I. Ievads

II. Tiesiskais regulējums

A. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija

B. Līgums par Eiropas Savienību

C. Līgums par Eiropas Savienības darbību

D. Eiropas Savienības Pamattiesību harta

E. Direktīva 2000/78

F. Vācijas tiesības

III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi

IV. Iesniedzējtiesas lēmums

V. Vērtējums

A. Pārskats

B. Ievada apsvērumi

1. Reliģisko organizāciju darbības un Savienības tiesību piemērošanas joma.

2. Noteikumi par Hartas piemērošanu un pamatlieta

3. Darba attiecību pārbaude tiesā un reliģiskās organizācijas Vācijā

C. Par pirmo jautājumu

1. Reliģisko organizāciju, kas ir darba devēji, pārbaudes tiesā ierobežojumi saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru

2. Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts

a) Ievada apsvērumi

b) Vai Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā ir atbalstīti dalībvalstu konstitucionālie ierobežojumi pārbaudei tiesā?

1) Formulējums

2) Konteksts un mērķis

3) Izcelsme

3. LESD 17. pants

4. Secinājums attiecībā uz pirmo jautājumu

D. Par trešo jautājumu

E. Par otro jautājumu

F. Nobeiguma piezīmes

VI. Atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem

1.

Izlasījusi darba sludinājumu, kas bija publicēts 2012. gada novembrī, Vera Egenberger nesekmīgi pieteicās darbā uz noteiktu 18 mēnešu termiņu Evangelisches Werk für Diakonie und Entwicklung e.V. (turpmāk tekstā – “atbildētāja”). Tā ir apvienība, kurai ir tikai žēlsirdības, labdarības un ar baznīcu saistīti mērķi, kuru reglamentē privāttiesības un kura ir Evangelische Kirche in Deutschland (Vācijas Evaņģēliskā baznīca) palīdzības organizācija. Izsludinātais amats bija saistīts ar ziņojuma sagatavošanu par to, kā Vācijā tiek ievērota Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (turpmāk tekstā – “Rasu diskrimināciju ziņojums”). Vera Egenberger (turpmāk tekstā – “prasītāja”) ir ilggadīga pieredze šajā jomā, un viņa ir autore virknei attiecīgu publikāciju ( 2 ).

2.

Prasītāja apgalvo, ka viņa netika pieņemta darbā, jo nepieder nevienai konfesijai, ka tādējādi tika pārkāptas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 10. pantā atspoguļotās viņas tiesības uz pārliecību un ka viņa tika diskriminēta, pamatojoties uz šo pārliecību, pārkāpjot Hartas 21. pantu un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (turpmāk tekstā – “Direktīva 2000/78”) ( 3 ), 1. un 2. pantu.

3.

Ņemot vērā, ka atbildētājas nostāja ir pamatota ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu, šis strīds būtībā ir par atšķirīgu attieksmi uzskatu dēļ saskaņā ar šo normu “profesionālo darbību gadījumā baznīcās un citās valsts vai privātās organizācijās, kuru ētoss balstās uz reliģiju vai uzskatiem”. Tomēr tas ir arī pirmais gadījums, kurā Tiesai tika lūgts interpretēt Direktīvas 2000/78 ( 4 ) 4. panta 2. punktu, tādējādi radot sarežģītus jautājumus par šīs normas mijiedarbību ar dažādām Hartas normām, tostarp 22. pantu, kurā ir noteikts, ka “Savienība respektē kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību”, kopā ar LESD 17. pantu, kurā saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem tiek saglabāts baznīcu un reliģisko apvienību vai kopienu un filozofisko un nekonfesionālo organizāciju “statuss” ( 5 ).

4.

Turklāt tiek ziņots, ka ar baznīcu saistītās iestādes Vācijā ir otrās lielākās darba devējas un dažos reģionos un darba jomās tām ir gandrīz monopolstāvoklis ( 6 ). Tāpēc būtu grūti pārspīlēt to, cik delikāta ir līdzsvara saglabāšana starp Savienības reliģisko organizāciju tiesībām uz autonomiju un pašnoteikšanos ( 7 ), no vienas puses (kas ir atbildētājas argumentu galvenais pamatprincips, lai attaisnotu aplūkojamo nevienlīdzīgo attieksmi), un diskriminācijas aizlieguma reliģijas un uzskatu dēļ efektīvu piemērošanu Savienības etniski un reliģiski daudzveidīgajā darba tirgū, no otras puses, kad vienlīdzīga nodarbinātības un profesionālās attīstības pieejamība ir fundamentāli svarīga ikvienai personai ne tikai kā iztikas nopelnīšanas un autonomas dzīves nodrošināšanas līdzeklis, bet arī, lai nodrošinātu pašpiepildījumu un personas potenciāla realizāciju ( 8 ).

5.

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 9. pantā ir norādīts:

“1.   Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību; šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai, kā vienatnē tā kopā ar citiem, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.

2.   Brīvība nodoties savai reliģijai vai ticībai var tikt ierobežota tikai likumā paredzētajā kārtībā tai apmērā, kas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, saglabātu sabiedrisko kārtību, aizsargātu veselību vai morāli, vai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības.”

6.

LES 4. panta 2. punktā ir noteikts:

“Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tā respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.”

7.

LESD 10. pantā ir norādīts:

“Nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība tiecas apkarot diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.”

8.

LESD 17. pantā ir norādīts:

“1.   Savienība respektē un neskar baznīcu un reliģisko organizāciju vai apvienību statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos.

2.   Savienība tāpat ievēro filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos.

3.   Atzīstot to identitāti un īpašo ieguldījumu, Savienība uztur atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar šīm baznīcām un organizācijām.”

9.

Hartas 10. panta nosaukums ir “Domu, pārliecības un ticības brīvība”. Tā 1. punktā ir noteikts:

“Ikvienam ir tiesības uz domu, pārliecības un ticības brīvību. Šīs tiesības ietver brīvību mainīt ticību vai pārliecību un brīvību individuāli vai kolektīvi un publiski vai privāti paust ticību vai pārliecību lūgšanās, mācībās, ieražās un ceremonijās.”

10.

Hartas 22. pantā “Kultūru, reliģiju un valodu daudzveidība” ir noteikts:

“Savienība respektē kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību.”

11.

Hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts:

“Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.”

12.

Hartas 53. pantā “Aizsardzības līmenis” ir norādīts:

“Nekas no šajā Hartā noteiktā nav interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai negatīvi ietekmē cilvēktiesības un pamatbrīvības, kuras atzītas attiecīgās to piemērošanas jomās Savienības tiesību aktos un [..] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un dalībvalstu konstitūcijās.”

13.

Direktīvas 2000/78 preambulas 24. apsvērumā ir norādīts:

“Eiropas Savienība Deklarācijā Nr. 11 par baznīcu un nekonfesionālo organizāciju statusu, kas pievienota Amsterdamas līguma Noslēguma aktam, ir skaidri atzinusi, ka tā ievēro un saskaņā ar valsts tiesību aktiem neliedz baznīcām un reliģiskām apvienībām vai kopienām šādu statusu dalībvalstīs un ka tā vienādi ievēro arī filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusu. Ņemot to vērā, dalībvalstis var saglabāt vai noteikt īpašus noteikumus par tādām īstām, likumīgām un attaisnotām prasībām attiecībā uz profesiju, kuras ir vajadzīgas, lai veiktu profesionālo darbību.”

14.

Direktīvas 2000/78 1. pantā “Mērķis” ir norādīts:

“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

15.

Direktīvas 2000/78 2. panta nosaukums ir “Diskriminācijas jēdziens”. 2. panta 1. punktā ir norādīts:

“Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.”

16.

2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir norādīts:

“Šā panta 1. punktā:

17.

Direktīvas 2000/78 4. panta nosaukums ir “Prasības attiecībā uz profesiju”. Tā 2. punkta pirmajā daļā ir norādīts:

“Dalībvalstis var uzturēt spēkā attiecīgās valsts tiesību aktus, kuri ir spēkā šīs direktīvas pieņemšanas dienā, vai noteikt turpmākos tiesību aktus, kuros ņem vērā valsts praksi, kas pastāv šīs direktīvas pieņemšanas dienā un saskaņā ar ko profesionālo darbību gadījumā baznīcās un citās valsts vai privātās organizācijās to ētoss balstās uz reliģiju vai uzskatiem, dažāda attieksme personas reliģijas vai uzskatu dēļ neveido diskrimināciju, ja šādu darbību īpatnību dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, personas reliģija vai uzskati veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu. Šo atšķirīgo attieksmi ievieš, ņemot vērā dalībvalstu konstitucionālās normas un principus, kā arī Kopienas tiesību vispārīgos principus, un tai nekādā gadījumā nebūtu jāattaisno nekāda diskriminācija.”

18.

Grundgesetz (Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikums, turpmāk tekstā – “GG”) 4. panta 1. un 2. punktā ir norādīts:

“(1)   Apziņas un pārliecības brīvība, kā arī ticības un filozofiskās pārliecības brīvība ir neaizskarama.

(2)   Ir garantēta kulta brīvība.”

19.

GG 140. pantā ir paredzēts, ka Verfassung des Deutschen Reiches (Vācu lielvalsts Satversme, turpmāk tekstā – “WRV”) 136.–139. un 141. pants ir Pamatlikuma neatņemama sastāvdaļa. Nozīmīgākajās WRV 137. panta normās ir norādīts:

“(1)   Nav valsts baznīcas.

(2)   Ir garantēta brīvība veidot reliģiskas kopienas. [..]

(3)   Katra reliģiskā kopiena kārto un pārvalda savas lietas patstāvīgi, ievērojot visiem piemērojamā likuma noteiktās robežas. Tā ieceļ savas amatpersonas bez valsts pārvaldes vai vietējo pašvaldību iejaukšanās.

[..]

(7)   Apvienībām, kuru mērķis ir izplatīt savu filozofisko pārliecību sabiedrībā, ir tāds pats statuss kā reliģiskajām kopienām.

[..]”

20.

