I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Starptautiskās tiesības

1. Konvencija par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF)

2. Pievienošanās nolīgums

B. Savienības tiesības

1. Lēmums 2013/103/ES

2. Regula (EEK) Nr. 2913/92

3. Regula (EEK) Nr. 2454/93

4. Regula (ES) Nr. 952/2013

5. Regula (EK) Nr. 136/2004

6. Direktīva 2008/110

7. Direktīva 2004/49

III. Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

IV. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

V. Analīze

A. Par pirmo pamatu, kas attiecas uz LES 5. panta 2. punkta pārkāpumu

1. Par LESD 218. pantu

2. Par Savienības kompetenču sistēmu

a) Iekšējā un ārējā kompetence

b) Ekskluzīvā un dalītā kompetence

c) Dalīta kompetence un jaukts nolīgums – divi dažādi jautājumi

3. Vai pastāv ārējā kompetence?

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Vērtējums

1) Par LESD 216. panta 1. punktā minēto otro gadījumu

2) Par citiem Padomes pienākumiem

c) Secinājumi

4. Vai pastāv ekskluzīvā ārējā kompetence?

a) Par LESD 3. panta 2. punktā minēto trešo gadījumu

b) 5. punkts – B papildinājuma (“CIM”) daļēja pārskatīšana

1) Lietas dalībnieku argumentācija

2) Vērtējums

c) 4. un 7. punkts – “COTIF” – pamatteksta un D papildinājuma (“CUV”) – daļēja pārskatīšana

1) Lietas dalībnieku argumentācija

2) Vērtējums

d) 12. punkts – E papildinājuma (“CUI”) daļēja pārskatīšana

1) Lietas dalībnieku argumentācija

2) Vērtējums

B. Par otro pamatu, kas attiecas uz LESD 296. panta pārkāpumu

1. Lietas dalībnieku argumentācija

2. Vērtējums

C. Par trešo pamatu, kas attiecas uz LES 4. panta 3. punkta pārkāpumu

1. Lietas dalībnieku argumentācija

2. Vērtējums

VI. Par tiesāšanās izdevumiem

VII. Secinājumi

1.

Izskatāmās prasības atcelt tiesību aktu, kuru pret Eiropas Savienības Padomi ir cēlusi Vācijas Federatīvā Republika, pamatā ir to savstarpējais strīds par Eiropas Savienības ārējo kompetenci transporta jomā.

2.

Prasība sniegs Tiesai iespēju precizēt, ka principā dalīta kompetence – šajā gadījumā transporta jomā – var tikt īstenota, kaut gan nav atbilstoša iekšējā tiesiskā regulējuma. Proti, piemērojot LESD 216. panta 1. punktu, pietiek, ka ārējās kompetences īstenošana ir nepieciešama, lai saskaņā ar Savienības politiku sasniegtu kādu no Līgumos izvirzītajiem mērķiem.

3.

Visas Savienības dalībvalstis, izņemot Kipras Republiku un Maltas Republiku, ir 1980. gada 9. maija Konvencijas par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kas attiecas uz Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizācijas izveidi (OTIF), dalībnieces. COTIF tika grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Viļņas protokolu. Savienība pievienojās COTIF, sākot ar 2011. gada 1. jūliju.

4.

Saskaņā ar COTIF 2. panta 1. paragrāfu OTIF mērķis ir visādā ziņā veicināt, pilnveidot un atvieglot starptautisko dzelzceļa satiksmi, izveidojot vienotu likumu sistēmu dažādās tiesību jomās saistībā ar starptautisko dzelzceļa satiksmi.

5.

Atbilstoši COTIF 6. pantam “Vienveida noteikumi”:

“1.§   Ciktāl nav izdarītas atrunas saskaņā ar 42. panta 1. paragrāfa pirmo teikumu, starptautiskā dzelzceļa satiksme un dzelzceļa materiālu izmantošana starptautiskajā satiksmē veicama saskaņā ar:

2.§   1. paragrāfā minētie Vienveida noteikumi, Nolikums un sistēmas, ieskaitot to pielikumus, veido [COTIF] neatņemamu sastāvdaļu.”

6.

Revīzijas komiteja, kas principā sastāv no visām COTIF dalībniecēm, saskaņā ar 33. panta 4. paragrāfu lemj par priekšlikumiem grozīt COTIF un tās papildinājumu noteikumus.

7.

COTIF 35. pantā “Komiteju lēmumi” ir noteikts:

“1.§   Ģenerālsekretārs paziņo Dalībvalstīm par [COTIF] grozījumiem, attiecībā uz kuriem lēmumus pieņem Komitejas.

2.§   Pašas [COTIF] grozījumi, kurus pieņēmusi Revīzijas komiteja, stājas spēkā visām Dalībvalstīm divpadsmitā mēneša pirmajā dienā pēc tā mēneša, kura laikā Ģenerālsekretārs ir paziņojis par šiem lēmumiem Dalībvalstīm. Četru mēnešu laikā pēc šī paziņojuma Dalībvalstis var iesniegt iebildumus. Grozījumi nestājas spēkā, ja saņemti iebildumi no vienas ceturtdaļas Dalībvalstu. Ja kāda Dalībvalsts četru mēnešu laikā nosūta savus iebildumus attiecībā uz Revīzijas Komitejas lēmumu un denonsē [COTIF], denonsācija stājas spēkā tikai pēc tam, kad spēkā stājies minētais lēmums.

3.§   [COTIF] Papildinājumu grozījumi, kurus pieņēmusi Revīzijas komiteja, stājas spēkā visām Dalībvalstīm divpadsmitā mēneša pirmajā dienā pēc tā mēneša, kura laikā Ģenerālsekretārs ir paziņojis Dalībvalstīm par šiem lēmumiem. [..]

4.§   Četru mēnešu laikā pēc 3. paragrāfā minētā paziņojuma Dalībvalstis var iesniegt savus iebildumus. Grozījumi nestājas spēkā, ja saņemti iebildumi no vienas ceturtdaļas Dalībvalstu. Dalībvalstīs, kuru iebildumi pret lēmumu iesniegti atļautā termiņa laikā, izskatāmā Papildinājuma piemērošana no brīža, kad lēmums stājas spēkā, tiek pilnībā atlikta attiecībā uz satiksmi ar un starp šīm Dalībvalstīm. Tomēr, ja saņemti iebildumi attiecībā uz tehnisko standartu apstiprināšanu vai vienveida tehnisko noteikumu pieņemšanu, ar lēmumu stāšanās spēkā brīdi tiek atlikta tikai tā standarta vai noteikuma piemērošana, kas saistīts ar satiksmi ar un starp attiecīgajām Dalībvalstīm; tas pats attiecas arī uz daļējiem iebildumiem.

[..]”

8.

Atbilstoši B papildinājuma (CIM) 2. pantam “Valsts likumu noteikumi”“pārvadājumam, uz kuru attiecināmi šie Vienveida noteikumi, jābūt saskaņā ar valsts likumu noteikumiem, it īpaši tiem, kas attiecas uz [..] muitas likumdošanas noteikumiem un tiem, kas attiecas uz dzīvnieku aizsardzību”.

9.

1980. gada 9. maija Nolīgums starp Eiropas Savienību un Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizāciju par Eiropas Savienības pievienošanos Konvencijai par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kas grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Viļņas protokolu (OV 2013, L 51, 8. lpp.), tika parakstīts 2011. gada 23. jūnijā Bernē (turpmāk tekstā – “Pievienošanās nolīgums”) un atbilstoši tā 9. pantam stājās spēkā 2011. gada 1. jūlijā.

10.

Pievienošanās nolīguma 2. pantā ir paredzēts:

“Neskarot [COTIF] mērķi un nolūku sekmēt, uzlabot un veicināt starptautiskus dzelzceļa pārvadājumus un neskarot tās piemērošanu kopumā pārējām [COTIF] dalībniecēm, [COTIF] dalībnieces, kas ir Savienības dalībvalstis, savās savstarpējās attiecībās piemēro Savienības noteikumus un tādēļ nepiemēro noteikumus, kas izriet no šīs [COTIF], izņemot tad, ja nepastāv tādi Savienības noteikumi, kuri reglamentē konkrēto attiecīgo jautājumu.”

11.

Saskaņā ar Pievienošanās nolīguma 6. pantu:

“1.   Pieņemot lēmumus jautājumos, kuros Savienībai ir ekskluzīva kompetence, Savienība īsteno tās dalībvalstu balsošanas tiesības saskaņā ar [COTIF].

2.   Pieņemot lēmumus jautājumos, kuros Savienībai un tās dalībvalstīm ir dalīta kompetence, balso vai nu Savienība, vai tās dalībvalstis.

3.   Savienības balsu skaits ir līdzvērtīgs to Savienības dalībvalstu balsu skaitam, kuras vienlaikus ir [COTIF] dalībnieces, ievērojot [COTIF] 26. panta 7. punktu. Ja balso Savienība, tās dalībvalstis nebalso.

4.   Savienība katrā gadījumā atsevišķi informē pārējās [COTIF] dalībnieces, ja tā saistībā ar dažādiem Ģenerālās asamblejas un citu padomdevēju struktūru darba kārtībā iekļautiem jautājumiem gatavojas īstenot 1.–3. punktā paredzētās balsošanas tiesības. Šis pienākums attiecas arī uz gadījumiem, kad lēmumus pieņem sarakstes veidā. Šī informācija pietiekami laicīgi jāpaziņo OTIF ģenerālsekretāram, lai to varētu izplatīt kopā ar sanāksmes dokumentiem vai sarakstes veidā pieņemamo lēmumu.”

12.

Pievienošanās nolīguma 7. pantā ir noteikts:

“Savienības kompetences jomu vispārīgi izklāsta rakstiskā paziņojumā, ko Savienība sniedz šā nolīguma noslēgšanas dienā. Savienība šo paziņojumu vajadzības gadījumā var grozīt, paziņojot par to OTIF. Minētais paziņojums neaizstāj un nekādā veidā neierobežo jautājumus, uz kuriem var attiecināt paziņojumus par Savienības kompetenci, kuri jāsniedz pirms OTIF lēmumu pieņemšanas oficiālā balsošanā vai citādi.”

13.

Savienības vārdā Pievienošanās nolīgums tika apstiprināts ar Lēmumu 2013/103/ES ( 2 ).

14.

Lēmuma 2013/103 I pielikumā ir ietverts Savienības paziņojums par tās kompetences īstenošanu, kas sniegts, parakstot Pievienošanās nolīgumu.

15.

Šis paziņojums ir izteikts šādi:

“Saskaņā ar [LESD] 90. un 91. pantu saistībā ar 100. panta 1. punktu un 171. pantu, un 172. pantu dzelzceļa nozarē Eiropas Savienībai [..] un Savienības dalībvalstīm [..] ir dalīta kompetence.

[..]

Pamatojoties uz [LESD 91. un 171. pantu], Savienība ir pieņēmusi ievērojamu skaitu dzelzceļa transportam piemērojamu tiesību aktu.

Saskaņā ar Savienības tiesībām Savienībai ir piešķirta ekskluzīva kompetence ar dzelzceļa transportu saistītos jautājumos, ja [COTIF] vai saskaņā ar šo konvenciju pieņemti tiesību akti var ietekmēt šos spēkā esošos Savienības noteikumus vai mainīt to darbības jomu.

Dalībvalstīm nav kompetences jautājumos, kurus reglamentē [COTIF] un attiecībā uz kuriem Savienībai ir ekskluzīva kompetence.

Ja [COTIF] vai saskaņā ar to pieņemti tiesību akti neietekmē spēkā esošus Savienības noteikumus, Savienībai un tās dalībvalstīm ar [COTIF] saistītos jautājumos ir dalīta kompetence.

Šā pielikuma papildinājumā ir iekļauts to attiecīgo Savienības tiesību aktu saraksts, kuri ir spēkā nolīguma noslēgšanas dienā. Savienības kompetences joma saskaņā ar šiem dokumentiem jāvērtē saistībā ar katra dokumenta konkrētajiem noteikumiem, jo īpaši ievērojot, cik lielā mērā ar šiem tiesību aktiem paredz kopīgus noteikumus. Savienības kompetence nepārtraukti attīstās. Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību Savienības kompetentās iestādes var pieņemt lēmumus, kas nosaka Savienības kompetences apjomu. Tādēļ Savienība patur tiesības šo paziņojumu attiecīgi grozīt, taču tas nav uzskatāms par priekšnoteikumu, lai tā īstenotu savu kompetenci attiecībā uz jautājumiem, ko reglamentē [COTIF].”

16.

Lēmuma 2013/103 I pielikuma papildinājumā ir uzskaitīti Savienības tiesību akti, kas attiecas uz jautājumiem, kurus reglamentē COTIF. Starp šiem tiesību aktiem ir Direktīvas 2001/14/EK ( 3 ), 2004/49/EK ( 4 ) un 2008/110/EK ( 5 ).

17.

Lēmuma 2013/103 III pielikumā ir noteikti Padomes, dalībvalstu un Eiropas Komisijas iekšējie noteikumi procedūrās saistībā ar OTIF.

18.

Regulas (EEK) Nr. 2913/92 ( 6 ) 94. pantā ir noteikts:

“1.   Principāls sniedz galvojumu, lai nodrošinātu muitas parāda vai citu maksājumu samaksu, kuri var rasties sakarā ar precēm.

2.   Galvojums ir:

3.   Šā panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto atļauju piešķir tikai personām, kas:

4.   Personām, kas pārliecina muitas dienestus, ka viņas atbilst augstiem uzticamības standartiem, var atļaut izmantot vispārējo galvojumu par samazinātu summu vai izmantot atbrīvojumu no galvojuma. Šīs atļaujas papildu kritēriji ir:

Sīki izstrādātus noteikumus atļaujām, ko piešķir saskaņā ar šo punktu, nosaka saskaņā ar komitejas procedūru.

5.   Atbrīvojumu no galvojuma, kas atļauts saskaņā ar 4. punktu, nepiemēro Kopienas ārējā tranzīta darbībām ar precēm, kuras saskaņā ar komitejas procedūru atzītas par paaugstināta riska precēm.

6.   Ievērojot 4. punkta principus, vispārējā galvojuma izmantošanu par samazinātu summu Kopienas ārējā tranzītā var ar komitejas procedūru izņēmuma kārtā uz laiku aizliegt.

7.   Ievērojot 4. punkta principus, vispārējā galvojuma izmantošanu Kopienas ārējā tranzītā ar komitejas procedūru var uz laiku aizliegt attiecībā uz precēm, kurām ir izmantots vispārējais galvojums un kuras ir izrādījušās liela mēroga krāpšanas priekšmets.”

19.

Regulas (EEK) Nr. 2454/93 ( 7 ) 412., 416. un 419. pants ir iekļauti šīs regulas 8. apakšiedaļas “Vienkāršotas procedūras precēm, ko pārvadā pa dzelzceļu vai lielos konteineros” A. punktā “Vispārēji dzelzceļa pārvadājumu noteikumi”.

20.

Īstenošanas regulas 412. pantā ir noteikts:

“359. pantu [par formalitātēm tranzīta iestādē transportēšanas laikā] nepiemēro preču pārvadājumiem pa dzelzceļu.”

21.

Saskaņā ar šīs regulas 416. panta 1. punktu:

“Dzelzceļa sabiedrība, kas pieņem preces pārvadāšanai ar CIM preču pavadzīmi, kas kalpo kā Kopienas tranzīta deklarācija, ir minētās operācijas principāls.”

22.

Šīs pašas regulas 419. panta 1. un 2. punkts ir izteikti šādi:

“1.   CIM kravas pavadzīmi nosūtītājā muitas iestādē uzrāda saistībā ar pārvadājumu, kam piemēro Kopienas tranzīta procedūru un kas sākas un ko paredzēts beigt Kopienas muitas teritorijā.

2.   Ailē, kas CIM kravas pavadzīmes 1., 2. un 3. lapā atvēlēta muitai, nosūtītāja iestāde salasāmi ieraksta:

Apzīmējumi T2 un T2F apstiprināmi ar nosūtītāja iestādes zīmoga nospiedumu.”

23.

Regulas (ES) Nr. 952/2013 ( 8 ) 233. panta “Savienības tranzīta procedūras izmantotāja pienākumi un saskaņā ar Savienības tranzīta procedūru pārvietoto preču pārvadātāja un saņēmēja pienākumi” 4. punktā ir noteikts:

“Saņemot pieteikumu, muitas dienesti var atļaut jebkuru no turpmāk norādītajiem vienkāršojumiem attiecībā uz Savienības tranzīta procedūras piemērošanu precēm vai attiecībā uz minētās procedūras izbeigšanu:

[..]

24.

Regulas (EK) Nr. 136/2004 ( 9 ) 2. panta 3. un 4. punktā ir paredzēts:

“3.   [Kopīgā veterinārā ievešanas dokumenta (KVID)] oriģināleksemplāru un kopijas sagatavo atbilstoši kompetentās iestādes norādījumiem, lai atbilstu šīs regulas prasībām. Personāls, kas ir atbildīgs par kravu, aizpilda KVID 1. daļu un iesniedz to robežkontroles punkta veterinārajam personālam.

4.   Neierobežojot 1. un 3. punkta prasības, KVID iekļauto informāciju var iepriekš paziņot ar telekomunikāciju vai citu elektroniskās datu pārraides sistēmu palīdzību, ja tam piekrīt kompetentās iestādes, uz kurām attiecas sūtījums. Šādā gadījumā elektroniskā formā nosūtītajai informācijai ir jābūt tādā veidā, kā paredzēts KVID parauga 1. daļā.”

25.

Šīs regulas 3. panta 2. un 3. punkts ir formulēti šādi:

“2.   KVID oriģināleksemplārā tādiem sūtījumiem, par kuriem piešķirta veterinārā atļauja, ir 1. un 2. daļa, kas ir pienācīgi aizpildīta un parakstīta.

3.   Valsts pilnvarotais veterinārārsts vai persona, kas ir atbildīga par kravu, paziņo robežinspekcijas punkta muitai par veterināro atļauju sūtījumam, kā noteikts 1. punktā, iesniedzot KVID oriģināleksemplāru, vai ar elektroniskiem saziņas līdzekļiem.

26.

Saskaņā ar minētās regulas 4. panta 3. punktu:

“Pirmajā muitošanā par kravu atbildīgā persona uzrāda KVID oriģināleksemplāru muitas iestādei, kas ir atbildīga par uzņēmumu, kurā sūtījums atrodas. To var veikt ar elektroniskajiem saziņas līdzekļiem, ja to atļāvusi kompetentā iestāde.”

27.

Regulas Nr. 136/2004 10. pantā ir noteikts:

“KVID, kā to paredz dažādās šajā regulā aprakstītās situācijas, pēc kompetentās iestādes ieskatiem var sagatavot, izmantot, nosūtīt un uzglabāt elektroniskā veidā.”

28.

Saskaņā ar Direktīvas 2008/110 preambulas 3. un 4. apsvērumu:

29.

Direktīvas 2004/49 ( 11 ), kas grozīta ar Direktīvu 2008/110, (turpmāk tekstā – “Direktīva 2004/49”) 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt drošības pilnveidošanu un paaugstināšanu uz Kopienas dzelzceļiem un atvieglot pieeju dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu tirgum:

[..]

[..].”

30.

Šīs direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā izmanto šādas definīcijas:

[..]

[..].”

31.

Šīs direktīvas 4. panta 3. un 4. punkts ir izteikti šādi:

“3.   Dalībvalstis nodrošina, ka par dzelzceļu ekspluatācijas drošību un ar to saistītās bīstamības samazināšanu ir atbildīgi infrastruktūras pārvaldītāji un dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, tiem uzdodot ieviest bīstamības samazināšanai nepieciešamos pasākumus, vajadzības gadījumos tiem savstarpēji sadarbojoties, lai ieviestu valsts drošības noteikumus un standartus, un saskaņā ar šo direktīvu ieviestu drošības pārvaldības sistēmas.

Neskarot civiltiesisko atbildību saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktos noteiktajām prasībām, visi infrastruktūras pārvaldītāji un dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi ir atbildīgi par sistēmas savu daļu un tās ekspluatācijas drošību, tostarp arī par materiālu un pakalpojumu sagādi, tiešajiem lietotājiem, klientiem, iesaistītajiem darbiniekiem un trešām pusēm.

4.   Neskarot ražotāju, remontuzņēmumu, turētāj[u], pakalpojumu sniedzēju un iepirkuma piešķīrēja atbildību par piegādāto ritošo sastāvu, iekārtām, piederumiem un ierīcēm, tiem jāatbilst noteiktajām prasībām un noteiktajiem lietošanas nosacījumiem tā, lai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un/vai infrastruktūras pārvaldītāji tos varētu droši izmantot.”

32.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/49 14.a pantu:

“1.   Pirms katra transportlīdzekļa nodošanas ekspluatācijā vai izmantošanas tīklā tam nosaka par tā tehnisko apkopi atbildīgo struktūru un šo struktūru saskaņā ar Dzelzceļu savstarpējas izmantojamības direktīvas 33. pantu reģistrē VRR.

2.   Par tehnisko apkopi atbildīgā struktūra var būt dzelzceļa uzņēmums, infrastruktūras pārvaldītājs vai apsaimniekotājs.

3.   Neskarot 4. pantā minēto dzelzceļa uzņēmumu un infrastruktūras pārvaldītāju atbildību par vilciena drošu ekspluatāciju, par attiecīgajiem transportlīdzekļiem atbildīgā struktūra, izmantojot tehniskās apkopes sistēmu, nodrošina ritekļu drošu darbību. Šajā nolūkā par tehnisko apkopi atbildīgā struktūra nodrošina, ka transportlīdzekļus apsaimnieko atbilstīgi:

Par tehnisko apkopi atbildīgā struktūra apkopi veic vai nu pati, vai izmanto tehniskās apkopes darbnīcu pakalpojumus, par ko noslēgti attiecīgi līgumi.

[..]”

33.

2014. gada aprīlī OTIF ģenerālsekretārs paziņoja OTIF līgumslēdzējām pusēm priekšlikumus par COTIF grozījumiem, kuri iesniegti OTIF Revīzijas komitejai tās 25. sesijas laikā Bernē (Šveice) laikā no 2014. gada 25. līdz 27. jūnijam. Šie grozījumu priekšlikumi it īpaši attiecās uz B papildinājumu (CIM), D papildinājumu (CUV), kopā ar COTIF 12. pantu, un E papildinājumu (CUI). Francijas Republika un Vācijas Federatīvā Republika attiecīgi 2014. gada 25. aprīlī un 27. maijā nosūtīja priekšlikumus grozījumiem D papildinājumā (CUV), kuri arī tika iesniegti OTIF Revīzijas komitejai šīs pašas sesijas laikā.

34.

Komisija 2014. gada 26. maijā iesniedza darba dokumentu Padomes Sauszemes transporta jautājumu darba grupai, lai sagatavotos OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijai, attiecībā uz dažiem COTIF grozījumiem. 2014. gada 5. jūnijā tā nosūtīja Padomei priekšlikumu Padomes lēmumam par nostāju, kas Savienības vārdā jāieņem šajā OTIF Revīzijas komitejas sesijā (COM(2014) 338 final). Pabeidzot darbus Padomes sagatavošanas struktūrās, 2014. gada 24. jūnijā, pamatojoties uz LESD 91. pantu saistībā ar LESD 218. panta 9. punktu, Padomes Vispārējo lietu padome pieņēma Lēmumu 2014/699/ES ( 12 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

35.

Vācijas Federatīvā Republika balsoja pret minēto priekšlikumu un apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā sniedza šādu paziņojumu:

“Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka [Savienības] kompetencē nav pieņemt grozījumus attiecībā uz [COTIF] B papildinājumu (CIM vienveida noteikumi), D papildinājumu (CUV vienveida noteikumi) un E papildinājumu (CUI vienveida noteikumi), un tā uzskata, ka līdz ar to nav jākoordinē nostāja, kas [Savienībai] jāieņem OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā, kura notiks no 2014. gada 25. līdz 27. jūnijam. Līdz šim [Savienība] nav īstenojusi savu likumdošanas kompetenci ar transportu saistītās privāttiesību jomās, kuras reglamentē iepriekš minētie papildinājumi. Tādēļ dalībvalstis var turpināt īstenot savu kompetenci atbilstoši LESD 2. panta 2. punkta otrajam teikumam. Turklāt gadījumos, kad kompetence ir dalīta, [Pievienošanās nolīguma] 6. panta 2. punktā skaidri ir paredzēts, ka dalībvalstis neatkarīgi var turpināt īstenot savas balsošanas tiesības šajās jomās. Ar šo [Vācijas Federatīvā Republika] piesardzības labad paziņo, ka tā atsakās pieņemt to, ka Eiropas Komisija jebkādi īsteno tās balsošanas tiesības.”

36.

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 4.–6. un 9. apsvērumu:

[..]

37.

Apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka “nostāja, kas Savienības vārdā ir jāieņem saskaņā ar [COTIF] izveidotās Revīzijas komitejas 25. sesijā, atbilst šā lēmuma pielikumam”.

38.

Šī pielikuma 4. punkts par COTIF pamatteksta daļēju pārskatīšanu ir izteikts šādā redakcijā:

“[..]

Kompetence: dalīta.

Balsstiesību īstenošana: dalībvalstis.

Ieteicamā saskaņotā nostāja:

[..]

atbalstīt grozījumus 12. pantā (“Sprieduma izpildīšana. Pielikums”), jo ar tiem groza termina “valdītājs” definīciju, saskaņojot to ar Savienības tiesību aktiem;

[..].”

39.

Minētā pielikuma 5. punkts, kas attiecas uz B papildinājuma (CIM) daļēju pārskatīšanu, ir izteikts šādi:

“[..]

Kompetence: dalīta.

Balsstiesību īstenošana: Savienība attiecībā uz 6. un 6.a pantu; dalībvalstis attiecībā uz pārējiem pantiem.

Ieteicamā saskaņotā nostāja:

Grozījumi 6. pantā un 6.a pantā attiecas uz Savienības tiesību aktiem, jo pavadzīmes un tās pavaddokumentus izmanto muitas un sanitārajām, un fitosanitārajām procedūrām. Savienība atbalsta OTIF nodomu dot priekšroku elektroniskām pavadzīmēm. Tomēr patlaban šo grozījumu pieņemšana var radīt neparedzētas sekas. Pašreizējo vienkāršoto muitas tranzīta procedūru pārvadājumiem pa dzelzceļu ir iespējams veikt tikai ar papīra dokumentiem. Tāpēc, ja dzelzceļi izvēlēsies izmantot elektronisku pavadzīmi, tiem būs jāizmanto standarta tranzīta procedūra un Jaunā datorizētā tranzīta kontroles sistēma (NCTS).

Komisija ir sākusi veidot darba grupu, kura apspriedīs elektronisko pārvadājuma dokumentu izmantošanu tranzītam saskaņā ar [Regulu Nr. 952/2013]. [..] Minētās darba grupas ievirzes sanāksme notiks 2014. gada 4. un 5. jūnijā. Savienība atbalsta arī nodomu par pavaddokumentu iesniegšanu elektroniskā formātā. Tomēr pašreizējos Savienības tiesību aktos nav juridiska pamata dokumentus (piemēram, kopējo veterināro ievešanas dokumentu un kopējo ievešanas dokumentu), kas jāpievieno ražojumiem, uz kuriem attiecas sanitārās un fitosanitārās procedūras, iesniegt elektroniskā formātā, tāpēc tie ir jāsniedz papīra formātā. Komisija ir sagatavojusi regulas projektu, kurā paredzēta elektroniska sertifikācija, un regulas projekts pašlaik tiek apspriests Eiropas Parlamentā un Padomē. Minēto regulu (Oficiālās kontroles regula) ir plānots pieņemt līdz 2015. gada beigām/2016. gada sākumam; tomēr tās piemērošanai būs paredzēts pārejas laiks.

Tāpēc [Savienība] ierosina, ka šajā [Revīzijas komitejas (RK)] sanāksmē nebūtu jāpieņem lēmums par šo punktu, un tā mudina OTIF turpināt sadarboties ar Savienību šajā jautājumā, lai gaidāmajai CIM pārskatīšanai izstrādātu pārdomātu risinājumu, kas ideālā gadījumā būtu jāsinhronizē ar [Regulu Nr. 952/2013] un tās īstenošanas noteikumiem, kuriem jāstājas spēkā 2016. gada 1. maijā. Saskaņā ar [Regulas Nr. 952/2013] 278. pantu laikposmā no 2016. līdz 2020. gadam pakāpeniski var sākt izmantot dažas elektroniskās procedūras.

[..]”

40.

Šī paša pielikuma 7. punkts, kas attiecas uz D papildinājuma (CUV) daļēju pārskatīšanu, ir izteikts šādā redakcijā:

“[..]

Kompetence: dalīta.

Balsstiesību īstenošana: Savienība.

Ieteicamā Savienības nostāja: atbalstīt grozījumus 2. un 9. pantā, jo ar tiem tiek skaidrota valdītāja un par uzturēšanu atbildīgās struktūras loma atbilstoši Savienības tiesību aktiem ([Direktīvai 2008/110]). Tomēr attiecībā uz ierosināto grozījumu 7. pantā, ko iesniedza [Francijas Republika] attiecībā uz tās personas atbildību, kura nodrošinājusi transportlīdzekli pārvadājumiem, tāda kaitējuma gadījumā, kas radies transportlīdzekļa defekta dēļ, ir nepieciešams veikt sīkāku analīzi Savienībā, pirms tiek pieņemts lēmums OTIF. Tāpēc Savienība nav gatava šajā RK sanāksmē atbalstīt šo grozījumu priekšlikumu un ierosina lēmumu atlikt uz nākamo Ģenerālo asambleju, lai turpinātu izvērtēt šo jautājumu. Savienība ieņem tādu pašu nostāju, proti – atlikt lēmumu uz nākamo Ģenerālo asambleju, lai turpinātu izvērtēt šo jautājumu, pamatojoties uz Vācijas [Federatīvās Republikas] priekšlikumu par jaunu 1.a pantu, kas Savienības koordinācijas laikā iesniegts OTIF.

Ieteicamā Savienības papildu nostāja: dokumentā CR 25/7 ADD 1, 6. lappusē 8.a punkta beigās pievienot šādu tekstu: “Grozīt 9. panta punkta pirmo daļu, neietekmējot pašreizējo saistību sadali starp [par uzturēšanu atbildīgo struktūru] un transportlīdzekļa turētāju.”

41.

Apstrīdētā lēmuma 12. punktā, kas attiecas uz E papildinājuma (CUI) daļēju pārskatīšanu, ir noteikts šādi:

“[..]

Kompetence: dalīta.

Balsstiesību īstenošana: Savienība.

Ieteicamā saskaņotā nostāja: noraidīt grozījumus. Šie grozījumi, kurus ierosināja Starptautiskā Dzelzceļa transporta komiteja, ietver CUI darbības jomas paplašināšanu, iekļaujot tajā iekšzemes pārvadājumus, līgumiski saistošu vispārējo noteikumu ieviešanu un infrastruktūras pārvaldītāja atbildības palielināšanu attiecībā uz kaitējumu. Šos grozījumus būtu vērts apskatīt sīkāk, taču, tā kā tie pirms RK sanāksmes nav apspriesti nevienā no OTIF iekšējām diskusiju grupām, to ietekmi nav bijis iespējams pienācīgi novērtēt. Šķiet pāragri izdarīt grozījumus CUI (kas pašreiz ir saskaņā ar Savienības tiesību aktiem) šajā RK sanāksmē bez pienācīgas sagatavošanās.”

42.

OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā Komisija iesniedza tādu Savienības nostāju, kāda tā ir definēta apstrīdētā lēmuma pielikumā, savukārt Vācijas Federatīvā Republika atbalstīja autonomu nostāju attiecībā uz grozījumu priekšlikumiem COTIF 12. pantā un B papildinājumā (CIM), D papildinājumā (CUV) un E papildinājumā (CUI) (turpmāk tekstā kopā – “strīdīgie grozījumi”) un pieprasīja pati savu balsošanas tiesību īstenošanu šajos jautājumos. Vācijas Federatīvā Republika balsoja pret Savienības iesniegto nostāju saistībā ar grozījumiem, kuri ierosināti COTIF 12. pantā un D papildinājumā (CUV). Tā kā šie priekšlikumi ieguva nepieciešamo vairākumu, OTIF Revīzijas komiteja pieņēma attiecīgos grozījumus.

43.

Kopš tā laika Komisija ir nosūtījusi brīdinājuma vēstuli Vācijas Federatīvajai Republikai jautājumā par tās balsojumu OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā, kas bija pretrunā apstrīdētajam lēmumam.

44.

Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz strīdīgajiem grozījumiem, un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

45.

Padome lūdz Tiesu noraidīt prasību un – pakārtoti – paturēt spēkā tā sekas gadījumā, ja apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, un piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

46.

Francijas valdība un Apvienotās Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Karalistes valdība iestājās lietā Vācijas Federatīvās Republikas prasījumu atbalstam, savukārt Komisija iestājās lietā Padomes prasījumu atbalstam.

47.

Visi iepriekš minētie lietas dalībnieki, izņemot Apvienoto Karalisti, piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 25. oktobrī.

48.

Šīs lietas pamatā ir strīds starp Vācijas Federatīvo Republiku un Padomi attiecībā uz pēdējās minētās lēmumu par nostāju, kas Savienības vārdā jāieņem OTIF Revīzijas komitejas sesijā par dažiem grozījumiem COTIF un tās papildinājumos.

49.

Vācijas Federatīvā Republika izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais pamats attiecas uz kompetences piešķiršanas principa pārkāpumu Savienības kompetences neesamības dēļ, otrais pamats ir saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un trešais pamats attiecas uz lojālas sadarbības principa saistībā ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā pārkāpumu.

50.

Šos trīs pamatus es analizēšu tādā secībā, kādā tos ir izvirzījusi Vācijas Federatīvā Republika.

51.

Savā pirmajā pamatā Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka Savienības kompetencē nebija saskaņā ar LESD 91. pantu un 218. panta 9. punktu noteikt nostāju, kas Savienībai jāieņem OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā attiecībā uz grozījumiem, kuri ierosināti B papildinājumā (CIM), D papildinājumā (CUV) un E papildinājumā (CUI).

52.

Ar COTIF 13. panta 1. paragrāfa c) punktu ir izveidota Revīzijas komiteja, kas atbilstoši COTIF 33. panta 4. paragrāfam var lemt par priekšlikumiem grozīt to vai tās papildinājumus ( 13 ).

53.

Šajā lietā aplūkotie grozījumi ir iekļauti sarakstā, kas ir ietverts COTIF 33. pantā.

54.

LESD 218. pantā tiek reglamentēta Savienības nolīguma ar trešajām valstīm vai starptautiskām organizācijām sarunu un noslēgšanas procedūra. Šajā procedūrā tieši Padome kā iestāde, kas pārstāv dalībvalstu intereses, ir galvenā lēmumu pieņemšanas struktūra. Šajā nolūkā saskaņā ar LESD 218. panta 2. punktu tā atļauj sākt sarunas (parasti sarunas risina Komisija) ( 14 ), pieņem sarunu norādes ( 15 ), atļauj nolīgumu parakstīšanu ( 16 ) un noslēdz nolīgumus ( 17 ). Šajā pantā ir paredzēta arī Eiropas Parlamenta līdzdalības pakāpe neatkarīgi no tā, vai runa ir par piekrišanu izsmeļoši uzskaitītajos gadījumos ( 18 ) vai arī citādi – par apspriešanos ( 19 ). Pārējos gadījumos Parlamentu informē visos procedūras posmos ( 20 ). Padome, īstenojot šo procedūru, pieņem lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu ( 21 ), izņemot skaidri precizētas situācijas ( 22 ).

55.

Attiecībā uz nolīguma grozīšanu pastāv formu paralēlisma vispārējs noteikums, jo nolīguma grozīšanas procedūra ir tāda pati kā nolīguma noslēgšanas procedūra ( 23 ).

56.

Tomēr LESD 218. panta 9. punktā kā izņēmums no šī vispārējā noteikuma ir paredzēta vienkāršota procedūra ( 24 ). Saskaņā ar šo tiesību normu, kas LESD iekļauta ar Amsterdamas līgumu ( 25 ) un kas grozīta ar Nicas līgumu ( 26 ), Padome pēc Komisijas priekšlikuma pieņem lēmumu, ar ko nosaka nostāju, kura Savienības vārdā jāapstiprina kādā ar nolīgumu izveidotā struktūrā, ja šāda struktūra ir tiesīga pieņemt lēmumus ar juridiskām sekām, izņemot lēmumus, kas papildina vai groza attiecīgajā nolīgumā noteikto iestāžu sistēmu ( 27 ).

57.

Galu galā jānorāda, ka attiecībā uz nolīguma grozīšanu LESD 218. panta 7. punkts ( 28 ) ir atkāpe no LESD 218. panta 9. punkta. Šī pirmā tiesību norma veido tādu kā vienkāršotu procedūru attiecībā pret vienkāršotu procedūru ( 29 ), tomēr šī tiesību norma nav piemērojama šajā lietā.

58.

Šajā gadījumā Padome pēc Komisijas priekšlikuma pieņēma lēmumu par nostāju, kas Savienības vārdā ir jāieņem Revīzijas komitejā (proti, COTIF izveidotā struktūrā). Šī struktūra ir tiesīga pieņemt lēmumus ar juridiskām sekām, jo to mērķis ir grozīt COTIF un tās pielikumus. Turklāt, kā būs detalizēti redzams turpmāk, paredzētie grozījumi neietekmē COTIF noteikto iestāžu sistēmu ( 30 ). Tādējādi tie ietilpst LESD 218. panta 9. punkta piemērošanas jomā.

59.

Tātad šī lieta pilnībā iekļaujas šīs tiesību normas piemērošanā. Es pat teiktu, ka tā veido vienu no “standarta situācijām”, kuras ir paredzētas saistībā ar vienkāršotu procedūru, kas ieviesta ar šo tiesību normu ( 31 ).

60.

Protams, attiecībā uz jebkādu nolīguma grozīšanu, ievērojot LESD 218. panta 9. punktā paredzēto procedūru, tiek iepriekš pieņemts, ka pastāv Savienības kompetence.

61.

Tas man liek aplūkot kompetenču sistēmu, kas ir izveidota ar Līgumiem ( 32 ).

62.

Saskaņā ar LES 5. panta 1. punkta pirmo teikumu Savienības kompetenču robežas nosaka kompetences piešķiršanas princips. Saskaņā ar LES 5. panta 2. punktu Savienība darbojas tikai to kompetenču robežās, ko tai Līgumos piešķīrušas dalībvalstis, lai sasniegtu tajos paredzētos mērķus. Kompetence, kas Līgumos nav piešķirta Savienībai, paliek dalībvalstīm ( 33 ).

63.

Kompetences piešķiršanas princips attiecas gan uz iekšējo kompetenci, gan uz ārējo kompetenci.

64.

Ar LESD tiek piešķirtas kompetences Savienībai. Šajā ziņā minētajā Līgumā ir ietverti dažādi juridiskie pamati, pilnvarojot Savienību darboties, piemēram, LESD 91. pants – transporta jomā, pie kura es vēl atgriezīšos.

65.

Konkrētāk, attiecībā uz ārējo kompetenci, proti, Savienības (kurai ir tiesībspēja saskaņā ar LESD 335. pantu) spēju noslēgt nolīgumus ar trešajām valstīm vai starptautiskām organizācijām, Lisabonas līgumā pirmo reizi Savienības vēsturē ( 34 ) kopsavilkuma veidā ir precizēti ( 35 ) gadījumi, kuros Savienībai ir šāda kompetence. LESD 216. panta 1. punktā Savienībai ir paredzēta ārējā kompetence četros gadījumos, kuriem ir veltīts daudz Tiesas judikatūras par ārējo kompetenci ( 36 ).

66.

Saskaņā ar LESD 216. panta 1. punktu Savienība var slēgt nolīgumu ar vienu vai vairākām trešajām valstīm vai starptautiskām organizācijām, pirmkārt, ja tas ir paredzēts Līgumos ( 37 ), otrkārt ( 38 ), ja šāda nolīguma noslēgšana ir nepieciešama, lai saskaņā ar Savienības politiku sasniegtu kādu no Līgumos izvirzītajiem mērķiem ( 39 ), treškārt, ja tas ir noteikts saistošā Savienības tiesību aktā ( 40 ), vai, ceturtkārt, tas varētu ietekmēt kopējos noteikumus vai mainīt to saturu ( 41 ).

67.

Jau šajā stadijā jānorāda, ka otrais un ceturtais gadījums veido kompetences, kuras pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā bieži vien tika sauktas par “netiešām kompetencēm”.

68.

LESD 216. panta 1. punktā nekas nav minēts par jautājumu, vai ārējā kompetence ir ekskluzīva vai dalīta, un tas ir pamatoti. Pie šī jautājuma atgriezīšos vēlāk.

69.

Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Savienības kompetences kategorijas un jomas ir detalizēti izskaidrotas LESD I daļas “Principi” I sadaļā (“Savienības kompetences kategorijas un jomas”).

70.

Vispirms saskaņā ar LESD 2. panta 1. punktu, ja Līgumos Savienībai ir piešķirta ekskluzīva kompetence kādā konkrētā jomā, tad veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus aktus drīkst tikai Savienība. Savukārt saskaņā ar LESD 2. panta 2. punktu, ja kādā konkrētā jomā Līgumos Savienībai ir piešķirta kompetence, kas ir kopīga ar dalībvalstīm, Savienība un dalībvalstis drīkst veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus aktus šajā jomā.

71.

Šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir ietverts pirmtiesību princips, konkretizējot, ka dalībvalstis īsteno savu kompetenci tiktāl, ciktāl Savienība nav īstenojusi savu kompetenci, un tās no jauna īsteno savu kompetenci tiktāl, ciktāl Savienība ir pārtraukusi īstenot savu kompetenci.

72.

Šis princips attiecas gan uz ārējām kompetencēm, gan uz iekšējām kompetencēm ( 42 ).

73.

Tālāk LESD 3.–6. pantā ir noteikti dažādi kompetenču veidi, kas ir Savienībai atkarībā no tās darbības jomām. LESD 3. pantā, pie kura detalizēta izklāsta es atgriezīšos vēlāk, tiek aplūkotas ekskluzīvās kompetences, LESD 4. pantā ir paredzēts, ka dalīta kompetence ir “aizmuguriska” kompetence ( 43 ), un ir precizētas galvenās jomas, uz kurām attiecas Savienības un dalībvalstu dalītā kompetence ( 44 ) (tajā skaidri ir norādīts transports) ( 45 ), LESD 5. pantā tiek aplūkota ekonomikas politikas saskaņošana Savienībā un LESD 6. pantā ir noteikts, ka Savienības kompetencē ir “veikt darbības, lai atbalstītu, koordinētu vai papildinātu dalībvalstu darbības” noteiktās jomās, piemēram, cilvēku veselības aizsardzība un uzlabošana un rūpniecība.

74.

Atgriezīšos pie LESD 3. panta. Šajā tiesību normā izsmeļoši ir noteiktas jomas, kurās Savienībai ir ekskluzīva kompetence. Tā 1. punktā ir uzskaitītas jomas, kurās Savienībai ir (skaidra) ekskluzīva kompetence, proti, muitas savienība, iekšējā tirgus darbībai nepieciešamo konkurences noteikumu izveidošana, monetārā politika attiecībā uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, jūras bioloģisko resursu saglabāšana saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku un kopējā tirdzniecības politika.

75.

LESD 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Savienības ekskluzīvā kompetencē ir arī noslēgt starptautisku līgumu, pirmkārt, ja tā slēgšana ir paredzēta Savienības leģislatīvajā aktā, otrkārt, ja tas ir nepieciešams, lai ļautu Savienībai īstenot tās iekšējo kompetenci, vai, treškārt, tiktāl, ciktāl līguma slēgšana ietekmē Savienības kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu. Ir jāuzsver, ka pretēji LESD 3. panta 1. punktam šīs tiesību normas 2. punkts, atsaucoties uz “starptautiska līguma slēgšanu”, attiecas vienīgi uz Savienības ārējām kompetencēm.

76.

Savukārt, ja Savienībai ir dalīta kompetence, tai pašai un dalībvalstīm ir iespēja rīkoties.

77.

Tomēr, tiklīdz, kā un ciktāl Savienība ir īstenojusi savu dalīto ārējo kompetenci, dalībvalstis vairs nedrīkst rīkoties ( 46 ). Dalībvalstis īsteno savu kompetenci tikai tiktāl, ciktāl Savienība nav īstenojusi savu kompetenci ( 47 ). Ja Savienība īsteno savu dalīto ārējo kompetenci, tā rīkojas viena ( 48 ). Tādējādi Savienības dalītās kompetences īstenošana ietver ekskluzivitātes elementu, jo dalībvalstis vairs nevar rīkoties. Šādā situācijā ir piemērojams pirmtiesību princips, kurš ir paredzēts LESD 2. panta 2. punktā ( 49 ).

78.

Jautājums par brīdi un veidu, kādā Savienība īsteno šo kompetenci, būtībā ir politisks jautājums ( 50 ), ko ierobežo LESD 218. pantā minētā procedūra ( 51 ).

79.

Ir jāuzsver atšķirība starp ekskluzīvo kompetenci LESD 3. panta izpratnē un dalīto kompetenci, ko Savienība ir nolēmusi īstenot. Tādējādi saskaņā ar LESD 2. panta 2. punkta trešo teikumu dalībvalstis atkal īsteno savu kompetenci tiktāl, ciktāl Savienība ir pārtraukusi īstenot savu kompetenci. Šī tiesību norma attiecas vienīgi uz dalīto kompetenci.

80.

Līdz ar to attiecībā uz saistību starp LESD 216. panta 1. punktu un 3. panta 2. punktu ir jānorāda, ka pirmajā tiesību normā tiek aplūkota ārējās kompetences esamība, savukārt otrajā tiesību normā tiek izskatīts jautājums, vai šāda ārējā kompetence (kas pastāv saskaņā ar LESD 216. panta 1. punktu) ir vai nav ekskluzīva ( 52 ).

81.

Manuprāt, tas skaidri izriet no abu šo tiesību normu formulējuma, kā arī no to attiecīgajām vietām LESD. No tā arī izriet, ka LESD 216. panta 1. punkta formulējums – tātad arī tā piemērošanas joma – ir plašāks nekā LESD 3. panta 2. punkta formulējums. Tikai daļa no LESD 216. panta 1. punktā minētajām kompetencēm ir ekskluzīvas kompetences saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu ( 53 ).

82.

Tādēļ vispirms ir jānosaka, vai Savienībai ir kompetence saskaņā ar LESD 216. panta 1. punktu, vajadzības gadījumā aplūkojot to kopsakarā ar citām LESD tiesību normām, pirms pievēršanās jautājumam par šīs kompetences raksturu, it īpaši tam, vai tā ir ekskluzīva saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu vai arī tikai dalīta. Tiesa piemēro šo pašu pieeju ( 54 ).

83.

Ir jāuzsver, ka jautājums par kompetenci – ekskluzīvu vai dalītu – ir jānodala no jautājuma par jauktu nolīgumu, proti, nolīgumu ar vienu vai vairākām trešajām valstīm vai starptautisku organizāciju, kura dalībnieces vienlaikus ir gan Savienība, gan dalībvalstis.

84.

