(1)

Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Savienība ir ieguvusi ekskluzīvu kompetenci slēgt starptautiskus nolīgumus par ieguldījumu aizsardzību. Savienība jau ir līgumslēdzēja puse Enerģētikas hartas nolīgumā, kurā paredzēta ieguldījumu aizsardzība.

(1)

Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Savienība ir ieguvusi ekskluzīvu kompetenci slēgt starptautiskus nolīgumus par ieguldījumu aizsardzību. Savienība , tāpat kā dalībvalstis, jau ir līgumslēdzēja puse Enerģētikas hartas nolīgumā, kurā paredzēta ieguldījumu aizsardzība.

(2)

Nolīgumos, kuros paredzēta ieguldījuma aizsardzība , parasti ir iekļauts tāds mehānisms ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršanai, kas ļauj trešās valsts ieguldītājam celt prasību pret valsti, kurā viņš ir veicis ieguldījumu. Ieguldītāja un valsts strīda izšķiršanas rezultātā var tikt piešķirta monetāra kompensācija. Turklāt visās šādās lietās neizbēgami radīsies ievērojamas šķīrējtiesas pārvaldības izmaksas, kā arī ar aizstāvību saistītās izmaksas.

(2)

Pamatotos gadījumos turpmākajos ieguldījumu aizsardzības nolīgumos , kurus noslēdz Savienība, var iekļaut tādu mehānismu ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršanai, kas ļauj trešās valsts ieguldītājam celt prasību pret valsti, kurā viņš ir veicis ieguldījumu. Ieguldītāja un valsts strīda izšķiršanas rezultātā var tikt piešķirta monetāra kompensācija. Turklāt visās šādās lietās neizbēgami radīsies ievērojamas šķīrējtiesas pārvaldības izmaksas, kā arī ar aizstāvību saistītās izmaksas.

(3.a)

Finansiālo atbildību nevar pienācīgi pārvaldīt, ja ieguldījumu nolīgumos pieļautie aizsardzības standarti ievērojami pārsniedz Savienībā un vairākumā dalībvalstu atzītās robežas. Tādējādi turpmākajos Savienības nolīgumos attiecībā uz ārvalstu ieguldītājiem būtu jāparedz tikpat augsts aizsardzības līmenis, taču ne augstāks aizsardzības līmenis, kā tas, ko attiecībā uz Savienības ieguldītājiem paredz Savienības tiesību akti un vispārējie principi, kas dalībvalstu tiesību aktos ir kopīgi.

(3.b)

Finansiālās atbildības ārējo robežu noteikšana saskaņā ar šo regulu ir saistīta arī ar Savienības likumdošanas pilnvaru aizsardzību to kompetences ietvaros, kas noteikta līgumos un kuru tiesiskumu kontrolē Tiesa, un kuru nevar nepamatoti ierobežot ar potenciālajām saistībām ārpus līgumos noteiktās saskaņotās sistēmas. Tādējādi Tiesa ir skaidri apstiprinājusi, ka Savienības tiesisko aktu saistības, jo īpaši mijiedarbībā ar starptautiskajām tiesībām, ir jāizstrādā detalizēti un tās nevar izpildīt, skaidri nenorādot uz nepilnībām (2). Turpmākajos ieguldījumu nolīgumus, kurus parakstīs Savienība, jāņem vērā minētā Savienības likumdošanas pilnvaru aizsardzība, un tajos nevajadzētu noteikt stingrākus saistību standartus, kas ļautu apiet Tiesas noteiktās normas.

(4)

Ja starptautiskā atbildība par attieksmi būs jānes Savienībai, tai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām būs jāmaksā visas kompensācijas un jāsedz visi strīda izdevumi. Tomēr iespējams, ka kompensācijas pamatā ir vai nu attieksme, ko pieļāvusi pati Savienība, vai attieksme, ko pieļāvusi dalībvalsts. Tādējādi būtu netaisnīgi, ja kompensācija un šķīrējtiesas izmaksas būtu jāmaksā no Savienības budžeta gadījumā, kad attieksmi pieļāvusi dalībvalsts. Tāpēc, pamatojoties uz šajā regulā noteiktajiem kritērijiem, saskaņā ar Savienības tiesībām un neskarot Savienības starptautisko atbildību nepieciešams sadalīt finansiālo atbildību starp Savienību un dalībvalsti, kura atbildīga par attiecīgo attieksmi.

