–

Teritorialna direktsia “Severna morska” kam Agentsia Mitnitsi, Mitnitsa Varna tiesību pārņēmējas, vārdā – S. K. Kirilova un M. F. Bosilkova‑Kolipatkova, kā arī B. Borisov, pārstāvji,

–

“Schenker” EOOD vārdā – G. Goranov, advokat,

–

Bulgārijas valdības vārdā – L. Zaharieva un E. Petranova, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – I. Zaloguin un V. Bottka, kā arī M. Kocjan, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp.), interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Teritorialna direktsia “Severna morska” kam Agentsia Mitnitsi (Muitas aģentūras “Ziemeļdaļas” teritoriālā direkcija, Bulgārija, turpmāk tekstā – “Varnas muitas dienests”) un “Schenker” EOOD saistībā ar sankcijām, kas tai piemērotas kā muitas noliktavas atļaujas turētājai par tās glabāto preču zādzību.

3

Regulas Nr. 952/2013 45. apsvērumā ir noteikts:

“Ir lietderīgi Savienības līmenī paredzēt noteikumus, ar kuriem reglamentē to, kā muitas dienesti var iznīcināt vai citādi atsavināt preces, jo šie ir jautājumi, ko agrāk reglamentēja ar valsts tiesību aktiem.”

4

Šīs regulas 42. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Katra dalībvalsts nosaka sankcijas par tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem. Šādas sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.

2.   Ja piemēro administratīvus sodus, tie var būt, inter alia, vienā vai abos no šādiem veidiem:

5

Šīs pašas regulas 79. panta “Muitas parāds, kas radies pienākumu neizpildes dēļ” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Attiecībā uz precēm, kas apliekamas ar ievedmuitas nodokļiem, ievedmuitas parāds rodas jebkurā no šādiem gadījumiem:

[..]

3.   Panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajos gadījumos parādnieks ir:

[..].”

6

Šīs pašas regulas 198. pants ir formulēts šādi:

“1.   Muitas dienesti veic visus vajadzīgos pasākumus – tostarp konfiskāciju un pārdošanu vai arī iznīcināšanu –, lai atsavinātu preces šādos gadījumos:

[..]

3.   Panta 1. punktā minēto pasākumu izmaksas sedz:

[..].”

7

Saskaņā ar Regulas Nr. 952/2013 242. panta 1. punktu:

“Atļaujas turētājs un procedūras izmantotājs ir atbildīgi par šādām darbībām:

8

Zakon za mitnitsite (Muitas likums, 1998. gada 6. februāraDV Nr. 15), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem (turpmāk tekstā – “Muitas likums”), 233. panta 6. punktā ir noteikts:

“Kontrabandas preces ir konfiscējamas neatkarīgi no īpašumtiesībām; ja preču nav vai tās ir pārdotas, izdod rīkojumu atlīdzināt šo preču vērtību, kas importa gadījumā atbilst to muitas vērtībai un eksporta gadījumā – to vērtībai.”

9

Atbilstoši Muitas likuma 234.a panta 1. un 3. punktam:

“1.   Personu, kura, neizpildot tiesību aktos paredzētos vai muitas iestādes noteiktos nosacījumus, neuzrāda preces, kas atrodas pagaidu uzglabāšanā, vai muitas procedūrai vai atpakaļizvešanai deklarētas preces, soda ar naudas sodu, ja tā ir fiziska persona, vai finansiālu sodu, ja tā ir juridiska persona vai individuālais komersants, 100 līdz 200 procentu apmērā no preču, kas ir pārkāpuma priekšmets, muitas vērtības, eksporta gadījumā – attiecīgo preču vērtības apmērā.

[..]

3.   1. un 2. punktā minētajos gadījumos atbilstoši piemēro 233. panta 6., 7. un 8. punkta noteikumus.”

10

2017. gada 16. martāTeld Consulting OOD iesniedza muitas deklarāciju, lai 13 konteineriem mitrumizturīga saplākšņa piemērotu muitas noliktavas procedūru. Šī deklarācija tika iesniegta Balkantrade Properties EOOD vārdā un labā.

11

Pēc muitas formalitāšu nokārtošanas minētās procedūras piemērošanai šie konteineri bija jāpārved uz muitas noliktavu, kuru pārvaldīja Schenker saskaņā ar tai izsniegto muitas noliktavas atļauju.

12

Schenker pilnvaroja Fortis Trade OOD, lai nodrošinātu šo pārvadāšanu. Tomēr viens no šiem konteineriem, tāpat kā Fortis Trade piederošais transportlīdzeklis, kas to pārvadāja, pa ceļam tika nozagts. Līdz ar to šajā konteinerā esošās preces netika nogādātas Schenker noliktavā.

13

Pēc tam, kad Varnas (Bulgārija) Muitas inspekcija veica pārbaudi šajā noliktavā, tika konstatēts, ka visas preces, uz kurām attiecas muitas noliktavas procedūra, neatrodas minētajā noliktavā. Līdz ar to Schenker tika izdots akts par administratīvā pārkāpuma konstatēšanu sakarā ar Muitas likuma 234.a panta 1. punkta pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka šī sabiedrība esot izņēmusi no muitas uzraudzības daļu no precēm, kuras bija deklarētas muitas noliktavas procedūrā. Pamatojoties uz šo konstatējumu, Varnas muitas direktors izdeva lēmumu, ar kuru viņš saskaņā ar Muitas likuma 233. panta 6. punktu un 234.a panta 1. un 3. punktu piemēroja Schenker naudas sodu 23826,06 Bulgārijas levu (BGN) (aptuveni 12225 EUR) apmērā un uzdeva šai sabiedrībai samaksāt summu, kas atbilst trūkstošo preču vērtībai.

14

Izskatot prasību, ko par šo lēmumu bija iesniegusi Schenker, Varnenski rayonen sad (Varnas pirmās instances tiesa, Bulgārija) šo lēmumu atcēla. Pamatojumam tā it īpaši norādīja, ka zādzība esot nepārvaramas varas gadījums un neesot cēloņsakarības starp uzņēmuma prettiesisku darbību vai bezdarbību un sekām, proti, to, ka muitas dienesti nevar piekļūt muitas uzraudzībā esošajām precēm un veikt pārbaudes.

15

Varnas muita iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, Administrativen sad Varna (Varnas Administratīvā tiesa, Bulgārija). Tā apgalvo, ka muitas noliktavas procedūras piemērošana rada pienākumu neizņemt preces no muitas uzraudzības un ka attiecīgā zādzība nav uzskatāma par nepārvaramas varas gadījumu, kas var atbrīvot noliktavas pārvaldītāju no atbildības.

16

Iesniedzējtiesa konstatē, ka Schenker ir piemēroti divi administratīvie sodi. Tā uzskata, ka sods, ko veido pienākums samaksāt nozagto preču vērtību, neietilpst nevienā no Regulas Nr. 952/2013 42. panta 2. punktā paredzētajiem sankciju veidiem un tas nav arī valsts tiesībās paredzēts konfiskācijas veids. Līdz ar to iesniedzējtiesa jautā, vai šis pienākums samaksāt preču vērtību atbilst minētajai tiesību normai, kā arī efektivitātes un samērīguma principiem, ņemot vērā, ka tas tiek apvienots ar finansiālas sankcijas piemērošanu.

17

Šajos apstākļos Administrativen sad Varna (Varnas Administratīvā tiesa, Bulgārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Savos rakstveida apsvērumos Schenker uzskata, ka pirmais jautājums ir nepieņemams, jo tas attiecas vienīgi uz valsts tiesību normu piemērošanu un it īpaši uz to, vai konkrēta darbība vai bezdarbība ir pārkāpums, kā tas ir definēts valsts tiesībās.

19

Šajā ziņā, protams, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, pēdējās minētās kompetencē neietilpst valsts tiesību interpretēšana un tikai valsts tiesai ir jākonstatē un jānovērtē pamatlietas fakti, kā arī jānosaka valsts normatīvo un administratīvo aktu konkrētais tvērums (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Fonds du Logement de la Région de Bruxelles‑Capitale, C‑632/18, EU:C:2019:833, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

Šajā gadījumā tomēr no pirmā jautājuma paša formulējuma izriet, ka ar to iesniedzējtiesa jautā Tiesai par Regulas Nr. 952/2013 242. panta 1. punkta, konkrētāk, jēdziena “izņemšana no muitas uzraudzības”, interpretāciju saistībā ar šo tiesību normu, kā arī par to, vai Savienības tiesībās ir atļauts, ka par šādu izņemšanu tiek piemērota finansiāla sankcija.

21

Schenker arī apgalvo, ka pamatlietas iznākums ir atkarīgs nevis no Savienības tiesību normu interpretācijas, bet gan no faktu jautājumiem, proti, attiecīgā pārkāpuma konkrētā izdarītāja noteikšanas, no tā statusa brīdī, kad viņš ir izdarījis pārkāpumu, kā arī no darbībām vai bezdarbības, kas veido pārkāpumu, kurā vainojams minētais izdarītājs.

22

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesas un valsts tiesu sadarbības ietvaros, kas noteikta LESD 267. pantā, vienīgi valsts tiesa, ievērojot katras lietas īpatnības, ir kompetenta izvērtēt gan prejudiciālu nolēmumu nepieciešamību, lai varētu pasludināt spriedumu, gan to jautājumu atbilstību, ko tā uzdod Tiesai. Tādēļ, ja valsts tiesu uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normu interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 19. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā tas acīmredzami ir šajā gadījumā.

23

Šādos apstākļos pirmais prejudiciālais jautājums ir jāuzskata par pieņemamu.

24

Vispirms ir jānorāda, ka pirmajā jautājumā minētie Regulas Nr. 952/2013 242. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts attiecas uz atļaujas turētāja un muitas noliktavas procedūras izmantotāja atbildību preču izņemšanas no muitas uzraudzības gadījumā, lai gan šis jautājums attiecas arī uz to, vai par šādu izņemšanu atbildīgajai personai var tikt piemērota valsts tiesībās paredzēta finansiāla sankcija, kas attiecas uz citām šīs regulas tiesību normām.

25

Apstāklis, ka formāli iesniedzējtiesa ir aprobežojusi savu interpretācijas jautājumu tikai ar vienu Savienības tiesību normu, nav šķērslis Tiesai sniegt valsts tiesai Savienības tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīga, izspriežot iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā ir vai nav uz tām atsaukusies. Tālab Tiesai ir no visa valsts tiesas iesniegtās informācijas kopuma, it īpaši no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma, ir jāizdala tie minēto tiesību elementi, kurus, ņemot vērā pamatlietas strīda priekšmetu, ir nepieciešams interpretēt (spriedums, 2019. gada 18. septembris, VIPA, C‑222/18, EU:C:2019:751, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regula Nr. 952/2013 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tādu preču zādzības gadījumā, kurām ir piemērota muitas noliktavas procedūra, muitas noliktavas atļaujas turētājam tiek piemērota finansiāla sankcija par muitas tiesiskā regulējuma pārkāpumu.

27

No tiesas judikatūras izriet, ka Regulā Nr. 952/2013 ietvertais jēdziens “izņemšana no muitas uzraudzības” ir jāsaprot tādējādi, ka tajā ietilpst jebkāda darbība un bezdarbība, kuras rezultātā kaut uz īsu brīdi kompetentām muitas iestādēm ir liegta piekļuve muitas uzraudzībai pakļautajām precēm un traucēta muitu reglamentējošajos tiesību aktos paredzētās kontroles veikšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 22. novembris, Aebtri, C‑224/16, EU:C:2017:880, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Kā Tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, runa par “izņemšanu no muitas uzraudzības” minētās regulas izpratnē ir īpaši tad, ja – kā tas ir šajā gadījumā – preces, kurām ir piemērots atlikšanas režīms, ir nozagtas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Harry Winston, C‑273/12, EU:C:2013:466, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Attiecībā uz personu, kas ir atbildīga par šādu izņemšanu no muitas uzraudzības, Regulas Nr. 952/2013 242. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka atļaujas turētājs ir atbildīgs par to, lai preces, kurām piemēro muitas noliktavas procedūru, netiktu izņemtas no muitas uzraudzības.

30

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka preces izņemšanas no muitas uzraudzības priekšnosacījums ir vienīgi objektīvu nosacījumu izpilde, piemēram, preces fiziskā neatrašanās tās noteiktajā uzglabāšanas vietā brīdī, kad muitas iestāde vēlas veikt šīs preces pārbaudi (spriedums, 2014. gada 12. jūnijs, SEK Zollagentur, C‑75/13, EU:C:2014:1759, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

No tā izriet, ka muitas noliktavas atļaujas turētāja atbildībai par tādu preču izņemšanu no muitas uzraudzības, kurām piemērota muitas noliktavas procedūra, ir objektīvs raksturs un tādējādi tā nav atkarīga no šī turētāja, kā arī trešo personu rīcības.

32

Attiecībā uz sekām, ko minētajam atļaujas turētājam rada izņemšana no muitas uzraudzības, no Tiesas judikatūras izriet, ka pārkāpums muitas jomā ir kāda muitas tiesību aktos, kuri ir piemērojami preču izņemšanai no muitas uzraudzības, definēta pienākuma neizpilde, kas saskaņā ar Regulas Nr. 952/2013 79. panta 1. punkta a) apakšpunktu rada ievedmuitas parādu. Ja nav veikta Savienības tiesību saskaņošana attiecībā uz šādiem pārkāpumiem muitas jomā, dalībvalstu kompetencē ir noteikt atbilstošas sankcijas, lai nodrošinātu Savienības muitas tiesiskā regulējuma ievērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 16. oktobris, Hannl‑Hofstetter, C‑91/02, EU:C:2003:556, 18.–20. punkts).

33

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 952/2013 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tādu preču zādzības gadījumā, kam piemērota muitas noliktavas procedūra, muitas noliktavas atļaujas turētājam tiek piemērota atbilstoša finansiāla sankcija par muitas tiesiskā regulējuma pārkāpumu.

34

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 952/2013 42. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru preču, kam piemērota muitas noliktavas procedūra, izņemšanas no muitas uzraudzības gadījumā muitas noliktavas atļaujas turētājam papildus finansiālai sankcijai ir jāsamaksā šo preču vērtībai atbilstoša summa.

35

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka, lai gan Muitas likuma 234.a panta 1. punktā izņemšanas no muitas uzraudzības gadījumā ir paredzēts naudas sods 100–200 % apmērā no izņemto preču vērtības, šī likuma 234.a panta 3. punktā, lasot to kopā ar tā 233. panta 6. punktu, ir paredzēts, ka personai, kas ir atbildīga par šo izņemšanu no muitas uzraudzības, ir jāmaksā šo preču vērtībai atbilstoša summa.

36

Savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē Tiesā Varnas muita un Bulgārijas valdība norādīja, ka nupat minētais pienākums ir nevis sankcija Regulas Nr. 952/2013 42. panta 1. punkta izpratnē, bet gan pasākums, uz ko attiecas šīs regulas 198. panta 1. punkta a) apakšpunkts, saskaņā ar kuru muitas iestādēm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, tostarp konfiskācija un pārdošana vai iznīcināšana, lai “[atrisinātu to preču situāciju]”, kas ir izņemtas no muitas uzraudzības. Šīs ieinteresētās personas uzskata – tā kā šajā tiesību normā paredzēto pasākumu uzskaitījums nav izsmeļošs, tad, ja kompetentās iestādes nevar konstatēt attiecīgo preču fizisko klātbūtni, šo preču vērtības samaksa ir “veids, kā atrisināt [to] situāciju” minētās tiesību normas izpratnē, kas ir analogs šo preču konfiscēšanai par labu valstij.

