EIROPAS KOMISIJA

Strasbūrā, 8.3.2016

COM(2016) 127 final

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Apspriešanās sākšana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru

{SWD(2016) 50 final}
{SWD(2016) 51 final}

1. Ievads

Priekšsēdētājs Junkers savā uzrunā par situāciju Savienībā Eiropas Parlamentā 2015. gada 9. septembrī paziņoja par Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveidošanu. Šī iniciatīva ir daļa no Komisijas veiktā darba ceļā uz ciešāku un taisnīgāku ekonomisko un monetāro savienību (EMS) 1 un daļa no Komisijas 2016. gada darba programmas.

Priekšsēdētājs Junkers savā runā norādīja: "Mums ir jāintensificē darbs pie taisnīga un patiešām visas Eiropas mēroga darbaspēka tirgus. (...) Es vēlos, lai šo centienu ietvaros tiktu izveidots Eiropas sociālo tiesību pīlārs, kurā būtu ņemtas vērā Eiropas valstu sabiedrībās un darbaspēka tirgū notiekošās pārmaiņas. Un kuru var izmantot par kompasu konverģences atjaunošanai eirozonā. Šim Eiropas sociālo tiesību pīlāram būtu jāpapildina tas, ko ar kopīgiem spēkiem jau esam sasnieguši attiecībā uz strādājošo personu aizsardzību visā ES. Vēlos, lai šā procesa galvenie dalībnieki būtu sociālie partneri. Esmu pārliecināts, ka mēs darām pareizi, sākot ar šo iniciatīvu eirozonas ietvaros, vienlaikus dodot iespēju citām ES dalībvalstīm pievienoties, ja tās vēlas."

Šajā paziņojumā izklāstīta turpmākā virzība uz Eiropas sociālo tiesību pīlāru. Tajā izklāstīts iniciatīvas pamatojums, aplūkota tā nozīme, joma un būtība, un ar to sāk plašu apspriešanos, kuras mērķis ir apkopot atsauksmes. Lai atvieglotu diskusijas, šī paziņojuma pielikumā ir pievienots pirmais pīlāra provizoriskais izklāsts. Paziņojumam ir pievienoti arī divi Komisijas dienestu darba dokumenti: pirmajā ir aprakstītas galvenās ekonomikas, darba tirgus un sociālās tendences, uz kurām pamatojas pīlārs un kuras tam būtu jāpalīdz risināt, un otrajā dokumentā ir uzskaitīti svarīgākie ES līmeņa tiesību akti 2 .

2. Kādēļ Eiropas sociālo tiesību pīlārs?

2.1. Augsti konkurētspējīga sociālā tirgus ekonomika

Rīcība ES līmenī atspoguļo Savienības dibināšanas principus un balstās uz pārliecību, ka ekonomikas attīstībai ir jānodrošina lielāks sociālais progress un kohēzija un, izstrādājot attiecīgus drošības tīklus atbilstoši Eiropas vērtībām, sociālā politika ir jāuztver arī kā produktīvs faktors, kas mazina nevienlīdzību, veicina darbvietu radīšanu un ļauj uzplaukt Eiropas cilvēkkapitālam. Šo pārliecību apstiprina atzinumi par nodarbinātības un sociālajiem rādītājiem. Dalībvalstis ar labāko sniegumu ekonomikas jomā ir izstrādājušas vērienīgāku un efektīvu sociālo politiku ne tikai saistībā ar ekonomikas attīstību, bet arī kā savas izaugsmes modeļa pamatu. Lai to panāktu, svarīgākais ir izveidot tādas sociālās drošības sistēmas un darba tirgus iestādes, kas pilda savus pienākumus un atbalsta darbvietu radīšanu.  

Šī pieeja ir Komisijas vispārējās ekonomikas darba programmas pamatā, kā minēts tās 2016. gada izaugsmes pētījumā. Galveno uzmanību pievēršot strukturālajām reformām, ieguldījumiem un atbildīgai fiskālajai politikai, Komisija ir īpaši uzsvērusi sociālo solidaritāti un sociālo taisnīgumu.

Saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstis ir primāri atbildīgas par nodarbinātības un sociālās politikas noteikšanu. Tas ietver darba tiesības un sociālās drošības sistēmu organizāciju. Šī atbildība ir noteikta ES līgumos, kas kopš Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas arī paredz, ka ES ir jāpapildina dalībvalstu darbības. Šis vispārējais mērķis ir atspoguļots Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā, proti, "darbība ir vērsta uz to, lai panāktu stabilu Eiropas attīstību, kuras pamatā ir līdzsvarota ekonomiskā izaugsme un cenu stabilitāte, sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu".

Tāpēc Eiropas vienotā tirgus izveidošana un attīstība ir notikusi vienlaicīgi ar sociālās jomas tiesību aktu izstrādāšanu ES līmenī, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, ierobežotu sociālā dempinga risku vai zemāku standartu noteikšanu un veicinātu ekonomisko un sociālo integrāciju. Tas ir arī iemesls, kāpēc kopš 90. gadiem nodarbinātības un sociālie jautājumi ir bijuši svarīgs ekonomikas politikas koordinēšanas aspekts ES līmenī, ko tagad sauc par Eiropas pusgadu. Eiropas sociālo tiesību pīlāra pamatojumā ir ievērota šī loģika, un tā ir atbilde uz divkāršu nepieciešamību: pārvarēt krīzi un lūkoties tālākā nākotnē, lai virzītos uz ciešāku un taisnīgāku ekonomisko un monetāro savienību.

2.2. Krīzes pārvarēšana un tālāka nākotne

Eiropa pakāpeniski atgūstas no pēdējās desmitgadēs smagākās krīzes. Katra dalībvalsts un ES kopumā cīnās ar politiskām, ekonomiskām un sociālām sekām, vienlaikus cenšoties paredzēt turpmākās norises. Krīze ir atstājusi smagu un redzamu ietekmi uz Eiropas sabiedrību un ekonomiku. Sociālās drošības sistēmas ir daļēji absorbējušas sekas, bet ir pieaudzis bezdarbs, ievērojamai daļai iedzīvotāju draud nabadzība, valstu finanses ir izsmeltas un vērojamas būtiskas atšķirības valstu vidū. Daudzus gadus īpaši bezdarbs ir radījis ļoti smagu slogu iedzīvotājiem un sabiedrībai: gandrīz 22 miljoni cilvēku joprojām ir bez darba un meklē darbu (gandrīz 17 miljoni eurozonā), no kuriem 10 miljoni ir šādā situācijā jau vairāk nekā gadu.

Krīze ir arī daļēji slēpusi un akcentējusi dažas citas svarīgas ilgtermiņa tendences. To vidū ir, piemēram, izmaiņas sabiedrības struktūrā, ģimenes un darba attiecību modeļos; ilgāka un daudzveidīgāka darba dzīve; daudzveidīgāks darbaspēks un jaunu nodarbinātības veidu izplatība; paradokss starp arvien pieaugošo izglītības līmeņa un plaši izplatītu prasmju neatbilstību; pieaugošā nevienlīdzība; jaunas vajadzības un iespējas saistībā ar paredzamā dzīves ilguma pieaugumu un demogrāfisko novecošanu; tehnoloģiju pārmaiņas un sabiedrības digitalizācija, un ekonomika.

Salīdzinājumā ar XX gadsimtu darba tirgū un sabiedrībā kopumā aktuālo problēmu joma un būtība ir radikāli mainījusies, un ir daudz jaunu vai gaidāmu tendenču, kurām Eiropai vajadzēs pielāgoties. Sociālās politikas mērķi un tās spēja sniegt rezultātus tiek nopietni pārbaudīta, un Eiropas spēja izveidot labi funkcionējošus un taisnīgus darba tirgus un sociālās drošības sistēmas ir īpaši nozīmīga, lai tā spētu palielināt ražīgumu, konkurēt pasaules mērogā, stiprināt sociālo kohēziju un paaugstināt tās iedzīvotāju dzīves līmeni.

Šādas pārdomas kļūst aizvien populārākas starptautiskā līmenī, kā arī katrā dalībvalstī 3 . Neraugoties uz nenoteiktību par nākotni, ir arvien vairāk pierādījumu un globāla vienošanās par nepieciešamību stiprināt saikni starp ekonomikas, sociālo un vides attīstību, par faktu, ka nevienlīdzība kavē ekonomikas attīstību, un par nepieciešamību izveidot iekļaujošākas izaugsmes modeli, kā izklāstīts 2015. gada septembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas pieņemtajos ilgtspējīgas attīstības mērķos un G20 atkārtotajos secinājumos. Šī vispārējā programma galvenokārt ir balstīta uz plašu izpēti, ko veikušas starptautiskās organizācijas, piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, Pasaules Banka, Starptautiskā Darba organizācija un Starptautiskais Valūtas fonds.

Šīs publikācijas apliecina, ka ieguldījumi cilvēkkapitālā ir svarīgs transmisijas mehānisms starp ilgtermiņa izaugsmi, vienlīdzību un sociālo attīstību. Tās apliecina arī to, ka ienākumu nevienlīdzība ilgtermiņā var negatīvi ietekmēt potenciālo izaugsmi, konsolidējot un padziļinot iespēju esošo nevienlīdzību, ierobežojot prasmju attīstību un kavējot sociālo un profesionālo mobilitāti. Ekonomiski attīstītās valstīs, kuru labklājība balstās uz ražīguma pieaugumu un to inovācijas spēju, sociālā un ekonomikas attīstība ir vienas monētas divas puses.

Mūsdienu sociālajai politikai būtu jābalstās uz ieguldījumiem cilvēkkapitālā, kuru pamatā ir vienlīdzīgas iespējas, sociālo risku novēršanu un aizsardzību pret tiem, efektīvu drošības tīklu un stimulu izveidošanu piekļuvei darba tirgum, lai cilvēki varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, mainīt personīgo un profesionālo statusu dzīves laikā un pēc iespējas labāk izmantot savu talantu.

2.3. Virzība uz ciešāku un taisnīgāku ekonomisko un monetāro savienību

Eurozona ir guvusi mācību no pēdējo gadu krīzes un ir sākusi turpmāku integrācijas un konsolidācijas procesu. Tajā noteikti jāietver sociālā dimensija. Piecu priekšsēdētāju ziņojumā par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu 4 uzsvērts, ka “Eiropas mērķim vajadzētu būt nopelnīt “sociālo AAA reitingu” un ka “lai EMS sekmīgi darbotos, darba tirgiem un sociālās drošības sistēmām ir labi un taisnīgi jāfunkcionē visās eurozonas dalībvalstīs”. Atgādinot, ka nepastāv “universāli piemērojams” paraugs, kam sekot, ziņojumā uzsvērts, ka visās dalībvalstīs bieži vien ir līdzīgas risināmās problēmas. Ziņojumā arī aicināts pievērst lielāku uzmanību nodarbinātībai un sociālajiem rādītājiem plašākā augšupējas konverģences procesā virzībā uz noturīgākām ekonomikas struktūrām eurozonā.

Tam nav tikai politiska vai sociāla nozīme, tā ir arī ekonomiska nepieciešamība. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā gūtā pieredze liecina, ka pastāvošā nelīdzsvarotība vienā vai vairākās dalībvalstīs var apdraudēt eurozonas stabilitāti kopumā un nespēja novērst šo problēmu var radīt vēl lielākas atšķirības. Pēc 2007. – 2008. gada krīzes eurozona kļuva vēl neviendabīgāka, dažām valstīm klājās īpaši smagi, un ir vajadzīgs laiks, lai mazinātu šīs atšķirības. Raugoties nākotnē, ir skaidrs, ka turpmākie eurozonas panākumi lielā mērā ir atkarīgi no valstu darba tirgu un sociālās drošības sistēmu efektivitātes un ekonomikas spējas absorbēt un pielāgoties satricinājumiem.

Funkcionējošiem un iekļaujošiem darba tirgiem ir efektīvi jāapvieno elastības un drošības elementi, kas var panākt augstāku nodarbinātības līmeni un pielāgošanās spējas. Saistītais "elastdrošības" jēdziens nav jauns, bet pēc krīzes un ņemot vērā mainīgo darba vidi, ir pienācis laiks pārskatīt, kā to vislabāk īstenot praksē. Uzņēmumi ir ieinteresēti panākt paredzamu un juridiski drošu uzņēmējdarbības vidi, spēt piesaistīt kvalificētu un ražīgu darbaspēku un arī pielāgoties strauji mainīgajiem tirgus apstākļiem. Darba ņēmēji vēlas drošību attiecībā uz darbu un ienākumiem, lai varētu panākt līdzsvaru starp profesionālo un privāto dzīvi un arī uzņemties jaunus pienākumus, pielāgoties karjeras laikā, kā arī turpināt uzkrāt prasmes visa mūža garumā. Bezdarbnieki un ekonomiski neaktīvi cilvēki bieži meklē tādas nodarbinātības iespējas, kas viņus neiesprosto zemas kvalitātes, slikti apmaksātā nodarbinātībā un neatņem būtiskas sociālās tiesības. Ekonomikai un sabiedrībai, jo īpaši eurozonā, ir nepieciešama labāka prasmju pilnveidošana un izmantošanu, lielāks elastīgums un noturība, sociālā kohēzija un taisnīga un efektīva tiesību, pienākumu un ieņēmumu sadale arī paaudžu starpā.

Tajā pašā laikā, ņemot vērā augsto bezdarba līmeni un demogrāfisko novecošanu apvienojumā ar valsts finanšu slogu un nepieciešamību mazināt valstu blakusietekmi, kas rodas no makroekonomiskās nelīdzsvarotības, priekšplānā ir izvirzīts jautājums par valstu sociālās drošības sistēmu veiktspēju vairākos aspektos: pirmkārt, attiecībā uz to atbilstību un fiskālo ilgtspēju, ņemot vērā jaunās sociālās vajadzības, tostarp nepieciešamību novērst nabadzību; otrkārt, attiecībā uz to ietekmi uz darbvietu radīšanu, gan no darba devēju, gan darba ņēmēju perspektīvas, tostarp viņu spēju panākt to, lai darbs atmaksātos, un stiprināt prasmes un spējas pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē; un, treškārt, eurozonai īpaši svarīgs aspekts, attiecībā uz sociālās drošības sistēmu spēju mazināt makroekonomiskos satricinājumus un nodrošināt automātiskās stabilizācijas funkciju. Augsts nodarbinātības līmenis, zems bezdarba līmenis un labi izstrādātas sociālās drošības sistēmas ir svarīgs stabilu valsts finanšu elements, un pārāk lielas darba tirgu un sociālo rādītāju atšķirības apdraud eurozonas darbību. Kā daļa no pasākumiem, kas veikti, lai uzlabotu fiskālo uzraudzību ES līmenī, pārdomas par valsts finanšu kvalitāti, uz kurām lielā mērā balstās sociālās drošības sistēmas, ir pievērsušas lielu uzmanību jautājumiem, kas saistīti ar valsts ieņēmumu un izdevumu taisnīgumu un efektivitāti.

2.4. Bagātīgās pieredzes izmantošana

Eiropas sociālo tiesību pīlārā var izmantot bagātīgo pieredzi un praksi: daudzās jomās pasaulē labākie rādītāji ir rodami Eiropā, un risinājumi ir labi zināmi. Tomēr, ņemot vērā mūsdienu problēmas, pašapmierinātība un status quo nav izeja. Ir arī daudz jāmācās no mainīgajiem apstākļiem pasaulē.

Atzīstot, ka situācijas dalībvalstīs ir visai atšķirīgas, pīlārs var balstīties arī uz kopējām vērtībām un principiem valsts, Eiropas un starptautiskā līmenī. Šīs vērtības un principi ieņem nozīmīgu vietu tādos atsauces dokumentos kā Līgumā par Eiropas Savienību (LES), Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD), Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Savienības Tiesas praksē, kā arī starptautiskos instrumentos, piemēram, Sociālajā hartā, ko pieņēmusi Eiropas Padome, un SDO ieteikumos.

Šādi regulējumi bieži vien aptver dažādas jomas, kurās tie nosaka vispārīgus principus vai minimālos standartus, kas jāpapildina valsts, reģionālā vai vietējā līmenī. Tādējādi galvenais jautājums Eiropā nav tiesību atzīšana, bet drīzāk to faktiskā ieviešana un īstenošana, ņemot vērā straujās izmaiņas sociālajā, tiesiskajā un ekonomikas vidē.

Gadu gaitā Komisija ir īstenojusi iniciatīvas, lai stiprinātu centienus attiecībā uz neatliekamām prioritātēm un atjauninātu ES tiesību aktu kopumu. Šajos centienos tika ņemta vērā labāka regulējuma loģika: tas nenozīmē mazāku regulējumu, bet gan pieeju regulējumam, kurā pilnībā ņemta vērā ekonomikas, sociālā un vides ietekme uz vietas, lai pārliecinātos, ka ikviena iniciatīva sasniedz tai izvirzīto mērķi pēc iespējas labāk. Šā pilnvaru termiņa laikā Komisija ir izvērsusi Eiropas strukturālos un investīciju fondus 2014. – 2020. gadam, no kuriem gandrīz 20 % tiek izmantoti Eiropas Sociālajam fondam. Komisija ir darbojusies arī vairākos virzienos, piemēram:

lielāka uzmanība sociālajiem jautājumiem Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadā, sociālo rādītāju izmantošana tā sauktajā makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūrā, "sociālo salīdzinošo rādītāju" veicināšana un jaunās Grieķijai paredzētās stabilitātes atbalsta programmas sociālās ietekmes novērtējums;

sociālo mērķu iekļaušana tādās pamatiniciatīvās kā Investīciju plāns Eiropai, enerģētikas savienība un digitālais vienotais tirgus;

iepazīstināšana ar Stratēģisko iesaisti dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam;

intensīvāks finansiālais atbalsts dalībvalstīm, lai izveidotu garantiju jauniešiem, kas paredz, ka visiem jauniešiem, kas jaunāki par 25 gadiem, būtu jāsaņem kvalitatīvs, konkrēts piedāvājumu 4 mēnešu laikā pēc oficiālas izglītības iegūšanas vai pēc darba zaudēšanas;

norādījumu sagatavošana dalībvalstīm par ilgtermiņa bezdarbnieku reintegrāciju darba tirgū;

priekšlikums Eiropas pieejamības aktam, lai vienotajā tirgū nodrošinātu būtisku preču un pakalpojumu pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti;

priekšlikums pārskatīt Darba ņēmēju norīkošanas direktīvu, lai veicinātu principu, ka par vienādu darbu tajā pašā vietā saņem vienādu darba samaksu.

Vienlaikus apspriedēm par pīlāru 2016. gadā turpināsies darbs pie vairākiem papildu aspektiem: jauns posms, lai veicinātu profesionālās un privātās dzīves līdzsvaru strādājošiem vecākiem; Eiropas prasmju programma; 24 arodveselības un darba drošības direktīvu rūpīga izvērtēšana, kas palīdzēs novērtēt to atbilstību, efektivitāti un saskaņotību, lai saglabātu augstu darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzības līmeni, ņemot vērā jaunus riskus, vienlaikus vienkāršojot un modernizējot piemērojamos tiesību aktus, kā arī atvieglojot darbā pieņemšanu mazos un vidējos uzņēmumos. Šie piemēri ilustrē ES atbalstošo, konsultatīvo un strukturēto lomu sociālajā jomā, un turpmāko rīcību, kas varētu izrietēt no pīlāra izveides.

Šīs Komisijas galvenā prioritāte ir veicināt arī sociālo dialogu visos līmeņos. Pēc augsta līmeņa konferences par jaunu ES sociālā dialoga posmu 2015. gada martā ES sociālie partneri starpnozaru līmenī ir vienojušies par kopīgu padziļinātu nodarbinātības analīzi un kopīgu darba programma 2015. – 2017. gadam. Ir sāktas sarunas par autonomu pamatnolīgumu par aktīvu novecošanu, tiek gatavoti kopīgi secinājumi par profesionālās un privātās dzīves līdzsvara jautājumu, un darba grupa aplūko, kā to dalībnieki ir īstenojuši iepriekšējos autonomos pamatnolīgumus. ES nozaru sociālie partneri, kas darbojas 43 dažādās nozarēs un ir 75 % no darbaspēka, ir turpinājuši strādāt arī pie attiecīgajām kopīgajām darba programmām.

3. Eiropas sociālo tiesību pīlārs: nozīme, darbības joma un juridiskā būtība

Pīlāra mērķis ir sniegt vairākus būtiskus principus, lai atbalstītu labi funkcionējošus un taisnīgus darba tirgus un sociālās drošības sistēmas. Kā norādījis priekšsēdētājs Junkers, pīlārs tiks izstrādāts eurozonas ietvaros, vienlaikus dodot iespēju citām ES dalībvalstīm pievienoties, ja tās vēlēsies.

Tādējādi pīlārs pamatosies uz spēkā esošo ES līmeņa tiesību aktu kopumu sociālajā jomā un papildinās to, un tajā ietvertie principi īpašu uzmanību pievērsīs vajadzībām un problēmām, ar ko saskaras eurozona. Tiklīdz pīlārs būs sagatavots, tam būtu jākļūst par pamatprincipu kopumu, kas palīdzēs pārraudzīt iesaistīto dalībvalstu nodarbinātības un sociālos rādītājus, veicinās reformu procesu valstu līmenī un, konkrētāk, kalpos kā virzienrādītājs konverģences atjaunošanai eurozonā.

3.1. Šodienas un rītdienas realitātei piemēroti principi

Pirmais provizoriskais pīlāra izklāsts apspriešanai ir iekļauts šā paziņojuma pielikumā. Principi izraudzīti gan to ekonomiskās, gan sociālās nozīmes dēļ attiecībā uz iesaistīto dalībvalstu veiktspēju.

Izklāsts ir strukturēts trijās galvenajās kategorijās.

Vienlīdzīgas iespējas un piekļuve darba tirgum, tostarp prasmju attīstība un mūžizglītība, un aktīvs atbalsts nodarbinātībai, lai palielinātu nodarbinātības iespējas, atvieglotu pāreju starp dažādiem profesionālajiem statusiem un uzlabotu indivīdu nodarbinātības iespējas.

Taisnīgi darba nosacījumi, lai izveidotu atbilstošu un ticamu tiesību un pienākumu līdzsvaru starp darba ņēmējiem un darba devējiem, kā arī starp elastīguma un sociālās drošības elementiem, lai atvieglotu darbvietu radīšanu, pieņemšanu darbā un uzņēmumu pielāgošanās spējas, kā arī sekmētu sociālo dialogu.

Piemērota un ilgtspējīga sociālā aizsardzība, kā arī piekļuve augstas kvalitātes pamatpakalpojumiem, tostarp bērnu aprūpei, veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei, lai nodrošinātu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus un aizsardzību pret risku un sniegtu iedzīvotājiem iespējas pilnvērtīgi piedalīties nodarbinātībā un sabiedrībā kopumā.

Ir noteiktas vairākās politikas jomas, kurām ir pievienoti dažādi principi. Šajos principos par pamatu ir izmantotas vairākas tiesības, kas jau ir ierakstītas ES un citos attiecīgos tiesību aktos, un sīkāk izklāstīti iespējamie veidi, kā tās īstenot. Formulējumos ir ņemtas vērā spēkā esošās vadlīnijas ES līmenī, piemēram, saistībā ar ekonomikas politikas koordinēšanu, vienlaikus ietverot jaunākās tendences.

Situācija Eiropā būtiski atšķiras attiecībā uz katru no šiem principiem, un ir daudz lielu un mazu risināmu praktisku problēmu. Parasti tās ietver atšķirīgās personu, uzņēmumu un sabiedrības intereses; iespējamus kompromisus starp īstermiņa un ilgtermiņa risinājumiem; arī ar darba neskaidro jēdzienu saistītu "pelēko zonu" esamību un jautājumu "Kas par ko maksā?" atkarībā no tā, vai ir paredzams, ka privātajam vai publiskajam finansējumam būs nozīme. Grūts uzdevums ir izstrādāt jaunus standartus un praksi, kas atbilst dinamiskas ekonomikas vajadzībām, lai atbalstītu augšupējas konverģences procesu reģionos un dalībvalstīs.

Pīlāra un tā izveidošanas diskusiju mērķis nav noslēpt šīs atšķirības un spriedzi, bet atklāt un novērst to jaunā veidā, ņemot vērā mainīgo situāciju darba vidē un visā Eiropā pastāvošo situāciju daudzveidību. Tādējādi pīlāram būtu jāpalīdz modernizēt, paplašināt un padziļināt sociālās tiesības darbvietā un sabiedrībā, atvieglojot to īstenošanu un veicinot praksi, kas varētu būt lietderīga no privātpersonas, uzņēmumu un sabiedrības viedokļa.

3.2. Vērtības pievienošana eurozonai un ES kopumā

Pīlārā netiek atkārtots vai pārfrāzēts ES tiesību aktu kopums: tajā ir sīki izklāstīti principi un apņemšanās, kas var palīdzēt panākt lielāku konverģenci eurozonā. Tāpat kā šis pīlārs neaizstāj tiesību aktu kopumu, šeit ierosinātie principi neaizstāj esošās tiesības: tie sniedz iespēju novērtēt un nākotnē saskaņot un uzlabot valsts nodarbinātības un sociālās politikas darbību.

Taču pīlāra sagatavošanas process būtu jāizmanto, lai atgrieztos pie tiesību aktu kopuma. Spēkā esošo tiesību aktu kopums ir pakāpeniski sagatavots dažādos laika posmos, un dažas jomas ir labāk aptvertas nekā citas. Apspriešanās par pīlāru dod iespēju gūt visaptverošu priekšstatu par tiesību aktu kopumu, pārskatīt tā atbilstību, ņemot vērā jaunākās tendences, un apzināt iespējamās jomas turpmākai rīcībai atbilstošā līmenī.

Šāda pārskatīšana, galvenokārt, varētu sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem: vai pastāv nepilnības tiesību aktu kopuma īstenošanā? Vai pastāv būtiskas atšķirības ES līmenī noteiktajās sociālajās tiesībās? Kā šīs nepilnības un/vai atšķirības varētu ņemt vērā? Šis ir viens no iemesliem, kādēļ apspriešanās process pīlāra sagatavošanai būs atvērts visām dalībvalstīm, un tam būtu jāpalīdz valstīm, kas neietilpst eurozonā, izlemt, vai iesaistīties pīlārā.

Darbs pie pīlāra izveidošanas papildinās citus pašreizējos centienus padziļināt EMS, 5 un tas ir jāizmanto kā ieguldījums 2017. gada pavasarī paredzētās Baltās grāmatas sagatavošanā par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības nākotni. Piecu priekšsēdētāju ziņojumā par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu jo īpaši ir uzsvērta vajadzība īstenot konverģences procesu virzībā uz noturīgākām ekonomikas struktūrām un vidējā termiņā padarīt šādus procesus saistošākus. Tas tiktu panākts, vienojoties par virkni kopēju augsta līmeņa standartu, kas cita starpā pievērstos darba tirgiem.  

Visbeidzot, šā pīlāra juridiskajā būtībā būs jāņem vērā iespējas un juridiskie ierobežojumi ES un eurozonas līmenī. Piemēram, Līguma par Eiropas Savienības darbību 153. pants nepārprotami nosaka, ka Savienības kompetencē nav pieņemt tiesību aktus par “darba samaksu”.

Tā kā pīlāra izveidošanai varētu izmantot vairākus instrumentus, piemēram, ieteikumus, Komisija uzskata, ka ir svarīgi iesaistīt Parlamentu un Padomi, kā arī citas ES iestādes, un gūt plašu atbalstu tā īstenošanai.

4. Apspriešanās mērķi

Pīlāra izveidošana ir iespēja virzīt pārdomas par pašreizējām sociālajām tiesībām, īpašajām eurozonas vajadzībām, par mainīgo situāciju darba tirgū, kā arī par reformām, kas vajadzīgas visos līmeņos. Tādēļ apspriešanās procesam jābūt pēc iespējas tālejošākam.

4.1. Sagaidāmie rezultāti

Apspriešanās procesam ir trīs galvenie mērķi.

Pirmais mērķis ir izvērtēt pašreizējo ES tiesību aktu kopumu. Apspriedēm būtu jo īpaši jāpalīdz noteikt, cik lielā mērā esošās tiesības piemēro un ir piemērotas šodienas un nākotnes prasībām, un/vai būtu nepieciešami jauni šo tiesību īstenošanas veidi.

Otrais mērķis ir aplūkot darba organizācijas modeļu un sabiedrības jaunās tendences, ņemot vērā demogrāfisko tendenču un jaunu tehnoloģiju ietekmi un citus darbam un sociālajiem apstākļiem svarīgus faktorus. Vajadzētu aktīvi mudināt apzināt labāko praksi un pieredzi saistībā ar sociālo inovāciju.

Trešais mērķis ir apkopot viedokļus un atsauksmes par pašu Eiropas sociālo tiesību pīlāra izklāstu. Apspriešanās rezultāti būtu jāizmanto, lai apspriestu pīlāra darbības jomu un saturu, kā arī tā nozīmi EMS sociālajā dimensijā, pārdomātu eurozonas īpašās vajadzības, aplūkotu ierosināto principu specifiku un izpētītu ar tiem saistītās problēmas. Turklāt ar apspriešanos būtu jāpalīdz ārpus eurozonas esošajām dalībvalstīm pieņemt lēmumu par to, vai piedalīties pīlārā.

Apspriešanās process būtu jāpabeidz līdz 2016. gada 31. decembrim, lai 2017. gada sākumā Komisija varētu nākt klajā ar galīgo pīlāra priekšlikumu.

4.2. Sagatavošanās debatēm

Turpmākajos mēnešos Komisija aktīvi sadarbosies ar citām ES iestādēm, valsts iestādēm un parlamentiem, arodbiedrībām un uzņēmumu asociācijām, NVO, sociālo pakalpojumu sniedzējiem, ekspertiem no akadēmiskajām aprindām un sabiedrību. Valsts līmenī Komisija veicinās diskusijas, izmantojot pārstāvniecības dalībvalstīs.

ES sociālie partneri tiks aicināti aktīvi iesaistīties pīlāra veidošanā. Komisija prasīs arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas viedokli.

4.3. Strukturētas atsauksmes

Papildus sabiedriskajai apspriešanai tiks organizēti trīs darba virzieni, ko iekļaus diskusijās par katru iepriekš minēto sagaidāmo rezultātu:

ES sociālo tiesību aktu kopums: novērtējums;

darba un sociālās drošības sistēmu nākotne: problēmas un iespējas;

Eiropas sociālo tiesību pīlāra nozīme ciešākas un taisnīgākas EMS izveidē.

Lai apkopotu atsauksmes, Komisija līdz 2016. gada beigām organizēs Eiropas konferenci.

4.4. Informācija par diskusijām

Ir izveidota īpaša apspriešanās procesam paredzēta tīmekļa vietne: http://ec.europa.eu/priorities/deeper-and-fairer-economic-and-monetary-union/european-pillar-social-rights.  

Tajā iekļaus:

šo paziņojumu un papildu dienestu darba dokumentus;

faktu lapas, ko sagatavojuši Komisijas dienesti, kurās sīkāk izklāstīti ekonomiskie un juridiskie argumenti attiecībā uz jomām, kuras iekļautas šā paziņojuma pielikumā pievienotajā pīlāra izklāstā;

darbības, kuras paredzēts iekļaut katrā no iepriekš minētajiem darba virzieniem;

ES un valstu līmenī turpmākajos mēnešos paredzēto sanāksmju un pasākumu sarakstu.

5. Jautājumi apspriešanai

Komisija aicina visas ieinteresētās personas līdz 2016. gada 31. decembrim atbildēt uz šajā paziņojumā norādītajiem jautājumiem un sniegt papildu piezīmes.

To var izdarīt, aizpildot tiešsaistes anketu, kas pieejama iepriekš minētajā šim nolūkam izveidotajā tīmekļa vietnē, nosūtot informāciju pa e-pastu uz šādu adresi:

EMPL-EUROPEAN-PILLAR-OF-SOCIAL-RIGHTS@ec.europa.eu

vai pa pastu:

EUROPEAN COMMISSION

Directorate-General Employment, Social Affairs and Inclusion

Rue Joseph II, 27 – 00/120

B-1049 BRUXELLES 6  

Eiropas Komisija vēlas uzklausīt viedokļus par šādiem jautājumiem.

Sociālā situācija un ES sociālo tiesību aktu kopums

1.Kuras uzskatāt par svarīgākajām prioritātēm nodarbinātības un sociālajā jomā?

2.Kā izskaidrot atšķirīgo nodarbinātības un sociālo situāciju Eiropā?

3.Vai ES tiesību aktu kopums atbilst mūsdienu situācijai un vai uzskatāt, ka nepieciešama turpmāka ES rīcība?

Nodarbinātības un sociālās drošības sistēmu nākotne

4.Kādas ir būtiskākās pārmaiņas veicinošās tendences?

5.Kādi būtu galvenie riski un iespējas, kas saistītas ar šīm tendencēm?

6.Vai varat ieteikt pašreizējus vai iespējamus politikas virzienus, iestāžu vai uzņēmumu praksi, ko varētu izmantot par pamatu?

Eiropas sociālo tiesību pīlārs

7.Vai piekrītat šeit izklāstītajai pieejai attiecībā uz Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveidošanu?

8.Vai piekrītat pīlāra darbības jomai un šeit ierosinātajām jomām un principiem? Vai ir kādi aspekti, kas nav līdz šim nav pietiekami izklāstīti vai ietverti?

9.Kādas jomas un principi būtu svarīgi konverģences atjaunošanai eurozonā?

10.Kā tos vajadzētu izteikt un realizēt? Konkrētāk, vai uzskatāt, ka dažās jomās jāpieņem minimālie standarti vai atsauces kritēriji, un kāda būtu to piemērošanas joma un pievienotā vērtība? Ja jā, tad kādi?

Savu viedokli ir iespējams izteikt par katru pīlārā ierosināto jomu un principu, aizpildot detalizētāku tiešsaistes anketu apspriešanai paredzētajā tīmekļa vietnē.

(1)

Politikas pamatnostādnes nākamajai Eiropas Komisijai, 2014. gada 15. jūlijs, "Jauns sākums Eiropai: mana programma nodarbinātībai, izaugsmei, taisnīgumam un demokrātiskām pārmaiņām."

(2)

 Komisijas dienestu darba dokumentu "Eiropas sociālo tiesību pīlāra pamatā esošās galvenās ekonomikas, nodarbinātības un sociālās tendences" (SWD (2016) 51) un "ES sociālo tiesību aktu kopums" (SWD(2016)50), 2016. gada 8. marts.

(3)

 Skatīt, piemēram, SDO (2015), "The future of work centenary initiative"; ESAO (2016), "Policy forum on the future of work"; Bertelsmann Stiftung (2015), "Redesigning European welfare states – Ways forward"; Bundesministerium für Arbeit und Soziales (2015), "Green Paper: Re-Imagining Work. Work 4.0"; Pasaules Ekonomikas forums (2016), "The Future of Jobs: Employment, Skills and Workforce Strategy for the Fourth Industrial Revolution"; ESAO, SVF, Pasaules Banka un SDO (2015), "Income inequality and labour income share in G20 countries: Trends, Impacts and Causes".

(4)

"Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana", Žana Kloda Junkera ziņojums, kas sagatavots sadarbībā ar Donaldu Tusku, Jerūnu Deiselblūmu, Mario Dragi un Martinu Šulcu, 2015. gada jūnijs. Ziņojumā Francija un Vācija savā kopīgajā ieguldījumā, piemēram, uzsvēra nepieciešamību stiprināt sadarbību un kopējas nostādnes tādās jomās kā aktīva darba tirgus politika un sociālā nodrošinājuma sistēmas. Skatīt arī Eiropas Politiskās stratēģijas centrs (2015) “Ekonomiskās un monetārās savienības sociālā dimensija”.

(5)

COM(2015)600 (2015. gada 21. oktobris) par pasākumiem ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai.

(6)

Jāņem vērā, ka saņemtās atbildes un ziņas par respondenta identitāti publicēs internetā, ja vien respondents nebūs iebildis pret savu personas datu publicēšanu, pamatojoties uz to, ka šāda publicēšana varētu kaitēt viņa likumīgajām interesēm. Tādā gadījumā atbildes var publicēt anonīmi. Pretējā gadījumā atbildes nepublicēs un to saturu principā neņems vērā.

EIROPAS KOMISIJA

Strasbūrā, 8.3.2016

COM(2016) 127 final

PIELIKUMS

Pirmais provizoriskais Eiropas sociālo tiesību pīlāra izklāsts

pavaddokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu Komitejai

Apspriešanās sākšana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru

{SWD(2016) 50 final}
{SWD(2016) 51 final}

Saturs

I NODAĻA. VIENLĪDZĪGAS IESPĒJAS UN PIEKĻUVE DARBA TIRGUM

1.Prasmes, izglītība un mūžizglītība

2.Elastīgi un droši darba līgumi

3.Droša profesionālā pāreja

4.Aktīvs atbalsts nodarbinātībai

5.Dzimumu līdztiesība un līdzsvars starp profesionālo un privāto dzīvi

6.Vienlīdzīgas iespējas

II NODAĻA. TAISNĪGI DARBA NOSACĪJUMI

7.Nodarbinātības nosacījumi

8.Algas

9.Darba drošība un veselības aizsardzība

10.Sociālais dialogs un darba ņēmēju līdzdalība

III NODAĻA. PIEMĒROTA UN ILGTSPĒJĪGA SOCIĀLĀ AIZSARDZĪBA

11.Integrēti sociālie pabalsti un pakalpojumi

12.Veselības aprūpe un slimības pabalsti

13.Pensijas

14.Bezdarbnieka pabalsti

15.Ienākumu minimums

16.Invaliditātes pabalsti

17.Ilgtermiņa aprūpe

18.Bērnu aprūpe

19.Mājokļi

20.Piekļuve pamatpakalpojumiem

Paskaidrojums

Šajā pielikumā sniegts pirmais provizoriskais Eiropas sociālo tiesību pīlāra izklāsts sabiedriskajai apspriešanai. Šis pīlārs ir paredzēts eurozonai, bet būs pieejams arī citām dalībvalstīm, ja tās to vēlēsies.

Pīlāra pirmsākumi meklējami sociālajos mērķos un tiesībās, kas noteikti ES primārajos tiesību aktos, kas ir Līgums par Eiropas Savienību (LES), Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kā to interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa. Lai nodrošinātu pietiekami plašu apspriešanos, pīlārs skar gan jomas, kurās ES ir kompetenta pieņemt tiesību aktus, gan jomas, kurās primārā atbildība ir dalībvalstīm un ES ir vairāk atbalstoša un papildinoša nozīme. Tika ņemta vērā arī prakse valsts līmenī un starptautiskie tiesību avoti.

Pīlāra izklāstā netiek atkārtotas vai grozītas esošās tiesības, kas paliek spēkā. Tā mērķis ir sīkāk izklāstīt vairākus galvenos principus, kuriem iesaistītajās dalībvalstīs būtu jākļūst par kopīgiem principiem, lai īstenotu savu nodarbinātības un sociālo politiku, īpašu uzmanību pievēršot eurozonas vajadzībām un problēmām. Tiklīdz pīlārs būs sagatavots, tam būtu jākļūst par pamatprincipu kopumu, kas palīdzēs pārraudzīt iesaistīto dalībvalstu nodarbinātības un sociālos rādītājus, veicinās reformas valstu līmenī un, konkrētāk, kalpos kā virzienrādītājs konverģences atjaunošanai eurozonā.

Šeit izklāstītie principi ir apkopoti 20 politikas jomās, kuras tiek uzskatītas par nozīmīgām labi funkcionējošiem un taisnīgiem darba tirgiem un sociālās drošības sistēmām. Tajos ņemti vērā ekonomiskie un sociālie apsvērumi un plaša Eiropā pastāvošo situāciju daudzveidība, kā arī mainīgās situācijas uz vietas. Tie risina būtiskas bažas ciešākas un taisnīgākas ekonomiskās un monetārās savienības izveidē, piemēram, vajadzību palielināt konkurētspēju, palielināt līdzdalību darba tirgū, izveidot piemērotas sociālās aizsardzības minimumu, pilnībā izmantot cilvēkkapitāku, nodrošināt publisko finanšu ilgtspējību un palielināt pielāgošanās spējas un ekonomikas struktūru noturību.

Šeit izklāstītie principi attiecas uz ES pilsoņiem un ES valstīs likumīgi dzīvojošiem trešo valstu aktīviem vai neaktīviem pilsoņiem saskaņā ar katra principa redakciju. Pagaidām šīs apspriešanās nolūkā jēdziens “darba ņēmējs” nozīmē jebkuru personu, kas noteiktu laika posmu sniedz pakalpojumus citai personai, par ko saņem atalgojumu, un rīkojas šīs personas vadībā, jo īpaši, nosakot darba laiku, vietu un saturu.

“Pašnodarbinātais” ir jebkura persona, kas savā labā veic darbu un par to gūst ienākumus. “Nodarbinātās personas” attiecas gan uz darba ņēmējiem, gan pašnodarbinātajiem. Apspriešanās procesa laikā šo jēdzienu piemērošanas joma var būt jāprecizē.

Principu izvēlē un formulējumā cita starpā izmantotas esošās vadlīnijas Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadā, ES sekundārie tiesību akti un “ieteikuma tiesību” vadlīnijas, ja tādas ir. Lai labāk izprastu katru principu, izklāsts sniedz norādes par galvenajiem neatrisinātajiem jautājumiem, norāda uz katra principa potenciālo pievienoto vērtību un atgādina atbilstošās tiesības primārajos tiesību aktos, attiecīgā gadījumā izmantojot rāmīšus. Lai 2017. gadā izstrādātu galīgo priekšlikumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru, apspriešanās kontekstā šos principus vajadzētu plašāk apspriest un detalizēti izstrādāt.

I NODAĻA. VIENLĪDZĪGAS IESPĒJAS UN

UN PIEKĻUVE DARBA TIRGUM

1.Prasmes, izglītība un mūžizglītība

Ievērojamai daļai iedzīvotāju, kā bērniem tā pieaugušajiem, valodas pamatprasmes, lasīt un rakstīt prasme, rēķināšanas prasme un IKT, kas ir pirmie soļi ceļā uz izglītību, joprojām ir neatrisināts uzdevums. Lai uzlabotu izglītības iznākumu kvalitāti un atbilstību, izglītības un apmācības sistēmām jākļūst efektīvākām, taisnīgām un jāreaģē uz darba tirgus un sabiedrības vajadzībām. Vienlīdzīga piekļuve neatkarīgi no ekonomiskajiem līdzekļiem, lai gūtu bāzi pamatprasmēm un galvenajām iemaņām sākotnējā izglītībā, ir jāpapildina ar kvalitatīvām iespējām pieaugušajiem apgūt pamatprasmes un galvenās iemaņas visā dzīves laikā. Iedzīvotāju novecošana, ilgāks darba mūžs un pieaugusī trešo valstu pilsoņu imigrācija prasa papildu rīcību attiecībā uz kvalifikācijas celšanu un mūžizglītību, lai sekmīgi pielāgotos tehnoloģiju pārmaiņām un strauji mainīgajiem darba tirgiem.

a.Visām personām jābūt piekļuvei kvalitatīvai izglītībai un apmācībai visā dzīves laikā, lai gūtu pietiekamu pamatprasmju un galveno iemaņu līmeni aktīvai līdzdalībai sabiedrībā un nodarbinātībā. Mazkvalificētus jauniešus un darbspējīga vecuma pieaugušos jāmudina uzlabot savas prasmes.

2.Elastīgi un droši darba līgumi

Elastīgi darba līgumi var atvieglot ienākšanu darba tirgū un veicināt karjeras pāreju, ļaujot darba devējiem reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām. Digitālā ekonomika maina darba modeļus, un tās ietekmē rodas jauni nodarbinātības veidi, piemēram, pašnodarbinātība. Tas paver plašākas ienākšanas iespējas darba tirgū un var palīdzēt saglabāt cilvēku aktivitāti. Tomēr dažādos darba līgumos joprojām pastāv lielas atšķirības darba nosacījumos.

Turklāt pastāv “pelēkās zonas”, piemēram, “atkarīga” un fiktīva pašnodarbinātība, kas rada neskaidru tiesisko situāciju un šķēršļus piekļuvē sociālajai aizsardzībai. Šādas parādības rada nestabilitātes risku un/vai divlīmeņu, segmentētus darba tirgus, kas kavē ražību un noved pie atstumtības. Pagaidu nodarbinātība var palielināt nestabilitātes risku, izmantojot mazāku aizsardzību pret atlaišanu, zemāku darba samaksu, ierobežotu piekļuvi sociālajai aizsardzībai un apmācībai. Virzība uz līgumu veidiem, kuros ir salīdzināmas garantijas un izmaksas, var ļaut pagaidu darbam kļūt par pakāpienu ceļā uz stabilu un drošu nodarbinātību, vienlaikus uzlabojot darba tirgus noturību pret triecieniem.

a.Jānodrošina vienlīdzīga attieksme neatkarīgi no darba līguma, ja vien atšķirīgai attieksmei nav objektīva pamata. Jānovērš ļaunprātīga nestabilu un pagaidu darba attiecību izmantošana.

b.Elastīgi nodarbinātības nosacījumi var palīdzēt iekļauties darba tirgū un saglabāt darba devēju spēju ātri reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām; tomēr ir jānodrošina pāreja uz beztermiņa līgumiem.

3.Droša profesionālā pāreja

Darba dzīve kļūst daudzveidīgāka, tostarp mūža laikā cilvēks nomaina daudzas darbvietas un nodarbinātības veidus, piedzīvo karjeras pārtraukumus, pieaugušu mobilitāti un profesionālās izmaiņas. Optimālām tehnoloģiskām pārmaiņām un strauji mainīgajiem darba tirgiem ir nepieciešams ātrāks un uzlabots atbalsts, lai nodrošinātu darbvietu un profesionālo pāreju, kā arī atbalsts regulārai kvalifikācijas celšanai visā darba mūža laikā.

Kvalifikācijas celšanai ir nepieciešami atsevišķu darba ņēmēju, uzņēmumu un sabiedrības ieguldījumi. Dažas sociālās aizsardzības tiesības, piemēram, aroda pensijas, bezdarbnieka pabalsti, veselības apdrošināšana vai tiesības uz apmācību, ne vienmēr var viegli pārvietot, mainot darbu, tās nevar arī novērtēt vai uzkrāt, kļūstot par pašnodarbināto. Gluži pretēji — dažas no darba meklētāju vai neaktīvu personu tiesībām nedrīkst kļūt par stimula trūkumu nodarbinātības atsākšanai vai sava uzņēmuma dibināšanai.

a.Visām darbspējīga vecuma personām jābūt piekļuvei palīdzībai individualizētā darba meklēšanā, un tās jāmudina iesaistīties apmācībā un celt kvalifikāciju, lai uzlabotu savas izredzes darba tirgū vai uzņēmējdarbībā un paātrinātu darbvietu un profesionālo pāreju.

b.Lai veicinātu darbvietu un profesionālo pāreju, jānodrošina karjeras gaitā uzkrāto sociālo tiesību un tiesību uz apmācību saglabāšana un pārvedamība.

4.Aktīvs atbalsts nodarbinātībai

Pastāvīgs, atkārtots, kā arī ilgtermiņa bezdarbs, jo īpaši jauniešu un mazkvalificētu personu vidū, prasa pienācīgu un mērķtiecīgu atbalstu, lai (no jauna) iekļautos darba tirgū, kā arī pasākumus, lai attīstītu prasmes, iemaņas un darba pieredzi, kas ļautu sākt strādāt jaunā profesijā. Ātra un efektīva piekļuve šādiem pasākumiem var novērst sociālo atstumtību un atstumtību no darba tirgus.

a.Visiem jauniešiem, kas jaunāki par 25 gadiem, četru mēnešu laikā pēc kļūšanas par bezdarbniekiem vai formālās izglītības beigšanas jāsaņem kvalitatīvs darba, turpmākas izglītības, mācekļa prakses vai stažēšanās piedāvājums.

b.Vienlīdz jānodrošina, ka reģistrētiem ilgtermiņa bezdarbniekiem tiek piedāvāti padziļināti individuāli novērtējumi un ieteikumi, nolīgums par integrāciju darbā ar individuālu pakalpojumu piedāvājumu un vienots kontaktpunkts, vēlākais, kad to bezdarba periods ir sasniedzis 18 mēnešus.

5.Dzimumu līdztiesība un līdzsvars starp profesionālo un privāto dzīvi

Sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas nodarbinātībā, taču viņas ir pārsvarā nepilna laika darbā un zemāk atalgotās nozarēs, kā arī saņem zemāku stundas samaksu, pat ja viņām ir augstāks izglītības līmenis nekā vīriešiem. Lai nodrošinātu iespēju vienlīdzību, ir būtiski atbalstīt viņu līdzdalību darba tirgū, un darbaspēka novecošanas kontekstā tā kļūst par ekonomisku nepieciešamību.

Atbilstošu atvaļinājumu un bērnu un citu apgādājamo ģimenes locekļu aprūpes pakalpojumu trūkums var atturēt tādus cilvēkus, kam ir aprūpes pienākumi – galvenokārt sievietes –, turpināt darbu vai atgriezties nodarbinātībā. Šķēršļi sieviešu līdzdalībai darba tirgū ir pienācīgas profesionālās un privātās dzīves līdzsvara politikas trūkums, fiskālo stimulu trūkums otriem pelnītājiem vai pārmērīga darbaspēka aplikšana ar nodokļiem, kā arī stereotipi studiju un profesionālajā jomā.

Pašnodarbinātajiem vai darba ņēmējiem, kuriem nav pilna laika līguma un pastāvīga darba līguma, joprojām ir nevienmērīga piekļuve apmaksātam atvaļinājumam ģimenes apstākļu dēļ vai apdrošināšanas shēmām. Turklāt nepietiekamas iespējas un iedrošinājums vīriešiem izmantot atvaļinājumu pastiprina sievietes kā galvenās aprūpētājas lomu, kas negatīvi ietekmē sieviešu nodarbinātību.

Darba organizācijā pastāv arī lielāka elastības iespējamība, kas daļēji atvasināta no digitālajām vidēm un vairāku profesiju kombinācijas dalīšanās un sadarbības ekonomikā. Elastīgs darba laiks arī var palīdzēt sasniegt labāku profesionālās un privātās dzīves līdzsvaru, ļaujot gan nodarbinātībā iesaistītajiem iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem pielāgot darba grafikus un modeļus savām vajadzībām.

a.Jāveicina dzimumu līdztiesība darba tirgū un izglītības jomā, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi visās jomās, tostarp attiecībā uz atalgojumu, kā arī novēršot šķēršļus sieviešu līdzdalībai un novēršot profesiju segregāciju.

b.Visiem vecākiem un cilvēkiem, kam ir aprūpes pienākumi, jābūt piekļuvei atbilstošam atvaļinājumam par bērniem un citiem apgādājamiem radiniekiem, kā arī piekļuvei aprūpes pakalpojumiem 1 . Jāveicina atvaļinājuma vienlīdzīga izmantošana starp dzimumiem, izmantojot tādus pasākumus kā apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums gan vīriešiem, gan sievietēm.

c.Saskaņā ar vienošanos starp darba devējiem un darba ņēmējiem jādara pieejami un jāatbalsta elastīgi darba nosacījumi, tostarp darba laika jomā, ņemot vērā gan darba ņēmēju, gan darba devēju vajadzības.

6.Vienlīdzīgas iespējas

Eiropas Savienībā ir aizliegta diskriminācija dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ. Tomēr dažas iedzīvotāju grupas saskaras ar grūtībām piekļūt darba tirgum. Jo īpaši trešo valstu valstspiederīgie un etniskās minoritātes ir nepietiekami pārstāvētas darba tirgū un tādējādi ir pakļautas lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam. Ir svarīgi novērst šķēršļus viņu dalībai, kas var ietvert valodas barjeras vai trūkumus prasmju un kvalifikāciju atzīšanā. Attiecībā uz diskrimināciju tautības vai etniskās izcelsmes dēļ reālā pieredze liecina par informētības trūkumu – gan darba devēju nepietiekama informētība par nediskriminējošu darbā pieņemšanas praksi, gan to cilvēku nepietiekama informētība, kuru tiesības tiek diskriminētas.

Lai nodrošinātu iespēju vienlīdzību, ir būtiski atbalstīt viņu līdzdalību darba tirgū, un darbaspēka novecošanas kontekstā tā kļūst par ekonomisku nepieciešamību.

a. Jāveicina nepietiekami pārstāvētu grupu līdzdalība darba tirgū, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi visās jomās, tostarp palielinot izpratni un apkarojot diskrimināciju.

II NODAĻA. TAISNĪGI DARBA NOSACĪJUMI

7.Nodarbinātības nosacījumi

Jauniem elastīgas nodarbinātības veidiem nepieciešama papildu rūpība, lai precizētu darba būtību, apjomu vai ilgumu, lai noteiktu darba devējus, kā arī saistītās sociālās aizsardzības līmeni un lai izvairītos no ļaunprātīgas pārbaudes laika izmantošanas. Decentralizētas, pašorganizētas nodarbinātības veidi var paaugstināt darba ņēmēju autonomiju un veicināt uzņēmējdarbības attīstību, vienlaikus izraisot mazāku informētību par tiesībām un neskaidras informācijas prasības darba devējiem. Pašreizējās ES tiesību normas attiecībā uz darba ņēmēju informēšanu par nodarbinātības nosacījumiem nepiemēro no nodarbinātības sākuma, un augoši transnacionālos, mobilos, digitālos un delokalizētos uzņēmējdarbības modeļos tās piemērot kļūst aizvien grūtāk. Sarežģīts, dārgs un neskaidrs regulējums, kas reglamentē beztermiņa līgumu pārtraukšanu, raisa uzņēmumos nevēlēšanos pieņemt darbā, kā arī rada spēkā esošo noteikumu nevienlīdzīgu piemērošanu.

a.Katrs darba ņēmējs pirms nodarbināšanas uzsākšanas rakstiski jāinformē par tiesībām un pienākumiem, kas izriet no darba attiecībām.

b.Ja pastāv pārbaudes laiks, tam jānosaka saprātīgs ilgums; pirms pārbaudes laika sākšanās, darba ņēmējiem jāsaņem informācija par tā nosacījumiem.

c.Darba ņēmēja atlaišanai jābūt pamatotai, par to pirms tam saprātīgā termiņā jāpaziņo un saistībā ar to jābūt pienācīgai kompensācijai, kā arī piekļuvei ātrai un efektīvai apelācijai objektīvā strīdu izšķiršanas sistēmā.

8.Algas

Pienācīgs minimālās algas līmenis nodrošina darba ņēmējiem un viņu ģimenēm cilvēka cienīgu dzīves līmeni un palīdz novērst strādājošo nabadzības biežumu. Plašs pārklājums neļauj rasties kropļojumiem, kas rada divlīmeņu darba tirgu. Stabilai uzņēmējdarbības videi ir svarīga paredzama algu dinamika. Minimālās algas ir jānosaka tādā līmenī, kas saglabātu nodarbinātības iespējas mazkvalificētiem cilvēkiem un radītu situāciju, kurā bezdarbniekiem un ekonomiski neaktīvām personām atmaksātos strādāt. Algu dinamikas atbilstība ražīgumam ir ļoti būtisks konkurētspējas aspekts, it īpaši eurozonā.

a.Ikvienam darbam jābūt taisnīgi apmaksātam, nodrošinot cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Minimālā alga ir jānosaka, izmantojot pārskatāmu un paredzamu mehānismu tādā veidā, kas saglabā piekļuvi nodarbinātībai un motivāciju meklēt darbu. Algu apmēra dinamikai jāatbilst ražības attīstībai, apspriežoties ar sociālajiem partneriem un saskaņā ar valsts praksi.

9.Darba drošība un veselības aizsardzība

Ņemot vērā mazāk stabilas darba attiecības, jaunus nodarbinātības modeļus un darbaspēka novecošanu, ir parādījušies jauni uzdevumi saistībā ar veselības aizsardzību un drošību darbā. Aizsardzības pret darba traumām un sliktu veselību nodrošināšana visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no nodarbinātības veida un “pelēko zonu” risināšana, piemēram, “atkarīga” un fiktīva pašnodarbinātība, kas rada neskaidru tiesisko situāciju, ir svarīgs veids, kā samazināt nestabilitāti, sociālās izmaksas un uzlabot uzņēmumu ražīgumu. Reintegrācijas un rehabilitācijas stiprināšanas centieniem vajadzīga lielāka darba devēju iesaistīšanās pārkvalifikācijā vai darba vietu pielāgošanā. Tomēr maziem uzņēmumiem joprojām ir apgrūtinoša preventīvu un koriģējošu pasākumu īstenošana.

a.Jānodrošina pienācīga līmeņa aizsardzība pret jebkādu risku, kas varētu rasties darbā, kopā ar atbilstošu īstenošanas atbalstu jo īpaši mikrouzņēmumos un mazos uzņēmumos.

10.Sociālais dialogs un darba ņēmēju līdzdalība

Sociālā dialoga sekmīgai norisei ir nepieciešami autonomi un reprezentatīvi sociālie partneri, kuri spēj vienoties par koplīgumiem. Ņemot vērā samazinājumus attiecībā uz organizatorisko blīvumu un pārstāvību, sociālajiem partneriem jāturpina veidot to spējas iesaistīties sekmīgā un efektīvā sociālajā dialogā. Sociālo partneru iesaistīšanās ES un dalībvalstu līmenī ir īpaši svarīga, lai veiksmīgi izstrādātu un īstenotu ekonomikas un sociālo politiku, tostarp centienos nodrošināt nodarbinātību ekonomiskās lejupslīdes laikā. Turklāt jauni darba organizācijas veidi, piemēram, pakalpojumu jomā un digitālajā ekonomikā, apgrūtina darba ņēmēju vienmērīgu iesaistīšanos, un viņu informēšana un konsultēšana kļūst sarežģītāka.

a.Izstrādājot un īstenojot nodarbinātības un sociālo politiku, jāapspriežas ar sociālajiem partneriem. Tos jāaicina izstrādāt koplīgumus tiem svarīgos jautājumos, ņemot vērā valstu tradīcijas, autonomiju un tiesības uz kolektīvu rīcību.

b.Informēšana un uzklausīšana ir savlaicīgi jānodrošina visiem darba ņēmējiem, tostarp tiem, kas strādā digitāli un/vai darbojas pāri robežām, vai to pārstāvjiem, jo īpaši kolektīvas atlaišanas, uzņēmumu nodošanas, pārstrukturēšanas un apvienošanas gadījumos.

III NODAĻA. PIEMĒROTA UN ILGTSPĒJĪGA SOCIĀLĀ AIZSARDZĪBA

11.Integrēti sociālie pabalsti un pakalpojumi

Dažos gadījumos pabalstu un pakalpojumu, aģentūru un pieteikšanās procedūru daudzveidība apgrūtina iedzīvotāju piekļuvi nepieciešamajam atbalstam. Turklāt integrētu pabalstu un pakalpojumu trūkums mazina centienus novērst nabadzību un veicināt sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū. Efektīva atbalsta pamatnosacījums ir sociālo pabalstu, aktīva atbalsta un sociālo pakalpojumu trīspusēja saskaņošana. Šāda saskaņošana būtu jāveic attiecībā uz atbilstību un segumu, koordinētiem atbalsta piedāvājumiem un atsevišķu tiesību saglabāšanu, atgriežoties darbā vai pašnodarbinātībā. Pabalstu un pakalpojumu labāka integrācija var uzlabot sociālās aizsardzības izmaksu efektivitāti.

a.Ciktāl iespējams, sociālās aizsardzības pabalsti un pakalpojumi jāintegrē, lai stiprinātu šo pasākumu saskaņotību un efektivitāti un sekmētu sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū.

12.Veselības aprūpe un slimības pabalsti

Sabiedrības novecošana un ārstēšanas augstās izmaksas palielina spiedienu uz veselības sistēmu finansiālo ilgtspēju un spēju nodrošināt visiem pienācīgu veselības aprūpi. Augsto ārstēšanas izmaksu attiecība pret ienākumiem vai pārāk ilgi gaidīšanas periodi ir izrādījušies būtiski faktori, kas liedz iespēju piekļūt medicīnas aprūpei. Nodrošinot vispārēju piekļuvi kvalitatīvai aprūpei, vienlaikus garantējot veselības aizsardzības sistēmu finansiālo ilgtspēju, veicinot rentablu aprūpi un rosinot veselības veicināšanu un slimību profilaksi, ir jāpastiprina centieni uzlabot veselības aizsardzības sistēmu noturību, efektivitāti un lietderību, tādējādi iespējams uzlabot veselības aprūpes sistēmu spēju tikt galā ar problēmām. Nodrošinot vispārēju piekļuvi veselības aprūpei un novēršot nevienlīdzību veselības jomā, tiks stiprināta sociālā kohēzija un uzlaboti ekonomikas rezultāti.

Slimības pabalstu un/vai apmaksāta slimības atvaļinājuma nosacījumi ievērojami atšķiras attiecībā uz gaidīšanas laiku, ilgumu, aizstāšanas likmi un kontroles mehānismiem. Joprojām ir grūtības nodrošināt slimības pabalstu pienācīgu minimālo aizstāšanas likmi un veicināt rehabilitāciju un reintegrāciju, vienlaikus saglabājot šo sistēmu finansiālo ilgtspēju.

a.Ikvienam ir jāsaņem savlaicīga piekļuve kvalitatīvai profilaktiskai un ārstnieciskai veselības aprūpei, un nepieciešamība pēc veselības aprūpes nedrīkst novest pie nabadzības un finansiālām grūtībām. 

b.Veselības aprūpes sistēmām ir jāveicina izmaksu ziņā efektīva veselības aprūpe, vienlaikus stiprinot veselības veicināšanu un slimību profilaksi, lai uzlabotu veselības aprūpes sistēmu noturību un to finansiālo ilgtspēju.

c.Visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no darba līguma veida slimības laikā ir jānodrošina atbilstoši apmaksāts slimības atvaļinājums; jāveicina pašnodarbināto līdzdalība apdrošināšanas shēmās. Jāveicina efektīva reintegrācija un rehabilitācija, lai varētu ātri atgriezties darbā.

13.Pensijas

Dzīves ilguma palielināšanās un darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās rada divkāršu problēmu, kā nodrošināt pensiju finansiālu ilgtspēju un adekvātus ienākumus pensijas vecumā. Lai panāktu valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspēju, vienlaikus saglabājot taisnīgumu starp paaudzēm, ir svarīgi pensionēšanās vecumu saistīt ar paredzamo mūža ilgumu un mazināt atšķirību starp faktisko un likumā noteikto pensionēšanās vecumu, novēršot priekšlaicīgu aiziešanu no darba tirgus.

Vairākās dalībvalstīs pensiju neatbilstība ir vēl viena problēma. Lielākajā daļā valstu pastāv arī lielas pensiju atšķirības starp dzimumiem; sievietēm ir zemāki ienākumi un karjeras pārtraukumi, kā rezultātā samazinās pensiju iemaksas, un tādēļ pensiju tiesības ir mazākas.

Pašnodarbinātām personām un netipiskas nodarbinātības gadījumos arī ir augstāks pensiju atbilstības risks un zemāks aroda pensiju segums.

a.Pensijām ir jānodrošina visiem iedzīvotājiem cilvēka cienīgs dzīves līmenis pensionēšanās vecumā. Jāveic pasākumi, lai novērstu pensiju atšķirības starp dzimumiem, piemēram, atbilstoši uzskaitot aprūpes periodus. Jāveicina pašnodarbināto līdzdalība pensiju shēmās atbilstoši valstu īpatnībām.

b.Pensiju sistēmām jācenšas garantēt pensiju ilgtspēja un atbilstība nākotnē, nodrošinot plašu iemaksu bāzi, saistot likumā noteikto pensionēšanās vecumu ar paredzamo mūža ilgumu un mazinot atšķirību starp faktisko pensionēšanās vecumu un likumā noteikto pensionēšanās vecumu, novēršot priekšlaicīgu aiziešanu no darba tirgus.

14.Bezdarbnieka pabalsti

Efektīvi bezdarbnieka pabalsti dod iespēju meklēt darbu un uzlabot prasmju atbilstību, sniedz ekonomisko drošību bezdarba periodos, novērš nabadzību un nodrošina automātisku stabilizāciju ekonomikas lejupslīdes laikā. Dažos gadījumos bezdarbnieka pabalstu segums ir ļoti zems, jo atbilstības prasības ir ļoti stingras. Problēmas rada pabalstu ilgums dažās dalībvalstīs, kā arī nosacījumu izpilde attiecībā uz darba meklēšanu un līdzdalību aktīvos atbalsta pasākumos.

a.Bezdarbnieku atbalstam paredzētajos pasākumos ir jāiekļauj prasība par aktīvu darba meklēšanu un līdzdalību aktīvos atbalsta pasākumos apvienojumā ar atbilstīgiem bezdarbnieka pabalstiem. Pabalstu ilgumam jābūt tādam, lai būtu pietiekami daudz laika darba meklēšanai, vienlaikus saglabājot stimulus, lai varētu ātri atgriezties darba tirgū 2 .

15.Ienākumu minimums

Vairumā, taču ne visās dalībvalstīs tiek garantēts ienākumu minimums cilvēkiem, kuriem draud nabadzība un nav citu iztikas līdzekļu. Tomēr pašreizējās problēmas ir saistītas ar pabalstu apmēra neatbilstību, kas neļauj saņēmējiem izkļūt no nabadzības, kā arī ar nelielo segumu un to, ka atbalstam paredzētais ienākumu minimumu netiek pieprasīts sarežģīto nosacījumu dēļ. Vāja saikne ar aktīvu atbalstu un sociālajiem pakalpojumiem, kā arī pabalsti, kas netiek saglabāti, atgriežoties darbā, personām darbspējīgā vecumā var radīt pabalstu slazdu un mazināt vēlmi strādāt. Drošība attiecībā uz ienākumiem nav pietiekama tiem, kuru bezdarbnieka pabalsti beidzas, un ir vāja koordinācija starp bezdarbnieka pabalstu un ienākumu minimumu. Lielākajā daļā dalībvalstu attiecībā uz vecāka gadagājuma cilvēkiem noteikumi par ienākumu minimumu nav pietiekami, lai palīdzētu no nabadzības izkļūt tiem, kuriem nav līdzekļu.

a.Pienācīgs ienākumu minimums jāgarantē tiem, kuriem nav pietiekamu līdzekļu, lai nodrošinātu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Attiecībā uz šiem pabalstiem jāietver prasības par līdzdalību aktīva atbalsta pasākumos, lai veicinātu darbspējīga vecuma iedzīvotāju (re)integrāciju darba tirgū.

16.Invaliditātes pabalsti

Cilvēkiem ar invaliditāti ir daudz augstāks nabadzības un sociālās atstumtības risks nekā pārējiem iedzīvotājiem. Viņi saskaras ar nepietiekamu piekļuvi darbvietā, diskrimināciju un neizdevīgiem nodokļu risinājumiem. Invaliditātes pabalstu struktūra var izraisīt pabalstu slazdu, piemēram, ja pabalstus pilnībā atceļ, (atkārtoti) ienākot darba tirgū. Atbalsta pakalpojumu pieejamība var ietekmēt arī spējas piedalīties nodarbinātībā un sabiedrības dzīvē.

a.Personām ar invaliditāti ir jānodrošina atbalsta pakalpojumi un pamatienākumi, kas ļauj viņiem nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Pabalsta saņemšanas nosacījumi nedrīkst radīt šķēršļus nodarbinātībai.

17.Ilgtermiņa aprūpe

Iedzīvotāju novecošana, mainīgas ģimenes struktūras un lielāka sieviešu līdzdalība darba tirgū veicina arvien lielāku pieprasījumu pēc ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem. Ģimenes aprūpētāji, kas parasti ir sievietes, bieži vien aizstāj nepieejamos vai pārāk dārgos institucionālas aprūpes pakalpojumus. Formāla aprūpe mājās, kam priekšroku dod daudzi saņēmēji un ģimenes locekļi, joprojām nav pietiekami attīstīta, un tādējādi neformāla aprūpe, kas bieži vien ir daudzu ģimeņu vienīgā iespēja, rada attiecīgajām personām lielu finansiālo slogu. Lai nodrošinātu piekļuvi piemērotiem ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem, vienlaikus garantējot ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu sistēmu finansiālo ilgtspēju, vēl vairāk jāstrādā ar mērķi uzlabot ilgtermiņa aprūpes sniegšanu un finansēšanu.

a.Jānodrošina piekļuve kvalitatīviem un izmaksu ziņā pieejamiem ilgtermiņa aprūpes, tostarp aprūpes pakalpojumiem mājās, ko sniedz pietiekami kvalificēti speciālisti.

b.Jāstiprina un jāuzlabo ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu sniegšana un finansēšana, lai nodrošinātu atbilstošas aprūpes pieejamību finansiāli ilgtspējīgā veidā.

18.Bērnu aprūpe

Bērnu aprūpes pakalpojumi uzlabo bērnu kognitīvo un sociālo attīstību, īpaši tiem, kuri dzīvo mazāk labvēlīgos apstākļos, un palielina izglītības un nodarbinātības izredzes turpmākajā dzīvē. Formāla bērnu aprūpe ir būtisks instruments, lai nodrošinātu darba un privātās dzīves līdzsvaru, veicinot vecāku, jo īpaši sieviešu nodarbinātību. Tomēr ierobežota pieejamība, piekļuve, cenas un kvalitāte vēl aizvien ir galvenie šķēršļi un tie kavē bērna attīstību. Bērniem, kuri aug nelabvēlīgos apstākļos, aizvien ir grūtības piekļūt šiem pakalpojumiem.

a.Piekļuve kvalitatīviem un pieejamiem bērnu aprūpes pakalpojumiem, ko sniedz pietiekami kvalificēti speciālisti, ir jānodrošina visiem bērniem.

b.Jāveic pasākumi agrīnā posmā un jāpieņem preventīvas pieejas, lai risinātu bērnu nabadzības problēmu, tostarp īpaši pasākumi, lai veicinātu nelabvēlīgākos apstākļos esošu bērnu iesaistīšanu.

19.Mājokļi

Piemērotu mājokļu trūkums un nedrošība saistībā ar mājokli joprojām rada lielas bažas visā ES, tādējādi palielinot finanšu risku, vairojot piespiedu izlikšanas gadījumus, īres un hipotekāro kredītu maksājumus un dažos ārkārtējos gadījumos – bezpajumtniecību. Ierobežots piedāvājums mājokļu nozarē un īres tirgus traucējumi veicina pieejamības trūkumu. Pienācīgu mājokļu trūkums aizvien rada šķēršļus darbaspēka mobilitātei, jauniešu iekļūšanai darba tirgū un liedz piepildīt dzīves plānus un nodrošināt neatkarīgu dzīvi.

a.Piekļuve sociālajiem mājokļiem vai mājokļu palīdzība jānodrošina tiem, kuriem tā ir vajadzīga. Jānodrošina aizsardzība neaizsargātām personām pret izlikšanu un jāsniedz atbalsts mājsaimniecībām ar zemiem un vidējiem ienākumiem, lai tās varētu iegādāties mājvietu.

b.Jāsniedz patvērums tiem, kuri ir palikuši bez pajumtes, un tas jāsaista ar citiem sociālajiem pakalpojumiem, lai veicinātu sociālo integrāciju.

20.Piekļuve pamatpakalpojumiem

Pamatpakalpojumi, piemēram, elektroniska saziņa, transports, enerģētika (piemēram, elektrība un apkure) un finanšu pakalpojumi (piemēram, bankas konti), kas nodrošina iedzīvotāju pilnvērtīgu sociālo integrāciju sabiedrībā un vienlīdzīgas iespējas piekļūt nodarbinātībai, ne vienmēr ir pieejami vai šiem pakalpojumiem nevar piekļūt tie, kuriem tie ir nepieciešami. Piekļuvi pakalpojumiem kavē to nepieejamība cenas ziņā, infrastruktūras trūkums vai nespēja izpildīt pieejamības prasības attiecībā uz personām ar invaliditāti.

a.Visiem cilvēkiem jānodrošina cenu ziņā pieejama piekļuve pamatpakalpojumiem, tostarp elektroniskai saziņai, enerģētikai, transportam un finanšu pakalpojumiem. Lai veicinātu piekļuvi šiem pakalpojumiem, jāveic pasākumi, kas pieejami tiem cilvēkiem, kuriem tas nepieciešams.

(1)  Atbilstoši turpmāk izklāstītajam 17.-18. principam.

(2) Kā izklāstīts iepriekš 3. principā.