This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52013DC0401
COMMUNICATION FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT, THE COUNCIL, THE EUROPEAN ECONOMIC AND SOCIAL COMMITTEE AND THE COMMITTEE OF THE REGIONS "Towards a European Horizontal Framework for Collective Redress"
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI “Virzība uz horizontālu Eiropas līmeņa regulējumu kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā”
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI “Virzība uz horizontālu Eiropas līmeņa regulējumu kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā”
/* COM/2013/0401 final */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI “Virzība uz horizontālu Eiropas līmeņa regulējumu kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā” /* COM/2013/0401 final */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS
PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN
REĢIONU KOMITEJAI “Virzība uz horizontālu Eiropas
līmeņa regulējumu kolektīvās tiesiskās
aizsardzības jomā” 1. Ievads 1.1. Šā paziņojuma
mērķi Sarežģītā ekonomikas
situācijā stabila tiesiskā vide un efektīva tiesu
sistēma var izšķirīgi veicināt sasniegt Eiropas
Savienības mērķi panākt konkurētspējīgu
izaugsmi. Nozīmīgākais ES politikas mērķis ir
saglabāt konkurētspēju globālā līmenī un
nodrošināt atvērtu un funkcionējošu vienoto tirgu, kā
uzsvērts stratēģijā “Eiropa 2020” un Vienotā
tirgus aktā. Saistībā ar šo ļoti nozīmīgi ir
tādi aspekti kā tiesiskā noteiktība un uzticama
tiesiskā vide. ES tieslietu politikas mērķis ir
attīstīt reālu brīvības, drošības un tiesiskuma
telpu iedzīvotāju un uzņēmumu interesēs[1].
Gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem būtu jābūt
iespējai saņemt efektīvu tiesisko aizsardzību, īpaši
pārrobežu lietās un lietās, kad ir pārkāptas to
Eiropas Savienības tiesību aktos noteiktās tiesības. Šim
nolūkam var būt nepieciešami procesuālie risinājumi,
pamatojoties uz ES tiesību aktiem. Procesuālo normu jomā
līdz šim paveiktā darba rezultātā ir izstrādāti
vairāki risinājumi efektīvas tiesiskās aizsardzības
veicināšanai: Eiropas procedūra maza apmēra prasībām[2]
ir vienkāršota un no izmaksu viedokļa efektīva Eiropas
līmeņa civiltiesiskā procedūra, kas atvieglo
patērētāju prasības saistībā ar pārrobežu
tirdzniecību. Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra[3]
veicina pārrobežu parādu ātru atgūšanu, palīdzot
uzņēmumiem pārvaldīt savus prasījumus. Direktīva
par mediācijas aspektiem[4], kura ir piemērojama
visiem pārrobežu civilstrīdiem, veicina strīdu alternatīvu
izšķiršanu, kas ietaupa izmaksas un ieguldīto darbu un samazina
pārrobežu tiesvedībai nepieciešamo laiku. Patērētāju
politikas jomā[5] nesen pieņemtā
direktīva par patērētāju strīdu alternatīvu
izšķiršanu[6] līdz ar regulu par
patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē[7]
ir nākamais solis un nosaka, ka dalībvalstīm jānodrošina,
ka līgumstrīdus starp patērētāju un tirgotāju,
kas radušies saistībā ar preču pārdošanu vai pakalpojumu
sniegšanu, var iesniegt strīdu alternatīvas izšķiršanas
struktūrai. Minētie tiesību instrumenti
kopā ar citiem instrumentiem, kuri veido Eiropas Savienības acquis
tieslietu un patērētāju tiesību aizsardzības
jomā, ir atbilde uz ļoti konkrētām un labi
formulētām iedzīvotāju un uzņēmumu
vajadzībām. Saskaņā ar subsidiaritātes principu tie
ļauj izmantot arī valstu tiesiskos risinājumus un tiesiskās
aizsardzības sistēmas. Kolektīvā tiesiskā aizsardzība
ir viens no mehānismiem, kuru ES iestādes analizē jau
vairākus gadus, pamatojoties uz dažu dalībvalstu gūto pieredzi
par mehānisma spēju veicināt attīstību tieslietu
jomā Eiropā, lai nodrošinātu patērētāju
tiesību aizsardzību augstā līmenī un
vispārīgi uzlabotu ES tiesību aktu, tostarp ES konkurences
noteikumu, īstenošanu, vienlaikus veicinot ekonomikas izaugsmi un
nodrošinot tiesu iestāžu labāku pieejamību. Laikposmā no
2010. gada līdz 2012. gadam Komisija turpināja un
padziļināja šo analīzi, lai sniegtu atbildes uz šādiem trim
pamatjautājumiem: 1) kāda problēma vēl nav
pietiekamā mērā atrisināta, izmantojot pastāvošos
instrumentus, 2) vai noteikts tiesiskais mehānisms,
piemēram, varbūtējs Eiropas kolektīvās tiesiskās
aizsardzības mehānisms, varētu atrisināt šo problēmu, 3) kā šāds mehānisms būtu
savietojams ar LESD 67. panta 1. punkta prasībām, proti,
veidojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Savienībai
jāievēro dalībvalstu dažādās tiesību
sistēmas un tradīcijas, jo īpaši jomās (piemēram, procesuālās
normas), kuras ir labi izstrādātas valstu līmenī, bet ir
jaunas ES. Komisija uzskata, ka ikvienam tiesiskās
aizsardzības pasākumam jābūt atbilstīgam un
efektīvam un ar līdzsvarotiem risinājumiem jāatbalsta
izaugsme Eiropā, vienlaikus nodrošinot tiesu iestāžu efektīvu
pieejamību. Tādēļ šādi pasākumi nedrīkst
būt saistīti ar ļaunprātīgu tiesāšanos vai
kaitēt atbildētājiem neatkarīgi no tiesvedības iznākuma.
Šāda negatīva ietekme ir vērojama jo īpaši ASV
kolektīvo prasību sistēmā. Tādējādi Eiropas
pieejā kolektīvajai tiesiskajai aizsardzībai jācenšas
novērst šādu negatīvu ietekmi un jāizstrādā
atbilstīgi drošības pasākumi. Komisija 2011. gadā organizēja
horizontālu sabiedrisko apspriešanu “Virzība uz saskaņotu
Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai”. Cita starpā
tās mērķis bija noteikt kopējus tiesību principus
kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā un noteikt,
kā šie principi varētu atbilst ES tiesību sistēmai un
27 ES dalībvalstu tiesību sistēmām. Apspriešanas
laikā uzmanība tika pievērsta arī jomām, kurās
dažādas kolektīvās tiesiskās aizsardzības formas
varētu sekmēt ES tiesību aktu labāku īstenošanu vai
aizsargāt ES iedzīvotāju un uzņēmumu intereses. Eiropas Parlaments pieņēma
lēmumu sniegt ieguldījumu Eiropas līmeņa diskusijās,
pieņemot rezolūciju, kuras pamatā ir plašs pašiniciatīvas
ziņojums par kolektīvo tiesisko aizsardzību[8]. Šajā paziņojumā sniegti
galvenie viedokļi, kuri tika pausti sabiedriskās apspriešanas
laikā, un norādīta Komisijas nostāja dažos
svarīgākajos jautājumos saistībā ar kolektīvo
tiesisko aizsardzību. Paziņojumam pievienots Komisijas ieteikums,
kurā visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ieteikts
nodrošināt valsts līmeņa kolektīvās tiesiskās
aizsardzības sistēmas, kuru pamatā ir vairāki kopēji
Eiropas principi. Tā kā ieteikumā tiek atbalstīta
horizontāla pieeja, tā saturs ir piemērojams arī
konkurences tiesību jomā, saistībā ar kuru direktīvas
priekšlikumā par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās
reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par
dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību
pārkāpumiem[9], ir iekļauti
īpaši noteikumi, kuru nepieciešamību pamato konkurences tiesību
īpatnības. Ieteikumā visas dalībvalstis aicinātas
ievērot tajā ierosinātos principus, savukārt ierosinātā
direktīva ļauj dalībvalstīm lemt, vai paredzēt
kolektīvās tiesiskās aizsardzības prasības konkurences
tiesību privātās īstenošanas kontekstā[10].
1.2. Kas ir kolektīvā
tiesiskā aizsardzība? Kolektīvā tiesiskā
aizsardzība ir procesuāls mehānisms, ar kuru
procesuālās ekonomijas un/vai īstenošanas efektivitātes
apsvērumu dēļ vairākus līdzīgus juridiskos
prasījumus var apvienot vienā tiesas prasībā.
Kolektīvā tiesiskā aizsardzība veicina tiesu iestāžu
pieejamību īpaši gadījumos, kad atsevišķai personai
nodarītais zaudējums ir tik mazs, ka iespējamais
prasītājs neuzskata šo summu par atsevišķas prasības
vērtu. Šis mehānisms arī stiprina iespējamo
prasītāju ietekmi un veicina efektīvu tiesas spriešanu,
novēršot vairākas procedūras saistībā ar
prasījumiem, kuri ir saistīti ar vienu un to pašu tiesību aktu
pārkāpumu. Atkarībā no prasījuma veida
kolektīvā tiesiskā aizsardzība var izpausties kā aizlieguma
līdzekļi, ja tādējādi cenšas panākt
nelikumīgas prakses izbeigšanu, vai atlīdzināšanas
līdzekļi, ja mērķis ir saņemt atlīdzību par
nodarīto kaitējumu. Šis paziņojums un tam pievienotais Komisijas
ieteikums attiecas uz abām kolektīvās tiesiskās
aizsardzības formām, neiejaucoties tādu aizlieguma
līdzekļu izmantošanā, kuri jau pastāv
dalībvalstīs saskaņā ar ES tiesību aktiem. Ir svarīgi paturēt prātā,
ka prasības, kas ir vērstas uz aizliegumu vai zaudējumu
atlīdzināšanu saistībā ar dažādu tiesību
iespējamiem pārkāpumiem vai nelikumīgas prakses izbeigšanu,
ir civilstrīdi starp divām privātpersonām[11],
tostarp gadījumos, kad viena puse ir “kolektīvs”, t. i.,
prasītāju grupa. Tiesību pārkāpums un no tā
izrietošs aizliegums vai atlīdzība par kaitējumu tiek noteikti
tikai tad, kad tiesa pieņem nolēmumu[12]
attiecīgajā lietā[13]. Atbilstoši tiesiskuma
principam attiecībā uz atbildētāju civillietā
neuzskata, ka tas ir rīkojies neatbilstoši vai pārkāpis
tiesības, kamēr tiesa nav pieņēmusi šādu lēmumu[14].
1.3. Situācija Eiropas
Savienībā kolektīvās tiesiskās aizsardzības
jomā Saskaņā ar ES tiesību aktiem un
ES ratificētiem starptautiskiem nolīgumiem dalībvalstīm noteiktās
jomās ir jānodrošina kolektīvi aizlieguma
līdzekļi. Patērētāju tiesību aktu jomā,
pateicoties direktīvai par aizliegumiem[15],
kvalificētas patērētāju tiesību aizsardzības
iestādes un patērētāju organizācijas ir pilnvarotas
celt prasību tiesā vai valsts iestādēs visās
dalībvalstīs, lai pieprasītu aizliegt praksi, ar kuru tiek
pārkāpti valsts un ES noteikumi par patērētāju
tiesību aizsardzību. Vides tiesību aktu jomā saskaņā
ar Orhūsas konvenciju dalībvalstīm jānodrošina tiesu
iestāžu pieejamība saistībā ar vides standartu
pārkāpumiem[16]. Tādējādi
visas dalībvalstis ir ieviesušas procedūras, saskaņā ar
kurām prasītājs, rīkojoties kolektīvi vai kā
pārstāvis, var prasīt aizliegt nelikumīgu praksi. Vairākās dalībvalstīs ir
arī ieviestas procedūras saistībā ar atlīdzināšanas
līdzekļiem, kas līdz šim ir noticis, īstenojot valstu
politikai tieslietu jomā. ES mērogā pagaidām nav
kolektīvu atlīdzināšanas līdzekļu. Pastāvošie
mehānismi, saskaņā ar kuriem atlīdzību var
pieprasīt tādu personu grupa, kurām nodarīts kaitējums
nelikumīgas uzņēmējdarbības rezultātā,
dažādās dalībvalstīs atšķiras[17].
Lielākās atšķirības ir saistības ar mehānismu
darbības jomu, iespēju pārstāvju organizācijām
vai atsevišķām personām būt par prasītājiem,
mehānismu pieejamību uzņēmumiem un jo īpaši MVU,
prasītāju grupu izveidi (pēc iestāšanās vai
izstāšanās principa (opt-in/opt-out)), prasības
finansēšanu un piešķirtās atlīdzības sadali. Komisija vairākus gadus ir
strādājusi pie Eiropas standartiem atlīdzināšanas
kolektīvajai tiesiskajai aizsardzībai konkurences un
patērētāju tiesību aktu jomā. 2005. gadā
Komisija pieņēma Zaļo grāmatu par prasībām par
konkurences noteikumu pārkāpšanu[18] un
2008. gadā tā pieņēma Balto grāmatu[19],
izskatot iespēju ieviest kolektīvo tiesisko aizsardzību kā
papildinstrumentu privātpersonām ES konkurences noteikumu
īstenošanai. 2008. gadā Komisija publicēja arī
Zaļo grāmatu par patērētāju kolektīvo tiesisko
aizsardzību[20]. Ieinteresētās personas ir uzdevušas
jautājumu par neatbilstībām starp dažādām Komisijas
iniciatīvām kolektīvās tiesiskās aizsardzības
jomā, un šis fakts liecina par nepieciešamību nodrošināt
konsekventāku sistēmu. Kolektīvā tiesiskā
aizsardzība ir procesuāls rīks, kas var būt nozīmīgs
ES politikai ne tikai tādās jomās kā konkurence vai
patērētāju tiesību aizsardzība. Citi piemēri ir
finanšu pakalpojumi, vides aizsardzība, datu aizsardzība[21]
vai nediskriminācija. Tādēļ Komisija uzskata, ka ir
nepieciešama lielāka politikas konsekvence un horizontāla pieeja
kolektīvajai tiesiskajai aizsardzībai, pamatojoties uz 2011. gada
sabiedriskās apspriešanas rezultātiem[22]. 2. Sabiedriskās
apspriešanas galvenie rezultāti 2.1. Ieinteresēto personu
atsauksmes Komisijas sabiedriskajā apspriešanā
par kolektīvo tiesisko aizsardzību bija vērojama liela
aktivitāte: 310 atbildes tika saņemtas no
ieinteresētajām personām un 300 personu
piedalījās atklātajā izskatīšanā 2011. gada
5. aprīlī. Turklāt vairāk nekā
19 000 atbilžu tika saņemtas no iedzīvotājiem
sūtījumu veidā[23]. Vairuma atbilžu
kvalitāte liecināja, ka jautājums izraisījis lielu interesi
un ir nozīmīgs. No saņemtajām atbildēm Komisija
varēja secināt ieinteresēto personu atšķirīgo
nostāju un to, ka kuri jautājumi ir pretrunīgi un kuros ir
lielāka vienprātība. Galvenās viedokļa
atšķirības par ieguvumiem, kādi varētu veidoties, ieviešot
jaunus kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismus ES
tiesību aktu īstenošanai, bija starp
iedzīvotājiem/patērētājiem un uzņēmumiem:
patērētāji kopumā atbalsta jaunu mehānismu ieviešanu,
savukārt uzņēmumi pārsvarā pret to iebilst.
Akadēmisko aprindu pārstāvji vispārīgi ir par. Juristu
viedoklis dalās, kaut gan skeptiski vai negatīvi noskaņoto
juristu skaits ir lielāks nekā to, kuri ir par. Tās dalībvalstis[24],
kuras piedalījās apspriešanā, arī pauda
atšķirīgus viedokļus, sākot no atbalsta saistošiem ES
līmeņa noteikumiem par kolektīvo tiesisko aizsardzību
līdz izteiktai skepsei. Dažas dalībvalstis apsvērtu
saistošus ES noteikumus tikai noteiktās politikas jomās vai tikai
saistībā ar noteiktiem jautājumiem (Dānija –
saistībā ar pārrobežu kolektīvo tiesisko aizsardzību,
Nīderlande – saistībā ar kolektīvās tiesiskās
aizsardzības starptautisko privāttiesību aspektu, Zviedrija –
politikas jomās, kurās pastāv saskaņoti materiālo tiesību
noteikumi, piemēram, konkurences jomā, AK – konkurences jomā,
savukārt Latvija apsvērtu saistošu minimālo prasību kopumu
patērētāju aizsardzības un konkurences tiesību
jomā pārrobežu lietās). Vairākās atbildēs, kuras
sniedza dažādu kategoriju ieinteresētās personas, tika pausts
viedoklis, ka kolektīvā tiesiskā aizsardzība kā privāto
tiesību aizsardzības forma parasti būtu nodalāma no valsts
iestāžu veiktās īstenošanas, bet ir vajadzīga zināma
koordinācija starp publisko un privāto tiesību aizsardzību;
faktiski tām vajadzētu vienai otru papildināt. Dažās
atbildēs tika norādīts, ka kolektīvā tiesiskā
aizsardzība jāizmanto tikai pēc publiskās tiesību
aizsardzības, “secīgās” prasībās. Vairums ieinteresēto personu
piekrīt, ka ir vēlams noteikt kopējus principus
kolektīvajai tiesiskajai aizsardzībai ES. Tomēr šādiem
principiem būtu jāiekļaujas ES tiesību sistēmā un
27 dalībvalstu tiesību sistēmās, un jāņem
vērā praktiskā pieredze saistībā ar
kolektīvās tiesiskās aizsardzības sistēmām, kuras
jau darbojas vairākās dalībvalstīs. Daudzas
ieinteresētās personas pauda viedokli, ka principiem jānodrošina
efektīva tiesvedība, jānovērš ļaunprātīgas
tiesāšanās draudi, jāveicina strīdu kolektīva
risināšana vienošanās ceļā un jānodrošina
mehānisms spriedumu pārrobežu izpildei. Konkrētāk, daudzas
ieinteresētās personas piekrīt šādiem kolektīvās
tiesiskās aizsardzības sistēmas pamatparametriem no
efektivitātes un drošības pasākumu viedokļa:
kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismam
pirmkārt jāspēj efektīvi rast risinājumu lielam
skaitam atsevišķu prasījumu, kuri ir par vienu un to pašu vai
kopējiem jautājumiem un attiecas uz vienu iespējamu ES
tiesību aktos paredzēto tiesību pārkāpumu. Tam
jāspēj nodrošināt tiesiski noteiktus un taisnīgus
rezultātus saprātīgā laikā, vienlaikus ievērojot
visu iesaistīto personu tiesības. Līdztekus šādā
mehānismā būtu jāiestrādā drošības
pasākumi pret ļaunprātīgu tiesāšanos, un nedrīkst
pieļaut, ka ekonomiski stimuli veicina spekulatīvu prasību
celšanu. Izvērtējot konkrētos nepieciešamos elementus
efektivitātes un drošības pasākumu nodrošināšanai,
sabiedriskā apspriešana apstiprināja to, ka kolektīvās
tiesiskās aizsardzības mehānismi dalībvalstīs ir
ļoti atšķirīgi. Šie mehānismi savstarpēji
atšķiras tādējādi, ka tajos paredzēti atšķirīgi
pieejamo kolektīvo prasību veidi un atšķirīgas
galvenās iezīmes, piemēram, pieļaujamība,
tiesības celt prasību, iestāšanās vai izstāšanās
sistēmu izmantojums, tiesneša loma kolektīvās tiesiskās
aizsardzības procesā un prasības iespējamo
prasītāju informēšanai par kolektīvo prasību.
Turklāt katrs kolektīvās tiesiskās aizsardzības
mehānisms darbojas plašākā kontekstā, kas ir
vispārīgie civiltiesību un procesuālie noteikumi,
noteikumi, kuri reglamentē juristu darbību, un citi būtiskie
noteikumi, kuri arī atšķiras dažādās
dalībvalstīs. Ņemot vērā šīs
atšķirības, ieinteresēto personu nostāja, protams,
ievērojami atšķiras arī saistībā ar to, vai kādas
valsts sistēma kolektīvās tiesiskās aizsardzības
jomā vai tās iezīmes varētu būt īpaši
ņemamas vērā, formulējot ES standartus par
efektivitāti un drošības pasākumiem. 2.2. Sabiedriskās apspriešanas
laikā noskaidrotās kolektīvās tiesiskās
aizsardzības iespējamās priekšrocības un trūkumi Daudzas ieinteresētās personas savās atbildēs
norādīja, ka pastāv noteiktas kolektīvās
tiesiskās aizsardzības mehānismu priekšrocības un
trūkumi. Šādas iespējamās priekšrocības un
trūkumi būtu jāaplūko Eiropas Savienības
vērtību un politikas kontekstā, īpaši saskaņā ar
Līgumiem un tiesību aktiem. Priekšrocības var panākt un
trūkumus var mazināt, ja tiek pienācīgi īstenoti
Komisijas ieteikumā noteiktie kopējie principi. 2.2.1. Priekšrocības: tiesu
iestāžu pieejamība un labāka tiesību aizsardzība Saskaņā ar Pamattiesību hartas
47. panta 1. punktu ikvienai personai, kuras tiesības un
brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās,
tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību
aizsardzību. Tiesību aizsardzības efektivitāte ir
atkarīga no vairākiem faktoriem, tostarp no tā, cik lielā
mērā attiecīgais tiesību sistēmā paredzētais
aizsardzības līdzeklis ir praktiski pieejams. Eiropadome Stokholmas programmā ir
uzsvērusi, ka jāuzlabo tiesu iestāžu pieejamība Eiropas
tiesiskuma telpā, īpaši pārrobežu tiesvedībās. Viens
no šķēršļiem šajā jomā var būt ar tiesas procesu
saistītās izmaksas. Ja liels skaits personu apgalvo, ka ES
tiesību aktos paredzēto tiesību iespējama
pārkāpuma rezultātā tiem ir nodarīts kaitējums,
bet katras personas potenciālie zaudējumi ir mazi
salīdzinājumā ar katra prasītāja iespējamām
izmaksām, apkopojot līdzīgus prasījumus
kolektīvās tiesiskās aizsardzības shēmā,
personas, kuras pieprasa zaudējumu atlīdzināšanu, var savā
starpā sadalīt izmaksas, tādējādi samazinot katra
atsevišķā prasītāja finanšu slogu. Iespēja
kolektīvi celt prasību veicina lielāka skaita tādu personu
iesaistīšanos, kurām, iespējams, nodarīts kaitējums,
lai tādējādi īstenotu savas tiesības uz
atlīdzību[25]. Tādējādi
valstu tiesību sistēmās paredzēto kolektīvo
prasību iespēja, kā arī iespēja izmantot
kolektīvu strīdu risinājumu vienošanās ceļā, var
veicināt tiesu iestāžu pieejamību. Turklāt tad, ja iespējamie
prasītāji var efektīvāk īstenot savas ES tiesību
aktos paredzētās tiesības pret iespējamajiem
pārkāpējiem, tas ceļ ES tiesību aktu
vispārējo īstenošanas līmeni. Politikas jomās,
kurās attiecīgi norīkotām valsts iestādēm ir
pilnvaras īstenot noteikumus sabiedrības interesēs,
publiskā un privātā tiesību aizsardzība ir
savstarpēji papildinošas: publiskajā jomā mērķis ir
novērst un konstatēt pārkāpumus un atturēt no
pārkāpumu izdarīšanas, bet privātajā jomā
mērķis ir nodrošināt atlīdzību cietušajām
personām. Politikas jomās, kurās publiskā tiesību
aizsardzība ir salīdzinoši vāja, ar kolektīvām
prasībām tiek īstenota ne tikai atlīdzināšanas vai
preventīvā funkcija, bet arī atturēšanas funkcija. 2.2.2. Trūkumi:
ļaunprātīgas tiesāšanās risks Bažas, kas tika paustas par
kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismu ieviešanu,
galvenokārt bija saistītas ar ļaunprātīgu
tiesāšanos vai citādu negatīvu ietekmi uz ES uzņēmumu
saimniecisko darbību[26]. Tiesāšanos var
uzskatīt par ļaunprātīgu, ja tā ir tīši
vērsta pret likumpaklausīgiem uzņēmumiem, lai kaitētu
to reputācijai vai radītu tiem pārmērīgu finanšu
slogu. Pastāv risks, ka pietiek tikai ar
pieņēmumu par pārkāpumu, lai negatīvi ietekmētu
esošo vai iespējamo klientu viedokli par atbildētāju.
Likumpaklausīgi atbildētāji var sliekties meklēt
izlīgumu lietā tikai tādēļ, lai nepieļautu vai
mazinātu iespējamo kaitējumu. Turklāt tiesiskās
pārstāvības izmaksas sarežģītā lietā var
veidot ievērojamu daļu no izdevumiem, īpaši maziem ekonomikas
dalībniekiem. ASV tiesību sistēmā
paredzētās kolektīvās prasības ir labs kolektīvās
tiesiskās aizsardzības formas piemērs, taču vienlaikus
rāda, cik neaizsargāta sistēma ir pret
ļaunprātīgu tiesāšanos. Vairāku ASV tiesību
sistēmas iezīmju dēļ kolektīvo prasību
sistēma ir īpaši spēcīgs instruments, tomēr
atbildētāju pusē, proti, tirdzniecības un
rūpniecības pārstāvjiem, tā vieš bailes, jo šo
sistēmu izmanto, lai tos piespiestu meklēt izlīgumu lietā,
kura var arī nebūt labi pamatota. Šādas iezīmes ir, piemēram,
advokāta atalgojums par sekmīgu lietas iznākumu vai dokumentu
atklāšanas procedūra, saskaņā ar kuru var veikt t. s.
izpētes meklēšanu (fishing expeditions). Vēl viena
nozīmīga ASV tiesību sistēmas iezīme ir iespēja
prasīt sodoša rakstura atlīdzību, kas palielina ekonomikas
intereses, kuras ir liktas uz spēles kolektīvo prasību
gadījumos. To vēl pastiprina tas, ka vairumā gadījumu ASV
kolektīvās prasības no juridiskā viedokļa ir
procedūras pēc izstāšanās principa: kolektīva
pārstāvis var celt tiesā prasību visu iespējami
ietekmēto prasītāju kolektīva vārdā, kaut
arī kolektīva pārstāvji nav konkrēti prasījuši
piedalīties. Pēdējos gados ASV Augstākā tiesa ir
sākusi pieņemt nolēmumus, kuri arvien vairāk ierobežo
kolektīvo prasību pieejamību, ņemot vērā to, ka
sistēma, kura ir atvērta ļaunprātīgai izmantošanai,
izmantojot nenozīmīgas prāvas, rada negatīvu ekonomikas un
juridisko ietekmi. 2.3. Eiropas Parlamenta
2012. gada rezolūcija Eiropas Parlamenta 2012. gada
2. februāra rezolūcijā “Virzība uz saskaņotu
Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai”[27]
ir ņemti vērā ļoti atšķirīgie ieinteresēto
personu viedokļi par kolektīvo tiesisko aizsardzību. Eiropas Parlaments atzinīgi
vērtē Komisijas darbu, lai panāktu saskaņotu Eiropas pieeju
kolektīvām prasībām, un uzsver, ka “nelikumīgas
prakses rezultātā cietušajiem – gan iedzīvotājiem, gan
uzņēmumiem – jābūt iespējai pieprasīt
atlīdzību par individuāliem zaudējumiem vai ciestajiem
zaudējumiem, it īpaši atsevišķu un izkliedētu
zaudējumu gadījumā, kad izmaksu risks var nebūt
proporcionāls nodarītajiem zaudējumiem”[28].
Turklāt tas uzsver “iespējamās priekšrocības, ko
kolektīva vēršanās tiesā zemāku izmaksu un
lielākas juridiskās noteiktības ziņā sniedz
prasības iesniedzējiem, atbildētājiem un tiesu sistēmai,
novēršot paralēlas tiesvedības līdzīgu prasību
gadījumā”[29]. Tomēr Parlaments arī aicina Komisiju
pirms jebkādu regulatīvo darbību veikšanas vispirms veikt
izvērstu ietekmes novērtējumu[30]. Eiropas
Parlaments norāda, ka Komisijai šajā ietekmes
novērtējumā jāpierāda, “ka nolūkā uzlabot
pašreizējo ES regulējumu un nodrošināt no ES tiesību
pārkāpumiem cietušajiem iespējas saņemt atlīdzību
par saviem zaudējumiem un tādējādi veicināt
patērētāju uzticību un iekšējā tirgus
optimālāku darbību saskaņā ar subsidiaritātes
principu, ir nepieciešama ES līmeņa rīcība”. Eiropas
Parlaments arī atgādina, ka “pašlaik tikai dalībvalstis ir
kompetentas pieņemt valsts tiesību normas, kas piemērojamas,
skaitliski nosakot piešķiramo atlīdzības summu”[31].
Eiropas Parlaments arī aicina Komisiju “rūpīgi noskaidrot
atbilstošo juridisko pamatu, kāds varētu būt piemērots ikvienam
tiesību aktam, ko pieņem kolektīvas tiesiskās
aizsardzības jomā”[32]. Nobeigumā Eiropas Parlaments aicina
“gadījumā, ja pēc rūpīgas izvērtēšanas tiek
nolemts, ka Savienības kolektīvas tiesiskās aizsardzības
shēma ir nepieciešama un vēlama, [..] lai jebkādi priekšlikumi
kolektīvas tiesiskās aizsardzības jomā tiktu formulēti
kā horizontāls regulējums, kurā būtu noteikts
kopējs principu kopums, ar ko tiktu ES nodrošinātas vienādas
iespējas vērsties tiesā, īstenojot kolektīvu tiesisko
aizsardzību, un kurā galvenokārt tiktu konkrēti
reglamentēti patērētāju tiesību pārkāpumi.”[33]
Parlaments arī uzsvēra “nepieciešamību pienācīgi
ņemt vērā dalībvalstu tiesiskās tradīcijas un
tiesību sistēmas un uzlabot dalībvalstu paraugprakses
savstarpēju saskaņošanu”[34]. Saistībā ar iespējamā
kolektīvās tiesiskās aizsardzības horizontālā
regulējuma darbības jomu Eiropas Parlaments norāda, ka
darbības ES mērogā dotu vislielāko ieguvumu pārrobežu
lietās un ES tiesību aktu pārkāpumu lietās. Parlaments arī uzskata, ka
kolektīvajām prasībām vispārīgi būtu
piemērojami Eiropas starptautisko privāttiesību noteikumi,
tomēr pašā horizontālajā regulējumā būtu
jāparedz noteikumi, lai novērstu izdevīgākās
jurisdikcijas izvēli. Tas norāda uz nepieciešamību
izskatīt tiesību kolīziju noteikumus. Turklāt Eiropas Parlaments izceļ
vairākus jautājumus par konkrētām kolektīvās
tiesiskās aizsardzības iezīmēm. Tas uzskata, ka Eiropas
pieejā kolektīvajai tiesiskajai aizsardzībai vienīgais
piemērotais risinājums ir iestāšanās princips. Tiesības
celt prasību būtu jāpiešķir jau iepriekš pilnvarotām
pārstāvju organizācijām. Sodoša rakstura
atlīdzība ir nepārprotami jāaizliedz un, ja tiesa
apstiprina, ka personu prasījumi ir pamatoti, tām jāsaņem
atlīdzība pilnā apmērā. Parlaments uzsver, ka viens veids, kā apkarot
ļaunprātīgu tiesāšanos, ir izslēgt noteiktus elementus
no horizontālā regulējuma darbības jomas, jo īpaši
sodoša rakstura atlīdzību, trešo personu finansējumu
kolektīvajā tiesiskajā aizsardzībā un advokātu
atlīdzību par sekmīgu lietas iznākumu. Eiropas Parlaments
norāda, ka viens no galvenajiem aizsardzības pasākumiem
cīņā pret ļaunprātīgu tiesāšanos būtu
civilstrīdos vispārpieņemtais princips “zaudētājs
maksā”, ko vajadzētu piemērot arī kolektīvajās
prasībās. Eiropas Parlaments neatbalsta ES līmeņa nosacījumu
vai norādījumu izstrādi par privāto finansējumu
zaudējumu atlīdzināšanas prasībās. 3. Eiropas kolektīvās
tiesiskās aizsardzības horizontālā regulējuma aspekti Rūpīgi analizējot
sabiedriskajā apspriešanā paustos viedokļus un argumentus un jo
īpaši Eiropas Parlamenta nostāju, kā arī Komisijas apkopoto
ekspertu viedokli iepriekšējo pasākumu ietvaros
patērētāju tiesību aizsardzības un konkurences
jomā, tika noteikti galvenie aspekti, kuriem jāpievērš
uzmanība Eiropas kolektīvās tiesiskās aizsardzības
horizontālajā regulējumā. Konkrēti, ir vispārēji
atzīts, ka Eiropas pieejai: –
jāspēj efektīvi rast risinājumu
lielam skaitam atsevišķu prasījumu par zaudējumu
atlīdzināšanu, tādējādi veicinot procesuālo
ekonomiju; –
jāspēj nodrošināt tiesiski noteiktus
un taisnīgus rezultātus saprātīgā laikā,
vienlaikus ievērojot visu iesaistīto personu tiesības; –
jāparedz spēcīgi drošības
pasākumi pret ļaunprātīgu tiesāšanos; un –
jānovērš ekonomiski stimuli celt
spekulatīvas prasības. 3.1. Saikne starp publisko
tiesību aizsardzību un privāto kolektīvo tiesisko
aizsardzību – atlīdzība kā kolektīvas prasības
priekšmets Starp ieinteresētajām personām
pastāv vienprātīgs uzskats, ka privātā un
publiskā tiesību aizsardzība ir divi dažādi
līdzekļi, ar kuriem parasti tiek sasniegti atšķirīgi
mērķi. Publiskās tiesību aizsardzības pamatuzdevums ir
piemērot ES tiesību aktus sabiedrības interesēs un
piemērot sankcijas pārkāpējiem, lai tos sodītu un
atturētu izdarīt pārkāpumus turpmāk, savukārt
privāto kolektīvo tiesisko aizsardzību galvenokārt uzskata
par instrumentu, kas nodrošina pārkāpuma rezultātā
cietušajām personām pieeju tiesu iestādēm un, ciktāl
runa ir par atlīdzināšanas kolektīvo tiesisko aizsardzību,
iespēju pieprasīt atlīdzību par tām nodarīto
kaitējumu. Šajā ziņā publiskā tiesību
aizsardzība un privātā kolektīvā tiesiskā
aizsardzība viena otru papildina. Kolektīva prasība par zaudējumu
atlīdzināšanu tiek celta, lai saņemtu atlīdzību par
zaudējumiem, kurus radījis pārkāpums. Sodīšanas un
atturēšanas funkcijas būtu īstenojamas ar publisko tiesību
aizsardzību. ES iniciatīvām kolektīvās tiesiskās
aizsardzības jomā nav vajadzības iet tālāk par
atlīdzināšanas mērķi – Eiropas kolektīvās tiesiskās
aizsardzības sistēmā nebūtu jāparedz sodoša rakstura
atlīdzība. 3.2. Kolektīvās
tiesiskās aizsardzības pieņemamība Nosacījumi kolektīvu prasību
pieņemamībai dažādās dalībvalstīs atšķiras
atkarībā no konkrētā kolektīvās tiesiskās
aizsardzības mehānisma veida. Parasti pamatnosacījumi ir
noteikti tiesību aktos, kuri reglamentē attiecīgo kolektīvo
prasību veidu. Tāpat pastāv sistēmas, kurās
pieņemamību vērtē tiesa. Dalībvalstīs pastāv
atšķirīgi nosacījumi par to, kādā mērā tiesa
var pēc saviem ieskatiem lemt par pieņemamības
nosacījumiem, arī gadījumos, kad tiesību nosacījumi ir
kodificēti tiesību aktos. Daži kolektīvo prasību veidi ir
izmantojami jebkurā civilprasībā par zaudējumu
atlīdzināšanu, savukārt citi attiecas tikai uz prasījumiem
par zaudējumu atlīdzināšanu noteiktu normu iespējamā
pārkāpuma rezultātā, piemēram, saistībā ar
patērētāju tiesību aizsardzības noteikumiem, vides
aizsardzību, ieguldītāju tiesību aizsardzību,
konkurences tiesību aktiem u. c. Tāpat pastāv
sistēmas, kurās noteikta veida kolektīvās prasības tiek
pieļautas tikai tad, kad valsts iestāde ir konstatējusi
attiecīgo noteikumu pārkāpumu, t. i., kā secīgas
prasības[35]. Būtu jānodrošina, ka kolektīvas
zaudējumu atlīdzināšanas prasības (atlīdzināšanas
līdzekļi) var celt tikai tad, kad ir izpildīti noteikti
nosacījumi par pieņemamību. Jebkurā gadījumā
tiesai būtu jāpieņem lēmums par noteiktas
kolektīvās prasības pieņemamību jau pašā
tiesvedības sākumā. 3.3. Tiesības celt
prasību Tiesības celt kolektīvo prasību
dalībvalstīs ir atkarīgas no konkrētā
kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānisma veida.
Attiecībā uz dažiem kolektīvo prasību veidiem
jautājums par tiesībām celt prasību ir salīdzinoši
vienkāršs, piemēram, ja ir runa par grupas prasībām, kuras
var kopīgi celt visi tie, kuri apgalvo, ka ir cietuši kaitējumu.
Attiecībā uz pārstāvības prasībām
jautājums par tiesībām celt prasību ir jādefinē.
Pārstāvības prasība par zaudējumu
atlīdzināšanu ir prasība, kuru ceļ
pārstāvības struktūra (dažās sistēmās
tā var arī būt valsts iestāde) tādu fizisko vai
juridisko personu noteiktas grupas vārdā, kuras apgalvo, ka tām
nodarīts kaitējums viena un tā paša iespējamā
pārkāpuma rezultātā. Fiziskās personas nav puses
tiesvedībā – prasītāja pusē ir tikai
kolektīvās pārstāvības struktūra.
Tādēļ jānodrošina, ka pārstāvības
struktūra patiesi darbojas tās pārstāvētās grupas
interesēs, nevis sava labuma vārdā. Komisija uzskata, ka
saskaņā ar kolektīvās tiesiskās aizsardzības
Eiropas horizontālo regulējumu būtu jānodrošina, lai
fiziskas vai juridiskas personas visās dalībvalstīs varētu
celt kolektīvu prasību, kolektīvi prasot noteikt aizliegumu vai
pieprasot atlīdzību par kaitējumu, kas tām nodarīts ES
tiesību aktos paredzēto tiesību pārkāpuma
rezultātā. Pastāv dažādas sistēmas
atbilstības kritēriju noteikšanai pārstāvības
struktūrām, kas nav valsts iestādes. Viena iespējamā
pieeja ir ļaut tiesai katrā konkrētajā gadījumā
pārbaudīt, vai pārstāvības struktūra atbilst šim
nolūkam (ad hoc sertifikācija). Cita pieeja ir noteikt
zināmus atbilstības kritērijus tiesību aktos,
tādējādi iepriekš definējot tiesības celt
prasību. Tiesas var būt kompetentas pārbaudīt, vai
atbilstības kritēriji ir izpildīti, bet var arī ieviest
atļauju piešķiršanas sistēmu, saskaņā ar kuru valsts
iestāde atbild par atbilstības kritēriju izpildes pārbaudi.
Masveida kaitējuma situācijām var būt pārrobežu
raksturs, īpaši digitālā vienotā tirgus turpmākas
attīstības kontekstā, tāpēc būtu jāparedz
iespēja, ka citu dalībvalstu pārstāvības
struktūras attiecībā pret dalībvalsti, kuras tiesā
celta kolektīvā prasība, var turpināt pildīt savu
lomu. Dažas ieinteresētās personas,
īpaši uzņēmumi, dedzīgi atbalsta pieeju, ka tiesības
celt pārstāvības prasību tiek piešķirtas tikai
tādām atbilstīgām struktūrām, kuras atbilst
skaidri noteiktiem kritērijiem, savukārt citas
ieinteresētās personas iebilst pret tiesību celt prasību
noteikšanu tiesību aktos, norādot, ka tas var nevajadzīgi
ierobežot piekļuvi tiesai, lai visas personas, kurām varētu
būt nodarīts kaitējums, saņemtu atlīdzību.
Komisija uzskata, ka nosacījumus par tiesībām celt pārstāvības
prasības ir vēlams noteikt Komisijas ieteikumā[36].
3.4. Iestāšanās princips
un izstāšanās princips Pastāv divas pamatpieejas,
saskaņā ar kurām tiek veidota pārstāvētā
grupa: pēc iestāšanās principa grupā ir tikai tādas
fiziskās vai juridiskās personas, kuras ir nepārprotami paudušas
savu vēlmi iesaistīties pārstāvētajā grupā,
savukārt pēc izstāšanās principa grupas sastāvā
ir visas fiziskās personas, kuras pieder pie noteiktās grupas un
apgalvo, ka tām nodarīts kaitējums viena un tā paša vai
līdzīga pārkāpuma rezultātā, ja vien tās nav
nepārprotami paudušas savu nevēlēšanos iesaistīties
šajā grupā. Saskaņā ar iestāšanās principu
spriedums ir saistošs tām personām, kuras izvēlējās
iesaistīties, savukārt visas citas personas, kurām varētu
būt nodarīts kaitējums viena un tā paša vai
līdzīga pārkāpuma rezultātā, var individuāli
celt savas prasības par zaudējumu atlīdzināšanu.
Savukārt saskaņā ar izstāšanās principu spriedums ir
saistošs visām personām, kuras pieder pie noteiktās grupas,
izņemot personas, kuras nepārprotami izstājās. Vairumā
dalībvalstu, kurās ir paredzēta kolektīvā
tiesiskā aizsardzība, tiek izmantots iestāšanās princips.
Izstāšanās principu izmanto Portugālē, Bulgārijā
un Nīderlandē (kolektīvos izlīgumos), kā arī
Dānijā noteiktās patērētāju tiesību
lietās, kuras celtas kā pārstāvības prasības[37]. Ievērojams skaits ieinteresēto
personu, īpaši uzņēmumi, dedzīgi iebilst pret
izstāšanās principu, norādot, ka šādu sistēmu ir
vieglāk ļaunprātīgi izmantot un dažās dalībvalstīs
tā varētu būt pretrunā konstitūcijai vai vismaz
pretrunā valstu tiesiskajām tradīcijām. Tajā pašā
laikā dažas patērētāju tiesību aizsardzības
organizācijas norāda, ka sistēmas pēc iestāšanās
principa ne vienmēr nodrošina efektīvu tiesas iestāžu
pieejamību visiem patērētājiem, kuriem nodarīts
kaitējums[38]. Tās uzskata, ka
tāpēc ir vēlams, lai būtu iespējams
izstāšanās variants, vismaz kā iespēja attiecīgās
lietās, ja tiesa piekrīt. Komisija uzskata, ka būtu
jānodrošina, ka pārstāvētā grupa ir skaidri noteikta,
lai tiesa varētu vadīt tiesvedību tā, lai tajā
būtu ievērotas visu pušu tiesības, īpaši tiesības uz
aizstāvību. Sistēmā pēc
iestāšanās principa tiek ievērotas personas tiesības
izlemt, vai piedalīties. Tādēļ tā labāk nodrošina
pušu autonomiju izvēlēties, vai iesaistīties tiesvedībā.
Saskaņā ar šādu sistēmu var vieglāk noteikt
kolektīvā strīda vērtību, jo to veido visu
atsevišķo prasījumu summa. Tiesa var labāk novērtēt
gan lietas būtību, gan kolektīvās prasības
pieņemamību. Sistēma pēc iestāšanās principa
arī garantē, ka spriedums nav saistošs citiem iespējami
atbilstīgiem prasītājiem, kuri nav pievienojušies. Sistēmā pēc
izstāšanās principa rada tādus nopietnākus jautājumus
kā iespējamo prasītāju brīvība lemt, vai tie
vēlas iesaistīties tiesvedībā. Tiesības uz efektīvu
tiesisko aizsardzību nevar interpretēt tā, cilvēkiem tiktu
liegts pieņemt (apzinātu) lēmumu par to, vai tie vēlas
pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu. Turklāt
sistēma pēc izstāšanās principa var nesaskanēt ar
kolektīvās tiesiskās aizsardzības centrālo
mērķi, kas ir saņemt atlīdzību par nodarīto
kaitējumu, jo šādas personas nav identificētas,
tādēļ saņemtā atlīdzība tām netiks
piešķirta. Tādēļ Komisija savā
ieteikumā pauž uzskatu, ka saskaņā ar Eiropas
kolektīvās tiesiskās aizsardzības horizontālo
regulējumu prasītāja puse būtu jāveido pēc
iestāšanās principa un ikvienam tiesību aktā vai tiesas
rīkojumā paredzētam izņēmumam no šā principa
būtu jābūt pienācīgi pamatotam, atsaucoties uz
pareizas tiesvedības apsvērumiem. 3.5. Informācijas
efektīva sniegšana iespējamajiem prasītājiem Efektīva informācija par
kolektīvu prasību ir ļoti svarīgs nosacījums, lai
nodrošinātu, ka personas, kuras varētu apgalvot, ka tām
nodarīts kaitējums viena un tā paša vai līdzīga iespējama
pārkāpuma rezultātā, uzzina par iespēju pievienoties pārstāvības
vai grupas prasībai, un tādējādi var izmantot šo
līdzekli, kā piekļūt tiesai. Tajā pašā laikā
nevar neņemt vērā, ka reklāma (piemēram, televīzijā
vai ar skrejlapām) par nodomu celt kolektīvu prasību var
negatīvi ietekmēt atbildētāja reputāciju, un tas
savukārt var negatīvi ietekmēt tā ekonomisko
situāciju. Starp ieinteresētajām personām
pastāv vienprātīgs uzskats, ka ir svarīgi noteikumi,
saskaņā ar kuriem pārstāvju struktūrai ir
pienākums efektīvi informēt pārstāvētās
grupas iespējamos dalībniekus. Daudzas ieinteresētās
personas ierosina, ka tiesai būtu jābūt aktīvai lomai
pārbaudīt šā pienākuma izpildi. Jebkura veida kolektīvā
prasībā noteikumiem par informācijas sniegšanu
iespējamajiem prasītājiem ir jārod līdzsvars starp
vārda brīvību un tiesībām piekļūt
informācijai, no vienas puses, un atbildētāja reputācijas
aizsardzību, no otras. Svarīga nozīme līdzsvara
nodrošināšanā ir informācijas sniegšanas laikam un apstākļiem. 3.6. Mijiedarbība starp
kolektīvo tiesisko aizsardzību un publisko tiesību
aizsardzību noteiktās politikas jomās Vairums ieinteresēto personu uzskata, ka
saistībā ar tādām ES politikas jomām kā
konkurences politika, vides aizsardzība, datu aizsardzība vai finanšu
pakalpojumi, kuros liela nozīme ir publiskajai tiesību
aizsardzībai, ir vajadzīgi īpaši noteikumi, kuri
reglamentētu mijiedarbību starp privāto un publisko tiesību
aizsardzību un nodrošinātu publiskās tiesību
aizsardzības efektivitāti[39]. Kolektīvas prasības par
zaudējumu atlīdzināšanu regulētās politikas jomās
parasti seko valsts iestāžu lēmumiem par pārkāpumu, un to
pamatā ir pārkāpuma konstatējums, kas bieži ir saistošs
civiltiesai, kurā ceļ kolektīvo prasību par zaudējumu
atlīdzināšanu. Piemēram, konkurences jomā saskaņā
ar Regulu (EK) Nr. 1/2003 gadījumos, kad valstu tiesas
pieņem nolēmumu par jautājumiem, kuri attiecas uz ES konkurences
noteikumiem, un šie jautājumi jau ir Komisijas lēmuma priekšmets,
valstu tiesas nevar pieņemt lēmumus, kuri būtu pretrunā
Komisijas pieņemtajam lēmumam. Šādos gadījumos secīgās
prasības galvenokārt attiecas uz to, vai pārkāpuma
rezultātā kaitējums nodarīts, un, ja tā ir, kam tas
nodarīts un kāds ir kaitējuma apmērs. Ir jānodrošina, ka efektīva
publiskā tiesību aizsardzība netiek apdraudēta ar
kolektīvām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām
vai prasībām, kas celtas tiesā, kamēr joprojām
turpinās valsts iestādes veiktā izmeklēšana. Šim
nolūkam parasti ir nepieciešami noteikumi, kuri reglamentē
prasītāju piekļuvi dokumentiem, kurus valsts iestāde
ieguvusi vai sagatavojusi izmeklēšanas gaitā, vai īpaši
noteikumi par noilgumu, kas ļauj iespējamajiem prasītājiem
nogaidīt un necelt kolektīvo prasību, līdz valsts
iestāde pieņem lēmumu par pārkāpumu. Šādi
noteikumi ne tikai aizsargā tiesību publisko īstenošanu, bet
arī veicina efektīvu un lietderīgu tiesisko aizsardzību,
izmantojot kolektīvas prasības par zaudējumu
atlīdzināšanu. Konkrētāk, prasītāji
secīgā prasībā var lielā mērā paļauties
uz publiskās tiesību aizsardzības rezultātiem,
tādējādi novēršot, ka atsevišķos jautājumos
notiek (atkārtota) tiesvedība. Būtu pienācīgi
jāņem vērā kolektīvo zaudējumu
atlīdzināšanas prasību specifika politikas jomās,
kurās publiskajai tiesību aizsardzībai ir nozīmīga loma,
lai tiktu sasniegts divkāršs mērķis: nodrošināt
efektīvu publisko tiesību aizsardzību un veicināt
efektīvu privāto kolektīvo tiesisko aizsardzību, īpaši
secīgus kolektīvo prasību veidā. 3.7. Efektīva īstenošana
pārrobežu kolektīvajās prasībās, izmantojot
starptautiskās privāttiesības Saskaņā ar Eiropas starptautisko
privāttiesību vispārējiem principiem kolektīvi
strīdi ar pārrobežu ietekmi būtu jāizskata kompetentajai
tiesai, pamatojoties uz Eiropas noteikumiem par jurisdikciju, tostarp
noteikumiem par tiesas izvēli, lai nepieļautu
izdevīgākās jurisdikcijas izvēli. Noteikumiem par Eiropas
civilprocesa tiesību aktiem un piemērojamiem tiesību aktiem
praksē būtu jādarbojas efektīvi, lai nodrošinātu
atbilstīgu koordināciju starp valstu kolektīvās
tiesiskās aizsardzības procesiem pārrobežu lietās. Attiecībā uz noteikumiem par
jurisdikciju daudzas ieinteresētās personas lūdza, lai
jautājums par kolektīvo tiesvedību tiktu īpaši
risināts Eiropas līmenī. Tomēr pastāv
atšķirīgi uzskati par vēlamo savienotājfaktoru starp tiesu
un lietu. Viena ieinteresēto personu grupa atbalsta jaunu noteikumu
ieviešanu, saskaņā ar kuriem masveida prasījumu
situācijās jurisdikcija tiek noteikta tiesai tur, kur atrodas
domicils vairumam pušu, kuras apgalvo, ka tām nodarīts
kaitējums, un/vai jurisdikcijas paplašināšanu
patērētāju līgumiem, ietverot tajā pārstāvju
struktūras, kuras ceļ kolektīvu prasību. Cita grupa
norāda, ka jurisdikcija pēc atbildētāja domicila ir
vispiemērotākā, jo tas ir viegli nosakāms un nodrošina
tiesisko noteiktību. Vēl cita grupa ierosina Eiropas Savienības
Tiesas ietvaros izveidot īpašu tiesas paneli kolektīvām
pārrobežu prasībām. Saistībā ar šo Komisija uzskata, ka
būtu pilnībā jāizmanto pastāvošie noteikumi, kas
paredzēti Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un
spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās
(“Briseles I regula”)[40]. Gaidāmajā ziņojumā
par Briseles I regulas piemērošanu, kurā būs apkopota pieredze
ar pārrobežu lietām, būtu jābūt aplūkotam
jautājumam par īstenošanas efektivitāti pārrobežu
kolektīvajās prasībās. Visbeidzot, dažas ieinteresētās
personas norādīja, ka saskaņā ar pašreizējiem ES
tiesību kolīziju noteikumiem[41] tiesai, kurai
tiek iesniegts kolektīvs strīds lietā, kurā
prasītāji ir no vairākām dalībvalstīm,
prasības būtībai reizēm jāpiemēro vairāki
atšķirīgi tiesību akti. Vispārējs noteikums delikta
lietās ir, ka tiesību akti, kurus piemēro no delikta
izrietošām saistībām, ir tās valsts tiesību akti,
kurā noticis gadījums, kura rezultātā radīts
kaitējums. Delikta lietās par produktatbildību piemērojamos
tiesību aktus nosaka, ņemot vērā tās personas parasto
dzīvesvietu, kurai nodarīts kaitējums. Turklāt lietās
par negodīgu konkurenci piemērojamie tiesību akti ir tās
valsts tiesību akti, kurā tiek ietekmētas vai var tikt
ietekmētas konkurences attiecības vai patērētāju
kolektīvās intereses. Protams, var rasties situācijas, kad
tiesību kolīziju noteikumu dēļ pārrobežu
tiesvedība ir sarežģīta, īpaši tad, ja tiesai
jāpiemēro vairāki tiesību akti par atlīdzību
katrai personu grupai, kurai nodarīts kaitējums. Tomēr
pagaidām Komisija nav pārliecināta, ka būtu lietderīgi
ieviest īpašus noteikumus kolektīvām prasībām,
saskaņā ar kuriem tiesai lietā būtu jāpiemēro
viens tiesību akts. Tas var radīt nenoteiktību
situācijās, kad šis tiesību akts nav tās personas valsts
tiesību akts, kura pieprasa zaudējumu atlīdzināšanu. 3.8. Iespēja kolektīvi
izšķirt strīdus vienošanās ceļā Ieinteresētās personas piekrīt,
ka strīdu izšķiršana vienošanās ceļā var
nodrošināt pusēm ātru, lētu un vienkāršu veidu
strīdu atrisināšanai. Strīdu izšķiršana vienošanās
ceļā var arī samazināt nepieciešamību censties panākt
tiesisko aizsardzību tiesā. Tāpēc kolektīvu
prasību pusēm būtu jābūt iespējai strīdus
kolektīvi risināt ārpus tiesas vai nu ar trešās personas
palīdzību (piemēram, izmantojot tādus mehānismus
kā šķīrējtiesa vai mediācija), vai arī bez
šādas iejaukšanās (piemēram, attiecīgajām pusēm
panākot izlīgumu). Lielākā daļa ieinteresēto
personu, tostarp mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), uzskata, ka
kolektīvu strīdu risinājums vienošanās ceļā
nedrīkstētu būt obligāts priekšnosacījums pirms
vēršanās tiesā. Šāda pieeja tiešām varētu
radīt nevajadzīgas izmaksas un kavēšanos, un dažās
situācijās pat apdraudēt pamattiesības uz tiesu
iestāžu pieejamību[42]. Tādēļ
iespējai izmantot kolektīvo strīdu risinājumu
vienošanās ceļā vajadzētu būt
brīvprātīgai, pienācīgi ievērojot esošo ES
regulējumu par alternatīvu strīdu izšķiršanu. Tomēr
tiesnešiem kolektīvās tiesiskās aizsardzības
prasībās nedrīkstētu būt liegts aicināt puses
panākt kolektīvo strīdu risinājumu vienošanās
ceļā[43]. Kolektīvās lietās ir īpaši
svarīgi pārbaudīt, cik likumīgs ir kolektīvu
strīdu risinājums, kas panākts vienošanās ceļā,
un tā izpildāmība, jo ne visi grupas locekļi, kuri apgalo,
ka tiem nodarīts kaitējums iespējami nelikumīgas prakses
rezultātā, vienmēr var tieši piedalīties kolektīva
strīda izšķiršanā vienošanās ceļā.
Tādēļ tiesai šis risinājums būtu jāapstiprina.
Komisija attiecīgi iesaka dalībvalstīm šādu praksi[44]. Komisija tādēļ uzskata, ka
mehānismi, kas ļauj panākt strīdu risinājumu
vienošanās ceļā, ir lietderīgs papildinstruments. Par
pamatu ņemot jau veiktos pasākumus šajā virzienā,
konkrēti, mediācijas direktīvu, direktīvu par
patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un
regulu par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē,
Komisija uzskata, ka lietderīgs nākamais pasākums ir
ierosināt dalībvalstīm izstrādāt mehānismus
kolektīvai strīdu izšķiršanai vienošanās ceļā[45].
3.9. Kolektīvas prasības
finansēšana Kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā
izmaksas[46], kuras parasti sedz civilprocesā iesaistītās puses, var
būs salīdzinoši lielas, īpaši tad, ja ir daudz prasītāju.
Finansējuma trūkums nedrīkstētu ierobežot tiesas
iestāžu pieejamību[47], taču, no otras puses, kolektīvajās prasībās
izmantojamie finansējuma mehānismi nedrīkstētu
stimulēt ļaunprātīgu tiesāšanos. 3.9.1. Trešo personu finansējums Tādas privātas trešās personas
finansiālajam atbalstam, kas nav puse tiesvedībā, var būt
dažādi veidi. Tiešs trešās personas finansējums
kolektīvā prasībā ir uzskatāms par faktoru, kas
varētu stimulēt ļaunprātīgu tiesāšanos, ja vien
šāds finansējums nav pienācīgi reglamentēts. Daži
uzskata, ka tiesas izdevumu apdrošināšana ir neitrālāka un
kolektīvās prasībās zināmā mērā
varētu būt izmantojama apdrošināšana “pēc notikuma”. Atlīdzība par sekmīgu lietas
iznākumu par juridiskajiem pakalpojumiem, kas sedz ne tikai
pārstāvību, bet arī sagatavošanas darbus,
pierādījumu vākšanu un vispārējo lietas
pārvaldību, faktiski ir trešo personu finansējums.
Dalībvalstis šajā jomā pieņēmušas
visdažādākos risinājumus, sākot no aizlieguma līdz
akceptam. Dažas ieinteresētās personas uzskata, ka atlīdzības
par sekmīgu lietas iznākumu aizliegšana ir svarīgs drošības
pasākums cīņā pret ļaunprātīgu
tiesāšanos, savukārt citas uzskata, ka tā ir lietderīga
kolektīvo prasību finansēšanas metode. Trešo personu finansējums ir joma,
kurā jāizmanto tāda pieeja, lai tas samērīgi
palīdzētu sasniegt tiesu iestāžu pieejamības
mērķi. Tādēļ Komisija savā ieteikumā pauž
uzskatu, ka uz trešo personu finansējumu jāattiecina noteikti
nosacījumi. Neatbilstīga un nepārredzama trešo personu
finansējuma sistēma rada risku, ka var tikt stimulēta
ļaunprātīga tiesāšanās vai tiesāšanās, kura
tikai nebūtiski kalpo pušu interesēm. 3.9.2. Valsts finansējums Sabiedriskās apspriešanas laikā
dažas ieinteresētās personas, proti, patērētāju
tiesību aizsardzības organizācijas un daži juristi,
atbalstīja tādu valsts fondu izveidi, kuri nodrošinātu
finansiālu atbalstu iespējamajiem prasītājiem
kolektīvās tiesiskās aizsardzības lietās. Tomēr, tā kā
kolektīvā tiesiskā aizsardzība ir process, kas veidojas
civilstrīda rezultātā starp divām pusēm, pat ja viena
puse sastāv no vairākiem prasītājiem, un tā kā
atturēšana būtu šā procesa blakusefekts, Komisija neuzskata, ka
būtu jāiesaka tiešs atbalsts, izmantojot valsts līdzekļus,
jo gadījumā, ja tiesa konstatē, ka kaitējums patiesi ir
nodarīts, cietusī puse saņems atlīdzību no
zaudētājas puses, tostarp tiesas izdevumu segšanai. 3.9.3. Princips “zaudētājs
maksā” Eiropas tiesiskajās tradīcijās
ir iedibināts princips, ka zaudētāja puse sedz izmaksas par
tiesas procesu, kaut arī tas netiek piemērots pilnīgi visās
Eiropas Savienības jurisdikcijās un dažādās
jurisdikcijās to piemēro atšķirīgi. Sabiedriskās apspriešanas laikā
visas ieinteresētās personas piekrita, ka princips
“zaudētājs maksā” būtu piemērojams kolektīvas
tiesiskās aizsardzības lietās. Komisija ir
pārliecināta, ka princips “zaudētājs maksā” būtu
ietverams Eiropas pieejā kolektīvajai tiesiskajai aizsardzībai,
tādēļ tā iesaka kolektīvajās prasībās
ievērot šo principu[48]. 4. Secinājumi Komisijas sabiedriskā apspriešana
2011. gadā, Eiropas Parlamenta 2012. gada 2. februāra
rezolūcija un Komisijas veiktās analīzes ir ļāvušas
noteikt konkrētus aspektus, kuriem jāpievērš vērība,
izstrādājot horizontālu Eiropas līmeņa regulējumu
kolektīvajai tiesiskajai aizsardzībai. Komisijas galvenais
secinājums ir tāds, ka iekšējā tirgus darbības
interesēs ir vērts ievērot horizontālu pieeju, lai
novērstu risku, ka rodas ES līmeņa nozaru iniciatīvas,
kuras netiek koordinētas, un nodrošinātu netraucētu
mijiedarbību ar valstu procesuālajiem noteikumiem. Ņemot vērā procesa
sarežģītību, no vienas puses, un nepieciešamību
nodrošināt saskaņotu pieeju kolektīvajai tiesiskajai
aizsardzībai, no otras, Komisija paralēli šim paziņojumam
pieņem ieteikumu, pamatojoties uz LESD 292. pantu, kurā ierosina
horizontālus kopējus principus kolektīvajai tiesiskajai
aizsardzībai Eiropas Savienībā, kas būtu jāievēro
visām dalībvalstīm. Pēc Komisijas ieteikuma
pieņemšanas un publicēšanas dalībvalstīm divu gadu laikā
būtu jāievieš ieteikumā noteiktie principi savās
kolektīvās tiesiskās aizsardzības sistēmās.
Pamatojoties uz praktisko pieredzi saistībā ar ieteikumu, Komisija
četrus gadus pēc ieteikuma publicēšanas novērtēs, vai
būtu jāierosina papildu tiesību instrumenti, lai konsolidētu
un nostiprinātu šajā paziņojumā un ieteikumā
izklāstīto horizontālo pieeju. Komisija īpaši
novērtēs ieteikuma īstenošanu un tā ietekmi uz tiesu
iestāžu pieejamību, tiesībām saņemt
atlīdzību, nepieciešamību novērst ļaunprātīgu
tiesāšanos, vienotā tirgus darbību, Eiropas Savienības
ekonomiku un patērētāju uzticēšanos. [1] Skatīt Komisijas paziņojumu “Stokholmas
programmas īstenošanas rīcības plāns” COM(2010) 171,
20.4.2010. Skatīt dokumentu “Stokholmas programma – atvērta un droša
Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā”, ko
Eiropadome pieņēma 9.12.2009., OV C 115, 4.5.2010.,
1. lpp. [2] Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido
Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, OV L 199,
31.7.2007. [3] Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido
Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, OV L 399,
30.12.2006. [4] Direktīva 2008/52/EK par konkrētiem
mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās,
OV L 136, 24.5.2008. [5] Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam
un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “ES
patērētāju politikas stratēģija
2007.–2013. gadam: Patērētāju tiesību
nodrošināšana, labklājības uzlabošana, efektīva
aizsardzība”, COM(2007) 99 galīgā redakcija, {SEC(2007)
321}, {SEC(2007) 322}, {SEC(2007) 323}, 13.3.2007., un Komisijas
paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un
sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas
Patērētāju tiesību aizsardzības programma
paļāvības un izaugsmes veicināšanai”,
COM(2012) 225 final,{SWD(2012) 132 final}, 22.5.2012. [6] P7_TA(2013)0066 Alternatīva
patērētāju strīdu izšķiršana, Iekšējā tirgus
un patērētāju aizsardzības komiteja, PE487.749,
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. marta normatīvā
rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai
par alternatīvu strīdu izšķiršanu un grozījumiem
Regulā (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvā 2009/22/EK
(Direktīva par patērētāju ADR) (COM(2011) 0793 –
C7-0454/2011– 2011/0373(COD)). [7] P7_TA(2013)0065 Patērētāju strīdu
izšķiršana tiešsaistē, Iekšējā tirgus un
patērētāju aizsardzības komiteja, PE487.752, Eiropas
Parlamenta 2013. gada 12. marta normatīvā rezolūcija
par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par
patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē (Regula
par patērētāju ODR) (COM(2011) 0794 – C7-0453/2011–
2011/0374(COD)) (Parastā likumdošanas procedūra: pirmais
lasījums). [8] Eiropas Parlamenta 2012. gada 2. februāra
rezolūcija “Virzība uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai
tiesiskajai aizsardzībai”. [9] [Pievienot atsauci COM(2013) XXX, kad tā ir
zināma] [10] No Komisijas viedokļa horizontālais ieteikums un
uz nozari vērstā direktīva veido “paketi”, kura kopumā
atspoguļo Komisijas apzināti izvēlētu līdzsvarotu
pieeju. Kaut gan saskaņā ar Līgumiem abu pasākumu
pieņemšanas procedūras atšķiras, ievērojamas izmaiņas
šajā līdzsvarotajā pieejā liktu Komisijai
pārskatīt savus priekšlikumus. [11] Civilstrīdos arī valsts iestāde var
būt prasītāja vai atbildētāja, ja tā
neīsteno savas valsts pilnvaras, bet rīkojas saskaņā ar
civiltiesībām. [12] Ja vien nav runa par t. s. “secīgu”
prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, kad kompetentajai
valsts iestādei, piemēram, konkurences iestādei, vispirms ir
jākonstatē pārkāpums. [13] Šā iemesla dēļ nebūtu pareizi izmantot
jēdzienus “cietušās personas”, “kaitējums” vai
“pārkāpums” saistībā ar privātu kolektīvo
prasību, pirms tiesa lēmusi, ka konkrēts likumpārkāpums
radījis kaitējumu. [14] Vācijā tika veikts pētījums,
saskaņā ar kuru attiecīgajā laikposmā aptuveni
60 % no (tiesiskā aizlieguma) prasībām, ko cēlušas
patērētāju tiesību aizsardzības iestādes vai
asociācijas, tika apmierinātas. Šis procents ir liels, jo
prasītāji rūpīgi izvēlas lietas. Tomēr 40 %
gadījumu tiesa nekonstatēja pārkāpumu vai nelikumīgu
darbību. Skatīt Meller-Hannich: Effektivität kollektiver
Rechtschutzinstrumente, 2010. [15] Direktīva 2009/22/EK, OV L 110,
1.5.2009., 30. lpp. [16] Dalībvalstis šo prasību ir īstenojušas,
piešķirot nevalstiskām organizācijām tiesības
apstrīdēt tiesā administratīvus lēmumus vides
aizsardzības jomā. [17] Skatīt, piemēram, 2008. gada
pētījumu “Eiropas Savienības kolektīvās tiesiskās
aizsardzības mehānismu efektivitātes un lietderīguma
vērtējums”, kas tika veikts pēc Komisijas pieprasījuma;
pieejams vietnē http://ec.europa.eu/consumers/redress_cons/collective_redress_en.htm#Studies. [18] COM(2005) 672, 19.12.2005. [19] COM(2008) 165, 2.4.2008. [20] COM(2008) 794, 27.11.2008. [21] Savā priekšlikumā par fizisku personu
aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un
šādu datu brīvu apriti (Vispārīgā datu
aizsardzības regula) Komisija ir ierosinājusi pārstāvības
kolektīvās tiesiskās aizsardzības formu. Saskaņā
ar šādu formu prasību par datu aizsardzības pārkāpumu
varētu celt ikviena struktūra, organizācija vai asociācija,
kuras mērķis ir datu subjektu tiesību un interešu
aizsardzība saistībā ar personas datu aizsardzību, ja šādas
struktūras, organizācijas vai asociācijas darbojas viena vai
vairāku datu subjektu vārdā (skatīt COM(2012) 11
final, 25.1.2012., 73. panta 2. punkts un 76. pants). Šādos
gadījumos prasību ceļ pārstāvētā datu
subjekta vārdā, un tā var būt iespējama tikai
tiktāl, ciktāl pats datu subjekts būtu pilnvarots celt
prasību. [22] COM(2010) 135, 31.3.2010. [23] Gandrīz visas bija viena veida atbildes no Francijas
un Vācijas iedzīvotājiem. [24] Sabiedriskajā apspriešanā atbildes sniedza
15 dalībvalstis (AT, BG, CZ, DE, DK, EL, FR, HU, IT, LV, NL, PL, PT,
SE, UK). [25] Saskaņā ar Eirobarometra 2011. gada
apsekojumu 79 % no aptaujātajiem 27 dalībvalstīs
norādīja, ka tie drīzāk būtu gatavi
aizstāvēt savas tiesības tiesā, ja varētu pievienoties
citiem patērētājiem. Eirobarometra pētījums
“Patērētāju attieksme pret pārrobežu tirdzniecību un
patērētāju tiesību aizsardzību”, 2011. gada
marts. [26] Šādu viedokli pauda vairums ieinteresēto
personu, galvenokārt uzņēmumi. [27] Eiropas Parlamenta 2012. gada 2. februāra
rezolūcija par virzību uz saskaņotu Eiropas pieeju
kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai (2011/2089(INI)). [28] Rezolūcijas 1. punkts. [29] Rezolūcijas 5. punkts. [30] Rezolūcijas 4. punkts. [31] Rezolūcijas 7. punkts. [32] Rezolūcijas 8. punkts. [33] Rezolūcijas 15. punkts. [34] Rezolūcijas 16. punkts. [35] Piemēram, AK secīgas pārstāvības
prasības par tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kuri
nodarīti kompetentās iestādes konstatētu konkurences
tiesību pārkāpumu rezultātā. [36] Skatīt Komisijas ieteikuma 6.–9. punktu. [37] Sistēmai pēc izstāšanās principa ir
divas priekšrocības, kuru dēļ tā ir ieviesta dažās
dalībvalstīs: pirmkārt, tā veicina tiesu iestāžu
pieejamību lietās, kurās atsevišķai personai
nodarītais kaitējums ir tik mazs, ka daži iespējamie
prasītāji neizvēlētos iestāties prasībā;
otrkārt, prasības pēc izstāšanās principa dod
lielāku noteiktību atbildētājam, jo spriedums nebūs
saistošs tikai tām personām, kuras izstājušās. [38] AK patērētāju tiesību
aizsardzības organizācija Which? atsaucas uz savu pieredzi
futbola formas kreklu kopiju lietā, kad kolektīvā prasība
pēc iestāšanās principa (secīga zaudējumu
atlīdzināšanas prasība konkurences jomā) galu galā
nodrošināja atlīdzību tikai pavisam nelielai cietušo personu
daļai, kuras bija par tādām atzītas kompetentās
iestādes lēmumā. [39] Daudzas ieinteresētās personas uzsver, ka
konkurences jomā ir jāaizsargā iecietības programmu
efektivitāte; šīs programmas Komisija un valstu konkurences
iestādes piemēro, īstenojot ES noteikumus pret karteļiem.
Saistībā ar šo bieži tiek minēti arī citi aspekti: valstu
konkurences iestāžu pieņemto pārkāpuma lēmumu
saistošais spēks attiecībā uz secīgām
kolektīvām prasībām par zaudējumu
atlīdzināšanu un noilgumu noteikšana šādu secīgu prasību
celšanai. [40] Grozījumi izdarīti Regulu (EK)
Nr. 1215/2012, kura stāsies spēkā 2015. gada
10. janvārī. OV L 351, 20.12.2012. [41] Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību
aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I),
OV L 177, 4.7.2008., un Regula (EK) Nr. 864/2007 par
tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām
saistībām (Roma II), OV L 199, 31.7.2007. [42] Eiropas Savienības Pamattiesību hartas
47. pants. [43] Tas jau attiecas uz mediāciju pārrobežu
strīdos, kad saskaņā ar Direktīvas 2008/52/EK par
konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās
5. pantu tiesa, kurā ir celta lieta, var aicināt puses izmantot
mediāciju, lai izšķirtu attiecīgo strīdu. [44] Skatīt Komisijas ieteikuma 30. punktu.
Saskaņā ar Direktīvu 2008/52/EK pārrobežu
civilstrīdos un komercstrīdos meditācijā panākta
izlīguma saturu atzīst par izpildāmu, izņemot tad, ja
konkrētā gadījumā izlīguma saturs ir vai nu
pretrunā tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā ir
iesniegts lūgums, vai ja attiecīgās dalībvalsts
tiesību akti neparedz tā izpildi. [45] Skatīt Komisijas ieteikuma 27.–30. punktu.
Direktīva par patērētāju strīdu alternatīvu
izšķiršanu neliedz dalībvalstīm paturēt vai ieviest
alternatīvas strīdu risināšanas procedūras, lai kopīgi
risinātu identiskus vai līdzīgus strīdus starp
tirgotāju un vairākiem patērētājiem,
tādējādi ļaujot attīstīt procedūras
kolektīvu strīdu alternatīvai izšķiršanai. [46] Šādas izmaksas ir, piemēram, tiesas nodevas,
juridisko pārstāvju atlīdzība, izmaksas par dalību
uzklausīšanas procesā, izmaksas par vispārējo lietas
pārvaldību, izmaksas par ekspertu veiktām analīzēm. [47] Lai novērstu šādu iespēju, attiecīgi
jāizmanto valstu juridiskās palīdzības sistēmas. [48] Skatīt Komisijas ieteikuma 15. punktu.