(4)

Ja starptautiskā atbildība par attieksmi būs jānes Savienībai — struktūrai, kas ir juridiska persona , tai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām būs jāmaksā visas kompensācijas un jāsedz visi strīda izdevumi. Tomēr iespējams, ka kompensācijas pamatā ir vai nu attieksme, ko pieļāvusi pati Savienība, vai attieksme, ko pieļāvusi dalībvalsts. Tādējādi būtu netaisnīgi, ja kompensācija un šķīrējtiesas izmaksas būtu jāmaksā no Eiropas Savienības budžeta (Savienības budžets) gadījumā, kad attieksmi pieļāvusi dalībvalsts. Tāpēc, pamatojoties uz šajā regulā noteiktajiem kritērijiem, saskaņā ar Savienības tiesībām un neskarot Savienības starptautisko atbildību nepieciešams sadalīt finansiālo atbildību starp pašu Savienību un dalībvalsti, kura atbildīga par attiecīgo attieksmi.

(6)

Finansiālā atbildība būtu jāparedz tam, kas ir atbildīgs par attieksmi, kura, kā konstatēts, neatbilst attiecīgajiem nolīguma noteikumiem. Tas nozīmē, ka Savienībai būtu jāuzņemas finansiālā atbildība gadījumā, kad attiecīgo attieksmi pieļāvusi kāda Savienības iestāde, struktūra vai aģentūra. Attiecīgajai dalībvalstij būtu jāuzņemas finansiālā atbildība gadījumā, kad attiecīgo attieksmi pieļāvusi dalībvalsts. Tomēr gadījumos, kad dalībvalsts rīkojas Savienības tiesībās prasītajā veidā, piemēram, transponējot kādu Savienības pieņemtu direktīvu, Savienībai būtu jāuzņemas finansiālā atbildība, ciktāl attiecīgā attieksme ir prasīta Savienības tiesībās. Regulā arī jāparedz iespēja, ka atsevišķā lietā būtu aplūkota gan attieksme, ko pieļāvusi dalībvalsts, gan attieksme, kas prasīta Savienības tiesībās. Tā attieksies uz visām darbībām, ko veic dalībvalstis un Eiropas Savienība.

(6)

Finansiālā atbildība būtu jāparedz tam, kas ir atbildīgs par attieksmi, kura, kā konstatēts, neatbilst attiecīgajiem nolīguma noteikumiem. Tas nozīmē, ka pašai Savienībai būtu jāuzņemas finansiālā atbildība gadījumā, kad attiecīgo attieksmi pieļāvusi kāda Savienības iestāde, struktūra, aģentūra vai jebkura cita tiesiskā struktūra . Attiecīgajai dalībvalstij būtu jāuzņemas finansiālā atbildība gadījumā, kad attiecīgo attieksmi pieļāvusi šī dalībvalsts. Tomēr gadījumos, kad dalībvalsts rīkojas Savienības tiesībās prasītajā veidā, piemēram, transponējot kādu Savienības pieņemtu direktīvu, pašai Savienībai būtu jāuzņemas finansiālā atbildība, ciktāl attiecīgā attieksme ir prasīta Savienības tiesībās. Regulā arī jāparedz iespēja, ka atsevišķā lietā būtu aplūkota gan attieksme, ko pieļāvusi dalībvalsts, gan attieksme, kas prasīta Savienības tiesībās. Tā attieksies uz visām darbībām, ko veic dalībvalstis un Savienība. Šādā gadījumā dalībvalstīm un Savienībai būtu jāuzņemas finansiālā atbildība par attieksmi, ko pieļāvusi viena no tām.

(6.a)

Ja dalībvalsts rīcība neatbilst tai, kas paredzēta Savienības tiesību aktos, piemēram, tā nav transponējusi Savienības pieņemto direktīvu vai pārkāpj Savienības direktīvas noteikumus, to īstenojot savos tiesību aktos, minētajai dalībvalstij konsekventi jāuzņemas finansiālā atbildība par attiecīgo attieksmi.

(8)

No otras puses, ja no strīda izrietošā iespējamā finansiālā atbildība būtu jāuzņemas dalībvalstij, principā ir lietderīgi ļaut, lai atbildētāja būtu šāda dalībvalsts, kas aizstāvētu attieksmi, ko tā pieļāvusi pret ieguldītāju. Šajā regulā ir paredzēti noteikumi šādam gadījumam. Tam ir tāda ievērojama priekšrocība, ka ne tiesāšanās izmaksas, ne arī attiecīgajai dalībvalstij piespriestais iespējamais kompensācijas maksājums neapgrūtinātu Savienības budžetu un Savienības līdzekļus, pat ne īslaicīgi.

(8)

No otras puses, ja no strīda izrietošā iespējamā finansiālā atbildība būtu jāuzņemas dalībvalstij, principā ir taisnīgi un lietderīgi ļaut, lai atbildētāja būtu šāda dalībvalsts, kas aizstāvētu attieksmi, ko tā pieļāvusi pret ieguldītāju. Šajā regulā ir paredzēti noteikumi šādam gadījumam. Tam ir tāda ievērojama priekšrocība, ka ne tiesāšanās izmaksas, ne arī attiecīgajai dalībvalstij piespriestais iespējamais kompensācijas maksājums neapgrūtinātu Savienības budžetu un Savienības nefinansiālos līdzekļus, pat ne īslaicīgi.

(10)

Lai nodrošinātu Savienības interešu pienācīgu aizsardzību, noteiktos apstākļos ir būtiski, lai strīdos par dalībvalstu pieļautu attieksmi atbildētāja būtu pati Savienība. Šādi gadījumi īpaši var būt tad, ja strīds attiecas arī uz Savienības pieļautu attieksmi, ja šķiet, ka dalībvalsts pieļautā attieksme ir prasīta Savienības tiesībās, ja ir iespējams, ka līdzīgas prasības var tikt celtas arī pret citām dalībvalstīm vai tad, ja lieta attiecas uz neatrisinātiem tiesību jautājumiem, kuru atrisināšana varētu ietekmēt turpmākas iespējamas lietas pret citām dalībvalstīm vai Savienību. Ja strīds daļēji attiecas uz attieksmi, ko pieļāvusi Savienība, vai kas ir prasīta Savienības tiesībās, Savienībai, ņemot vērā iespējamo iesaistīto finansiālo atbildību un izvirzītos tiesību jautājumus attiecībā uz prasībām par dalībvalsts pieļautu attieksmi, būtu jābūt atbildētājai, ja vien prasība saistībā ar minēto attieksmi nav mazsvarīga.

(10)

Lai nodrošinātu Savienības interešu pienācīgu aizsardzību, noteiktos apstākļos ir būtiski, lai strīdos par dalībvalstu pieļautu attieksmi atbildētāja varētu būt pati Savienība. Šādi gadījumi īpaši var būt tad, ja strīds attiecas arī uz Savienības pieļautu attieksmi, ja šķiet, ka dalībvalsts pieļautā attieksme ir prasīta Savienības tiesībās, ja līdzīgas prasības ir iesniegtas arī pret citām dalībvalstīm vai tad, ja lieta attiecas uz tiesību jautājumiem, kuru atrisināšana varētu ietekmēt kārtējas vai turpmākas iespējamas lietas pret citām dalībvalstīm vai Savienību. Ja strīds daļēji attiecas uz attieksmi, ko pieļāvusi Savienība, vai kas ir prasīta Savienības tiesībās, Savienībai, ņemot vērā iespējamo iesaistīto finansiālo atbildību un izvirzītos tiesību jautājumus attiecībā uz prasībām par dalībvalsts pieļautu attieksmi, būtu jābūt atbildētājai, ja vien prasība saistībā ar minēto attieksmi nav mazsvarīga.

(12)

Komisijai, ievērojot ar šo regulu noteikto sistēmu, būtu jālemj, vai atbildētājai būtu jābūt Savienībai vai dalībvalstij.

(12)

Lai izstrādātu darboties spējīgu sistēmu, Komisijai, ievērojot ar šo regulu noteikto sistēmu, būtu jālemj, vai atbildētājai būtu jābūt Savienībai vai dalībvalstij , un savā gada pārskatā par šīs regulas īstenošanu jāinformē Eiropas Parlaments un Padome par šādu lēmumu .

(14)

Tāpat arī tad, ja atbildētāja ir dalībvalsts, ir lietderīgi, ka tā informē Komisiju par lietas virzību un Komisija vajadzības gadījumā var pieprasīt, lai dalībvalsts, kas ir atbildētāja, ieņem konkrētu nostāju jautājumos, kas skar Savienības intereses.

(14)

Tāpat arī tad, ja atbildētāja ir dalībvalsts, ir lietderīgi, ka tā informē Komisiju par lietas virzību un Komisija vajadzības gadījumā var pieprasīt, lai dalībvalsts, kas ir atbildētāja, ieņem konkrētu nostāju jautājumos, kas ietekmē Savienības primārās intereses.

(15)

Dalībvalsts jebkurā brīdī var piekrist uzņemties atbildību, ja ir jāizmaksā kompensācija. Šajā gadījumā dalībvalsts un Komisija var vienoties par periodisku izdevumu atlīdzināšanu un visu kompensāciju izmaksāšanu. Šāda piekrišana nenozīmē, ka dalībvalsts atzīst, ka strīda prasība ir pamatota. Komisijai būtu jāpieņem lēmums, kas paredzētu, ka dalībvalstij jāveic avansa maksājums attiecībā uz šādiem izdevumiem. Ja šķīrējtiesa izdevumus piespriež par labu Savienībai, Komisijai būtu jānodrošina, lai visi avansā samaksātie izdevumi nekavējoties tiktu atmaksāti attiecīgajai dalībvalstij.

(15)

Neskarot šķīrējtiesas procesa rezultātu, dalībvalsts jebkurā brīdī var piekrist uzņemties atbildību, ja ir jāizmaksā kompensācija. Šajā gadījumā dalībvalsts un Komisija var vienoties par periodisku izdevumu atlīdzināšanu un visu kompensāciju izmaksāšanu. Šāda piekrišana nekādā juridiski pamatotā veidā nenozīmē, ka dalībvalsts atzīst, ka strīda prasība ir pamatota. Komisija šādā gadījumā var pieņemt lēmumu, kas paredzētu, ka dalībvalstij jāveic avansa maksājums attiecībā uz šādiem izdevumiem. Ja šķīrējtiesa izdevumus piespriež par labu Savienībai, Komisijai būtu jānodrošina, lai visi avansā samaksātie izdevumi nekavējoties tiktu atmaksāti attiecīgajai dalībvalstij.

(16)

Dažkārt var būt lietderīgi panākt izlīgumu, lai izvairītos no dārgiem un nevajadzīgiem šķīrējtiesas procesiem. Ir jānosaka šādu izlīgumu panākšanas procedūra. Ar šo procedūru Komisijai, kas darbojas saskaņā ar pārbaudes procedūru, būtu jāļauj panākt izlīgumu, ja tas ir Savienības interesēs. Ja lieta attiecas uz dalībvalsts pieļautu attieksmi, Komisijai un attiecīgajai dalībvalstij būtu cieši jāsadarbojas un savstarpēji jāapspriežas. Dalībvalstij būtu jāļauj panākt izlīgumu jebkurā brīdī, ja tā uzņemas pilnu finansiālo atbildību un ja visi šādi izlīgumi ir saskaņā ar Savienības tiesībām un nav pretrunā Savienības interesēm.

(16)

Dažkārt var būt lietderīgi panākt izlīgumu, lai izvairītos no dārgiem un nevajadzīgiem šķīrējtiesas procesiem. Ir jānosaka efektīva un ātra šādu izlīgumu panākšanas procedūra. Ar šo procedūru Komisijai, kas darbojas saskaņā ar pārbaudes procedūru, būtu jāļauj panākt izlīgumu, ja tas ir Savienības interesēs. Ja lieta attiecas uz dalībvalsts pieļautu attieksmi, Komisijai un attiecīgajai dalībvalstij būtu cieši jāsadarbojas un savstarpēji jāapspriežas , tostarp par strīdu izšķiršanas procedūru un monetārās kompensācijas apjomu . Dalībvalstij būtu jāļauj panākt izlīgumu jebkurā brīdī, ja tā uzņemas pilnu finansiālo atbildību un ja visi šādi izlīgumi ir saskaņā ar Savienības tiesībām un nav pretrunā Savienības interesēm kopumā .

(18)

Komisijai būtu pastāvīgi jāapspriežas ar attiecīgo dalībvalsti, lai panāktu vienošanos par finansiālās atbildības sadalījumu. Ja Komisija konstatē, ka atbildīga ir dalībvalsts, un dalībvalsts šim konstatējumam nepiekrīt, Komisijai būtu jāsamaksā kompensācija un jāpieņem dalībvalstij adresēts lēmums, pieprasot to attiecīgās summas un piemērojamos procentus iemaksāt Eiropas Savienības budžetā. Maksājamie procenti būtu jānosaka saskaņā ar [71. panta 4. punktu grozītajā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulā ( EK , Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu , ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam]. Ja dalībvalsts uzskata, ka lēmums neatbilst šajā regulā noteiktajiem kritērijiem, ir iespējams atsaukties uz Līguma 263. pantu.

(18)

Komisijai būtu pastāvīgi jāapspriežas ar attiecīgo dalībvalsti, lai panāktu vienošanos par finansiālās atbildības sadalījumu. Ja Komisija konstatē, ka atbildīga ir dalībvalsts, un dalībvalsts šim konstatējumam nepiekrīt, Komisijai būtu jāsamaksā kompensācija un jāpieņem dalībvalstij adresēts lēmums, pieprasot to attiecīgās summas un piemērojamos procentus iemaksāt Savienības budžetā. Maksājamie procenti būtu jānosaka saskaņā ar 78. panta 4. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulā ( ES , Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem , ko piemēro Savienības vispārējam budžetam (3). Ja dalībvalsts uzskata, ka lēmums neatbilst šajā regulā noteiktajiem kritērijiem, ir iespējams atsaukties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. pantu.

(19)

Savienības budžetā būtu jāparedz līdzekļi tādu izdevumu segšanai, kuri izriet no nolīgumiem, kas noslēgti atbilstīgi LESD 218. pantam un kuros paredzēta ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršana. Ja dalībvalstīm saskaņā ar šo regulu ir finansiālā atbildība, Savienībai vajadzētu uzkrāt attiecīgās dalībvalsts maksājumus pirms attiecīgo izdevumu īstenošanas, vai arī vispirms īstenot attiecīgos izdevumus un pēc tam attiecīgā dalībvalsts Savienībai tos atlīdzinātu. Būtu jāparedz iespēja izmantot abus minētos budžeta režīmam piemērojamos mehānismus atkarībā no tā, kas ir iespējams, jo īpaši termiņu ziņā. Abu mehānismu gadījumā dalībvalstu veiktie maksājumi vai atlīdzināmās summas būtu jāuzskata par iekšējiem piešķirtiem ieņēmumiem Savienības budžetā. Apropriācijām, kas izriet no šiem iekšējiem piešķirtiem ieņēmumiem, būtu ne vien jānosedz attiecīgie izdevumi, bet arī jābūt pieejamiem citu Savienības budžeta daļu papildināšanai, no kurām tika nodrošinātas sākotnējās apropriācijas, lai īstenotu attiecīgos izdevumus saskaņā ar otro mehānismu.

(19)

(Neattiecas uz tekstu latviešu valodā.). Ja dalībvalstīm saskaņā ar šo regulu ir finansiālā atbildība, Savienībai vajadzētu uzkrāt attiecīgās dalībvalsts maksājumus pirms attiecīgo izdevumu īstenošanas, vai arī vispirms īstenot attiecīgos izdevumus un pēc tam attiecīgā dalībvalsts Savienībai tos atlīdzinātu. Būtu jāparedz iespēja izmantot abus minētos budžeta režīmam piemērojamos mehānismus atkarībā no tā, kas ir iespējams, jo īpaši termiņu ziņā. Abu mehānismu gadījumā dalībvalstu veiktie maksājumi vai atlīdzināmās summas būtu jāuzskata par iekšējiem piešķirtiem ieņēmumiem Savienības budžetā. Apropriācijām, kas izriet no šiem iekšējiem piešķirtiem ieņēmumiem, būtu ne vien jānosedz attiecīgie izdevumi, bet arī jābūt pieejamiem citu Savienības budžeta daļu papildināšanai, no kurām tika nodrošinātas sākotnējās apropriācijas, lai īstenotu attiecīgos izdevumus saskaņā ar otro mehānismu.

(b)

“šķīrējtiesas procesā radušās izmaksas” ir šķīrējtiesas maksas un izmaksas, pārstāvības izmaksas un izdevumi, ko šķīrējtiesa ir piespriedusi par labu prasītājam;

(b)

“šķīrējtiesas procesā radušās izmaksas” ir šķīrējtiesas un šķīrējtiesas institūcijas maksas un izmaksas, pārstāvības izmaksas un izdevumi, ko šķīrējtiesa ir piespriedusi par labu prasītājam;

(c)

“strīds” ir prasība, ko prasītājs ir cēlis pret Savienību saskaņā ar nolīgumu, un par kuru šķīrējtiesa pieņems lēmumu;

(c)

“strīds” ir prasība, ko prasītājs ir cēlis pret Savienību vai dalībvalsti saskaņā ar nolīgumu, un par kuru šķīrējtiesa pieņems lēmumu;

(ja)

“Savienības primārās intereses” ir jebkurš no minētajiem gadījumiem:

(c)

ir iespējams, ka saskaņā ar to pašu nolīgumu tiks celtas līdzīgas prasības pret citu dalībvalstu pieļauto attieksmi un Komisija vislabāk varēs nodrošināt efektīvu un saskaņotu aizstāvību, vai vai,

(c)

saskaņā ar to pašu nolīgumu ir iesniegtas līdzīgas prasības vai pieprasījumi sākt apspriešanos par līdzīgām prasībām pret citu dalībvalstu pieļauto attieksmi un Komisija vislabāk varēs nodrošināt efektīvu un saskaņotu aizstāvību; vai,

(d)

strīds attiecas uz neatrisinātiem tiesību jautājumiem, kas var atkārtoties citos strīdos, kuri uzsākti saskaņā ar to pašu vai citiem Savienības nolīgumiem saistībā ar Savienības vai citu dalībvalstu pieļautu attieksmi .

(d)

strīds attiecas uz sensitīviem tiesību jautājumiem, kuru atrisināšana varētu ietekmēt turpmāku attiecīgā nolīguma vai citu nolīgumu interpretāciju .

(b)

informē Komisiju par visiem būtiskajiem procesa posmiem un regulāri un visos gadījumos, kad to pieprasījusi Komisija, apspriežas ar Komisiju; kā arī:

(b)

nekavējoties informē Komisiju par visiem būtiskajiem procesa posmiem un regulāri un visos gadījumos, kad to pieprasījusi Komisija, apspriežas ar Komisiju; kā arī:

(c)

Komisija iesniedz dalībvalstij visus dokumentus, kas saistīti ar šo procesu, lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku aizstāvību ; kā arī:

(c)

Komisija , lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku aizstāvību, iesniedz dalībvalstij visus dokumentus, kas saistīti ar šo procesu , informē dalībvalsti par visām būtiskām procesuālajām rīcībām un apspriežas ar dalībvalsti jebkurā gadījumā, ja to pieprasa attiecīgā dalībvalsts ; kā arī: