—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), kas tika noslēgta 1982. gada 10. decembrī un ir spēkā kopš 1994. gada 16. novembra, kā arī ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC),

—

ņemot vērā Parīzē UNFCCC Pušu konferences 21. sesijā 2015. gada 12. decembrī pieņemto nolīgumu (Parīzes nolīgums) un Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra balsojumu par tā ratificēšanu (1),

—

ņemot vērā Minamatas konvenciju, Konvenciju par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos, Gēteborgas protokolu, Stokholmas konvenciju, Orhūsas konvenciju un Konvenciju par bioloģisko daudzveidību,

—

ņemot vērā ANO augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību un noslēguma dokumentu, kuru Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī un kura nosaukums ir “Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam” (2),

—

ņemot vērā UNESCO1972. gada 16. novembra Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību,

—

ņemot vērā SDO Konvenciju Nr. 169,

—

ņemot vērā Ilulisatas deklarāciju, ko 2008. gada 28. maijā Ziemeļu ledus okeāna konferencē Ilulisatā, Grenlandē, pieņēma piecas Ziemeļu ledus okeāna piekrastes valstis,

—

ņemot vērā Polārā loka inuītu kopienu deklarāciju par resursu izstrādes principiem Inuit Nunaat (3),

—

ņemot vērā ANO Deklarācijas Nr. 61/295 par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP) pieņemšanu 2007. gada 13. septembrī Ģenerālajā asamblejā,

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par Arktikas jautājumiem, jo īpaši 2016. gada 20. jūnija, 2014. gada 12. maija, 2009. gada 8. decembra un 2008. gada 8. decembra secinājumus,

—

ņemot vērā ES 2016. gada jūnijā pieņemto globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa”, kā arī “KĀDP ziņojumu – mūsu prioritātes 2016. gadā”, ko Padome atbalstīja 2016. gada 17. oktobrī,

—

ņemot vērā Kopīgo paziņojumu par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku (JOIN(2016)0021), ko 2016. gada 27. aprīlī pieņēma Komisija un Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijas un Augstās pārstāves 2012. gada 26. jūnija kopīgo paziņojumu “Eiropas Savienības politikas izstrāde saistībā ar Arktikas reģionu” (JOIN(2012)0019) un Komisijas 2008. gada 20. novembra paziņojumu par Eiropas Savienību un Arktikas reģionu (COM(2008)0763),

—

ņemot vērā Arktikas valstu nacionālās stratēģijas attiecībā uz Arktiku, jo īpaši Dānijas Karalistes (2011), Zviedrijas (2011) un Somijas (2013), kā arī citu ES un EEZ dalībvalstu stratēģijas,

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 14. marta Lēmumu 2014/137/ES par attiecībām starp Eiropas Savienību, no vienas puses, un Grenlandi un Dānijas Karalisti, no otras puses,

—

ņemot vērā deklarāciju par Arktikas Padomes (AP) izveidi un AP programmu 2015.–2017. gadam ASV vadībā,

—

ņemot vērā Barenca Eiroarktiskās sadarbības 20. gadskārtas deklarāciju, kas pieņemta 2013. gada 3. un 4. jūnija sanāksmē Kirkenesā, Norvēģijā,

—

ņemot vērā Arktikas reģiona parlamentārās konferences (CPAR) un Barenca jūras valstu parlamentārās konferences (BPC) paziņojumus, jo īpaši Konferences paziņojumu, kas tika pieņemts CPAR 12. sanāksmē 2016. gada 14.-16. jūnijā Ulan Udē, Krievijā,

—

ņemot vērā atjaunotās Ziemeļu dimensijas 2013. gada 18. februāra trešās ministru sanāksmes Briselē kopīgo paziņojumu,

—

ņemot vērā paziņojumus, kas tika pieņemti Ziemeļu dimensijas parlamentārā foruma sanāksmēs — 2015. gada maijā Reikjavikā, Islandē, 2013. gada novembrī Arhangeļskā, Krievijā, 2011. gada februārī Trumsē, Norvēģijā, un 2009. gada septembrī Briselē,

—

ņemot vērā Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) Starptautisko kodeksu kuģu darbībai polārajos ūdeņos,

—

ņemot vērā Starptautisko konvenciju par kuģu izraisīta piesārņojuma novēršanu (MARPOL);

—

ņemot vērā Konvenciju pret naftas noplūdēm, Naftas noplūžu novēršanas fondu un Papildfondu,

—

ņemot vērā 2013. gada 21. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (pamatojoties uz Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitikas un drošības politiku) (4), 2013. gada 12. septembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas jūrlietu aspektiem (5), 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas lomu saistībā ar klimata krīzēm un dabas katastrofām (6) un 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (7),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Arktiku, jo īpaši 2014. gada 12. marta rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Arktikas reģionu (8), 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ilgtspējīgu ES politiku attiecībā uz Tālajiem Ziemeļiem (9) un 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par Arktikas pārvaldību (10),

—

ņemot vērā 2016. gada 2. februāra rezolūciju par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatīšanu (11) un 2016. gada 12. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (12),

—

ņemot vērā Delegācijas attiecībām ar Šveici un Norvēģiju, kā arī ES un Islandes apvienotajā parlamentārajā komitejā un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) apvienotajā parlamentārajā komitejā (SINEAA delegācija) attiecīgos ieteikumus;

—

ņemot vērā Kosmosa stratēģiju Eiropai (COM(2016)0705), ar ko Komisija nāca klajā 2016. gada 26. oktobrī,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 6. oktobra Regulu (ES) Nr. 2015/1775 par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A8-0032/2017),

A.

tā kā ES ir globālo procesu dalībniece; tā kā ES ir izsenis iesaistīta Arktikas jautājumos — saistībā ar vēsturi, ģeogrāfiju, ekonomiku un pētniecību; tā kā trīs tās dalībvalstis — Dānija, Somija un Zviedrija — ir Arktikas reģiona valstis; tā kā Arktikas reģionu ieskauj starptautiski ūdeņi, un pilsoņu un valdību pienākums visā pasaulē, tostarp Eiropas Savienībā, ir atbalstīt Arktikas reģiona aizsardzību;

B.

tā kā ES iesaiste Ziemeļu reģiona un Arktikas jautājumu risināšanā iesākās jau deviņdesmito gadu sākumā, tai piedaloties Baltijas jūras reģiona padomes (CBSS), Barenca jūras Eiroarktikas padomes (BEAC) izveidē un Komisijai kļūstot par šo struktūru pilntiesīgu locekli;

C.

tā kā Ziemeļu dimensijas (ZD) politika, kas ietekmē gan ES iekšlietas, gan ārējās attiecības, ir izveidojusies par ES, Krievijas, Norvēģijas un Islandes līdztiesīgu partnerību; tā kā līdztekus ZD partneriem vairākas citas daudzpusējas organizācijas piedalās šajā kopējā politikas jomā, piemēram AP, CBSS un BEAC, savukārt Kanādai un ASV ir novērotāja statuss; tā šī politikas joma attiecas uz plašu ģeogrāfisko teritoriju un tai ir nozīmīga loma, nodrošinot praktisku reģionālu sadarbību ilgtspējīgas attīstības, sabiedrības veselības un sociālās labklājības, kultūras, vides aizsardzības, kā arī loģistikas un transporta jomā;

D.

tā kā ES ir pakāpeniski izstrādājusi un pilnveidojusi savu politiku Arktikas jomā; tā paredzamo jauno pienākumu izpildi un ES kopējo interešu aizstāvību vislabāk var nodrošināt ar kopīgiem, vienotiem līdzekļiem; tā kā problēmas, kas saistītas ar Arktiku, ir jārisina ar kopīgiem reģionāliem un starptautiskiem centieniem;

E.

tā kā Arktika saskaras ar unikālām sociālām, vides un ekonomikas problēmām;

F.

tā kā Arktikas Eiropas daļa ir mazapdzīvota un iedzīvotāji ir izkliedēti plašā teritorijā, kurā trūkst transporta savienojumu, piemēram, autoceļu, dzelzceļa un gaisa transporta savienojumu starp austrumiem un rietumiem; tā kā Eiropas Arktika cieš no investīciju trūkuma;

G.

tā kā Arktikai tiek piemērots plašs starptautisks tiesiskais regulējums;

H.

tā kā AP ir primārais Arktikas sadarbības forums; tā kā 20 pastāvēšanas gados AP ir apliecinājusi, ka tā var uzturēt konstruktīvu un pozitīvu sadarbību, kā arī pielāgoties jauniem izaicinājumiem un uzņemties jaunus pienākumus;

I.

tā kā sauszeme un ūdeņi ir Arktikas valstu suverenitātē un jurisdikcijā; tā kā ir jāievēro Arktikas iedzīvotāju tiesības censties panākt dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu;

J.

tā kā interese par Arktiku un tās resursiem palielinās, jo mainās reģiona vide un pasaulē trūkst resursu; tā kā pieaug reģiona ģeopolitiskā nozīmība; tā kā klimata pārmaiņu ietekme un aizvien sīvākā konkurence par piekļuvi Arktikai un tās dabas resursiem, kā arī arvien aktīvākas ekonomiskās darbības rada riskus reģionam, tostarp videi un cilvēku drošībai, taču rada arī jaunas iespējas, piemēram, iespēju radīt augsti attīstītu, ilgtspējīgu bioekonomiku; tā kā klimata pārmaiņu rezultātā atvērsies jauni navigācijas ceļi un pieejamas kļūs jaunas teritorijas zvejai un dabas resursu ieguvei, kas var novest pie tā, ka šajā reģionā palielinās cilvēka darbības apjoms un saasinās vides problēmas;

K.

tā kā Arktika ilgi ir bijusi konstruktīvas starptautiskās sadarbības piemērs un ir jānodrošina, lai Arktikā spriedze nepieaugtu;

L.

tā kā laba pieejamība, lai sekmīgāk savienotu Ziemeļu reģiona lauku teritorijas ar ES pārējām teritorijām, ir priekšnosacījums ilgtspējīgai un konkurētspējīgai Ziemeļu izaugsmes centru ekonomiskajai attīstībai, ņemot vērā investoru un ieinteresēto pušu pieaugošo interesi par šo teritoriju neapgūtajiem resursiem un to, ka tās ir nozīmīgi ekoloģisko problēmu risināšanas kontaktpunkti;

M.

tā kā 2015. gadā Krievijas Federācija ir izveidojusi vismaz sešas jaunas bāzes uz ziemeļiem no polārā loka, tostarp sešas dziļjūras ostas un 13 lidlaukus, un tā palielina sauszemes spēku klātbūtni Arktikā;

N.

tā kā Eiropas un pasaules politiskajai un ekonomiskajai stabilitātei ir stratēģiski svarīgi, lai Arktikas ekosistēmas būtu spēcīgas, veselīgas un ilgtspējīgas un lai Arktikā dzīvotu plaukstošas kopienas; tā kā Arktikā atrodas vairāk nekā puse no pasaules mitrājiem un tai ir izšķiroša nozīme ūdens attīrīšanā; tā kā Arktika palīdz sasniegt labas ūdens kvalitātes mērķi Eiropas Savienībā, kas noteikts Ūdens pamatdirektīvā; tā kā attiecībā uz Arktikas sociālekosistēmu saglabāšanu bezdarbības dēļ eksponenciāli pieaug izmaksas;

O.

tā kā Arktikas jūras ledāji kopš 1981. gada ir būtiski sarukuši, mūžīgā sasaluma teritorija samazinās (un tas draud ar to, ka atmosfērā var nonākt milzīgs daudzums oglekļa dioksīda (13) un metāna), sniega sega turpina samazināties un kūstošie ledāji veicina pasaules jūras līmeņa celšanos; tā kā ir novērots, ka jūras ledāji izzūd pat straujāk nekā tas paredzēts modeļos, un pēdējos 35 gados vasarās sastopamā ledus apjoms ir samazinājies par vairāk nekā 40 %; tā kā polārajos reģionos klimata pārmaiņu temps ir divreiz lielāks un turpina pieaugt, izraisot vēl nezināmas un neparedzamas pārmaiņas pasaules ekosistēmās;

P.

tā kā trīs ES dalībvalstis (Dānija, Somija un Zviedrija) un viena aizjūras zeme un teritorija (Grenlande) ir locekles Arktikas Padomē, kurā ir astoņas valstis, un septiņām citām (Apvienotajai Karalistei, Francijai, Itālija, Nīderlandei, Polijai, Spānijai un Vācijai) ir novērotāja statuss šajā padomē; tā kā ES ar nepacietību gaida, kad tiks galīgi apstiprināts tās novērotājas statuss AP;

Q.

tā kā vides aizsardzība un ilgtspējīga attīstība ir Otavas deklarācijas stūrakmeņi un šī deklarācija izveidoja pamatu AP dibināšanai 1996. gadā;

R.

tā kā Arktikas reģionā dzīvo aptuveni četri miljoni cilvēku, no kuriem 10 % ir pirmiedzīvotāju tautu pārstāvji; tā kā ar daudz stingrākiem pasākumiem ir jānodrošina Arktikas jutīgās vides aizsardzība, kā arī pirmiedzīvotāju pamattiesību ievērošana; tā kā ir jāgarantē pirmiedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju tiesību ievērošana attiecībā uz piekrišanu un piedalīšanos lēmumu pieņemšanas procesā, kad tiek lemts par dabas resursu ieguvi; tā kā piesārņojošo vielu un smago metālu klātbūtnes pieaugums Arktikā negatīvi ietekmē barības ķēdi, jo tie ir sastopami florā un faunā, it īpaši zivīs, un tas rada būtisku apdraudējumu gan vietējo iedzīvotāju veselībai, gan patērētāju veselībai citur pasaulē;

S.

tā kā ekosistēmas, tostarp flora un fauna, Arktikā ir īpaši jutīgas pret traucējumiem, un to atjaunošanās laiks ir relatīvi ilgs; tā kā negatīvās sekas videi bieži vien ir kumulatīvas un neatgriezeniskas, un tām bieži ir ārēja ģeogrāfiska un ekoloģiska ietekme (piemēram, kaitējums pasaules okeānu sistēmām);

T.

tā kā pēdējās desmitgadēs Arktikā temperatūra paaugstinās aptuveni divreiz straujāk nekā vidēji pasaulē;

U.

tā Arktikas klimata pārmaiņas pastiprina atmosfēras aizvien lielākais piesārņojums ar siltumnīcefekta gāzēm un citiem piesārņojuma veidiem; tā kā Arktikas klimata piesārņojums pārsvarā nāk no Āzijas, Ziemeļamerikas un Eiropas emitētājiem, tādējādi emisiju samazināšanas pasākumiem ES ir liela nozīme, lai mazinātu klimata pārmaiņas Arktikā;

V.

tā kā smagās degvieleļļas izmantošana Arktikas jūras transportā ir saistīta ar daudziem apdraudējuma veidiem — noplūdes gadījumā šī ārkārtīgi blīvā degviela emulģējas, nogrimst un, iestrēgstot ledū, tā var tikt pārvietota ārkārtīgi lielos attālumos; noplūdusi smagā degvieleļļa rada milzīgu apdraudējumu Arktikas pirmiedzīvotāju pārtikas nodrošinājumam, jo viņu iztika ir atkarīga no zvejas un medībām; smagās degvieleļļas sadedzināšanas rezultātā rodas sēra oksīdi un smagie metāli, kā arī liels daudzums kvēpu, kas, nogulsnējoties uz Arktikas ledus, stimulē siltuma absorbciju, tādējādi paātrinot kušanas procesu un klimata pārmaiņu ietekmi; tā kā SJO ir aizliegusi smagās degvieleļļas transportēšanu un izmantošanu Antarktikas ūdeņos;

W.

tā kā ES ir jāieņem vadošā loma starptautisko forumu apspriedēs un sarunās, lai nodrošinātu, ka visas attiecīgās puses uzņemas savas saistības siltumnīcefekta gāzu vai citu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas jomā un atbildīgi risina pieaugošās problēmas resursu ilgtspējīgas pārvaldības jomā;

X.

tā kā būtu jāņem vērā visi riski, kas saitīti ar kodolenerģijas izmantošanu ledlaužos un krasta iekārtās, un tie būtu jāsamazina, izmantojot visas darbības, kas saistītas ar gatavību un reaģēšanu katastrofu gadījumā;

Y.

tā kā jebkādu atkritumu izgāšana Arktikas mūžīgā sasaluma teritorijās nekādā gadījumā nav ilgtspējīgs atkritumu apsaimniekošanas risinājums, kā to apliecināja nesenie atklājumi Camp Century, Grenlandē;

Z.

tā kā ES politikā Arktikas reģionam ir vairāk jāatspoguļo Ilgtspējīgas attīstības mērķi, kurus ES ir apņēmusies sasniegt līdz 2030. gadam;

AA.

tā kā, lai aizsargātu Arktikas trauslās ekosistēmas, samazinātu riskus, palīdzētu vietējām kopienām pielāgoties un veicinātu ilgtspējīgu attīstību, izšķiroši svarīgi ir pieņemt ar zinātnisku informāciju, tostarp ar vietējo iedzīvotāju un pirmiedzīvotāju zināšanām, pamatotus lēmumus; tā kā ES ir pasaulē vadošā līdzekļu piešķīrēja Arktikas izpētei un tā veicina bezmaksas apmaiņu ar šo pētījumu rezultātiem;

AB.

tā kā, līdzsvaroti apvienojot industriālās īpašās zināšanas par Arktiku un specializāciju, kā arī apņēmību nodrošināt nekaitīgumu videi un sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus, būtu iespējams šajā teritorijā nodrošināt ekoloģisko inovāciju, rūpniecisko simbiozi un atkritumu efektīvu apsaimniekošanu, saglabājot neskartu Arktikas dabu un nezaudējot iespējas radīt jaunas un novatoriskas uzņēmējdarbības iespējas un darbvietas, tādējādi arī veicinot jaunatnes nodarbinātību un palīdzot risināt sabiedrības novecošanas problēmu;

AC.

tā kā ES pieejamo satelītsakaru tehniskās iespējas atbilstīgi pakalpojumiem un infrastruktūrai, ko piedāvā Copernicus un Galileo, varētu apmierināt to lietotāju vajadzības, kas dzīvo Arktikas reģionā;

AD.

tā kā vietējo kopienu iesaistīšanai ir izšķiroši nozīme, lai nodrošinātu dabas resursu efektīvu pārvaldību un veicinātu trauslo ekosistēmu noturību;

AE.

tā kā Parlaments atzīst, cik svarīgas ir tradicionālās un vietējās zināšanas lēmumu pieņemšanai Arktikā;

AF.

tā kā sāmu, ņencu, hantu, evenku, čukču, aleutu, jupiku un inuītu kultūras ir jāaizsargā saskaņā ar UNDRIP; tā kā Arktikas pamatiedzīvotājiem ir tiesības izmantot dabas resursus savās teritorijās un līdz ar to viņiem vajadzētu būt iesaistītiem jebkādos turpmākos komerciālās zvejas plānos;

AG.

tā kā jebkādām zvejas darbībām Arktikas reģionā ir jānotiek saskaņā gan ar spēkā esošajiem starptautiskajiem nolīgumiem par šo teritoriju, tostarp 1920. gada Špicbergenas nolīgumu un, konkrētāk, visām šā nolīguma līgumslēdzēju pušu tiesībām, gan arī saskaņā ar visām vēsturiskajām zvejas tiesībām,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.