37

Tomēr šāda interpretācija nevar tikt atbalstīta.

38

Proti, Regulas Nr. 952/2013 198. pants ir iekļauts šīs regulas V sadaļas 4. nodaļā “Preču atsavināšana”. No tā izriet, ka šajā nodaļā ietvertie noteikumi attiecas tikai uz pasākumiem, kas jāveic, “lai atrisinātu situāciju” attiecībā uz precēm, kuru fizisko klātbūtni kompetentās iestādes ir varējušas konstatēt. Šo interpretāciju apstiprina šīs regulas 45. apsvērums, kurā ir noteikts, ka šīs regulas mērķis tostarp ir Savienības līmenī paredzēt noteikumus, ar kuriem reglamentē to, kā muitas dienesti var iznīcināt vai citādi atsavināt preces.

39

Attiecīgo preču vērtības samaksāšanu nevar uzskatīt par līdzekli, kā atsavināt preces, kas tādējādi būtu vērsts uz šī mērķa sasniegšanu.

40

Līdz ar to iesniedzējtiesa atbildīgās personas pienākumu papildus naudas sodam samaksāt summu, kas atbilst no muitas uzraudzības izņemto preču vērtībai, ir pamatoti kvalificējusi kā sankciju.

41

Saskaņā ar Regulas Nr. 952/2013 42. panta 1. punktu dalībvalstu paredzētajām sankcijām par muitas tiesību aktu pārkāpumiem ir jābūt iedarbīgām, samērīgām un atturošām.

42

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tad, ja nav veikta Savienības tiesību saskaņošana attiecībā uz piemērojamajām sankcijām par tādu nosacījumu neievērošanu, kuri paredzēti ar šīm tiesībām izveidotajā sistēmā, dalībvalstu kompetencē ir izvēlēties sankcijas, ko tās uzskata par piemērotām. Tomēr tām sava kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un to vispārējos principus, un līdz ar to arī samērīguma principu (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, Chmielewski, C‑255/14, EU:C:2015:475, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

It īpaši valsts tiesiskajā regulējumā pieļautie administratīvie vai represīvie pasākumi nedrīkst pārsniegt šajā tiesiskajā regulējumā leģitīmi paredzēto mērķu sasniegšanai vajadzīgo, turklāt tie nedrīkst arī būt nesamērīgi salīdzinājumā ar šiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 22. marts, Euro‑Team un Spirál‑Gép, C‑497/15 un C‑498/15, EU:C:2017:229, 40. un 58. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

44

Taču šajā gadījumā sankcija, ko veido pienākums samaksāt summu, kura atbilst no muitas uzraudzības izņemto preču vērtībai, nešķiet samērīga neatkarīgi no tā, ka šī sankcija ir pievienota Muitas likuma 234.a panta 1. punktā paredzētajai sankcijai. Proti, šāda apmēra sankcija pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai tostarp nodrošinātu, ka preces, kurām piemērota muitas noliktavas procedūra, netiek izņemtas no muitas uzraudzības.

45

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 952/2013 42. pantā paredzēto sankciju mērķis nav sodīt par iespējamajām krāpnieciskajām vai nelikumīgajām darbībām, bet gan par jebkādu pārkāpumu muitas jomā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Chmielewski, C‑255/14, EU:C:2015:475, 31. punkts).

46

Turklāt, kā savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi Komisija, tāda sankcija kā Muitas likuma 234.a panta 3. punktā, lasot to kopsakarā ar tā 233. panta 6. punktu, paredzētā, šķiet pārmērīga salīdzinājumā ar muitas parādu, kas radies tādēļ, ka preces, kurām piemērota muitas noliktavas procedūra, tikušas izņemtas no muitas uzraudzības.

47

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 952/2013 42. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru preču, kam piemērota muitas noliktavas procedūra, izņemšanas no muitas uzraudzības gadījumā muitas noliktavas atļaujas turētājam papildus finansiālai sankcijai ir jāsamaksā šo preču vērtībai atbilstoša summa.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) izdod rīkojumu: