Lieta C‑430/10

Hristo Gaydarov

pret

Director na Glavna direktsia “Ohranitelna politsia” pri Ministerstvo na vatreshnite raboti

(Administrativen sad Sofia‑grad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Savienības pilsoņa brīva pārvietošanās – Direktīva 2004/38/EK – Aizliegums izceļot no valsts kriminālsodāmības citā valstī dēļ – Narkotisko vielu tirdzniecība – Pasākums, kuru iespējams pamatot ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem

Sprieduma kopsavilkums

1.        Eiropas Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Izceļošanas un ieceļošanas tiesības – Piemērošanas joma

(LESD 21. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 4. panta 1. punkts)

2.        Eiropas Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Ieceļošanas un uzturēšanās tiesību ierobežošana sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ

(LESD 21. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 27. pants)

1.        Savienības pilsoņa statuss sniedz Eiropas valstspiederīgajam iespēju arī attiecībā uz savu izcelsmes dalībvalsti atsaukties uz tiesībām, kas ir saistītas ar šādu statusu, tostarp arī uz LESD 21. pantā piešķirtajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Tiesības brīvi pārvietoties ietver gan Eiropas Savienības pilsoņu tiesības ieceļot dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes dalībvalsts, gan tiesības izceļot no tās. Šajā līgumā garantētās pamatbrīvības būtu bezjēdzīgas, ja izcelsmes dalībvalsts bez pienācīga pamatojuma varētu aizliegt saviem pilsoņiem izceļot no tās teritorijas, lai ieceļotu citas dalībvalsts teritorijā.

Tā kā Direktīvas 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 4. panta 1. punktā ir tieši paredzēts, ka visiem Savienības pilsoņiem ar derīgu personas apliecību vai pasi ir tiesības izceļot no dalībvalsts teritorijas, lai ceļotu uz citu dalībvalsti, tādas personas situācija, attiecībā uz kuru ir noteikts aizliegums izceļot no valsts, kuras pilsonis viņš ir, ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.

(sal. ar 24.‑27. punktu)

2.        LESD 21. pants un Direktīvas 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 27. pants pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru ir atļauts ierobežot dalībvalsts pilsoņa tiesības ieceļot citas dalībvalsts teritorijā, tostarp pamatojoties uz to, ka viņš citā dalībvalstī iepriekš ir bijis krimināli sodīts par narkotisko vielu tirdzniecību, ar nosacījumu, pirmkārt, ka šī pilsoņa personiskā rīcība rada faktisku, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm, otrkārt, ka attiecīgais ierobežojošais pasākums ir atbilstošs, lai nodrošinātu sasniedzamā mērķa īstenošanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai, un, treškārt, ka attiecībā uz šo pasākumu var tikt veikta efektīva pārbaude tiesā, kas ļautu izvērtēt tā tiesiskumu no faktiskā un tiesiskā viedokļa, ņemot vērā Savienības tiesību prasības.

(sal. ar 42. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2011. gada 17. novembrī (*)

Savienības pilsoņa brīva pārvietošanās – Direktīva 2004/38/EK – Aizliegums izceļot no valsts kriminālas sodāmības citā valstī dēļ – Narkotisko vielu tirdzniecība – Pasākums, kuru iespējams pamatot ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem

Lieta C‑430/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Administrativen sad Sofia‑grad (Bulgārija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 11. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 2. septembrī, tiesvedībā

Hristo Gaydarov

pret

Direktor na Glavna direktsia “Ohranitelna politsia” pri Ministerstvo na vatreshnite raboti.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (referents), tiesneši A. Prehala [A. Prechal], K. Šīmans [K. Schiemann], K. Toadere [C. Toader] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Eiropas Komisijas vārdā – D. Maidani [D. Maidani] un V. Savovs [V. Savov], pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, 27. panta 1. un 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un kļūdu labojumi – OV L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.), otrkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulu (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV L 105, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 562/2006”), un, treškārt, Konvenciju, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), kura parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā (Luksemburga) (turpmāk tekstā – “konvencija”).

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Bulgārijas pilsoni H. Gaidarovu [H. Gaydarov] un Glavna direktsia “Ohranitelna politsia” pri Ministerstvo na vatreshnite raboti (Bulgārijas Iekšlietu ministrijas Galvenās pārvaldes “Sabiedriskās kārtības policija” direktors, turpmāk tekstā – “policijas pārvaldes vadītājs”) par policijas pārvaldes vadītāja veikto pasākumu, ar kuru H. Gaidarovam noteikts aizliegums izceļot no valsts un aizliegums izsniegt pasi vai to aizstājošu dokumentu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 Direktīva 2004/38

3        Atbilstoši Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktam šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem.

4        Šīs direktīvas 4. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.      Neskarot noteikumus par ceļošanas dokumentiem, ko piemēro valstu robežkontrolei, visiem Savienības pilsoņiem ar derīgu personas apliecību vai pasi un viņu ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir derīga pase, ir tiesības izceļot no dalībvalsts teritorijas, lai ceļotu uz citu dalībvalsti.

[..]

3.      Dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem izsniedz saviem valstspiederīgajiem personas apliecību vai pasi, kurā norādīta to valstiskā piederība, un atjauno šos dokumentus.”

5        Minētās direktīvas 27. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.      Ievērojot šīs nodaļas noteikumus, dalībvalstis neatkarīgi no valstiskās piederības drīkst ierobežot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Šādus apsvērumus neizmanto ekonomiskos nolūkos.

2.      Pasākumi, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, atbilst proporcionalitātes [samērīguma] principam un pamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību [rīcību]. Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nav pamatojums šādu pasākumu veikšanai.

Attiecīgā indivīda personiskajai darbībai [rīcībai] jārada faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm. Nav pieņemami apsvērumi, kas atdalīti no konkrētā gadījuma iezīmēm vai pamatojas uz vispārējas profilakses apsvērumiem.

3.      Lai noskaidrotu, vai attiecīgā persona rada draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai, izsniedzot reģistrācijas apliecību, vai, ja reģistrācijas sistēmas nav, ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā no dienas, kad attiecīgā persona ieradusies uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, vai no dienas, kad paziņots par viņa/viņas atrašanos attiecīgajā teritorijā, kā paredzēts 5. panta 5. punktā, vai izsniedzot uzturēšanās atļauju, uzņēmēja dalībvalsts, ja tā uzskata to par būtisku, var pieprasīt izcelsmes dalībvalstij un vajadzības gadījumā arī citām dalībvalstīm sniegt informāciju par jebkādiem iepriekšējiem likumpārkāpumiem, ko attiecīgā persona varētu būt izdarījusi. Šādi pieprasījumi nedrīkst būt regulāri. Dalībvalsts, kurai ir nosūtīts pieprasījums, sniedz atbildi divu mēnešu laikā.”

 Regula Nr. 562/2006

6        Regulas Nr. 562/2006 preambulas 5. apsvērumā ir noteikts:

“Kopēju noteikumu izstrāde attiecībā uz personu pārvietošanos pār robežām nedz apšauba, nedz ietekmē brīvas pārvietošanās tiesības, kas dotas Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kā arī trešo valstu valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem, kas saskaņā ar nolīgumiem starp Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un šīm valstīm, no otras puses, izmanto tādas pašas tiesības brīvi pārvietoties kā Savienības pilsoņi.”

7        Saskaņā ar šīs regulas preambulas 20. apsvērumu:

“Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. To būtu jāīsteno saskaņā ar dalībvalstu saistībām attiecībā uz starptautisku aizsardzību un neizdošanu.”

8        Šīs pašas regulas 3. pantā ir noteikts:

“Šī regula attiecas uz personām, kas šķērso dalībvalstu iekšējās vai ārējās robežas, neskarot:

a)      tādu personu tiesības, kuras izmanto Kopienas tiesības uz pārvietošanās brīvību;

[..].”

9        Saskaņā ar šīs regulas 7. panta 6. punktu:

“Personām, kas izmanto Kopienas tiesības uz pārvietošanās brīvību, veic pārbaudes saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK.”

 Konvencija

10      Atbilstoši konvencijas 71. pantam:

“1.      Attiecībā uz tiešu vai netiešu narkotisku un jebkādu psihotropu vielu (tostarp Indijas kaņepju) tirdzniecību, kā arī šo ražojumu un vielu glabāšanu ar mērķi tās tirgot vai eksportēt, Līgumslēdzējas Puses apņemas atbilstīgi Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijām noteikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu un apkarotu nelikumīgu tirdzniecību ar narkotiskām un psihotropām vielām.

2.      [..] Līgumslēdzējas Puses apņemas ar administratīviem un krimināltiesiskiem pasākumiem novērst un apkarot narkotisku un psihotropu vielu (tostarp Indijas kaņepju) nelikumīgu eksportu, kā arī šo ražojumu un vielu tirdzniecību, piegādi un glabāšanu.

[..]

5.      Līgumslēdzējas Puses dara visu iespējamo, lai novērstu un apkarotu negatīvās sekas, ko izraisa nelikumīgs pieprasījums pēc jebkādām narkotiskām un psihotropām vielām (tostarp Indijas kaņepēm). Katra Līgumslēdzēja Puse ir atbildīga par šajā sakarā paredzētajiem pasākumiem.”

 Valsts tiesību akti

 Bulgārijas Konstitūcija

11      Saskaņā ar Bulgārijas Konstitūcijas 35. panta 1. punktu:

“Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties savu dzīvesvietu, pārvietoties pa valsts teritoriju un izceļot no tās. Šīs tiesības var tikt ierobežotas tikai ar tiesību aktiem, lai aizsargātu valsts drošību, sabiedrības veselību, kā arī citu valsts pilsoņu tiesības un brīvības.”

 Likums par personu apliecinošiem dokumentiem Bulgārijā

12      Likuma par personu apliecinošiem dokumentiem Bulgārijā (Zakon za balgarskite lichni dokumenti, 1998. gada 11. augusta DV Nr. 93), tā 2006. gadā grozītajā redakcijā (DV Nr. 105; turpmāk tekstā – “ZBLD”), 23. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2.      Ikvienam Bulgārijas pilsonim ir tiesības, uzrādot personu apliecinošu dokumentu, izceļot no valsts un atgriezties tajā, šķērsojot Bulgārijas Republikas iekšējās robežas ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kā arī attiecīgā gadījumā – šķērsojot starptautiskajos līgumos paredzētās robežas.

3.      2. punktā minētās tiesības drīkst ierobežot tikai tiesību aktos paredzētos gadījumos, ar mērķi aizsargāt valsts drošību, sabiedrisko kārtību, valsts pilsoņu veselību, kā arī citu valsts pilsoņu tiesības un brīvības.”

13      Atbilstoši ZBLD 76. pantam:

“Izceļošana no valsts un pases vai to aizstājošu dokumentu izsniegšana var tikt liegta šādām personām:

[..]

5.      Personām, kas, uzturoties citā valstī, ir pārkāpušas tās tiesību aktus – uz diviem gadiem, sākot no dienas, kad ir saņemta oficiāla Ārlietu ministrijas vēstule vai attiecīgās valsts kompetento iestāžu dokumenti par pārvietošanu vai izraidīšanu, kuros ir minēts izdarītais pārkāpums.”

14      Ar likumu, kas publicēts Bulgārijas oficiālajā vēstnesī N°82/2009 un stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī, ZBLD tika grozīts. Ar šo likumu tika atcelts 76. panta 5. punkts un, kā norādījusi iesniedzējtiesa, tika noteikts, ka trīs mēnešu laikā pēc šī grozījuma stāšanās spēkā ir jāizbeidz pamatojoties uz atcelto noteikumu piemēroto pasākumu piemērošana.

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

15      Bulgārijas pilsonim H. Gaidarovam 2008. gada 2. oktobrī Serbijā tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz deviņiem mēnešiem par nelikumīgu narkotisko vielu pārvadāšanu.

16      2008. gada 6. novembrī Bulgārijas iestādes diplomātiskā ceļā saņēma notu, kurā bija minēts šis iepriekš minētais notiesāšanas fakts.

17      Pamatojoties uz šo informāciju un atbilstoši ZBLD 76. panta 5. punktam policijas pārvaldes vadītājs 2008. gada 13. novembrī H. Gaidarovam piemēroja pasākumu, ar kuru tika noteikts aizliegums izceļot no valsts un aizliegums izsniegt pasi vai to aizstājošu dokumentu.

18      Par šo lēmumu attiecīgajai personai tika paziņots 2009. gada 16. septembrī, kad tā jau bija izcietusi tai piespriesto brīvības atņemšanas sodu Serbijā un atgriezusies Bulgārijā.

19      H. Gaidarovs pārsūdzēja šo lēmumu iesniedzējtiesā, norādot, – kā izklāstījusi iesniedzējtiesa –, ka viņš ir jau ticis notiesāts citā valstī un ka attiecīgais Bulgārijas tiesību akts attiecībā uz viņu neesot piemērojams. Policijas pārvaldes vadītājs savukārt apstiprināja, ka ir tikuši ievēroti ZBLD 76. panta 5. punkta noteikumi.

20      Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka kompetentā administratīvā iestāde īsteno šo iespēju pēc saviem ieskatiem. Šī lēmuma pārbaude tiesā aprobežojas tikai ar pārbaudi par to, vai pastāv vēstule vai citi oficiāli dokumenti, kas ir minēti šajā tiesību normā. Augstākā administratīvā tiesa, izskatot prasību par līdzīgu lēmumu, kas bija pieņemts attiecībā uz Spānijā notiesātu Bulgārijas pilsoni, nesen esot apstiprinājusi šo judikatūru (2010. gada 16. aprīļa spriedums Nr. 5013).

21      Iesniedzējtiesai ir šaubas par attiecīgā ZBLD noteikuma saderīgumu ar Savienības tiesībām, kuras atbilstoši LESD 20. un 21. pantam, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 45. panta 1. punktam un Direktīvai 2004/38 paredz Savienības pilsoņu – un šis statuss ir arī H. Gaidarovam – tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijās. Tā tomēr ir norādījusi, ka saskaņā ar šīs direktīvas 27. pantu dalībvalstis var ierobežot Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību sabiedriskās kārtības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Turklāt iesniedzējtiesa ir atzīmējusi, ka tāda pasākuma, ar kuru noteikts aizliegums izceļot no valsts, kā pamata lietā aplūkotais pamatā ir konvencijas 71. pantā valstīm noteiktais pienākums veikt kontroles pasākumus uz ārējām robežām, lai apkarotu narkotisko vielu nelikumīgu pārvadāšanu un izmantošanu. Visbeidzot iesniedzējtiesa jautā par Direktīvas 2004/38 27. pantā norādīto kritēriju piemērojamību Bulgārijas pilsonim, ciktāl šī direktīva Bulgārijas tiesībās ir transponēta tikai attiecībā uz personu apliecinošo dokumentu izsniegšanu, bet ne attiecībā uz Bulgārijas pilsoņu tiesībām ceļot uz citu dalībvalsti.

22      Šādos apstākļos Administrativen sad Sofia‑grad nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 2004/38 27. panta 1. un 2. punkts pamata lietas apstākļos ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams, ja dalībvalsts pilsonim tiek aizliegts izceļot no savas valsts teritorijas tāpēc, ka viņš trešajā valstī ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas ir saistīts ar narkotiskām vielām, ciktāl vienlaikus pastāv šādi apstākļi:

–        minētie direktīvas noteikumi nav tikuši tieši transponēti attiecībā uz attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem;

–        valsts likumdevēja norādītais pamatojums, nosakot pieļaujamos mērķus Bulgārijas pilsoņu pārvietošanās brīvības ierobežošanai, ir balstīts uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulu Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām, un

–        administratīvo pasākumu piemērošana notiek kontekstā ar [konvencijas] 71. pantu, kā arī ievērojot Regulas Nr. 562/2006 preambulas 5. un 20. apsvērumu?

2)      Vai no ierobežojumiem un nosacījumiem, kas paredzēti Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvības īstenošanā, kā arī no to piemērošanai paredzētajiem pasākumiem, kas tiek veikti saskaņā ar Savienības tiesībām, tostarp saskaņā ar [konvencijas] 71. panta 1., 2. un 5. punktu, skatot to kopsakarā ar Regulas Nr. 562/2006 preambulas 5. un 20. apsvērumu, pamata lietas apstākļos izriet, ka ir pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka dalībvalsts savam pilsonim par noziedzīga nodarījuma, kas ir saistīts ar narkotiskām vielām, izdarīšanu, piemēro piespiedu administratīvo pasākumu “aizlieguma izceļot no valsts” veidā, ja trešās valsts tiesa šim pilsonim par šo nodarījumu ir piespriedusi sodu?

3)      Vai ierobežojumi un nosacījumi, kas paredzēti Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvības īstenošanā, kā arī to piemērošanai paredzētie pasākumi, kas tiek veikti saskaņā ar Savienības tiesībām, tostarp saskaņā ar [konvencijas] 71. panta 1., 2. un 5. punktu, skatot to kopsakarā ar Regulas Nr. 562/2006 preambulas 5. un 20. apsvērumu, pamata lietas apstākļos ir jāinterpretē tādējādi, ka, trešās valsts tiesai piespriežot dalībvalsts pilsonim sodu par nodarījumu, kas saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem ir tīšs smags noziedzīgs nodarījums, kurš ir saistīts ar narkotiskām vielām, vispārējās un speciālās prevencijas interesēs, tostarp garantējot augstāku veselības aizsardzības līmeni pārējām personām atbilstoši piesardzības principam, ar to ir konstatēts, ka šī pilsoņa personiskā rīcība rada faktisku, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm, proti, attiecībā uz likumā tieši noteiktu laika periodu nākotnē, kas nav saistīts ar piespriestā soda izciešanas laiku, taču ietilpst rehabilitācijas termiņā?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

23      Uzdodot šos jautājumus, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības pieļauj tādu administratīvu lēmumu, ar kuru dalībvalsts aizliedz savam pilsonim izceļot no valsts teritorijas tādēļ, ka trešās valsts tiesa attiecīgo personu krimināltiesiskā kārtībā ir notiesājusi par narkotisko vielu tirdzniecību.

24      Pirmkārt, ir jānorāda, ka H. Gaidarovam kā Bulgārijas pilsonim ir Savienības pilsoņa statuss atbilstoši LESD 20. pantam un tāpēc viņš arī attiecībā uz savu izcelsmes dalībvalsti var atsaukties uz tiesībām, kas ir saistītas ar šādu statusu, arī uz LESD 21. pantā piešķirtajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (it īpaši skat. 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑33/07 Jipa, Krājums, I‑5157. lpp., 17. punkts, un 2011. gada 5. maija spriedumu lietā C‑434/09 McCarthy, Krājums, I‑0000. lpp., 48. punkts).

25      Otrkārt, ir jāprecizē, ka tiesības brīvi pārvietoties ietver gan Eiropas Savienības pilsoņu tiesības ieceļot dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes dalībvalsts, gan tiesības izceļot no tās. Kā Tiesai jau ir bijusi iespēja uzsvērt, Līgumā garantētās pamatbrīvības būtu bezjēdzīgas, ja izcelsmes dalībvalsts bez pienācīga pamatojuma varētu aizliegt saviem pilsoņiem izceļot no tās teritorijas, lai ieceļotu citas dalībvalsts teritorijā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Jipa, 18. punkts).

26      Direktīvas 2004/38 4. panta 1. punktā turklāt ir tieši paredzēts, ka visiem Savienības pilsoņiem ar derīgu personas apliecību vai pasi ir tiesības izceļot no dalībvalsts teritorijas, lai ceļotu uz citu dalībvalsti.

27      No tā izriet, ka uz tādu situāciju, kāda ir H. Gaidarova situācija, kas ir izklāstīta šā sprieduma 15. un 18. punktā, attiecas Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, un tādējādi tā ietilpst Direktīvas 2004/38 piemērošanas jomā.

28      Šajā ziņā ir jānorāda, kā minējusi arī Eiropas Komisija, ka Regulas Nr. 562/2006 mērķis vai sekas – kā tas izriet no tās preambulas 5. apsvēruma un 3. panta a) punkta – nav ierobežot Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību, kas paredzēta Līgumā par Eiropas Savienības darbību. Šīs regulas 7. panta 6. punktā turklāt ir noteikts, ka personām, kas izmanto Savienības tiesības uz pārvietošanās brīvību, veic pārbaudes saskaņā ar Direktīvu 2004/38.

29      Treškārt, ir jāatgādina, ka Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties nav beznosacījumu, bet Līgumā, kā arī tā piemērošanai pieņemtajos noteikumos šīm tiesībām var būt noteikti ierobežojumi un nosacījumi (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Jipa, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Attiecībā uz pamata lietu šie ierobežojumi un nosacījumi it īpaši iziet no Direktīvas 2004/38 27. panta 1. punkta. Tomēr atbilstoši šim noteikumam dalībvalstis drīkst ierobežot Savienības pilsoņu vai to ģimenes locekļu pārvietošanās brīvību tikai sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.

31      Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka valsts likums, ar kuru tika transponēta direktīva, attiecībā uz Bulgārijas Republikas pilsoņiem nav piemērojams. Tomēr šis apstāklis nevar liegt valsts tiesai nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu iedarbīgumu, pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot jebkuru tām un it īpaši Direktīvas 2004/38 27. pantam pretrunā esošu valsts tiesību normu (šajā ziņā it īpaši skat. 2010. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑173/09 Elchinov, Krājums, I‑8889. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra), ciktāl uz šā panta noteikumiem – kas ir beznosacījuma un pietiekami precīzi – privātpersona var atsaukties attiecībā pret dalībvalsti, kuras pilsonis viņš ir (pēc analoģijas skat. 1974. gada 4. decembra spriedumu lietā 41/74 van Duyn, Recueil, 1337. lpp., 9.–15. punkts).

32      Visbeidzot no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai arī dalībvalstīm saskaņā ar to vajadzībām, kuras katrā dalībvalstī un laika periodā var atšķirties, principā ir tiesības noteikt sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasības, tomēr Savienības kontekstā un it īpaši kā pamatojums atkāpei no personu brīvas pārvietošanās pamatprincipa šīs prasības ir jāinterpretē šauri un to saturu nevar noteikt katra dalībvalsts vienpusēji bez Savienības iestāžu kontroles (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Jipa, 23. punkts).

33      Tiesa tādējādi ir precizējusi, ka sabiedriskās kārtības jēdziens katrā ziņā nozīmē, ka papildus sabiedriskiem traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv faktisks, attiecīgajā brīdī esošs un pietiekami nopietns apdraudējums, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Jipa, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Šādā kontekstā atkāpes no personu brīvas pārvietošanās principa, uz kurām var atsaukties dalībvalstis, it īpaši nozīmē – kā tas uzsvērts Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punktā –, ka, lai pasākumi, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, būtu pamatoti, tiem ir jābūt pamatotiem tikai ar attiecīgā indivīda personisko rīcību, un nav pieņemami apsvērumi, kas atdalīti no konkrētā gadījuma iezīmēm vai pamatojas uz vispārējas profilakses apsvērumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Jipa, 24. punkts). Turklāt atbilstoši šai pašai tiesību normai iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nav pamatojums tādu pasākumu veikšanai, kas ierobežo tiesību uz brīvu pārvietošanos īstenošanu.

35      Šajā ziņā, kaut arī konvencijas 71. pantā Līgumslēdzējām Pusēm ir noteikts pienākums apkarot tirdzniecību ar narkotiskajām vielām, šai konvencijai nav nedz mērķa, nedz arī tādu seku, lai notiktu atkāpšanās no Līgumā un Direktīvā 2004/38 Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās jomā paredzētajam tiesību normām. Konvencijas 134. pantā turklāt ir precizēts, ka šīs konvencijas noteikumus piemēro, ja tie ir saderīgi ar Savienības tiesībām. Šī norma ir pārņemta arī Šengenas protokolā, kura preambulas trešajā daļā ir apstiprināts, ka Šengenas acquis noteikumi ir piemērojami tikai tad, ja un ciktāl tie ir saderīgi ar Savienības tiesībām (2006. gada 31. janvāra spriedums lietā C‑503/03 Komisija/Spānija, Krājums, I‑1097. lpp., 34. punkts).

36      Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka situācija, kas bija pamata lietas rašanās pamatā un kādu to ir atspoguļojusi iesniedzējtiesa, nešķiet atbilstoša Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta prasībām.

37      It īpaši, ņemot vērā iesniedzējtiesas Tiesai iesniegtos lietas materiālus, šķiet, ka attiecībā uz prasītāju pamata lietā pieņemtā strīdīgā lēmuma pamatā ir vienīgi tam Serbijā piemērotā kriminālā sodāmība, neveicot konkrētu attiecīgās personas personiskās rīcības izvērtējumu.

38      No šī aspekta un nolūkā izsmeļoši atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto trešo jautājumu, ir jāprecizē, ka, kā tas izriet no iepriekš minētā, ar attiecīgās personas iepriekšēju kriminālo sodāmību nav pietiekami, lai automātiski uzskatītu, ka šī persona rada faktisku, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm, ciktāl tas ir vienīgais iespējamais attiecīgajai personai Savienības tiesībās paredzēto tiesību ierobežojuma pamatojums.

39      Tomēr viss nepieciešamais šajā ziņā ir jākonstatē iesniedzējtiesai, pamatojoties uz faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem pamata lietā bija pamatots policijas pārvaldes vadītāja veiktais pasākums.

40      Šajā vērtējumā iesniedzējtiesai ir arī jānosaka, vai minētais izceļošanas tiesību ierobežojums ir atbilstošs, lai nodrošinātu sasniedzamā mērķa īstenošanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai. No Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta, kā arī Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pasākums, ar kuru ir ierobežotas tiesības brīvi pārvietoties, var tikt pamatots tikai tad, ja ar to ir ievērots samērīguma princips (šajā ziņā it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Jipa, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Visbeidzot, tā kā atbilstoši izklāstam, ko iesniedzējtiesa sniegusi attiecībā uz piemērojamajām valsts tiesībām un it īpaši attiecībā uz judikatūru, saskaņā ar kuru administratīvajai iestādei ir rīcības brīvība, piemērojot šāda veida pasākumu, un par šīs rīcības brīvības ietvaros izdarīto izvēli netiek īstenota tiesas veikta pārbaude, ir jāprecizē, ka personai, kurai tiek piemērots šāds pasākums, ir jābūt tiesībām uz efektīvu pārsūdzības tiesā iespēju (it īpaši skat. 1986. gada 15. maija spriedumu lietā 222/84 Johnston, Recueil, 1651. lpp., 18. un 19. punkts; 1987. gada 15. oktobra spriedumu lietā 222/86 Heylens u.c., Recueil, 4097. lpp., 14. punkts, un 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 39. punkts). Šai pārsūdzībai ir jāļauj veikt attiecīgā lēmuma tiesiskuma pārbaudi no faktu un tiesību viedokļa, ņemot vērā Savienības tiesības (šajā ziņā skat. 2011. gada 28. jūlija spriedumu lietā C‑69/10 Samba Diouf, Krājums, I‑0000. lpp., 57. punkts). Lai šī pārsūdzība tiesā būtu efektīva, ir svarīgi, lai attiecīgā persona varētu uzzināt attiecībā uz to pieņemtā lēmuma pamatojumu vai nu pašā lēmumā, vai vēlākā paziņojumā pēc šīs personas pieprasījuma, neskarot kompetentās tiesas tiesības lūgt attiecīgajai iestādei iesniegt tai šo informāciju (šajā ziņā it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Heylens, 15. punkts, un 2011. gada 17. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑372/09 un C‑373/09 Peñarroja Fa, Krājums, I‑0000. lpp., 63. punkts).

42      Līdz ar to uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LESD 21. pants un Direktīvas 2004/38 27. pants pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru ir atļauts ierobežot dalībvalsts pilsoņa tiesības ieceļot citas dalībvalsts teritorijā, tostarp pamatojoties uz to, ka viņš citā dalībvalstī iepriekš ir bijis krimināli sodīts par narkotisko vielu tirdzniecību, ar nosacījumu, pirmkārt, ka šī pilsoņa personiskā rīcība rada faktisku, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm, otrkārt, ka attiecīgais ierobežojošais pasākums ir atbilstošs, lai nodrošinātu sasniedzamā mērķa īstenošanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai, un, treškārt, ka attiecībā uz šo pasākumu var tikt veikta efektīva pārbaude tiesā, kas ļautu izvērtēt tā tiesiskumu no faktiskā un tiesiskā viedokļa, ņemot vērā Savienības tiesību prasības.

 Par tiesāšanās izdevumiem

43      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

LESD 21. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 27. pants pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru ir atļauts ierobežot dalībvalsts pilsoņa tiesības ieceļot citas dalībvalsts teritorijā, tostarp pamatojoties uz to, ka viņš citā dalībvalstī iepriekš ir bijis krimināli sodīts par narkotisko vielu tirdzniecību, ar nosacījumu, pirmkārt, ka šī pilsoņa personiskā rīcība rada faktisku, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm, otrkārt, ka attiecīgais ierobežojošais pasākums ir atbilstošs, lai nodrošinātu sasniedzamā mērķa īstenošanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai, un, treškārt, ka attiecībā uz šo pasākumu var tikt veikta efektīva pārbaude tiesā, kas ļautu izvērtēt tā tiesiskumu no faktiskā un tiesiskā viedokļa, ņemot vērā Savienības tiesību prasības.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – bulgāru.