1

Ar savu apelācijas sūdzību Rose Vision SL lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 5. marta spriedumu Rose Vision un Seseña/Komisija (T‑45/13, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2015:138), ciktāl ar to Vispārējā tiesa ir noraidījusi tās prasību par tiesību akta atcelšanu un par zaudējumu atlīdzību.

2

Rose Vision, likvidējamā komercsabiedrība, ar Eiropas Komisiju, kas rīkojas Eiropas Savienības vārdā, noslēdza piecus nolīgumus par subsīdijām (turpmāk tekstā – “nolīgumi”) saistībā ar Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007.–2013. gads), tostarp nolīgumu Nr. 246910 saistībā ar projektu “FutureNEM”.

3

Saskaņā ar šiem nolīgumiem piemērojamajiem “FP7” vispārīgajiem nosacījumiem (turpmāk tekstā – “piemērojamie vispārīgie nosacījumi”) Komisija tieši saviem iekšējiem revīzijas dienestiem uzticēja veikt prasītājas vadītā projekta “FutureNEM” finanšu revīziju.

4

Komisijas iekšējo revīzijas dienestu revīzijas ziņojuma projekts, kas reģistrēts ar Nr. 11-INFS-025, 2012. gada 2. februārī tika nosūtīts prasītājai.

5

Šajā revīzijas ziņojuma projektā tika konstatēts, ka prasītājas grāmatvedībā nav uzrādītas attiecināmās izmaksas, rēķini un procenti un ka tādēļ jāsecina, ka prasītāja minēto projektu ir vadījusi finansiāli nepieņemamā veidā un neievērojot nolīgumā attiecībā uz projektu “FutureNEM” noteiktās saistības.

6

Pēc divām neoficiālām sanāksmēm prasītāja iesniedza savus apsvērumus par revīzijas projektu un 2012. gada 30. martā, proti, dienā, kad beidzās tai noteiktais termiņš, nosūtīja Komisijai papildu dokumentus.

7

2012. gada 21. maijā Komisija nosūtīja prasītājai vēstuli, kurā tā prasītājai darīja zināmu savu lēmumu apturēt maksājumus, kas saskaņā ar piemērojamajiem vispārīgajiem nosacījumiem atbilst projekta “FutureNEM” otrajam posmam.

8

2012. gada 31. jūlijā Komisija informēja prasītāju, ka ne papildu dokumenti, ne apsvērumi, kurus tā bija iesniegusi par attiecīgo revīzijas ziņojuma projektu, neļaujot atspēkot ziņojuma projektā paustos secinājumus, saskaņā ar kuriem dažas izmaksas neesot attiecināmas, jo tās neesot reālas, ekonomiskas un vajadzīgas. Turklāt Komisija deva prasītājai iespēju iesniegt jaunus apsvērumus, un to prasītāja izdarīja 2012. gada 30. augustā.

9

2012. gada 9. oktobrī Komisijas iekšējie revīzijas dienesti pabeidza revīzijas ziņojumu Nr. 11-INFS-025, kurā tie secināja, ka dažas personāla izmaksas neesot attiecināmas, it īpaši vairāku piemērojamo vispārīgo nosacījumu neievērošanas dēļ.

10

Turpmākajos mēnešos tika veikta daudzkārtēja sarakste par šo secinājumu sekām gan attiecībā uz projektu “FutureNEM”, gan uz citiem projektiem, kuros prasītāja bija piedalījusies. Prasītājai tika nosūtīts paziņojums par parādu, saskaņā ar kuru tai ir jāatlīdzina summa saistībā ar projektu “FutureNEM”.

11

Visos nolīgumos bija ietverta šķīrējklauzula, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai vai – apelācijas sūdzības gadījumā – Tiesai ir ekskluzīva kompetence izskatīt jebkuru strīdu starp pusēm par minēto līgumu spēkā esamību, izpildi vai interpretāciju, kā arī par tādu Komisijas lēmumu spēkā esamību, ar kuriem uzliek finansiālas saistības.

12

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 29. janvārī, Rose Vision un tās administrators cēla prasību it īpaši atlīdzināt Komisijas rīcības dēļ iespējami nodarītos zaudējumus EUR 5854264 apmērā.

13

Pēc tam, kad Komisija bija atsaukusies uz Rose Vision un tās administratora prasības nepieņemamību tās priekšmeta neesamības dēļ, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 38. punktā precizēja strīda priekšmetu, uzskatot, ka Vispārējai tiesai iesniegtie prasītāju prasījumi esot jāpārbauda atbilstoši revīzijas ziņojumam Nr. 11-INFS-025 un Komisijas 2012. gada 21. maija vēstulei, kurā nolemts uz minētā ziņojuma pamata apturēt maksājumus, kas attiecas uz projektu “FutureNEM”.

14

Strīdus priekšmets tātad ir ticis ierobežots, un Vispārējā tiesa atbilstoši dažādiem secinājumiem pārbaudīja citus Komisijas izvirzītos nepieņemamības pamatus un tos ir noraidīja.

15

Runājot par dažādajiem nolīgumu pārkāpumiem, kurus prasītāji apgalvoja Vispārējā tiesā, šī pēdējā minētā tiesa pārsūdzētā lēmuma 87. punktā atgādināja, ka Komisijai būtībā ir ticis pārmests, ka tā esot pārkāpusi nolīguma par projektu “FutureNEM” līgumiskos noteikumus, kas attiecas, pirmkārt, uz revīzijas procedūru un, otrkārt, uz maksājumu apturēšanu, un, treškārt, uz revīziju konfidencialitāti.

16

Attiecībā uz argumentu par maksājumu apturēšanu regulējošo līgumisko noteikumu iespējamo pārkāpumu pārsūdzētā sprieduma 99. un 101. punktā ir uzsvērts, ka no revīzijas ziņojuma Nr. 11-INFS-025 secinājumu pārbaudes izriet, ka tie ir bijuši pietiekami, lai pamatotu minēto apturēšanu. Proti, šie secinājumi jau esot nepārprotami parādījuši dažu tādu personāla izmaksu esamību, kuras nav bijušas attiecināmas, kā arī dažu līgumisko noteikumu neievērošanu, kas esot bijis apstiprināts revīzijas ziņojuma galīgajā redakcijā, attiecībā uz kuru prasītāja Vispārējā tiesā neesot iesniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu apšaubīt tajā ietvertos secinājumus.

17

Līdz ar to Vispārējā tiesa noraidīja šo argumentu kā nepamatotu. Vispārējā tiesa, noraidījusi visus pārējos argumentus, prasību noraidīja.

18

Rose Vision it īpaši lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu.

19

Komisija lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest Rose Vision atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi piecus pamatus.

21

Izskatāmajā lietā vispirms ir jāpārbauda apelācijas sūdzības otrais pamats, ar kuru tiek apgalvota pamatojuma nenorādīšana.

22

Ar otro pamatu prasītāja uzsver, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 99. punktā uzskatot, ka 2012. gada 2. februāra revīzijas ziņojuma Nr. 11-INFS-025 projekts jau nepārprotami parāda dažu tādu personāla izmaksu esamību, kas nav bijušas attiecināmas, kā arī dažu līgumisko noteikumu neievērošanu, kas tika apstiprināts minētā ziņojuma galīgajā redakcijā, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā pamatojuma trūkuma dēļ.

23

Komisija iebilst, ka šis otrais pamats ir jāuzskata par nepamatotu. Proti, pārsūdzētajā spriedumā nepārprotami bija ietverti abu pušu argumenti un acīmredzami sniegta Vispārējās tiesas argumentācija.

24

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārsūdzētā sprieduma pamatojumā ir skaidri un nepārprotami jāatspoguļo Vispārējās tiesas argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu saprast pieņemtā nolēmuma pamatojumu un Tiesa – īstenot savu pārbaudi tiesā (skat. it īpaši spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, EMA/Komisija, C‑100/14 P, nav publicēts, EU:C:2010:382, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Tomēr pienākums norādīt pamatojumu neliek Vispārējai tiesai savā argumentācijā izsmeļoši un secīgi aplūkot visus lietas dalībnieku paustos argumentus, un tādēļ pamatojums var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav apstiprinājusi to argumentus, un Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai tā veiktu savu pārbaudi (spriedums, 2014. gada 22. oktobris, British Telecommunications/Komisija, C‑620/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:2309, 56. punkts, kā arī 2015. gada 11. jūnijs, EMA/Komisija, C‑100/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:382, 75. punkts).

26

Jautājums par to, vai Vispārējās tiesas sprieduma pamatojums ir pretrunīgs vai nepietiekams, ir tāds tiesību jautājums, kas var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā (skat. it īpaši spriedumu, 2012. gada 19. decembris, Planet/Komisija,C‑314/11 P, EU:C:2012:823, 63. punkts).

27

Attiecībā, pirmkārt, uz personāla izmaksām Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 99. punktā atgādina, ka revīzijas ziņojuma Nr. 11-INFS-025 projekta secinājumi jau parāda dažu tādu personāla izmaksu esamību, kuras nav bijušas attiecināmas.

28

Otrkārt, runājot par dažu tādu līgumisko noteikumu neievērošanu, kurus Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 99. punktā, šajā spriedumā nav ietverts nekāds paskaidrojums attiecībā uz šiem noteikumiem.

29

No pārsūdzētā sprieduma 101. punkta it īpaši izriet, ka prasītāja ir apstrīdējusi revīzijas ziņojumu, kas bija ar projektu “FutureNEM” saistīto maksājumu apturēšanas pamatā, šajā ziņā norādot uz daudzām kļūdām un neprecizitātēm. Turklāt no pārsūdzētā sprieduma 32. punkta izriet, ka prasītāja it īpaši uzsver, ka šī ziņojuma saturs esot bijis pretrunā noteikumiem par revīziju, it īpaši finanšu pamatnostādnēm.

30

Tomēr izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa ir aprobežojusies ar atzinumu, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu apšaubīt minētā revīzijas ziņojuma secinājumus.

31

Līdz ar to ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums skaidri un saprotami neparāda Vispārējās tiesas argumentāciju (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 19. decembris, Komisija/Planet, C‑314/11 P, EU:C:2012:823, 66. punkts), ka tajā nav norādīti nekādi iemesli, kuru dēļ prasītājas izvirzītie iebildumi par lietā aplūkotā revīzijas ziņojuma secinājumiem neļauj apšaubīt šos secinājumus. Šādos apstākļos pārsūdzētā sprieduma pamatojums neļauj ieinteresētajām personām uzzināt sprieduma pamatojumu, ne arī Tiesai veikt savu pārbaudi. Šāds neapgāžami formulēts pamatojums it īpaši neļauj Tiesai pārbaudīt, vai Vispārējās tiesas nolēmuma pamatā esošajā argumentācijā nav pieļautas pretrunas.

32

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

33

Līdz ar to apelācijas sūdzības otrais pamats ir jāapmierina un, nepastāvot vajadzībai izvērtēt pārējos prasītājas apelācijas sūdzības atbalstam izvirzītos pamatus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 17. oktobris, Isdin/Bial-Portela, C‑597/12 P, EU:C:2012:672, 30. punkts), šī apelācijas sūdzība ir jāatzīst par pamatotu.

34

No tā izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz Rose Vision.

35

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā. Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu.

36

Līdz ar to lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: