1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru ir iesniegusi Administratīvā rajona tiesa (Latvija), attiecas uz dažu Direktīvas (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai ( 2 ), pamatnoteikumu interpretāciju un spēkā esamību.

2.

Tas sniedz Tiesai iespēju precizēt vairāku būtisku aspektu tvērumu minētajā direktīvā paredzētajā sistēmā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas nepieļaušanai, kuras pamatā ir uz risku balstīta pieeja, un it īpaši precizēt šajā jomā dalībvalstīm atzītās rīcības brīvības robežas, kā arī atbildīgajiem subjektiem uzlikto pienākumu apjomu saistībā ar to klientu riska novērtējumu un atbilstoša līmeņa uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošanu.

3.

Direktīvas 2015/849 13. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā ir paredzēts, ka “klienta uzticamības pārbaudes pasākumi ietver:

4.

Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punktā, redakcijā ar Direktīvas 2018/843 izdarītajiem grozījumiem, ir paredzēts, ka “dalībvalstis prasa, lai atbildīgie subjekti piemēro klienta uzticamības pārbaudes pasākumus ne tikai attiecībā uz visiem jaunajiem klientiem, bet atbilstīgos brīžos arī attiecībā uz jau esošajiem klientiem, pamatojoties uz riska pakāpi, vai tad, ja mainās klienta būtiski apstākļi, vai ja atbildīgajam subjektam ir juridisks pienākums attiecīgajā kalendārajā gadā sazināties ar klientu nolūkā pārskatīt jebkuru ar faktisko(‑ajiem) īpašnieku(‑iem) saistītu būtisku informāciju, vai ja atbildīgajam subjektam šis pienākums ir jau bijis noteikts Padomes Direktīvā 2011/16/ES”.

5.

Direktīvas 2015/849 18. panta 1. un 3. punktā, redakcijā ar Direktīvas 2018/843 izdarītajiem grozījumiem, ir paredzēts:

“1.   Gadījumos, kas noteikti 18.a līdz 24. pantā, kā arī citos augstāka riska gadījumos, kurus identificējušas dalībvalstis vai atbildīgie subjekti, dalībvalstis pieprasa atbildīgajiem subjektiem piemērot pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, lai pienācīgi pārvaldītu un mazinātu minētos riskus. [..]

3.   Vērtējot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riskus, dalībvalstis un atbildīgie subjekti ņem vērā vismaz III pielikumā izklāstītos potenciāli augstāka riska situāciju faktorus”.

6.

Saskaņā ar Direktīvas 2015/849 60. panta 1. punkta pirmo daļu un 2. punktu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai lēmumu, ar ko piemēro administratīvu sodu vai pasākumu par tādu valsts noteikumu pārkāpumiem, ar kuriem transponē šo direktīvu, un kas nav pārsūdzams, kompetentās iestādes publicētu savā oficiālajā tīmekļa vietnē nekavējoties pēc tam, kad persona, kurai piemērota sankcija, ir informēta par minēto lēmumu. Publikācijā iekļauj vismaz informāciju par pārkāpuma veidu un būtību un atbildīgo personu identitāti. [..]

2.   Ja dalībvalstis atļauj publicēt lēmumus, kas ir pārsūdzami, tad kompetentās iestādes savā oficiālajā tīmekļa vietnē nekavējoties arī publicē šādu informāciju un jebkādu turpmāku informāciju par šādas pārsūdzības iznākumu. [..]”

7.

Direktīvas 2015/849 III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka “18. panta 3. punktā minēto potenciāli augstāka riska situāciju faktoru un pierādījumu veidu neizsmeļošs saraksts” starp “ģeogrāfisk[iem] riska faktor[iem]” ietver “valstis, kurās, kā atzīts uzticamos avotos, ir ievērojams korupcijas vai citu noziedzīgu darbību līmenis”.

8.

Direktīva 2015/849 Latvijas tiesībās ir transponēta ar 2008. gada 17. jūlija Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumu ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Latvijas Likums par novēršanu”).

9.

Pieteicēja pamatlietā, SIA “Rodl & Partner” (turpmāk tekstā –“Rodl & Partner”), ir Latvijā reģistrēta komercsabiedrība, kuras komercdarbība citastarp ietver grāmatvedības, audita, kā arī nodokļu konsultāciju pakalpojumu sniegšanu. Tai ir atbildīgā subjekta statuss Direktīvas 2015/849 izpratnē.

10.

Laikposmā no 2019. gada 3. aprīļa līdz 2019. gada 6. jūnijam Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk tekstā – “VID”) Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pārvaldes amatpersonas veica Rodl & Partner pārbaudes. Šo pārbaužu laikā VID citastarp konstatēja, ka Rodl & Partner kā atbildīgais subjekts nav veikusi un dokumentējusi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtējumu atbilstoši Latvijas Likumam par novēršanu attiecībā uz diviem tās klientiem: nodibinājumu “IT izglītības fonds” (turpmāk tekstā – “nodibinājums”) un SIA RBA Consulting (turpmāk tekstā – “RBA Consulting”).

11.

Pirmais klients, proti, nodibinājums, ir reģistrēts Latvijā un tā darbības mērķis ir popularizēt informācijas tehnoloģiju nozari skolēnu vidū. Par Rodl & Partner klientu šis nodibinājums kļuva 2016. gada 25. oktobrī. Attiecīgo klienta identifikācijas karti 2017. gada 7. martā parakstīja VR, Krievijas Federācijas pilsonis ar uzturēšanās atļauju Latvijā, kas vada nodibinājumu kā algots darbinieks. Kā nodibinājuma patiesā labuma guvēja minētajā kartē ir norādīta visa Latvijas sabiedrība.

12.

Rodl & Partner uzskatīja, ka šī klienta nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riska profils ir zems. Savukārt VID ir norādījis, ka no šī VID dienesta vietnē publicētā 2018. gada 22. jūnija ziņojuma, kā arī no starptautiskās prakses izriet, ka nozīmīgākos terorisma finansēšanas draudus rada nevalstisko organizāciju (turpmāk tekstā – “NVO”) iespējama izmantošana. Tāpēc, VID skatījumā, Rodl & Partner bija pienākums veikt klienta padziļinātu izpēti, ievērojot arī apstākli, ka tam bija saistība ar augsta korupcijas riska trešo valsti, proti, Krievijas Federāciju.

13.

Otrais klients, RBA Consulting, ir Latvijā reģistrēta komercsabiedrība, kuras komercdarbības veids ir sabiedrisko attiecību un komunikāciju vadības pakalpojumu sniegšana. Šīs komercsabiedrības vienīgais dalībnieks un patiesais labuma guvējs ir Latvijas pilsonis. Tas ir Rodl & Partner klients no 2017. gada 28. decembra. Rodl & Partner uzskatīja, ka arī šī klienta riska profils ir zems.

14.

Savukārt VID, pārbaudot šīs komercsabiedrības norēķinu konta izrakstus, konstatēja, ka komercsabiedrība katru mēnesi saņem 25000 EUR pārskaitījumus no Nord Stream 2AG, kas ir Krievijas uzņēmuma Gazprom meitasuzņēmums. Turklāt tika konstatēts, ka attiecīgie rēķini izrakstīti saskaņā ar 2018. gada 1. janvāra līgumu starp RBA Consulting un Nord Stream 2AG. VID pieprasīja iesniegt šī līguma kopiju, bet to Rodl & Partner nav izdarījusi, apgalvojot, ka ar līguma oriģinālu VID esot iepazinies uz vietas birojā. Tādā kontekstā VID ir secinājis, ka Rodl & Partner, veicot tās darījuma attiecību ar šo klientu pārbaudi, nebija pievērsusi pietiekamu uzmanību RBA Consulting veiktajiem darījumiem ar Nord Stream 2AG – augsta korupcijas riska trešā valstī reģistrētam subjektam piederošu uzņēmumu.

15.

Ar VID 2019. gada 11. jūlija lēmumu Rodl & Partner tika piemērots sods 3000 EUR par Latvijas Likuma par novēršanu prasību neievērošanu. Pamatojoties uz minēto lēmumu, 2019. gada 11. augustā VID savā tīmekļvietnē publicēja informāciju par Rodl & Partner izdarītajiem pārkāpumiem. Ar VID ģenerāldirektora 2019. gada 13. novembra lēmumu lēmums par soda uzlikšanu tika atstāts negrozīts. Rodl & Partner vērsās iesniedzējtiesā, lūdzot atcelt pēdējo minēto lēmumu un izņemt internetā publicēto informāciju par tai piemērotajiem sodiem.

16.

Iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka ne Direktīvā 2015/849, ne Latvijas Likumā par novēršanu nav paredzēts, ka NVO pēc savas juridiskās formas būtu pati par sevi uzskatāma par paaugstināta riska gadījumu, kam tikai šī apstākļa dēļ būtu jāveic pastiprināti klienta uzticamības pārbaudes pasākumi. Tā norāda – Rodl & Partner ir apgalvojusi, ka tad, ja VID uzskatītu, ka atbildīgajam subjektam ir jāpiemēro pastiprināti klienta uzticamības pārbaudes pasākumi ikreiz, kad tā klientam ir NVO juridiskā forma vai kad kāds no klienta darbiniekiem ir paaugstināta korupcijas riska trešās valsts pilsonis, rodas jautājums, vai šāda prasība nav nesamērīga un vai tādā gadījumā tā nebūtu jānosaka likumā.

17.

Iesniedzējtiesa turklāt norāda, ka Krievijas Federācija nav iekļauta ne Finanšu darījumu darba grupas (FATF) publicētajā augsta riska valstu sarakstā, ne Eiropas Komisijas sarakstā ar augsta riska trešajām valstīm. Minētā tiesa uzskata, ka, iespējams, atbilstoši Direktīvas 2015/849 III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktam ( 4 ) minētā valsts varētu būt uzskatāma par augsta korupcijas riska valsti. Tomēr tā norāda, ka ne Direktīvas 2015/849 tiesību normās, ne Latvijas Likuma par novēršanu tiesību normās nav tieši pieprasīts veikt pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, ja Krievijas Federācijas pilsonis vienkārši ir klienta darbinieks. Tādos apstākļos iesniedzējtiesai ir radušās šaubas par Direktīvas 2015/849 18. panta 1. un 3. punkta, tos skatot kopā ar III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu, interpretāciju.

18.

Otrkārt, ja minētās tiesību normas būtu interpretējamas tādējādi, ka pastāv automātisks pienākums veikt pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, ja ir iespējams konstatēt ar klienta juridisko formu (NVO) saistīto risku un arī tādu risku, kura pamatā ir apstāklis, ka klienta pilnvarotā persona un klienta darbinieks ir paaugstināta korupcijas riska trešās valsts pilsonis, būtu jāizvērtē, vai šāda interpretācija atbilst LES 5. pantā paredzētajam samērīguma principam.

19.

Treškārt, iesniedzējtiesa šaubās, vai aplūkojamajā gadījumā VID nav pārsniedzis to, kas prasīts likumā, uzskatot – apstāklis, ka RBA Consulting sadarbības partneris ir Krievijas uzņēmuma meitasuzņēmums, jau pats par sevi ir klienta risku paaugstinošs faktors. Faktiski šāda prezumpcija nav noteikta ne Latvijas Likumā par novēršanu, ne Direktīvā 2015/849.

20.

Ceturtkārt, iesniedzējtiesa šaubās, vai VID nav pārsniedzis savas likumā noteiktās pilnvaras, pieprasot iesniegt RBA Consulting līguma ar Nord Stream 2AG kopiju. Tādējādi šī tiesa vaicā, vai Direktīvas 2015/849 13. panta 1. punkta c) un d) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka tajos ir paredzēts pienākums iesniegt līguma starp klientu un trešo personu kopiju.

21.

Piektkārt, ņemot vērā aplūkojamā gadījuma apstākļus, iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jānoskaidro, vai Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā ir paredzēts – un apstiprinošas atbildes gadījumā, vai tas ir pamatoti un samērīgi –, ka atbildīgajam subjektam ir pienākums piemērot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus jau esošiem sadarbības klientiem arī brīžos, kad nav konstatējamas būtiskas klienta apstākļu izmaiņas, un vai tāds pienākums ir tikai attiecībā uz klientiem, kuriem ir noteikta paaugstināta riska pakāpe.

22.

Visbeidzot, sestkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka daļa informācijas par Rodl & Partner izdarītajiem pārkāpumiem, kuru VID ir publicējis savā tīmekļvietnē, bija neprecīza. Tāpēc tā jautā par Direktīvas 2015/849 60. panta 1. un 2. punkta interpretāciju.

23.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

Seši prejudiciālie jautājumi, kurus iesniedzējtiesa uzdod šajā lietā, attiecas uz dažu Direktīvas 2015/849 pamatnoteikumu interpretāciju un spēkā esamību. Pirms atbildes sniegšanas uzskatu par lietderīgu izdarīt dažus ievada apsvērumus par ratione temporis piemērojamo Direktīvas 2015/849 versiju, kā arī par šajā direktīvā paredzēto sistēmu, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai.

25.

No lietas materiāliem izriet, ka Rodl & Partner ir veikusi riska analīzi attiecīgi 2017. gada 1. septembrī nodibinājumam un 2018. gada 8. februārī – RBA Consulting. VID pārbaudes ir notikušas no 2019. gada 3. aprīļa līdz 2019. gada 6. jūnijam, un apstrīdētais VID lēmums ir pieņemts 2019. gada 13. novembrī. Direktīva 2018/843, ar kuru tika grozīta Direktīva 2015/849, stājās spēkā 2018. gada 9. jūlijā. Tās 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka transponēšanas termiņš dalībvalstīm ir 2020. gada 10. janvāris.

26.

No iepriekš minētā izriet, ka riska novērtējumi, uz kuriem Rodl & Partner pamatojās, lai noteiktu riska pakāpi un tādējādi divu tās klientu uzticamības pārbaudes pasākumus, tika veikti pirms grozošās 2018. gada direktīvas stāšanās spēkā. Savukārt VID pārbaudes ir notikušas pēc minētās direktīvas stāšanās spēkā, bet pirms tās transponēšanas termiņa beigām.

27.

Šādā kontekstā piekrītu tam, ko Komisija ir norādījusi tiesas sēdē, ka atbilstoši sīkāk šo secinājumu 63. punktā norādītajam Direktīvā 2015/849 paredzētajā sistēmā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanai risku novērtējums un izrietošā klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošana atbilstoši identificētajai riska pakāpei ir nepārtraukts process. No tā izriet, ka manā skatījumā – pretēji tam, ko, šķiet, uzsver iesniedzējtiesa savā atbildē uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, – nevar uzskatīt, ka tiesiskajam regulējumam, uz kuru pamatojoties ir jāpārbauda atbildīgā subjekta veiktā riska novērtējuma likumība, noteikti ir jābūt tādam, kāds bija piemērojams sākotnējā vērtējuma izdarīšanas laikā. Proti, Direktīvas 2015/849 sistēmā riska novērtējumam noteikti ir dinamisks raksturs, un atbildīgajiem subjektiem ir pienākums regulāri atjaunināt savus riska novērtējumus ( 5 ). Tādējādi atbildīgā subjekta veiktajam klienta riska novērtējumam – kas pamato noteikta līmeņa uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošanu šim klientam – ir jāatbilst iestāžu veiktās pārbaudes laikā piemērojamajam tiesiskajam regulējumam. Atbildīgais subjekts nevarēs attaisnot neatbilstību savā riska analīzē un no tās izrietošajos uzticamības pārbaudes pasākumos, apgalvojot, ka tā sākotnējai analīzei bija piemērojams cits tiesiskais regulējums.

28.

No šiem apsvērumiem, manuprāt, izriet, ka attiecīgajiem faktiem piemērojamā direktīvas versija ir tā, kas bija spēkā VID veikto pārbaužu laikā, proti, versija ar Direktīvā 2018/843 veiktajiem grozījumiem.

29.

Ņemot vērā iepriekš minēto, joprojām ir jānorāda, ka direktīvu adresāti ir dalībvalstis ( 6 ). Atbildīgo subjektu pienākumi principā izriet no tiesību aktiem, ar kuriem attiecīgā direktīva ir transponēta. Kad VID veica pārbaudes, kuru rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Direktīvas 2018/843 transponēšanas termiņš vēl nebija beidzies. No lietas materiāliem neizriet, vai šo pārbaužu laikā Latvijas Likums par novēršanu jau bija pielāgots, lai transponētu ar šo direktīvu ieviestos grozījumus. Katrā ziņā Rodl & Partner pienākumi bija tādi, kādi bija paredzēti pārbaužu laikā piemērojamajā Latvijas likuma versijā, kuru iesniedzējtiesa faktiski citējusi lēmumā par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu ( 7 ).

30.

Katrā ziņā es uzskatu, ka iesniedzējtiesas uzdotajos prejudiciālajos jautājumos citētajiem Direktīvas 2015/849 tiesību normu grozījumiem, kas tika izdarīti ar Direktīvu 2018/843, nav būtiskas ietekmes uz atbildēm, kas jāsniedz uz šiem jautājumiem ( 8 ). Turklāt ir jānorāda, ka šajos jautājumos netiek izvirzītas problēmas saistībā ar valsts tiesiskā regulējuma nesaderību ar Direktīvas 2015/849 tiesību normām.

31.

Tiesai jau ir bijusi iespēja norādīt, ka Direktīvas 2015/849 galvenais mērķis, kā izriet no tās 1. panta, skatot to kopsakarā ar tās 1. apsvērumu, ir novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai, lai nepieļautu, ka nelikumīga naudas plūsma varētu kaitēt Savienības finanšu nozares integritātei, stabilitātei un reputācijai, apdraudēt tās iekšējo tirgu, kā arī starptautisko attīstību ( 9 ). Šī direktīva tika pieņemta starptautiskā kontekstā, lai Savienībā piemērotu un padarītu saistošus FATF ieteikumus ( 10 ).

32.

Direktīvas 2015/849 tiesību normām tātad ir svarīgs preventīvs raksturs, ciktāl, izmantojot uz risku balstītu pieeju, tajā ir noteikts atturošu pasākumu kopums, lai efektīvi cīnītos ar līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, kā arī lai saglabātu finanšu sistēmas stabilitāti un integritāti ( 11 ).

33.

Kā izriet no Direktīvas 2015/849 22. un 23. apsvēruma, minētās holistiskas, uz riska faktoru balstītas pieejas pamatā ( 12 ) ir dalībvalstu un Savienības nepieciešamība identificēt, izprast un mazināt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riskus, ar kuriem tās saskaras. Uz risku balstīta pieeja paredz šo risku novērtējumu, kas Direktīvas 2015/849 sistēmā ( 13 ) tiek veikts trīs līmeņos: Savienības līmenī, ko veic Komisija (6. pants) ( 14 ), katras dalībvalsts līmenī (7. pants) un atbildīgo subjektu līmenī (8. pants).

34.

Jo īpaši saskaņā ar Direktīvas 2015/849 7. pantu katrai dalībvalstij ir jāveic attiecīgi pasākumi, lai identificētu, izvērtētu, izprastu un mazinātu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riskus, kas to skar, un ir regulāri jāatjaunina minēto risku izvērtējums.

35.

Saskaņā ar minētās direktīvas 8. pantu atbildīgajiem subjektiem samērīgi ar to būtību un lielumu ir jāveic attiecīgi pasākumi, lai identificētu un izvērtētu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riskus, ņemot vērā riska faktorus, tostarp tādus, kas saistīti ar to klientiem, valstīm vai ģeogrāfiskajām zonām.

36.

Minētais riska novērtējums ir priekšnoteikums, lai pieņemtu atbilstošus preventīvus pasākumus – proti, klienta uzticamības pārbaudes pasākumus –, kuru mērķis ir novērst vai vismaz iespēju robežās apgrūtināt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu ( 15 ). Proti, bez riska novērtējuma ne dalībvalstij, ne, attiecīgā gadījumā, ieinteresētajam subjektam nav iespējams katrā konkrētā gadījumā izlemt, kādus pasākumus piemērot ( 16 ).

37.

Turklāt risks savā būtībā ir mainīgs, un mainīgie rādītāji – katrs atsevišķi vai kopā – var palielināt vai samazināt iespējamo risku, tādējādi ietekmējot preventīvo pasākumu attiecīgo līmeni ( 17 ). Tāpēc pastāv korelācija starp riska novērtējumu un uzticamības pārbaudes pasākumiem tādā nozīmē, ka uzticamības pārbaudes līmenis ir atkarīgs no augstākas vai zemākas riska pakāpes ( 18 ). Šajā ziņā Tiesa ir skaidri noteikusi, ka uzticamības pārbaudes pasākumiem ir jābūt konkrētai saiknei ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku un jābūt samērīgiem ar to ( 19 ).

38.

Šādā kontekstā Direktīvā 2015/849 ir paredzēti triju veidu klienta uzticamības pārbaudes pasākumi, kurus atbildīgajiem subjektiem var būt pienākums piemērot saviem klientiem atkarībā no identificētās riska pakāpes: standarta, vienkāršotas un pastiprinātas pārbaudes ( 20 ).

39.

Runājot par standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem, tie ir reglamentēti it īpaši Direktīvas 2015/849 13. un 14. pantā. Saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta 1. punktu tie ietver klienta identifikāciju (šā punkta a) apakšpunkts) un patiesā labuma guvēja identifikāciju (šā punkta b) apakšpunkts), informācijas novērtēšanu un, vajadzības gadījumā, iegūšanu par darījumu attiecību mērķi un paredzamo būtību (šā punkta c) apakšpunkts) un darījumu attiecību pastāvīgas pārraudzības veikšanu (šā punkta d) apakšpunkts). Saskaņā ar šī panta 2. punktu, atbildīgie subjekti, pamatojoties uz riska pakāpi, var lemt par šādu pasākumu apmēru.

40.

Runājot par vienkāršotas pārbaudes pasākumiem, no Direktīvas 2015/849 15. panta 1. un 2. punkta izriet, ka tad, ja dalībvalsts vai atbildīgais subjekts identificē zemāka riska jomas vai ja atbildīgais subjekts ir pārliecinājies, ka darījumu attiecības vai darījums ir ar zemāku riska pakāpi, atbildīgajiem subjektiem var tikt atļauts piemērot vienkāršotas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus.

41.

Visbeidzot, runājot par pastiprinātiem pārbaudes pasākumiem, no Direktīvas 2015/849 18. panta 1. punkta izriet, ka gadījumos, kas noteikti 18.a līdz 24. pantā, kā arī citos augstāka riska gadījumos, kurus identificējušas dalībvalstis vai atbildīgie subjekti, pēdējiem minētajiem ir pienākums piemērot pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, lai pienācīgi pārvaldītu un mazinātu minētos riskus.

42.

No tā izriet, ka, neskarot īpašos gadījumus, kas paredzēti Direktīvas 2015/849 18.a–24. pantā – kuros pastiprinātu klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošana ir automātiska –, ņemot vērā šo secinājumu 37. punktā minēto nepieciešamo korelāciju starp noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riska līmeņa novērtējumu un preventīvo pasākumu piemērotību, pastiprinātu pārbaudes pasākumu piemērošana paredz, ka dalībvalsts vai atbildīgais subjekts identificē augstākus riskus. Konkrētāk, pastiprinātu klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošanai ir jābūt pamatotai ar novērtējumu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riska pastāvēšanu un augstu tā pakāpi ( 21 ).

43.

Šajā ziņā, skatot kopā Direktīvas 2015/849 18. panta 1. un 3. punktu, izriet, ka tādēļ, lai konstatētu augstāka riska gadījumus ārpus šīs direktīvas 18.a–24. pantā paredzētajiem, dalībvalstīm un atbildīgajiem subjektiem ir jāņem vērā vismaz šīs direktīvas III pielikumā paredzētie faktori, kuri norāda uz potenciāli augstāka riska situācijām. Minētajā pielikumā ir ietverts šāda riska situāciju faktoru un pierādījumu veidu neizsmeļošs saraksts.

44.

Ar Direktīvu 2015/849 ir veikta tikai minimāla saskaņošana nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas jomā ( 22 ). Kā izriet no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, tā sniedz dalībvalstīm plašu rīcības brīvību gan attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku noteikšanu, gan attiecībā uz atbilstošiem pasākumiem, lai nepieļautu, novērstu vai vismaz apgrūtinātu šādas darbības.

45.

Direktīvā 2015/849, pirmkārt, ir tieši atzīts, ka dažādie nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riski var skart dalībvalstis atšķirīgi ( 23 ). Komisija tiesas sēdē un Latvijas Republika savos apsvērumos ir uzsvērusi, ka šie dažādie riski var būt atkarīgi no katras dalībvalsts konkrētās situācijas un var mainīties atkarībā no vairākiem parametriem kā valsts ģeogrāfiskais stāvoklis vai ekonomiskā vai sociālā situācija.

46.

Otrkārt, minētā direktīva atstāj katrai dalībvalstij iespēju noteikt aizsardzības līmeni, kuru tā uzskata par piemērotu, ņemot vērā identificēto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas riska pakāpi ( 24 ).

47.

Šī ar Direktīvu 2015/849 dalībvalstīm atzītā rīcības brīvība aizsardzības līmeņa ziņā attiecas gan uz iespēju atļaut vienkāršotus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, ja tiek konstatēta zema riska pakāpe, gan – neskarot šīs direktīvas 18.a–24. pantā tieši paredzētos gadījumus – likt piemērot pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, ja tiek identificēta augstāka riska pakāpe.

48.

Runājot tieši par pastiprinātiem pārbaudes pasākumiem, Tiesa jau ir tieši atzinusi, ka dalībvalstu rīcībā ir vērā ņemama rīcības brīvība attiecībā uz piemērotu veidu, kā īstenot pienākumu paredzēt pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus un noteikt gan situācijas, kurās šāds risks ir paaugstināts, gan arī piemērotus pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus ( 25 ). Turklāt šādas rīcības brīvības esamība tieši izriet no paša Direktīvas 2015/849 18. panta 1. punkta teksta ( 26 ).

49.

Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/849 5. pantu dalībvalstīm ir tieši ļauts pieņemt vai paturēt spēkā stingrākus noteikumus, lai nepieļautu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, ievērojot Savienības tiesību aktus ( 27 ). Tiesa ir paskaidrojusi, ka šajā tiesību normā minētie “stingrākie noteikumi” var attiekties uz situācijām, kurām šajā direktīvā ir paredzēts noteikts klientu uzticamības pārbaudes veids, un arī citām situācijām, kurās dalībvalstu skatījumā pastāv risks ( 28 ). Turklāt minētais pants ir piemērojams visām tiesību normām jomā, ko reglamentē Direktīva 2015/849, lai izvairītos no nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas ( 29 ).

50.

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīva 2015/849 piešķir plašu rīcības brīvību dalībvalstīm, kuras var vai nu noteikt augstāku aizsardzības līmeni nekā Savienības likumdevēja izvēlētais un saskaņā ar šajā 5. pantā noteiktajām pilnvarām klientiem atļaut vai noteikt citus uzticamības pārbaudes pasākumus nekā šajā direktīvā paredzētie, vai arī rīcības brīvības ietvaros, kas tām piešķirta ar minēto 18. pantu, identificēt citas situācijas, kas rada augstāku risku. Šādi rīkodamies, dalībvalstis var, piemēram, noteikt konkrētus pasākumus, kas jāpiemēro konkrētām situācijām, vai piešķirt atbildīgajiem subjektiem rīcības brīvību, lai atkarībā no riska novērtējuma piemērotu pasākumus, kas konkrētā situācijā uzskatāmi par samērīgiem ar risku ( 30 ).

51.

Šādā kontekstā, ņemot vērā arī tiesas sēdes laikā notikušās debates, tomēr ir jāprecizē ar Direktīvu 2015/849 dalībvalstīm atzītās plašās rīcības brīvības apjoms un robežas, ievērojot vispārējos Savienības tiesību principus. Pašas direktīvas tekstā, it īpaši 5. pantā, ir atgādināts, ka dalībvalstīm katrā ziņā ir jādarbojas, “ievērojot Savienības tiesību aktus”.

52.

Konkrētāk, saistībā vispārējo tiesiskās noteiktības principu rodas jautājums par piemērotu tiesisko pamatu, lai dalībvalstis minētajā direktīvā izklāstītajā sistēmā identificētu papildu riska faktorus, kas var attaisnot vai pat pieprasīt piemērot pastiprinātus klientu uzticamības pārbaudes pasākumus.

53.

Proti, ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā vispārējo tiesiskās drošības principu, ir nepieciešams, lai visi dalībvalsts identificēto riska faktoru elementi būtu konkrēti noteikti tiesību aktā ar likuma rangu, tieši norādot, piemēram, valstis vai organizāciju veidus, kas saistīti ar augstāku riska pakāpi, lai attaisnotu pastiprinātu pārbaudes pasākumu piemērošanu.

54.

Šajā ziņā es uzskatu, ka, piemērojot likumības un tiesiskās drošības principus, vispārīgiem riska faktoriem, kas potenciāli var ietekmēt subjektīvas situācijas vai pat pamattiesības, principā ir jābūt noteiktiem tiesību aktos ar likuma rangu. Taču tāpat es uzskatu, ka likumā nevajag un nevar paredzēt visu specifisko riska faktoru izsmeļošu regulējumu.

55.

Proti, ņemot vērā dinamisko raksturu, kas ir gan ekonomiskajām attiecībām, gan noziedzīgajām darbībām, manā skatījumā, nav iespējams ex ante izsmeļoši noteikt visus iespējamos faktorus, kuri varētu ietekmēt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas vai terorisma finansēšanas riska novērtējumu. Kā ir tieši atzīts Direktīvas 2015/849 30. apsvērumā, risks savā būtībā ir mainīgs. Tāpēc sistēmā ir jāgarantē zināma elastības pakāpe, kas ļauj dinamiski pielāgot šo faktoru identificēšanu, turklāt vienmēr ievērojot tiesiskās drošības principu un Savienības tiesībās garantēto pamattiesību aizsardzību.

56.

Tāpēc, manā skatījumā, Savienības tiesības neliedz norādīt likumā vispārīgus riska veidus, kuri, ievērojot katras dalībvalsts konstitucionālās prasības, ir konkretizēti papildu un turpmākos aktos, kuriem nav obligāti jābūt likuma rangam ( 31 ). Turklāt šie akti ir atbilstošā veidā publiski jāizziņo, jo ir nepieciešams, lai tie būtu zināmi sabiedrībai un it īpaši atbildīgajiem subjektiem, kuriem jāveic riska novērtējums, piemērojot šos kritērijus praksē.

57.

Šo riska elementu un risku mazināšanai piemēroto pasākumu identificēšanai turklāt ir jāatbilst citiem vispārējiem Savienības tiesību principiem. To starpā ir jāmin samērīguma princips, kas minēts otrajā prejudiciālajā jautājumā, un nediskriminācijas princips, kas īpaši paredzēts Pamattiesību hartas 21. pantā un aizliedz jebkāda veida diskrimināciju, tostarp saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes. Tāpēc, īstenojot ar Direktīvu 2015/849 piešķirto rīcības brīvību, dalībvalstis nevar pārsniegt mērķu – novērst un apkarot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu – sasniegšanai nepieciešamā robežas un nevar izraisīt diskrimināciju.

58.

Kā minēts šo secinājumu 35. punktā un kā izriet no Direktīvas 2015/849 8. un 11.–18. panta, šajā direktīvā paredzētajā sistēmā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas nepieļaušanai, kuras pamatā ir uz risku balstīta pieeja, atbildīgajiem subjektiem ir izšķiroša loma minēto darbību risku novērtējumā. Kā tiesas sēdes laikā to ir uzsvērusi Komisija, šī pamata loma ir skaidrojama ar atbildīgo subjektu tuvumu saimniecisko darbību norisei un tātad potenciāli nelikumīgām darbībām, kas nostāda šos subjektus labākā pozīcijā, lai konstatētu iespējamus aizdomīgus darījumus.

59.

Šajā ziņā Direktīvā 2015/849 ir paredzēts minēto subjektu pienākums veikt attiecīgus pasākumus, lai identificētu un izvērtētu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riskus, ņemot vērā būtiskus riska faktorus, kā arī pienākumu piemērot atbilstošus uzticamības pārbaudes pasākumus.

60.

Atbildīgo subjektu veiktais riska novērtējums un izrietošā klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošana ietver uz pierādījumiem balstītu lēmumu pieņemšanas procesu, lai efektīvāk vērstos pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riskiem ( 32 ). Minētais novērtējums attiecas uz konkrētām situācijām un tātad nevar tikt veikts abstrakti. Saskaņā ar iepriekš minēto holistisko pieeju, tajā jāņem vērā visi faktori, kas var ietekmēt riska identificēšanu.

61.

Šajā ziņā no Direktīvas 2015/849 8. panta 2. punkta tieši izriet, ka riska izvērtējumus atbildīgie subjekti dokumentē, regulāri atjaunina un dara pieejamus attiecīgajām kompetentajām iestādēm un attiecīgajām pašregulējuma struktūrām.

62.

Prasība pēc dokumentācijas un pierādījumiem iestādēm saistībā ar atbildīgo subjektu veiktajiem novērtējumiem un izrietošajiem minēto subjektu pieņemtajiem lēmumiem par uzticamības pārbaudes pasākumiem ir atrodama arī Direktīvas 2015/849 13. panta 4. punktā. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka atbildīgajiem subjektiem ir jāspēj kompetentajām iestādēm vai pašregulējuma struktūrām pierādīt, ka piemērotie uzticamības pārbaudes pasākumi ir piemēroti, ņemot vērā identificētos nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riskus ( 33 ).

63.

Turklāt riska novērtējums ir dinamisks un, saprātīguma robežās, nepārtraukts process. Tas ir secināms, pirmkārt, no minētajā Direktīvas 2015/849 8. panta 2. punktā paredzētā pienākuma regulāri atjaunināt riska novērtējumus un, otrkārt, no Direktīvas 2015/849 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētā pienākuma pastāvīgi pārraudzīt darījumu attiecības un zināt klienta riska profilu, regulāri atjauninot attiecīgos dokumentus, datus un informāciju.

64.

Tāpat ir jānorāda, ka saskaņā ar samērīguma principu atbildīgajiem subjektiem uzliktie pienākumi nevar būt nesamērīgi. Direktīvā 2015/849 šī prasība ir izteikta 8. panta 1. punkta pēdējā teikumā, saskaņā ar kuru pasākumiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, ir uzlikti atbildīgajiem subjektiem, ir jābūt samērīgiem ar šo subjektu būtību un lielumu. Šāda prasība turklāt izriet no direktīvas 2. apsvēruma teksta, kurā ir uzsvērta nepieciešamība pēc līdzsvarotas pieejas un izteikta “nepieciešamīb[a] izveidot tādu normatīvo vidi, kurā uzņēmumi var paplašināt savu darījumdarbību, neradot nesamērīgas atbilstības izmaksas”.

65.

Manā skatījumā no iepriekš izklāstītā izriet, ka ar Direktīvu 2015/849 izveidotajā nepieļaušanas sistēmā atbildīgajam subjektam ir jāspēj pierādīt iestādēm, pirmkārt, ka saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riskiem tas ir veicis iespējami pilnīgāku riska analīzi, saprātīguma robežās un samērīgi ar tā būtību un lielumu, ņemot vērā visus attiecīgos faktorus un avotus, un, otrkārt, ka katrā konkrētā gadījumā tas ir piemērojis identificētajai riska pakāpei atbilstošu klienta uzticamības pārbaudes pasākumu līmeni.

66.

Iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi ir jāanalizē, ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus.

67.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2015/849 18. panta 1. un 3. punkts kopsakarā ar III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu ir interpretējams tādējādi, ka tie automātiski prasa atbildīgajam subjektam noteikt klientam augstāku riska pakāpi un tādējādi piemērot tam pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus tādēļ, ka šis klients ir NVO un klienta pilnvarotā persona un darba attiecībās esošā persona ir augsta korupcijas riska trešās valsts pilsonis.

68.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai minētās šādi interpretētās tiesību normas atbilst LES 5. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzētajam samērīguma principam.

69.

Kā minēts šo secinājumu 41. punktā, Direktīvas 2015/849 18. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pastiprināti uzticamības pārbaudes pasākumi ir piemērojami divās situācijās: pirmkārt, gadījumos, kas ir noteikti šīs direktīvas 18.a–24. pantā, un, otrkārt, citos augstāka riska gadījumos, kurus identificējušas dalībvalstis vai atbildīgie subjekti. Tā kā no lēmuma par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu neizriet, ka aplūkojamais gadījums ietilptu kādā no Direktīvas 2015/849 18.a–24. pantā noteiktajiem gadījumiem, jāuzskata, ka pirmais prejudiciālais jautājums attiecas uz otro situāciju.

70.

Šajā ziņā, skatot Direktīvas 2015/849 18. panta 1. un 3. punktu kopā, izriet, ka, lai konstatētu augstāka riska gadījumus, dalībvalstīm un atbildīgajiem subjektiem ir jāņem vērā vismaz šīs direktīvas III pielikumā neizsmeļošā veidā paredzētie faktori, kuri norāda uz potenciāli augstāka riska situācijām.

71.

Kā izriet no šo secinājumu 42. un 43. punkta, ārpus Direktīvas 2015/849 18.a–24. pantā paredzētajiem gadījumiem, piemērojot uz risku balstītu pieeju, uz kuru balstās visa ar minēto direktīvu izveidotā nepieļaušanas sistēma, augstākas riska pakāpes iespējamajai noteikšanai klientam un tādējādi pastiprinātu klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošanai šim klientam ir jābūt pamatotai ar detalizētu risku novērtējumu attiecībā uz šo klientu. Tāpat no šo secinājumu 60. punkta izriet, ka šajā novērtējumā ir jāņem vērā visi faktori, kas var ietekmēt riska pakāpes identificēšanu šim klientam.

72.

No tā izriet, ka ārpus minētajiem Direktīvas 2015/849 18.a–24. pantā paredzētajiem gadījumiem, augstākas riska pakāpes noteikšana un tādējādi pastiprinātu klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošana šim klientam nav automātiska. Pastiprinātu pārbaudes pasākumu piemērošanai savukārt ir jāizriet no katrā konkrētā gadījumā veiktā ar šo klientu saistītā specifiska riska novērtējuma, kas atbildīgajam subjektam ir jāveic, pamatojoties uz kritērijiem, kurus ir identificējusi konkrēta dalībvalsts vai pats atbildīgais subjekts saistībā ar visiem attiecīgajiem riska faktoriem.

73.

Pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas uz diviem specifiskiem riska faktoriem: pirmkārt, faktu, ka klients ir NVO, un, otrkārt, faktu, ka klienta pilnvarotā persona un darba attiecībās esošā persona ir augsta korupcijas riska trešās valsts, konkrēti, Krievijas Federācijas, pilsonis.

74.

Runājot par pirmo no minētajiem faktoriem, iesniedzējtiesa uzsver, ka ne Direktīvā 2015/849, ne Latvijas Likumā par novēršanu nav paredzēts, ka NVO tikai pēc savas juridiskās formas būtu pati par sevi uzskatāma par paaugstināta riska gadījumu.

75.

Šajā ziņā, kā izriet no šo secinājumu 44. un turpmākiem punktiem, Direktīvā 2015/849 paredzētajā sistēmā dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz tām specifisko nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku noteikšanu. Tātad tās var identificēt papildu situācijas, kas rada augstāku risku ( 34 ).

76.

Šajā saistībā ir jānorāda, ka Latvijas Likuma par novēršanu 6. panta 1.2 punkta 1. apakšpunktā ir īpaši paredzēts, ka likuma subjekts, veicot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas risku novērtējumu, riskus ietekmējošo apstākļu starpā ņem vērā risku, kas piemīt klienta juridiskajai formai. Ar atrunu par iesniedzējtiesas, kurai vienīgajai ir jurisdikcija piemērot valsts tiesības, pārbaudi tādējādi šķiet, ka Latvijas Likumā par novēršanu klienta juridiskā forma ir tieši paredzēta kā riska faktors, kas ir jāņem vērā atbildīgā subjekta veiktajā riska analīzē.

77.

Turklāt Latvijas valdība savos apsvērumos ir uzsvērusi, ka VID Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta 2019. gada ziņojumā ( 35 ) ir uzsvērts, ka NVO ir īpaši neaizsargātas pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, it īpaši NVO, kuras nav reģistrētas kā sabiedriskā labuma organizācijas. Latvijas valdība ir citējusi arī citus informācijas avotus, kuri attiecas tieši uz Latviju ( 36 ), no kuriem esot secināms, ka nodibinājuma vai NVO juridiskā forma ir elements, kas riska novērtējumā ir jāuzskata par potenciālo augstāka riska faktoru.

78.

Šajā ziņā šo secinājumu 56. punktā esmu jau minējis, ka, manā skatījumā, Savienības tiesības neliedz norādīt likumā vispārīgus riska veidus (kā, piemēram, šajā gadījumā klienta juridiskā forma), kuri vēlāk tiek konkretizēti (šajā gadījumā konkrēti NVO vai nodibinājuma juridiskā forma) papildu un vēlākos aktos, kuriem nav obligāti jābūt likuma rangam. Tomēr iesniedzējtiesai ir jurisdikcija konkrētā gadījumā noteikt, vai Latvijas tiesību sistēmā patiešām ir jāuzskata, ka apstāklis, ka klientam ir nodibinājuma vai NVO juridiskā forma, ir potenciāli augstāka riska faktors, kas saskaņā ar valsts tiesībām atbildīgajam subjektam ir jāņem vērā riska analīzē, kas tam ir jāveic savam klientam.

79.

Ja tas tā ir, būs jāsecina, ka, lai gan fakts, ka klientam ir NVO juridiskā forma, automātiski neprasa noteikt šim klientam augstāku riska pakāpi – un tādējādi automātiski piemērot pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus – šī elementa iespējamā neņemšana vērā ir izlaidums šim klientam veiktajā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riska novērtējumā. Turklāt, kā izriet no šo secinājumu 61. un 62. punkta, atbildīgajam subjektam ir jāspēj pierādīt kompetentajām iestādēm savas riska analīzes piemērotību un tātad, ka šajā analīzē tas ir ņēmis vērā visus attiecīgos faktorus.

80.

Runājot par otro no šo secinājumu 73. punktā minētajiem faktoriem – proti, faktu, ka klienta pilnvarotā persona un darba attiecībās esošā persona ir augsta korupcijas riska trešās valsts pilsonis –, ir jānorāda, ka Krievijas Federācija nav iekļauta, kā arī attiecīgo faktu norises laikā nebija iekļauta ne FATF publicētajā augsta riska valstu sarakstā ( 37 ), ne Komisijas sarakstā ar augsta riska trešajām valstīm ( 38 ).

81.

Tomēr no Direktīvas 2015/849 18. panta 3. punktā minētā III pielikuma 3. punkta b) apakšpunkta izriet, ka starp ģeogrāfiskiem faktoriem, kuri norāda uz potenciāli augstāka riska situācijām, ir norādīts faktors “valstis, kurās, kā atzīts uzticamos avotos, ir ievērojams korupcijas vai citu noziedzīgu darbību līmenis”.

82.

Turklāt ir jānorāda, ka Latvijas Likuma par novēršanu 11.1 panta 3. punktā ir paredzēts, ka likuma subjekts, veicot klienta izpēti, ņem vērā vismaz dažus risku paaugstinošus faktorus, tostarp [11.1 panta 3. punkta] 2. apakšpunkta b) ievilkumā ir minēts apstāklis, ka klients vai tā patiesais labuma guvējs ir saistīts ar valsti vai teritoriju, kurā pastāv augsts korupcijas risks.

83.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Krievijas Federācija var tikt uzskatīta par valsti vai teritoriju, kurā pastāv augsts korupcijas risks ( 39 ). Turklāt tiesas sēdes laikā Latvijas valdība ir atsaukusies uz VID vietnē publicētajām vadlīnijām un dažādiem citiem informatīviem materiāliem, kuros īpaši uzsvērts, ka praksē Latvijā saiknes esamība ar Krievijas Federāciju tiek uzskatīta par faktoru, kas var palielināt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas risku. Turklāt šķiet pamatoti uzskatīt, ka, ievērojot šo secinājumu 44. punktā norādīto, faktori, kas saistīti ar Latvijas Republikas ģeogrāfisko izvietojumu un ekonomisko un sociālo situāciju, var attaisnot, piemērojot iepriekš minēto ar Direktīvu 2015/849 dalībvalstīm atzīto rīcības brīvību, šīs dalībvalsts īpašo pieeju attiecībā uz Krievijas Federāciju. Ar atrunu par iesniedzējtiesas, kurai vienīgajai ir jurisdikcija piemērot valsts tiesības, analīzi tādējādi šķiet, ka klienta vai patiesā labuma guvēja “saiknes” esamība ar Krievijas Federāciju Latvijas tiesībās ir uzskatāma par potenciāli augstāka riska faktoru, kas saskaņā ar valsts tiesībām atbildīgajam subjektam jāņem vērā riska analīzē, kas tam ir jāveic savam klientam.

84.

Ja tas tā ir, būtu jāsecina – līdzīgi secinājumam par faktoru, kas saistīts ar NVO juridisko formu –, ka, lai gan fakts, ka klientam ir saikne ar Krievijas Federāciju, automātiski neprasa noteikt šim klientam augstāku riska pakāpi – un tādējādi automātiski piemērot pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus –, tas ir riska faktors, kas atbildīgajam subjektam noteikti jāņem vērā klienta riska novērtējumā. Tādējādi arī šī elementa iespējamā neņemšana vērā būtu izlaidums klientam veiktajā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riska novērtējumā.

85.

Neskarot vērtējumus, kuri iesniedzējtiesai jāveic, pamatojoties uz Latvijas tiesībām, tomēr vēl ir jāizsaka daži apsvērumi par jēdzienu “saikne”. Faktiski, lai ievērotu samērīguma principu, šai saiknei ir jābūt diezgan būtiskai un kaut kādā mērā jāattiecas uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku.

86.

Tādos apstākļos fakts, ka vienkāršam klienta darbiniekam ir tādas valsts pilsonība, kurā pastāv nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas risks, man nešķiet pietiekama saikne, lai varētu tikt uzskatīts, ka pastāv paaugstināta riska faktors. Šāda pieeja potenciāli varētu izraisīt arī diskrimināciju, kas ir pretrunā šo secinājumu 57. punktā minētajam nediskriminācijas principam. Situācija varētu būt citāda, ja saikne savukārt attiektos, piemēram, uz klienta patieso labuma guvēju vai darbinieku, kuram ir tāda loma, kas ļauj veikt darbības, kuras potenciāli var būt saistītas ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas darbībām.

87.

Lēmums par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu neatklāj pietiekamu informāciju konkrēti par VR, Krievijas Federācijas pilsoņa, lomu nodibinājumā, lai varētu paust nostāju šajā aspektā. Tomēr nevaru nepieminēt, ka no minētā lēmuma izriet – kā nodibinājuma patiesā labuma guvēja ir norādīta visa Latvijas sabiedrība, un tas ir secinājums, kas acīmredzami ir pretrunā Direktīvā 2015/849 ( 40 ) izmantotajam faktiskā īpašnieka [patiesā labuma guvēja] jēdzienam. Katrā ziņā šo elementu pārbaude ir iesniedzējtiesas jurisdikcijā.

88.

Visbeidzot, lai sniegtu iesniedzējtiesai pēc iespējas izsmeļošāku atbildi, uzskatu par nepieciešamu norādīt arī, pirmkārt, kā izriet no šo secinājumu 61. un 62. punkta un kā tiesas sēdē norādījusi Komisija, ka Rodl & Partner ir pienākums pierādīt, kāpēc, ņemot vērā šī klienta situāciju un pastāvot noteiktiem faktoriem, kas potenciāli liecina par paaugstinātu risku, tā secinājusi, ka attiecīgais klients izraisa tikai zemu risku un ka tāpēc bijis pietiekami piemērot vienkāršotus pasākumus.

89.

Otrkārt, no lietas materiāliem šķiet, ka VID uzlika Rodl & Partner sodu ne par to, ka tā nepiemēroja savam klientam pastiprinātus pasākumus saskaņā ar valstī pastāvošo VID praksi, atbilstoši kurai atbildīgajam subjektam vienmēr jāpiemēro klientam pastiprināti klienta uzticamības pārbaudes pasākumi, ja šī klienta juridiskā forma ir NVO vai ja kāds no tā darbiniekiem ir paaugstināta korupcijas riska trešās valsts pilsonis ( 41 ). Latvijas valdība apstrīd šādas prakses esamību. No lietas materiāliem drīzāk šķiet, ka VID uzlika Rodl & Partner sodu par nepietiekamu riska analīzi un par to, ka šajā analīzē netika ņemti vērā faktori, kuri potenciāli varēja mainīt riska novērtējumu diviem tās klientiem. Šī aspekta pārbaude acīmredzami ir iesniedzējtiesas jurisdikcijā.

90.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, kā norādīts šo secinājumu IV sadaļas 1. punktā. Tādējādi uzskatu, ka nav nepieciešamības atbildēt uz otro prejudiciālo jautājumu, kas tiek uzdots vienīgi gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša.

91.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2015/849 18. pants kopsakarā ar III pielikuma 3. punkta b) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir paredzēts automātisks pienākums veikt pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus visos gadījumos, kad klienta sadarbības partneris, bet ne pats klients, ir jebkādā veidā saistīts ar augsta korupcijas riska trešo valsti.

92.

No apsvērumiem, kas tika izdarīti par pirmo prejudiciālo jautājumu, konkrēti, šo secinājumu 69. līdz 72. punktā, izriet, ka ārpus Direktīvas 2015/849 18.a–24. pantā paredzētajiem gadījumiem, augstākas riska pakāpes noteikšana klientam un tādējādi pastiprinātu klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošana šim klientam nav automātiska, bet tai jāizriet no katrā konkrētā gadījumā veiktā ar šo klientu saistītā specifiskā riska novērtējuma, kas atbildīgajam subjektam ir jāveic, pamatojoties uz kritērijiem, kurus identificējusi konkrēta dalībvalsts vai pats atbildīgais subjekts saistībā ar visiem attiecīgajiem riska faktoriem.

93.

No šiem apsvērumiem – kas mutatis mutandis ir piemērojami šim prejudiciālajam jautājumam saistībā ar pastiprinātu uzticamības pārbaudes pasākumu iespējamu automātisku piemērošanu – izriet, ka arī atbildei uz trešo prejudiciālo jautājumu, manā skatījumā, jābūt noliedzošai.

94.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tomēr, lai sniegtu iesniedzējtiesai pēc iespējas noderīgāku atbildi, ir jāizpēta jautājums par to, cik būtiskas Direktīvā 2015/849 paredzētajā sistēmā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas nepieļaušanai ir situācijas, kad klienta sadarbības partneris, bet ne pats klients, ir jebkādā veidā saistīts ar augsta korupcijas riska trešo valsti.

95.

Šajā ziņā jānorāda, kā jau ir uzsvērts iepriekš, ka Direktīvas 2015/849 III pielikumā ir uzskaitīti ģeogrāfiskie faktori, kuri norāda uz potenciāli augstāka riska situācijām, to starpā ir minētas “valstis, kurās, kā atzīts uzticamos avotos, ir ievērojams korupcijas vai citu noziedzīgu darbību līmenis”. Minētajā pielikumā netiek izdarīts nošķīrums atkarībā no tā, vai ģeogrāfiskie faktori attiecas uz klientu vai tā sadarbības partneriem. Turklāt no Direktīvas 2015/849 8. panta 1. punkta izriet, ka riska novērtējumā, kas ir jāveic atbildīgajiem subjektiem, jāņem vērā riska faktori, kuri attiecas ne tikai uz to klientiem, bet tostarp arī uz “darījumiem”. Pieeju, atbilstoši kurai riska faktoru analīze attiecas ne tikai uz klientu kā subjektu, bet arī uz tā komercdarījumiem, turklāt apstiprina Direktīvas 2015/849 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā ietvertā tiesību norma, kas attiecas uz klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem. Faktiski minētajā tiesību normā paredzēts, ka pienākums pastāvīgi pārraudzīt darījuma attiecības attiecas arī uz klienta komercdarbību.

96.

Turklāt Direktīvas 2015/849 galvenais mērķis, kas atgādināts šo secinājumu 31. punktā, liecina par labu ģeogrāfiskā riska jēdziena plašai interpretācijai, kas ietver ne tikai klienta izcelsmi no “valst[īm], kurās, kā atzīts uzticamos avotos, ir ievērojams korupcijas vai citu noziedzīgu darbību līmenis”, bet arī citas iespējamās saiknes ar šādu valsti kā ar to saistītā komercdarbība vai būtiski komerciālie ieņēmumi. Šajā ziņā ir jānorāda, ka no FAFT uz risku balstītas pieejas vadlīnijām grāmatvedības profesijai ( 42 ) – kuras var būt būtiskas Direktīvas 2015/849 interpretācijā ( 43 ) – izriet, ka par riska faktoru, kas grāmatvedības pakalpojumu sniedzējiem ir jāņem vērā, uzskatāms apstāklis, ka klienta ienākumu vai līdzekļu avots (source of wealth) – kas ietver komerciālos ieņēmumus – ir paaugstināta riska valstī ( 44 ).

97.

Ņemot vērā iepriekš minēto, kā esmu jau norādījis šo secinājumu 29. punktā, atbildīgo subjektu pienākumi principā izriet no valsts transponēšanas likuma, nevis tieši no Direktīvas 2015/849. Latvijas Likuma par novēršanu 11.1 panta 3. punktā – kas ir izklāstīts šo secinājumu 82. punktā – ir paredzēts, ka par risku paaugstinošu faktoru, kas ir jāņem vērā riska novērtējumā, uzskatāms apstāklis, ka klients vai patiesais labuma guvējs ir saistīts ar valsti vai teritoriju, kurā pastāv augsts korupcijas risks. Tāpēc šķiet, ka, atšķirībā no Direktīvas 2015/849 III pielikuma, minētajā tiesību normā ģeogrāfiskā faktora nozīme ir ierobežota subjektīvā ziņā ar pašu klientu vai tā patieso labuma guvēju.

98.

Tomēr šī tiesību norma ir jāinterpretē atbilstīgi Direktīvai 2015/849, kas ir jādara iesniedzējtiesai. Šajā ziņā turklāt jānorāda, ka no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, interpretējot minēto tiesību normu atbilstīgi šai direktīvai, tā būtu jāinterpretē tādā nozīmē, ka ģeogrāfisko riska faktoru starpā tā ietver arī klienta saikni ar valsti vai teritoriju, kurā pastāv augsts korupcijas risks saistībā ar klienta komerciāliem ieņēmumiem un tātad ar šī klienta veiktajiem darījumiem saistībā ar minēto valsti, ieskaitot ieņēmumus no komercdarbības ar sadarbības partneriem, kuri ir saistīti ar augsta korupcijas riska trešo valsti.

99.

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasība pēc samērīguma, kuru esmu minējis šo secinājumu 64. punktā, liek atsaukties uz ar paaugstināta riska valsti saistītā darījuma vai komerciālo ieņēmumu lielumu un būtiskumu, kas noteikti ir atkarīgi no katra atsevišķā gadījuma analīzes. No tā izriet, ka ne visi ieņēmumi no komercdarbības ar sadarbības partneriem, kuri saistīti ar augsta korupcijas riska trešo valsti, būs uzskatāmi par riska faktoru, kas ir jāņem vērā klienta riska novērtējumā. Vienīgi ievērojama lieluma darījumi un komerciālie ieņēmumi būs būtiski šajā nolūkā un varēs tikt uzskatīti par saiknes elementu ar šādu valsti. Tā varētu būt, piemēram, gadījumā, kad klients savu ieņēmumu daļu – kas varētu tikt uzskatīta par ievērojamu attiecībā pret tā kopējo apgrozījumu – gūst no šāda sadarbības partnera, kas saistīts ar augsta korupcijas riska trešo valsti, vai gadījumā, ja komercdarījumi ir tādi, kas kaut kādā mērā izraisa klienta atkarību no šāda sadarbības partnera.

100.

Katrā ziņā iesniedzējtiesai ir konkrēti jāizvērtē, vai, ņemot vērā attiecības starp RBA Consulting un tās sadarbības partneri, kas saistīts ar augsta korupcijas riska trešo valsti, aplūkojamajā gadījumā tas ir konstatējams, un vai tāpēc Rodl & Partner šis komercdarījums bija jāņem vērā sava klienta riska novērtējumā. Šajā ziņā apsvērumi, kurus esmu minējis šo secinājumu 88. un 89. punktā, mutatis mutandis attiecas uz RBA Consulting riska novērtējumu.

101.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, kā norādīts šo secinājumu IV sadaļas 2. punktā.

102.

Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2015/849 13. panta 1. punkta c) un d) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka šajās tiesību normās ir paredzēts atbildīgā subjekta pienākums, veicot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, iegūt no klienta šī klienta un trešās personas noslēgtā līguma kopiju, vai arī varētu būt pietiekama šī līguma izskatīšana uz vietas.

103.

Ceturtais prejudiciālais jautājums, tāpat kā trešais, attiecas uz iebildumiem, kurus VID izvirza par Rodl & Partner veikto riska pakāpes novērtējumu savam otrajam klientam, proti, RBA Consulting.

104.

Kā minēts šo secinājumu 39. punktā, Direktīvas 2015/849 13. panta 1. punktā ir definēti (standarta) klienta uzticamības pārbaudes pasākumi, kas atbildīgajiem subjektiem ir jāpiemēro, ja tiek konstatēta standarta riska pakāpe. To starpā iekļaujas šīs tiesību normas c) un d) apakšpunktā paredzētie pasākumi.

105.

Kā izriet no šo secinājumu 61. un 62. punkta un no tajos minētā Direktīvas 2015/849 8. panta 2. punkta un 13. panta 4. punkta, atbildīgajiem subjektiem ir jāievēro prasības pēc pierādījumiem un dokumentācijas attiecībā pret attiecīgajām kompetentajām iestādēm gan saistībā ar to veiktajiem savu klientu riska novērtējumiem, gan saistībā ar to piemēroto klientu uzticamības pārbaudes pasākumu atbilstību identificētajai riska pakāpei ( 45 ).

106.

Turklāt Direktīvas 2015/849 40. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts minēto subjektu pienākums uzglabāt to dokumentu un informācijas kopiju, kuri vajadzīgi, lai izpildītu šajā direktīvā noteiktās klienta uzticamības pārbaudes prasības.

107.

Iepriekš minētajās Direktīvas 2015/849 tiesību normās turklāt nav precīzi noteikti paņēmieni, izmantojot kurus atbildīgie subjekti var ievērot minētās prasības pēc pierādījumiem un dokumentācijas attiecībā pret kompetentajām iestādēm. Šādā kontekstā iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas tieši uz šiem paņēmieniem.

108.

Šajā saistībā uzskatu, ka tādas pārbaudes laikā kā VID veiktā pārbaude tādam atbildīgajam subjektam kā Rodl & Partner ir pienākums atbilstošā veidā dokumentēt un sniegt pierādījumus par tā veikto klienta riska novērtējumu, par to, ka šajā novērtējumā tas ir ņēmis vērā visus attiecīgos riska faktorus, kā arī par to, ka šis novērtējums pietiekami pamato secinājumu par šim klientam piemēroto uzticamības pārbaudes pasākumu līmeni.

109.

Gadījumā, ja šajā riska novērtējumā ir jāņem vērā komercattiecības vai komercdarījums ar partneri, kas saistīts ar augsta korupcijas riska trešo valsti, atbildīgajam subjektam ir pienākums iesniegt kompetentajai iestādei atbilstošu dokumentāciju, kas pierāda, ka tas ir analizējis minēto komercdarījumu vai komercattiecības un ir to pienācīgi ņēmis vērā, lai izdarītu savus secinājumus par klienta riska pakāpi.

110.

Ņemot vērā iepriekš minēto, atbildīgā subjekta pienākums iesniegt pierādījumus un dokumentāciju, manā skatījumā, ne vienmēr paredz līguma kopijas fizisku uzrādīšanu. Atkarībā no gadījuma, pierādīšana var notikt ar citiem paņēmieniem, kuriem tomēr ir jābūt šim nolūkam piemērotiem. Tas varētu notikt, piemēram, kā būtībā ir norādījusi Komisija, sagatavojot tādus novērtējuma ziņojumus par līgumu, kuri satur informāciju, kas ir nepieciešama, lai faktiski novērtētu ar šīm komercattiecībām saistīto risku, un ar kuriem var pierādīt, ka faktiski atbildīgais subjekts savā klienta riska novērtējumā ir analizējis un ņēmis vērā attiecīgo līgumu.

111.

Tomēr manā skatījumā atbildīgais subjekts nevar attaisnot šādu komercattiecību neņemšanu vērā klienta riska analīzē, aizbildinoties ar neiespējamību iesniegt attiecīgo līgumu. Pilnīga pierādījumu un dokumentu par attiecīgām komercattiecībām neesamība klienta riska analīzē ir šo secinājumu 105. punktā minēto pienākumu pārkāpums. Iesniedzējtiesai acīmredzami ir konkrēti jāizvērtē, vai aplūkojamajā gadījumā tas ir noticis.

112.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt, kā norādīts šo secinājumu IV sadaļas 3. punktā.

113.

Ar piekto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkts ir interpretējams tādējādi, ka atbildīgajam subjektam ir pienākums piemērot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus jau esošiem sadarbības klientiem arī brīžos, kad nav konstatējamas būtiskas klienta apstākļu izmaiņas, kā arī tad, ja vēl nav pagājis termiņš, kuru dalībvalstu kompetentā iestāde noteikusi atkārtotu pārbaudes pasākumu veikšanai, un vai šāds pienākums ir tikai attiecībā uz klientiem, kuriem ir noteikts augstāks klienta risks.

114.

Šis jautājums tiek uzdots, jo pamatlietā VID ir konstatējis, ka Rodl & Partner ir pārkāpusi Latvijas Likumu par novēršanu, kurā ir paredzēts, ka likuma subjekts regulāri, bet ne retāk kā reizi 18 mēnešos pārskata un aktualizē informāciju, kas saistīta ar tā klientiem ( 46 ). Tomēr brīdī, kad VID veica Rodl & Partner pārbaudi, vēl nebija pagājuši 18 mēneši, kopš RBA Consulting kļuva par tās klientu.

115.

Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punktā ir paredzēts, ka atbildīgajiem subjektiem ir pienākums piemērot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus ne tikai attiecībā uz visiem jaunajiem klientiem, bet atbilstīgos brīžos arī attiecībā uz jau esošajiem klientiem, pamatojoties uz riska pakāpi, it īpaši tad, ja mainās klienta būtiski apstākļi (vai citās situācijās, kas tika pievienotas ar grozījumiem, kuri tika izdarīti ar Direktīvu 2018/843).

116.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un mērķi, kas ir izvirzīti ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta ( 47 ).

117.

No gramatiskā viedokļa no Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkta izriet, ka atbildīgajiem subjektiem ir pienākums piemērot jau esošo klientu uzticamības pārbaudes pasākumus “atbilstīgos brīžos” un, “pamatojoties uz riska pakāpi”. Turklāt izriet, ka viens, bet ne vienīgais, no gadījumiem, kad tas ir atbilstīgi, ir tad, “ja mainās klienta būtiski apstākļi”. Taču Direktīvā 2015/849 nav sniegts skaidrojums par to, kas būtu uzskatāms par “atbilstīgiem brīžiem”. Tomēr no tiesību normas formulējuma ir secināms, ka atbildīgajam subjektam ir jāpiemēro vai jāatjaunina uzticamības pārbaudes pasākumi tad, kad tas šķiet ne tikai nepieciešami, bet arī atbilstīgi, ņemot vērā ar klientu saistītā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riska novērtējumu, kas, kā jau minēts, ir atkarīgs no visu attiecīgo faktoru analīzes. Turklāt, joprojām no gramatiskā viedokļa, ir jānorāda, ka aplūkojamā tiesību norma neierobežo šo pienākumu vienīgi ar klientiem, kuriem ir noteikta augstāka riska pakāpe.

118.

Šāda aplūkojamās tiesību normas interpretācija ir apstiprināta no sistēmiska viedokļa. Pirmkārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punkts ir ietverts Direktīvas 2015/849 II nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi”, kas attiecas uz klienta uzticamības pārbaudes pienākumiem. No tā izriet, ka ar šo tiesību normu uzliktais atbildīgo subjektu pienākums ir piemērojams visiem klientiem, neatkarīgi no tā, vai to riska pakāpe ir standarta, zema vai augstāka.

119.

Otrkārt, kā jau minēts šo secinājumu 63. punktā, Direktīvas 2015/849 sistēmā riska novērtējums ir dinamisks un, saprātīguma robežās, nepārtraukts process. Tāpēc atbildīgajiem subjektiem principā ir pienākums saprātīguma robežās pastāvīgi pārbaudīt savu klientu darījumus. No tā izriet, ka gadījumā, ja tiem kļūst zināmi tādi elementi kā komercdarījumi, kuri potenciāli varētu ietekmēt ar klientu saistīto riska novērtējumu, tiem ir jāņem vērā šie elementi un, ja tas ir atbilstīgi, jāpārskata riska analīze un, iespējams, šim klientam piemēroto uzticamības pārbaudes pasākumu līmenis.

120.

Aplūkojamās tiesību normas plaša, saprātīguma robežās, interpretācija, manā skatījumā, turklāt atbilst Direktīvas 2015/849 galvenajam mērķim, kas ir atgādināts šo secinājumu 31. punktā.

121.

Runājot par konkrēto gadījumu, vispirms ir jānorāda, kā uzsvērusi Latvijas valdība un pati iesniedzējtiesa, ka Latvijas tiesībās ir paredzēts atbildīgā subjekta pienākums regulāri atjaunināt ar saviem klientiem saistīto informāciju, bet 18 mēnešu termiņš ir maksimālais termiņš, kādā jāveic šī atjaunināšana. Manā skatījumā šīs tiesību normas interpretācija atbilstīgi Direktīvas 2015/849 14. panta 5. punktam nozīmē, ka tā nevar tikt saprasta tādā nozīmē, ka atbildīgajam subjektam nav pienākuma pārskatīt un, iespējams, mainīt savu riska analīzi kādam noteiktam klientam – un tādējādi, ja tas ir atbilstīgi, pielāgot tam piemērotos pasākumus – visos gadījumos, kad tam kļūst zināmi tādi elementi, kuri potenciāli varētu ietekmēt minēto riska novērtējumu.

122.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai darījumi, kas noslēgti starp RBA Consulting un uzņēmumu, kas saistīts ar augsta korupcijas riska trešo valsti, par kuriem – un tas netiek apstrīdēts – Rodl & Partner ir bijis zināms, bija darījumi, ņemot vērā kurus bija atbilstīgi, ka attiecībā uz RBA Consulting riska novērtējumu – ņemot vērā arī šos darījumus –, ka Rodl & Partner atjauninātu minēto novērtējumu un, iespējams, mainītu sava klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, neatkarīgi no Latvijas tiesiskajā regulējumā paredzētā 18 mēnešu termiņa beigām.

123.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz piekto prejudiciālo jautājumu atbildēt, kā norādīts šo secinājumu IV sadaļas 4. punktā.

124.

Ar sesto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2015/849 60. panta 1. un 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka, publicējot informāciju par lēmumu, ar ko piemēro administratīvu sodu vai pasākumu par tādu valsts noteikumu pārkāpumiem, ar kuriem transponē šo direktīvu, kompetentajai iestādei ir pienākums nodrošināt publicētās informācijas precīzu atbilstību lēmumā konstatētajai informācijai.

125.

Šajā ziņā vispirms ir jānoraida Latvijas valdības argumenti, saskaņā ar kuriem šis jautājums esot hipotētisks un tātad nepieņemams ( 48 ). Proti, pirmkārt, vienkāršs apstāklis, ka Tiesai tiek lūgts interpretēt gan Direktīvas 2015/849 60. panta 1. punktu, gan šī panta 2. punktu, kuri, ņemot vērā pēdējā minētā punkta tekstu, ir saistīti, nepadara šo jautājumu par hipotētisku. Otrkārt, no lēmuma par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu tieši izriet, ka arī minēto lēmumu pieņemšanas brīdī pārsūdzētā lēmuma publikācijā ir bijušas neprecizitātes.

126.

Būtībā no 60. panta 2. punkta izriet, ka tīmekļvietnē publicējama informācija, kas ietverta lēmumos, kuri ir pārsūdzami. Tāpēc šādai informācijai ir jāatbilst iepriekš minētajos lēmumos ietvertajai informācijai. Tādējādi ierosinu Tiesai uz sesto prejudiciālo jautājumu atbildēt, kā norādīts šo secinājumu IV sadaļas 5. punktā.

127.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Administratīvās rajona tiesas (Latvija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: