–

“Cityland” EOOD vārdā – B. Velev, advokat,

–

Direktor na Direktsia “Obzhalvane i danachno‑osiguritelna praktika” – Veliko Tarnovo vārdā – B. M. Nikolov,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Carlin un D. Drambozova, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2017. gada 5. decembra Direktīvu (ES) 2017/2455 (OV 2017, L 348, 7. lpp.) (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”), 213. un 273. pantu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar strīdu starp “Cityland” EOOD un Direktor na Direktsia “Obzhalvane i danachno‑osiguritelna praktika” – Veliko Tarnovo (Veliko Tarnovas Pārsūdzību un nodokļu jomas prakses direkcijas direktors, Bulgārija; turpmāk tekstā – “direktors”) par Cityland svītrošanu no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) reģistra.

3

PVN direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts, kādi darījumi tiek aplikti ar PVN.

4

Šīs direktīvas 213. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Katrs nodokļa maksātājs paziņo, kad sākas, mainās vai beidzas tā darbība kā nodokļa maksātāja darbība.”

5

Minētās direktīvas 214. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ar individuālu numuru identificē šādas personas:

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas 273. pants ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļa maksātāji, ar noteikumu, ka šādi pienākumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.

Pirmajā daļā paredzēto izvēles iespēju nevar izmantot tam, lai noteiktu citus ar rēķinu sagatavošanu saistītus pienākumus papildus tiem, kas noteikti 3. nodaļā.”

7

PVN direktīvas XII sadaļā ir 6. nodaļa, kurā iekļauta 2. iedaļa “Īpašs režīms pakalpojumiem, ko sniedz nodokļa maksātāji, kuri neveic uzņēmējdarbību [Eiropas] Kopienā”, un tajā ietilpst šīs direktīvas 362. un 363. pants.

8

Minētās direktīvas 362. pantā ir noteikts:

“Identifikācijas dalībvalsts piešķir nodokļa maksātājam, kas neveic uzņēmējdarbību Kopienā, individuālu PVN identifikācijas numuru šā īpašā režīma piemērošanas nolūkos un paziņo to viņam elektroniski. [..]”

9

Šīs pašas direktīvas 363. pants ir formulēts šādi:

“Turpmāk norādītajos gadījumos identifikācijas dalībvalsts svītro nodokļa maksātāju [kas neveic uzņēmējdarbību Kopienā] no identifikācijas reģistra:

[..]

10

Šīs direktīvas 6. nodaļā ietverta 4. iedaļa “Īpašs režīms no trešām teritorijām vai trešām valstīm importētu preču tālpārdošanai”, kurā ir iekļauts PVN direktīvas 369.q un 369.r pants.

11

Šīs direktīvas 369.q pantā ir noteikts:

“1.   Identifikācijas dalībvalsts piešķir nodokļa maksātājam, kas izmanto šo īpašo režīmu, individuālu PVN identifikācijas numuru šā īpašā režīma piemērošanas nolūkos un paziņo to viņam elektroniski.

[..]

4.   PVN identifikācijas numuru, kas piešķirts saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu, izmanto vienīgi šā īpašā režīma nolūkos.”

12

Minētās direktīvas 369.r pantā ir paredzēts:

“1.   Identifikācijas dalībvalsts svītro nodokļa maksātāju, kas neizmanto starpnieku, no identifikācijas reģistra šādos gadījumos:

[..]

13

Saskaņā ar Zakon za danak varhu dobavenata stoynost (Pievienotās vērtības nodokļa likums, 2006. gada 4. augustaDV Nr. 63) – redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “PVN likums”), – 106. pantu:

“(1)   Izslēgšana no reģistra (svītrošana no reģistra) saskaņā ar šo likumu ir process, pēc kura personai no brīža, kad tā ir svītrota no reģistra, vairs nav tiesību rēķinā norādīt PVN un atskaitīt priekšnodokli, izņemot, ja šajā likumā ir noteikts citādi.

(2)   Izslēgšana no reģistra notiek:

14

PVN likuma 176. pantā ir paredzēts:

“Kompetentais ieņēmumu dienests var atteikties reģistrēt personu vai izbeigt tās reģistrāciju, ja šī persona:

[..]

[..].”

15

PVN likuma papildu noteikumu 1. punktā ir noteikts:

“Šajā likumā ir izmantoti šādi termini:

[..]

[..]”

16

Cityland ir saskaņā ar Bulgārijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas būvniecības jomā darbojās līdz 2019. gadam.

17

2022. gadā šajā sabiedrībā tika veikta nodokļu revīzija, kuras noslēgumā organ po prihodite pri Teritorialna direktsia na Natsionalnata agentsia za prihodite Veliko Tarnovo (Valsts ieņēmumu aģentūras Veliko Tarnovas teritoriālās direkcijas Ieņēmumu nodaļa, Bulgārija) ar 2022. gada 27. septembra lēmumu šo sabiedrību svītroja no PVN reģistra saskaņā ar PVN likuma 176. panta 3. punktu.

18

Proti, šī nodaļa secināja, ka minētā sabiedrība sistemātiski nav ievērojusi PVN likumā noteiktos pienākumus, tas ir, nav samaksājusi deklarēto un maksājamo PVN kopumā par pieciem taksācijas periodiem no 2013. gada 1. septembra līdz 2018. gada 30. jūnijam.

19

Ar 2022. gada 19. decembra lēmumu direktors apstiprināja 2022. gada 27. septembra lēmumu.

20

Šajā lēmumā viņš konstatēja, ka Cityland nesamaksātie PVN parādi ir 4144,59 Bulgārijas levas (BGN) par 2013. gada septembra taksācijas periodu, 0,46 BGN par 2017. gada maija taksācijas periodu, 365,50 BGN par 2018. gada marta taksācijas periodu, 49,66 BGN par 2018. gada aprīļa taksācijas periodu un 27506,73 BGN par 2018. gada jūnija taksācijas periodu.

21

Procedūrā, kuras noslēgumā pieņemts šis lēmums, Cityland apgalvoja, ka attiecīgais PVN, kas bija deklarēts, bet netika samaksāts, attiecas uz “Terem Ivaylo” EOOD izrakstītajiem rēķiniem, kuri bija tiesvedības priekšmets, jo tā nebija samaksājusi šajos rēķinos norādīto PVN. Pēc tam, kad Cityland bija apstrīdējusi pirmās instances nodokļu iestādes izdarītos konstatējumus, direktors esot secinājis, ka attiecīgais maksājamais PVN 2022. gada 27. oktobrī ir samaksāts un vēl jāmaksā tikai procenti – 6264,02 BGN.

22

Cityland cēla prasību par 2022. gada 19. decembra lēmumu Administrativen sad Veliko Tarnovo (Veliko Tarnovas Administratīvā tiesa, Bulgārija), kas ir iesniedzējtiesa. Šai tiesai ir šaubas par Bulgārijas tiesiskā regulējuma, kurā paredzēta iespēja izslēgt sabiedrību no PVN reģistra, atbilstību Savienības tiesībām, jo PVN direktīvā neesot paredzēta iespēja izslēgt nodokļa maksātāju no PVN sistēmas.

23

Proti, Bulgārijas tiesiskajā regulējumā neesot noteikts kompetento nodokļu iestāžu pienākums pilnībā pārbaudīt nodokļa maksātāja rīcību, lai secinātu, ka pastāv nodokļu ieņēmumu risks un krāpšanas nodokļu jomā iespējamība. Gluži pretēji, ar to vien, ka tiek konstatēti trīs formāli PVN noteikumu pārkāpumi, it īpaši novēlota nodokļu deklarācijas iesniegšana, novēlota PVN samaksa vai novēlota PVN rēķina sagatavošana, esot pietiekami, lai šādu nodokļa maksātāju izslēgtu no PVN sistēmas.

24

Šajā gadījumā kompetentās nodokļu iestādes esot konstatējušas Cityland izdarīto pārkāpumu sistemātisko raksturu, ņemot vērā gandrīz desmit gadus ilgu nepārtrauktu laikposmu, kā arī pārkāpumus, kas attiecas uz nenozīmīgām nesamaksātā PVN summām, piemēram, attiecībā uz 2017. gadu – 0,46 BGN.

25

Šādos apstākļos Administrativen sad Veliko Tarnovo (Veliko Tarnovas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Ar uzdotajiem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 213. panta 1. punkta pirmā daļa un 273. pants, kā arī tiesiskās drošības un samērīguma principi jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, kā to interpretē nodokļu iestādes un valsts tiesas, kompetentajai nodokļu iestādei paredzēta iespēja izslēgt no PVN reģistra nodokļa maksātāju, pamatojoties uz to, ka tas nav izpildījis savus pienākumus saistībā ar PVN, bet nav prasīts izvērtēt izdarīto pārkāpumu raksturu un attiecīgā nodokļa maksātāja rīcību.

27

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, jāatgādina, ka saskaņā ar PVN direktīvas 213. panta 1. punkta pirmo daļu katram nodokļa maksātājam jāpaziņo, kad sākas, mainās vai beidzas tā nodokļa maksātāja darbība. Šīs direktīvas 214. panta 1. punktā paredzēts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka nodokļa maksātāji tiek identificēti ar individuālu numuru.

28

Minētās direktīvas 214. pantā paredzētās nodokļa maksātāju identifikācijas galvenais mērķis ir nodrošināt pienācīgu PVN sistēmas darbību. Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka PVN identifikācijas numura piešķiršana sniedz pierādījumu par nodokļa maksātāja statusu nodokļu jomā PVN piemērošanas nolūkā un vienkāršo nodokļa maksātāju kontroli pareizas nodokļa iekasēšanas nolūkā (spriedums, 2013. gada 14. marts, Ablessio, C‑527/11, EU:C:2013:168, 18. un 19. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

29

Turklāt PVN identifikācijas numurs ir svarīgs pierādījums veiktajiem darījumiem. Vairākās PVN direktīvas normās, kas attiecas tostarp uz rēķinu piesūtīšanu, deklarāciju iesniegšanu un kopsavilkuma paziņojuma sniegšanu, prasīts, ka šim nodokļa maksātāja, preču pircēja vai pakalpojumu saņēmēja identifikācijas numuram noteikti jābūt minētam šajos dokumentos (spriedums, 2013. gada 14. marts, Ablessio, C‑527/11, EU:C:2013:168, 20. punkts).

30

Tiesa ir nospriedusi, ka, pirmkārt, no PVN direktīvas 213. un 214. panta izriet, ka dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, veicot pasākumus, lai nodrošinātu nodokļa maksātāju identifikāciju PVN mērķiem, un, otrkārt, šī rīcības brīvība nevar būt neierobežota. Kaut arī dalībvalsts drīkst atteikties nodokļa maksātājam piešķirt individuālu numuru, šāda iespēja nevar tikt īstenota bez likumīga iemesla (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 14. marts, Ablessio, C‑527/11, EU:C:2013:168, 22. un 23. punkts, kā arī 2021. gada 18. novembris, Promexor Trade, C‑358/20, EU:C:2021:936, 41. punkts).

31

Savukārt attiecībā uz tādu pasākumu veikšanu, kuru mērķis ir svītrot iepriekš piešķirtos PVN identifikācijas numurus, jāprecizē, ka PVN direktīvā nav noteikumu, kas vispārīgi ļautu dalībvalstīm valsts tiesiskajā regulējumā paredzēt svītrošanu no PVN reģistra.

32

Protams, šīs direktīvas 363. un 369.r pantā paredzēti gadījumi, kad dalībvalsts svītro nodokļa maksātāju no identifikācijas reģistra, kas paredzēts saskaņā ar īpašo režīmu, kurš piemērojams pakalpojumiem, ko sniedz nodokļa maksātāji, kuri neveic uzņēmējdarbību Savienības teritorijā, vai saskaņā ar īpašo režīmu no trešām teritorijām vai trešām valstīm importētu preču tālpārdošanai. Šāda svītrošana it īpaši notiek tad, ja nodokļa maksātājs sistemātiski neievēro noteikumus, kas attiecas uz konkrēto īpašo režīmu. Tomēr šāda svītrošana attiecas nevis uz PVN identifikācijas numuru, kas piešķirts saskaņā ar minētās direktīvas 214. pantu, bet gan tikai uz identifikācijas numuru, kas nodokļa maksātājam piešķirts šo īpašo režīmu vajadzībām, kā izriet no šīs direktīvas 362. un 369.q panta.

33

Tomēr, pirmkārt, Padomes Regulas (ES) Nr. 904/2010 (2010. gada 7. oktobris) par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (OV 2010, L 268, 1. lpp.) 17. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 23. pantā ir atsauce uz piešķirtajiem PVN identifikācijas numuriem, kas vairs nav derīgi, it īpaši numuriem, kas svītroti, ja personas sniegušas nepatiesus datus, lai iegūtu PVN identifikāciju, vai nav ziņojušas par izmaiņām savos datos.

34

Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru no PVN direktīvas 2. un 273. panta kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums pieņemt visus atbilstošos normatīvos un administratīvos pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgajā teritorijā maksājamā PVN iekasēšanu pilnā apjomā, un jāapkaro krāpšana (spriedumi, 2018. gada 2. maijs, Scialdone, C‑574/15, EU:C:2018:295, 26. punkts, un 2023. gada 17. maijs, Cezam, C‑418/22, EU:C:2023:418, 26. punkts).

35

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru dalībvalstīm ir leģitīma interese veikt atbilstošus pasākumus, lai aizsargātu savas finanšu intereses, un cīņa pret krāpšanu, nodokļa nemaksāšanu, kā arī iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu ir PVN direktīvā atzīts un apstiprināts mērķis (spriedums, 2013. gada 14. marts, Ablessio, C‑527/11, EU:C:2013:168, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Ņemot vērā šī sprieduma 30.–35. punktā minētās tiesību normas un judikatūru, jāuzskata, ka, īstenojot savu rīcības brīvību attiecībā uz pasākumu veikšanu, lai nodrošinātu pareizu nodokļa iekasēšanu un novērstu krāpšanu, dalībvalstis vajadzības gadījumā var paredzēt nodokļa maksātāja svītrošanu no PVN reģistra.

37

Ciktāl no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikta nodokļa maksātāja izslēgšana no PVN reģistra, paredzēts kā sods, kas šim nodokļa maksātājam uzlikts par savu pienākumu PVN jomā atkārtotu neizpildi, jāatgādina – tā kā attiecībā uz piemērojamām sankcijām par tādu nosacījumu neievērošanu, kas paredzēti ar šiem tiesību aktiem izveidotajā sistēmā, nav veikta Savienības tiesību saskaņošana, dalībvalstu kompetencē ir izvēlēties sankcijas, ko tās uzskata par piemērotām (spriedums, 2023. gada 17. maijs, Cezam, C‑418/22, EU:C:2023:418, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Tomēr, pirmkārt, tām šī kompetence jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un to vispārējos principus, un tātad arī samērīguma principu (spriedums, 2023. gada 17. maijs, Cezam, C‑418/22, EU:C:2023:418, 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Izvērtējot jautājumu, vai sods atbilst samērīguma principam, tostarp jāņem vērā pārkāpuma, par kuru iecerēts sodīt ar šo sodu, raksturs un smagums, kā arī tā apmēra noteikšanas nosacījumi (spriedums, 2024. gada 11. aprīlis, Legafact, C‑122/23, EU:C:2024:293, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Otrkārt, īstenojot šīs pilnvaras, dalībvalstīm jāraugās, lai tiktu ievērotas prasības, kas izriet no tiesībām uz labu pārvaldību, kuras atspoguļo Savienības tiesību vispārējo principu, kas ir piemērojams nodokļu kontroles procedūrā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 16. maijs, Slovenské Energetické Strojárne, C‑746/22, EU:C:2024:403, 50. punkts).

40

Jāatgādina arī, ka, izvēloties sodus, dalībvalstīm jāievēro efektivitātes princips, kas paredz ieviest efektīvus un atturošus sodus, lai cīnītos pret PVN jomā saskaņoto noteikumu pārkāpumiem un aizsargātu Savienības finanšu intereses (spriedums, 2024. gada 11. aprīlis, Legafact, C‑122/23, EU:C:2024:293, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā svītrošana no PVN reģistra attiecībā uz nodokļa maksātājiem, kuri nepilda savus pienākumus saistībā ar šo nodokli, neanalizējot izdarīto pārkāpumu raksturu, nevar tikt uzskatīta par sodu, kas atbilst šī sprieduma 38.–40. punktā minētajiem principiem un prasībām.

42

Proti, ņemot vērā šī sprieduma 28. un 29. punktā atgādināto svarīgo lomu, kāda ir PVN identifikācijas numuram attiecībā uz nodokļa maksātāja nodokļu statusa pierādīšanu, kā arī veikto darījumu patiesumu, preču pircējiem un tādu pakalpojumu saņēmējiem, kurus sniedzis nodokļa maksātājs, kas svītrots no PVN reģistra un kam tātad nav derīga PVN identifikācijas numura, it īpaši nebūs pārliecības, ka tie spēs pierādīt, ka var būt tiesīgi atskaitīt PVN, kas samaksāts kā priekšnodoklis, veicot šo preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu.

43

Šādos apstākļos šādi potenciālie preču pircēji un pakalpojumu saņēmēji varētu tikt atturēti no darījumu noslēgšanas ar nodokļa maksātāju, kas svītrots no PVN maksātāju reģistra.

44

Šīs izslēgšanas no PVN maksātāju reģistra praktiskās sekas nozīmē, ka nodokļa maksātājam varētu nākties pārtraukt savu darbību un tādējādi tas līdzinās pagaidu vai pastāvīgam aizliegumam veikt šo darbību. No tā izriet, ka tad, ja svītrošana no PVN reģistra tiktu uztverta kā sankcija par to, ka nodokļa maksātājs atkārtoti nav izpildījis savus pienākumus saistībā ar PVN, tas būtu īpaši bargs sods.

45

Saskaņā ar šī sprieduma 38. punktā minēto judikatūru šādu sodu nevar uzskatīt par atbilstošu samērīguma principam, jo šis sods tiek piemērots, nepārbaudot nodokļu maksātāja izdarīto pārkāpumu raksturu un smagumu, lai noteiktu, vai apstākļos, kādos šis sods noteikts, tik bargs sods ir pamatots vai arī pietiktu ar citu – saudzīgāku – sodu.

46

Tiesiskais regulējums, kas ļauj nodokļu iestādēm svītrot no PVN reģistra nodokļa maksātāju, neparedzot šīm iestādēm pienākumu pilnībā pārbaudīt šī nodokļa maksātāja rīcību, lai novērtētu, vai pastāv nodokļu ieņēmumu risks un krāpšanas PVN jomā iespējamība, pārsniedz to, kas nepieciešams, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu pilnā apmērā un apkarotu krāpšanu PVN jomā.

47

Neveicot šādu pilnīgu attiecīgā nodokļa maksātāja rīcības pārbaudi, nav iespējams droši zināt tā izdarītās iespējamās krāpšanas nodokļu jomā raksturu un apmēru un tādējādi novērtēt, vai šī nodokļa maksātāja svītrošana no PVN maksātāju reģistra ir piemērota sankcija, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu pilnā apmērā un cīnītos pret krāpšanu PVN jomā.

48

Turklāt attiecībā uz šī sprieduma 39. punktā minētajām prasībām, kas izriet no tiesībām uz labu pārvaldību, Tiesa ir nospriedusi, ka tādai administratīvajai iestādei kā pamatlietā aplūkotā nodokļu administrācija tās kontroles pienākumu ietvaros jāveic rūpīga un objektīva visu atbilstošo aspektu pārbaude, lai pārliecinātos, ka tās rīcībā, pieņemot lēmumu, ir iespējami pilnīgākie un ticamākie pierādījumi, lai to izdarītu (spriedums, 2024. gada 16. maijs, Slovenské Energetické Strojárne, C‑746/22, EU:C:2024:403, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Visbeidzot jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru tiesiskās drošības princips prasa, lai nodokļu maksātāja nodokļu stāvoklis, ņemot vērā tā tiesības un pienākumus pret nodokļu administrāciju, nevarētu tikt bezgalīgi apšaubīts (spriedums, 2024. gada 5. decembris, Modexel, C‑680/23, EU:C:2024:1000, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

No šī sprieduma 42. punkta izriet, ka sankcija, kas izpaužas kā nodokļa maksātāja svītrošana no PVN maksātāju reģistra, lai gan tā formāli neaizliedz šim nodokļa maksātājam veikt ar PVN apliekamu darbību, attiecībā uz kuru šis nodokļa maksātājs ir reģistrējies šajā reģistrā, var izraisīt pastāvīgu un atkārtotu gan paša nodokļa maksātāja, gan tā preču pircēju un sniegto pakalpojumu saņēmēju nodokļu situācijas apšaubīšanu. Tātad šādu sankciju arī nevar uzskatīt par atbilstošu tiesiskās drošības principam.

51

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem jāatbild, ka PVN direktīvas 213. panta 1. punkta pirmā daļa un 273. pants, kā arī tiesiskās drošības un samērīguma principi jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, kā to interpretē nodokļu iestādes un valsts tiesas, kompetentajai nodokļu iestādei paredzēta iespēja svītrot no PVN reģistra nodokļa maksātāju, pamatojoties uz to, ka tas nav izpildījis savus pienākumus saistībā ar PVN, bet nav prasīts izvērtēt izdarīto pārkāpumu raksturu un attiecīgā nodokļa maksātāja rīcību.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nolemj:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2017. gada 5. decembra Direktīvu (ES) 2017/2455, 213. panta 1. punkta pirmā daļa un 273. pants, kā arī tiesiskās drošības un samērīguma principi

jāinterpretē tādējādi, ka

tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, kā to interpretē nodokļu iestādes un valsts tiesas, kompetentajai nodokļu iestādei paredzēta iespēja svītrot no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) reģistra nodokļa maksātāju, pamatojoties uz to, ka tas nav izpildījis savus pienākumus saistībā ar PVN, bet nav prasīts izvērtēt izdarīto pārkāpumu raksturu un attiecīgā nodokļa maksātāja rīcību.