Allgemeines Gleichbehandlungsgesetz (Vispārējais likums par vienlīdzīgu attieksmi, turpmāk tekstā – “AGG”) 1. pantā ir norādīts:

“Šī likuma mērķis ir novērst vai atcelt jebkādu diskrimināciju rases, etniskās izcelsmes, dzimuma, reliģijas vai uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

21.

AGG 7. panta 1. punktā norādīts:

“Darba ņēmējus nedrīkst diskriminēt neviena 1. pantā norādītā iemesla dēļ. Šis aizliegums ir piemērojams arī tad, ja diskriminētājs pieļauj tikai vienu no 1. pantā minētajām diskriminācijas formām.” ( 9 )

22.

AGG 9. panta 1. punktā ir norādīts:

“Neskarot [šī likuma] 8. panta normas, atšķirīga attieksme reliģijas vai uzskatu dēļ ir pieļaujama arī saistībā ar darbu reliģiskās kopienās, tām pakļautās institūcijās, neatkarīgi no to juridiskās formas, vai apvienībās, kuru uzdevums ir kādas reliģijas vai uzskatu izplatīšana sabiedrībā, ja konkrēta reliģija vai uzskati ir pamatota prasība attiecībā uz profesiju, ievērojot darba devēja paša izpratni, ņemot vērā darba devēja tiesības uz autonomiju, vai tā darbības īpatnību dēļ.”

23.

Pamatlietā izskatāmajā sludinājumā tostarp bija norādīts:

“Kandidātam ir jābūt evaņģēliskās vai Arbeitsgemeinschaft Christlicher Kirchen in Deutschland (Vācijas Kristīgo baznīcu asociācijas) baznīcas loceklim un jāidentificē sevi ar diakonisko uzdevumu. Dzīves aprakstā, lūdzu, norādiet savu konfesiju.”

24.

Tajā pašā sludinājumā bija norādīti uzdevumi, tostarp projekta ietvaros personīgi pārstāvēt Vācijas diakoniju attiecībās ar ārējo politisko vidi, sabiedrību un cilvēktiesību aizsardzības organizācijām un sadarboties ar attiecīgajām iestādēm. Tas bija saistīts arī ar informācijas sniegšanu Vācijas diakonijai un viedokļu veidošanas procesa koordinēšanu šīs organizācijas ietvaros.

25.

Kā minēts iepriekš, prasītāja, kura nepieder nevienai reliģiskajai kopienai, nesekmīgi pieteicās darbā uz izsludināto amatu. Beigās darbā tika pieņemts kandidāts, kurš kā savu konfesionālo piederību bija norādījis “Berlīnes federālās zemes socializēto Evaņģēliski kristīgo baznīcu”.

26.

Prasītāja cēla prasību Arbeitsgericht Berlin (Berlīnes Darba lietu tiesa) par kaitējuma atlīdzību vismaz 9788,65 EUR apmērā. Arbeitsgericht (Darba lietu tiesa) apstiprināja, ka prasītāja ir tikusi diskriminēta, taču piesprieda kaitējuma atlīdzību tikai 1957,73 EUR apmērā. Lieta tika pārsūdzēta Landesarbeitsgericht Berlin-Brandenburg (Berlīnes-Brandenburgas federālās zemes Darba lietu tiesa) un tad Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa).

27.

Tā kā iesniedzējtiesa nav pārliecināta par Savienības tiesību normu pareizu interpretāciju apstākļos, kādi ir šajā lietā, tā ir uzdevusi Tiesai šādus jautājumus saskaņā ar LESD 267. pantu:

28.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza prasītāja, atbildētāja, Vācijas valdība un Īrija, kā arī Eiropas Komisija. Visi lietas dalībnieki, izņemot Īriju, piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 18. jūlijā.

29.

Pamatlietā nav apstrīdēts, ka ar attiecīgajām AGG normām Vācija ir izmantojusi Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzēto iespēju vai nu “uzturēt spēkā attiecīgās valsts tiesību aktus, kuri ir spēkā [Direktīvas 2000/78] pieņemšanas dienā”, vai “noteikt turpmākos tiesību aktus, kuros ņem vērā valsts praksi”, kāda pastāv minētajā dienā saistībā ar “īstām, likumīgām un attaisnotām” profesionālajām prasībām ( 10 ). Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu prasītāja apgalvo, ka no paziņojuma par vakanci izrietošā reliģiskās piederības ņemšana vērā attiecīgajā darbā pieteikšanās procedūrā – katrā ziņā Savienības tiesībām atbilstošā interpretācijā – neesot saderīga ar diskriminācijas aizliegumu saskaņā ar AGG 7. panta 1. punktu. Notikusī diskriminācija nevarot tikt pamatota ar AGG 9. panta 1. punktu. Turklāt bija acīmredzams, ka ne visos izsludinātajos amatu konkursos atbildētāja ņēma vērā konfesionālo piederību un ka izsludinātā amata vieta tiekot finansēta arī no projekta finansējuma, ko piešķir baznīcai nepiederošas trešās personas.

30.

Atbildētājas skatījumā, atšķirīga attieksme reliģijas dēļ šajā lietā saskaņā ar AGG 9. panta 1. punktu esot pamatota. Atbilstoši Vācijas Evaņģēliskās baznīcas noteikumiem piederība kristīgai baznīcai ir obligāts nosacījums darba attiecību nodibināšanai. Tiesības izvirzīt šādu prasību esot ar Vācijas konstitucionālajām tiesībām aizsargāto baznīcas pašnoteikšanās tiesību daļa un izrietot no GG 140. panta kopā ar WRV 137. panta 3. punktu. Tas atbilstot arī Savienības tiesībām, it īpaši saistībā ar LESD 17. pantu. Turklāt, ņemot vērā atbildētājas organizācijas identitāti, reliģiskā piederība esot pamatota prasība attiecībā uz profesiju attiecīgo darbību būtības dēļ.

31.

Attiecībā uz pirmo jautājumu iesniedzējtiesas lēmumā teikts, ka atbilstoši Vācijas likumdevēja tieši izteiktai gribai Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts bija jātransponē, saglabājot jau piemērojamās tiesību normas un praksi; šādi valsts likumdevējs izlēma, it īpaši ņemot vērā tā konkrēti minēto Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) judikatūru, un skaidri norādīja uz GG 140. pantu kopā ar WRV 137. panta 3. punktu par “pašnoteikšanās privilēģiju”. Tādējādi saskaņā ar Vācijas tiesībām pārbaude tiesā saistībā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu ir ierobežota, piemērojot vienīgi ticamības pārbaudi, pamatojoties uz reliģijas identitāti, ko nosaka to veidojošie uzskati. Tomēr valsts iesniedzējtiesa šaubās, vai šāda AGG 9. panta 1. punkta interpretācija atbilst Savienības tiesībām.

32.

Par otro jautājumu iesniedzējtiesa atzīmē, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai rodas pārdomas par to, vai aizliegums diskriminēt reliģijas dēļ ir subjektīvas tiesības, kad ar šo aizliegumu nesaderīgas dalībvalsts tiesību normas nedrīkst piemērot pat divu privātpersonu strīdos ( 11 ). Tomēr vēl nav nolemts, vai tas attiecas uz gadījumiem, kad darba devējs atsaucas uz Savienības primārajām tiesībām, piemēram, LESD 17. pantu, lai attaisnotu neizdevīgu stāvokli reliģijas dēļ.

33.

Runājot par trešo jautājumu, būtībā ir lūgts skaidrojums par to, kā saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas pastāvīgo judikatūru noteiktie kritēriji saistībā ar iesniedzējtiesas lēmumā minētajiem lojalitātes konfliktiem attiecībā uz ticību pastāvošās darba attiecībās varētu būt saistīti ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta interpretāciju. Šie kritēriji it īpaši ir attiecīgā amata raksturs ( 12 ), attiecīgās darbības cieša saikne ar sludināšanas misiju ( 13 ) un citu personu tiesību aizsardzība, piemēram, katoļu universitātes intereses, lai studijas tajā raksturotu katoliskie uzskati ( 14 ). Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī izsver pastāvošās konkurējošās tiesības un intereses ( 15 ).

34.

Sākšu savu analīzi, apskatot trīs iepriekš izvērtējamus jautājumus.

35.

Pirmkārt, apsvēršu, vai atbildē uz prejudiciālajiem jautājumiem ir jāpārdomā, vai atbildētāja veica “saimniecisko darbību”, kad ievietoja sludinājumu par to, lai norādīto kristīgo baznīcu locekļi sagatavotu ziņojumu par rasu diskrimināciju un to pārstāvētu profesionāli, un beigās izvēlējās šādu personu.

36.

Otrkārt, sīki aprakstīšu, kā un kāpēc Hartas 52. panta 3. punktam un 53. pantam ir galvenā nozīme pamatlietā radušos juridisko problēmu atrisināšanai. Hartas 52. panta 3. punktā ir norādīts, ka, ciktāl Hartā ietvertās tiesības atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats. 52. panta 3. punktā ir papildināts, ka šis noteikums “neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību”. Tā 53. panta daļa, kurai ir galvenā nozīme, attiecas uz apgalvojumu, ka – atbilstoši Tiesas interpretācijai spriedumā Melloni ( 16 ) – nekas “no šajā Hartā noteiktā nav interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai negatīvi ietekmē cilvēktiesības un pamatbrīvības, kuras atzītas attiecīgās to piemērošanas jomās Savienības tiesību aktos un [..] dalībvalstu konstitūcijās”.

37.

Treškārt, sīki aprakstīšu pretrunas Tiesai iesniegtajos materiālos par Vācijas tiesību precīzu saturu, kas izvērsts Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) judikatūrā attiecībā uz reliģisko organizāciju kontroles ierobežojumiem tiesā, atsaucoties uz baznīcas pašnoteikšanās tiesību privilēģiju saistībā ar darba tiesībām.

38.

Tad pievērsīšos atbildei uz prejudiciālajiem jautājumiem. Vispirms atbildēšu uz pirmo un trešo jautājumu, jo tajos būtībā ir aicināts interpretēt Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu, ņemot vērā Savienības primārās tiesības, tostarp LESD 17. pantu, un attiecīgo Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.

39.

Atbildē uz pirmo jautājumu tiks apsvērts, vai LESD 17. pantā atsauce uz reliģisko organizāciju “statusu” saskaņā ar dalībvalsts tiesībām kopā ar norādi uz dalībvalsts konstitucionālajām normām un principiem Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā ( 17 ) ir pietiekama, lai radītu atgriezenisko norādi uz dalībvalstu tiesībām, un pamatlietā Vācijā, attiecībā uz pārbaudes tiesā mērogu un intensitāti, ja darbinieks vai darba kandidāts ( 18 ) apstrīd to, ka Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts, uz ko norādījusi reliģiskā organizācija, attaisnotu nevienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz reliģiju vai uzskatiem darba attiecībās.

40.

Balstīšos uz analīzi, kas sagatavota atbildē uz pirmo jautājumu, identificējot “prasības”, kā minēts trešajā jautājumā (uz ko šajā analīzē labprātāk atsaucos kā būtiskiem “faktoriem”) attiecībā uz darbību raksturu vai kontekstu, kādā tās tiek veiktas, kā īstas, likumīgas un attaisnotas prasības attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu, saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu.

41.

Otrais jautājums, kuru izskatīšu kā pēdējo, ir saistīts ar izrietošajām sekām tiesiskās aizsardzības līdzekļu izpratnē, ja Savienības tiesību normu sniegtā interpretācija, kas attiecas uz izskatāmā strīda izšķiršanu, neatbilst attiecīgo Vācijas tiesību normu tekstam tik ļoti, ka attiecīgās Vācijas tiesību normas nav iespējams interpretēt atbilstoši Savienības tiesībām.

42.

Šī problēma rodas tādēļ, ka saskaņā ar Savienības tiesībām pamattiesības netikt diskriminētam ticības dēļ ir konkrēti izteiktas Savienības direktīvā ( 19 ) un pamatlieta attiecas uz horizontālu situāciju, kurā abi lietas dalībnieki savstarpējā strīdā ir atsaukušies uz Savienības direktīvu; prasītāja ir privātpersona, un atbildētāja ir apvienība kā privāto tiesību subjekts ( 20 ). Prasītāja pret atbildētāju atsaucas uz Direktīvas 2000/78 1. un 2. pantu, bet atbildētāja pret prasītāju atsaucas uz Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu. Tomēr Tiesa ir konsekventi spriedusi, ka direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumu privātpersonai un līdz ar to uz to nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonu ( 21 ).

43.

Turklāt dalībvalsts tiesu pienākumam interpretēt dalībvalsts tiesības atbilstoši Savienības tiesībām ir robežas. Tādējādi robežas valsts tiesas pienākumam, interpretējot un piemērojot attiecīgās valsts tiesību normas, ņemt vērā Savienības tiesības nosaka vispārējie tiesību principi, un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai ( 22 ).

44.

Tādējādi šī direktīvu horizontālās tiešās iedarbības klasiskā aizlieguma izpausme saduras ar citu Tiesas judikatūrā izstrādātu noteikumu. Tas ir, lai gan pamattiesības netikt diskriminētam atkarībā no vecuma ir konkrēti izteiktas Savienības direktīvā, tomēr tām ir horizontālā tiešā iedarbība tādā līmenī, ka ir jāatstāj nepiemēroti visi valsts pasākumi, kas ir pretrunā ar tām, pat contra legem pasākumi, un pat strīdos starp divām privātpersonām ( 23 ).

45.

Tāpēc ar otro jautājumu valsts iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai diskriminācijas aizliegums, pamatojoties uz reliģiju un uzskatiem, pieder pie tā paša tiesību klāsta kā diskriminācijas aizliegums, pamatojoties uz vecumu, tā ka valsts iesniedzējtiesa būs spiesta nepiemērot visus Savienības tiesībām (un it īpaši Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktam) neatbilstošos valsts pasākumus neatkarīgi no tās izskatāmā strīda horizontālā rakstura ( 24 ). Turklāt, ja ne no paša otrā jautājuma teksta, tad no iesniedzējtiesas lēmuma ir skaidrs, ka valsts iesniedzējtiesa lūdz arī dot padomu, vai LESD 17. pants jebkādā veidā ir būtisks šīs lietas izskatīšanā.

46.

Reliģija nebija minēta nevienā no trim Eiropas Ekonomikas kopienas, Eiropas Ogļu un tērauda kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumiem. Turklāt, tagad varbūt šķietami pieticīgo Romas līguma mērķu dēļ, kas bija panākt ekonomisko integrāciju ( 25 ), Tiesas agrīnajā judikatūrā bija noteikti apstākļi, kuros dalība kopienā, kam pamatā ir reliģija vai cita veida filozofija, atbilda Kopienu tiesību piemērošanas jomai tikai ar pamatojumu, kas saistīts ar ekonomiku.

47.

Tiesa 1988. gada nolēmumā Steymann atzina, ka EEK tiesību piemērošanas jomā ir ietverta dalība kopienā, pamatojoties uz reliģiju vai cita veidu filozofiju, ciktāl šāda dalība varētu “tikt uzskatīta par saimniecisku darbību Līguma 2. panta nozīmē” ( 26 ); skat. ģenerāladvokāta G. Slinna [G. Slynn] tā paša gada secinājumus lietā Humbel un Edel ar argumentu, ka reliģiskie ordeņi “nodarbina cilvēkus un maksā par siltumu un gaismu” un “var arī paredzēt maksu par atsevišķiem pakalpojumiem”. Ģenerāladvokāts G. Slinns vēl uzsvēra, ka “īstais pārbaudes kritērijs ir tas, vai pakalpojumi tiek sniegti kā daļa no saimnieciskas darbības” ( 27 ).

48.

Tomēr atkarība no saimnieciskās integrācijas, lai pamatotu Savienības kompetenci, tika mazināta ar turpmākajiem Līguma grozījumiem ( 28 ) tādējādi, ka tas, vai reliģiskā organizācija nodarbojas ar “saimniecisko darbību”, ne vienmēr būs būtiska attiecīgo Savienības tiesību materiāltiesiskā daļa. Piemēram, šādas organizācijas ir cīnījušās pret to intereses ietekmējošiem pārvietošanās brīvības ierobežojumiem, kurus dalībvalstis ir centušās pamatot, balstoties uz sabiedrisko kārtību ( 29 ), un šī izpausme var ietvert “morāla un filozofiska rakstura” politikas apsvērumus ( 30 ). Saskaņā ar pašreizējo Eiropas Savienības konstitucionālo struktūru gan reliģiskās organizācijas ( 31 ), gan individuāli prasītāji ( 32 ) var pieprasīt Hartas 10. pantā paredzēto aizsardzību, lai diskutētu par savām tiesībām uz reliģijas brīvību attiecībā uz Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru ( 33 ) un dalībvalstu tiesību aktiem, kad tās īsteno Savienības tiesības ( 34 ), neatkarīgi no tā, vai šādi pasākumi noteikti ir vērsti uz saimnieciskās darbības regulējumu. Tas pats attiecas uz tādiem horizontāla rakstura strīdiem kā pamatlietā, kas ietver dalībvalsts tiesību interpretāciju saskaņā ar šo direktīvu, ciktāl to ir iespējams izdarīt ( 35 ).

49.

Tāpēc, neatkarīgi no Komisijas pārstāvja argumentiem tiesas sēdē, man ir izveidojies uzskats, ka attiecībā uz pamatlietā uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem nav nozīmes, vai atbildētāja nodarbojās ar saimniecisko darbību, kad ievietoja sludinājumu par palīdzību rasu diskriminācijas ziņojuma sagatavošanā, kas adresēts tikai potenciālajiem pretendentiem, kuri pieder noteiktai kristīgās ticības kategorijai, un izvēlējās kandidātu no vienas no šīm kategorijām.

50.

Komisijas atbalstītā pieeja patiešām varētu izraisīt LESD 17. panta ratione materiae tvēruma nepamatotu samazināšanu attiecībā uz baznīcu, reliģisko apvienību vai kopienu un filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusa atzīšanu saskaņā ar valsts tiesībām tikai tad, kad tās veic saimniecisko darbību. Tā varētu arī plašāk samazināt Savienības tiesību aktu ratione materiae tvērumu attiecībā uz šīm organizācijām tādā veidā, kas neatbilst Līgumā par ES un Līgumā par ES darbību paredzētajai Savienības kompetences mūsdienu paradigmai.

51.

Piemēram, vai reliģiskā organizācija, kas būvē lielu lūgšanu centru, jāatbrīvo no Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvas 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu ( 36 ) prasību ievērošanas vienkārši tāpēc, ka šim objektam nebūs komerciāla mērķa un tas tiks izmantots tikai lūgšanām, tā ka varētu uzskatīt, ka attiecīgā reliģiskā organizācija nenodarbojas ar saimniecisko darbību? Uz šo jautājumu noteikti ir jāatbild noliedzoši ( 37 ).

52.

Harta ir piemērojama pamatlietā saskaņā ar šādiem noteikumiem.

53.

Pirmkārt, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atvasinātās Savienības tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro, ievērojot pamattiesības ( 38 ). Tiesa ir arī nospriedusi, ka Hartas “10. panta 1. punktā garantētās tiesības atbilst ECPAK 9. pantā garantētajām tiesībām un saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu tām ir tāda pati nozīme un piemērošanas joma” ( 39 ). Hartas 52. panta 3. punkta mērķis ir nodrošināt saskaņotību starp tiesībām, kas ir ietvertas Hartā, un attiecīgajām ECPAK garantētajām tiesībām, bez negatīvas ietekmes uz Savienības tiesību un Eiropas Savienības Tiesas autonomiju ( 40 ). Līdz ar to reliģisko kopienu, piemēram, atbildētājas, tiesības uz autonomu pastāvēšanu garantē Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais “minimālās aizsardzības robežlielums” ( 41 ). Šis reliģiskās brīvības forum externum ir jāņem vērā, interpretējot Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu un LESD 17. pantu.

54.

Otrkārt, tajā pašā laikā, ņemot vērā, ka ECPAK 9. pantā garantēta arī reliģijas un ticības brīvības forum internum ( 42 ), tostarp brīvība nepiederēt pie reliģijas ( 43 ), pienācīga uzmanība, interpretējot Direktīvas 2000/78 1. un 2. pantu, ir jāpievērš arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, kam ir nozīme saistībā ar šo ECPAK 9. panta daļu, nosakot, vai, pamatojoties uz Savienības tiesībām, prasītāja ir prettiesiski diskriminēta vai tai drīzāk piemērota attaisnota nevienlīdzīga attieksme ( 44 ). Protams, gan prasītājai, gan atbildētājai ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību savu attiecīgo tiesību īstenošanai saskaņā ar Hartas 47. pantu ( 45 ).

55.

Te nonāku pie trešā veida, kādā Hartai ir nozīme pamatlietā. Gan Tiesas, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir iekļauts tas, ka tiesību kolīzijas vai konkurences gadījumā tiesu pamatfunkcija ir iesaistīto konkurējošo interešu rūpīga līdzsvarošana ( 46 ). Tāda pati pieeja noteikti jāizmanto strīda atrisināšanai pamatlietā, kurā nav tiešas pretrunas starp indivīdu un valsti attiecībā uz pamattiesību aizsardzību, bet kurā pēdējā minētā aizsargā pretrunīgās tiesības ( 47 ).

56.

Tādējādi Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu varētu uzskatīt par atbildētājas tiesību uz pašnoteikšanos un autonomiju izpausmi Savienības likumdošanā, kas aizsargāta saskaņā ar ECPAK 9. un 11. punktu, kur frāze “ņemot vērā organizācijas ētosu” ir Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta galvenais elements, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Direktīvas 2000/78 1. un 2. pants ir prasītājas tiesību netikt diskriminētai reliģijas vai uzskatu dēļ izpausme likumdošanā, kas aizsargātas ar ECPAK 9. un 14. pantu un attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, līdz ar Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktu un dalībvalstu pilnvarām saglabāt vajadzīgos pasākumus, lai tostarp “aizstāvētu citu tiesības un brīvības”, ar ko tiek apzināta līdzsvarošana, kas tiesām ir jāveic, saskaroties ar konkurenci starp tiesībām ( 48 ).

57.

Ceturtkārt, vēl viens Hartas 52. panta 3. punkta elements kopā ar Hartas 53. panta tekstu ir būtisks pieejā, kura jāizmanto jautājumiem, kādi radušies pamatlietā. Ar 52. panta 3. punktu bez tam ir norādīts, ka šis noteikums “neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību”, bet 53. pantā “Aizsardzības līmenis” tostarp ir noteikts, ka nekas šajā Hartā “nav interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai negatīvi ietekmē cilvēktiesības un pamatbrīvības, kuras atzītas attiecīgās to piemērošanas jomās Savienības tiesību aktos [..] dalībvalstu konstitūcijās” ( 49 ).

58.

Runājot par “plašāku aizsardzību”, kuru Savienībā var paredzēt saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu, kā tiks paskaidrots turpmāk V sadaļas C iedaļā atbildē uz pirmo jautājumu, ir pienācīgi jāapsver, vai LESD 17. pants un Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts ir izpausme gadījumiem, kad Savienība ir izvēlējusies nodrošināt “plašāku aizsardzību”, nekā sniegta saskaņā ar ECPAK attiecībā uz to lēmumu pārbaudes tiesā mērogu un intensitāti, kurās tādas reliģiskās organizācijas kā atbildētāja apgalvo, ka īsteno savas autonomijas un pašnoteikšanās tiesības, savukārt trešajā jautājumā jāpārdomā faktori, kādi tiesai jāpiemēro, līdzsvarojot Direktīvas 2000/78 1. un 2. pantā aizsargātās tiesības netikt diskriminētam reliģijas vai uzskatu dēļ ( 50 ), un Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā atzītās tiesības uz reliģisko organizāciju pašnoteikšanos un autonomiju.

59.

Par Hartas 53. pantu Tiesa spriedumā Melloni nosprieda, ka šī norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nozīmē, ka no dalībvalsts konstitucionālās kārtības izrietošā pamattiesību standartu piemērošana ir aizliegta, ja tas ir apdraudējums “Savienības tiesību pārākumam, vienotībai un efektivitātei” šīs valsts teritorijā ( 51 ).

60.

Tomēr to atbildētāja jautā valsts iesniedzējtiesai, tādējādi Direktīvas 2000/78 1. un 2. pantā garantētā diskriminācijas uzskatu dēļ aizlieguma apdraudētā ietekme, kā arī minētajā direktīvā ietvertie plaši un stingri formulētie koriģējošie noteikumi ( 52 ), šķiet, noteikti rodas sakarā ar Vācijas konstitucionālajās tiesībās noteiktajiem ierobežojumiem, kā norādīts iesniedzējtiesas lēmumā, pārbaudes tiesā intensitātei attiecībā uz attaisnojumiem, ko tādas organizācijas kā atbildētāja piedāvā nevienlīdzīgai attieksmei, pamatojoties uz reliģiju vai uzskatiem saistībā ar darba attiecībām. Tāpēc ir jāizlemj, vai ir panākta šīs sistēmas saderība ar Savienības tiesībām, apvienojot LESD 17. panta un Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta iedarbību.

61.

Visbeidzot, ir svarīgi atzīmēt, ka Tiesā ir sniegti pretrunīgi Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) judikatūras satura apraksti, un kādā apjomā ar to noteikti ierobežojumi tādu reliģisko organizāciju kontrolei tiesā, kas darbojas kā darba devējas, nolūkā saglabāt to baznīcas tiesības uz pašnoteikšanos saskaņā ar WRV 137. pantu un it īpaši 137. panta 3. punkta pirmo teikumu.

62.

Atbilstoši iesniedzējtiesas lēmumam, ar diskrimināciju darbā pieņemšanas/darbam pieteikšanās procedūrā pamatotas prasības par kaitējuma atlīdzību gadījumā ticamības pārbaude nozīmē, ka pats baznīcas noteiktais kritērijs ir nevis jāpārbauda, bet gan tas vienkārši ir jāpieņem, ja vien ar baznīcu saistītais darba devējs var ticami argumentēt, ka konkrēta reliģija kā darbā pieņemšanas nosacījums ir ticības definētās baznīcas identitātes izpausme.

63.

Tomēr Vācijas pārstāvis tiesas sēdē uzsvēra, ka Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) nebija atbrīvojusi darba devējus baznīcās no jebkāda veida tiesas kontroles, un šajā ziņā apstrīdēja iesniedzējtiesas lēmumā ietverto analīzi ( 53 ). Vācijas pārstāvis sacīja, ka Konstitucionālā tiesa faktiski bija izstrādājusi divpakāpju kontroli attiecībā uz tāda veida konfliktiem, kāds radies pamatlietā ( 54 ).

64.

Vācijas pārstāvis teica, ka pamatā darba devēji baznīcās paši var izlemt, kādām darbībām pieņemšanai darbā ir vajadzīga piederība attiecīgajai reliģijai, un ticamības pārbaude ir pirmais posms. Šeit Vācijas darba lietu tiesas var izvērtēt baznīcas darba devēja pieņemto lēmumu par klasifikāciju, lai gan izslēdzot doktrinālos jautājumus, piemēram, svēto rakstu interpretāciju. Pēc tam otrajā posmā darba lietu tiesas var sniegt vispārēju vērtējumu, baznīcas intereses un to reliģijas brīvību līdzsvarojot ar jebkurām konkurējošām darbinieku pamattiesībām ( 55 ).

65.

Eiropas Savienības Tiesas uzdevums nav interpretēt dalībvalsts tiesību aktu attiecīgās normas saistībā ar lēmumiem par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ( 56 ). Eiropas Savienības Tiesu ierobežo kompetences sadalījums starp Eiropas Savienības tiesām un valsts tiesām, faktiskais un tiesiskais konteksts atbilstoši aprakstam iesniedzējtiesas lēmumā, kurā Tiesai uzdoti jautājumi ( 57 ). Kad Tiesa būs interpretējusi LESD 17. pantu un Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu, kā prasīts pirmajā un trešajā jautājumā, tad iesniedzējtiesai būs jānosaka, vai WRV 137. pantu un AGG 9. panta 1. punktu var interpretēt saskaņā ar Savienības tiesībām, un ja nevar, tad būs jāpiemēro Tiesas atbilde uz otro jautājumu.

66.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds darba devējs kā atbildētāja pamatlietā – vai baznīca tās vārdā – var pats juridiski saistoši noteikt, vai šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, kandidāta piederība noteiktai reliģijai ir īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju, ņemot vērā atbildētājas ētosu.

67.

Vispirms tiks veikta Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras analīze, kas ir būtiska tiesas kontroles ierobežojumiem, ja pastāv konkurence starp reliģisko organizāciju tiesībām uz autonomiju, kuras aizsargātas saskaņā ar ECPAK 9. un 11. pantu, un dažām citām tiesībām, kuras tāpat garantētas ar ECPAK, piemēram, 8. pantā paredzētajām tiesībām uz privāto dzīvi. Pēc tam tiks analizēts Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts, lai noteiktu, vai tajā ir nodrošināta plašāka reliģiskās organizācijas tiesību aizsardzība uz autonomiju un pašnoteikšanos Hartas 52. panta 3. punkta nozīmē attiecībā uz to reliģisko organizāciju pārbaudes tiesā apjomu un intensitāti, kuras izmanto šīs tiesības darba attiecībās. Treškārt, tādā pašā nolūkā tiks aplūkota LESD 17. panta trešā daļa.

68.

Man izveidojies priekšstats, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā netiek atbalstīti pirmajā jautājumā aprakstītā plašuma ierobežojumi pārbaudei tiesā.

69.

Nolēmumos, kuros iespējamā ECPAK paredzēto tiesību pārkāpuma pārbaude tiesā ir tikusi ierobežota saskaņā ar līgumslēdzējas puses tiesību aktiem tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar reliģisko organizāciju autonomiju, tas ir, konstitucionālo tiesību normu vai citādi, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir apstiprinājusi, ka līgumslēdzējas puses nodrošinātas pārbaudes tiesā parametriem tomēr jābūt pietiekamiem, lai noteiktu, vai ir ievērotas citas ECPAK aizsargātās tiesības. Šajā ziņā piemērojamo līdzsvarošanu iepriekš nenosaka tas, vai strīds attiecas uz pieņemšanu darbā vai atbrīvošanu no darba, līdzīgi kā šāda nošķīruma nav Direktīvas 2000/78 3. pantā, kurā noteikts šīs direktīvas tvērums.

70.

Piemēram, spriedums Fernάndez Martinez pret Spāniju ( 58 ) bija saistīts ar tāda vidusskolas skolotāja katoļa ar septiņu gadu darba stāžu tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi aizstāvēšanu saskaņā ar ECPAK 8. pantu, kurš bijis nodarbināts un saņēma samaksu Spānijas valsts iestādē, kad viņa līgums netika pagarināts pēc viņa personiskā statusa kā precēta priestera publiskošanas. Lietā, kura bija saistīta ar katoļu baznīcas pamattiesību uz reliģijas brīvību kolektīvajā vai kopienas dimensijā pārbaudes tiesā pieejamību Tribunal Constitucional (Spānijas Konstitucionālā tiesa), Eiropas Cilvēktiesību tiesa punktā ar nosaukumu “[Reliģisko organizāciju] autonomijas ierobežojumi” nosprieda šādi:

“Reliģiskai kopienai nepietiek vienkārši apgalvot, ka faktiski vai iespējami tiek apdraudēta tās autonomija, lai padarītu jebkādu iejaukšanos tās locekļu tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi atbilstīgu Konvencijas 8. pantam. Turklāt attiecīgajai reliģiskajai kopienai, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, ir jāpierāda arī tas, ka iespējamais risks ir varbūtējs un būtisks un ka apstrīdētā iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves ievērošanu nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai novērstu minēto risku, un nekalpo nekādam citam nolūkam, kas nav saistīts ar tās reliģiskās kopienas autonomijas īstenošanu. Tam arī nevajadzētu skart tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi būtību. Valsts tiesām ir jānodrošina, ka šie nosacījumi ir izpildīti, veicot padziļinātu lietas apstākļu izpēti un rūpīgi līdzsvarojot konkurējošās intereses.” ( 59 )

71.

Tādēļ piekrītu viedoklim, ka, ja reliģiskā kopiena vai organizācija pārliecinoši nepierāda, ka valsts iejaukšanās, kas pamatlietā notiktu Savienības vienlīdzīgas attieksmes tiesību piemērošanas veidā tiesā, rada reālus draudus tās autonomijai, tad tā nevar pieprasīt, lai valsts atturētos no minētās kopienas attiecīgās darbības regulēšanas, izmantojot minētās valsts tiesības. Šajā ziņā reliģiskās kopienas nevar būt pasargātas no valsts jurisdikcijas ( 60 ).

72.

Patiešām, spriedumā Schüth pret Vāciju ( 61 ), kurā gan AGG 9. panta 1. punktam, gan WRV 137. pantam bija nozīme izskatāmajā strīdā, Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka Vācija nav ievērojusi savus pozitīvos pienākumus ievērot ECPAK 8. pantā paredzētās tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi attiecībā pret Esenes Svētā Lamberta katoļu draudzes baznīcas ērģelnieku un kora vadītāju, kurš tika atlaists no darba par ārlaulības dēku, kurā bija piedzimis bērns. Tika konstatēts, ka Vācija ir pārkāpusi ECPAK 8. pantu valsts darba lietu tiesas nodrošinātās pārbaudes tiesā kvalitātes dēļ.

73.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā Schüth norādīja uz valsts Darba lietu apelācijas tiesas īso argumentāciju attiecībā uz secinājumiem, kas jāizdara no prasītāja rīcības ( 62 ), tādējādi darba devējas baznīcas intereses nebija līdzsvarotas ar prasītāja tiesībām uz viņa privātās un ģimenes dzīves ievērošanu, ko garantē ECPAK 8. pants ( 63 ).

74.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka Darba lietu apelācijas tiesa nav izskatījusi jautājumu par prasītāja darbības tuvumu baznīcas sludināšanas uzdevumam, bet, šķiet, bez papildu pārbaudes bija atspoguļojusi darba devējas baznīcas viedokli šajā jautājumā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka, lai gan saskaņā ar ECPAK darba devējs, kura ētosa pamatā ir reliģija vai filozofiskā pārliecība, saviem darbiniekiem tiešām var noteikt īpašus lojalitātes pienākumus, lēmumam par atbrīvošanu no darba šāda pienākuma pārkāpuma dēļ nevar veikt tikai ierobežotu pārbaudi tiesā, balstoties uz darba devēja tiesībām uz autonomiju, ko īsteno attiecīgā valsts darba lietu tiesa, ņemot vērā attiecīgā amata raksturu un pareizi nelīdzsvarojot iesaistītās intereses saskaņā ar samērīguma principu ( 64 ).

75.

Rezultātā ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums, Vācijai neievērojot savu iepriekš minēto pozitīvo pienākumu.

76.

Šajā ziņā vēlētos izteikt divas iepriekšējas piezīmes.

77.

Pirmkārt, situācija pamatlietā attiecas uz tiešu diskrimināciju, pamatojoties uz prasītājas uzskatiem vai konfesionālās ticības neesamību. Tieša diskriminācija pastāv, ja attieksme pret vienu personu ir mazāk labvēlīga uzskatu dēļ nekā tā ir, ir bijusi vai būtu bijusi līdzīgā situācijā pret citu personu ( 65 ). Tādējādi tiešā diskriminācija rodas, kad iespējami diskriminējošs pasākums ir “nesaraujami saistīts ar strīda pamatā esošo atšķirīgas attieksmes pamatu” ( 66 ).

78.

Tāpēc atšķirībā no nesenajiem gadījumiem, kad Tiesa lūdza izvērtēt horizontālo konkurenci starp reliģijas brīvību saistībā ar netiešo diskrimināciju un citām pamattiesībām, īpaši brīvību veikt uzņēmējdarbību ( 67 ), atbildētājai nav pieejams nevienlīdzīgas attieksmes attaisnojums, kas noteikts Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā. Tajā ir paredzēts, ka netiks uzskatīts, ka notikusi netieša diskriminācija, ja attiecīgā norma, kritērijs vai prakse būs objektīvi pamatota ar leģitīmu mērķi un līdzekļi šī mērķa sasniegšanai būs piemēroti un nepieciešami. Tā kā pamatlieta attiecas uz tiešu diskrimināciju, vienīgie atbildētājai pieejamie attaisnojumi tādējādi ir tie, kas paredzēti Direktīvā 2000/78 ( 68 ). Pamatlietā nozīme ir attaisnojumiem, kas paredzēti Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā un 2. panta 5. punktā ( 69 ), to interpretācijā ņemot vērā Savienības primāros tiesību aktus, it īpaši LESD 17. pantu un Hartas 47. pantu ( 70 ).

79.

Otrkārt, lai arī es atzīstu, ka Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts, tāpat kā minētās direktīvas 4. panta 1. punkts un 2. panta 5. punkts, ir atkāpe no nediskriminācijas principa, kura ir jāinterpretē šauri ( 71 ), Tiesas judikatūra par Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta teksta interpretāciju nevar tikt attiecināta uz Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta teksta interpretāciju. Pēdējais minētais ir īpašs noteikums, kas tika izstrādāts rīcībai konkrētas situācijas apstākļos, kādos reliģiskās organizācijas, uz kurām attiecas Direktīvas 2000/78 3. panta tvērums, var likumīgi izmantot nevienlīdzīgu attieksmi. Tā rezultātā tika izsludināts punkts, kurš maz līdzinās Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktam, un tādējādi radās judikatūra, kas pati par sevi nesniedz ziņas par Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta teksta interpretāciju.

80.

Piemēram, Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā nav nekādas atsauces uz “īpašībām”, kas saistītas ar reliģiskiem uzskatiem, un pievēršanās “īpašībām” ir bijusi būtiska Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta interpretācijai ( 72 ). Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktā ir atsauce uz “īstu un izšķirīgu” prasību attiecībā uz profesiju, un atšķirīgas attieksmes ierobežojumam ar Direktīvas 2000/78 1. pantā minēto pamatojumu ir skaidri prasīti likumīgi mērķi un samērīgas prasības. Tomēr 4. panta 2. punkts attiecas uz “īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu”, bez tiešas atsauces uz samērīguma principu (skat. turpmāk V sadaļas D iedaļu).

81.

Atzīstu, ka Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmā daļa attiecas uz dalībvalsts tiesībām divos aspektos ( 73 ). Pirmkārt, tajā ir minēta tiesību aktu uzturēšana spēkā un tiesību aktu pieņemšana, kuros ņemta vērā valsts prakse, kas pastāv Direktīvas 2000/78 pieņemšanas laikā.

82.

Lai gan ar to rezumēts gan WRV 137. pants, gan AGG 9. panta 1. punkts, nevaru piekrist, ka tas nozīmētu, ka Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa) judikatūra par šo pasākumu interpretāciju ir iesaldēta Direktīvas 2000/78 pieņemšanas laikā. Šāda interpretācija būtu pretrunā Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta formulējumam, kas ir ierobežots ar tiesību aktiem un dalībvalsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā mainīt pastāvīgo judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem ( 74 ).

83.

Tāpat Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā ir norādīts, ka šajā normā apskatīto atšķirīgo attieksmi ievieš, ņemot vērā dalībvalstu konstitucionālās normas un principus (skat. arī Hartas 52. panta 4. punktu attiecībā uz dalībvalstīm kopīgām konstitucionālajām tradīcijām) ( 75 ). Tomēr šīs tiesību normas formulējumā nav pietiekami atbalstīta tiesu lomas samazināšana, kontrolējot reliģisko organizāciju pamatošanos uz Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu, it īpaši tādēļ, ka šajā normā nav tiešas norādes uz dalībvalsts tiesībām, “lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu” ( 76 ). Tādējādi Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā noteiktajam ierobežojumam ir autonoma nozīme, kurā jāņem vērā šīs normas konteksts un Direktīvas 2000/78 mērķis ( 77 ).

84.

Turklāt Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktā ir norādīts uz tiesu lomu līdzsvarošanas īstenošanā, ņemot vērā to, ka Direktīvas 2000/78 mērķis, kā noteikts tās preambulas 37. apsvērumā, ir Eiropas Savienībā izveidot “līdzvērtīgus spēles noteikumus attiecībā uz vienlīdzību nodarbinātības un profesijas ziņā”, un pienācīgi ņemt vērā reliģisko organizāciju “statusu” saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, kā noteikts Direktīvas 2000/78 preambulas 24. apsvērumā un LESD 17. pantā (skat. turpmāk V sadaļas C iedaļas 3) punktā).

85.

Visbeidzot, 4. panta 2. punkta sagatavošanas dokumentos man nav izdevies konstatēt neko, kas pamatotu dalībvalsts konstitucionālo tiesību nozīmi atbildētāja argumentētajā apmērā. Piemēram, nav konkrētu priekšlikumu, nemaz nerunājot par vienošanos, sašaurināt kādas Direktīvas 2000/78 tiesību normas, kuru mērķis ir nodrošināt stingru Direktīvas 2000/78 ( 78 ) piemērošanu tiesā aiz cieņas pret valsts konstitucionālajās tiesībās noteiktajiem pārbaudes tiesā standartiem ( 79 ). Nav nekādas norādes uz to, ka Direktīvas 2000/78 10. pantā ietvertie svarīgie noteikumi par pierādīšanas pienākumu nav jāpiemēro, ja tiek aplūkots tās pašas direktīvas 4. panta 2. punkts ( 80 ). Netiek ierosināts pieņemt īpašus noteikumus, ko piemēro saskaņā ar Direktīvas 2000/78 15. pantu attiecībā uz Ziemeļīriju un diskrimināciju, pamatojoties uz reliģiju, vai Direktīvas 2000/78 6. pantu par atšķirīgas attieksmes attaisnojumu uz vecuma pamata, vai Direktīvas 2000/78 3. panta 4. punktu un diskriminācijas invaliditātes un vecuma dēļ attiecībā uz bruņotajiem spēkiem izslēgšanu no Direktīvas 2000/78 tvēruma ( 81 ).

86.

Tomēr atzīstu, ka Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta izstrādes procesā tajā tika veikti vairāki grozījumi ( 82 ), līdzīgi kā Konventa laikā bija domstarpības par LESD 17. panta tekstu, kuru rezultātā tika pieņemts Līgums par Konstitūciju Eiropai ( 83 ) (skat. arī turpmāk V sadaļas C iedaļas 3) punktu). No tā varētu secināt, ka dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz profesionālām darbībām, kuru veikšanai reliģija vai uzskati veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic ( 84 ), taču vienmēr ievērojot Tiesas noteikto šīs normas interpretāciju. Tomēr no sagatavošanas darbiem es nevaru secināt neko vairāk, jo tajos ir redzams, cik sarežģītas bija sarunas, kuru rezultātā beigās tika pieņemts kompromisa teksts, daļēji nesaskaņu dēļ par Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta saturu ( 85 ).

87.

Tādējādi esmu nonācis pie secinājuma, ka Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā pašā ir noteikti parametri standartam, kas piemērojams pārbaudei tiesā, kad tiek apstrīdēta reliģiskās organizācijas nostāja, ka nevienlīdzīga attieksme uzskatu dēļ neveido neatļautu diskrimināciju. Tas ir, vai šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, personas reliģija vai uzskati ir īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu? Izklāstīšu šīs tiesību normas prasības atbildē uz trešo jautājumu.

88.

Ja ir jāinterpretē Savienības atvasināto tiesību norma, priekšroka pēc iespējas dodama interpretācijai, kas šo normu padara cik iespējams atbilstošu Līgumiem un Savienības tiesību vispārīgajiem principiem ( 86 ). Tāpēc LESD 17. panta 1. un 2. punktam ir tieša saistība ar interpretāciju, kāda ir jāsniedz par Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu. Tādējādi, manuprāt, LESD 17. panta ietekme uz Savienības konstitucionālo struktūru ir mērenāka, nekā apgalvo atbildētāja.

89.

Plašāka Eiropas Savienības konstitucionālā struktūra, it īpaši tās stingrā apņemšanās ievērot pamattiesības, nepieļauj tādu LESD 17. panta 1. punkta interpretāciju, kurā Savienība visos iespējamos apstākļos ievēro un “saskaņā ar valsts tiesību aktiem” neliedz “baznīcām un reliģiskām apvienībām vai kopienām šādu statusu dalībvalstīs”, it īpaši, ja statuss, kas šādām organizācijām piešķirts saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, nenodrošina to pamattiesības.

90.

Tas atbilst Tiesas pastāvīgajai judikatūrai. Interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi ( 87 ).

91.

Patiešām, no Hartas 52. panta 3. punktā garantētā minimālā aizsardzības līmeņa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par reliģisko organizāciju tiesībām uz autonomiju un pašnoteikšanos, izriet ļoti svarīgas sekas LESD 17. panta interpretācijai. Lai gan LESD 17. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienība “respektē un neskar baznīcu un reliģisko organizāciju vai apvienību statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos”, tas nevar nozīmēt, ka noteikumus attiecībā uz baznīcu un citu reliģisko organizāciju autonomijas aizsardzību, kas ir izstrādāti saskaņā ar ECPAK 9. un 11. pantu (un kas tiks sīkāk izklāstīti turpmāk V sadaļas D iedaļā), varētu vienkārši nepiemērot gadījumā, ja saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem tiek pazemināts baznīcu un reliģisko apvienību un kopienu vai filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statuss, lai gan, LESD 17. panta 1. un 2. punkta tekstu lasot atsevišķi, varētu likties, ka tā tas ir.

92.

Tādā gadījumā gan Tiesai, gan dalībvalstu tiesām, ievērojot saistības, kuras tām noteiktas saskaņā ar Hartas 47. pantu un pamatojoties uz LES 19. pantu, un tajā dalībvalstīm noteikto pienākumu nodrošināt “tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” ( 88 ), Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā būtu saistoši turpināt Hartas 10. pantā paredzētās domu, pārliecības un ticības brīvības, kā arī biedrošanās brīvības saskaņā ar Hartas 12. pantu ( 89 ) īstenošanu un nodrošināt Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā paredzēto aizsardzības līmeni attiecībā uz reliģisko organizāciju autonomiju. Komisijas rakstveida apsvērumos ir minēts, ka “Savienībā, kas balstīta uz tiesiskumu, tās tiesām ir jānodrošina” Savienības tiesību ievērošana ( 90 ).

93.

Citiem vārdiem sakot, manuprāt, būtu kļūdaini LESD 17. panta 1. un 2. punktu interpretēt kā sava veida konstitucionālo tiesību metaprincipu ( 91 ), kad Savienībai ir saistoša baznīcu, reliģisko apvienību un kopienu un filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusa ievērošana saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem neatkarīgi no apstākļiem. Šāda pieeja būtu pretrunā citām primāro Savienības tiesību normām, piemēram, LES 7. pantā paredzētajam mehānismam, kad tiek aplūkota “droša varbūtība, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt” vērtības, pamatojoties uz kurām ir dibināta Eiropas Savienība, kā noteikts LES 2. pantā. Jāņem vērā arī LESD 10. pants un Savienības mērķi, nosakot un īstenojot tās politiku un darbības, kā arī Hartas 22. un 47. pants, no kuriem pirmajā atbalstīts plurālisms, bet otrajā atspoguļots tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību vispārējais princips Savienības tiesībās garantētu tiesību un brīvību pārkāpuma gadījumā. Tas ir Savienības pamattiesību kopumā iekļautais noteikums, pirmkārt, izmantojot strīdu par Savienības vienlīdzīgas attieksmes tiesību pārkāpumu ( 92 ).

94.

Atzīstu – var apgalvot, ka LES 5. pantā un tā atsaucē uz “subsidiaritāti” tiek atbalstīta ekskluzīva kompetence dalībvalstīm attiecībā uz reliģisko organizāciju tādu darbību pārbaudes tiesā kontroles apjomu un intensitāti, kurās notiek diskriminācija, pamatojoties uz reliģiju un uzskatiem darba attiecību jomā, un ka LES. panta 4. panta 2. punktā uzsvērtas Eiropas Savienības saistības ievērot dalībvalstu nacionālo identitāti un to politiskās un konstitucionālās pamatstruktūras.

95.

Tomēr piekrītu arī tam, ka, lai gan LES 4. panta 2. punktā ir papildināts un īpaši īstenots LESD 17. pants ( 93 ), tikai no tā vien “nevar secināt, ka konkrētas tematiskās jomas vai darbības jomas būtu pilnībā izslēgtas no Direktīvas 2000/78 tvēruma. Drīzāk tajā ir pieprasīts, ka šīs direktīvas piemērošana nedrīkst ierobežot dalībvalstu nacionālo identitāti. Tātad nacionālā identitāte neierobežo direktīvas piemērošanas jomu kā tādu, bet ir pietiekami jāņem vērā, interpretējot tajā ietverto vienlīdzīgas attieksmes principu un iespējamas atšķirīgas attieksmes pamatojumu” ( 94 ). LES 4. panta 2. punktā paredzētā aizsardzība aptver tādus jautājumus kā kompetenču sadalījums starp valdības iestādēm dalībvalstī, piemēram, federālajām zemēm (Länder) ( 95 ).

96.

Tādējādi Līgumos ir nepietiekami kategoriski formulētas primāro tiesību aktu normas, lai vai nu no vienas puses piemērotu līdzsvarošanu, ko veic gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan Eiropas Savienības Tiesa gadījumā, ja rodas konkurence starp pamattiesībām ( 96 ), vai izietu no Savienības kompetences attiecībā uz diskriminācijas aizlieguma reliģijas dēļ tiesisko aizsardzību, kad reliģiskā organizācija atsaucas uz Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu ( 97 ).

97.

LESD 17. panta mērķi, kas redzami saskaņā ar tā izcelsmi ( 98 ), arī tieši nepamato šādu attīstību. LESD 17. panta teksts tika apspriests Konventā Līgumam par Konstitūciju Eiropai ( 99 ), par kuru tiek ziņots, ka tajā aktīvi lobētajai atsaucei tekstā uz Eiropas reliģisko un it īpaši kristīgo mantojumu ( 100 ) vienlīdz enerģiski pretojās laicīgās grupas un dalībvalstis, kurās baznīca un valsts ir stingri nošķirtas ( 101 ). Radusies spriedze atspoguļojas faktā, ka Konventa laikā ierosinātā atsauce uz “garīgo impulsu”, pret ko katrā ziņā iebilda dažas reliģiskas grupas tādēļ, ka tajā nebija skaidri minēta kristietība, netika iekļauta Līguma par Konstitūciju Eiropai ( 102 ) galīgajā versijā. Galu galā, šis Amsterdamas līgumam ( 103 ) pievienotās Deklarācijas Nr. 11 teksts (tas pats pārstrādātais izdevums, kurā tika paplašinātas Savienības pilnvaras cīnīties pret diskrimināciju tostarp reliģijas un uzskatu dēļ) ( 104 ) tika pieņemts kā LESD 17. panta 1. un 2. punkts ( 105 ), un LESD 17. panta 3. punkts tika pievienots jau esošā dialoga struktūrai starp Savienības iestādēm un ticīgo un reliģiskajām kopienām ( 106 ). Patiešām, LES preambulā iedvesma ir gūta no dažādiem “kultūras, reliģijas un humānisma” avotiem.

98.

Skaidri redzams, ka nav neviena pierādījuma par nodomu saskaņā ar LESD 17. pantu lielā apjomā nodot dalībvalstu tiesību aktiem kontroli tiesā pār nevienlīdzīgas attieksmes reliģijas vai uzskatu dēļ pamatojumu, ja šāda nevienlīdzīga attieksme ir no reliģisko organizāciju puses, uz kurām attiecas Direktīvas 2000/78 3. panta tvērums. Manuprāt, LESD 17. panta interpretācija drīzāk ir ciešāk saistīta ar LES 5. panta 2. punktu, kur, atbilstoši atbildētājas rakstveida apsvērumos norādītajam, baznīcu statuss ir atstāts dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē.

99.

Tādējādi LESD 17. panta 1. un 2. punkts nozīmē to, ka dalībvalstīm ir absolūta brīvība, izvēloties modeli attiecībās ar reliģiskajām organizācijām un kopienām, un ka Savienībai ir pienākums saglabāt neitrālu nostāju attiecībā uz šo jautājumu ( 107 ). Tātad, interpretējot “statusu” saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, LESD 17. pants atbilst LES 4. panta 2. punktā paredzēto Savienības saistību – ievērot dalībvalstu politiskās un konstitucionālās pamatstruktūras – tvērumam ( 108 ).

100.

Visbeidzot, LESD 17. pants pierāda, ka Savienības konstitucionālajās prasībās ir atspoguļots tas, uz ko kāds zinātnieks ir atsaucies kā uz “vērtību plurālismu”. Saskaņā ar to pretrunas starp atšķirīgām tiesībām vai pieeju tām tiek uzskatītas par normālām un tiek atrisinātas, līdzsvarojot pretrunīgus elementus, nevis kā viena hierarhiska prioritāte pār otru ( 109 ). Tas atbalsojas LES 2. pantā, Hartas 22. pantā un Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktā.

101.

Tāpēc ierosinu uz pirmo jautājumu atbildēt šādi:

Direktīvas 2000/78/EK 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds darba devējs kā atbildētāja šajā lietā – vai baznīca tās vārdā – var pats juridiski saistoši noteikt, vai šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, kandidāta piederība konkrētai reliģijai ir īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju, ņemot vērā darba devēja/baznīcas ētosu.

102.

Ne visas darbības aizsargā tiesību sistēma tikai tādēļ, ka tās tiek veiktas, atsaucoties uz kaut kāda veida reliģisku pārliecību ( 110 ). Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā par prasībām, kas ir īstas, likumīgas un attaisnotas prasības attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu, saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu.

103.

Kā var redzēt no iepriekš minētās analīzes saistībā ar atbildi uz pirmo jautājumu, Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts ietver spriedzi starp reliģisko organizāciju tiesībām uz autonomiju un pašnoteikšanos forum externum, no vienas puses, un darba ņēmēju un darba kandidātu tiesībām uz uzskatu brīvību forum internum un tiesībām netikt diskriminētiem šo uzskatu dēļ.

104.

Papildus pamatu noteikšanai, lai atbildētu uz pirmo jautājumu, šajā analīzē ir noteikti turpmāk minētie faktori vai prasības, kā minēts trešajā jautājumā, kuri ir būtiski tam, vai šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, ar reliģiju vai uzskatiem saistītas prasības attiecībā uz profesiju ir īstas, likumīgas un attaisnotas, ņemot vērā organizācijas ētosu:

105.

Tā kā Hartas 10. un 12. pants “atbilst” ECPAK 9. un 11. pantam Hartas 52. panta 3. punkta izpratnē, reliģisko organizāciju tiesības uz autonomiju un pašnoteikšanos ietver vismaz šādu aizsardzību saskaņā ar Savienības tiesībām.

106.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tikai dažos izņēmuma gadījumos ECPAK garantētās tiesības uz reliģijas brīvību izslēdz jebkādu rīcības brīvību valstij noteikt, vai ir likumīgi reliģiskie uzskati vai šo uzskatu paušanai izmantotie līdzekļi ( 113 ). Reliģiskās kopienas tiesības uz autonomu pastāvēšanu ir ECPAK 9. pantā paredzēto garantiju pats pamats, kas ir vienlīdz nepieciešams plurālismam demokrātiskā sabiedrībā ( 114 ). Valsts iejaukšanās baznīcu iekšējā organizācijā ir aizliegta saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ( 115 ), un reliģiskās kopienas reliģiskās piederības noteikšana ir vienīgi tās augstāko garīgo iestāžu, nevis valsts uzdevums ( 116 ). Ja kopienas organizatorisko dzīvi neaizsargātu 9. pants, tad visi citi indivīda reliģijas brīvības aspekti kļūtu neaizsargāti ( 117 ).

107.

Valstij ir aizliegts piespiest reliģisku kopienu uzņemt jaunus dalībniekus vai izslēgt esošos ( 118 ). Tāpat valsts nevar likt reliģiskai kopienai uzticēt kādam konkrētu reliģisku pienākumu ( 119 ). Valsts atzītu reliģisko kopienu autonomijas principu ievērošana it īpaši nozīmē to, ka valstij ir jāatzīst šādu kopienu tiesības saskaņā ar saviem noteikumiem un interesēm reaģēt uz jebkuru citādi domājošu cilvēku kustības rašanos tajās, kas varētu apdraudēt to saliedētību, tēlu vai vienotību ( 120 ). Tikai visnopietnākie un pārliecinošākie iemesli var attaisnot iespējamo valsts iejaukšanos ( 121 ) tā, ka valstīm ir tiesības, piemēram, pārbaudīt, vai kustība vai apvienība, šķietami saskaņā ar reliģiskajiem mērķiem, neveic cilvēku vai sabiedrības drošībai kaitīgas darbības ( 122 ). Vispār ECPAK 9. panta sniegtā aizsardzība attiecas tikai uz reliģiskās organizācijas locekļu tādu uzskatu ievērošanu, kas sasniedz noteiktu neapstrīdamības, nopietnības, vienotības un nozīmīguma līmeni ( 123 ).

108.

Runājot par reliģiskās kopienas organizāciju, 9. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā 11. pantu, kas aizsargā apvienības pret nepamatotu valsts iejaukšanos ( 124 ). Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atkārtoti norādījusi, ka reliģiskā brīvība nozīmē brīvi paust savu reliģiju “savai ticībai piederīgo lokā” ( 125 ).

109.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa bieži ir uzsvērusi valsts kā dažādu reliģiju, ticību un uzskatu neitrālas un objektīvas organizētājas lomu, uzskatīdama, ka šī loma veicina sabiedrisko kārtību, reliģisko saskaņu un iecietību demokrātiskā sabiedrībā ( 126 ). Attiecīgo baznīcu autonomiju var apdraudēt valsts mēģinājums rīkoties kā šķīrējtiesnesim starp reliģiskajām kopienām un dažādiem citādi domājošu cilvēku grupējumiem, kas tajās var pastāvēt vai parādīties ( 127 ). Ir atzīts, ka patvaļīga valsts iejaukšanās iekšējā vadības strīdā baznīcas ietvaros un tādējādi tās iekšējā organizācijā ir nesamērīgs ECPAK 9. panta pārkāpums ( 128 ).

110.

Tomēr nepiekrītu atbildētājas izteiktajiem apgalvojumiem, ka aizliegums valsts iestādēm izmeklēt reliģisko uzskatu leģitimitāti vai iejaukties reliģisko institūciju iekšējā organizācijā noteikti nozīmē, ka pēdējās minētās arī ir vienīgās iestādes, izņemot tiesu, kuras var izlemt, vai prasība attiecībā uz profesiju ir patiesa, likumīga un attaisnota darbības īpatnību dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu. Drīzāk ir jāpiekrīt Īrijas rakstveida apsvērumos un Komisijas tiesas sēdē paustajiem argumentiem, ka reliģijas ētoss ir subjektīvs un pilnīgi atdalīts un atšķirīgs no darbībām, kas saistītas ar tā atbalstu, kas ir objektīvs, tiesās pārbaudāms jautājums. Citiem vārdiem sakot, atbildētāja ir sajaukusi divus dažādus jēdzienus. Lai gan baznīcas ētosa pārbaude tiesā ir jāierobežo, kā tas ir atspoguļots Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā un šajā saistībā dalībvalstu konstitucionālajās tradīcijās ( 129 ), tas nenozīmē, ka dalībvalsts tiesa ir atbrīvota no attiecīgo darbību, tāpat kā gandrīz nekontrolējamā reliģijas ētosa, vērtēšanas, lai noteiktu, vai nevienlīdzīga attieksme uzskatu dēļ ir īsta, likumīga un attaisnota.

111.

Jāņem vērā vēl trīs faktori, kad valsts iesniedzējtiesa lemj, vai piederība kristīgai ticībai ir īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju amatam, kurš saistīts ar rasu diskriminācijas ziņojuma sagatavošanu, kas ietver atbildētājas sabiedrisko un profesionālo pārstāvību un viedokļu veidošanas procesa koordinēšanu šajā organizācijā ( 130 ):

112.

Minētais iv) un v) punkts ir jāaplūko detalizētāk.

113.

Noteikumi par Savienības pasākumu interpretāciju ir sīki izklāstīti iepriekš 81.–85. punktā. Ņemot vērā iv) punktu, manuprāt, ir noteicoši, ka sagatavošanas dokumentos ir redzamas Luksemburgas delegācijas ierosinātās izmaiņas – vārdu “attaisnota” mainīt uz vārdu “nepieciešama”, ņemot vērā Apvienotās Karalistes iesniegto priekšlikumu par “nepieciešama” aizstāšanu ar “atbilstoša” vai “attiecīga” ( 135 ). Manuprāt, tas liecina par to, ka Savienības likumdevējs, izmantodams vārdu “attaisnots”, sāk pieņemt vispārējā samērīguma principa piemērošanas pirmo kritēriju. Tas nozīmē izvērtēt attiecīgā pasākuma piemērotību leģitīma mērķa sasniegšanai ( 136 ).

114.

Attiecībā uz v) punktu esmu pie šī secinājuma nonācis, ņemot vērā vārdu “īsta, likumīga” [“genuine, legitimate”], kontekstu, jo tie abi ir saistīti gan ar “organizācijas ētosu”, gan attiecīgo darbību “būtību” vai “sakaru, kurā tās veic”. Turklāt valodu versijas nesakrīt. Vārds “genuine” ir atspoguļots zviedru (‘verkligt’), maltiešu (‘ġenwin’), latviešu (‘īstu’), somu (‘todellinen’), dāņu, (‘regulært’), horvātu (‘stvarni’) un ungāru (‘valódi’) valodu versijās, bet franču valodas versijā ir minēts ‘essentielle, légitime’, kas atspoguļots arī spāņu (‘esencial’), itāļu (‘essenziale’), portugāļu (‘essencial’), rumāņu (‘esențială’), holandiešu (‘wezenlijke’), vācu (‘wesentliche’), igauņu (‘oluline’), bulgāru (‘основно’), slovāku (‘základnú’), čehu (‘podstatný’), poļu (‘podstawowy’), slovēņu (‘bistveno’) un grieķu (‘ουσιώδης’) valodu versijās. Savukārt var uzskatīt, ka lietuviešu valodas versijā ir atspoguļots ekvivalents angļu vārdiem “common”, “usual” vai “regular” [“parasts, ierasts”] (‘įprastas’).

115.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tad, ja valodu redakcijas atšķiras, attiecīgais noteikums ir jāinterpretē, ņemot vērā tiesiskā regulējuma, kurā tas ietilpst, kontekstu un mērķi ( 137 ). Tā kā valodniecisku atšķirību dēļ vārdiem “īsta, likumīga” [“genuine, legitimate”] nav “iespējama tā skaidra un vienveidīga interpretācija” ( 138 ), esmu secinājis, ka, pamatojoties uz sistēmisku pieeju un Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā izvirzīto mērķi – saglabāt reliģisko organizāciju autonomiju un pašnoteikšanos ( 139 ) –, to nosakot, galvenais ir tas, cik attiecīgās profesionālās darbības ir tuvas reliģisko organizāciju sludināšanas uzdevumam. Tas Savienības tiesībās atspoguļojas vārdos “īsta, likumīga” [“genuine, legitimate”], kas lietoti Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā.

116.

Tāpēc uz trešo prejudiciālo jautājumu ierosinu atbildēt šādi:

“Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu, izvērtējot, vai prasības attiecībā uz profesiju ir īstas, likumīgas un attaisnotas, ņemot vērā šo darbību būtību vai to, kādā sakarā tās veic, kā arī organizācijas ētosu, iesniedzējtiesai pamatlietas apstākļos ir jāņem vērā turpmākais:

117.

Otrajā jautājumā ir pievērsta uzmanība neparastajiem apstākļiem, kādos tāds Savienības tiesību vispārīgais princips kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, pamatojoties uz uzskatiem ( 140 ), ir konkrēti definēts direktīvā, šajā gadījumā Direktīvā 2000/78, bet dalībvalsts tiesai nav iespējams interpretēt valsts tiesības atbilstoši direktīvai, jo tas nozīmētu valsts tiesību interpretāciju contra legem, kas ir aizliegta saskaņā ar Tiesas judikatūru horizontāla rakstura strīdos starp divām privātpersonām ( 141 ). Ja iesniedzējtiesa konstatē, ka nav iespējams interpretēt WRV 137. panta 3. punktu un AGG 9. panta 1. punktu saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu un LESD 17. pantu atbilstoši interpretācijai Tiesas spriedumā pamatlietā, – vai WRV 137. panta 3. punkts un AGG 9. panta 1. punkts ir jāatstāj nepiemērots?

118.

Piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām, kurām minētās tiesības ir jāinterpretē, ir jāņem vērā tiesību normu kopums un jāpiemēro interpretācijas metodes, kas tiek atzītas šajās normās, lai valsts tiesības interpretētu, cik vien iespējams ņemot vērā attiecīgās direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu direktīvai vajadzīgo rezultātu un tātad ievērotu LESD 288. panta trešo daļu ( 142 ). Kā jau minēju, tas ietver valsts tiesu pastāvīgās judikatūras maiņu, ja tās pamatā ir direktīvas mērķiem neatbilstoša valsts tiesību interpretācija ( 143 ).

119.

Tomēr esmu nācis pie secinājuma, ka diskriminācijas aizliegums reliģijas vai pārliecības dēļ, kurš atspoguļots Hartas 21. pantā, nav subjektīvas tiesības, kas ir horizontāli piemērojamas starp privātpersonām apstākļos, kuros dalībvalsts tiesību normas nevar interpretēt saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu ( 144 ). Ja tas izriet no pamatlietas, kad to atsāk izskatīt valsts iesniedzējtiesa, prasītājai pieejamais tiesību aizsardzības līdzeklis saskaņā ar Savienības tiesībām būtu prasība pret Vāciju par valsts atbildību par zaudējumiem ( 145 ).

120.

Šo secinājumu es izdaru šādu apsvērumu dēļ.

121.

Pirmkārt, kā izklāstīts iepriekš, saskaņā ar LESD 17. panta 1. un 2. punktu dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē ir to izvēlētā modeļa noteikšana baznīcas un valsts attiecībām. Ja, to darot, likumdošanas sistēma neatbilst dalībvalsts paralēlajiem pienākumiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, piemēram, attiecībā uz Direktīvas 2000/78 lietderīgās iedarbības nodrošināšanu, tad minētajai dalībvalstij ir jāuzņemas atbildība par notikušo netaisnību.

122.

Otrkārt, kā norādīts Īrijas rakstveida apsvērumos, diskriminācijas aizlieguma, pamatojoties uz reliģiju, horizontāla tieša iedarbība būtu pretrunā dalībvalstu plašajai novērtējuma brīvībai, kas paredzēta Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā attiecībā uz to, kas ir īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic.

123.

Treškārt, tāpat kā uzsvērts arī Īrijas rakstveida apsvērumos, atšķirībā no citiem LESD 19. pantā uzskaitītajiem diskriminācijas iemesliem valstu konstitucionālajās tradīcijās nav pietiekamas vienprātības par apstākļiem, kuros atšķirības attieksmē reliģisku apsvērumu dēļ var būt īstas, likumīgas un attaisnotas. To pierāda pati LESD 17. panta un Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta izsludināšana.

124.

Tāpēc ierosinu uz otro jautājumu atbildēt šādi:

Pamatlietas apstākļos nav jāatstāj nepiemērota valsts tiesību norma, kāda šajā gadījumā ir AGG (Allgemeines Gleichbehandlungsgesetz, Vispārējais likums par vienlīdzīgu attieksmi) 9. panta 1. punkta pirmā alternatīva, saskaņā ar kuru atšķirīga attieksme reliģijas dēļ saistībā ar darbu reliģiskās kopienās un tām piederīgās institūcijās ir pieļaujama arī tad, ja konkrēta reliģija, saskaņā ar šīs reliģiskās kopienas identitāti un ņemot vērā tās pašnoteikšanās tiesības, ir pamatota prasība attiecībā uz profesiju, ja nav iespējams minētās normas interpretēt atbilstoši Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktam.

125.

AGG 9. pants ir problemātiska tiesību norma. Attiecīgā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komiteja ir paudusi kritiku par tās atbilstību Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu ( 146 ). Tā reiz bija pārkāpuma procedūras priekšmets, ko Komisija uzsāka pret Vāciju ( 147 ), un to apstrīdēja pat Vācijas valdības iestāde, kura uzrauga nediskriminācijas tiesību aktu ievērošanu šajā valstī ( 148 ).

126.

Fakts, ka reliģiskās organizācijas Vācijā nodarbina aptuveni 1,3 miljonus cilvēku ( 149 ), liecina par attiecīgās dalībvalsts baznīcu un ar tām saistīto organizāciju ( 150 ) ievērojamo iesaisti sabiedriskajā sfērā. Tomēr uzskatu, ka šī situācijas radītā spriedze, kā apliecināts pamatlietā, ir noregulēta, izsludinot LESD 17. pantu, Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu un atzīstot reliģisko organizāciju autonomiju un pašnoteikšanos kā saskaņā ar Savienības tiesībām aizsargātas pamattiesības, apvienojot ietekmi, ko rada Hartas 10. un 12. pants, kā arī 52. panta 3. punkts.

127.

Tāpēc iesaku uz Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) iesniegtajiem jautājumiem atbildēt šādi: