1

Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Ungārija nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 8. panta 2. punktā, 12. panta 1. punkta c) apakšpunktā, 22. panta 1. punktā un 33. panta 2. punktā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.), 10. panta 4. punktā:

2

Direktīvas 2013/32 6. pantā “Piekļuve procedūrai” ir paredzēts:

“1.   Ja persona starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedz iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu, tad reģistrācija jāveic ne vēlāk kā triju darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.

Ja starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavo citām iestādēm, kas var pieņemt šādus pieteikumus, bet saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas tos reģistrēt, tad dalībvalstis nodrošina, lai reģistrācija tiktu veikta ne vēlāk kā sešu darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas.

Dalībvalstis nodrošina, lai minēto citu iestāžu, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, piemēram, policija, robežsardze, imigrācijas iestādes un aizturēšanas vietu darbinieki, būtu attiecīgi informēti un lai minēto iestāžu darbinieki saņemtu saviem uzdevumiem un pienākumiem atbilstīgu apmācību pietiekamā līmenī un norādījumus pieteikuma iesniedzēju informēšanai par to, kur un kā var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā. Ja pieteikuma iesniedzējs neiesniedz savu pieteikumu, dalībvalstis var attiecīgi piemērot 28. pantu.

3.   Neskarot 2. punktu, dalībvalstis var prasīt, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiktu iesniegti personiski un/vai tam paredzētā vietā.

4.   Neatkarīgi no 3. punkta starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai – ja to paredz valsts tiesību akti – oficiālu ziņojumu.

[..]”

3

Šīs direktīvas 8. pantā “Informācija un konsultēšana aizturēšanas vietās un robežšķērsošanas punktos” noteikts:

“1.   Ja ir norādes par to, ka trešās valsts valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kas tiek turēti aizturēšanas vietās vai atrodas robežšķērsošanas punktos, tostarp tranzīta zonās pie ārējām robežām, varētu vēlēties iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, dalībvalstis viņiem sniedz informāciju par iespēju to darīt. Minētajās aizturēšanas vietās un šķērsošanas punktos dalībvalstis organizē mutisko tulkošanu, ciktāl tā nepieciešama, lai atvieglotu piekļuvi patvēruma procedūrai.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka organizācijas un personas, kas sniedz padomus un konsultācijas pieteikuma iesniedzējiem, var efektīvi piekļūt pieteikuma iesniedzējiem robežšķērsošanas punktos, tostarp tranzīta zonās pie ārējām robežām. Dalībvalstis var paredzēt noteikumus, kas attiecas uz šādu organizāciju un personu klātbūtni minētajos šķērsošanas punktos, un jo īpaši to, ka piekļuve tiek nodrošināta saskaņā ar vienošanos ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Šādas piekļuves ierobežojumus var piemērot tikai tad, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem tie ir objektīvi nepieciešami drošības, sabiedriskās kārtības vai attiecīgā šķērsošanas punkta administratīvās pārvaldības dēļ, ar noteikumu, ka piekļuve tādējādi netiek pārmērīgi ierobežota vai padarīta par neiespējamu.”

4

Minētās direktīvas 9. panta “Tiesības palikt dalībvalstī pieteikuma izvērtēšanas laikā” 2. punktā ir norādīts:

“Dalībvalstis var pieļaut izņēmumu tikai tādā gadījumā, ja persona iesniedz turpmāku pieteikumu, kas minēts 41. pantā, vai ja tās attiecīgi nodos vai izdos personu citai dalībvalstij, ievērojot pienākumus saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi [..] vai citādi, vai trešai valstij, vai starptautiskajām krimināltiesām.”

5

Šīs pašas direktīvas 12. pantā “Garantijas pieteikuma iesniedzējiem” ir noteikts:

“1.   Ņemot vērā procedūras, kas paredzētas III nodaļā, dalībvalstis nodrošina, ka visiem pieteikuma iesniedzējiem tiek sniegtas šādas garantijas:

[..]

[..].

2.   Attiecībā uz procedūrām, kas paredzētas V nodaļā, dalībvalstis nodrošina, ka visi pieteikuma iesniedzēji saņem garantijas, kas ir līdzvērtīgas tām, kuras minētas 1. punkta b) līdz e) apakšpunktā.”

6

Saskaņā ar Direktīvas 2013/32 22. panta “Tiesības uz juridisko palīdzību un pārstāvību visos procedūras posmos” 1. punktu:

“Pieteikuma iesniedzējiem dod iespēju uz sava rēķina efektīvi konsultēties ar juridisko konsultantu vai citu padomdevēju, kuru pieļauj vai atļauj valsts tiesību akti, par jautājumiem, kas saistīti ar to starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, visos procedūras posmos, tostarp pēc negatīva lēmuma.”

7

Šīs direktīvas 23. panta “Juridiskās palīdzības un pārstāvības kompetence” 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskais konsultants vai cits padomdevējs, kas sniedz palīdzību vai pārstāv pieteikuma iesniedzēju, var piekļūt slēgtajām zonām, piemēram, aizturēšanas vietām un tranzīta zonām, lai varētu konsultēt minēto pieteikuma iesniedzēju saskaņā ar Direktīvas [2013/33] 10. panta 4. punktu un 18. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu.”

8

Šīs direktīvas III nodaļas “Pirmās instances procedūras” 31.–43. pantā ir paredzēti noteikumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūru.

9

Atbilstoši minētās direktīvas 31. panta “Izskatīšanas procedūra” 8. punktam:

“Dalībvalstis var paredzēt, ka izvērtēšanas procedūra saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas minētas II nodaļā, tiek paātrināta un/vai veikta pie robežas vai tranzīta zonās saskaņā ar 43. pantu, ja:

[..].”

10

Saskaņā ar Direktīvas 2013/32 33. pantu “Nepieņemami pieteikumi”:

“1.   Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izskatīts saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 604/2013, dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2011/95, ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.

2.   Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:

11

Šīs direktīvas 35. pantā “Pirmās patvēruma valsts koncepcija” ir paredzēts:

“Valsts var tikt uzskatīta par pirmo patvēruma valsti konkrētam pieteikuma iesniedzējam, ja:

ar noteikumu, ka viņš tiks atpakaļuzņemts minētajā valstī.

[..]”

12

Minētās direktīvas 38. pantā “Drošas trešās valsts koncepcija” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var piemērot drošas trešās valsts koncepciju tikai tad, ja kompetentās iestādes ir pārliecinātas, ka personai, kas lūdz starptautisko aizsardzību, attiecīgajā trešā valstī piemēros šādus principus:

2.   Drošas trešās valsts koncepcijas piemērošanā ievēro noteikumus, kas noteikti valsts tiesību aktos, tostarp:

[..]

4.   Ja trešā valsts neļauj pieteikuma iesniedzējam ieceļot tās teritorijā, dalībvalstis nodrošina, ka piekļuve procedūrai tiek sniegta saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas izklāstītas II nodaļā.

[..]”

13

Direktīvas 2013/33 10. panta “Aizturēšanas apstākļi” 4. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka ģimenes locekļiem, juridiskajiem konsultantiem vai padomdevējiem un personām, kas pārstāv attiecīgās nevalstiskās organizācijas, kuras atzīst attiecīgā dalībvalsts, ir iespēja sazināties ar pieteikuma iesniedzējiem un viņus apciemot apstākļos, kuros tiek ievērots privātums. Piekļuves ierobežojumus aizturēšanas iestādei var noteikt tikai tad, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem tie ir objektīvi nepieciešami drošības, sabiedriskās kārtības vai aizturēšanas iestāžu administratīvās pārvaldības dēļ, ar noteikumu, ka piekļuve tādējādi netiek stipri ierobežota vai padarīta neiespējama.”

14

Šīs direktīvas 18. pantā “Uzņemšanas materiālo nosacījumu veidi” ir paredzēts:

“1.   Ja mājokli nodrošina natūrā, tam jābūt vienā no turpmāk minētajiem veidiem vai to kombinācijām:

2.   Neskarot nekādus īpašos aizturēšanas apstākļus, kas paredzēti 10. un 11. pantā, saistībā ar šā panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minēto mājokli dalībvalstis nodrošina, ka:

[..]

[..]”

15

Padomes Direktīvas 2002/90/EK (2002. gada 28. novembris), ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu (OV 2002, L 328, 17. lpp.), 1. pantā ir noteikts:

“1.   Katra dalībvalsts paredz atbilstošas sankcijas pret:

2.   Jebkura dalībvalsts var izlemt nepiemērot sankcijas par darbībām, kas definētas 1. punkta a) apakšpunktā, piemērojot tās tiesību aktus un ieražas gadījumos, ja darbības veiktas, lai sniegtu humāno palīdzību attiecīgajai personai.”

16

Padomes Pamatlēmuma 2002/946/TI (2002. gada 28. novembris) par krimināltiesiskās sistēmas stiprināšanu, lai novērstu neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu (OV 2002, L 328, 1. lpp.), 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka par pārkāpumiem, kas definēti Direktīvas [2002/90] 1. un 2. pantā, piemēro efektīvus, samērīgus un preventīvus kriminālsodus, kas var būt par pamatu izdošanai.”

17

Šī pamatlēmuma 6. pantā ir noteikts:

“Šo pamatlēmumu piemēro, neskarot bēgļu un patvēruma meklētāju aizsardzību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām attiecībā uz bēgļiem vai ar citiem starptautiskajiem tiesību aktiem attiecībā uz cilvēktiesībām, jo īpaši neskarot starptautisko saistību ievērošanu dalībvalstīs saskaņā ar 31. un 33. pantu [Konvencijā par bēgļa statusu].”

18

2007. gada 29. jūnijamenedékjogról szóló 2007. évi LXXX. törvény (2007. gada Likums Nr. LXXX par patvēruma tiesībām) (Magyar Közlöny 2007/83), redakcijā, kas piemērojama šajā tiesvedībā (turpmāk tekstā – “Likums par patvēruma tiesībām”), 51. panta 2. punkta f) apakšpunktā ir paredzēts jauns patvēruma pieteikuma nepieņemamības pamats, kas ir definēts šādi:

“Pieteikums nav pieņemams, ja pieteikuma iesniedzējs ir ieradies Ungārijā, šķērsojot valsti, kurā viņš nav pakļauts vajāšanai 6. panta 1. punkta izpratnē vai smaga kaitējuma ciešanas riskam 12. panta 1. punkta izpratnē vai kurā ir garantēta pietiekama līmeņa aizsardzība.”

