1)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. un 52. pants un Direktīvas 95/46/EK (1) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi 7. panta f) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesību normu kā pamatlietā aplūkojamā, proti, Likuma Nr. 677/2001 5. panta 2. punkts un ANSPDCP (Autoritatea Națională de Supraveghere a Prelucrării Datelor cu Caracter Personal) [Valsts iestāde, kas uzrauga personas datu apstrādi] Lēmuma Nr. 52/2012 6. pants, kas paredz iespēju izmantot videonovērošanu, lai garantētu personu, mantas un vērtslietu drošību un aizsardzību un lai īstenotu likumīgas intereses, bez attiecīgās personas piekrišanas?

2)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. un 52. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesību un brīvību ierobežošana ar videonovērošanas starpniecību atbilst samērīguma principam, apmierina prasību, ka tā ir “nepieciešama” un “patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”, ja pārzinis var veikt citus pasākumus attiecīgo likumīgo interešu aizsardzībai?

3)

Vai Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi 7. panta f) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par apstrādi atbildīgās personas “likumīgajām interesēm” ir jābūt pierādītām, esošām un efektīvām apstrādes brīdī?

4)

Vai Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstrāde (videonovērošana) ir pārmērīga un neatbilstoša, ja pārzinis var veikt citus pasākumus attiecīgo likumīgo interešu aizsardzībai?