–

Toropet Ltd vārdā – S. Artopée, Rechtsanwalt,

–

Landkreis Greiz vārdā – K. Reiher, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B. Eggers un W. Farrell, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 9. panta d) punktu un 10. panta a) un f) punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1069/2009 (2009. gada 21. oktobris), ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1774/2002 (Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu regula) (OV 2009, L 300, 1. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Toropet Ltd, saskaņā ar Anglijas tiesībām dibinātu sabiedrību, kas pārvalda Vācijā reģistrētu subproduktu pārstrādes uzņēmumu, un Landkreis Greiz (Greicas apriņķis, Vācija) par pēdējā minētā lēmumu, ar kuru ir uzdots likvidēt dažus dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV 2002, L 31, 1. lpp.), 14. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Nosakot, vai pārtika ir nederīga lietošanai cilvēku uzturā, ņem vērā, vai pārtika cilvēku uzturā atbilstīgi tās paredzētajai lietošanai nav lietojama piesārņojuma dēļ, ko radījis kāds svešķermenis vai kas cits, vai pūšanas, bojāšanās vai trūdēšanas dēļ.”

4

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1013/2006 (2006. gada 14. jūnijs) par atkritumu sūtījumiem (OV 2006, L 190, 1. lpp.) 2. panta 2. punktā jēdziens “bīstamie atkritumi” ir definēts, atsaucoties uz definīciju, kas sniegta Padomes Direktīvas 91/689/EEK (1991. gada 12. decembris) par bīstamajiem atkritumiem (OV 1991, L 377, 20. lpp.) 1. panta 4. punktā.

5

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 853/2004 (2004. gada 29. aprīlis), ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (OV 2004, L 139, 55. lpp.), I pielikuma 1.9. un 8.1. punktā ir noteikts:

“1.9. “Liemenis” ir dzīvnieka ķermenis pēc kaušanas un apstrādes.

[..]

8.1. “Dzīvnieku izcelsmes produkti” ir šādi:

un

– citi dzīvnieki, ko paredzēts sagatavot, lai tos dzīvus nogādātu galapatērētājam.”

6

Regulas Nr. 1069/2009 2., 5., 6., 11., 29., 35., 36. un 38. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

7

Regulas Nr. 1069/2009 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Šo regulu piemēro:

8

Minētās regulas 3. panta “Definīcijas” 3., 4., 10. un 11. punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā ir spēkā šādas definīcijas:

[..]

[..]

9

Regulas Nr. 1069/2009 4. panta “Sākuma punkts ražošanas ķēdē un pienākumi” 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Tiklīdz uzņēmējs rada dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātus produktus, uz kuriem attiecas šīs regulas darbības joma, tie šos produktus identificē un nodrošina, ka ar tiem rīkojas saskaņā ar šo regulu (sākuma punkts).

2.   Uzņēmēji nodrošina, ka vis[i] viņu uzņēmējdarbības kontrolē esošie dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasināto produktu savākšanas, transportēšanas, darbību, ko ar tiem veic, apstrādes, pārstrādes, uzglabāšanas, laišanas tirgū, izplatīšanas, lietošanas un likvidēšanas posmi atbilst šīs regulas prasībām, kas attiecas uz viņu darbībām.

3.   Dalībvalstis uzrauga un pārliecinās, ka uzņēmēji pilda attiecīgās šīs regulas prasības visā dzīvnieku blakusproduktu un atvasināto produktu dzīves ciklā, kā norādīts 2. punktā. Šim nolūkam dalībvalstis uztur oficiālo kontroļu sistēmu saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas tiesību aktiem.”

10

Šīs regulas 7. panta “Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu iedalījums kategorijās” 1. punktā ir paredzēts:

“Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus iedala īpašās kategorijās, kas atspoguļo nopietnības pakāpi, kādā šie dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti apdraud cilvēku un dzīvnieku veselību, atbilstoši 8., 9. un 10. pantā noteiktajiem sarakstiem.”

11

Minētās regulas 8. panta “Pirmās kategorijas materiāls” g) punktā ir noteikts:

“Pirmās kategorijas materiāls ir šādi dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti:

[..]

12

Šīs pašas regulas 9. panta “Otrās kategorijas materiāls” d) un h) punktā ir noteikts:

“Otrās kategorijas materiāls ir šādi dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti:

[..]

[..]

13

Regulas Nr. 1069/2009 10. panta “Trešās kategorijas materiāls” a) un f) punktā ir paredzēts:

“Trešās kategorijas materiāls ir šādi dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti:

[..]

[..].”

14

Šīs regulas 14. pants “Trešās kategorijas materiāla likvidēšana un izmantošana” ir formulēts šādi:

“Trešās kategorijas materiālu:

[..].”

15

Minētās regulas 24. pantā “Uzņēmumu vai iekārtu apstiprināšana” ir paredzēts:

“1.   Uzņēmēji nodrošina, ka to kontrolē esošus uzņēmumus vai iekārtas apstiprina kompetentā iestāde, ja šādi uzņēmumi vai iekārtas veic vienu vai vairākas šādas darbības:

[..]

[..].”

16

Šīs pašas regulas 25. panta “Vispārējās higiēnas prasības” 1. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts:

“Uzņēmēji nodrošina, ka to kontrolē esoši uzņēmumi vai iekārtas, kuri veic 24. panta 1. punkta a) un h) apakšpunktā minētās darbības:

[..]

17

Atbilstoši Regulas Nr. 1069/2009 28. pantam “Pašpārbaudes”:

“Uzņēmēji ievieš, izpilda un uztur pašpārbaudes savos uzņēmumos vai iekārtās, lai nodrošinātu atbilstību šai regulai. Uzņēmēji nodrošina, lai no uzņēmuma vai iekārtas neizlaistu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātus produktus, par kuriem ir aizdomas vai ir zināms, ka tie neatbilst šīs regulas prasībām, izņemot gadījumus, kad šādus produktus paredzēts likvidēt.”

18

Komisijas Regulas (ES) Nr. 142/2011 (2011. gada 25. februāris), ar kuru īsteno Regulu (EK) Nr. 1069/2009 un īsteno Padomes Direktīvu 97/78/EK attiecībā uz dažiem paraugiem un precēm, kam uz robežas neveic veterinārās pārbaudes atbilstīgi minētajai direktīvai (OV 2011, L 54, 1. lpp.), IV pielikuma I nodaļas 4. iedaļas 3. punktā ir noteikts:

“Papildus vispārīgajiem nosacījumiem, kas aprakstīti 1. iedaļā, piemēro šādas prasības.

[..]

19

2004. gada 25. janvāraTierische Nebenprodukte‑Beseitigungsgesetz (Likums par kārtību, kādā likvidējami dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti; BGBl. 2004 I, 82. lpp.), tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (BGBl. 2016 I, 1966. lpp.) (turpmāk tekstā – “Likums par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu likvidēšanu”), 1. pantā “Piemērošanas joma” ir paredzēts:

“Ar šo likumu ir paredzēts īstenot [Regulu Nr. 1069/2009], kā arī Kopienas vai Eiropas Savienības tieši piemērojamos tiesību aktus, kas pieņemti saskaņā ar šo regulu vai īstenojot to.”

20

Likuma par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu likvidēšanu 3. pantā “Likvidēšanas pienākums” ir noteikts:

“(1)   Gadījumā, kad saskaņā ar 1. pantā minētajiem noteikumiem

ir jāatgūst, jāsavāc, jāidentificē, jātransportē, jāuzglabā, jāapstrādā, jāpārstrādā, jāizmanto vai jālikvidē, kompetentā iestāde nosaka atgūšanas, savākšanas, identifikācijas, transportēšanas, uzglabāšanas, apstrādes, pārstrādes, izmantošanas un likvidēšanas nosacījumus. Saskaņā ar 1. pantā minētajiem tieši piemērojamajiem tiesību aktiem, kā arī saskaņā ar šo likumu un tā īstenošanas noteikumiem kompetentajai iestādei ir jāatgūst, jāsavāc, jāidentificē, jātransportē, jāuzglabā, jāapstrādā, jāpārstrādā, jāizmanto vai jālikvidē

kas rodas tās teritorijā. Kamēr kompetentā iestāde tos nav atguvusi, 1. pantā minētajos tieši piemērojamajos tiesību aktos paredzētie īpašnieku pienākumi identificēt, transportēt un uzglabāt dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un no tiem iegūtus atvasinātus produktus paliek nemainīgi. Kompetentā iestāde var vērsties pie trešām personām, lai izpildītu pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar otro teikumu. Otrais teikums attiecas arī uz beigtiem savvaļas dzīvniekiem gadījumā, ja kompetentā iestāde ir izdevusi rīkojumu izmantot, pārstrādāt vai likvidēt ar dzīvnieku slimību apkarošanu saistītu iemeslu dēļ.

(2)   Šā panta 1. punkta otro teikumu nepiemēro, ja dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti un atvasinātie produkti ir paredzēti Regulas (EK) Nr. 1069/2009 33. un 36. pantā minēto dzīvnieku barības un atvasināto produktu ražošanai un ja dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti un atvasinātie produkti ir savākti, identificēti, transportēti, apstrādāti, pārstrādāti vai izmantoti uzņēmumos, iestādēs vai ražotnēs, reģistrētās saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1069/2009 23. pantu vai apstiprinātās saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1069/2009 24. pantu.

(3)   Kompetentā iestāde var pieprasīt, lai pārstrādes uzņēmums, sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtas uzņēmējs par saprātīgu samaksu, ņemot vērā izmaksas un produktus, uz laiku nodrošina uzņēmuma vai iekārtas dalītu izmantošanu 1. punkta pirmajā teikumā minēto blakusproduktu vai atvasināto produktu, kas radušies ārpus pārstrādes uzņēmuma, sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtas intervences zonas, pārstrādei vai likvidēšanai, ja:

Daļējas sūtīšanas gadījumā uz šo sūtīšanu var attiecināt nosacījumu, ka pārstrādes uzņēmums, sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtas uzņēmējs atgūst, savāc, identificē, transportē, uzglabā, apstrādā, pārstrādā, izmanto vai likvidē dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un atvasinātos produktus, kas radušies attiecīgajā zonā, ja tas ir nepieciešams sabiedrības interesēs.

(4)   Kompetentā iestāde var pieprasīt, lai pārstrādes uzņēmums, sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtas uzņēmējs par saprātīgu samaksu, ņemot vērā izmaksas un produktus, uz laiku nodrošina uzņēmuma vai iekārtas dalītu izmantošanu 1. punkta pirmajā teikumā minēto blakusproduktu vai atvasināto produktu pārstrādei vai likvidēšanai, kas radušies ārpus pārstrādes uzņēmuma, sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtas intervences zonas, ja tas ir saprātīgi un dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus vai atvasinātos produktus nevar lietderīgi apstrādāt citādi vai arī tos var pārstrādāt tikai par ievērojamām papildu izmaksām. Ja nav iespējams vienoties par atlīdzību, to nosaka kompetentā iestāde.”

21

Likuma par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu likvidēšanu 12. pantā “Kontrole” ir noteikts:

“(1)   Atbilstību tieši piemērojamiem tiesību aktiem, kas minēti 1. pantā, šī likuma normām un saskaņā ar to pieņemtajiem noteikumiem, kā arī izpildes rīkojumiem, kas izdoti saskaņā ar 1. pantā minētajiem tieši piemērojamajiem tiesību aktiem, šo likumu vai saskaņā ar to pieņemtajiem noteikumiem, uzrauga kompetentā iestāde un Bundesvēra (federālā armija) jomā – dienesti, ko izraudzījusies federālā aizsardzības ministrija.

(2)   Kompetentā iestāde katrā atsevišķā gadījumā var izdot rīkojumus, kas vajadzīgi, lai ievērotu šī likuma 1. pantā minētos tiešās piemērošanas tiesību aktu noteikumus, kā arī saskaņā ar to pieņemtos noteikumus. Šī tiesību norma ir piemērojama arī pēc Regulas [..] Nr. 1069/2009 23. pantā minētās reģistrācijas vai pēc atļaujas piešķiršanas saskaņā ar Regulas [..] Nr. 1069/2009 24. pantu.”

22

2005. gada 10. jūnijaThüringer Ausführungsgesetz zum Tierische Nebenprodukte‑Beseitigungsgesetz (Tīringenes federālās zemes Likums, ar kuru īsteno Likumu par kārtību, kādā likvidējami dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti; Thür GVBl. 2005, 224. lpp.) 2. pantā “Atbildība par pirmās un otrās kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu pārstrādi un likvidēšanu” ir noteikts:

“(1)   Apgabali un pilsētu apgabali ir kompetentas publisko tiesību iestādes (par likvidēšanu atbildīgās iestādes) Likuma par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu likvidēšanu 3. panta 1. punkta izpratnē. Tās veic šo uzdevumu pašpārvaldes ietvaros.

(2)   Lai izpildītu šo uzdevumu, par 1. punktā minēto likvidēšanu atbildīgās struktūras var izveidot vietējo pašvaldību apvienību. Darbības kārtību nosaka statūti. Tikai šai par likvidēšanu atbildīgajai struktūrai ir uzticēts veikt šo uzdevumu ar apvienības starpniecību.”

23

Tīringenes federālās zemes Likuma, ar kuru īsteno Likumu par kārtību, kādā likvidējami dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, 3. pants “Intervences zonas” ir formulēts šādi:

“(1)   Veterinārajos jautājumos kompetentā ministrija, apspriežoties ar iestādēm, kas ir atbildīgas par likvidēšanu, ar normatīviem aktiem nosaka zonas, kurās minētajām iestādēm ir pienākums atgūt, savākt, transportēt, uzglabāt, apstrādāt, pārstrādāt vai likvidēt dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kas minēti Likuma par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu likvidēšanu 3. panta 1. punkta pirmajā teikumā. Šajā ziņā ir jāņem vērā aizsardzības pret dzīvnieku slimībām intereses, Likuma par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu likvidēšanu 3. panta 1. punkta pirmajā teikumā minēto dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu ražošana, pārstrādes uzņēmumu aprites nosacījumi un kapacitāte.

(2)   Veterinārajos jautājumos kompetentā ministrija izņēmuma gadījumos var atļaut Likuma par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu likvidēšanu 3. panta 1. punkta pirmajā teikumā minēto dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu apstrādi, pārstrādi vai likvidēšanu pārstrādes uzņēmumos, sadedzināšanas vai līdzsadedzināšanas iekārtās ārpus intervences zonas, kas ir noteikta saskaņā ar 1. punktu.”

24

2005. gada 11. oktobraThüringer Verordnung über die Einzugsbereiche nach dem Tierische Nebenprodukte‑Beseitigungsgesetz (Tīringenes noteikumi par intervences zonām, kas pieņemti saskaņā ar Federālo likumu par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu likvidēšanu; Thür GVB1. 2005, 355. lpp.) 1. pantā ir paredzēts:

“Pārstrādes uzņēmuma, kas atrodas Elkslēbenē [Elxleben] Zemmerdas [Sömmerda] apgabalā, intervences zona materiāliem, kas minēti [Likuma par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu iznīcināšanu, tā redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā,] 3. panta 1. punkta pirmajā teikumā, attiecas uz visu federālās zemes teritoriju.”

25

Toropet Vācijā pārvalda uzņēmumu, kas saskaņā ar Regulu Nr. 1069/2009 ir apstiprināts kā starpniecības uzņēmums attiecībā uz trešās kategorijas materiāliem šīs regulas 10. panta izpratnē, un tas ir reģistrēts arī kā dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu pārvadātājs. Tomēr šai sabiedrībai nav tiesību rīkoties ar pirmās un otrās kategorijas materiāliem minētās regulas 8. un 9. panta izpratnē. Savas darbības ietvaros Toropet pārstrādā un tirgo dzīvnieku izcelsmes subproduktus, tostarp dzīvnieku barības ražotājiem, dzīvnieku tauku pārstrādātājiem un biogāzes ražotājiem.

26

2018. gada 23. janvārī, veicot administratīvu pārbaudi šajā starpniecības uzņēmumā, Greicas apriņķis konstatēja pelējuma, puves un svešķermeņu klātbūtni, piemēram, ģipša gabalus, plastmasas atlikumus un zāģu skaidas, 38 palešu kastēs, kurās atradās trešās kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti. Šo trūkumu dēļ Greicas apriņķis pārkvalificēja attiecīgos materiālus otrajā kategorijā un uzdeva veikt 38 palešu kastu piespiedu likvidēšanu, piesaistot trešās personas, un tas tika izdarīts tajā pašā dienā. Ar šīm darbībām saistītos izdevumus 2346,17 EUR tika uzdots samaksāt Toropet.

27

Šī piespiedu izpilde tika apstiprināta ar Greicas apriņķa 2018. gada 25. janvāra lēmumu, kurā tas precizēja, ka minēto defektu dēļ attiecīgos materiālus vairs nevar klasificēt trešajā kategorijā, bet tie ir jāklasificē otrajā kategorijā. Taču ne Toropet, ne tās tirdzniecības partnerim, kuram bija jāuzņemas šo materiālu pārstrāde, neesot atļauts veikt darbības ar otrās kategorijas materiāliem. Turklāt bez atsevišķas saldētavas attiecīgos materiālus nebūtu bijis iespējams uzglabāt uz vietas, līdz tiek rasts mierizlīgums.

28

2018. gada 9. oktobrīToropet cēla prasību Verwaltungsgericht Gera (Gēras Administratīvā tiesa, Vācija), lūdzot atcelt 2018. gada 25. janvāra lēmumu.

29

Savā prasībā Toropet pārmet Greicas apriņķim kļūdu, pārklasificējot attiecīgos materiālus otrajā kategorijā bez zinātniskas pārbaudes veikšanas. Tā apstrīd attiecīgo materiālu vērtējuma pamatotību, saskaņā ar kuru tie esot bojāti, sapuvuši vai sapelējuši. Toropet uzskata, ka veterinārārstu un Greicas apriņķa izmantotais kritērijs, proti, produktu piemērotība cilvēku patēriņam, pārsniedz Regulas Nr. 1069/2009 10. panta normās paredzēto.

30

Toropet norāda – no šīs regulas 14. panta d) punkta izriet, ka dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sadalīšanās un bojāšanās neattaisno pārkvalificēšanu zemākā kategorijā, jo esot iespējama reģenerācija saskaņā ar minētās regulas 14. panta b) punktu un ne vienmēr esot nepieciešama likvidēšana. Turklāt Toropet uzskata, ka uz attiecīgajiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem varēja attiekties šīs pašas regulas 10. panta f) punkts, jo šī tiesību norma izslēdzot tikai tos produktus, kuri rada lielu risku, ko izraisa dzīvnieku slimības. Taču Toropet uzskata, ka gaļa, kas mainījusies pelējuma vai puves dēļ, nerada šādu risku. Attiecībā uz svešķermeņu klātbūtni attiecīgajos materiālos, piemēram, ģipša gabali, plastmasas atlikumi un zāģu skaidas, – tā nevarot izraisīt pārkvalificēšanu, ja ir iespējama vienkārša mehāniska atdalīšana.

31

Šī sabiedrība it īpaši norāda, ka, tā kā trešās kategorijas materiāli nav paredzēti cilvēku patēriņam, tam, vai attiecīgie materiāli ir vai nav piemēroti šādam patēriņam, nav nozīmes.

32

Iesniedzējtiesa norāda, ka attiecīgie dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti galvenokārt attiecās uz materiāliem, kas sākotnēji klasificēti trešajā kategorijā atbilstoši vai nu Regulas Nr. 1069/2009 10. panta a) punktam, kurš attiecas uz tādu dzīvnieku ķermeņiem un daļām, kas der cilvēku patēriņam, bet ko neparedz lietot cilvēku patēriņā, vai arī šīs regulas 10. panta f) punktam, kas attiecas uz dzīvnieku izcelsmes produktiem vai pārtiku, kurā ir šādi produkti, ko vairs neparedz šādai lietošanai cilvēku patēriņā komerciālu apsvērumu dēļ vai citu iemeslu dēļ, kuri neapdraud cilvēku vai dzīvnieku veselību.

33

Šī tiesa norāda, ka trešās kategorijas materiāla sadalīšanās vai bojājumi tos principā padara par nederīgiem cilvēku patēriņam un rada risku cilvēku un dzīvnieku veselībai. Līdz ar to tā jautā, vai šādām izmaiņām ir jāizraisa attiecīgo materiālu pārklasificēšana atšķirīgā kategorijā.

34

Iesniedzējtiesa norāda, ka Regulas Nr. 1069/2009 galvenais mērķis, kā izriet no tās 11. apsvēruma, kā arī 1. panta, ir kontrolēt riskus sabiedrības un dzīvnieku veselībai un aizsargāt cilvēku un dzīvnieku barības ķēdes drošību. Līdz ar to bīstamība neesot ierobežota ar cilvēku veselību. Turklāt šīs regulas 14. panta d) punktā esot uzsvērts, ka sadalīšanās un bojājumi rada risku sabiedrības un dzīvnieku veselībai.

35

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulas Nr. 1069/2009 14. panta d) punkts varētu nepieļaut attiecīgā materiāla sākotnējās klasifikācijas grozīšanu tā sadalīšanās vai bojājumu dēļ. Tā uzskata – no šīs tiesību normas varētu secināt, ka sadalīšanās un bojājumi principā ietekmē nevis iedalījumu kategorijās, bet gan tikai trešās kategorijas materiālu izmantošanu. Šī tiesa uzskata, ka, lai gan šo materiālu izmantošana dzīvnieku barības ražošanai ir izslēgta saskaņā ar šīs regulas 14. panta d) punktu, tomēr šķiet, ka minētie materiāli varētu tikt izmantoti citiem mērķiem, tostarp – reģenerējot tos līdzsadedzināšanas iekārtā saskaņā ar minētās regulas 14. panta b) punktu.

36

Iesniedzējtiesa šaubās arī par Regulas Nr. 1069/2009 9. panta d) punkta interpretāciju. Saskaņā ar šo tiesību normu materiāli, kas atzīti par nederīgiem cilvēku patēriņam svešķermeņu klātbūtnes dēļ, ir jāklasificē otrajā kategorijā. Tomēr no Regulas Nr. 142/2011 IV pielikuma I nodaļas 4. iedaļas 3. punkta izriet, ka ar svešķermeņu klātbūtni nepietiek, lai klasificētu attiecīgos materiālus otrajā kategorijā, jo noteikumi paredz, ka trešās kategorijas materiālu pārstrādes rūpnīcās ir jābūt iekārtām, kas ļauj atklāt šos svešķermeņus, kas pirms apstrādes vai tās laikā ir jāizņem. Turklāt iesniedzējtiesa jautā, vai svešķermeņu klātbūtnes riska novēršanai ir nozīme, ja trešās kategorijas materiālu nav paredzēts pārstrādāt dzīvnieku barībā, bet gan sadedzināt vai izmantot biodīzeļdegvielas ražošanai.

37

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Gera (Gēras Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

38

Ar trim jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1069/2009 10. panta a) un f) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas sākotnēji saskaņā ar šo tiesību normu klasificēti kā trešās kategorijas materiāli, mainoties sadalīšanās vai bojājumu dēļ vai sajaucoties ar tādiem svešķermeņiem kā ģipša gabali vai zāģu skaidas tādējādi, ka tie vairs nav derīgi cilvēku patēriņam un/vai nav tādi, kas nerada pilnīgi nekādu risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai, neatbilst ar iedalījumu šajā kategorijā saistītajam riska līmenim un attiecīgi ir jāpārklasificē zemākā kategorijā.

39

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms ir jāprecizē kārtība, kādā dzīvnieku izcelsmes blakusprodukts tiek klasificēts noteiktā kategorijā, un pēc tam jāanalizē, vai šāda klasifikācija ir negrozāma vai arī dzīvnieku izcelsmes blakusprodukts var tikt pārklasificēts vai nu sadalīšanās vai bojājumu dēļ, vai tā sajaukšanās ar svešķermeņiem dēļ, kas notikusi pēc tā sākotnējās klasifikācijas.

40

Pirmkārt, attiecībā uz kārtību, kādā dzīvnieku izcelsmes blakusprodukts tiek klasificēts noteiktā kategorijā, ir jānorāda, ka dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasināto produktu klasifikāciju reglamentē Regulas Nr. 1069/2009 I sadaļas I nodaļas 4. iedaļa, kurā ir ietverts tās 7.–10. pants.

41

Saskaņā ar šīs regulas 7. panta 1. punktu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus iedala īpašās kategorijās, kas atspoguļo riska pakāpi, kādā tie apdraud cilvēku un dzīvnieku veselību. Konkrētāk, minētajā regulā ir paredzētas trīs kategorijas atbilstoši tās 8., 9. un 10. pantam, kas aptver attiecīgi pirmās, otrās un trešās kategorijas dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kuriem noteikti ir jāietilpst vienā no šīm trim kategorijām. Tādējādi trešajā kategorijā ietilpst materiāli, kurus Savienības likumdevējs ir uzskatījis par tādiem, kam ir zema riska pakāpe, kamēr pirmās un otrās kategorijas materiāli rada augstu risku sabiedrības un dzīvnieku veselībai, pirmās kategorijas materiāli rada vislielāko risku.

42

Pirmām kārtām, no Regulas Nr. 1069/2009 9. panta h) punkta formulējuma izriet, ka otrās kategorijas materiālu sarakstā ietilpst dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas nav pirmās vai trešās kategorijas materiāli, tādējādi otrā kategorija ir atlikusī kategorija. Turklāt, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 62. punktā, šīs regulas 9. panta h) punkts, ņemot vērā tās 35. apsvērumu, saskaņā ar kuru jebkurš dzīvnieku izcelsmes blakusprodukts, kas neietilpst nevienā no trim kategorijām, automātiski ir jāuzskata par otrās kategorijas materiālu, ir jāinterpretē plaši tādējādi, ka tas attiecas uz visiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav klasificēti citā kategorijā.

43

No tā izriet, ka Regulas Nr. 1069/2009 8. un 10. pantā paredzētajiem pirmās un trešās kategorijas materiālu sarakstiem ir izsmeļošs raksturs un līdz ar to tie ir jāinterpretē šauri, jo, pirmkārt, tie ietver tikai tajos tieši uzskaitītos materiālus un, otrkārt, attiecībā uz šiem materiāliem, piemērojot šīs regulas 7. panta 1. punktu, ir jāievēro ar attiecīgo kategoriju saistītais riska līmenis.

44

No tā izriet, ka trešajā kategorijā ietilpst tikai tajā skaidri minētie materiāli, kuros ir ievērots ar šo kategoriju saistītais riska līmenis.

45

Otrām kārtām, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 54. punktā, ir jāuzsver, ka riska līmenis ir arī atbilstošs kritērijs dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu galīgai izmantošanai. Regulas Nr. 1069/2009 12.–14. pantā, lasot tos kopsakarā ar tās 38. apsvērumu, ir paredzēti iespējami izmantošanas un likvidēšanas saraksti katrai materiālu kategorijai, kā arī noteikumi, kas piemērojami katrai no tām, lai šis riska līmenis tiktu samazināts līdz minimumam, neizslēdzot iespēju, ka paaugstināta riska kategorijai piemērojamie izmantošanas un likvidēšanas veidi attiecas arī uz materiāliem, kas ietilpst zema riska kategorijās.

46

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotie materiāli sākotnēji tika klasificēti trešajā kategorijā atbilstoši Regulas Nr. 1069/2009 10. panta a) un f) punktam.

47

Lai gan šīs regulas 10. panta a) punktā ir paredzēts, ka šajā kategorijā ietilpst tādu nokautu dzīvnieku ķermeņi vai to daļas, kas der cilvēku patēriņam, bet ko neparedz lietot cilvēku patēriņā komerciālu apsvērumu dēļ, minētās regulas 10. panta f) punkts attiecas uz tādiem materiāliem kā dzīvnieku izcelsmes produkti, kuri vairs nav paredzēti cilvēku patēriņam komerciālu iemeslu dēļ vai ražošanas vai iepakojuma defektu vai citu defektu dēļ, kas nerada risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai. No tā izriet, ka kritērijs, kas ļauj noteikt, vai dzīvnieku izcelsmes blakusprodukts ietilpst kādā no šīm tiesību normām, ir prasība, lai tas būtu derīgs cilvēku patēriņam un/vai lai tam nav nekāda riska cilvēku vai dzīvnieku veselībai.

48

Šajā ziņā, runājot it īpaši par pārtikas produktu individuālā rakstura noteikšanu cilvēku patēriņā, Regulas Nr. 178/2002 14. panta 5. punktā ir paredzēts, ka pārtika, kas ir nederīga lietošanai cilvēku uzturā, ir tāda, kas cilvēku uzturā nav lietojama piesārņojuma dēļ, kuru radījis kāds svešķermenis vai kas cits, vai pūšanas, bojāšanās vai trūdēšanas dēļ.

49

Otrkārt, ir jāpārbauda, vai tādi trūkumi kā tie, kas saistīti ar sadalīšanos vai sabojāšanos un svešķermeņu klātbūtni, piemēram, tie, kas tika konstatēti šī sprieduma 26. punktā aprakstītajā 2018. gada 23. janvāra administratīvajā pārbaudē, var mainīt riska līmeni, kāds piemīt materiāliem, kuri sākotnēji klasificēti kā trešās kategorijas materiāli Regulas Nr. 1069/2009 10. panta a) un f) punkta izpratnē, lai attaisnotu šo vielu pārklasificēšanu otrajā kategorijā.

50

Vispirms ir jāuzsver, ka ne Regulas Nr. 1069/2009 7. pants, ne arī citas šīs regulas normas nepārprotami neparedz pārklasificēt zemākā kategorijā materiālus, kas sākotnēji tika klasificēti trešajā kategorijā. Tā kā šajā pantā ir tikai norādīts, ka dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu kategorija atspoguļo riska līmeni, ko tas rada sabiedrības un dzīvnieku veselībai, šī 7. panta formulējums neļauj noteikt, vai materiālu var pārklasificēt.

51

Tādējādi, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 1069/2009 10. panta a) un f) punktā nav lietderīgu skaidrojumu, interpretējot šos noteikumus, citastarp ir jāņem vērā to konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā tie ir iekļauti, mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 19. oktobris, Vion Livestock, C‑383/16, EU:C:2017:783, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Runājot, pirmkārt, par Regulas Nr. 1069/2009 mērķiem, no šīs regulas 1. panta un 2., 5., 6. un 11. apsvēruma izriet, ka tiesiskā regulējuma par dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem galvenie mērķi ir atbilstoši kontrolēt riskus sabiedrības un dzīvnieku veselībai un saglabāt cilvēku un dzīvnieku barības ķēdes drošību, kā arī izveidot saskaņotu un pilnīgu veselības aizsardzības noteikumu sistēmu, kura būtu samērīga ar veselības apdraudējumu, ko rada uzņēmēji, apstrādājot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus dažādos ķēdes posmos, sākot no to savākšanas līdz izmantošanai vai likvidēšanai.

53

No tā izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies kontrolēt riskus sabiedrības un dzīvnieku veselībai atbilstošā un samērīgā veidā visā dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu izmantošanas laikā, un tas nozīmē, ka dzīvnieku izcelsmes blakusprodukta klasifikācija var tikt pārvērtēta jebkurā tā saimniecības brīdī un tādējādi izraisīt šī blakusprodukta pārklasificēšanu, ja tas vairs neatbilst sākotnējās klasifikācijas nosacījumiem.

54

Otrkārt, šo interpretāciju apstiprina konteksts, kādā iekļaujas Regulas Nr. 1069/2009 7. un 10. pants.

55

Šīs regulas 4. panta 2. punktā visiem uzņēmējiem ir skaidri noteikts pienākums nodrošināt, lai dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti “visos savākšanas, transportēšanas, darbību, ko ar tiem veic, apstrādes, pārstrādes, uzglabāšanas, laišanas tirgū, izplatīšanas, lietošanas un likvidēšanas posmos” atbilstu šīs regulas prasībām.

56

Turklāt jānorāda, ka Regula Nr. 1069/2009 saskaņā ar tās 36. apsvērumu paredz uzņēmēju primāro atbildību nodrošināt šīs regulas prasību izpildi, lai aizsargātu sabiedrības un dzīvnieku veselību. Šajā ziņā uzņēmējiem ir pienākums ievērot minētās regulas prasības, kas ir piemērojamas to darbībām, apstrādājot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus. Šajā kontekstā Regulas Nr. 1069/2009 28. pantā uzņēmējiem ir uzlikts pienākums, izmantojot pašpārbaudes sistēmu, nodrošināt, lai neviens dzīvnieku izcelsmes blakusprodukts, kurš neatbilst šai regulai vai attiecībā uz kuru ir aizdomas par neatbilstību šai regulai, neatstāj uzņēmumu vai rūpnīcu, izņemot likvidācijas nolūkos.

57

Tāpat dalībvalstis saskaņā ar Regulas Nr. 1069/2009 4. panta 3. punktu izveido oficiālo kontroļu sistēmu, kuru ietvaros tās kontrolē un pārbauda, vai uzņēmēji visā dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu darbību ķēdē ievēro minētās regulas prasības. Šī tiesību norma arī apstiprina, ka uzņēmējiem katrā darbību ķēdes posmā ir jāpārbauda, vai dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti patiešām paliek kategorijā, kurā tie sākotnēji tika klasificēti.

58

Līdz ar to no konteksta, kurā iekļaujas Regulas Nr. 1069/2009 10. panta a) un f) punkts, un no tiesiskā regulējuma, kurā ietilpst šīs tiesību normas, mērķiem izriet, ka materiālu sākotnējā klasificēšana konkrētā kategorijā ir jākontrolē un jāpārbauda visas darbību ķēdes garumā, un tas nozīmē – ja šie materiāli vairs neatbilst ar tiem sākotnēji saistītā riska līmenim, tad tie ir jāpārklasificē, lai nodrošinātu cilvēku un dzīvnieku ķēdes drošību. Līdz ar to, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 80. punktā, klasifikācija kategorijā nav neaizstājama, bet ir atkarīga no tā, vai saglabājas ar to saistītā riska līmenis.

59

No minētā izriet, ka izmaiņu dēļ tādos materiālos kā pamatlietā aplūkotie, kas sākotnēji tika klasificēti trešajā kategorijā atbilstoši Regulas Nr. 1069/2009 10. panta a) un f) punktam, tiem sadaloties vai sabojājoties vai svešķermeņu klātbūtnes dēļ, kā rezultātā šie materiāli vairs nav piemēroti cilvēku patēriņam un/vai rada risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai, tie noteikti ir jāpārklasificē zemākā kategorijā.

60

Kā ir norādījusi gan iesniedzējtiesa, gan Eiropas Komisija, trešās kategorijas materiālu sadalīšanās vai bojāšanās dēļ rodas toksīni, kas tos principā padara nederīgus cilvēku patēriņam un rada arī risku cilvēku un dzīvnieku veselībai.

61

Līdz ar to tādi dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas sākotnēji tika klasificēti trešajā kategorijā un kādi tiek apskatīti pamatlietā, kuru riska līmenis ir augstāks par to, kāds ir atļauts klasificēšanai šajā kategorijā, zaudē iespēju tos klasificēt šajā kategorijā.

62

No tā izriet, kā norādīts šī sprieduma 42. punktā, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1069/2009 9. panta h) punktu otrā kategorija ietver dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, kas nav pirmās vai trešās kategorijas materiāls. Tāpēc šī pēdējā norma būtu jāpiemēro dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kam sadalīšanās vai bojājumu dēļ ir pārāk augsts riska līmenis, lai izpildītu trešās kategorijas materiāla prasības.

63

Runājot par tādu svešķermeņu kā ģipša gabali vai zāģu skaidas klātbūtni pamatlietā apskatāmajos materiālos, pirmkārt, no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos ietvertās informācijas izriet, ka, ņemot vērā to raksturu, tie netiek uzskatīti par bīstamiem atkritumiem Regulas Nr. 1013/2006 izpratnē. Līdz ar to, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 43. punktā, šādam maisījumam principā ir piemērojama Regula Nr. 1069/2009 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. septembris, P. F. Kamstra Recycling u.c., no C‑21/19 līdz C‑23/19, EU:C:2020:636, 55. punkts).

64

Otrkārt, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 142/2011 IV pielikuma I nodaļas 4. iedaļas 3. punktā ir noteikts, ka trešās kategorijas materiālu pārstrādes rūpnīcām ir jābūt aprīkotām ar iekārtu, kas ļauj konstatēt svešķermeņu klātbūtni, piemēram, iepakojuma materiālus un metāla gabalus. Tādējādi, tāpat kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 45. punktā, kā arī Komisija un Greicas apriņķis, šī tiesību norma attiecas tikai uz svešķermeni, kas ir sajaucies ar trešās kategorijas materiāliem, kuri var tikt viegli un droši atdalīti, ievērojot Regulā Nr. 1069/2009 paredzētās prasības par riska līmeni attiecībā uz šo kategoriju.

65

Tādi svešķermeņi kā ģipša gabali vai zāģu skaidas, pieņemot, ka tie var tikt atklāti, var būt tik cieši saistīti ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu, ka to atdalīšana var būt neiespējama vai grūti izpildāma, un tāpēc tos nevar uzskatīt par svešķermeņiem, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 142/2011 IV pielikuma I nodaļas 4. iedaļas 3. punkts.

66

Šajā ziņā, tāpat kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris secinājumu 74. punktā, ir jānorāda, ka dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu maisījumam ar tādiem svešķermeņiem kā ģipša gabali vai zāģu skaidas piemīt tādas pašas īpašības un it īpaši tāds pats riska līmenis kā Regulas Nr. 1069/2009 9. panta d) punktā minētajiem otrās kategorijas materiāliem, kuros ietilpst “dzīvnieku izcelsmes produkti, kuri deklarēti kā nederīgi lietošanai pārtikā, jo tajos var būt svešķermeņi”. Līdz ar to tāds maisījums kā pamatlietā apskatāmais būtu jāklasificē otrajā kategorijā vai nu atbilstoši minētās regulas 9. panta d) punktam attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes produktiem šīs tiesību normas izpratnē, vai arī atbilstoši 9. panta h) punktam attiecībā uz citiem dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem.

67

Visbeidzot argumentācija, saskaņā ar kuru no Regulas Nr. 1069/2009 14. panta d) punkta varot tikt secināts, ka sadalīšanās vai bojājumi ietekmē nevis klasifikāciju, bet gan trešās kategorijas materiālu izmantošanu, nevar tikt atbalstīta, jo šī interpretācija būtu pretrunā gan Regulas Nr. 1069/2009 mērķim, gan struktūrai.

68

Kā ir norādīts šī sprieduma 45. punktā, Regulas Nr. 1069/2009 12.–14. pantā ir izveidoti iespējamās izmantošanas un likvidēšanas saraksti attiecībā uz pirmās, otrās un trešās kategorijas materiāliem, kas minēti attiecīgi šīs regulas 8.–10. pantā, vienmēr ievērojot dažādu kategoriju riska līmeni. Līdz ar to minētās regulas 14. pantā nav paredzētas prasības, kas jāievēro, lai klasificētu materiālus kategorijās, kuras ir definētas vienīgi šīs pašas regulas 8.–10. pantā, un tādējādi tas nedrīkst apdraudēt Savienības likumdevēja šajos pantos noteiktās klasifikācijas loģiku.

69

Šajā pašā kontekstā nevar piekrist Toropet argumentam, saskaņā ar kuru varētu saglabāt trešās kategorijas materiālu sākotnējo klasifikāciju, neraugoties uz sadalīšanos vai bojāšanos, kas tos ietekmē, vai neraugoties uz to sajaukšanos ar svešķermeņiem, jo šos materiālus varētu izmantot nevis pārveidošanai par dzīvnieku barību, bet citiem mērķiem, piemēram, sadedzināšanai vai pārveidošanai biogāzē. Attiecīgo materiālu sākotnējā izmantošanas mērķa maiņa nevar pamatot to saglabāšanu trešajā kategorijā, ņemot vērā augsto riska līmeni cilvēku un dzīvnieku veselībai.

70

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdotajiem trim jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1069/2009 7. panta 1. punkts, 9. panta h) punkts un 10. panta a) un f) punkts, lasot tos šīs regulas 4. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas sākotnēji klasificēti kā trešās kategorijas materiāli saskaņā ar minētās regulas 10. panta a) un f) punktu, mainoties sadalīšanās vai bojājumu dēļ vai sajaucoties ar tādiem svešķermeņiem kā ģipša gabali vai zāģu skaidas tādējādi, ka tie vairs nav derīgi cilvēku patēriņam un/vai nav tādi, kas nerada pilnīgi nekādu risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai, neatbilst ar iedalījumu šajā kategorijā saistītajam riska līmenim un attiecīgi ir jāpārklasificē zemākā kategorijā.

71

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1069/2009 (2009. gada 21. oktobris), ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1774/2002 (Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu regula), 7. panta 1. punkts, 9. panta h) punkts un 10. panta a) un f) punkts, lasot tos šīs regulas 4. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kas sākotnēji klasificēti kā trešās kategorijas materiāli saskaņā ar minētās regulas 10. panta a) un f) punktu, mainoties sadalīšanās vai bojājumu dēļ vai sajaucoties ar tādiem svešķermeņiem kā ģipša gabali vai zāģu skaidas tādējādi, ka tie vairs nav derīgi cilvēku patēriņam un/vai nav tādi, kas nerada pilnīgi nekādu risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai, neatbilst ar iedalījumu šajā kategorijā saistītajam riska līmenim un attiecīgi ir jāpārklasificē zemākā kategorijā.