—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — F. Erlbahers [F. Erlbacher] un Z. Maluškova [Z. Malůšková], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.) 3. panta 1. punkta pirmās daļas interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā Hauptzollamt Hamburg-Jonas [Hamburgas–Jonas Galvenā muitas pārvalde] (turpmāk tekstā — “Hauptzollamt”) pret Bayerische Hypotheken- und Vereinsbank AG (turpmāk tekstā — “BHV”) par eksporta kompensācijas atgūšanu.

3

Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulas (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV L 351, 1. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Komisijas 1994. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 2945/94 (OV L 310, 57. lpp.; turpmāk tekstā — “Regula Nr. 3665/87”), 11. panta 3. punkta pirmā un ceturtā daļa ir izteikta šādā redakcijā:

“[..] nepamatotas kompensācijas izmaksas gadījumā labuma guvējs atlīdzina nepamatoti saņemtās summas, kas ietver jebkuru soda maksājumu, kurš piemērojams, ievērojot 1. punkta pirmo daļu, un procentus, kas aprēķināti par laiku no maksājuma datuma līdz atlīdzināšanas datumam. [..]

[..]

Ja maksājums ir nepamatoti izdarīts kļūdas dēļ, ko pieļāvušas kompetentās iestādes, tad procentus vai nu neiekasē, vai iekasē maksimāli tādu summu, kas atbilst nepamatoti gūtajam labumam, ko nosaka dalībvalsts.” [Neoficiāls tulkojums]

4

Regulas Nr. 2988/95 1. pantā ir noteikts:

“1.   Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzībai ar šo tiek pieņemti vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pasākumiem un sodiem, kas saistīti ar Kopienas tiesību pārkāpumiem.

2.   “Pārkāpums” nozīmē Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus.”

5

Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. un 3. punktā paredzēts:

“1.   Lietas noilguma termiņš ir četri gadi no 1. panta 1. punktā minētā pārkāpuma izdarīšanas brīža. Nozaru noteikumos tomēr var paredzēt īsāku laiku, kas nevar būt mazāks par trim gadiem.

[..]

3.   Dalībvalstis patur iespēju piemērot termiņus, kas ir ilgāki par [..] 1. [..] punktā paredzētajiem.”

6

Atbilstoši tam, ko norāda iesniedzējtiesa, faktu pamata lietā iestāšanās laikā Vācijā nebija paredzēti nekādi specifiski noteikumi attiecībā uz noilgumu termiņiem, kas būtu piemērojami administratīva rakstura tiesvedībām saistībā ar nepamatoti piešķirtām priekšrocībām. Tomēr gan Vācijas valsts pārvalde, gan tiesas pēc analoģijas piemēroja Vācijas Civilkodeksa (Bürgerliches Gesetzbuch) 195. pantā paredzēto vispārējo tiesību trīsdesmit gadu noilgumu. Kopš 2002. gada šis vispārējais tiesību noilgums tomēr esot samazināts līdz trim gadiem.

7

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 1995. gada laikā LAGRA Import Export GmbH (turpmāk tekstā — “LAGRA”) Hauptzollamt deklarēja 31 eksportam uz Turciju paredzētu liellopu un lūdza par tiem izmaksāt eksporta kompensāciju. Ar 1996. gada 17. janvāra vēstuli LAGRA šai muitas pārvaldei tomēr norādīja, ka viens no šiem liellopiem pirms Eiropas Kopienas teritorijas atstāšanas ir nobeidzies un ka tādējādi tā savu pieteikumu par eksporta kompensāciju lūdz grozīt. Neņemot vērā nedz šo vēstuli, nedz arī attiecīgās norādes T5 kontroles eksemplārā, Hauptzollamt1996. gada 19. aprīlī piešķīra eksporta kompensāciju par visu 31 dzīvnieka grupu.

8

Vēlāk Hauptzollamt konstatēja savu kļūdu. Ar 1999. gada 5. augusta lēmumu par labojumiem tā lūdza atmaksāt eksporta kompensāciju par mirušo dzīvnieku DEM 1137,57 apmērā.

9

2000. gada jūlijā saistībā ar LAGRA tika uzsākts maksātnespējas process. Tās aktīvu nodošanas BHV rezultātā šī pēdējā ir kļuvusi par summas, par kuru tika izvirzīts atgūšanas prasījums saistībā ar LAGRA nepamatoti saņemto eksporta kompensāciju, parādnieci. Tādēļ Hauptzollamt, izsniedzot 2001. gada 12. decembra paziņojumu par samaksu, no BHV centās panākt nepamatoti saņemtās summas atgūšanu. Tomēr tas, ka šis paziņojums BHV būtu darīts zināms pirms 2004. gada maija, neesot pierādīts.

10

Par šo paziņojumu par samaksu BHV cēla prasību, kuru Finanzgericht Hamburg [Hamburgas Finanšu tiesa] apmierināja, nospriežot, ka no Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punkta piektās daļas izrietošās tiesības uz atgūšanu vairs nepastāv, jo, pamatojoties uz Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmo daļu, ir iestājies noilgums.

11

Par šo Finanzgericht Hamburg spriedumu Hauptzollamt“revision” kārtībā iesniedza kasācijas sūdzību Bundesfinanzhof. Šī pēdējā tiesa šaubās, vai Regula Nr. 2988/95 varētu būt piemērojama, jo saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu šīs regulas piemērošanas jomā ietilpst tikai pārkāpumi, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, nevis pārkāpumi, ko rada kompetentās iestādes rīcība vai nolaidība.

12

Šādos apstākļos Bundesfinanzhof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

13

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais četru gadu noilguma termiņš ir piemērojams eksporta kompensācijas, kura eksportētājam, kas nav izdarījis nevienu pārkāpumu, tikusi nepamatoti izmaksāta valsts iestāžu kļūdas dēļ, atgūšanas procesam.

14

Vispirms ir jāatzīmē, ka Komisijas 1999. gada 15. aprīļa Regulā (EK) Nr. 800/1999, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV L 102, 11. lpp.), ir paredzētas normas attiecībā uz noilgumu šajā jomā, bet saskaņā ar tās 54. panta 1. punktu Regula Nr. 3665/87, kas ir atcelta, tomēr paliek piemērojama tādam kā pamata lietā aplūkojamais eksports, uz ko attiecas eksporta deklarācijas, kuras pieņemtas pirms Regulas Nr. 800/1999 stāšanās spēkā, t.i., pirms 1999. gada 1. jūlija.

15

Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punkta pirmajā un ceturtajā daļā ir paredzēts, ka nepamatotas kompensācijas izmaksas gadījumā labuma guvējs atlīdzina nepamatoti saņemtās summas, kā arī procentus, kurus tomēr neiekasē, ja nepamatotā maksājuma pamatā ir kompetentās iestādes kļūda, vai iekasē maksimāli tādu summu, kas atbilst nepamatoti gūtajam labumam, ko nosaka dalībvalsts.

16

Tomēr, tā kā normas attiecībā uz nepamatoti saņemtu eksporta kompensāciju atgūšanas prasījumu noilgumu Regulā Nr. 3665/87 nav paredzētas, ir jāatsaucas uz Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmo daļu.

17

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka šī norma ir piemērojama ikvienam tāda veida pārkāpumam, kāds ir definēts Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punktā.

18

Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmā daļa neapšaubāmi ir piemērojama gan pārkāpumiem, par kuriem ir piemērojams administratīvais sods šīs regulas 5. panta izpratnē, gan arī tādiem pārkāpumiem, kam piemēro administratīvu pasākumu šīs regulas 4. panta izpratnē; šāda pasākuma mērķis ir nelikumīgi iegūta labuma atgūšana, bet tas tomēr nav uzskatāms par sodu (šajā sakarā skat. 2004. gada 24. jūnija spriedumu lietā C-278/02 Handlbauer, Krājums, I-6171. lpp., 33. un 34. punkts).

19

Tomēr Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā prasījumu īstenošanas jomā ir noteikts noilguma termiņš, ko sāk skaitīt no tāda pārkāpuma izdarīšanas brīža, kurš saskaņā ar šīs regulas 1. panta 2. punktu nozīmē “Kopienu tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam [..]”.

20

Kā ir norādījusi gan Eiropas Kopienu Komisija, gan arī ģenerāladvokāte savu secinājumu 31. punktā, “pārkāpuma” jēdziens Regulas Nr. 2988/95 kontekstā prasa, lai Kopienu tiesību normas pārkāpumu radītu saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība.

21

No tā izriet, ka uz situāciju, kad eksporta kompensācija saimnieciskās darbības subjektam tikusi nepamatoti samaksāta valsts iestāžu kļūdas dēļ, “pārkāpuma” jēdziens Regulas Nr. 2988/95 izpratnē neattiecas.

22

Tādējādi minētās regulas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētā norma par noilgumu tādu prasījumu, kas izriet no pārkāpumiem, kuru pamatā ir valsts iestāžu kļūdas, īstenošanai nav piemērojama.

23

Tātad tādā situācijā, kāda ir pamata lietā, jautājumu par nepamatoti izmaksāto summu atgūšanas prasījuma noilgumu regulē šajā jomā piemērojamās valsts tiesību normas.

24

Ja nepastāv Kopienu tiesību normas, valsts tiesām strīdi saistībā ar līdzekļu, kuri tikuši izmaksāti atbilstoši Kopienu tiesībām un kuru izmaksa notikusi nepamatoti, atgūšanu ir jāizskata, piemērojot savas valsts tiesības, tomēr ievērojot Kopienu tiesību noteiktās robežas, tādā izpratnē, ka valsts tiesībās paredzētie noteikumi nevar padarīt nepamatoti izmaksāta atbalsta atgūšanu faktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu un ka valsts tiesību akti ir jāpiemēro nediskriminējošā veidā salīdzinājumā ar tiesvedībām, kurās tiek izšķirti tāda paša veida valsts strīdi (2002. gada 19. septembra spriedums lietā C-336/00 Huber, Recueil, I-7699. lpp., 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Turklāt Kopienas interese atgūt eksporta kompensācijas, kas tikušas izmaksātas, pārkāpjot to piešķiršanas nosacījumus, šādai atgūšanai piemērojamo noilguma termiņu noteikšanā ir pilnā mērā jāievēro (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Huber, 57. punkts).

26

Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais četru gadu noilguma termiņš eksporta kompensācijas, kas eksportētājam tikusi nepamatoti izmaksāta valsts iestāžu kļūdas dēļ, atgūšanas procesam gadījumā, ja šis eksportētājs nav pieļāvis pārkāpumu šīs regulas 1. panta 2. punkta izpratnē, nav piemērojams.

27

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild.

28

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais četru gadu noilguma termiņš eksporta kompensācijas, kas eksportētājam tikusi nepamatoti izmaksāta valsts iestāžu kļūdas dēļ, atgūšanas procesam gadījumā, ja šis eksportētājs nav pieļāvis pārkāpumu šīs regulas 1. panta 2. punkta izpratnē, nav piemērojams.