Proti, kā to norādījis ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl] savos secinājumos saistībā ar Atzinumu 3/15 ( 55 ), “izvēle starp jauktu nolīgumu vai tikai Savienības nolīgumu gadījumos, kad tā priekšmets ietilpst dalītās [..] kompetences jomā, parasti ir Savienības likumdevēja rīcības [novērtējuma] brīvības ziņā”.

85.

Jaukta nolīguma noslēgšana Savienības tiesībās tiek pieprasīta vienīgi gadījumā, ja viena daļa no šī nolīguma ietilpst Savienības kompetencē un otra daļa ietilpst dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē un nevienai no šīm daļām nav papildu rakstura attiecībā pret otru ( 56 ).

86.

Ievērojot šo pašu domu gaitu, grozījumiem tādā jauktā nolīgumā kā šajā lietā tiek piemērots tas pats princips. Ja, piemēram, dalītu kompetenču jomā Savienība izlemtu īstenot savu kompetenci saistībā ar šādiem grozījumiem, tad nevis vairs dalībvalstis, bet gan Savienība būtu tā, kas pieņemtu lēmumu.

87.

Nolīgums starp Savienību un OTIF par pievienošanos atspoguļo šo realitāti. Saskaņā ar šī nolīguma 6. panta 2. punktu, pieņemot lēmumus jautājumos, kuros Savienībai un tās dalībvalstīm ir dalīta kompetence, balso vai nu Savienība, vai tās dalībvalstis. Līdz ar to, tiklīdz Savienība ir izlēmusi īstenot savu dalīto ārējo kompetenci, tieši tikai tā viena pati balso OTIF.

88.

Lietas dalībnieki neapstrīd to, ka saskaņā ar LESD 4. panta 2. punkta g) apakšpunktu attiecībā uz pasākumiem, kuri ir saistīti ar transporta politiku Savienības iekšienē, kompetence tiek dalīta starp Savienību un dalībvalstīm un ka dalītas kompetences gadījumā no LESD 2. panta 2. punkta izriet, ka gan Savienība, gan dalībvalstis var veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus aktus un ka dalībvalstis īsteno savu kompetenci tikai, ciktāl Savienība nav īstenojusi savu kompetenci.

89.

Turklāt lietas dalībnieki ir vienisprātis ( 57 ) par to, ka, no vienas puses, pamatojoties uz LESD 91. panta 1. punktu, Savienībai ir iekšējā kompetence, lai attiecībā uz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem pieņemtu tiesību normas ar transportu saistītu privāttiesību jomās, proti, kravu pārvadājumu (privāto) tiesību jomā, līgumtiesību saistībā ar fraktēšanu vai līgumtiesību par transportlīdzekļa nodošanu lietošanā jomā, kā arī līgumtiesību saistībā ar infrastruktūras izmantošanu jomā, un ka, no otras puses, Savienība vēl nav izmantojusi šo kompetenci.

90.

Savādi, ka Padome apstrīdētā lēmuma apstrīdētajos punktos norāda, ka runa ir par dalītu kompetenci, lai gan savā iebildumu rakstā tā norāda, ka Savienībai ir ekskluzīva kompetence.

91.

Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka ārējā aspektā uz transporta politiku attiecas Savienības un dalībvalstu dalītā kompetence, izņemot LESD 3. panta 2. punktā minētos gadījumus, kuros Savienības ārējā kompetence esot ekskluzīva.

92.

Lai pārliecinātos, ka Savienības kompetencē atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam ir pieņemt lēmumu, ar kuru tiek noteikta nostāja, kas Savienības vārdā ir jāapstiprina starptautiskā struktūrā, ja šādas struktūras pieņemtais tiesību akts attiecas uz jaukta nolīguma noteikumu grozīšanu, pēc Vācijas Federatīvās Republikas domām, esot jāpārbauda, vai grozījumi attiecas uz nolīguma noteikumiem, kuri ietilpst Savienības kompetencē. Ja šāda kompetence nepastāv, neviens lēmums, ar kuru tiek noteikta Savienības nostāja, nevar tikt pieņemts. Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka šīs pārbaudes mērķiem ir svarīgi noskaidrot, vai attiecīgās starptautiskās struktūras lēmumam ir tieša ietekme uz Savienības acquis un vai tādējādi pastāv kopīgi noteikumi, kuriem šis lēmums var kaitēt vai kuru darbības joma var tikt mainīta attiecīgā lēmuma dēļ. Šāda riska esamība, pēc Vācijas Federatīvās Republikas domām, nozīmē, ka starptautiska nolīguma noteikumu grozījumi ietilpst jomā, kurā Savienība jau ir pieņēmusi kopīgus noteikumus. Šajā ziņā Vācijas Federatīvā Republika atsaucas uz lietu, kurā tika pasludināts spriedums AETR ( 58 ).

93.

Padome, kuru atbalsta Komisija, norāda, ka Savienības darbība ārējā aspektā neaprobežojas ar jautājumiem, uz kuriem jau attiecas Savienības iekšējās tiesību normas. Tā norāda, ka Savienība arī var rīkoties ārējā aspektā, ja Savienības līmenī attiecīgajos jautājumos tiesiskais regulējums vēl nav pieņemts vai ir tikai ļoti daļēji pieņemts un līdz ar to nevar tikt ietekmēts. Tā uzskata, ka starptautisku nolīgumu varētu noslēgt Savienība viena pati, ārējā aspektā izmantojot “iespējamo” kompetenci.

94.

Atšķirībā no Vācijas Federatīvās Republikas Padome uzskata, ka jomā, uz kuru attiecas dalīta kompetence, nostāja, kas Savienības vārdā jāieņem ar starptautisku nolīgumu izveidotā struktūrā, var tikt noteikta, izmantojot lēmumu, kurš pieņemts atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam, ja šāda nostāja kalpo Savienības interesēm, pat ja nepastāv kopīgi noteikumi par attiecīgo jautājumu. Šādā gadījumā runa esot par dalītas ārējās kompetences īstenošanu, kura atbilstoši LES un LESD ( 59 ) pievienotajam Protokolam (Nr. 25) par kopīgas kompetences īstenošanu attiecas tikai uz specifiskiem jautājumiem, kuri noteikti Savienības tiesību aktā.

95.

Šajā lietā Savienība esot izvēlējusies īstenot savu ārējo kompetenci transporta jomā, lai kļūtu par COTIF līgumslēdzēju pusi, precizējot savas kompetences apjomu un būtību jautājumos, par kuriem tā ir uzņēmusies kompetenci, kā to apstiprinot atsauce uz LESD 91. pantu Lēmuma 2013/103 preambulas pirmajā apsvērumā un šim lēmumam pievienotais paziņojums par Savienības kompetenci. Šis paziņojums, kas varētu liecināt par to, ka dalīto kompetenču nodošana ir pakārtota Savienības tiesību normu esamībai, patiesībā neizslēdzot iespēju, ka ir iespējama jauna dalīto kompetenču nodošana COTIF ietvaros.

96.

Vispirms ir jāanalizē, vai šajā gadījumā Savienībai bija ārējā kompetence saskaņā ar LESD 216. panta 1. punktu.

97.

Kā jau esmu norādījis, LESD 216. panta 1. punktā paredzētajā otrajā gadījumā Savienība tiek pilnvarota slēgt nolīgumu ar vienu vai vairākām trešajām valstīm vai starptautiskām organizācijām, ja šāda nolīguma noslēgšana “ir nepieciešama, lai saskaņā ar Savienības politiku sasniegtu kādu no Līgumos izvirzītajiem mērķiem”.

98.

Šajā gadījumā aplūkotā konvencija tiešām ir saistīta ar Savienības politiku ( 60 ), jo uz transportu attiecas LESD trešās daļas VI sadaļa. Saskaņā ar LESD 90. pantu jomās, uz ko attiecas šī sadaļa, Līgumu mērķus īsteno ar kopējo transporta politiku. Precīzāk, no LESD 91. panta 1. punkta izriet, ka Savienībai ir (iekšējā) kompetence, lai noteiktu šo transporta politiku. Turklāt saskaņā ar LESD 100. panta 1. punktu VI sadaļas tiesību normas inter alia attiecas uz dzelzceļa pārvadājumiem.

99.

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka LESD 91. panta 1. punktā un 80. panta 1. punktā ir paredzētas Savienības rīcības pilnvaras transporta jomā ( 61 ).

100.

Plašākā nozīmē transporta politika ir cieši saistīta ar iekšējā tirgus politiku. Transporta politika ne tikai tiešā veidā veicina iekšējā tirgus politikas pilnveidošanu, bet arī pašā LESD ir paredzēts, ka atsevišķi ar transportu saistīti aspekti kā tādi veido pakalpojumu īpašu kategoriju ( 62 ).

101.

Attiecībā uz nepieciešamības kritēriju, kas minēts LESD 216. panta 1. punktā minētajā otrajā gadījumā ( 63 ), manuprāt, tas būtu jāinterpretē plaši ( 64 ). Kompetentajām politiskajām iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība šajā ziņā. Nepieciešamības kritērijs varētu arī tikt uzskatīts par vienkāršu subsidiaritātes principa ( 65 ) un samērīguma principa ( 66 ) deklaratīvu apstiprinājumu.

102.

Katrā ziņā saskaņā ar manu izpratni par LESD 216. panta 1. punktā minēto otro gadījumu nepieciešamības kritērijs ir kritērijs, kas vispirms ir domāts tam, lai izslēgtu Savienības ārējo kompetenci gadījumos, kad Savienības ārējā darbība neļauj sasniegt LESD mērķus.

103.

Šajā lietā tas tā nav. Proti, strīdīgie grozījumi iekļaujas LESD ar transporta politiku saistīto mērķu īstenošanā.

104.

Tagad rodas jautājums par to, vai Savienībai ir ārējā kompetence, jo ir izpildītas LESD 216. panta 1. punktā minētā otrā gadījuma prasības, un vai ir jābūt izpildītām vēl citām prasībām. Vai tad Savienībai būtu ārējā kompetence, nepieprasot iepriekšēja iekšējā tiesiskā regulējuma esamību?

105.

Manuprāt, atbilde ir apstiprinoša.

106.

LESD 216. panta 1. punktā minētā otrā gadījuma formulējums, kurš pārsteidzoši atgādina LESD 352. panta 1. punkta formulējumu ( 67 ), ko var izskaidrot ar to, ka Tiesas judikatūra pirms Lisabonas līguma pieņemšanas ir “zināmā nozīmē [..] pārņēmusi [Savienības] ārējo kompetenču jomā loģiku, kas ir pamatā [LESD 352.] pantam” ( 68 ), ir skaidrs un nerada nekādas šaubas. Šī tiesību norma atsaucas uz Līgumos izvirzītajiem mērķiem Savienības politikas ietvaros ( 69 ). Nekāds iepriekšējs iekšējais tiesiskais regulējums netiek pieprasīts. LESD noteikumos tikai ārējās kompetences (noteikta saskaņā ar LESD 216. panta 1. punktu) kvalificēšanas stadijā parādās jautājums par iekšējo regulējumu, kas tiek iztirzāts saistībā ar LESD 3. panta 2. punktā minēto otro gadījumu ( 70 ), un pat tad iepriekšējs iekšējais tiesiskais regulējums netiek prasīts ( 71 ).

107.

Turklāt neviena prasība par iepriekšēju iekšējo regulējumu neizriet no Tiesas judikatūras. Katru reizi, kad ir ticis izvirzīts jautājums par iepriekšēju iekšējo regulējumu, bija jānosaka nevis ārējās kompetences esamība, bet gan tas, vai ārējā kompetence ir vai nav kvalificējama kā ekskluzīva ārējā kompetence ( 72 ).

108.

Turklāt no sprieduma Kramer u.c. ( 73 ) izriet, ka vienkāršas iekšējās kompetences esamība ietver ārējo kompetenci, pat ja iekšējie pasākumi (vēl) nav tikuši pieņemti ( 74 ).

109.

Atzinumā 2/00 ( 75 ) Tiesa ir lēmusi par atbilstoša juridiskā pamata izvēli tiesību aktam, ar kuru Padome ierosināja noslēgt Kartahenas protokolu par biotehnoloģisko risku novēršanu. Šis jautājums nošķīra Komisiju, no vienas puses, un Padomi un dalībvalstis, no otras puses. Pēc Komisijas uzskata, uz šo protokolu galvenokārt attiecās kopējās tirdzniecības politikas piemērošanas joma atbilstoši LESD 207. pantam, proti, Savienības ekskluzīvā ārējā kompetence, savukārt, pēc Padomes un dalībvalstu uzskata, uz to attiecās vides politika atbilstoši LESD 192. panta 1. punktam, proti, (arī) ārējā kompetence, taču dalītā kompetence.

110.

Pēc Tiesas domām, Kartahenas protokola noslēgšanai Savienības vārdā bija jābūt pamatotai ar vienu juridisko pamatu, kas ir specifisks vides politikai, proti, LESD 192. panta 1. punktu ( 76 ). Turklāt, Tiesa piebilda, atsaucoties uz spriedumu AETR ( 77 ), ka “vēl ir jāpārbauda, vai [Savienībai] saskaņā ar [LESD 192.] pantu piemīt ekskluzīva kompetence [ ( 78 )] parakstīt Protokolu, jo pastāv sekundārie tiesību akti, kas pieņemti [Savienības] ietvaros un attiecas uz bioloģisko drošību, bet tos var iespaidot dalībvalstu piedalīšanās Protokola noslēgšanas procesā” ( 79 ). Tiesa ir uzskatījusi, ka šajā gadījumā iekšējā līmenī veikta saskaņošana Protokola piemērošanas jomā katrā ziņā attiecas tikai uz mazu daļu no šīs jomas un ka Savienībai un tās dalībvalstīm bija dalīta kompetence parakstīt Protokolu ( 80 ).

111.

Tādējādi pirms pievēršanās jautājumam par kompetences ekskluzivitāti Tiesa vispirms ir konstatējusi kompetences esamību. Tikai otrajā posmā tā ir izvērtējusi atvasināto tiesību aktu esamību. Tādējādi no Atzinuma 2/00 ( 81 ) izriet, ka dalītas ārējās kompetences esamība nav atkarīga no atvasināto tiesību aktu esamības un līdz ar to no iekšējās kompetences īstenošanas.

112.

Tālāk, no lietām, kurās tika pasludināti spriedumi Komisija/Francija ( 82 ) un Komisija/Īrija ( 83 ), izriet, ka Savienība var slēgt starptautiskus nolīgumus, pat ja Savienības līmenī šajos īpašajos jautājumos, par ko ir šie līgumi, tiesiskais regulējums vēl nav pieņemts vai ir tikai ļoti daļēji pieņemts un līdz ar to nevar tikt ietekmēts.

113.

Šīs trīs lietas ( 84 ) attiecās uz Savienības ārējo kompetenci vides jomā, proti, kompetenci, kas ir dalīta. Pretēji Vācijas Federatīvās Republikas apgalvotajam, šo konstatējumu nemaina fakts, ka runa bija par tiešu ārēju kompetenci, pamatojoties uz LESD 192. pantu un 191. panta 1. punktu ( 85 ), nevis saskaņā ar LESD 91. pantu, aplūkojot to kopsakarā ar LESD 216. panta 1. punktā minēto otro gadījumu, netiešo ārējo kompetenci. Netiešā kompetence nav mazāk vērā ņemama kā tiešā kompetence.

114.

Turklāt es labi apzinos, ka to lietu konteksti, kurās tika pasludināti minētie spriedumi Komisija/Francija un Komisija/Īrija, atšķīrās no izskatāmās lietas konteksta, jo Tiesa vispirms pārbaudīja savu pašas kompetenci interpretēt jaukta nolīguma noteikumus un izskatīt lietu par šo noteikumu ievērošanu. Tomēr tas nekādi nemaina konstatējumus, kurus Tiesa ir izteikusi šajās lietās. Konteksts var atšķirties, bet tiesības paliek tās pašas. Šajās abās lietās tika aplūkota Savienības ārējā kompetence vides jomā, proti, kompetence, kas principā ir dalīta.

115.

Tādējādi Tiesas konstatējumi lietās Komisija/Francija un Komisija/Īrija ir pārņemami izskatāmajā lietā ( 86 ).

116.

LESD 216. panta 1. punktā minētā otrā gadījuma interpretācija, kuru es piedāvāju, nenozīmē, ka Savienības politiskajām iestādēm ir neierobežota novērtējuma brīvība.

117.

Pirmkārt, tām ir noteikts pienākums norādīt pamatojumu saskaņā ar LESD 296. panta 2. punktu. Šo jautājumu es sīkāk iztirzāšu saistībā ar Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītā otrā pamata izvērtēšanu.

118.

Otrkārt, ja šīs iestādes īsteno dalīto kompetenci, tām ir jāievēro subsidiaritātes princips, kas ir nostiprināts LES 5. panta 3. punktā. Šis princips attiecas uz jebkādas dalītās kompetences īstenošanu neatkarīgi no tā, vai tā ir iekšējā vai ārējā kompetence ( 87 ).

119.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Savienībai ir ārējā kompetence saskaņā ar LESD 91. pantu, skatot to kopsakarā ar 216. panta 1. punktā minēto otro gadījumu. Iepriekš esmu konstatējis, ka aplūkotie pasākumi iekļaujas Līgumos izvirzīto mērķu sasniegšanā saskaņā ar Savienības politiku. Padome ir īstenojusi šo kompetenci. No tā izriet, ka atbilstoši LESD 2. panta 2. punkta otrajam teikumam Vācijas Federatīvā Republika vairs nevar īstenot savu dalīto kompetenci.

120.

Līdz ar to Padome nav pārkāpusi kompetences piešķiršanas principu, kas ietverts LES 5. panta 2. punktā, un tādēļ pirmais pamats ir jānoraida.

121.

Pirmā pamata izskatīšanai šeit būtu jābeidzas, ņemot vērā, ka es ierosinu to noraidīt. Tomēr es turpināšu savu analīzi iespējamam gadījumam, ja Tiesa vēlētos arī analīzi jautājumā par to, vai šajā gadījumā Savienībai bija arī ekskluzīvā ārējā kompetence.

122.

Ir jāizvērtē, vai Savienībai ir ekskluzīvā ārējā kompetence saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu.

123.

Tā kā nepastāv atbilstošs noteikums Savienības leģislatīvajā aktā, LESD 3. panta 2. punktā minētais pirmais gadījums ir tiešā veidā jānoraida.

124.

Tas pats attiecas arī uz šajā pantā paredzēto otro gadījumu, kas, manuprāt, nav piemērojams, jo no lietas materiāliem nekādi neizriet, ka Padomes veiktā lēmuma pieņemšana ir “nepieciešama, lai [..] ļautu Savienībai īstenot tās iekšējo kompetenci”. Tādējādi šajā lietā runa nav par “Atzinumā 1/76 ( 88 ) aplūkoto gadījumu”.

125.

Tātad atliek LESD 3. panta 2. punktā minētais trešais gadījums.

126.

Jautājums, kas rodas, ir šāds: kā ir jāinterpretē jēdzieni “ciktāl tā [proti, starptautiska līguma slēgšana] ietekmē kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu”, kuri ir ietverti LESD 3. panta 2. punktā?

127.

Šie jēdzieni atbilst jēdzieniem, ar ko Tiesa sprieduma AETR ( 89 ) 22. punktā ir definējusi starptautisko saistību raksturu, kuras dalībvalstīm ir aizliegts uzņemties ārpus Savienības iestāžu sistēmas, ja LESD mērķu īstenošanai ir pieņemti Savienības kopīgie noteikumi ( 90 ). Līdz ar to šie jēdzieni ir jāinterpretē, ņemot vērā ar tiem saistītos precizējumus, ko Tiesa ir sniegusi minētajā spriedumā AETR un tās attīstītajā judikatūrā pēc šī sprieduma ( 91 ).

128.

Tātad kā ir jāinterpretē jēdzieni “ietekmē [..] kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu”?

129.

LESD 3. panta 2. punkta formulējums nozīmē to, ka jomai, uz ko attiecas starptautiskais nolīgums, jau ir jābūt reglamentētai Savienības tiesībās. Ja šādi noteikumi nepastāv, ir grūti iedomāties, kā šāda nolīguma noslēgšana varētu ietekmēt vai izmainīt šo noteikumu piemērošanas jomu ( 92 ). “Kopīgi noteikumi” šīs tiesību normas izpratnē, manuprāt, noteikti ir Savienības atvasināto tiesību normas, nevis arī Līgumu noteikumi, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šo jēdzienu mērķis ir vispārīgā veidā kodificēt no sprieduma AETR izrietošo judikatūru ( 93 ).

130.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pastāv risks, ka starptautiskās saistības var kaitēt Savienības kopīgiem noteikumiem vai mainīt to darbības jomu, kas var attaisnot Savienības ekskluzīvo ārējo kompetenci, ja šie noteikumi ir piemērojami šīm saistībām ( 94 ). Šāda riska konstatējums nenozīmē, ka jābūt pilnīgai saskaņai starp to jomu, uz kuru attiecas starptautiskās saistības, un to, kura regulēta Savienības tiesiskajā regulējumā ( 95 ). Tādas saistības var ietekmēt vai mainīt kopīgo noteikumu piemērošanas jomu arī tad, ja šīs saistības ietilpst jomā, kura lielākoties jau tiek regulēta ar šiem noteikumiem ( 96 ).

131.

Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka Savienības kompetences esamībai, kas turklāt ir ekskluzīva, ir jābūt pamatotai ar secinājumiem, kas izdarīti, visaptveroši un konkrēti analizējot saistību, kura pastāv starp paredzēto starptautisko nolīgumu un spēkā esošiem Savienības tiesību aktiem. Šajā analīzē ir jāņem vērā jomas, uz kurām attiecas gan Savienības tiesību normas, gan paredzētā nolīguma noteikumi, to paredzamā attīstība, kā arī šo normu un noteikumu raksturs un saturs, lai pārliecinātos, vai šis nolīgums nevar apdraudēt Savienības tiesību normu vienveidīgu un saskaņotu piemērošanu un ar tiem izveidotās sistēmas pienācīgu darbību ( 97 ).

132.

Šī lieta ir jāanalizē, ņemot vērā šos elementus.

133.

Strīdīgie grozījumi attiecas uz privāto līgumtiesību jomu saistībā ar kravu un personu pārvadājumiem pa dzelzceļu. Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka par šo jomu vēl nav Savienības tiesību aktu.

134.

Šajā ziņā Padome neapstrīd, ka pilnīgi un saskaņoti Savienības tiesību akti saskaņā ar privāttiesībām transporta jomā nepastāv. Tomēr tā uzskata, ka strīdīgie grozījumi var kaitēt citām Savienības tiesību normām, kuru lielākā daļa ir iekļauta Lēmuma 2013/103 “III pielikumā” ( 98 ), un ka tādējādi tie ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē.

135.

Ar priekšlikumiem grozījumiem B papildinājuma (CIM) 6. pantā un 6.a pantā ir paredzēts ieviest elektronisko pavadzīmi.

136.

Vācijas Federatīvā Republika uzsver, ka šajā ziņā Savienības tiesībās kravu pārvadājumu jomā neviena tiesību norma nepastāv. Šajos apstākļos ar B papildinājuma (CIM) grozīšanu neviena Savienības tiesību norma nevarot ietekmēta. Ar šī grozījuma rikošeta sekām uz atsevišķām Savienības tiesību normām muitas vai veterinārā jomā, uz kurām attiecas publiskās tiesības, nepietiekot, lai pierādītu ietekmi uz Savienības tiesībām. Katrā ziņā B papildinājuma (CIM) 2. pants, no kura izrietot, ka muitas likumdošanas noteikumi un noteikumi, kas attiecas uz dzīvnieku aizsardzību, paliek nemainīgi, izslēdzot jebkādas rikošeta sekas uz Savienības tiesību normām par šiem jautājumiem. Turklāt attiecīgais grozījums neietekmējot pušu tiesības spēt panākt vienošanos par pavadzīmes izmantošanu papīra formātā.

137.

Padome norāda, ka elektroniskās pavadzīmes ieviešana ietekmēs vienkāršoto muitas tranzīta procedūru pārvadājumiem pa dzelzceļu, kas paredzēta Īstenošanas regulas 414. un 419. pantā, it īpaši formalitātes, kuras ir norādītas šīs regulas 412. pantā, 416. panta 1. punktā un 419. panta 1. un 2. punktā, kā arī Regulas Nr. 2913/92 94. pantā. Faktiski elektroniskas pavadzīmes izmantošana izraisīšot to, ka nebūs iespējams izvēlēties vienkāršoto muitas procedūru, un līdz ar to ievērojami apgrūtināšot muitas kontroles. Turklāt šīs pavadzīmes ieviešana ietekmēšot arī tiesību aktus dzīvnieku aizsardzības un fitosanitārās aizsardzības jomā, proti, Direktīvu 97/78/EK ( 99 ), Direktīvu 2000/29/EK ( 100 ), kā arī Regulu Nr. 136/2004, kurās ir paredzēts vispārējs noteikums par papīra dokumentu izmantošanu pavaddokumentiem. Turklāt B papildinājuma (CIM) 6. panta 7. paragrāfa rašanās arī pierādot tiešu savstarpēju iedarbību starp CIM kravas pavadzīmi un Savienības tiesību aktiem muitas jomā. Līdz ar to 6. panta grozījums un 6.a panta ieviešana B papildinājumā (CIM) varot kaitēt Savienības tiesību normām.

138.

Pēc Padomes domām, Vācijas Federatīvās Republikas argumentu, ka Lēmuma 2013/103 I pielikumā paredzētās transporta tiesību normas netiekot ietekmētas, nevar atbalstīt. Papildus tam, ka šajā pielikumā neesot ietverts izsmeļošs to Savienības tiesību aktu saraksts, kuri ir saistīti ar jautājumiem, kas reglamentēti COTIF, Tiesas judikatūrā neesot prasīts, lai Savienības tiesību normas, kurām var tikt kaitēts, būtu atrodamas vienā un tajā pašā Savienības instrumentā.

139.

Līdz ar to Padome apgalvo, ka Savienībai ir ekskluzīva kompetence saistībā ar grozījumiem, kas ierosināti B papildinājumā (CIM).

140.

Pamatojoties uz iepriekš minēto judikatūru par Savienības ekskluzīvo ārējo kompetenci un interpretējot LESD 3. panta 2. punktu, es nesaskatu, kā šajā lietā grozījumi, kuri ierosināti B papildinājumā (CIM), varētu “ietekmēt [..] kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu”.

141.

B papildinājums (CIM) attiecas uz kravu starptautisko dzelzceļa pārvadājumu līgumu (CIM), proti, līgumu starp kravu nosūtītāju un dzelzceļa pārvadātāju. Šāds līgums ir jāapstiprina ar “pavadzīmi”, kas tiek izdota pēc vienveida parauga un kas tiek pievienota katram sūtījumam. Pavadzīmē it īpaši iekļauj plašāku informāciju par maršrutu un nosūtītajām precēm. Savienības muitas procedūrā pavadzīme aizstāj tranzīta deklarāciju, kas parasti ir nepieciešama attiecībā uz visām Kopienas tranzītā esošajām precēm ( 101 ). Lai gan regulā par Muitas kodeksa piemērošanu skaidri ir minēta CIM kravas pavadzīme, šis vienkāršojums, kā to norāda Vācijas Federatīvā Republika un neapstrīd Padome, praktiski attiecas ( 102 ) arī uz pavadzīmēm, kas reglamentētas citās starptautiskās konvencijās.

142.

Ierosinātais grozījums ir paredzēts, lai B papildinājumā (CIM) ieviestu jaunu 6.a pantu, kura mērķis ir tostarp noteikt elektroniskajām pavadzīmēm piemērojamās prasības. Jau tagad saskaņā ar B papildinājuma (CIM) 6. panta 9. paragrāfu “pavadzīmi un tās dublikātu var sastādīt elektroniskā datu reģistrēšanas veidā, kas var tikt pārveidoti skaidrās rakstu zīmēs” ( 103 ). Tātad jau pastāv iespēja izmantot pavadzīmi elektroniskā formātā, pat ja neviens standarts nav precizēts. Regulā Nr. 2913/92 nekas nav minēts par šīs elektroniskās pavadzīmes izmantošanu. Tikai šīs regulas 233. panta 4. punktā vispārīgi ir aplūkots jautājums par “elektroniskajiem dokumentiem”. Šajā tiesību normā ir noteikts vienīgi tas, ka principā elektronisko dokumentu izmantošanai būtu jābūt iespējamai. Turpretī šajā normā nav nekādas atsauces uz jebkāda veida pavadzīmes formātu.

143.

Ierosinātajam grozījumam ar B papildinājuma (CIM) 6.a panta, proti, prasības par parastas pavadzīmes esamību elektroniskā formātā, ieviešanu nav tiešas ietekmes uz muitas procedūras norisi. Lai gan šajā ziņā Padome norāda, ka Savienības tiesību pašreizējā attīstības stadijā kompetentās iestādes elektroniskās pavadzīmes nepieņems, ir jākonstatē, ka pietiek izdrukāt elektronisko dokumentu, lai izpildītu muitas procedūru.

144.

Tādēļ nepastāv jautājums par ekskluzīvo kompetenci.

145.

D papildinājuma (CUV), proti, vienveida noteikumu attiecībā uz līgumiem par dzelzceļa transportlīdzekļu izmantošanu (CUV), mērķis tostarp ir noteikt atbildību transportlīdzekļa nozaudēšanas vai avārijas gadījumā vai zaudējuma vai kaitējuma gadījumā, ko izraisījis transportlīdzeklis. Ierosinātais grozījums attiecas uz transportlīdzekļa “valdītāja” definēšanu COTIF izpratnē.

146.

Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka šajā jomā pašlaik nav Savienības tiesību normu. Vienīgais Savienības tiesību akts, uz kuru Padome atsaucas saistībā ar vienu no pieciem attiecīgajiem grozījumiem, proti, Direktīva 2008/110, attiecoties tikai uz publisko tiesību jautājumiem saistībā ar dzelzceļu drošību. Tādējādi, lai gan jēdziens “valdītājs” ir izmantots gan Direktīvā 2008/110, gan D papildinājumā (CUV), tas attiecoties uz tiesiskā regulējuma kontekstu, kas abos gadījumos atšķiras. Direktīvā 2008/110 esot reglamentēti dzelzceļa uzņēmuma publiskajās tiesībās paredzētie pienākumi un iestāžu kompetences, savukārt D papildinājums (CUV) attiecoties uz līgumiskām tiesībām un saistībām dzelzceļa transportlīdzekļa nozaudēšanas gadījumā vai zaudējuma vai kaitējuma gadījumā, ko izraisījis šāds transportlīdzeklis. Tieši šī iemesla dēļ attiecīgajos grozījumos norādītā jēdziena “valdītājs” definīcija, pēc Vācijas Federatīvās Republikas domām, ietverot atšķirības salīdzinājumā ar definīciju, kas sniegta Savienības tiesībās.

147.

Savukārt Padome uzsver, ka pastāv cieša saikne starp D papildinājuma (CUV) noteikumiem un Savienības tiesību aktiem. Kā izrietot no Direktīvas 2008/110 preambulas 3. un 4. apsvēruma, agrākie šī papildinājuma grozījumi attiecībā uz valdītāja tiesībām un pienākumiem jau iepriekš bija pamatā Direktīvas 2004/49 grozījumiem. Pašreizējo grozījumu priekšlikumu mērķis esot, pirmkārt, jēdziena “valdītājs” definīciju, kas norādīta D papildinājumā (CUV), tuvināt Direktīvā 2008/110 iekļautajai definīcijai. To mērķis, otrkārt, esot noteikt pienākumu valdītājam, noslēdzot izmantošanas līgumu, nosaukt par tehnisko apkopi atbildīgo struktūru (turpmāk tekstā – “ECM”) un reglamentēt informācijas apmaiņu starp valdītāju un ECM, kas ir jautājumi, par kuriem jau ir pieņemts detalizēts tiesiskais regulējums Savienības tiesībās, proti, Direktīvā 2008/110 un Regulā (ES) Nr. 445/2011 ( 104 ). Ja to saturs būtu bijis atšķirīgs, šie grozījumi būtu varējuši kaitēt Savienības tiesībām un izraisīt piemērošanas grūtības, kā arī būtu devuši negatīvu signālu ārējā aspektā.

148.

Tādējādi Padome apgalvo, ka grozījumi, kas ierosināti D papildinājumā (CUV), ietilpst Savienības ekskluzīvā kompetencē.

149.

Ir skaidrs, ka grozījumu, kuri ierosināti 12. pantā un D papildinājumā (CUV), mērķis bija tuvināt definīciju, kas ir izmantota COTIF, definīcijai, kas noteikta Direktīvā 2004/49 par drošību Kopienas dzelzceļos. Šajā direktīvā ir ietverta tiesību norma, kurā noteikts, ka turētājs var būt ECM. Saskaņā ar Direktīvas 2008/110 preambulas 3. un 4. apsvērumu definīcijai “turētājs [valdītājs]” šīs direktīvas izpratnē vajadzētu būt pēc iespējas līdzīgākai definīcijai, kāda noteikta COTIF. Tā kā viena jēdziena definīciju, kas ietvertas konkrētā Savienības tiesību aktā, šajā gadījumā – Direktīvā 2008/110, un COTIF, pamatā ir cits akts, jebkuras izmaiņas COTIF sniegtajā definīcijā tieši atbalsosies uz šo konkrēto aktu un tādējādi var to ietekmēt.

150.

Līdz ar to attiecībā uz šo punktu Savienībai ir ekskluzīva kompetence.

151.

Saistībā ar grozījumiem, kuri ierosināti E papildinājumā (CUI), Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka tie attiecoties vienīgi uz privāttiesību jautājumiem, kuri saistīti ar līgumisko atbildību vai uz kuriem attiecas privāttiesības dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas jomā. Protams, dzelzceļa infrastruktūras jomā Savienība esot pieņēmusi noteiktus tiesību aktus, kuri ir iekļauti Lēmuma 2013/103 I pielikuma papildinājumā, piemēram, Direktīvu 2001/14 vai Direktīvu 2004/49. Tomēr ar šiem tiesību aktiem tiekot īstenoti mērķi, uz kuriem attiecas publiskās tiesības, un netiekot regulēti jautājumi, par kuriem ir E papildinājums (CUI). Tieši pretēji, privāttiesību jautājumi Direktīvā 2004/49 skaidri esot izslēgti no tās normu piemērošanas jomas. Turklāt E papildinājuma (CUI) 5.a panta dēļ tiekot izslēgtas jebkuras attiecīgo grozījumu rikošeta iedarbība uz Savienības tiesībām, uz kurām attiecas publiskās tiesības.

152.

Saistībā ar Savienības nostāju, kas jāieņem par grozījumiem, kuri ierosināti E papildinājumā (CUI), Padome uzskata, ka līgumiski noteikumi par infrastruktūru izmantošanu neesot jāskata izolēti, jo tie pārklājas ar starptautiskajām un Eiropas tiesību normām dzelzceļu jomā, it īpaši ar publisko tiesību normām saistībā ar drošību. Ar pārvaldītāja atbildības palielināšanu par pārvadātāja segtajiem finansiāliem zaudējumiem, kuri saistīti ar infrastruktūras izcelsmes zaudējumu atlīdzību, iespējams, varot tikt mainīti Savienības tiesībās reglamentētās atbildības nosacījumi, neskatoties uz E papildinājuma (CUI) 5.a pantā iekļauto noteikumu par tiesībām, kas netiek ietekmētas. Tas pats attiecoties uz grozījumu priekšlikumiem, kuru mērķis ir paplašināt E papildinājuma (CUI) darbības jomu, iekļaujot tajā iekšzemes pārvadājumus, un izveidot juridisko pamatu vispārējiem noteikumiem attiecībā uz līgumiem par infrastruktūras izmantošanu starptautiskajā dzelzceļa satiksmē.

153.

E papildinājumā (CUI) tiek reglamentēti dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas līgumi (CUI) pārvadājumiem, ieskaitot līguma formu un pamatnoteikumus. Grozījumi, kurus ierosinājusi CIT, ietver CUI darbības jomas paplašināšanu, iekļaujot tajā iekšzemes pārvadājumus, līgumiski saistošu vispārējo noteikumu ieviešanu un, visbeidzot, infrastruktūras pārvaldītāja atbildības palielināšanu kaitējuma gadījumā.

154.

Tikai vienā Savienības tiesību akta pantā ir atsauce uz līgumiem starp dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un infrastruktūras pārvaldītājiem. Runa ir par Direktīvas 2012/34/ES ( 105 ) 28. pantu, kurā noteikts, ka šādiem līgumiem ir jābūt nediskriminējošiem un pārskatāmiem.

155.

Ar to nepietiek, lai pamatotu ekskluzīvo kompetenci.

156.

Savā otrajā pamatā Vācijas Federatīvā Republika, kuru atbalsta Francijas Republika, norāda, ka apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pamatojums tāpēc, ka Padome nav pierādījusi, ka punkti, par kuriem ir Savienības nostāja, attiecoties uz jomu, kas lielā mērā jau ir reglamentēta Savienības tiesībās.

157.

Pēc Vācijas Federatīvās Republikas domām, skaidra kompetenču nošķiršana esot īpaši svarīga jauktu nolīgumu gadījumā, lai noteiktu dažādu dalībnieku kompetences starptautisku organizāciju struktūrās. Taču šajā lietā Padome neesot minējusi nevienu Savienības tiesību instrumentu un esot atsaukusies tikai uz instrumentiem saistībā ar publiskajām tiesībām, lai gan ierosinātie grozījumi bija saistīti vienīgi ar transporta noteikumiem, uz kuriem attiecas civiltiesības. Pēc Vācijas Federatīvās Republikas domām, Padome ne apstrīdētajā lēmumā, ne savā iebildumu rakstā nav norādījusi juridisko pamatu, kas pamatotu Savienības ārējo materiālo kompetenci. Tā piebilst, ka, lai gan savā iebildumu rakstā Padome ir norādījusi atsevišķus Savienības tiesību aktus, kuri, pēc tās uzskata, varētu tikt ietekmēti, ja strīdīgie grozījumi būtu jāapstiprina, tomēr lielākā daļa šo tiesību aktu neesot minēti ne apstrīdētajā lēmumā, ne pat arī Lēmumā 2013/103.

158.

Padome, kuru atbalsta Komisija, norāda, ka pamatojums, kas attaisno Savienības kompetenci, skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma. Savienības tiesību normas, kurām strīdīgie grozījumi var kaitēt, esot norādītas minētajā lēmumā. Ar to, ka, pēc Vācijas Federatīvās Republikas uzskata, norādītajām Savienības tiesību normām neesot nozīmes, nevar apšaubīt apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamību. Katrā ziņā jomā, kura ietilpst Savienības un dalībvalstu dalītā kompetencē, Padome esot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu ar vienkāršu atsauci uz tās darbības juridisko pamatu un savas nostājas aprakstu. Pēc Padomes domām, LESD 218. panta 9. punkts ir piemērots juridiskais pamats apstrīdētā lēmuma pieņemšanai un papildu pamatojums nav nepieciešams. Turklāt Padome uzskata, ka nav nozīmes tam, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz Savienības tiesību normām, kuras nav norādītas Lēmumā 2013/103.

159.

Šis pamats ir balstīts uz argumentāciju, kuru Vācijas Federatīvās Republika ir izvirzījusi saistībā ar savu pirmo pamatu, ko es ierosinu Tiesai noraidīt. Kā jau esmu izklāstījis, ja nav nepieciešams, lai grozījumu joma jau būtu lielā mērā iekšēji reglamentēta, tad prasības attiecībā uz pamatojumu līdz ar to ir samazinātas.

160.

Saskaņā ar LESD 296. panta 2. punktu tiesību aktos ir sniegts to pieņemšanas pamatojums, kā arī norādīti visi priekšlikumi, ieteikumi, iniciatīvas, lūgumi vai atzinumi, kas paredzēti Līgumos.

161.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis pienākums norādīt pamatojumu nozīmē, ka visos attiecīgajos tiesību aktos tiek norādīti apsvērumi, kuru dēļ iestāde šos aktus ir pieņēmusi, tādā veidā, lai Tiesa varētu īstenot pārbaudi un lai dalībvalstis un ieinteresētās trešās personas varētu noskaidrot apstākļus, kādos Savienības iestādes ir piemērojušas LESD ( 106 ). Pienākums norādīt akta juridisko pamatu arī attiecas uz pienākumu norādīt pamatojumu ( 107 ). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi ( 108 ). Jautājums, vai lēmuma pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne vien tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu ( 109 ).

162.

Ja LESD 218. panta 9. punkts veido procesuālo juridisko pamatu lēmuma pieņemšanai saistībā ar procedūru, kas jāievēro Savienības politiskajām iestādēm, lai grozītu nolīguma noteikumus, kuri nav attiecināmi uz šajā nolīgumā noteikto iestāžu sistēmu, un, ņemot vērā, kā iepriekš esmu norādījis šajos secinājumos, ka šīs tiesību normas piemērošanas priekšnosacījums ir Savienības materiālās kompetences esamība, tad šajā lēmumā Padomei ir jānorāda materiālais juridiskais pamats, uz ko ir balstīta Savienības kompetence, kā arī šīs kompetences pamatojums. Proti, Padomei ir jānorāda piemērojamais materiālais un procesuālais juridiskais pamats ( 110 ). Šāds pienākums izriet no LESD 296. panta ( 111 ).

163.

Šajā gadījumā Padome ir ievērojusi šo pienākumu. Tā skaidri ir norādījusi piemērojamo materiālo juridisko pamatu, proti, LESD 91. panta 1. punktu, un ir pamatojusi savu nostāju. Tāpat apstrīdētajā lēmumā Padome punktu pa punktam ir pamatojusi iemeslus, kas attaisno Savienības darbības nepieciešamību. Turklāt Padome ir norādījusi, ka piemērojamā procedūra bija LESD 218. panta 9. punktā paredzētā procedūra.

164.

Tiesvedības laikā Tiesā Padome norādīja, ka tā atzīst, ka pastāv ne tikai (dalīta) kompetence saskaņā ar LESD 91. panta 1. punktu un 216. panta 1. punktā minēto otro gadījumu, bet arī, ka šī kompetence ir ekskluzīva saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu.

165.

Taču šī pēdējā tiesību norma nekādi nav minēta Padomes pamatojumā. Turklāt, ņemot vērā, ka Savienībai nav ekskluzīvas kompetences, izņemot vienu atsevišķu punktu, Padomei nebūtu bijis iespējams pamatot, ka tai ir šāda kompetence.

166.

Tomēr tam, ka nav veikta atsauce uz LESD 3. panta 2. punktu, nav nozīmes saistībā ar šo pamatu, jo pamatojuma neesamība attiecībā uz (nepastāvošo) ekskluzīvo kompetenci nav būtiska saistībā ar LESD 296. pantu.

167.

Tādēļ otrais pamats ir jānoraida.

168.

Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka LES 4. panta 3. punktā paredzētais lojālas sadarbības princips prasa, ka gadījumā, ja starp dalībvalstīm un Savienību ir domstarpības par kompetenču nošķiršanu, tām kā starptautiskas organizācijas dalībniecēm īstenojot tiesības, Savienības iestādes nodrošina, ka Savienības tiesību akts, kurā tiek noteikta Savienības nostāja, tiek pieņemts laikus, lai ļautu dalībvalstij, kas apstrīd Savienības kompetenci, pietiekami drīz vērsties Tiesā, lai panāktu jautājuma noskaidrošanu. Ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu arī tiekot pieprasīts, lai pieņemšanas procedūra tiktu organizēta tā, lai ļautu dalībvalstij, kas apstrīd pieņemto tiesību aktu, vērsties Savienības tiesās, lai lūgtu izpildes apturēšanu, pirms attiecīgais akts ir radījis neatgriezeniskas sekas.

169.

Šajā lietā, kaut gan Vācijas Federatīvā Republika bija norādījusi savus iebildumus attiecībā uz Savienības kompetenci uzreiz pēc tam, kad Komisija 2014. gada 5. jūnijā bija iesniegusi priekšlikumu lēmumam, Padome esot gaidījusi līdz 2014. gada 24. jūnijam, proti, OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas atklāšanas priekšvakaram, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, tādējādi atstājot Vācijas Federatīvās Republikas rīcībā mazāk nekā 24 stundas, lai vērstos Tiesā. Šādi rīkojoties, Padome esot pārkāpusi gan lojālas sadarbības principu, gan efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu. Lai gan neesot vairs iespējas atgriezties pie OTIF Revīzijas komitejas pieņemtajiem lēmumiem, tiesību aizsardzības tiesā vajadzība turpinot pastāvēt, jo Komisija ir uzsākusi EU Pilot procedūru pret Vācijas Federatīvo Republiku, kurā Komisija tai pārmetot, ka tā ir pārkāpusi apstrīdēto lēmumu. Turklāt situācija, kurā Padome pieņemtu lēmumu, piemērojot LESD 218. panta 9. punktu, OTIF Revīzijas komitejas darba ietvaros, varot atkārtoties.

170.

Padome, kuru atbalsta Komisija, uzskata, ka tā ir ievērojusi lojālas sadarbības principu. Proti, vairākas sanāksmes Padomes sagatavošanas struktūrās ir tikušas veltītas tam, lai tieši apspriestu punktus, par kuriem Vācijas Federatīvā Republika bija izteikusi šaubas attiecībā uz Savienības kompetenci. Vācijas Federatīvās Republikas apgalvojums, ka Savienības nostāja esot bijusi jāpieņem laikus, lai tai ļautu lūgt Tiesu apturēt izpildi, esot pārmērīgs un nereāls. Padome piebilst, ka tas, ka Vācijas Federatīvā Republika esot uzsākusi šo tiesvedību, precīzi pierāda efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa ievērošanu.

171.

Turklāt Padome norāda, ka, ņemot vērā termiņu, kurā strīdīgie grozījumi stāsies spēkā saskaņā ar piemērojamajiem COTIF noteikumiem, nekādas neatgriezeniskas sekas Vācijas Federatīvajai Republikai saistībā ar apstrīdēto lēmumu nevar tikt konstatētas. Katrā ziņā Savienība, kurai ir balsu vairākums OTIF, varētu īstenot zināmu ietekmi šajā organizācijā gadījumā, ja būtu jāpieņem jauna Savienības nostāja vai koordinēta nostāja pēc Tiesas sprieduma. Padome piebilst, ka tad, ja Tiesa atceltu apstrīdēto lēmumu, saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu tai katrā ziņā būtu jāveic pasākumi, kas ietver Tiesas sprieduma izpildi. Turklāt šāda izpilde esot iespējama, ņemot vērā, ka Savienībai bija minētais balsu vairākums OTIF.

172.

Kā to norāda Komisija, nav pierādījuma par to, ka apstrīdētais lēmums varēja ietekmēt iznākumu, ņemot vērā dažādu OTIF dalībvalstu viedokļus un atbilstošos noteikumus, kas skar lēmumu pieņemšanu. Vācijas Federatīvā Republika pati atzīst, ka balsu vairākums bija par labu priekšlikumu pieņemšanai pat bez tās balss. Tā kā nepastāv cēloņsakarība iepriekš minētajā izpratnē, šī iemesla dēļ vien nevar uzdot jautājumu par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

173.

Tādēļ trešais pamats un līdz ar to prasība kopumā ir jānoraida.

174.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Padome ir izvirzījusi šādu prasījumu, un Vācijas Federatīvajai Republikai spriedums ir nelabvēlīgs.

175.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

176.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai: