–

Tilman SA vārdā – N. Cariat, A. Hoc un B. Hoc,

–

Unilever Supply Chain Company AG vārdā – W. van Eeckhoutte, advocaat,

–

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, C. Pochet un M. van Regemorter, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, U. Bartl, M. Hellmann un R. Kanitz, pārstāvji,

–

Šveices valdības vārdā – N. Marville‑Dosen un J. Schickel‑Küng, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma un S. Noë, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 23. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 2. punktu Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta 2007. gada 30. oktobrī un kuras noslēgšana Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2008. gada 27. novembra Lēmumu 2009/430/EK (OV 2009, L 147, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Lugāno II konvencija”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Tilman SA, kuras juridiskā adrese ir Beļģijā, un Unilever Supply Chain Compagny AG (turpmāk tekstā – “Unilever”), kuras juridiskā adrese ir Šveicē, par to, ka Unilever nav samaksājis naudas summas, kas norādītas Tilman izrakstītajos rēķinos.

3

Lugāno II konvenciju ir parakstījusi Eiropas Kopiena, Dānijas Karaliste, Islandes Republika, Norvēģijas Karaliste un Šveices Konfederācija.

4

Saskaņā ar šīs konvencijas 1. panta 3. punktu:

“Šajā konvencijā termins “valsts, kurai ir saistoša šī konvencija” nozīmē jebkuru valsti, kas ir šīs konvencijas Līgumslēdzēja puse vai Eiropas Kopienas dalībvalsts. Tas var nozīmēt arī Eiropas Kopienu.”

5

Minētās konvencijas 23. panta “Vienošanās par jurisdikciju” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir valstī, kam ir saistoša šī konvencija, ir vienojušās par to, ka tiesai vai tiesām kādā valstī, kam ir saistoša šī konvencija, ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Šāda vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:

2.   Jebkura saziņa, izmantojot elektroniskus līdzekļus, kas paliekoši reģistrē vienošanos, ir līdzvērtīga “rakstiska[i]”.”

6

Saskaņā ar šīs konvencijas 64. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Šī konvencija neskar to, kā Eiropas Kopienas dalībvalstis piemēro Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 [2000. gada 22. decembris] par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās [(OV 2001, L 12, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles I regula”)], kā arī jebkurus tās grozījumus, 1968. gada 27. septembrī Briselē parakstīto Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās [(OV 1972, L 299, 32. lpp.)], 1971. gada 3. jūnijā Luksemburgā parakstīto Protokolu par minētās konvencijas interpretāciju Eiropas Kopienu Tiesā, ņemot vērā grozījumus, kas izdarīti ar Konvencijām par to valstu pievienošanos minētajai konvencijai un minētajam protokolam, kuras pievienojas Eiropas Kopienai [(turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”)], kā arī 2005. gada 19. oktobrī Briselē parakstīto Eiropas Kopienas un Dānijas Karalistes nolīgumu par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

2.   Tomēr šo konvenciju jebkurā gadījumā piemēro:

[..].”

7

Saskaņā ar 2. protokola par [Lugāno II] konvencijas vienotu interpretāciju un par Pastāvīgo komiteju 1. panta 1. punktu:

“Jebkura tiesa, kas piemēro un interpretē šo konvenciju, pienācīgi ņem vērā tos principus, kas noteikti visos attiecīgajos lēmumos par minētajiem noteikumiem vai visiem līdzīgiem noteikumiem, kas paredzēti 1988. gada Lugāno konvencijā un šīs konvencijas 64. panta 1. punktā minētajos instrumentos, ko pieņēmušas tiesas valstīs, kurām ir saistoša šī konvencija, un Eiropas Kopienu Tiesa.”

8

Briseles I regulas 23. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, vienojas par kādas dalībvalsts tiesu(-ām), kurai(-ām) piekritīgi visi strīdi, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Šāda vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:

2.   Visi paziņojumi ar elektroniskiem līdzekļiem, kas paliekoši reģistrē vienošanos, ir līdzvērtīgi “rakstiskiem”.”

9

Briseles I regula ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles I a regula”).

10

Briseles I a regulas 25. pantā “Vienošanās par jurisdikciju”, kas ietverts šīs regulas II nodaļā “Jurisdikcija”, ir noteikts:

“1.   Ja puses neatkarīgi no to domicila ir vienojušās par to, ka kādas dalībvalsts tiesai vai tiesām ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir minētajai tiesai vai tiesām, ja vien šī vienošanās saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:

2.   Jebkura saziņa, izmantojot elektroniskos līdzekļus, kas paliekoši reģistrē vienošanos, ir līdzvērtīga “rakstiskai”.

[..]”

11

Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp.), kas parakstīts 2020. gada 24. janvārī Briselē un Londonā un kas stājies spēkā 2020. gada 1. februārī (turpmāk tekstā – “Izstāšanās līgums”), 2. pantā ir noteikts:

“Šajā līgumā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

12

Šā līguma 67. panta “Jurisdikcija, tiesas nolēmumu atzīšana un izpilde un saistītā centrālo iestāžu sadarbība” 1. punktā ir paredzēts:

“Apvienotajā Karalistē, kā arī dalībvalstīs situācijās, kurās ir iesaistīta Apvienotā Karaliste, attiecībā uz tiesvedību, kas sākta līdz pārejas perioda beigām, un attiecībā uz tiesvedību vai prasībām, kas ir saistītas ar šādu tiesvedību saskaņā ar [Briseles I a regulas] 29., 30. un 31. pantu [..] piemēro šādus tiesību aktus vai noteikumus:

[..].”

13

Saskaņā ar minētā līguma 126. pantu “Pārejas periods”:

“Ir paredzēts pārejas jeb īstenošanas periods, kas sākas šā līguma spēkā stāšanās dienā un beidzas 2020. gada 31. decembrī.”

14

Minētā līguma 127. pantā “Pārejas noteikumu darbības joma” ir noteikts:

“1.   Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā ir piemērojamas Savienības tiesības.

[..]

6.   Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā ikvienu atsauci uz dalībvalstīm Savienības tiesībās, kas ir piemērojamas saskaņā ar 1. punktu, arī tajās, kas noteiktas, īstenojot un piemērojot minētās Savienības tiesības dalībvalstīs, saprot kā atsauci, kas ietver arī Apvienoto Karalisti.

[..]”

15

2010. gada 22. novembrīTilman un Unilever noslēdza pirmo līgumu, saskaņā ar kuru pirmā minētā apņēmās par noteiktu cenu uz otrās minētās rēķina iepakot tēju paciņās un pēc tam kastītēs.

16

Ar otro līgumu, kas noslēgts 2011. gada 6. janvārī, nolīgtā cena tika grozīta. Šajā līgumā tika precizēts, ka, ja vien citviet nav noteikts citādi, tā ir reglamentēta vispārīgajos Unilever izstrādājumu iegādes noteikumos. Šajos vispārīgajos noteikumos, ar kuriem bija iespējams iepazīties tīmekļvietnē un kurus tajā bija iespējams lejupielādēt, atverot minētajā līgumā iekļautu hipersaiti, bija paredzēts, ka katra līguma puse “neatsaucami atzīst, ka vienīgi Anglijas tiesām ir jurisdikcija izskatīt jebkuru strīdu, kas varētu tieši vai netieši izrietēt no šā līguma”.

17

Pēc izmaiņām rēķinu izrakstīšanas kārtībā līguma pusēm radās domstarpības attiecībā uz rēķinā norādītās cenas palielināšanu, un Tilman izrakstītos rēķinus Unilever apmaksāja tikai daļēji.

18

Tilman vērsās Beļģijas tiesās ar prasību, lūdzot piespriest Unilever samaksāt nesamaksātās summas. Unilever norādīja, ka saskaņā ar pamatlietā aplūkojamā līguma vispārīgajiem noteikumiem vienīgi Anglijas tiesām ir jurisdikcija izskatīt šo strīdu.

19

Ar 2015. gada 12. augusta spriedumu pirmās instances tiesa Beļģijā atzina, ka tai ir jurisdikcija izskatīt lietu, bet vienlaikus arī to, ka līgumam ir piemērojamas Anglijas tiesību normas un ka tas ir jāinterpretē atbilstoši tām.

20

Tilman par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, kurā apgalvoja, ka līgumam ir piemērojami Beļģijas tiesību akti un ka tie ir jāinterpretē atbilstoši tiem. Unilever iesniedza pretapelācijas sūdzību, kurā norādīja, ka jurisdikcija ir nevis Beļģijas tiesām, bet gan Anglijas tiesām.

21

Ar 2020. gada 12. februāra spriedumu Cour d’appel de Liège (Ljēžas apelācijas tiesa, Beļģija) nosprieda, ka Unilever iebilde par jurisdikcijas neesamību ir apmierināma un atzina, ka saskaņā ar pamatlietā aplūkojamā līguma vispārīgajos noteikumos ietverto jurisdikcijas noteikšanas klauzulu Beļģijas tiesām nav jurisdikcijas izskatīt strīdu, kas radies saistībā ar minētā līguma izpildi.

22

Tilman par šo spriedumu iesniedza Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Beļģija) kasācijas sūdzību, kurā apgalvoja, ka ir pārkāpts Lugāno II konvencijas 23. panta 1. un 2. punkts. Proti, Tilman norāda, ka cour d’appel de Liège pamatlietā aplūkojamo situāciju esot kļūdaini pielīdzinājusi situācijai, kurā līgums ir noslēgts internetā, bet pircējam ar atzīmi lodziņā ir jānorāda, ka tas piekrīt pārdevēja vispārīgajiem noteikumiem.

23

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pamatlietā aplūkojamajā gadījumā ir izpildīti nosacījumi, no kuriem ir atkarīgs, vai ir pierādīta Tilman patiesa piekrišana jurisdikcijas noteikšanas klauzulai, ņemot vērā, ka šī klauzula bija izklāstīta vispārīgajos Unilever izstrādājumu iegādes noteikumos, nevis pamatlietā aplūkojamajā līgumā, un ka šie noteikumi nebija tieši pievienoti minētajam līgumam.

24

No vienas puses, minētā tiesa atgādina, ka cour d’appel de Liège savā 2020. gada 12. februāra spriedumā ir nospriedusi, ka nosacījumi, kas izklāstīti Tiesas judikatūrā, citastarp spriedumos, 1976. gada 14. decembris, Estasis Saloti di Colzani (24/76, EU:C:1976:177), un 2015. gada 21. maijs, El Majdoub (C‑322/14, EU:C:2015:334), šķiet izpildīti.

25

Proti, attiecībā uz nosacījumu, ka līgumā ir jāiekļauj tieši formulēta atsauce uz vispārīgajiem noteikumiem, līgums, ko Unilever nosūtīja Tilman parakstīšanai un ko pēdējā minētā faktiski parakstīja 2011. gada 6. janvārī, esot tieši formulēts, ka ja vien līgumā vai kādā citā pušu noslēgtā vienošanās nav noteikts citādi, tam ir piemērojami vispārīgie Unilever izstrādājumu iegādes noteikumi. Attiecībā uz nosacījumu, ka pienācīgi rūpīgai personai ir jābūt iespējai pārbaudīt atsauci uz vispārīgajiem noteikumiem, minētajā līgumā bija iekļauta hipersaite uz tīmekļvietni, kurā iespējams piekļūt Unilever vispārīgajiem noteikumiem. Attiecībā uz nosacījumu, ka ir jābūt iespējai vispārīgos noteikumus “reģistrēt [ierakstīt] pastāvīgā informācijas nesējā”, Tilman esot bijis iespējams, piekļūstot tīmekļvietnei, kas ietvēra Unilever vispārīgos noteikumus, tos lejupielādēt un izdrukāt.

26

Tomēr, no otras puses, Tilman netika aicināta ar atzīmi lodziņā norādīt, ka tā piekrīt Unilever vispārīgajiem noteikumiem, un līdz ar to rodas jautājums, vai tika ievērotas Lugāno II konvencijas 23. panta 1. un 2. punkta normas.

27

Šādos apstākļos Cour de cassation nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Lugāno II] konvencijas 23. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 2. punkta prasības ir izpildītas, ja jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir ietverta vispārīgajos noteikumos, uz kuriem atsauce ir iekļauta rakstveidā noslēgtā līgumā, norādot hipersaiti uz tīmekļvietni, kurai piekļūstot, ir iespējams iepazīties ar šiem vispārīgajiem noteikumiem, tos lejupielādēt un izdrukāt, nenodrošinot to, ka puse, kurai šī klauzula ir saistoša, tiek aicināta piekrist šiem vispārīgajiem noteikumiem, izdarot atzīmi lodziņā minētajā tīmekļvietnē?”

28

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar Izstāšanās līguma 67. panta 1. punkta a) apakšpunktu Apvienotajā Karalistē, kā arī dalībvalstīs situācijās, kurās ir iesaistīta Apvienotā Karaliste, attiecībā uz tiesvedību, kas sākta līdz šā līguma 126. pantā paredzētā pārejas perioda beigām, attiecībā uz jurisdikciju ir piemērojamas Briseles I a regulas normas.

29

Turklāt saskaņā ar šā līguma 127. pantu šajā pārejas periodā Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā ir piemērojamas Savienības tiesību normas, tostarp starptautiskie nolīgumi, kuru vidū minama arī Lugāno II konvencija.

30

Attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulām ir jāatgādina, ka tās pēc būtības nozīmē jurisdikcijas izvēli, kurai nav tiesisku seku, kamēr nav sākta tiesvedība, un kurai ir iedarbība tikai dienā, kurā sākta tiesvedība (spriedums, 1979. gada 13. novembris, Sanicentral, 25/79, EU:C:1979:255, 6. punkts). Tātad tas ir datums, kas nozīmīgs tam, lai novērtētu šādas klauzulas tvērumu saistībā ar piemērojamajām tiesību normām.

31

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkojamā tiesvedība tika sākta pirms 2020. gada 31. decembra, tas ir, Izstāšanās līguma 126. pantā paredzētā pārejas perioda pēdējā dienā, un ka līdz ar to, lai atrisinātu pamatlietā aplūkojamo strīdu, joprojām ir nepieciešama Lugāno II konvencijas interpretācija.

32

Attiecībā uz lietas būtību iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Lugāno II konvencijas 23. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 2. punkts ir jāinterpretē tādejādi, ka vienošanās par jurisdikcijas noteikšanas klauzulu ir spēkā, ja tā ir ietverta vispārīgajos noteikumos, uz kuriem atsauce ir iekļauta rakstveidā noslēgtā līgumā kā hipersaite uz tīmekļvietni, kurā ir iespējams iepazīties ar minētajiem vispārīgajiem noteikumiem, tos lejupielādēt un izdrukāt, tomēr puse, pret kuru šī klauzula tiek izmantota, netiek aicināta piekrist šiem vispārīgajiem noteikumiem, izdarot attiecīgu atzīmi minētajā tīmekļvietnē ievietotā lodziņā.

33

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina, ka no protokola Nr. 2 par Lugāno II konvencijas interpretāciju 1. panta 1. punkta izriet, ka tā ir jāpiemēro un jāinterpretē, ņemot vērā principus, kurus Tiesa noteikusi attiecībā uz aplūkojamajām normām vai līdzīgām normām citos instrumentos, tostarp Briseles konvencijā un Briseles I regulā.

34

Līdz ar to un tā kā Lugāno II konvencijas 23. panta 1. un 2. punkts ir identisks Briseles I regulas 23. panta 1. un 2. punktam un tā kā šīs regulas 23. panta 1. punkta formulējums ir balstīts uz Briseles konvencijas 17. panta pirmās daļas gandrīz identisko tekstu, interpretējot Lugāno II konvencijas 23. panta 1. un 2. punktu, ir jāņem vērā Tiesas interpretācija par attiecīgajām Briseles konvencijas un Briseles I regulas normām (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 7. februāris, Refcomp, C‑543/10, EU:C:2013:62, 18. un 19. punkts, kā arī 2015. gada 21. maijs, El Majdoub, C‑322/14, EU:C:2015:334, 27. un 28. punkts). Turklāt, ciktāl ar Briseles I a regulas 25. panta 1. un 2. punktu ir aizstāts pēc būtības identisks teksts Briseles I regulas 23. panta 1. un 2. punktā, ir jāņem vērā arī Tiesas judikatūra attiecībā uz pirmo no šīm normām.

35

Saskaņā ar Lugāno II konvencijas 23. panta 1. punktu puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir valstī, kam ir saistoša minētā konvencija, var vienoties par to, ka vienīgi tiesai kādā valstī, kurai arī saistoša šī konvencija, ir jurisdikcija izskatīt strīdus, kas radušies saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām. Šāda jurisdikcijas noteikšana ir spēkā vienīgi tad, ja tā vienošanās par to citastarp ir – kā izriet no šīs normas a) apakšpunkta – “rakstiska vai [mutiska, bet] rakstiski apstiprināta”.

36

Attiecībā uz Briseles I regulas 23. panta noteikumiem Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā, ka šie noteikumi izslēdz gan jurisdikciju, ko konstatē pēc šīs regulas 2. pantā nostiprinātā vispārīgā principa par atbildētāja domicilu, gan tās 5.–7. pantā paredzēto speciālo jurisdikciju, attiecībā uz tajā minētajiem nosacījumiem tie ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 21. maijs, El Majdoub, C‑322/14, EU:C:2015:334, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Briseles I regulas 23. panta 1. punktā ir nepārprotami norādīts, ka tās piemērošanas jomā ietilpst tikai tie gadījumi, kad puses ir “vienojušās” par jurisdikciju. Tieši šī pušu saskaņotā griba attaisno prioritāti, kas atbilstoši gribas autonomijas principam piešķirta tādas tiesas izvēlei, kura atšķiras no eventuālās jurisdikcijas, kas paredzēta šajā regulā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 21. maijs, El Majdoub, C‑322/14, EU:C:2015:334, 26. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 20. aprīlis, Profit Investment SIM, C‑366/13, EU:C:2016:282, 24. punkts).

38

Tas, ka Briseles I regulas 23. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šādas jurisdikcijas noteikšanas klauzulas spēkā esamība ir atkarīga no tā, vai pastāv pušu “vienošanās”, liek tiesai, kurā celta prasība, pārbaudīt, vai klauzulai, kurā paredzēta tās jurisdikcija, puses faktiski ir devušas piekrišanu, kurai jāizpaužas skaidri un precīzi (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1976. gada 14. decembris, Estasis Saloti di Colzani, 24/76, EU:C:1976:177, 7. punkts; 2013. gada 7. februāris, Refcomp, C‑543/10, EU:C:2013:62, 27. punkts, un 2016. gada 20. aprīlis, Profit Investment SIM, C‑366/13, EU:C:2016:282, 27. punkts).

39

Proti, Briseles I regulas 23. panta 1. punktā ietverto formas prasību nolūks ir nodrošināt, ka faktiski tiek panākta pušu vienprātība (attiecībā uz Briseles konvenciju pēc analoģijas skat. spriedumu, 1976. gada 14. decembris, Estasis Saloti di Colzani, 24/76, EU:C:1976:177, 7. punkts), jo faktiskas piekrišanas panākšana ir viens no šīs normas mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 7. februāris, Refcomp, C‑543/10, EU:C:2013:62, 28. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 20. aprīlis, Profit Investment SIM, C‑366/13, EU:C:2016:282, 27. punkts).

40

Šajā ziņā Tiesa attiecībā uz Briseles konvenciju ir nospriedusi, ka principā šīs konvencijas 17. panta pirmajā daļā izvirzītajai prasībai par rakstveida formu atbilst tāda vienas puses vispārīgajos pārdošanas noteikumos ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula, ja šie vispārīgie noteikumi ir uzdrukāti līgumam aizmugurē un ja tas ietver tieši formulētu atsauci uz minētajiem vispārīgajiem noteikumiem vai ja puses līguma tekstā ir izdarījušas tieši formulētu atsauci uz kādu piedāvājumu, kas savukārt ietver tieši formulētu atsauci uz vispārīgajiem noteikumiem, ja līguma puse šo tieši formulēto atsauci varētu pārbaudīt, rīkojoties ar pienācīgu rūpību un ja būtu pierādīts, ka vispārīgie noteikumi, kas ietver jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, faktiski tika darīti zināmi otrai līguma pusei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1976. gada 14. decembris, Estasis Saloti di Colzani, 24/76, EU:C:1976:177, 10. un 12. punkts).

41

Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka Briseles konvencijas 17. panta pirmajā daļā ietvertā prasība par rakstveida formu nav izpildīta gadījumā, kad izdarīta netieša vai implicīta atsauce uz iepriekšēju saraksti, jo tas neradītu noteiktību par to, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula tik tiešām ietilpst paša līgumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1976. gada 14. decembris, Estasis Saloti di Colzani, 24/76, EU:C:1976:177, 12. punkts).

42

Tiesa ir arī nospriedusi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula neatbilst Briseles I a regulas 25. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kura formulējums ir līdzīgs Lugāno II konvencijas 23. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējumam, prasībām, ja līgums ir noslēgts mutvārdos un bez turpmāka rakstveida apstiprinājuma un ka vispārīgie noteikumi, kas ietver šādu jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, ir minēti tikai vienas puses izrakstītajos rēķinos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 8. marts, Saey Home & Garden, C‑64/17, EU:C:2018:173, 28. un 29. punkts).

43

Tomēr saskaņā ar Briseles I regulas 23. panta 2. punktu, kas salīdzinājumā ar Briseles konvencijas 17. pantu ir jauna tiesību norma un kas pievienots, lai ņemtu vērā jaunās saziņas tehnoloģijas, tādas vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu noteikšanu kā pamatlietā aplūkojamā spēkā esamība var būt atkarīga it īpaši no iespējas to ierakstīt pastāvīgā informācijas nesējā (spriedums, 2015. gada 21. maijs, El Majdoub, C‑322/14, EU:C:2015:334, 32. punkts).

44

No šīs normas gramatiskās interpretācijas izriet, ka tā ietver prasību, ka ir jābūt “iespējai” ierakstīt pastāvīgā informācijas nesējā vienošanos par jurisdikcijas noteikšanu neatkarīgi no tā, vai pircējs vispārīgo noteikumu tekstu faktiski ierakstīja pastāvīgā informācijas nesējā pirms vai pēc tam, kad viņš bija noklikšķinājis uz saites, tādējādi apliecinot, ka viņš piekrīt minētajiem noteikumiem (spriedums, 2015. gada 21. maijs, El Majdoub, C‑322/14, EU:C:2015:334, 33. punkts).

45

Proti, šīs tiesību normas nolūks ir pielīdzināt konkrētas elektroniskās saziņas formas rakstveida formai, lai atvieglotu līgumu noslēgšanu elektroniski, jo attiecīgā informācija var tikt nosūtīta arī tad, ja tā ir pieejama uz ekrāna. Lai elektroniska saziņa varētu sniegt tādas pašas garantijas, it īpaši pierādīšanas jomā, pietiek ar to, ka pirms līguma noslēgšanas pastāv “iespēja” saglabāt un izdrukāt šo informāciju (spriedums, 2015. gada 21. maijs, El Majdoub, C‑322/14, EU:C:2015:334, 36. punkts).

46

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkojamā jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir iekļauta Unilever vispārīgajos noteikumos, un pušu noslēgtais rakstveida līgums ietver tieši formulētu atsauci uz tiem.

47

Attiecībā uz situāciju, kurā – kā šajā lietā – vispārīgie noteikumi, kas ietver jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, nav tieši pievienoti līgumam, ir konstatējams, ka, ņemot vērā šā sprieduma 37.–45. punktā minēto judikatūru, šāda klauzula ir likumīga, ja pašā abu pušu parakstītā līguma tekstā ir izdarīta tieši formulēta atsauce uz šiem vispārīgajiem noteikumiem, kas ietver minēto klauzulu.

48

Tomēr tas tā ir tikai attiecībā uz tieši formulētu atsauci, kuru var pārbaudīt puse, kas rīkojas ar pienācīgu rūpību, ja ir konstatējams, ka vispārīgie noteikumi, kas ietver jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, faktiski ir tikuši paziņoti otrai līguma pusei (spriedums, 2016. gada 7. jūlijs, Hőszig, C‑222/15, EU:C:2016:525, 40. punkts).

49

Šajā gadījumā, šķiet, nav strīda par to, ka pamatlietā aplūkojamais teksts ietver šādu tieši formulētu atsauci, ko prasītāja pamatlietā var pārbaudīt, tomēr tas jānovērtē iesniedzējtiesai.

50

Tādēļ ir jāpārliecinās, vai vispārīgie noteikumi faktiski bija darīti zināmi šai līguma pusei.

51

Tā kā saskaņā ar Briseles I regulas 23. panta 2. punktu, ko interpretējusi Tiesa, attiecīgās informācijas nosūtīšanu veic, ja šai informācijai var piekļūt caur ekrānu, rakstveida līgumā ietverta atsauce uz vispārīgajiem noteikumiem, iekļaujot hipersaiti uz tīmekļvietni, kurā principā ir iespējams iepazīties ar šiem vispārīgajiem noteikumiem, kamēr vien šī hipersaite darbojas un līguma puse, rīkojoties ar pienācīgu rūpību, to var aktivizēt, a fortiori ir līdzvērtīga pierādījumam par šīs informācijas nosūtīšanu.

52

Tādā gadījumā apstāklis, ka aplūkojamajā tīmekļvietnē nav neviena lodziņa, kurā varētu izdarīt atzīmi, lai paustu piekrišanu šiem vispārīgajiem noteikumiem, vai ka lapa, kas ietver šos noteikumus, neatveras automātiski, kad šī puse piekļūst minētajai tīmekļvietnei, nav pietiekams, lai varētu apšaubīt šādu secinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 21. maijs, El Majdoub, C‑322/14, EU:C:2015:334, 39. punkts), jo minētie vispārīgie noteikumi ir pieejami pirms līguma parakstīšanas un attiecīgā līguma puse, parakstot līgumu, pauž piekrišanu šiem noteikumiem.

53

Turklāt, tā kā jau pati iespēja pirms līguma noslēgšanas saglabāt un izdrukāt vispārīgos noteikumus ir pietiekama, lai varētu ievērot formas prasības, nav svarīgi zināt, vai nosūtīto informāciju “sniedzis” attiecīgais uzņēmums vai to “saņēmusi” līguma puse.

54

Briseles I regulas 23. panta 1. punktā izvirzītās formas prasības atspoguļo vēlmi neierobežot komerciālo praksi, vienlaikus neitralizējot klauzulu iedarbību, kas līgumā varētu palikt nepamanīta, piemēram, noteikumus, kuri iekļauti veidlapās, kas tiek izmantotas sarakstei vai rēķinu izrakstīšanai un kuriem nav piekritusi līguma puse, pret kuru tie tiek izmantoti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1981. gada 24. jūnijs, Elefanten Schuh, 150/80, EU:C:1981:148, 24. punkts, un 2016. gada 7. jūlijs, Hőszig, C‑222/15, EU:C:2016:525, 36. punkts).

55

Šajā gadījumā pamatlieta attiecas uz turpinātām līgumattiecībām starp komercsabiedrībām, un līdz ar to prasības par pircēja, kas ir patērētājs, tiesību aizsardzību nevar tikt ņemtas vērā.

56

Katrā ziņā, lai gan iesniedzējtiesa nav jautājusi Tiesai par pusēm zināmu izmantojumu starptautiskajā tirdzniecībā vai komercdarbībā, ir jāpiebilst, ka papildus abiem Lugāno II konvencijas 23. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem variantiem, proti, noslēgšanai rakstveidā vai noslēgšanai mutvārdos ar apstiprināšanu rakstveidā, šā 23. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā ir noteikts, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula var tikt noslēgta arī attiecīgi tādā formā, kas atbilst pušu savstarpējai praksei, vai – starptautiskajā tirdzniecībā – formā, kas atbilst praksei, par ko puses zināja vai par ko pusēm būtu vajadzējis zināt un kas ir vispārzināma un regulāri novērojama šāda veida darījumos, kurus šā paša veida līgumu puses veic aplūkojamajā komercdarbības nozarē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 8. marts, Saey Home & Garden, C‑64/17, EU:C:2018:173, 31. punkts).

57

Tādā gadījumā jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir atzīstama par spēkā esošu, ja tā ir sagatavota formā, kas pieļaujama jomā, kas šīm pusēm ir zināma vai kas tām būtu jāzina. Lai gan šī atvieglošana nenozīmē, ka nav obligāti nepieciešama pušu vienprātība, jo viens no šīs normas mērķiem joprojām ir nodrošināt ieinteresēto personu patiesu piekrišanu, tomēr ir prezumējama pušu vienprātība, ja šajā ziņā attiecīgajā starptautiskās tirdzniecības vai komercdarbības jomā pastāv komercprakse, kas šīm pusēm ir zināma vai kas tām būtu jāzina (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 20. februāris, MSG, C‑106/95, EU:C:1997:70, 16., 17. un 19. punkts, kā arī 2016. gada 20. aprīlis, Profit Investment SIM, C‑366/13, EU:C:2016:282, 39. un 40. punkts).

58

Attiecīgā gadījumā iesniedzējtiesai būtu jāpārliecinās, vai jurisdikcijas noteikšanas klauzulu pamatlietas puses ir noslēgušas vienā no Lugāno II konvencijas 23. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā minētajiem veidiem.

59

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild: Lugāno II konvencijas 23. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir uzskatāma par pienācīgi noslēgtu, ja tā ir iekļauta vispārīgajos noteikumos, uz kuriem rakstveidā noslēgtā līgumā izdarīta atsauce ar hipersaiti uz tīmekļvietni, kurā pirms minētā līguma parakstīšanas ir iespējams iepazīties ar minētajiem vispārīgajiem noteikumiem, tos lejupielādēt un izdrukāt, tomēr līguma puse, pret kuru šī klauzula tiek izmantota, netiek formāli aicināta piekrist šiem vispārīgajiem noteikumiem, izdarot attiecīgu atzīmi minētajā tīmekļvietnē ievietotā lodziņā.

60

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta 2007. gada 30. oktobrī un kuras noslēgšana Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2008. gada 27. novembra Lēmumu 2009/430/EK, 23. panta 1. un 2. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir uzskatāma par pienācīgi noslēgtu, ja tā ir iekļauta vispārīgajos noteikumos, uz kuriem rakstveidā noslēgtā līgumā izdarīta atsauce ar hipersaiti uz tīmekļvietni, kurā pirms minētā līguma parakstīšanas ir iespējams iepazīties ar minētajiem vispārīgajiem noteikumiem, tos lejupielādēt un izdrukāt, tomēr līguma puse, pret kuru šī klauzula tiek izmantota, netiek formāli aicināta piekrist šiem vispārīgajiem noteikumiem, izdarot attiecīgu atzīmi minētajā tīmekļvietnē ievietotā lodziņā.