Lieta C‑45/06

Campina GmbH & Co., agrāk – TUFFI Campina emzett GmbH

pret

Hauptzollamt Frankfurt (Oder)

(Finanzgericht des Landes Brandenburg lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Piens un piena produkti – Papildmaksājums – Niecīgs ikgadējās deklarācijas iesniegšanas termiņa nokavējums – Finansiāla sankcija – Regula (EEK) Nr. 536/93, kas grozīta ar Regulu (EK) Nr. 1001/98 – 3. panta 2. punkta otrā daļa – Regula (EK) Nr. 1392/2001 – 5. panta 3. punkts – Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 – 2. panta 2. punkta otrais teikums – Vieglāka soda atpakaļejoša spēka princips

Sprieduma kopsavilkums

1.        Kopienu tiesības – Principi – Vieglāka soda atpakaļejoša spēka princips

2.        Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Piens un piena produkti – Papildmaksājumi par pienu

(Komisijas Regulas Nr. 536/93, kas grozīta ar Regulu Nr. 1001/98, 3. panta 2. punkta otrā daļa un Komisijas Regulas Nr. 1392/2001 5. panta 3. punkts)

1.        Valsts tiesai ir jāievēro saudzīgāka soda piemērošanas atpakaļejoša spēka princips, uzliekot sodu par rīcību, kas neatbilst Kopienu tiesiskajā regulējumā ietvertajām tiesību normām.

(sal. ar 40. punktu un rezolutīvo daļu)

2.        Attiecībā uz pircējiem uzliktā ikgadējās deklarācijas iesniegšanas termiņa niecīgu nokavējumu – vienu darba dienu – Regulas Nr. 1392/2001, ar ko nosaka sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus papildmaksājumiem par pienu un piena produktiem, 5. panta 3. punktā paredzētā finansiālo sankciju sistēma ir saudzīgāka par sistēmu, kas paredzēta Regulas Nr. 536/93, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus šī papildmaksājuma piemērošanai, kas grozīta ar Regulu Nr. 1001/98, 3. panta 2. punkta otrās daļas pirmajā ievilkumā.

(sal. ar 40. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2007. gada 8. martā (*)

Piens un piena produkti – Papildmaksājums – Niecīgs ikgadējās deklarācijas iesniegšanas termiņa nokavējums – Finansiāla sankcija – Regula (EEK) Nr. 536/93, kas grozīta ar Regulu (EK) Nr. 1001/98 – 3. panta 2. punkta otrā daļa – Regula (EK) Nr. 1392/2001 – 5. panta 3. punkts – Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 – 2. panta 2. punkta otrais teikums – Vieglāka soda atpakaļejoša spēka princips

Lieta C‑45/06

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Finanzgericht des Landes Brandenburg (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 9. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 30. janvārī, tiesvedībā

Campina GmbH & Co., iepriekš TUFFI Campina emzett GmbH

pret

Hauptzollamt Frankfurt      (Oder).

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs R. Šintgens [R. Schintgen], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents) un E. Levits,

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Grieķijas valdības vārdā – G. Kanelopuls [G. Kanellopoulos] un S. Papajoanu [S. Papaioannou], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – J. Šīferers [J. Schieferer] un K. Katabriga [C. Cattabriga], pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Komisijas 1993. gada 9. marta Regulas (EEK) Nr. 536/93, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus papildmaksājuma piemērošanai par pienu un piena produktiem (OV L 57, 12. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 1998. gada 13. maija Regulu (EK) Nr. 1001/98 (OV L 142, 22. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 536/93”), 3. panta 2. punkta otrās daļas samērīgumu.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Campina GmbH & Co., agrāk – TUFFI Campina emzett GmbH (turpmāk tekstā – “Campina”), kas vispārēji pārņēma piena pārstrādes un iepirkuma uzņēmumu Meierei‑Zentrale GmbH (turpmāk tekstā – “MZ”), un Hauptzollamt Frankfurt (Oder) [Frankfurtes pie Oderas Galvenā muitas pārvalde] par niecīga termiņa nokavējumu deklarāciju iesniegšanā (turpmāk tekstā – “paziņojums”).

 Atbilstošās Kopienu tiesību normas

3        Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta pirmā daļa noteic:

“Katru gadu līdz 15. maijam pircēji iesniedz dalībvalsts kompetentajai iestādei deklarāciju, kas ir sagatavota katram ražotājam, vai attiecīgā gadījumā saskaņā ar dalībvalsts lēmumu norāda ražotāju piegādāto piena kopējo daudzumu, saskaņā ar 2. panta 2. punktu koriģēto daudzumu un vidējo piena un/vai piena ekvivalenta tauku saturu, kā arī par katru ražotāju norādot individuālo references daudzumu summu un vidējo references tauku saturu.”

4        Regulas Nr. 536/93, tās sākotnējā versijā, 3. panta 2. punkta otrā daļa noteica:

“Termiņa neievērošanas gadījumā pircējiem ir jāmaksā soda nauda, kas ir vienāda ar maksājamo maksājumu par 0,1 % no pārsniegtā piena un piena ekvivalenta daudzuma, ko tiem piegādājuši ražotāji. Šī soda nauda nedrīkst būt lielāka par 20 000 ekiju.”

5        Šis pēdējais minētais noteikums tika atzīts par nesamērīgu ar Tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā C‑356/97 Molkereigenossenschaft Wiedergeltingen(Recueil, I‑5461. lpp.).

6        Pa to laiku Eiropas Kopienu Komisija pieņēma Regulu Nr. 1001/98. Tās 1. pants noteic:

“Regulas (EEK) Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otro daļu aizstāj šādi:

“Termiņa neievērošanas gadījumā pircējiem jāmaksā soda nauda, kas aprēķināta šādā veidā:

–        ja pirmajā apakšpunktā minētais paziņojums ir iesniegts līdz 1. jūnijam, soda nauda ir vienāda ar maksājamo maksājumu par 0,1 % no pārsniegtā piena un piena ekvivalenta daudzuma, ko tiem piegādājuši ražotāji. Šāda soda nauda nedrīkst būt mazāka par 500 ekijiem un lielāka par 20 000 ekiju,

[..].””

7        Komisijas 2001. gada 9. jūlija Regulas (EK) Nr. 1392/2001, ar ko nosaka sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 3950/92, ar kuru ievieš papildmaksājumus [par pienu] un piena produktiem (OV L 187, 19. lpp.), 5. pants noteic:

“[..]

3.      [..] pircējiem, kas neievēro 2. punktā noteikto termiņu, jāmaksā summa, kas vienāda ar maksājamo maksājumu par 0,01 % no pārsniegtā piena un piena ekvivalenta daudzuma, ko tiem piegādājuši ražotāji par katru kalendāro nokavējuma dienu. [..] Minētā summa nedrīkst būt mazāka par EUR 100 un lielāka par EUR 100 000.

[..]”

8        Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.) 2. panta 2. punkta otrais teikums noteic:

“[..] Ja Kopienas noteikumi, kas paredz administratīvus sodus, vēlāk ir grozīti, ar atpakaļejošu spēku piemēro saudzīgākos noteikumus.”

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

9        MZ ar formulāru, kas parakstīts 1999. gada 17. maijā un ko Hauptzollamt Cottbus [Kotbusas Galvenā muitas pārvalde] (turpmāk tekstā – “HZA”) saņēma tajā pašā dienā, iesniedza paziņojumu par piena daudzumu, ko tam piegādāja ražotāji 1998.–1999. gada laikā.

10      Šī formulāra otrā pusē ir norāde, ka šim paziņojumam jānonāk HZA vēlākais 14. maijā. HZA, kas šo paziņojumu saņēma ar trīs dienu nokavēšanos, nolēma, pamatojoties uz Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otro daļu, ka noteiktā termiņa nokavēšana liek uzlikt soda naudu, kas ir vienāda ar maksājamo maksājumu par 0,1 % no pārsniegtā piena un piena ekvivalenta daudzuma, ko tam piegādājuši ražotāji. Ņemot vērā MZ sniegtās norādes par piegādātā piena daudzumu un maksimālo soda naudas robežu 20 000 ekiju apmērā, uzliktā soda nauda bija DEM 39 116,60.

11      MZ iesniedza sūdzību par šo lēmumu, kā arī pieteikumu par tā izpildes apturēšanu. MZ norādīja, ka darbiniekam, kuram tā uzticēja paziņojumu sagatavošanu, kā arī nosūtīšanu, 1999. gada 14. maijā bija daudz darba, jo viņam bija jāievēro arī citi svarīgi termiņi. Ņemot vērā, ka 1999. gada 14. maijs bija piektdiena, paziņojums HZA tika iesniegts nākamajā darba dienā, proti, pirmdien, 1999. gada 17. maijā.

12      Tādējādi MZ uzskata, ka, pat ja HZA nav saņēmusi paziņojumu paredzētajā termiņā, termiņa nokavējums bija niecīgs, jo HZA varēja to izskatīt ātrākais 1999. gada 17. maijā, un līdz ar to nokavējums neatstāja nekādas sekas. MZ no tā secināja, ka tam uzliktais sods bija nesamērīgs ar konstatēto nokavējumu.

13      Noraidot pieteikumu apturēt sava lēmuma izpildi, HZA apturēja sūdzības procedūru līdz brīdim, kad Eiropas Kopienu Tiesa pieņem nolēmumu lietā, kuras rezultātā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Molkereigenossenschaft Wiedergeltingen.

14      Turpinājumā HZA ar 2001. gada 4. jūlija lēmumu noraidīja MZ sūdzību kā nepamatotu. Atsaucoties uz Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otro daļu, HZA uzsvēra, pirmkārt, ka šīs tiesību normas izpratnē sods attiecībā uz paziņojumiem, kas bija sagatavoti pēc 1999. gada 14. maija un līdz šī paša gada 1. jūnijam, atbilda 0,1 % no piena un piena ekvivalenta daudzuma, ko tam piegādājuši ražotāji, ņemot vērā tomēr to, ka šis sods nedrīkst būt mazāks par 500 ekijiem un lielāks par 20 000 ekiju un, otrkārt, ka MZ iespējamā kļūda nebija būtisks kritērijs atbilstoši minētajai regulai.

15      Campina cēla prasību atcelt šo lēmumu.

16      Par HZA argumentu, kas pamatojas uz Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otro daļu, Campina norādīja, ka šī regula ir prettiesiska un tādējādi nav spēkā, jo tajā nav paredzēts mehānisms, lai ņemtu vērā nokavējuma ilgumu un attiecīgā uzņēmuma kļūdu, uzliekot sodu saskaņā ar šo regulu. Tieši tas bija jautājums, ko Tiesa šīs tiesību normas sākotnējā versijā bija kritizējusi savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Molkereigenossenschaft Wiedergeltingen.

17      Hauptzollamt Frankfurt (Oder) nosprieda, ka šī prasība ir noraidāma, uzskatot, ka Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otrajā daļā jau ir pietiekami ņemts vērā nokavējuma ilgums, sadalot sodu atkarībā no nokavējuma ilguma. Tā precizēja, ka šīs regulas teksts neattiecas uz tādiem kritērijiem kā kļūda vai objektīvs kaitējums.

18      Iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētā finansiālo sankciju sistēma nav samērīga, jo niecīgas kavēšanās gadījumā tā nekādā veidā neuzlabo piena pircēja stāvokli salīdzinājumā ar finansiālo sankciju sistēmu, kas izriet no Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otrās daļas tās sākotnējā versijā, kuru Tiesa atzina par prettiesisku iepriekš minētajā spriedumā lietā Molkereigenossenschaft Wiedergeltingen.

19      Iesniedzējtiesa precizē, ka vismaz laiks no 15. maija līdz 1. jūnijam ir pārāk ilgs un tas rada nesamērīgumu, jo finansiāla sankcija tiek uzlikta pilnā apmērā pat par kavējumu, kas nepārsniedz vienu darba dienu, kā tas ir šajā gadījumā, un tas acīmredzami neietekmē papildmaksājuma samaksu, kas pircējam ir jāveic līdz 1. septembrim saskaņā ar Regulas Nr. 536/93 3. panta 4. punktu. Iesniedzējtiesa piebilst, ka turklāt attiecīgajai piensaimniecībai nav jāmaksā nekāds papildmaksājums.

20      Visbeidzot, iesniedzējtiesa konstatē, ka ar finansiālo sankciju netiek ņemts vērā tas, vai paziņojuma novēlota iesniegšana ietekmē administratīvo procesu, it īpaši attiecībā uz maksājumu, kas jāveic 1. septembrī. Šajā sakarā tā precizē, ka Tiesa jau ir norādījusi, ka 15. maija termiņa niecīga neievērošana neapdraud papildmaksājumu samaksu līdz 1. septembrim (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Molkereigenossenschaft Wiedergeltingen, 41. punkts).

21      Šajos apstākļos Finanzgericht des Landes Brandenburg [Brandenburgas pavalsts Finanšu tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar sodu sistēmu, kas ir noteikta Regulas [Nr. 536/93] [..] 3. panta 2. punkta otrajā daļā, tiek pārkāpts samērīguma princips gadījumos, kad termiņš ir tikai nedaudz pārsniegts un šim pārsniegumam nav nekādu būtisku seku?”

 Par prejudiciālo jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

22      Grieķijas valdība uzskata, ka 15. maija termiņa ievērošana šajā lietā ir nepieciešama, lai pareizi funkcionētu papildmaksājumu sistēma, kā arī piena un piena produktu tirgus kopējā organizācija, jo šī maksājuma aprēķināšanu apdraud kavēšanās tādu datu iesniegšanā, kurus paredz Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta pirmā daļa.

23      Šī pati valdība precizē, ka Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētās finansiālās sankcijas ir dažādas atkarībā no kavējuma ilguma un pārkāpuma smaguma, kas ļauj, pirmkārt, mudināt piena pircējus ievērot 15. maija termiņu un, otrkārt, izvairīties no tā, ka piensaimniecības, kurām nav piemērojams papildmaksājums, neievēro šo termiņu. Visbeidzot, Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētais aptuveni 15 dienu periods šai valdībai nešķiet esam acīmredzami neatbilstošs pasākums sasniedzamā mērķa īstenošanai.

24      Komisija uzskata, ka saskaņā ar tādas finansiālās sankcijas atpakaļejoša spēka principu, kas saudzīgāk soda pamata lietā esošo pārkāpumu, jāpiemēro Regula (EK) Nr. 1392/2001.

25      Komisija norāda, ka šī regula, pirmkārt, ir noteikusi 0,01 % par kalendāro nokavējuma dienu pret Regulā Nr. 536/93 paredzēto 0,1 % un, otrkārt, ir samazinājusi minimālo sodu uz EUR 100. Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 1392/2001 piemērojamību nevar ietekmēt tas, ka finansiālā sankcija, kas pamatojas uz Regulu Nr. 536/93, jau bija uzlikta prasītājai, jo lēmums pamata lietā, ar ko bija uzlikta šī sankcija, tika apstrīdēts. Tādējādi šādi piemērota sankcija neveidojot jau atzītu tiesisko situāciju.

26      Jautājumā par samērīguma principu saistībā ar Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otro daļu Komisija atgādina par tās plašo rīcības brīvību lauksaimniecības politikas jomā.

27      Saskaņā ar šo rīcības brīvību tai nav pienākuma sadalīt pa dienām finansiālās sankcijas summu un līdz ar to tā varēja pieņemt pamata prāvā esošo sistēmu, pamatojoties uz kuru, pircēji, kas neievēroja 15. maija termiņu, šādi tika mudināti iesniegt paziņojumu līdz nākamā perioda sākumam, lai izvairītos no lielāka soda uzlikšanas. Izvēloties atstāt aptuveni 15 dienu periodu katram šī paziņojuma termiņa nokavējuma posmam, Komisija uzskata, ka tā nav acīmredzami pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas.

28      Turklāt finansiālas sankcijas piemērošana, pamatojoties uz Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otro daļu, nepārsniedz to, kas ir nepieciešams un atbilstošs paredzētā mērķa sasniegšanai, proti, mudināt pircējus nosūtīt paziņojumus savlaicīgi.

29      Visbeidzot, Komisija uzskata, ka ikviens termiņa kavējums no pircēju puses samazina termiņu, kas ir kompetento valsts iestāžu rīcībā, lai aprēķinātu papildmaksājuma apmēru, un tādējādi tas apdraud šīs sistēmas atbilstošu funkcionēšanu. Tomēr pienākums pierādīt to, vai termiņa nokavējums ietekmē administratīvo procedūru, apdraud finansiālo sankciju iebiedējošo raksturu un efektivitāti.

 Tiesas atbilde

30      Valstu tiesu un Eiropas Kopienu Tiesas sadarbības procedūrā, kas ieviesta ar EKL 234. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai izspriest prāvu, kura iesniegta izskatīšanai šajā tiesā. Šajā nolūkā Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (2006. gada 4. maija spriedums lietā C‑286/05 Haug,Krājums, I‑4121. lpp., 17. punkts un minētā judikatūra).

31      Turklāt jāatgādina, ka Tiesas uzdevums ir interpretēt visas Kopienu tiesību normas, kas vajadzīgas valsts tiesām, lai izlemtu prāvas, kuras iesniegtas izskatīšanai šajās tiesās, pat ja šīs tiesību normas nav tieši norādītas jautājumos, kurus tai ir nosūtījušas šīs tiesas (1997. gada 11. decembra spriedums lietā C‑42/96 Immobiliare SIF,Recueil, I‑7089. lpp., 28. punkts un minētā judikatūra).

32      Jānorāda, ka vieglāka soda atpakaļejošas piemērošanas princips ir daļa no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, proti, tas ir uzskatāms par Kopienu tiesību vispārējo principu, ko Tiesa ievēro un kas ir jāievēro valsts tiesai (šajā sakarā skat. 2005. gada 3. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02 Berlusconi u.c., Krājums, I‑3565. lpp., 67.–69. punkts).

33      Šis princips it īpaši ir izteikts Regulas Nr. 2988/95 2. panta 2. punkta otrajā teikumā, kas ir tiesību norma, saskaņā ar kuru kompetentām iestādēm ir jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku nozares tiesiskajā regulējumā paredzētas sankcijas attiecībā uz rīcību, pamatojoties uz to, ka tās ir saudzīgākas (šajā sakarā skat. 2004. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑295/02 Gerken,Krājums I‑6369. lpp., 61. punkts).

34      No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pamata lietā runa ir par niecīgu 15. maija termiņa nokavējumu, jo paziņojums kompetentajā valsts iestādē nonāca nākamajā darba dienā.

35      Lai iesniedzējtiesai sniegtu noderīgu atbildi, tādējādi jānosaka, vai tādā īpašā situācijā kā šajā pamata lietā, kurā ir noticis niecīgs 15. maija termiņa nokavējums, Regula Nr. 1392/2001 ir uzskatāma par tādu, kas paredz saudzīgāku sodu sistēmu nekā ar Regulu Nr. 536/93 izveidotā sistēma.

36      Saskaņā ar Regulas Nr. 1392/2001 5. panta 3. punktu finansiāla sankcija par 15. maija termiņa neievērošanu, kā tas ir pamata lietā, pirmkārt, ir vienāda ar maksājamo maksājumu par 0,01 % no pārsniegtā “tiešo pārdošanu” salīdzināmā daudzuma, kas ir pircēja rīcībā, un, otrkārt, šī summa nevar būt mazāka par EUR 100 un lielāka par EUR 100 000.

37      Savukārt saskaņā ar Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otrās daļas pirmo ievilkumu finansiāla sankcija par 15. maija termiņa neievērošanu, kā tas ir šajā lietā, pirmkārt, atbilst 0,1 % no pārsniegtā piena un piena ekvivalenta daudzuma, ko pircējiem piegādājuši ražotāji, un, otrkārt, šī sankcija nevar būt mazāka par 500 ekijiem un lielāka par 20 000 ekiju.

38      Līdz ar to jākonstatē, kā to savos Tiesai iesniegtajos apsvērumos pareizi minēja Komisija, ka attiecībā uz tādu 15. maija termiņa niecīgu nokavējumu kā šajā lietā finansiālo sankciju sistēma saskaņā ar Regulas Nr. 1392/2001 5. panta 3. punktu ir saudzīgāka par sistēmu, kas paredzēta Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otrās daļas pirmajā ievilkumā.

39      Ņemot vērā iepriekš minēto interpretāciju, nav jālemj par Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto finansiālo sankciju sistēmas samērīgumu.

40      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu jāatbild tādējādi, ka:

–        valsts tiesai ir jāievēro saudzīgāka soda piemērošanas atpakaļejoša spēka princips, uzliekot sodu par rīcību, kas neatbilst Kopienu tiesiskajā regulējumā ietvertajām tiesību normām;

–        attiecībā uz tādu noteikta termiņa niecīgu nokavējumu kā šajā lietā Regulas Nr. 1392/2001 5. panta 3. punktā paredzētā finansiālo sankciju sistēma ir saudzīgāka par sistēmu, kas paredzēta Regulas Nr. 536/93 3. panta 2. punkta otrās daļas pirmajā ievilkumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

41      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

valsts tiesai ir jāievēro saudzīgāka soda piemērošanas atpakaļejoša spēka princips, uzliekot sodu par rīcību, kas neatbilst Kopienu tiesiskajā regulējumā ietvertajām tiesību normām;

attiecībā uz tādu noteikta termiņa niecīgu nokavējumu kā šajā lietā Komisijas 2001. gada 9. jūlija Regulas (EK) Nr. 1392/2001, ar ko nosaka sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 3950/92, ar kuru ievieš papildmaksājumus par pienu un piena produktiem, 5. panta 3. punktā paredzētā finansiālo sankciju sistēma ir saudzīgāka par sistēmu, kas paredzēta Komisijas 1993. gada 9. marta Regulas (EEK) Nr. 536/93, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus papildmaksājuma piemērošanai par pienu un piena produktiem, kas grozīta ar Komisijas 1998. gada 13. maija Regulu (EK) Nr. 1001/98, 3. panta 2. punkta otrās daļas pirmajā ievilkumā.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.