inerto atkritumu poligonā.

Ja pastāv šaubas par to, vai atkritumi atbilst inerto atkritumu definīcijai saskaņā ar Poligonu direktīvas 2. panta e) punktu un šī pielikuma 2.1.2. iedaļā uzskaitītajiem kritērijiem, vai arī ir šaubas par atkritumu piesārņojuma neesamību, jāpiemēro testēšana. Šim nolūkam izmanto 3. iedaļā uzskaitītās metodes.

Eiropas atkritumu kods (EWC) | Apraksts | Ierobežojumi |

101103 | Stikla šķiedras atkritumi | Tikai bez organiskām saistvielām |

150107 | Stikla tara, stikls | |

170101 | Betons | Tikai atlasītie būvdarbos un ēku nojaukšanā radušies atkritumi [3] |

170102 | Ķieģeļi | Tikai atlasītie būvdarbos un ēku nojaukšanā radušies atkritumi [3] |

170103 | Flīzes, dakstiņi un keramika | Tikai atlasītie būvdarbos un ēku nojaukšanā radušies atkritumi [3] |

170107 | Betona, ķieģeļu, flīžu, dakstiņu un keramikas maisījumi | Tikai atlasītie būvdarbos un ēku nojaukšanā radušies atkritumi [3] |

170202 | Stikls | |

170504 | Augsne un akmeņi | Izņemot augsnes virskārtu un kūdru; izņemot augsni un akmeņus no piesārņotām vietām |

191205 | Stikls | |

200102 | Stikls | Tikai atsevišķi savākts stikls |

200202 | Augsne un akmeņi | Tikai no dārzu un parku atkritumiem; izņemot augsnes virskārtu un kūdru |

Atkritumus, kas nav uzskaitīti šajā sarakstā, pakļauj testēšanai, kā noteikts saskaņā ar 1. iedaļu, lai noteiktu, vai tie atbilst inerto atkritumu poligonos pieņemamo atkritumu kritērijiem, kā noteikts 2.1.2. iedaļā.

2.1.2. Inerto atkritumu poligonos pieņemamo atkritumu robežvērtības

2.1.2.1. Izskalošanas robežvērtības

Turpmāk minētās izskalošanas robežvērtības piemēro inerto atkritumu poligonos pieņemamajiem atkritumiem, un tos aprēķina pēc šķidro un cieto vielu attiecības (L/S) 2 l/kg vai 10 l/kg kopējā izplūdē un tieši izsaka mg/l attiecībā uz C0 (pirmais perkolācijas testa eluāts — L/S = 0,1 l/kg). Dalībvalstis nosaka, kuras testēšanas metodes (skat. 3. iedaļu) un tabulā minētās atbilstošās robežvērtības jāizmanto.

Sastāvdaļa | L/S = 2 l/kg | L/S = 10 l/kg | C0 (perkolācijas tests) |

mg/kg (sausna) | mg/kg (sausna) | mg/l |

As | 0,1 | 0,5 | 0,06 |

Ba | 7 | 20 | 4 |

Cd | 0,03 | 0,04 | 0,02 |

Cr (kopējais) | 0,2 | 0,5 | 0,1 |

Cu | 0,9 | 2 | 0,6 |

Hg | 0,003 | 0,01 | 0,002 |

Mo | 0,3 | 0,5 | 0,2 |

Ni | 0,2 | 0,4 | 0,12 |

Pb | 0,2 | 0,5 | 0,15 |

Sb | 0,02 | 0,06 | 0,1 |

Se | 0,06 | 0,1 | 0,04 |

Zn | 2 | 4 | 1,2 |

Hlorīds | 550 | 800 | 460 |

Fluorīds | 4 | 10 | 2,5 |

Sulfāts | 560 [4] | 1000 [4] | 1500 |

Fenola indekss | 0,5 | 1 | 0,3 |

DOC [5] | 240 | 500 | 160 |

TDS [6] | 2500 | 4000 | — |

2.1.2.2. Organisko vielu parametru kopējā satura robežvērtības

Papildus 2.1.2.1. iedaļā minētajām izskalošanas robežvērtībām, inertajiem atkritumiem jāatbilst šādām papildu robežvērtībām:

Parametrs | Robežvērtība mg/kg |

TOC (kopējais organiskā oglekļa daudzums) | 30000 [7] |

BTEX (benzols, toluols, etilbenzols un ksiloli) | 6 |

PCB (polihlorēts bifenils, 7 radniecīgas vielas) | 1 |

Minerāleļļa (C10 — C40) | 500 |

PAH (policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži) | Dalībvalstis nosaka robežvērtību |

2.2. Kritēriji nebīstamo atkritumu poligoniem

Dalībvalstis var izveidot nebīstamo atkritumu poligonu apakškategorijas.

Robežvērtības šajā pielikumā ir noteiktas tikai tiem nebīstamajiem atkritumiem, kuri ir apglabāti vienā nodalījumā ar stabiliem, nereaģējošiem bīstamajiem atkritumiem.

2.2.1. Atkritumi, kas pieņemami nebīstamo atkritumu poligonos bez testēšanas

Tādus sadzīves atkritumus atbilstoši Poligonu direktīvas 2. panta b) punktam, kuri ir klasificēti kā nebīstami Eiropas atkritumu saraksta 20. nodaļā, atsevišķi savāktas mājsaimniecības atkritumu nebīstamās frakcijas un tādus pašus citas izcelsmes nebīstamus materiālus var pieņemt nebīstamo atkritumu poligonos bez testēšanas.

Atkritumus nevar pieņemt, ja tie saskaņā ar Poligonu direktīvas 6. panta a) punktu nav tikuši pakļauti iepriekšējai apstrādei vai ja tie ir piesārņoti tādā apjomā, kas attiecīgi palielina ar atkritumiem saistīto risku, lai pamatotu to apglabāšanu citos poligonos.

Tos nevar pieņemt nodalījumos, kur tiek pieņemti stabili, nereaģējoši bīstamie atkritumi atbilstoši Poligonu direktīvas 6. panta c) punkta iii) daļai.

2.2.2. Robežvērtības nebīstamajiem atkritumiem

Turpmāk minētās robežvērtības piemēro granulētiem nebīstamajiem atkritumiem, kurus pieņem tajā pašā nodalījumā, kurā pieņem stabilus, nereaģējošus bīstamos atkritumus, un tos aprēķina pie L/S = 2 l/kg un L/S = 10 l/kg kopējā izplūdē un tieši izsaka mg/l attiecībā uz C0 (pirmajā perkolācijas testa eluātā uz L/S = 0,1 l/kg). Granulētie atkritumi iekļauj visus atkritumus, kas nav monolīti. Dalībvalstis nosaka, kuras testēšanas metodes (skat. 3. iedaļu) un tabulā minētās atbilstošās robežvērtības jāizmanto.

Sastāvdaļa | L/S = 2 l/kg | L/S = 10 l/kg | C0 (perkolācijas tests) |

mg/kg (sausna) | mg/kg (sausna) | mg/l |

As | 0,4 | 2 | 0,3 |

Ba | 30 | 100 | 20 |

Cd | 0,6 | 1 | 0,3 |

Cr (kopējais) | 4 | 10 | 2,5 |

Cu | 25 | 50 | 30 |

Hg | 0,05 | 0,2 | 0,03 |

Mo | 5 | 10 | 3,5 |

Ni | 5 | 10 | 3 |

Pb | 5 | 10 | 3 |

Sb | 0,2 | 0,7 | 0,15 |

Se | 0,3 | 0,5 | 0,2 |

Zn | 25 | 50 | 15 |

Hlorīds | 10000 | 15000 | 8500 |

Fluorīds | 60 | 150 | 40 |

Sulfāts | 10000 | 20000 | 7000 |

DOC [8] | 380 | 800 | 250 |

TDS [9] | 40000 | 60000 | — |

Dalībvalstis izveido kritērijus monolītajiem atkritumiem, lai nodrošinātu tādu pašu vides aizsardzības līmeni, kādu sasniedz ar iepriekš minētajām robežvērtībām.

2.2.3. Ģipša atkritumi

Nebīstamie materiāli uz ģipša bāzes jāapglabā tikai nebīstamo atkritumu poligonu nodalījumos, kur nepieņem bioloģiski noārdāmos atkritumus. Pielikuma 2.3.2. un 2.3.1. iedaļā minētās TOC un DOC robežvērtības piemēro atkritumiem, kurus apglabā kopā ar materiāliem uz ģipša bāzes.

2.3. Kritēriji bīstamajiem atkritumiem, kurus pieņem bīstamo atkritumu poligonos saskaņā ar 6. panta c) punkta iii) daļu

"Stabils un nereaģējošs" nozīmē to, ka atkritumu izskalošanas apstākļi nelabvēlīgi nemainīsies ilgtermiņā atbilstoši poligona plānojuma nosacījumiem vai paredzamiem negadījumiem:

- pašos atkritumos (piemēram, bioloģiskās noārdīšanās ceļā),

- apkārtējās vides apstākļu ilgtermiņa ietekmē (piemēram, ūdens, gaiss, temperatūra, mehāniskais spiediens),

- citu atkritumu ietekmē (ieskaitot tādus atkritumu produktus, kā infiltrāti un gāzes).

2.3.1. Izskalošanas robežvērtības

Turpmāk minētos izskalošanas robežvērtības piemēro granulētiem bīstamajiem atkritumiem, kurus pieņem nebīstamo atkritumu poligonos, un tos aprēķina pie L/S = 2 un L/S = 10 l/kg kopējā izplūdē un tieši izsaka mg/l attiecībā uz C0 (pirmajā perkolācijas testa eluātā pie L/S = 0,1 l/kg). Granulētie atkritumi iekļauj visus atkritumus, kas nav monolīti. Dalībvalstis nosaka, kuras testēšanas metodes un tabulā minētās atbilstošās robežvērtības jāizmanto.

Sastāvdaļa | L/S = 2 l/kg | L/S = 10 l/kg | C0 (perkolācijas tests) |

mg/kg (sausna) | mg/kg (sausna) | mg/l |

As | 0,4 | 2 | 0,3 |

Ba | 30 | 100 | 20 |

Cd | 0,6 | 1 | 0,3 |

Cr (kopējais) | 4 | 10 | 2,5 |

Cu | 25 | 50 | 30 |

Hg | 0,05 | 0,2 | 0,03 |

Mo | 5 | 10 | 3,5 |

Ni | 5 | 10 | 3 |

Pb | 5 | 10 | 3 |

Sb | 0,2 | 0,7 | 0,15 |

Se | 0,3 | 0,5 | 0,2 |

Zn | 25 | 50 | 15 |

Hlorīds | 10000 | 15000 | 8500 |

Fluorīds | 60 | 150 | 40 |

Sulfāts | 10000 | 20000 | 7000 |

DOC [10] | 380 | 800 | 250 |

TDS [11] | 40000 | 60000 | — |

Dalībvalstis izveido kritērijus monolītajiem atkritumiem, lai nodrošinātu tādu pašu vides aizsardzības līmeni, kāds sasniegts ar iepriekš minētajām robežvērtībām.

2.3.2. Citi kritēriji

Papildus 2.3.1. iedaļā minētajām izskalošanas robežvērtībām, granulētiem atkritumiem jāatbilst šādiem papildu kritērijiem:

Parametrs | Robežvērtība |

TOC (kopējais organiskais ogleklis) | 5 % [12] |

pH | Vismaz 6 |

ANC (skābes neitralizēšanas spēja) | Jānovērtē |

Dalībvalstis nosaka kritērijus, lai nodrošinātu, ka atkritumiem ir pietiekama fizikālā stabilitāte un izturība.

Dalībvalstis ievieš kritērijus, lai nodrošinātu, ka bīstamie monolītie atkritumi ir stabili un nereaģējoši pirms pieņemšanas nebīstamo atkritumu poligonā.

2.3.3. Azbesta atkritumi

Celtniecības materiālus, kas satur azbestu un citus atbilstošus azbesta atkritumus, bez testēšanas var apglabāt nebīstamo atkritumu poligonos saskaņā ar Poligonu direktīvas 6. panta c) punkta iii) daļu.

Poligoniem, kas pieņem azbestu saturošus celtniecības materiālus vai citus atbilstošus azbesta atkritumus, jāatbilst šādām prasībām:

- atkritumi nesatur citas bīstamas vielas, izņemot saistīto azbestu un azbestšķiedras, kas saistītas ar saistvielu vai iepakotas plastmasā,

- poligons pieņem tikai azbestu saturošus celtniecības materiālus un citus atbilstošus azbesta atkritumus. Šos atkritumus var arī apglabāt nebīstamo atkritumu poligona atsevišķā nodalījumā, ja šis nodalījums ir pietiekoši noslēgts,

- lai izvairītos no šķiedru izplatīšanās, atkritumu uzglabāšanas teritoriju katru dienu un pirms katras presēšanas darbības pārklāj ar piemērotu materiālu un, ja atkritumi nav iepakoti, tos regulāri apsmidzina,

- lai izvairītos no šķiedru izplatīšanās, poligonam/nodalījumam uzklāj noslēdzošo virsējo pārsegu,

- neveic tādus darbus poligonā/nodalījumā, kuru rezultātā var izplūst azbestšķiedras (piem., caurumu urbšana),

- pēc poligona slēgšanas saglabā poligona/nodalījuma atrašanās vietas plānu, kurā ir norādīts, ka tur tiek glabāti azbesta atkritumi,

- veic attiecīgus pasākumus, lai ierobežotu iespējamo zemes izmantojumu pēc poligona slēgšanas un izvairītos no cilvēku saskarsmes ar atkritumiem.

Poligoniem, kas pieņem tikai azbestu saturošos celtniecības materiālus, Poligonu direktīvas I pielikuma 3.2. un 3.3. punktā noteiktās prasības var samazināt, ja ir izpildītas iepriekš minētās prasības.

2.4. Kritēriji atkritumiem, kurus pieņem bīstamo atkritumu poligonos

2.4.1. Izskalošanas robežvērtības

Turpmāk minētās robežvērtības piemēro granulētiem atkritumiem, kurus pieņem bīstamo atkritumu poligonos, un tos aprēķina pie L/S = 2 l/kg un L/S = 10 l/kg kopējā izplūdē un tieši izsaka mg/l attiecībā uz C0 (pirmajā perkolācijas testa eluātā pie L/S = 0,1 l/kg). Granulētie atkritumi iekļauj visus atkritumus, kas nav monolīti. Dalībvalstis nosaka, kuras testēšanas metodes un tabulā minētās atbilstošās robežvērtības jāizmanto.

Sastāvdaļa | L/S = 2 l/kg | L/S = 10 l/kg | C0 (perkolācijas tests) |

mg/kg (sausna) | mg/kg (sausna) | mg/l |

As | 6 | 25 | 3 |

Ba | 100 | 300 | 60 |

Cd | 3 | 5 | 1,7 |

Cr (kopējais) | 25 | 70 | 15 |

Cu | 50 | 100 | 60 |

Hg | 0,5 | 2 | 0,3 |

Mo | 20 | 30 | 10 |

Ni | 20 | 40 | 12 |

Pb | 25 | 50 | 15 |

Sb | 2 | 5 | 1 |

Se | 4 | 7 | 3 |

Zn | 90 | 200 | 60 |

Hlorīds | 17000 | 25000 | 15000 |

Fluorīds | 200 | 500 | 120 |

Sulfāts | 25000 | 50000 | 17000 |

DOC [13] | 480 | 1000 | 320 |

TDS [14] | 70000 | 100000 | — |

Dalībvalstis nosaka kritērijus monolītajiem atkritumiem, lai nodrošinātu tādu pašu vides aizsardzības līmeni, kāds sasniegts ar iepriekš minētajām robežvērtībām.

2.4.2. Citi kritēriji

Papildus 2.4.1. iedaļā minētajām izskalošanas robežvērtībām, bīstamajiem atkritumiem jāatbilst šādiem papildkritērijiem:

Parametrs | Robežvērtība |

LOI [15] | 10 % |

TOC [15] | 6 % [16] |

ANC (skābes neitralizēšanas spēja) | Jānovērtē |

2.5. Kritēriji pazemes krātuvēm

Lai pieņemtu atkritumus pazemes krātuvēs, ir jāveic konkrētās vietas drošības novērtējums, kā noteikts A pielikumā. Atkritumus var pieņemt tikai tad, ja tie atbilst konkrētās vietas drošības novērtējumam.

Inerto atkritumu pazemes krātuvēs var pieņemt tikai tos atkritumus, kas atbilst 2.1. iedaļā noteiktajiem kritērijiem.

Nebīstamo atkritumu pazemes krātuvēs var pieņemt tikai tos atkritumus, kas atbilst 2.2. iedaļā vai 2.3. iedaļā noteiktajiem kritērijiem.

Bīstamo atkritumu pazemes krātuvēs atkritumus var pieņemt tikai tad, ja tie atbilst konkrētās vietas drošības novērtējumam. Šajā gadījumā nepiemēro 2.4. iedaļā noteiktos kritērijus. Tomēr, atkritumiem piemēro pieņemšanas procedūru, kā noteikts 1. iedaļā.

3. PARAUGU ŅEMŠANAS UN TESTĒŠANAS METODES

Paraugu ņemšanu un testus pamatraksturojuma un atbilstības testēšanas vajadzībām veic neatkarīgas un kvalificētas personas un iestādes. Laboratorijām ir pieredze atkritumu testēšanā un analīžu veikšanā, un tām ir efektīva kvalitātes nodrošināšanas sistēma.

Dalībvalstis var nolemt, ka:

1. Paraugu ņemšanu var veikt atkritumu radītāji vai apsaimniekotāji saskaņā ar nosacījumu, ka pietiekoša neatkarīgu un kvalificētu personu vai iestāžu pārraudzība nodrošina šajā lēmumā noteikto mērķu sasniegšanu;

2. Atkritumu testēšanu var veikt atkritumu radītāji vai apsaimniekotāji, ja viņi ir izveidojuši atbilstošu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu, ieskaitot periodisku neatkarīgu testēšanu.

Kamēr CEN standarts nav pieejams kā formālais EN standarts, dalībvalstis izmanto vai nu savus standartus vai procedūras, vai arī CEN standarta projektu, ja tas ir sasniedzis prEN statusu.

Izmanto šādas metodes:

Paraugu ņemšana

Atkritumu paraugu ņemšanas (pamatraksturojuma, atbilstības testēšana un pārbaudes uz vietas) vajadzībām izveido paraugu ņemšanas plānu saskaņā ar CEN pašreiz izstrādāto paraugu ņemšanas standarta 1. daļu.

Atkritumu vispārējās īpašības

EN 13137 | TOC noteikšana atkritumos, dūņās un nogulsnēs |

prEN 14346 | Sausnas aprēķināšana, nosakot sausos pārpalikumus vai ūdens saturu |

Izskalošanas testēšana

prEN 14405 | Izskalošanas apstākļu pārbaude — Augšupejošās plūsmas perkolācijas tests (neorganisko sastāvdaļu augšupejošās plūsmas perkolācijas tests) |

EN 12457/1–4 | Izskalošana — Atbilstības testēšana, izskalojot granulētos atkritumus un dūņas: |

1. | daļa: L/S = 2 l/kg, daļiņas izmērs < 4 mm |

2. | daļa: L/S = 10 l/kg, daļiņas izmērs < 4 mm |

3. | daļa: L/S = 2 l/kg un 8 l/kg, daļiņas izmērs < 4 mm |

4. | daļa: L/S = 10 l/kg, daļiņas izmērs < 10 mm |

Neapstrādāto atkritumu šķīdināšanas stadija

EN 13657 | Šķīdināšanas stadija elementu aqua regia šķīstošās daļas turpmākai noteikšanai (cieto atkritumu daļējas šķīdināšanas stadija pirms elementārās analīzes, nešķeļot silikātu saistvielu) |

EN 13656 | Mikroviļņu stimulēta šķīdināšanas stadija ar florūdeņražskābes (HF), slāpekļskābes (HNO3) un sālsskābes (HCl) maisījumu elementu turpmākai noteikšanai (cieto atkritumu kopējā šķīdināšanas stadija pirms elementārās analīzes) |

Analīze

ENV 12506 | Eluātu analīze — pH, As, Ba, Cd, Cl, Co, Cr, CrVI, Cu, Mo, Ni, NO2, Pb, kopējā S, SO4, V un Zn noteikšana (cieto atkritumu un/vai to eluātu neorganisko sastāvdaļu analīze; lielākie elementi, mazākie elementi un mikroelementi) |

ENV 13370 | Eluātu analīze — amonija, AOX, vadītspējas, Hg, fenola indeksa, TOC, viegli atbrīvojamā CN, F noteikšana (cieto atkritumu un/vai to eluātu (anjonu) neorganisko sastāvdaļu analīze) |

prEN 14039 | Ogļūdeņraža satura noteikšana C10 — C40 diapazonā ar gāzu hromatogrāfijas palīdzību |

Šo sarakstu groza, līdzko ir pieejami vairāki CEN standarti.

Testu un analīžu vajadzībām, kurām (vēl) nav pieejamas CEN metodes, jāizmanto kompetento iestāžu apstiprinātas metodes.

[1] OV L 47, 16.2.2001., 1. lpp.

[2] OV L 377, 31.12.1991., 20. lpp. Direktīva, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 31/1994/EK (OV L 168, 2.7.1994., 28. lpp.).

[3] Atlasītie būvdarbos un ēku nojaukšanā radušies atkritumi: ar zemu cita veida materiālu saturu (piemēram, metāli, plastmasas, augsne, organiskās vielas, koksne, gumija u.c.). Jābūt zināmai atkritumu izcelsmei.Nepieņem būvdarbos un ēku nojaukšanā radušos atkritumus no celtnēm, kas piesārņoti ar bīstamām neorganiskām vai organiskām vielām, piemēram, sakarā ar ražošanas procesu celtnē, augsnes piesārņošanu, pesticīdu vai citu bīstamu vielu glabāšanu un izmantošanu utt., ja vien nav skaidri zināms, ka nojauktā celtne nebija ievērojami piesārņota.Nepieņem būvdarbos un ēku nojaukšanā radušos atkritumus no celtnēm, kas tika apstrādātas, pārklātas vai krāsotas ar materiāliem, kas satur lielus daudzumus bīstamu vielu.

[4] Ja atkritumi neatbilst šīm sulfāta robežvērtībām, tos joprojām var uzskatīt par atbilstošiem pieņemšanas kritērijiem, ja izskalošanas testā netiek pārsniegta kāda no šādām robežvērtībām: 1500 mg/l kā C0 pie L/S = 0,1 l/kg un 6000 mg/kg pie L/S = 10 l/kg. Būs jāizmanto perkolācijas tests, lai noteiktu robežvērtību pie L/S = 0,1 l/kg saskaņā ar sākotnējiem līdzsvara nosacījumiem, tā kā robežvērtību pie L/S = 10 l/kg var noteikt vai nu ar partijas izskalošanas testu, vai ar perkolācijas testu atbilstoši nosacījumiem, kas tuvi vietējam līdzsvaram.

[5] Ja atkritumu pašu pH vērtība neatbilst šīm DOC robežvērtībām, tos var arī pārbaudīt pie L/S = 10 l/kg un pH no 7,5 līdz 8,0. Atkritumus var uzskatīt par atbilstošiem DOC pieņemšanas kritērijiem, ja šīs noteikšanas rezultāts nepārsniedz 500 mg/kg. (Ir pieejams tādas metodes projekts, kuras pamatā ir prEN 14429).

[6] Var izmantot kopējo izšķīdušo cietvielu (TDS) robežvērtības kā alternatīvu sulfāta un hlorīda robežvērtībām .

[7] Attiecībā uz augsni kompetentā iestāde var pieļaut augstāku robežvērtību ar noteikumu, ka DOC 500 mg/kg robežvērtību sasniedz pie L/S = 10 l/kg vai nu pie augsnes pašas pH, vai arī pie pH vērtības no 7,5 līdz 8,0.

[8] Ja atkritumu pašu pH vērtība neatbilst DOC robežvērtībām, tos var arī pārbaudīt pie L/S = 10 l/kg un pH no 7,5 līdz 8,0. Atkritumus var uzskatīt par atbilstošiem DOC pieņemšanas kritērijiem, ja šīs noteikšanas rezultāts nepārsniedz 800 mg/kg. (Ir pieejams tādas metodes projekts, kuras pamatā ir prEN 14429).

[9] Var izmantot kopējo izšķīdušo cietvielu (TDS) robežvērtības kā alternatīvu sulfāta un hlorīda robežvērtībām.

[10] Ja atkritumu pašu pH vērtība neatbilst DOC robežvērtībām, tos var arī pārbaudīt pie L/S = 10 l/kg un pH no 7,5 līdz 8,0. Atkritumus var uzskatīt par atbilstošiem DOC pieņemšanas kritērijiem, ja šīs noteikšanas rezultāts nepārsniedz 800 mg/kg. (Ir pieejams tādas metodes projekts, kuras pamatā ir prEN 14429).

[11] Var izmantot kopējo izšķīdušo cietvielu (TDS) robežvērtības kā alternatīvu sulfāta un hlorīda robežvērtībām.

[12] Ja šī robežvērtība nav iegūta, tad kompetentā iestāde var pieļaut augstāku robežvērtību ar noteikumu, ka DOC 800 mg/kg robežvērtību sasniedz pie L/S = 10 l/kg vai nu pie materiāla paša pH, vai arī pie pH vērtības no 7,5 līdz 8,0.

[13] Ja atkritumu pašu pH vērtība neatbilst DOC robežvērtībām, tos var arī pārbaudīt pie L/S = 10 l/kg un pH no 7,5 līdz 8,0. Atkritumus var uzskatīt par atbilstošiem DOC pieņemšanas kritērijiem, ja šīs noteikšanas rezultāts nepārsniedz 1000 mg/kg. (Ir pieejams tādas metodes projekts, kuras pamatā ir prEN 14429).

[14] Var izmantot kopējo izšķīdušo cietvielu (TDS) robežvērtības kā alternatīvu sulfāta un hlorīda robežvērtībām.

[15] Jāizmanto vai nu LOI, vai arī TOC.

[16] Ja šī robežvērtība nav sasniegta, tad kompetentā iestāde var pieļaut augstāku robežvērtību ar noteikumu, ka DOC1000 mg/kg robežvērtību sasniedz pie L/S = 10l/kg vai nu pie materiāla paša pH, vai arī pie pH vērtības no 7,5 līdz 8,0.

--------------------------------------------------

Top