19

Saskaņā ar Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 12. punktu:

“Ja ir piemērojams 2. punkta f) apakšpunkts, pieteikuma iesniedzējs, tiklīdz viņš par to ir ticis informēts un katrā ziņā triju dienu laikā pēc šīs informēšanas, var paziņot, ka viņa individuālajā gadījumā attiecībā uz šo valsti nav izpildīti 2. punkta f) apakšpunktā paredzētie nosacījumi.

[..]”

20

2012. gada 13. jūlijaBüntető Törvénykönyvről szóló 2012. évi C. törvény (2012. gada Likums Nr. C par Kriminālkodeksa izveidi) (Magyar Közlöny 2012/92), redakcijā, kas piemērojama šajā tiesvedībā (turpmāk tekstā – “Kriminālkodekss”), 353./A pantā “Nelegālās imigrācijas veicināšana” ir paredzēts:

“(1)   Persona, kas veic organizatoriskas darbības, kuru mērķis ir

a) ļaut uzsākt patvēruma procedūru Ungārijā personai, kura savā valstspiederības valstī, savā pastāvīgās dzīvesvietas valstī vai jebkurā valstī, kuru tā ir šķērsojusi, lai ierastos [Ungārijā], netiek vajāta tās rases, tautības, piederības konkrētai sociālai grupai, savas reliģiskās vai politiskās pārliecības dēļ vai kurai nav pamata bailēm par tiešu vajāšanas risku, vai

b) palīdzēt personai, kura nelikumīgi ieceļo vai dzīvo Ungārijā, iegūt uzturēšanās atļauju,

tiek arestēta, ja vien nav izdarījusi smagāku noziedzīgu nodarījumu.

(2)   Personu, kura nodrošina materiālos resursus, kas ļauj izdarīt 1. punktā minēto noziedzīgo nodarījumu, vai kura regulāri veic šādas organizatoriskas darbības, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam.

(3)   Personai, kas izdara 1. punktā minēto noziedzīgo nodarījumu,

a) lai gūtu finansiālu labumu,

b) palīdzot vairāk nekā vienai personai vai

c) mazāk kā astoņu kilometru platā joslā, skaitot no robežas vai robežas demarkācijas zīmes, kas atbilst ārējai robežai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) [(OV 2016, L 77, 1. lpp.)], 2. panta 2) punkta izpratnē, piemēro [šā likuma] 2. punktā paredzēto sodu.

(4)   1. punktā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas sodu var bez ierobežojumiem samazināt vai īpašos gadījumos atcelt, ja šī persona atklāj apstākļus, kādos noziedzīgais nodarījums tika izdarīts, ne vēlāk kā brīdī, kad tā tiek atzīta par aizdomās turamo.

(5)   Šī panta nolūkā, it īpaši saistībā ar 1. punktā minēto mērķi, organizatoriskas darbības ietver:

a) uzraudzības veikšanu pie robežām, pie robežas vai robežas demarkācijas zīmes, kas atbilst Ungārijas ārējai robežai saskaņā ar Regulas 2016/399 2. panta 2) punktu,

b) informācijas dokumentu sagatavošanu vai izplatīšanu vai šo darbību veikšanas uzdošanu trešajai personai, un

c) tīkla izveidi vai ekspluatāciju.”

21

1994. gada 20. aprīļaRendőrségről szóló 1994. évi XXXIV. törvény (1994. gada Likums Nr. XXXIV par policiju; Magyar Közlöny 1994/41), redakcijā, kas piemērojama šajā tiesvedībā (turpmāk tekstā – “Likums par policiju”), 46./F pantā “Izraidīšanas pasākumi robežu drošības [nodrošināšanas] ietvaros” ir noteikts:

“Lai uzturētu kārtību uz valsts robežas un novērstu iespējamus robežu uzraudzības traucējumus, policisti ikvienai personai, pret kuru ir uzsākta kriminālvajāšana par nelikumīgu robežnožogojuma šķērsošanu (Kriminālkodeksa 352./A pants), robežnožogojuma bojāšanu (Kriminālkodeksa 352./B pants), šķēršļu likšanu robežnožogojuma būvniecībai vai uzturēšanai (Kriminālkodeksa 352./C pants), cilvēku tirdzniecību (Kriminālkodeksa 353. pants), nelikumīgas uzturēšanās atbalstīšanu (Kriminālkodeksa 354. pants) vai nelegālās imigrācijas veicināšanu (Kriminālkodeksa 353./A pants), liedz iekļūt teritorijā, kas atrodas mazāk kā astoņu kilometru attālumā no robežas vai robežas demarkācijas zīmes, kura atbilst Ungārijas teritorijas ārējai robežai saskaņā ar Regulas [2016/399] 2. panta 2. punktu, vai pieprasa, lai šī persona atstāj šo zonu, ja tā tajā atrodas.”

22

2018. gada 19. jūlijā Komisija nosūtīja Ungārijai brīdinājuma vēstuli, kurā tā tostarp pauda viedokli, ka tas, ka Ungārijas likumdevējs ir paplašinājis starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamības pamatus, ka tas ir noteicis kriminālatbildību par organizatoriskām darbībām, kuru mērķis ir atvieglot patvēruma pieteikumu iesniegšanu personām, kurām saskaņā ar Ungārijas tiesībām nav tiesību uz patvērumu, kā arī personu, kuras skar šī kriminālatbildības noteikšana, pārvietošanās brīvības ierobežojumi ir pretrunā Savienības tiesībām.

23

Ungārija uz šo brīdinājuma vēstuli atbildēja ar vēstuli, kuru Komisija saņēma 2018. gada 19. septembrī un kurā šī dalībvalsts apgalvoja, ka Ungārijas tiesību akti ir Savienības tiesībām atbilstoši.

24

2019. gada 24. janvārī Komisija izdeva argumentētu atzinumu, kurā tā tostarp apgalvo, ka Ungārija nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā, 12. panta 1. punkta c) apakšpunktā, 22. panta 1. punktā un 33. panta 2. punktā, kā arī Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā:

25

Ungārija uz šo argumentēto atzinumu atbildēja 2019. gada 23. martā, atkārtojot savu nostāju, saskaņā ar kuru attiecīgie Ungārijas tiesību akti ir saderīgi ar Savienības tiesībām un ir attaisnoti, ņemot vērā krīzes situāciju, ko radījusi masveida imigrācija tās teritorijā.

26

Komisija, kuru Ungārijas argumenti izvirzītie nepārliecināja, nolēma celt šo prasību.

27

Komisija uzskata, ka Ungārija nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punktā, Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzot, ka patvēruma pieteikums ir jāuzskata par nepieņemamu, ja pieteikuma iesniedzējs ir ieradies, šķērsojot valsti, kurā viņš nav pakļauts vajāšanai vai kurā ir garantēta pietiekama līmeņa aizsardzība.

28

Komisijas ieskatā, šis nepieņemamības pamats nav pielīdzināms nevienam no nepieņemamības pamatiem, kuri ir izsmeļoši uzskaitīti Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punktā. It īpaši tas nevar tikt uzskatīts par atbilstošu “pirmās patvēruma valsts” vai “drošas trešās valsts” jēdzieniem minētās tiesību normas nozīmē.

29

Lai gan Ungārija norāda, ka tai ir zināms 2020. gada 19. marta spriedums lietā Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal (Tompa) (C‑564/18, EU:C:2020:218), tā tomēr šaubās par to, vai Direktīvas 2013/32 33. pants var radīt pienācīgu līdzsvaru starp patvēruma pieteikumu apstrādes sistēmu pārslodzi, ko rada nepamatoti pieteikumi, un pieteikuma iesniedzēju, kuriem patiesi nepieciešama starptautiska aizsardzība, leģitīmajām interesēm.

30

Šī dalībvalsts uzskata, ka Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunkta mērķis ir novērst ļaunprātīgu izmantošanu, paredzot, ka saskaņā ar nepieņemamības pamatu attiecībā uz “drošu trešo valsti”, kas ir minēts Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta c) apakšpunktā, pieteikums, kuru iesniegusi persona, kas ir šķērsojusi – attiecīgajā gadījumā ilgākā laikposmā – valsti, kurā tā nav tikusi vajāta un tai nepastāv risks tikt vajātai, principā ir nepieņemams, pat ja šī persona šajā valstī nav iesniegusi starptautiskas aizsardzības pieteikumu.

31

Turklāt tas, ka Savienības tiesību normas nav pietiekamas, lai apkarotu ļaunprātīgu rīcību, izrietot no priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido kopēju procedūru starptautiskās aizsardzības jomā Savienībā un atceļ Direktīvu 2013/32/ES (COM(2016) 467 final).

32

Vispirms ir jāuzsver, ka pretēji tam, ko šķiet apgalvojam Ungārija, tas vien, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis grozīt Direktīvu 2013/32, nav nozīmīgs apstāklis, izskatot šo iebildumu, kas ir jāizvērtē, ņemot vērā Savienības tiesību normas, kuras ir spēkā šai dalībvalstij adresētajā argumentētajā atzinumā minētā termiņa beigās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Portugāle, C‑52/08, EU:C:2011:337, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Ņemot vērā šo ievadapsvērumu, jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 33. panta 1. punktu papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izskatīts saskaņā ar Regulu Nr. 604/2013, dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2011/95, ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo tiesību normu. Šajā ziņā Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punktā ir izsmeļoši uzskaitītas situācijas, kad dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu (spriedums, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 149. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

Kā Tiesa ir nospriedusi, Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunkts neatbilst nevienam no Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a), b), d) un e) apakšpunktā paredzētajiem nepieņemamības pamatiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 151. un 161.–164. punkts).

35

Attiecībā uz šīs direktīvas 33. panta 2. punkta c) apakšpunktu ir jāatgādina, ka saskaņā ar minēto tiesību normu dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu, ja valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par pieteikuma iesniedzējam drošu trešo valsti saskaņā ar Direktīvas 2013/32 38. pantu.

36

Kā Tiesa ir nospriedusi, no šīs direktīvas 38. panta izriet, ka jēdziena “droša trešā valsts” piemērošana ir pakārtota tā 1.–4. punktā paredzēto nosacījumu ievērošanai (spriedums, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 153. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad saskaņā ar minētās direktīvas 38. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir jāpastāv saistībai starp pieteikuma iesniedzēju un attiecīgo trešo valsti, uz kā pamata minētajai personai būtu pamatoti doties uz minēto valsti.

37

Šajā lietā saikne, kas Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunktā ir noteikta starp šādu pieteikuma iesniedzēju un attiecīgo trešo valsti, izriet no tā vien, ka šis pieteikuma iesniedzējs ir tranzītā šķērsojis šīs valsts teritoriju.

38

Taču ir pietiekami norādīt – kā Tiesa ir nospriedusi – apstāklis, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir šķērsojis tranzītā kādas trešās valsts teritoriju, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par pamatotu iemeslu domāt, ka minētais pieteikuma iesniedzējs varētu saprātīgi atgriezties minētajā valstī (spriedums, 2020. gada 19. marts, Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal (Tompa), C‑564/18, EU:C:2020:218, 47. punkts).

39

Turklāt dalībvalstīm ar Direktīvas 2013/32 38. panta 2. punktu uzliktais pienākums “drošas trešās valsts” jēdziena piemērošanas nolūkā paredzēt noteikumus par metodoloģiju, kas ir piemērojama, lai katrā konkrētā gadījumā pārliecinātos, vai attiecīgā trešā valsts atbilst nosacījumiem, lai tā varētu tikt uzskatīta par drošu pieteikuma iesniedzējam, kā arī par iespēju šim pieteikuma iesniedzējam apstrīdēt saistības ar šo valsti pastāvēšanu, nevarētu būt pamatots, ja vienkāršs fakts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir šķērsojis tranzītā trešo valsti, veidotu šajā ziņā pietiekamu vai nozīmīgu saistību (spriedums, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 158. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40

No iepriekš minētā izriet, ka tas vien, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir šķērsojis tranzītā attiecīgo trešo valsti, nevar būt “saistība” ar šo trešo valsti Direktīvas 2013/32 38. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 159. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

41

Līdz ar to Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunkts nevar tikt uzskatīts par šīs direktīvas 33. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētā nepieņemamības pamata attiecībā uz drošu trešo valsti piemērošanu (spriedums, 2020. gada 19. marts, Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal (Tompa), C‑564/18, EU:C:2020:218, 51. punkts) un tādējādi – pretēji Ungārijas apgalvotajam – tas nevar būt šīs tiesību normas pareiza transponēšana.

42

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Ungārija nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punktā, ļaujot kā nepieņemamu noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pamatojoties uz to, ka pieteikuma iesniedzējs tās teritorijā ir ieradies, šķērsojot valsti, kurā viņš nav pakļauts vajāšanai vai smaga kaitējuma riskam vai kurā ir garantēta pietiekama līmeņa aizsardzība.

43

Komisija uzskata, ka, pieņemot Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktu, Ungārija ir pārkāpusi Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktu, 12. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 22. panta 1. punktu, kā arī Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktu.

44

Šajā ziņā Komisija norāda, ka Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto pārkāpumu veidojošo elementu formulējums ir “plašs” un “neprecīzs”.

45

Tādējādi, pirmkārt, lai gan saskaņā ar šī 353./A panta pamatojuma izklāstu šā pārkāpuma paredzēšana esot pamatota ar paaugstinātu risku, ka patvēruma procedūra tiks izmantota ļaunprātīgi, minētā pārkāpuma piemērošanas joma atbilstoši šī 353./A panta formulējumam neaprobežojas tikai ar apzināti ļaunprātīgu pieteikuma iesniegšanu vai iestāžu maldināšanu.

46

Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa, Ungārija) judikatūrā attiecībā uz šo pašu 353./A pantu tas neesot izskaidrots, jo tajā atbildība noteikt, kādos gadījumos palīdzība patvēruma meklētājam var tikt pielīdzināta humānās palīdzības sniegšanai, esot atstāta vispārējās jurisdikcijas tiesai, un tādējādi uz to neattiecas kriminālatbildība.

47

Turklāt pienākums pierādīt Kriminālkodeksa 353./A pantā minētā noziedzīgā nodarījuma izdarītāja konkrētu nodomu nesniedzot pietiekamas garantijas personām, kuras palīdz patvēruma meklētājiem. Proti, šis pants esot balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka persona, kas veic organizatorisku darbību, lai piedāvātu šādu palīdzību, jau iepriekš zina, vai šie patvēruma meklētāji atbilst nosacījumiem patvēruma saņemšanai Ungārijā, lai gan šīs personas ziņā neesot lemt, vai viņi ir bēgļi.

48

Otrkārt, turpinot Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 2. punkta f) apakšpunkta loģiku, Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkts ļaujot sodīt par organizatorisku darbību, kuras mērķis ir ļaut personai, kura netiek vajāta nevienā valstī, ko tā savā ceļā ir šķērsojusi tranzītā, vai kurai nav pamatota iemesla baidīties par tiešu vajāšanu, iesniegt patvēruma pieteikumu.

49

Krīzes situācijā, ko izraisījusi masveida imigrācija un kas Ungārijā izsludināta kopš 2015. gada, patvēruma pieteikumi varot tikt iesniegti tikai Reskes [Röszke] (Ungārija) un Tompas [Tompa] (Ungārija) tranzīta zonās, kuras atrodas uz Serbijas un Ungārijas robežas un kuras esot pieejamas tikai no Serbijas. Tādējādi vairumā gadījumu šie pieteikumi saskaņā ar Ungārijas tiesību aktiem tiekot noraidīti kā nepieņemami. Šādā kontekstā personām, kas sniedz palīdzību vai informāciju par patvēruma pieteikumu iesniegšanu, neizbēgami būtu jāzina, ka patvēruma meklētāji, kas atrodas tranzīta zonā, var būt tajā iekļuvuši tikai caur Serbiju un ka viņi principā nevar iegūt patvēruma tiesības saskaņā ar Ungārijas tiesībām. Līdz ar to esot viegli pierādīt personu, kas veic šādas darbības, nodomu.

50

Treškārt, apstāklis, ka Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai ir nepieciešams veikt organizatorisku darbību, arī neesot pietiekama garantija. Proti, organizatoriskas darbības definīcijas formulējums esot “plašs” un “neprecīzs” un tas neļaujot izslēgt, ka tikai tas vien, ka personai tiek palīdzēts iesniegt patvēruma pieteikumu, tiek krimināli sodīts, jo šī kodeksa 353./A panta 5. punktā ir tikai uzskaitīti īpaši vispārīgi organizatorisku darbību piemēri. Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) 2019. gada 25. februāra spriedums šajā ziņā neesot radījis tiesisko drošību, jo ar to vispārējās jurisdikcijas tiesai esot uzticēts precīzi definēt, kas ir organizatoriska darbība.

51

Turklāt no Kriminālkodeksa 353./A panta formulējuma izrietot, pirmkārt, ka darbība var tikt kvalificēta kā organizatoriska darbība šī panta izpratnē, pat ja tā netiek veikta regulāri un tās mērķis ir palīdzēt tikai vienai personai, un, otrkārt, ka personai, kas sniedz finansiālu atbalstu, pat ja tas ir pieticīgs, pilsoniskās sabiedrības organizācijai, kura patvēruma meklētājiem, kuri atrodas tranzīta zonā, sniedz informatīvus materiālus par Savienības tiesību normām patvēruma jomā, var draudēt kriminālsods.

52

Līdz ar to, neraugoties uz likuma mērķi, kas izriet no tā pamatojuma izklāsta, proti, tādu patvēruma pieteikumu skaita samazināšana, kuriem ir ļaunprātīgs un maldinošs raksturs, Kriminālkodeksa 353./A pants radot risku, ka pret gandrīz ikvienu personu, kas sniedz palīdzību patvēruma procedūras uzsākšanai Ungārijā, varētu tikt veikta kriminālvajāšana. Šajā ziņā Komisija tiesas sēdē precizēja, ka ikviena patvēruma procedūrā sniegtā palīdzība var tikt uzskatīta par palīdzību šādas procedūras uzsākšanai, jo, sākot no brīža, kad par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts ar tieslietām saistītā vai administratīvā struktūra, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu (turpmāk tekstā – “atbildīgā iestāde”), uzsāk lietas izskatīšanu, uz pieteikuma iesniedzēju sāk attiekties ievērojams skaits pienākumu, lai pierādītu savas tiesības iegūt bēgļa statusu.

53

Komisija arī norāda, ka Kriminālkodeksa 353./A pants nav uzskatāms par Direktīvas 2002/90 transponēšanu Ungārijas tiesībās, jo šā panta piemērošanas joma atšķiras no šīs direktīvas 1. pantā definētās nelikumīgas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanas.

54

Ņemot vērā šos precizējumus, Komisija, pirmkārt, uzskata, ka Kriminālkodeksa 353./A pants nav saderīgs ar Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktu.

55

Tā kā gandrīz ikviena organizācija, kā arī jebkurš brīvprātīgais vai juridiskais konsultants, kas veiktu organizatorisku darbību Kriminālkodeksa 353./A panta izpratnē, praksē tiktu pakļauti kriminālvajāšanai, pastāvētu risks, ka organizāciju un personu, kuras sniedz padomus un konsultācijas patvēruma meklētājiem, kuri ierodas robežšķērsošanas punktos pie ārējām robežām, tostarp tranzīta zonās, efektīva piekļuve [tiem] kļūtu neiespējama.

56

Taisnība – Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punkta pēdējais teikums ļauj Ungārijai noteikt, kas var iekļūt tranzīta zonās, lai tur sniegtu juridiskus padomus patvēruma meklētājiem. Tomēr šādus ierobežojumus var paredzēt tikai tad, ja tie ir objektīvi nepieciešami drošības, sabiedriskās kārtības vai attiecīgā šķērsošanas punkta administratīvās pārvaldības dēļ, ja vien piekļuve tādējādi netiek pārmērīgi ierobežota vai padarīta par neiespējamu. Šajā lietā no sabiedriskās kārtības un valsts drošības izrietošo izņēmumu piemērošanas nosacījumi neesot izpildīti un 353./A pantā neesot paredzēta šādu nosacījumu pārbaude.

57

Otrkārt, Komisija uzskata, ka Ungārija nav izpildījusi Direktīvas 2013/32 12. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētos pienākumus. Krimināllikuma 353./A pants varētu tikt piemērots jebkurai personai, kura veic organizatorisku darbību, kas palīdz uzsākt patvēruma procedūru 12. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, it īpaši sniedzot informāciju par juridisko palīdzību vai pieteikuma iesniegšanai nepieciešamajām formalitātēm.

58

Treškārt, Komisija apgalvo, ka Kriminālkodeksa 353./A pants nav saderīgs ar Direktīvas 2013/32 22. panta 1. punktu. Proti – ja pret padomdevējiem, it īpaši pret juridiskajiem konsultantiem, tiek sākta kriminālvajāšana tāpēc, ka viņi sniedz šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētos pakalpojumus, viņi vairs nevarētu piedāvāt savu palīdzību patvēruma meklētājiem, tostarp patvēruma pieteikuma noraidīšanas gadījumā.

59

Ceturtkārt, Komisija, pirmkārt, uzskata, ka strīdīgais Ungārijas tiesiskais regulējums nav saderīgs ar Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktu. Tranzīta zonas faktiski būtu jāpielīdzina aizturēšanas iestādēm Direktīvas 2013/33 2. panta h) punkta nozīmē. Līdz ar to uz patvēruma meklētājiem, kuri atrodas šajās tranzīta zonās, attiektos šīs direktīvas 10. pants. Taču Kriminālkodeksa 353./A pants atņemot jēgu šajā 10. panta 4. punktā paredzētajām tiesībām.

60

Ungārija apgalvo, pirmkārt, ka, ņemot vērā vārdkopu “mērķis ir”, Kriminālkodeksa 353.A panta 1. punkts var tikt saprasts vienīgi tādējādi, ka tajā ir paredzēts tīšs noziedzīgs nodarījums. Līdz ar to persona, pamatojoties uz Kriminālkodeksa 353./A pantu, var tikt sodīta tikai tad, ja iestādes spēj pierādīt – neatstājot nekādas saprātīgas šaubas –, ka tā ir rīkojusies, zinādama, ka indivīds, kura interesēs tā ir veikusi organizatorisku darbību, nav bijis pakļauts vajāšanai vai ka viņa bailes šajā ziņā nav pamatotas, un ka tā ir vēlējusies, lai, pateicoties šai darbībai, šis indivīds varētu uzsākt patvēruma procedūru vai iegūt uzturēšanās atļauju.

61

2019. gada 25. februāra spriedumā Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) esot apstiprinājusi šādu interpretāciju, vienlaikus uzsverot, ka nesavtīga organizatoriska darbība, ar kuru tiek izpildīts pienākums sniegt palīdzību grūtībās nonākušām personām, kurām ir nepieciešama palīdzība, nevar ietilpt Kriminālkodeksa 353./A panta piemērošanas jomā. Šī Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) interpretācija esot saistoša vispārējās jurisdikcijas tiesai.

62

Turklāt no Kriminālkodeksa 353./A panta pamatojuma izklāsta skaidri izrietot, ka tā mērķis ir apkarot palīdzību ļaunprātīgai patvēruma procedūras izmantošanai un uz maldināšanu balstītas imigrācijai atbalstīšanu, kā arī rīcību, kuras mērķis ir organizēt šādas darbības. Tādējādi kriminālvajāšanas nolūkā Ungārijas iestādēm esot jāpierāda, ka [attiecīgās darbības] izdarītāja mērķis ir bijis palīdzēt personām, kuras vēlas iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, apiet tiesisko regulējumu, ļaunprātīgi izmantot patvēruma sistēmu vai apiet noteikumus par uzturēšanās atļaujām. Līdz ar to Kriminālkodeksa 353./A pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu nevar izdarīt labticīgas personas un organizācijas, kuras necenšas sasniegt ar likumu aizliegtus mērķus vai izvairīties no tiesību aktu piemērošanas.

63

Tādējādi persona, kas sniedz palīdzību starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanā, zinādama, ka pieteikuma iesniedzējam, ļoti iespējams, nav tiesību uz bēgļa statusu, neizdarītu Kriminālkodeksa 353./A pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu. Šajā ziņā esot jāuzsver, ka pretēji Komisijas apgalvotajam ar to, ka personai principā nav tiesību uz patvērumu tā iemesla dēļ, ka tā ir tranzītā šķērsojusi drošu trešo valsti, nepietiek, lai uzreiz izslēgtu iespēju, ka tā varētu tikt uzskatīta par personu, kurai ir tiesības uz bēgļa statusu, jo uz šo tranzītu balstītā tās pieteikuma nepieņemamība saskaņā ar Likuma par patvēruma tiesībām 51. panta 12. punktu ir atspēkojama.

64

Otrkārt, Ungārija uzsver, ka jēdziens “organizācija” tiek izmantots kā citu Kriminālkodeksā paredzētu noziedzīgu nodarījumu sastāvu veidojošais elements. Tas, ka šī kodeksa 353./A panta 5. punktā ir izmantots piemēru uzskaitījums, nepadara šī jēdziena interpretāciju judikatūrā par sarežģītu, bet, gluži pretēji, atvieglo to.

65

Turklāt šādu organizatorisku darbību nevar pielīdzināt vienkāršai padomu vai informācijas sniegšanai, jo jēdziens “organizatorisks” norāda uz sarežģītāku un plašāku rīcības veidu, lai ar koordinācijas palīdzību īstenotu saskaņotu un konkrētu mērķi. 2019. gada 25. februāra spriedumā Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) turklāt esot nospriedusi, ka juridiskās pārstāvības pakalpojuma sniegšana pati par sevi nav pielīdzināma organizatoriskai darbībai Kriminālkodeksa 353./A panta izpratnē. Turklāt juridisko konsultāciju, informēšanas un palīdzības darbību veikšana esot skaidri garantēta Ungārijas tiesiskajā regulējumā patvēruma jomā.

66

Treškārt, Ungārija tiesas sēdē apgalvoja, ka, tā kā patvēruma meklētājam sniegtā palīdzība ir sodāma tikai tiktāl, cik tā ļauj uzsākt patvēruma procedūru, jebkura palīdzība, kas sniegta pēc patvēruma pieteikuma iesniegšanas, neietilpstot šīs kriminālatbildības piemērošanas jomā. Taču, lai gan visas Savienības tiesību normas, kuras, Komisijas ieskatā, esot pārkāptas, attiecas tikai uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks esot kvalificējams kā pieteikuma iesniedzējs tikai no viņa pieteikuma iesniegšanas brīža.

67

Ceturtkārt, Komisija neesot balstījusies ne uz vienu objektīvu faktu, lai pierādītu atturošas iedarbības esamību, uz kuru tā atsaucas saistībā ar Kriminālkodeksa 353./A pantu. Komisijas pienākums esot iesniegt Tiesai vajadzīgos pierādījumus, lai tā varētu pārbaudīt, vai pastāv Komisijas apgalvotā pienākumu neizpilde, un tā nevar balstīties ne uz kādu pieņēmumu.

68

Piektkārt, lai gan Kriminālkodeksa 353./A panta pieņemšanas mērķis nav transponēt Direktīvu 2002/90 Ungārijas tiesībās, šis pants tomēr esot ticis pieņemts atbilstoši šīs direktīvas mērķiem, lai sodītu par noziedzīgu rīcību, kas vēl nebija zināma minētās direktīvas pieņemšanas brīdī, bet kas ir ciešā saistībā ar tās 1. pantā minēto rīcību.

69

Visbeidzot, Ungārija apgalvo, ka pārvietošanās ierobežošana tranzīta zonās nav aizturēšanas pasākums, līdz ar to Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punkts katrā ziņā neesot atbilstošs saistībā ar šīs prasības izskatīšanu.

70

Komisija būtībā uzskata, ka Ungārija ir nepamatoti ierobežojusi Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā, 12. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 22. panta 1. punktā, kā arī Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā garantētās tiesības, par noziedzīgu nodarījumu nosakot organizatorisko darbību, kuras mērķis ir ļaut personām, kuras nevar iegūt bēgļa statusu saskaņā ar tās valsts tiesībās noteiktajiem kritērijiem, uzsākt patvēruma procedūru.

71

No tā izriet, ka šis iebildums ir jāsaprot kā tāds, kas ir vērsts pret Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ņemot vērā, ka šāda pārkāpuma aprises ir precizētas šī kodeksa 353./A panta 2., 3. un 5. punktā.

72

Lai noteiktu, vai minētais iebildums ir pamatots, vispirms ir jāpārbauda, vai ar šo tiesību normu tiek ierobežotas tiesības, kuras izriet no šī sprieduma 70. punktā minētajām Direktīvu 2013/32 un 2013/33 tiesību normām, un, ciktāl tas tā ir, otrām kārtām, vai šāds ierobežojums var tikt attaisnots no Savienības tiesību viedokļa.

73

Lai novērtētu, vai Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts ir šī sprieduma 70. punktā minētajās Direktīvas 2013/32 un 2013/33 tiesību normās nostiprināto tiesību ierobežojums, ir jānosaka, vai šajās Savienības tiesību normās paredzētās palīdzības sniegšanas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem darbības ietilpst tā piemērošanas jomā, un apstiprinošas atbildes gadījumā – vai ar šo 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktu tiek ierobežotas minētajās tiesību normās paredzētās tiesības.

74

Pirmām kārtām, attiecībā uz minētā 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērojamību šādām darbībām, ar kurām tiek sniegta palīdzība starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, ir jānorāda, ka šajā tiesību normā paredzētais pārkāpums ir balstīts uz trim to veidojošajiem elementiem.

75

Proti, pirmkārt, no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka, lai konstatētu pārkāpumu, pārkāpuma izdarītāja sniegtajai palīdzībai ir jābūt vērstai uz to, lai “ļautu uzsākt patvēruma procedūru Ungārijā”.

76

Šī dalībvalsts uzskata, ka no tā izriet, ka šīs tiesību normas piemērošanas jomā ietilpst tikai tie patvēruma procedūras posmi, kas ir agrāki par atbildīgās iestādes veikto patvēruma pieteikuma pārbaudi, un tādējādi ar minēto tiesību normu varot tikt sodīta tikai tāda palīdzība, kas tiek sniegta trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, lai sagatavotu un pēc tam iesniegtu patvēruma pieteikumu Direktīvas 2013/32 6. panta izpratnē.

77

Komisija nav pierādījusi, ka šāda interpretācija būtu kļūdaina. Proti, ar tādas interpretācijas palīdzību, kas acīmredzami ir pretrunā Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējumam, tā apgalvo, ka tā piemērošanas joma ir jāsaprot tādējādi, ka tā attiecas uz atbalstu, kas sniegts visā patvēruma procedūrā kopumā, tikai tādēļ vien, ka paša patvēruma pieteikuma izskatīšanas laikā pieteikuma iesniedzējam joprojām ir jāievēro zināms skaits pienākumu, kam var būt nepieciešams šī sprieduma 70. punktā minēto personu vai organizāciju atbalsts.

78

No tā izriet, ka, ņemot vērā Tiesai iesniegto informāciju, šī tiesību norma ir jāsaprot tādējādi, ka tā nevar pamatot tādas personas notiesāšanu krimināllietā, kura palīdz patvēruma meklētājam pēc tam, kad ir ticis iesniegts patvēruma meklētāja pieteikums saskaņā ar Direktīvas 2013/32 6. panta 2.–4. punktu.

79

Tomēr vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā un 22. panta 1. punktā, kā arī Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā paredzētās darbības ir tādas, kas ir veicamas pirms starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas, un līdz ar to tās var ietilpt Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā.

80

Pirmkārt, pretēji Ungārijas apgalvotajam, trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks iegūst starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu šo tiesību normu izpratnē, tiklīdz viņš šādu pieteikumu sagatavo (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana), C‑808/18, EU:C:2020:1029,100. punkts un tajā minētā judikatūra). Otrkārt, Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punkts un 22. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie garantē arī to, ka atbalsts var tikt piedāvāts arī šāda pieteikuma sagatavošanas nolūkos. Papildus tam, ka Direktīvas 2013/32 mērķis ir nodrošināt efektīvu, vienkāršu un ātru piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai, tostarp sākot ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanas posmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana), C‑808/18, EU:C:2020:1029, 104.–106. punkts), no Direktīvas 2013/32 8. panta 1. un 2. punkta interpretācijas, tos skatot kopsakarā, izriet, ka robežšķērsošanas vietās sniegtās palīdzības mērķis tostarp ir atvieglot starptautiskās aizsardzības pieteikuma sagatavošanu trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kuri tur ierodas. Turklāt šīs direktīvas 22. panta 1. punktā ir expressis verbis noteiktas tiesības konsultēties ar padomdevēju visos procedūras posmos.

81

Savukārt tas nav tāpat attiecībā uz Direktīvas 2013/32 12. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajām darbībām. Proti, no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka tā ir piemērojama vienīgi šīs direktīvas III nodaļā paredzētajām procedūrām, proti, sākot ar patvēruma pieteikuma izskatīšanas posmu kā tādu. Kā izriet it īpaši no minētās direktīvas 31. panta 3. punkta, šis posms sākas tikai pēc tam, kad starptautiskās aizsardzības pieteikums ir ticis iesniegts, un līdz ar to piekļuves procedūrai posms tās 6. panta izpratnē ir noslēdzies.

82

No tā izriet, ka – pretēji Komisijas apgalvotajam – palīdzības starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem darbības, par kurām Krimināllikuma 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikta kriminālatbildība, neietilpst Direktīvas 2013/32 12. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā. Tādējādi ar kriminālatbildības noteikšanu par tām netiek ierobežotas tiesības, kas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ir garantētas saskaņā ar šo tiesību normu.

83

Otrkārt, lai pierādītu šajā 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto pārkāpumu, ir nepieciešams, lai palīdzība tiktu sniegta saistībā ar “organizatorisku darbību”.

84

Lai gan jēdziens “organizatoriska darbība” nav definēts Kriminālkodeksa 353./A pantā, jo šī panta 5. punktā ir ietverts tikai šādu darbību piemēru uzskaitījums, no paša minētā panta 2. un 3. punkta formulējuma izriet, ka palīdzība, kas sniegta, lai sagatavotu vai iesniegtu patvēruma pieteikumu, var tikt uzskatīta par “organizatorisku darbību” Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, pat ja tā tiek sniegta tikai vienai personai, tikai laiku pa laikam un bez jebkāda mērķa gūt peļņu.

85

Ungārija tomēr apgalvo, ka, lai tā varētu tikt uzskatīta par “organizatorisku darbību” šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē, palīdzībai, kas tiek sniegta personai, kura vēlas iegūt patvērumu tās teritorijā, ir jāiekļaujas noteiktas tādas koordinācijas ietvarā, kurai ir saskaņots un konkrēts mērķis.

86

Šis apstāklis katrā ziņā nevar liegt noteikt kriminālatbildību par noteiktām darbībām, kas ietilpst Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punkta, 22. panta 1. punkta, kā arī Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punkta piemērošanas jomā, pamatojoties uz Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktu.

87

Pirmām kārtām, Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā un Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā tostarp konkrētām organizācijām ir garantētas tiesības piekļūt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuri ierodas pie dalībvalstu ārējām robežām vai kuri tiek aizturēti to teritorijā. Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 39. punktā, šo organizāciju darbība pēc sava rakstura paredz noteiktu saskaņošanu, lai sasniegtu saskaņotu un konkrētu mērķi. Līdz ar to palīdzība, ko šiem patvēruma meklētājiem sniedz minēto organizāciju biedri, ir jāuzskata par “organizatorisku darbību” šī 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

88

Otrām kārtām, pat ja organizācijas, kas sniedz palīdzību starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, nav tieši minētas Direktīvas 2013/32 22. panta 1. punktā, tomēr nevar izslēgt, ka konsultācijas, tostarp juridiskas konsultācijas, kuras starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs var saņemt uz sava rēķina saskaņā ar šo tiesību normu, tiek īstenotas “organizatoriskas darbības” ietvaros tādā nozīmē, kādu tai piešķir Ungārija.

89

Lai gan šādas konsultācijas notiek par labu noteiktai personai, ir pilnīgi iespējams, ka tās tiek veiktas vispārīgākā koordinētas un saskaņotas tādas darbības ietvarā, kuras mērķis ir sniegt palīdzību starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem.

90

Tāpat no Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) 2019. gada 25. februāra sprieduma, uz kuru savai aizstāvībai atsaucas Ungārija, neizriet, ka juridiskās konsultācijas, tostarp advokāta konsultācijas, katrā ziņā būtu izslēgtas no Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomas. Lai gan ir taisnība, ka šajā spriedumā minētā tiesa uzsvēra, ka juridiskā palīdzība pati par sevi nav organizatoriska darbība, pret kuru varētu vērsties, pamatojoties uz šo tiesību normu, tomēr tā neizslēdza iespēju, ka tad, ja ir izpildīti visi minētajā tiesību normā paredzētie nosacījumi, šāda palīdzība var ietilpt tās piemērošanas jomā. Šī tiesa turklāt precizēja, ka atbilstoši Ungārijas tiesību aktiem advokāta darbības veikšana nevar tikt vērsta uz likuma apiešanu.

91

Treškārt, šī 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais pārkāpums paredz nodoma elementu. Kā Ungārija ir norādījusi, lai konstatētu šo pārkāpumu, Ungārijas iestādēm ir jāpierāda – neatstājot nekādas saprātīgas šaubas –, ka tā izdarītājam bija zināms, ka persona, kurai viņš ir sniedzis palīdzību, saskaņā ar Ungārijas tiesībām nevar saņemt patvērumu.

92

Tomēr ne Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā, ne šīs direktīvas 22. panta 1. punktā, ne Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā no to attiecīgajām piemērošanas jomām nav izslēgta palīdzība, kas tiek sniegta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, lai gan persona, kas sniedz šādu palīdzību, apzinājās, ka pieteikums katrā ziņā būs lemts neveiksmei.

93

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka vismaz dažas Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā un 22. panta 1. punktā, kā arī Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā paredzētās starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem sniegtās palīdzības darbības ietilpst Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā.

94

Otrām kārtām, ir jāpārbauda, vai šis 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts ierobežo tiesības, kas ir nostiprinātas šī sprieduma 93. punktā minētajās Savienības tiesību normās.

95

Pirmkārt, attiecībā uz tiesībām, kas izriet no Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punkta un Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punkta, – lai gan ir taisnība, ka šī 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts un 2. un 3. punkts formāli neaizliedz personām vai organizācijām, kuras sniedz palīdzību starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, piekļūt trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kuri vēlas saņemt patvērumu Ungārijā un kuri ierodas pie šīs dalībvalsts ārējām robežām, vai kuri ir aizturēti tās teritorijā, vai sazināties ar tiem, tomēr ar šo tiesību normu, paredzot kriminālatbildību par noteikta veida palīdzību, kura tiek sniegta šādā situācijā, tiek ierobežotas tiesības piekļūt šiem pieteikuma iesniedzējiem un ar tiem sazināties, bet tās ir tiesības, kas ir expressis verbis atzītas šajā 8. panta 2. punktā un 10. panta 4. punktā.

96

Otrkārt, runājot par Direktīvas 2013/32 22. panta 1. punktu, lai arī pašam patvēruma meklētājam nav krimināltiesiskas sankcijas riska, ar Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar tā 353./A panta 2. un 3. punktu, tiek arī ierobežota šim pieteikuma iesniedzējam ar šo 22. panta 1. punktu nodrošināto tiesību uz sava rēķina konsultēties ar juridisko konsultantu vai citu padomdevēju efektivitāte, jo šī krimināltiesību norma var atturēt šādus pakalpojumu sniedzējus no palīdzības sniegšanas viņam. Turklāt šāda kriminālatbildības paredzēšana ierobežo arī tiesības reaģēt uz patvēruma meklētāju lūgumiem, kas šiem pakalpojumu sniedzējiem netieši izriet no šī 22. panta 1. punkta.

97

Turklāt jāuzsver – kā Ungārija atzina tiesas sēdē –, ka kriminālatbildības paredzēšana par noteiktām palīdzības starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem darbībām, kas izriet no Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta, ir saistīta ar sodu – arestu, kas ir brīvības atņemšanas pasākums. Turklāt saskaņā ar šī kodeksa 353./A panta 2. punktu, ja šis noziedzīgais nodarījums tiek izdarīts regulāri, tā izdarītājam draud viena gada brīvības atņemšanas sods. Tas pats attiecas uz gadījumu, kad minētais noziedzīgais nodarījums ir izdarīts minētā kodeksa 353./A panta 3. punktā aprakstītajos apstākļos.

98

Šādu kriminālsodu ieviešanai neapstrīdami ir ļoti būtiska atturoša iedarbība, kas personām, kuras vēlas palīdzēt trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kuri vēlas iegūt bēgļa statusu Ungārijā, var likt atturēties no dalības palīdzības darbībās, uz kurām attiecas šī sprieduma 93. punktā minētās Savienības tiesību normas.

99

Ņemot vērā šos apstākļus, Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts, to skatot kopsakarā ar tā 353./A panta 2. un 3. punktu, ir jāuzskata par šajās tiesību normās paredzēto tiesību ierobežojumu, ar kurām turklāt tiek konkretizētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 18. pantā nostiprinātās tiesības.

100

Jāpiebilst, ka neviens no Ungārijas norādītajiem argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.

101

Tādējādi, pirmkārt, pat pieņemot – kā apgalvo šī dalībvalsts –, ka tiesības, kas garantētas ar šī sprieduma 93. punktā minētajām Direktīvu 2013/32 un 2013/33 tiesību normām, ir skaidri noteiktas citās Ungārijas tiesību normās, Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts tomēr būtu jāuzskata par speciālu tiesisko regulējumu attiecībā pret šīm valsts tiesību normām, ar kuru tiek ierobežots to tvērums, nevis otrādi.

102

Otrkārt, runājot par Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) 2019. gada 25. februāra spriedumā formulēto interpretācijas atrunu, ir jākonstatē, ka atbilstoši tai saskaņā ar šī 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktu nevar sodīt par altruistisku rīcību, kura atbilst prasībai palīdzēt grūtībās nonākušām personām, kam ir nepieciešama palīdzība, un kuras pamatā nav šajā tiesību normā aizliegtu nolūku.

103

Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka šī interpretācijas atruna attiecas tikai uz nesavtīgām darbībām un tādējādi neattiecas uz personu, kas patvēruma meklētājiem sniedz palīdzību par atlīdzību, lai gan Direktīvas 2013/32 22. panta 1. punktā pieteikuma iesniedzēja tiesības konsultēties ar juridisko konsultantu vai citu padomdevēju ir garantētas tikai par saviem līdzekļiem.

104

Otrām kārtām, no minētās interpretācijas atrunas izriet, ka brīvprātīgā darba ietvaros patvēruma meklētājiem sniegta palīdzība ir izslēgta no Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomas tikai tad, ja iztrūkst šī noziedzīgā nodarījuma nodoma elements. Līdz ar to šķiet izslēgts, ka, pamatojoties uz šo pašu interpretācijas atrunu, persona, kas organizatoriskas darbības ietvaros sniedz palīdzību patvēruma pieteikuma sagatavošanai vai iesniegšanai –, lai gan var pierādīt, neatstājot nekādas saprātīgas šaubas, ka tā apzinājās, ka šis pieteikums saskaņā ar Ungārijas tiesībām nevar tikt apmierināts,– būtu atbrīvota no jebkādas kriminālatbildības.

105

Treškārt, pretēji tam, ko apgalvo Ungārija savos rakstveida apsvērumos, Komisijai, lai pierādītu, ka pastāv šī sprieduma 93. punktā minētajās Savienības tiesību normās nostiprināto tiesību ierobežojums, nebija jāiesniedz pierādījumi, kas ļautu konstatēt, ka Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta atturošā iedarbība konkrēti izpaudās kā piekļuves patvēruma meklētājiem samazināšanās vai viņiem faktiski sniegto konsultāciju skaita samazināšanās.

106

Lai gan Komisijai ir jāpierāda tās apgalvotā pienākumu neizpilde un tā nevar vienkārši balstīties uz kādu prezumpciju, tomēr gadījumā, kad pienākumu neizpilde izriet no tāda leģislatīva vai reglamentējoša akta pieņemšanas, kura esamība un piemērošana netiek noliegta, šādas neizpildes esamību var pierādīt, izmantojot šā akta normu juridisku izvērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/Ungārija (Biedrošanās pārskatāmība), C‑78/18, EU:C:2020:476, 36. un 37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

107

Šajā lietā pienākumu neizpilde, ko Komisija pārmet Ungārijai, izriet no tā, ka tika pieņemts Kriminālkodeksa 353./A pants, kura esamību un piemērošanu šī dalībvalsts nenoliedz un kura normas ir juridiski izvērtētas pieteikumā par lietas ierosināšanu. Šajā ziņā it īpaši ir jāuzsver, ka Ungārija tiesas sēdē atzina, ka, pamatojoties uz Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir tikuši ierosināti kriminālprocesi.

108

Visbeidzot, katrā ziņā ir jānorāda, ka, pat pieņemot, kā to apgalvo Ungārija, ka šī tiesību norma vēl nav bijusi pamats notiesāšanai krimināllietā, šāds apstāklis nav noteicošais faktors, lai novērtētu, vai tai ir atturoša iedarbība, kas ierobežo tiesības, kuras garantētas šī sprieduma 93. punktā minētajās Savienības tiesību normās. Papildus tam, ka nevar tikt izslēgts, ka tas tā būs nākotnē, tieši ar noziedzīgajiem nodarījumiem saistītā preventīvā iedarbība ir tā, kas attur personu no tādas darbības veikšanas, kura tiek uzskatīta par nelikumīgu, un tādējādi no riskēšanas saņemt ar to saistīto sodu.

109

Tā kā Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts, to attiecīgā gadījumā lasot kopsakarā ar šī kodeksa 353./A panta 2. un 3. punktu, ir Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā un 22. panta 1. punktā, kā arī Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā garantēto tiesību ierobežojums, Tiesai ir jāpārbauda, vai šāds ierobežojums ir attaisnots no Savienības tiesību viedokļa.

110

Šajā ziņā no Ungārijas apsvērumiem izriet, ka Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts tika pieņemts, lai vērstos gan pret palīdzību, kas sniegta patvēruma procedūras ļaunprātīgai izmantošanai, gan pret palīdzību uz maldināšanu balstītai nelegālai imigrācijai. Līdz ar to ir jāizvērtē, vai apgalvotā šādu mērķu sasniegšana var attaisnot iepriekšējā punktā minēto tiesību ierobežojumu.

111

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ieinteresētās personas nevar atsaukties uz Savienības tiesībām krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā. No tā izriet, ka dalībvalstij ir jāatsaka Savienības tiesību normu piemērošana, ja atsaukšanās uz tām notiek nevis tādēļ, lai īstenotu šo normu mērķus, bet gan ar nolūku gūt labumu no Savienības tiesībām, kaut arī nosacījumi šā labuma gūšanai ir izpildīti tikai formāli (spriedums, 2019. gada 26. februāris, T Danmark un Y Denmark, C‑116/16 un C‑117/16, EU:C:2019:135, 70.–72. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

112

Līdz ar to Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punkts un Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punkts nevar tikt interpretēti tādējādi, ka ar tiem dalībvalstīm tiktu liegts sodīt tajos minētās personas vai organizācijas, ja pēdējo minēto rīcība ir piekļuves tiesību starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem izmantošana nolūkos, kas nav saderīgi ar mērķiem, kuru dēļ viņiem ir atzītas šādas piekļuves tiesības.

113

Tāpat Direktīvas 2013/32 22. panta 1. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to dalībvalstīm būtu aizliegts sodīt par krāpšanu vai ļaunprātīgu rīcību, ko veikuši juridiskie konsultanti vai citi padomdevēji saistībā ar konsultācijām, kuras tie sniedz šiem pieteikuma iesniedzējiem.

114

Tādējādi ir jānosaka, vai Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar šī kodeksa 353./A panta 2. un 3. punktu, ir piemērots pasākums, lai cīnītos pret krāpniecisku vai ļaunprātīgu rīcību šī sprieduma 111. punktā minētās judikatūras izpratnē.

115

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija nav apstrīdējusi, ka šī Ungārijas krimināltiesību norma ļauj sodīt par rīcību, kas var leģitīmi būt daļa no cīņas pret krāpniecisku vai ļaunprātīgu rīcību.

116

Tomēr minētā Ungārijas krimināltiesību norma neaprobežojas tikai ar šādas rīcības apkarošanu. Proti, saskaņā ar Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktu sodāmās palīdzības nelikumīgais raksturs ir pierādīts, ja, neatstājot nekādas saprātīgas šaubas, var tikt pierādīts, ka attiecīgā persona zināja, ka persona, kurai tā ir palīdzējusi, nevar iegūt bēgļa statusu saskaņā ar Ungārijas tiesībām. Līdz ar to, pretēji Ungārijas apgalvotajam, tiklīdz šādi pierādījumi var tikt sniegti, jebkura palīdzība, kas sniegta saistībā ar organizatorisku darbību, lai atvieglotu patvēruma pieteikuma sagatavošanu vai iesniegšanu, pat ja šī palīdzība tiek sniegta, stingri ievērojot šajā ziņā paredzētos procesuālos noteikumus un bez vēlmes faktiski maldināt atbildīgo iestādi, var tikt krimināli sodīta.

117

Šādi rīkojoties, Ungārija vēršas pret darbībām, ko nevar uzskatīt par krāpniecisku vai ļaunprātīgu rīcību šī sprieduma 111. punktā minētās judikatūras izpratnē.

118

Tādējādi, pirmkārt, ir jāuzsver, ka Ungārija nav noliegusi, ka persona, kas palīdzētu sagatavot vai iesniegt patvēruma pieteikumu Ungārijā, lai gan tā zina, ka šis pieteikums atbilstoši Ungārijas tiesību normām nevar tikt apmierināts, bet uzskata, ka šīs tiesību normas ir pretrunā starptautiskajām tiesībām vai Savienības tiesībām, varētu tikt pakļauta kriminālvajāšanai, pamatojoties uz Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktu.

119

Taču Direktīvas 2013/32 mērķim – kas, kā tas ir uzsvērts šī sprieduma 80. punktā, ir nodrošināt efektīvu, vienkāršu un ātru piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai – būtu pretrunā liegt šiem pieteikuma iesniedzējiem palīdzību, kas tiem ļautu vēlākā šīs procedūras posmā apstrīdēt to situācijai piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma tiesiskumu, it īpaši no Savienības tiesību viedokļa.

120

Šajā ziņā īpaša uzmanība ir jāpievērš to advokātu situācijai, ar kuriem konsultējas pieteikuma iesniedzēji un kuru darbības, kā tas ir uzsvērts šī sprieduma 88.–90. punktā, var ietilpt Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā.

121

Proti, no Tiesas judikatūras izriet, ka advokātam ir jābūt iespējai pienācīgi pildīt klienta konsultēšanas, aizstāvības un pārstāvības uzdevumu, pretējā gadījumā pēdējam minētajam tiktu liegtas tiesības, kas viņam piešķirtas ar Hartas 47. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem), C‑791/19, EU:C:2021:596, 206. punkts un tajā minētā judikatūra).

122

Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts var liegt advokātiem nodrošināt pieteikuma iesniedzēju, kuri ar viņiem konsultējas, interešu efektīvu aizstāvību, atturot viņus sagatavot vai iesniegt patvēruma pieteikumu Ungārijā, lai vēlāk varētu apstrīdēt atbilstošās valsts tiesību normas, kas viņiem šķiet esam pretrunā Savienības tiesībām.

123

Ungārija gan apgalvo, ka persona, pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana, pamatojoties uz šo 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktu, vajadzības gadījumā tiesā, kurai ir jālemj par pret viņu sākto kriminālvajāšanu, varētu norādīt uz šo valsts tiesību normu neatbilstību Savienības tiesībām, lai šī tiesa viņu varētu attaisot apsūdzībās, kas pret viņu izvirzītas.

124

Tomēr Hartas 47. pantam būtu pretrunā tas, ka, lai varētu piekļūt tiesai, kuras kompetencē ir nodrošināt personai Savienības tiesībās garantēto tiesību ievērošanu, šī persona būtu spiesta pārkāpt tiesību normu vai juridisku pienākumu un varētu tikt pakļauta sankcijai, kas saistīta ar šo pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, État luxembourgeois (Tiesības apstrīdēt tiesā informācijas sniegšanas pieprasījumu nodokļu jomā), C‑245/19 un C‑246/19, EU:C:2020:795, 66. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

125

Otrkārt, kā Ungārija to apstiprināja tiesas sēdē, no paša Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā ir noteikta atbildība par tādas personas rīcību, kura, zinot visus lietas apstākļus, organizatoriskas darbības ietvaros ir sniegusi jebkāda veida palīdzību citai personai patvēruma pieteikuma Ungārijā sagatavošanai vai iesniegšanai, lai gan šī pēdējā minētā persona nav cietusi no vajāšanas un nav pakļauta riskam, ka tā tiks vajāta vismaz vienā valstī, kuru tā šķērsojusi pirms nonākšanas Ungārijā.

126

Kā norādīts šī sprieduma 42. punktā, Direktīva 2013/32 nepieļauj noraidīt patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu šāda iemesla dēļ. Līdz ar to, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 35. punktā, ir acīmredzams, ka ar Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktu, ciktāl ar to tiek paredzēta kriminālatbildība par tāda atbalsta sniegšanu kā iepriekšējā punktā aprakstītais, ir paredzēta atbildība par rīcību, kura pati par sevi nekādā ziņā nevar tikt pielīdzināta krāpnieciskai vai ļaunprātīgai rīcībai, un tādējādi ar to ir pārkāptas šā spriedumā 93. punktā minētajās Savienības tiesību normās garantētās tiesības.

127

Treškārt, ir jānorāda, ka, pirmām kārtām, lai gan šī 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā pārkāpuma izdarīšana, kā tas ir uzsvērts šī sprieduma 91. punktā, prasa, lai, neatstājot nekādas saprātīgas šaubas, varētu tikt pierādīts, ka tā izdarītājs zināja, ka patvēruma pieteikums būs nesekmīgs, šāda prasība, ņemot vērā Tiesas rīcībā esošo informāciju, tomēr neļauj izslēgt, ka, pamatojoties uz šo tiesību normu, persona var tikt notiesāta krimināllietā, ja var konkrēti pierādīt, ka krimināltiesiski vajātā persona nevarēja nezināt, ka trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuram tā ir palīdzējusi, neatbilst Ungārijas tiesību aktos paredzētajām prasībām, lai varētu pretendēt uz patvēruma tiesībām.

128

Otrām kārtām, ciktāl tajā nav izslēgts, ka persona tiek krimināli sodīta tikai tādēļ vien, ka var tikt pierādīts – neatstājot nekādas saprātīgas šaubas –, ka tā nevarēja nezināt, ka pieteikuma iesniedzējs, kuram tā ir palīdzējusi, saskaņā ar Ungārijas tiesībām neatbilst nosacījumiem patvēruma saņemšanai, Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta sekas ir tādas, ka ikvienai personai, kura vēlas sniegt šādu palīdzību, nav iespējams sniegt tikai tīri formālu palīdzību pieteikuma iesniedzējam pieteikuma sagatavošanas vai iesniegšanas posmā, bet tai, gluži pretēji, jau šajā posmā jāpārbauda, vai šis pieteikums saskaņā ar Ungārijas tiesībām var būt sekmīgs.

129

Pirmkārt, kā to būtībā norāda Komisija, no personām, kuras sniedz palīdzību patvēruma meklētājiem, lai arī kādā statusā tās iesaistītos, nevar sagaidīt, ka tās veiks šādu pārbaudi, pirms tās var palīdzēt trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam sagatavot vai iesniegt viņu patvēruma pieteikumu.

130

Turklāt patvēruma meklētājiem pieteikuma sagatavošanas vai iesniegšanas posmā var būt grūtības norādīt atbilstošos elementus, kas ļauj pamatot to, ka viņi var iegūt bēgļa statusu.

131

Otrkārt, risks attiecīgajai personai tikt pakļautai kriminālsodam tikai tāpēc vien, ka tā nevarēja nezināt, ka patvēruma pieteikums būs nesekmīgs, padara nedrošu ikvienas tādas palīdzības tiesiskumu, kuras mērķis ir ļaut izpildīt šos divus būtiskos patvēruma piešķiršanas procedūras posmus, proti, šāda pieteikuma sagatavošanu un iesniegšanu. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā par šo nodarījumu ir paredzēts īpaši bargs sods, jo tas izpaužas kā brīvības atņemšana.

132

No tā izriet, ka šī tiesību norma var būtiski atturēt ikvienu personu, kas vēlas sniegt jebkādu palīdzību, kura paredzēta, lai sagatavotu vai iesniegtu patvēruma pieteikumu, neatkarīgi no tā, kādā statusā šī persona iesaistās, lai gan šīs palīdzības mērķis ir vienīgi ļaut trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam īstenot savas pamattiesības lūgt patvērumu dalībvalstī, kā tas ir garantēts Hartas 18. pantā un precizēts Direktīvas 2013/32 6. pantā.

133

No šī sprieduma 116.–132. punkta izriet, ka Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts, to skatot kopsakarā ar šī panta 2. un 3. punktu, pārsniedz to, kas var tikt uzskatīts par nepieciešamu, lai sasniegtu mērķi apkarot krāpniecisku vai ļaunprātīgu rīcību.

134

Attiecībā uz mērķi apkarot nelegālu imigrāciju, kuras pamatā ir maldināšana, nav jāpārbauda, vai šāds mērķis ļauj attaisnot visu šī sprieduma 93. punktā minētajās Savienības tiesību normās paredzēto tiesību ierobežojumus, pietiek uzsvērt, ka katrā ziņā Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts nav pasākums, kas ir piemērots šāda mērķa sasniegšanai.

135

Pirmkārt, Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis nav sodīt personu, kura sniedz materiālu vai finansiālu atbalstu, kas domāts, lai atvieglotu nelikumīgu ieceļošanu vai uzturēšanos Ungārijas teritorijā, turklāt šī rīcība tiek sodīta atbilstoši citiem šī kodeksa noteikumiem, kā Ungārija to atzīst savos rakstveida apsvērumos.

136

Otrkārt, ir jāatgādina, ka, pirmām kārtām, ikvienam trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam ir tiesības iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalsts teritorijā, tostarp pie tās robežām vai tranzīta zonās, pat ja viņš šajā teritorijā uzturas nelikumīgi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 25. jūnijs, Ministerio Fiscal (Iestāde, kas var pieņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumu), C‑36/20 PPU, EU:C:2020:495, 73. punkts, un 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana), C‑808/18, EU:C:2020:1029, 96. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šīs tiesības viņam ir jāatzīst neatkarīgi no tā, kādas ir iespējas, ka šāds pieteikums tiks apmierināts.

137

Otrām kārtām, kā atgādināts šā sprieduma 80. punktā, no šāda pieteikuma sagatavošanas brīža trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks iegūst starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu Direktīvas 2013/32 izpratnē. Proti, nevar uzskatīt, ka šāds pieteikuma iesniedzējs nelikumīgi uzturas dalībvalstī, kurā viņš ir sagatavojis savu pieteikumu, kamēr par to nav ticis lemts pirmajā instancē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 40. punkts, un 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 209. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

138

Līdz ar to palīdzības sniegšana, lai sagatavotu vai iesniegtu patvēruma pieteikumu dalībvalsts teritorijā, pat ja personai, kas sniedz šo palīdzību, ir zināms, ka šis pieteikums netiks apmierināts, nevar tikt uzskatīta par darbību, kas veicina trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka nelikumīgu ieceļošanu vai uzturēšanos šīs dalībvalsts teritorijā.

139

Tas tā būtu pat tad, ja patvēruma meklētājam nebūtu tiesību palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā viņa pieteikuma izvērtēšanas pirmajā instancē laikā, kā izņēmuma kārtā paredzēts Direktīvas 2013/32 9. panta 2. punktā. Tas tomēr nemaina to, ka, ciktāl palīdzības darbība, par kuru Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikta kriminālatbildība, vienīgi ļauj sagatavot vai iesniegt šādu pieteikumu, bet ne palikt šādā gadījumā šajā dalībvalstī, tā nevar tikt pielīdzināta nelikumīgas uzturēšanās atbalstīšanai.

140

Turklāt pretēji tam, ko Ungārija liek noprast savos rakstveida apsvērumos, darbība, par kuru šajā 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikta kriminālatbildība, nepārprotami atšķiras no rīcības, par kuru atbilstoši Direktīvas 2002/90 1. panta 1. punktam dalībvalstīm ir pienākums paredzēt atbilstošas sankcijas. Šīs darbības, pirmkārt, ir tīša palīdzēšana ieceļot dalībvalsts teritorijā vai šķērsot to tranzītā personai, kura nav dalībvalsts pilsonis, pārkāpjot attiecīgās valsts likumus par ārvalstnieku ieceļošanu vai tranzītu, un, otrkārt, peļņas gūšanas nolūkā veikta tīša palīdzēšana uzturēties dalībvalsts teritorijā personai, kas nav dalībvalsts pilsonis, pārkāpjot attiecīgās valsts tiesību aktus par ārvalstnieku uzturēšanos.

141

Nevar uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks būtu pārkāpis noteikumus par ieceļošanu un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā tikai tādēļ, ka viņš attiecīgās dalībvalsts teritorijā lūdz starptautisko aizsardzību. Tādējādi personu, kas tikai palīdz šim trešās valsts valstspiederīgajam vai šim bezvalstniekam sagatavot vai iesniegt patvēruma pieteikumu kompetentajām valsts iestādēm, pat ja tā zina, ka šis pieteikums ir lemts neveiksmei, nevar salīdzināt ar personu, kas sniedz Direktīvas 2002/90 1. panta 1. punktā paredzēto neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstu.

142

Šādu interpretāciju apstiprina Pamatlēmuma 2002/946 6. pants. Lai gan tajā dalībvalstīm ir noteikts pienākums noteikt efektīvus sodus, sodot par Direktīvas 2002/90 1. pantā paredzēto pārkāpumu izdarīšanu, šī pamatlēmuma 6. pantā ir skaidri paredzēts, ka tas ir piemērojams, neskarot aizsardzību, kas patvēruma meklētājiem piešķirta saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

143

Līdz ar to ierobežojums, ko Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts, to skatot kopsakarā ar šī panta 2. un 3. punktu, rada tiesībām, kas ir paredzētas šī sprieduma 93. punktā minētajās Savienības tiesību normās, nav attaisnots.

144

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Ungārija nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā un 22. panta 1. punktā, kā arī Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā, par krimināli sodāmu nosakot jebkuras personas rīcību, kas organizatoriskas darbības ietvaros sniedz palīdzību patvēruma pieteikuma sagatavošanā vai iesniegšanā tās teritorijā, ja – neatstājot nekādas saprātīgas šaubas – var pierādīt, ka šai personai bija zināms, ka atbilstoši šīm tiesībām šis pieteikums nevar tikt apmierināts.

145

Savukārt Komisijas iebildums ir jānoraida, ciktāl tas attiecas uz to, ka, pieņemdama Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktu, Ungārija nav izpildījusi Direktīvas 2013/32 12. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētos pienākumus.

146

Komisija uzskata, ka ar to, ka Ungārija ir noteikusi, ka Likuma par policiju 46./F pantā noteiktie pārvietošanās brīvības ierobežojumi ir piemērojami personām, kuras tiek turētas aizdomās par Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, tā nav izpildījusi arī Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā, 12. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 22. panta 1. punktā, kā arī Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā paredzētos pienākumus.

147

Šajā ziņā tā papildus argumentiem, kas izvirzīti attiecībā uz Kriminālkodeksa 353./A pantu, norāda, ka, pat ja Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā minētās organizācijas un personas nolemtu turpināt veikt savas darbības, neraugoties uz kriminālvajāšanas risku, kas tām ir šīs krimināltiesību normas dēļ, tām būtu viegli liegt to darīt, pamatojoties uz Likuma par policiju 46./F pantu, ar kuru ikvienai personai – pat ja tā vēl netiek turēta aizdomās par šī 353./A panta pārkāpumu – ir aizliegts tuvoties Ungārijas ārējai robežai. Šāds Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā garantēto tiesību ierobežojums nevarot tikt attaisnots, pamatojoties uz šīs tiesību normas otro teikumu, jo šajā 46./F pantā paredzētie policijas pasākumi automātiski izriet no kriminālprocesa sākšanas.

148

Turklāt Komisija uzskata, ka Likuma par policiju 46./F panta piemērošana personām, kuras tiek turētas aizdomās par Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, vai kuras ir notiesātas, pamatojoties uz šo pēdējo minēto tiesību normu, var atņemt jēgu Direktīvas 2013/32 12. panta 2. punkta c) apakšpunktā un 22. panta 1. punktā, kā arī Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā garantētajām tiesībām.

149

Papildus argumentiem, kurus tā ir izvirzījusi savai aizstāvībai saistībā ar Kriminālkodeksa 353./A pantu, Ungārija atbild, ka ir loģiski, ka persona, kas tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nevar iekļūt tik nozīmīgā objektā kā tranzīta zona.

150

Turklāt, tā kā procesa sākšanai ir nepieciešamas “pamatotas aizdomas”2017. gada 26. jūnijaA büntetőeljárásról szóló 2017. évi XC. törvény (2017. gada Likums Nr. XC par Kriminālprocesa kodeksu; Magyar Közlöny 2017/99) – redakcijā, kas piemērojama pamatlietai, – nozīmē, tādu personu izslēgšana no piekļuves pierobežas zonai, kuras tiek krimināltiesiski vajātas saistībā ar Likuma par policiju 46./F pantā minēto pārkāpumu izdarīšanu, atbilstot Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā paredzētajam uz sabiedrisko kārtību balstītajam izņēmumam. Konkrētāk, personas, kas tiek turētas aizdomās par to, ka tās organizatoriskas darbības ietvaros ir sniegušas patvēruma meklētājiem nepieciešamo informāciju Ungārijas iestāžu maldināšanai, apdraudot drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanu robežšķērsošanas vietās vai to administratīvo pārvaldīšanu, un tādējādi Likuma par policiju 46./F pants esot uzskatāms par pasākumu, kas ir nepieciešams un attaisnots kārtības uz valsts robežām nodrošināšanai.

151

Komisija būtībā pārmet Ungārijai, ka tā ir pārkāpusi Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktu, 12. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 22. pantu, kā arī Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktu, paredzot, ka Likuma par policiju 46./F pants ir piemērojams personām, kuras tiek krimināltiesiskā ceļā vajātas vai ir sodītas, pamatojoties uz Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktu.

152

Saskaņā ar šo 46./F pantu Ungārijas policijai ir jānovērš tas, ka jebkāda persona, pret kuru ir sākta kriminālvajāšana, pamatojoties it īpaši uz Kriminālkodeksa 353./A pantu, atrastos vismaz astoņus kilometrus no Ungārijas ārējām robežām.

153

Vispirms ir jāprecizē, ka pretēji Komisijas apgalvotajam no paša Likuma par policiju 46./F panta formulējuma izriet, ka tas nav piemērojams personām, kuras ir notiesātas, pamatojoties uz šo 353./A. pantu. Šajā ziņā, lai gan Ungārija neapstrīd, ka šāda notiesāšana var izraisīt aizliegumu ieceļot kādā tās teritorijas daļā, tomēr ir jānorāda, ka šīs sekas ir paredzētas nevis Likuma par policiju 46./F pantā, bet gan citā Kriminālkodeksa tiesību normā, kas nav šīs prasības priekšmets.

154

Pēc šī ievadprecizējuma, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka Likuma par policiju 46./F pants ir šī sprieduma 151. punktā minētajās Savienības tiesību normās garantēto tiesību ierobežojums.

155

Tādējādi, pirmkārt, ir acīmredzams, ka, tā kā šis 46./F pants liedz personām, kuras tiek turētas aizdomās par Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, piekļūt patvēruma meklētājiem, kuri ierodas pie Ungārijas ārējām robežām, ar to ir ierobežotas Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā garantētās tiesības piekļūt šiem patvēruma meklētājiem.

156

Otrkārt, Likuma par policiju 46./F pants ir jāuzskata arī par Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā atzīto tiesību piekļūt aizturētiem patvēruma meklētājiem ierobežojumu.

157

Pietiek uzsvērt, ka, beidzoties Ungārijai nosūtītajā argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Reskes un Tompas tranzīta zonas vēl nebija slēgtas. Pirmām kārtām, būtiskam starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju skaitam visā viņu pieteikuma izskatīšanas laikā bija jāpaliek šajās tranzīta zonās, kas atrodas netālu no Serbijas un Ungārijas robežas, un, otrām kārtām, minētās zonas bija jāuzskata par aizturēšanas iestādēm Direktīvas 2013/33 izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana), C‑808/18, EU:C:2020:1029, 156.–166. punkts un tajos minētā judikatūra).

158

Tādējādi, liedzot personām, kuras tiek turētas aizdomās par Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, piekļūt tiešā tuvumā Ungārijas ārējām robežām, tostarp Reskes un Tompas tranzīta zonām, ar 46./F pantu katrā ziņā tika ierobežota personu un organizāciju, kas minētas Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā, piekļuve daļai no starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuri Ungārijai nosūtītajā argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās bija aizturēti šīs dalībvalsts teritorijā.

159

Treškārt, ir jānorāda, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja tiesības konsultēties ar Direktīvas 2013/32 22. panta 1. punktā minētajām personām ir jāsaprot kā tādas, kas ietver tiesības piekļūt šīm personām, kā to apliecina šīs direktīvas 23. panta 2. punkts.

160

No tā izriet, ka Likuma par policiju 46./F pants ir arī tiesību, kas patvēruma meklētājiem ir garantētas Direktīvas 2013/32 22. panta 1. punktā, ierobežojums, ja viņi atrodas mazāk nekā astoņu kilometru attālumā no šīs dalībvalsts ārējām robežām.

161

Ceturtkārt, attiecībā uz Direktīvas 2013/32 12. panta 1. punkta c) apakšpunktu: šī sprieduma 82. punktā ir konstatēts, ka Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunkts nevar traucēt īstenot tiesības, kas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ir atzītas ar šo tiesību normu, jo tā ir piemērojama tikai pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas.

162

Tomēr ir jānorāda, ka Policijas likuma 46./F panta mērķis ir novērst, ka jebkura persona, kura tiek turēta aizdomās par Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, varētu piekļūt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuri atrodas Ungārijas robežu tuvumā, tostarp pēc tam, kad viņi ir iesnieguši savu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. No tā izriet, ka ar šo 46./F pantu tiek ierobežotas šo pieteikuma iesniedzēju tiesības pēc pieteikuma iesniegšanas sazināties ar Direktīvas 2013/32 12. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajām organizācijām, paturot prātā, ka šādu tiesību priekšnoteikums ir iespēja šīm organizācijām piekļūt minētajiem pieteikuma iesniedzējiem.

163

Otrām kārtām, ir jānorāda, ka, tā kā ar Likuma par policiju 46./F pantu šī sprieduma 151. punktā minētajās Savienības tiesību normās garantētās tiesības tiek ierobežotas tā iemesla dēļ, ka attiecīgā persona tiek turēta aizdomās par Kriminālkodeksa 353./A panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, lai gan šis noziedzīgā nodarījuma sastāvs ir pretrunā Savienības tiesībām, šāds ierobežojums nevar tikt saprātīgi attaisnots no šo tiesību viedokļa.

164

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Ungārija nav izpildījusi Direktīvas 2013/32 8. panta 2. punktā, 12. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 22. panta 1. punktā, kā arī Direktīvas 2013/33 10. panta 4. punktā paredzētos pienākumus, liedzot tiesības tuvoties savām ārējām robežām ikvienai personai, kura tiek turēta aizdomās par to, ka saistībā ar organizatorisku darbību tā ir sniegusi palīdzību patvēruma pieteikuma sagatavošanā vai iesniegšanā šīs valsts teritorijā, ja, neatstājot nekādas saprātīgas šaubas, var pierādīt, ka šai personai bija zināms, ka šis pieteikums nevar tikt apmierināts.

165

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar minētā reglamenta 138. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

166

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tad, ņemot vērā lietas apstākļus, jāpiespriež Ungārijai segt pašai savus, kā arī atlīdzināt četras piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem. Šī pēdējā vienu piektdaļu savu tiesāšanās izdevumu sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: