This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52012DC0673
COMMUNICATION FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT, THE COUNCIL, THE EUROPEAN ECONOMIC AND SOCIAL COMMITTEE AND THE COMMITTEE OF THE REGIONS A Blueprint to Safeguard Europe's Water Resources
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais plāns
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais plāns
/* COM/2012/0673 final */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais plāns /* COM/2012/0673 final */
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM,
PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Eiropas ūdens resursu aizsardzības
konceptuālais plāns 1. Konceptuālā plāna pamatojums
– ES ūdens resursu stāvoklis nav pietiekami labs! Ūdens ir būtisks cilvēka izdzīvošanai, dabai
un ekonomikai. Tas pastāvīgi atjaunojas, taču šis resurss ir arī ierobežots, to
nevar izveidot vai aizstāt ar citiem resursiem. Saldūdens ir tikai apmēram
2 % no visa uz planētas pieejamā ūdens, un konkurējošais pieprasījums
pasaulē līdz 2030. gadam varētu izraisīt aptuveni 40 % lielu
ūdensapgādes trūkumu[1]. ES ūdens resursu politika ir veiksmīgi
palīdzējusi aizsargāt mūsu ūdens resursus. Šī Eiropas ūdens resursu
aizsardzības konceptuālā plāna mērķis ir novērst šķēršļus, kas traucē
īstenot Eiropas ūdens resursu aizsardzības pasākumus, un tas sagatavots,
pamatojoties uz esošās politikas vispusīgu novērtējumu. Konceptuālā plāna
izstrādē izmantota plaša informācija un analīze, tostarp Eiropas Vides
aģentūras (EVA) ziņojums par ūdens resursu stāvokli[2], Komisijas novērtējums par
dalībvalstu upju baseinu apsaimniekošanas plāniem (UBAP) un pārskats par ūdens
trūkuma un sausuma novēršanas politiku[3],
kā arī ES saldūdens aizsardzības politikas derīguma pārbaude[4]. Turklāt to papildina ietekmes
novērtējums[5].
Konceptuālais plāns sagatavots, pamatojoties uz plašu sabiedrisko apspriešanu
gan plāna izstrādes, gan tā derīguma pārbaudes ietvaros, un tajā piedalījās
plaša sabiedrība, ieinteresētās personas, dalībvalstis, kā arī citas ES
iestādes un struktūras[6].
Konceptuālajā plānā atzīts, ka ūdens vide Eiropas Savienībā ir būtiski
atšķirīga, un tādēļ saskaņā ar subsidiaritātes principu tajā nav ierosināts
viens visām situācijām piemērots risinājums. Šajā plānā akcentētas galvenās
tēmas, tostarp labāka zemes izmantošana, ūdens piesārņojuma novēršana, ūdens
izmantošanas efektivitātes un izturētspējas palielināšana un labāka pārvaldība,
ko nodrošina ūdens resursu apsaimniekošanā iesaistītie dalībnieki. 1.1. Politiskais konteksts Pēdējo 30 gadu laikā ES ūdens resursu
politika ir veiksmīgi palīdzējusi nodrošināt ūdeņu aizsardzību. Eiropas
iedzīvotāji droši var dzert krāna ūdeni un kā peldvietas izmantot tūkstošiem
piekrastes ūdeņu, upju un ezeru visā Eiropas Savienībā. Piesārņojums no pilsētvides,
rūpnieciskiem un lauksaimnieciskiem avotiem ir reglamentēts, un tas ir
ievērojami uzlabojis Eiropas ūdens kvalitāti, it īpaši samazinot barības vielu
pārāk lielo apjomu. Rezultātā tādas tradicionāli iecienītas zivju sugas kā
lasis un store atsevišķos apgabalos ir atgriezušās Eiropas upēs. 2000. gadā ES Ūdens pamatdirektīvā (ŪPD)[7] pirmo reizi visaptveroši tika
aplūkotas visas problēmas saistībā ar ES ūdens resursiem un skaidri norādīts,
ka ūdens resursu apsaimniekošana ir daudz plašāka joma, nevis tikai ūdens
sadale un attīrīšana. Tā ietver zemes izmantošanu un apsaimniekošanu, kas
ietekmē gan ūdens kvalitāti, gan kvantitāti; šajā jomā dalībvalstīm sava rīcība
jāsaskaņo ar telpiskās plānošanas pasākumiem, un tā jāintegrē finansējuma
prioritātēs. ŪPD ir noteikts mērķis sasniegt labu stāvokli līdz
2015. gadam. Šis termiņš tuvojas. Arī EVA ziņojumā par ūdens resursu
stāvokli un Komisijas novērtējumā par dalībvalstu UBAP, kuri sagatavoti saskaņā
ar ŪPD, norādīts, ka šo mērķi varētu sasniegt attiecībā uz nedaudz vairāk par
pusi (53 %) ES ūdens resursu. Tādēļ, lai saglabātu ES ūdens resursus un
uzlabotu to stāvokli, ir jāveic būtiski papildu pasākumi. Galvenie cēloņi, kuriem ir negatīva ietekme uz
ūdens resursu stāvokli, ir savstarpēji saistīti. Tie ietver klimata pārmaiņas,
zemes izmantošanu, saimniecisko darbību (piemēram, elektroenerģijas ražošana,
rūpniecība, lauksaimniecība un tūrisms), pilsētbūvniecību un demogrāfiskās
izmaiņas. Šo iemeslu radītā slodze izpaužas kā piesārņojošo vielu emisijas,
pārmērīga ūdens izmantošana (ūdens resursu noslodze), fiziskas izmaiņas
ūdensobjektos un ekstremālas parādības, piemēram, plūdi un sausums, un
sagaidāms, ka šādas situācijas kļūs aizvien biežākas, ja netiks veikti
pasākumi. Tas apdraud ES ūdens ekoloģisko un ķīmisko kvalitāti, vairākus ES
apgabalus pakļauj ūdens trūkuma riskam, un ūdens ekosistēmas – no kuru
pakalpojumiem ir atkarīga ES sabiedrība – var kļūt neaizsargātākas ekstremālās
situācijās, piemēram, plūdu vai sausuma gadījumā. Ir svarīgi risināt šīs
problēmas, lai saglabātu izdzīvošanai, dabai un ekonomikai nepieciešamos pamata
resursus un aizsargātu cilvēka veselību. Eiropas Savienībai galvenā uzmanība jāvērš uz
videi nekaitīgu izaugsmi un efektīvāk jāizmanto resursi (tostarp ūdens
resursi), lai panāktu ilgtspējīgu atveseļošanos no pašreizējās ekonomiskās un
ekoloģiskās krīzes, pielāgotos klimata pārmaiņām un palielinātu izturētspēju
pret katastrofām. Atrisinot šīs problēmas, būtu iespējams ievērojami sekmēt
konkurētspēju un izaugsmi Eiropas ūdenssaimniecības nozarē, kuru veido
9000 aktīvu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) un kurā ir 600 000 tiešo
darbvietu tikai ūdensapgādes uzņēmumos vien. Videi nekaitīgas izaugsmes
potenciāls ir arī citās ar ūdeni saistītās nozarēs (nozares, kurās izmanto
ūdeni, ūdens tehnoloģiju izstrāde utt.), kur inovācija var palielināt darbības
efektivitāti. No ES teritorijas 60 % atrodas pārrobežu
upju baseinos. Hidroloģiskie cikli ir tik cieši savstarpēji saistīti, ka zemes
izmantošana vienā valstī var ietekmēt nokrišņus citās valstīs. Turklāt ūdens
resursu stāvokli ievērojami ietekmē gan Eiropas tirgus, gan ES kopējās
politikas jomas un dalībvalstu politika. Tādēļ Komisija ierosina šo Eiropas
ūdens resursu aizsardzības konceptuālo plānu. Tā ilgtermiņa mērķis ir
nodrošināt visu to darbību ilgtspēju, kas ietekmē ūdens resursus, un tādējādi
garantēt kvalitatīva ūdens pieejamību ūdens resursu ilgtspējīgai un taisnīgai
izmantošanai. Šis mērķis jau dažādi formulēts Ūdens pamatdirektīvā.
Konceptuālais plāns palīdzēs mums sasniegt mērķi, apzinot šķēršļus un veidus to
pārvarēšanai. 2. „labs ūdens resursu
stāvoklis” un kā tos panākt – vairāki jauni un labāki risinājumi Lai gan konceptuālā plāna mērķis nav nekas
jauns, tik plaša informācija par ūdens resursu stāvokli visā kontinentā ir
publiskota pirmo reizi, jo īpaši tāpēc, ka saskaņā ar ŪPD tika sagatavoti UBAP
un iepriekš minētie novērtējumi. Gan šie dokumenti, gan ieinteresēto personu
viedokļi atklāj, ka spēkā esošais ES tiesiskais regulējums ūdens resursu jomā
ir vispusīgs, elastīgs un būtībā ir piemērots, lai atrisinātu ar ūdens vidē
radušās problēmas. Tomēr ir jānodrošina ūdens resursu politikas mērķu labāka
īstenošana un plašāka integrācija citās politikas jomās, piemēram,
kopējā lauksaimniecības politikā (KLP), kohēzijas politikas fondos un struktūrfondos,
un atjaunojamās enerģijas, transporta un integrētas katastrofu pārvarēšanas
politikas jomā. Iemesli, kas nav ļāvuši nodrošināt īstenošanu un integrāciju
pietiekami augstā līmenī, ir kompleksi, un tie ir izanalizēti pievienotajā
ietekmes novērtējumā. Tā ir virkne ūdens resursu apsaimniekošanas problēmu, kas
saistītas ar nepietiekami izmantotiem ekonomiskajiem instrumentiem,
nepietiekamu atbalstu īpašiem pasākumiem, sliktu pārvaldību un trūkstošām
zināšanām. Tikai pavisam nedaudzos gadījumos ir apzinātas nepilnības, attiecībā
uz kurām būtu jāpapildina spēkā esošais regulējums, veicot jaunus
likumdošanas/juridiskus pasākumus. Ir skaidrs, ka konceptuālajā plānā ierosinātās
pieejas veiksmīga īstenošana būs atkarīga no dalībvalstu vēlmes iesaistīt ieinteresētās
personas un attiecīgas rīcības, kā arī no turpmākā darba, pēc Komisijas
priekšlikumiem uzlabojot spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu. Šajā sakarībā ŪPD
Kopējās īstenošanas stratēģijai (KĪS), kas apvieno visas dalībvalstis un
attiecīgās ieinteresētās personas, arī turpmāk vajadzētu būt svarīgai nozīmei
ŪPD īstenošanā. Lai saistībā ar Komisijas priekšlikumiem panāktu līdzdalību un
sekmētu to īstenošanu, konceptuālā plāna autori, cik vien iespējams, ir
centušies balstīties uz KĪS. Taču pamatošanās uz KĪS nenozīmē, ka Komisija
vairs nepildīs savu izpildes funkciju attiecībā uz tiesību aktiem ūdens resursu
jomā. Atkarībā no tā, cik lielu progresu dalībvalstīm izdevies panākt saistībā
ar īstenošanas nepilnību novēršanu, var būt nepieciešams uzsākt pienākumu
neizpildes procedūras. Varētu būt jāizvērtē likumdošanas iniciatīvas. Turpmākajās dokumenta iedaļās aplūkotas
problemātiskās jomas un ieteikti risinājumi saistībā ar zemes
izmantošanu/ekoloģiskās kvalitātes rādītājiem, ķīmiskās kvalitātes rādītājiem
un ūdens piesārņojumu, ūdens izmantošanas efektivitāti, neaizsargātību un
transversālām problēmām. Taču jāpatur prātā, ka tie visi ir savstarpēji
saistīti ūdens resursu apsaimniekošanas aspekti un ierosinātie pasākumi
palīdzēs sasniegt vairākus mērķus. Piemēram, paredzams, ka ūdens efektīvas
izmantošanas un neaizsargātības mazināšanas pasākumi pozitīvi ietekmēs
ekoloģiskās un ķīmiskās kvalitātes rādītājus, un otrādi. 2.1. Zemes izmantošana un ES ūdeņu
ekoloģiskās kvalitātes rādītāji: problēmas un risinājumi EVA ziņojumā par ūdens resursu stāvokli un
Komisijas novērtējumā par UBAP norādīts, ka labi ekoloģiskās kvalitātes
rādītāji patlaban sasniegti 43 % ziņojumā minēto saldūdens objektu, un
paredzams, ka plānos paredzētie papildu pasākumi līdz 2015. gadam šo rādītāju
varētu palielināt līdz 53 %. Lai gan ekoloģiskās kvalitātes rādītāju
novērtējumi joprojām ir uzlabojami, šķiet, ka attiecībā uz ekoloģiskās
kvalitātes rādītājiem Eiropas Savienībā (19 dalībvalstīs) vislielākā
slodze ir saistīta ar izmaiņām ūdensobjektos[8],
ko rada, piemēram, hidroelektrostaciju dambji un kuģošana vai lauksaimniecības
zemju nosusināšana, kā arī aizsprostiem pretplūdu aizsardzībai. Risinājumi šīm ar slodzi saistītajām problēmām
ir zināmi, un tie būtu jāizmanto. Ja esošās konstrukcijas, kas uzbūvētas
hidroelektrostaciju, kuģošanas vai citām vajadzībām, pārtrauc upes nepārtraukto
tecējumu un bieži vien traucē zivju migrāciju, tad kā standarta prakse
jāizmanto ietekmes mazināšanas pasākumi, piemēram, jāizveido zivju ceļi
un kāpņveida zivju ceļi. Patlaban šādi pasākumi tiek veikti, galvenokārt
pie jaunām būvēm, jo to paredz ŪPD prasības (4. panta 7. punkts),
taču, lai uzlabotu ūdens resursu stāvokli, ir svarīgi pakāpeniski modernizēt
esošās konstrukcijas. Plānojot būtiskas jaunas izmaiņas ūdensobjektos,
konkrētiem projektiem papildus ietekmes uz vidi novērtējumiem (IVN)[9] ir jāveic stratēģiskie vides
novērtējumi (SVN)[10].
Piemēram, attiecībā uz valsts un reģionālajiem plāniem, kuri paredz
hidroelektrostaciju būvi, jāveic SVN, lai apzinātu, kur varētu izveidot
dambjus, lai līdz minimumam samazinātu negatīvo ietekmi uz vidi un
neaizsargātību pret katastrofu risku, vai salīdzinātu šos plānus ar alternatīvu
atjaunojamās enerģijas avotu attīstību[11].
Tāpat stratēģiskajos vides novērtējumos par plāniem attīstīt iekšzemes kuģošanu
jāizvērtē, kuri ūdensceļi būtu piemērotākie lielākajai satiksmes plūsmai par
zemākajām vides izmaksām visilgtspējīgākajā apvienojumā ar citiem transporta
veidiem[12].
Komisija būs īpaši piesardzīga attiecībā uz 4. panta 7. punkta piemērošanu.
Pārrobežu jautājumi jārisina arī ES attiecībās ar trešām valstīm, tostarp
Eiropas kaimiņattiecību un paplašināšanās politikā. Slodzi, ko rada lauksaimniecība un pretplūdu
aizsardzība, var mazināt vai novērst. Cita starpā var izmatot šādas metodes:
veidot buferjoslas, kas nodrošina bioloģisko procesu nepārtrauktību
starp upēm un to krastiem, un, ja iespējams, izmantot zaļo infrastruktūru,
piemēram, atjaunot piekrastes zonas, mitrzemes un palienes, lai saglabātu
mitrumu, atbalstītu bioloģisko daudzveidību un augsnes auglību un novērstu
plūdus un sausumu. Tā ir vērtīga alternatīva klasiskajai pelēkajai
infrastruktūrai (piemēram, aizsprostu, aizsargdambju un dambju būvniecība).
Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai nepieļautu upju augšteču degradāciju. Saskaņā
ar EVA sniegto informāciju bieži vien lauksaimniecības darbi (meliorācija un
aizbēršana) un nosusināšana apdraud mazus ūdensobjektus (zivjaudzētavas daudzām
sugām). Lai ainavā saglabātu un uzkrātu ūdeni, novērstu plūdus un eroziju,
būtiska nozīme ir arī zivju dīķiem. Lai risinātu šo problēmu, Komisijas
priekšlikumos saistībā ar daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2014.–2020. gadam[13] ir paredzēti iedarbīgi
politikas integrācijas instrumenti, kas varētu ievērojami sekmēt zaļās
infrastruktūras izveidi. Ierosinājumam, saskaņā ar kuru paredzēts 20 % no
ES budžeta piešķirt klimata aspektu integrēšanai daudzgadu finanšu shēmā,
vajadzētu palielināt atbalstu visiem tiem ūdens resursu politikas pasākumiem,
kuri saistīti ar pielāgošanos klimata pārmaiņām. Ekoloģiski nozīmīgu platību
elementus, kas paredzēti Komisijas priekšlikumā par vides aizsardzības aspektu
ieviešanu KLP pirmajā pīlārā, piemēram, buferjoslas, varētu izmantot kā
dabīgās ūdensaiztures pasākumus, t.i., kā sava veida zaļo infrastruktūru.
Dabīgās ūdensaiztures pasākumiem varētu arī piešķirt finansiālu atbalstu no kohēzijas
politikas fondiem un struktūrfondiem; tā būtu alternatīva pelēkajai
infrastruktūrai. Priekšlikumā par jauno Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības
fondu (EJZF) ir ietverti pasākumi, lai veicinātu tādas ilgtspējīgas
akvakultūras attīstību, kas palīdz saglabāt un uzlabot vidi, bioloģisko
daudzveidību, ainavas un akvakultūras zonu tradicionālo elementu
apsaimniekošanu. Komisijas priekšlikumi par daudzgadu finanšu
shēmu ir jāatbalsta un plašāk jāiekļauj īstenošanas noteikumos. Ar Komisiju
apspriežot partnerattiecību nolīgumus par ES fondu izdevumu plānošanu,
dalībvalstīm jāpiešķir pietiekami liela prioritāte ūdens resursu politikas
mērķiem. Lai paplašinātu zaļo infrastruktūru,
dalībvalstīm jāpalielina savi politikas integrācijas centieni valsts mērogā.
Tām pilnībā jāizmanto UBAP, saistībā ar kuriem ūdens resursu apsaimniekošanā
vajadzīga integrēta pieeja visās politikas jomās, piemēram, lauksaimniecības,
akvakultūras, enerģētikas, transporta un integrētas katastrofu pārvarēšanas
jomā. Komisija ierosina izstrādāt KĪS vadlīnijas par dabīgās ūdensaiztures
pasākumiem, lai veicinātu šo integrēto pieeju, turklāt tā apsvērs iespēju
izstrādāt vadlīnijas, lai nodrošinātu tādu ūdeņu atbilstīgu aizsardzības līmeni,
no kuriem iegūst čaulgliemjus. Otru lielāko slodzi uz ES ekoloģiskās
kvalitātes rādītājiem (16 dalībvalstīs) rada pārmērīga ūdens ieguve.
Pārāk liela ūdens apjoma sadale lietotājiem upes baseinā, ko rada pieejamā
apjoma pārvērtēšana, ekonomiskais vai politiskais spiediens, būtu jānošķir no
ūdens ieguves, kas ir nelikumīga, jo tiek veikta bez atļaujas vai pārkāpjot
piešķirto atļauju. Lai risinātu jautājumu par pārāk liela
ūdens apjoma sadali, daudzos ES upju baseinos nepieciešama ūdens resursu
kvantitatīva apsaimniekošana, kuras pamatā būtu daudz stabilāka struktūra,
proti, jānosaka ekoloģiskā plūsma, t.i., ūdens apjoms, kas vajadzīgs
ūdens ekosistēmai, lai tā varētu turpināt attīstīties un sniegt pakalpojumus,
kurus mēs izmantojam. Šajā sakarībā īpaši svarīgi atzīt, ka ūdens kvalitāte un
kvantitāte ir cieši saistīti ar jēdzienu „labs stāvoklis”. ES nav izstrādājusi
ekoloģiskās plūsmas definīciju, turklāt trūkst vienotas izpratnes par to, kā tā
būtu jāaprēķina, taču šie aspekti ir priekšnosacījums šī jēdziena konsekventai
piemērošanai. Lai novērstu šo nepilnību, Komisija ierosina izstrādāt vadlīniju
dokumentu saistībā ar ŪPD KĪS, izmantojot atvērtu procesu, kas paredz
līdzdalību. Tiklīdz būs panākta vienošanās par vienotu definīciju un aprēķina
metodi, tā jāīsteno nākamajā UBAP ciklā, kurā šie plāni jāpieņem līdz
2015. gada beigām. Lai gan dalībvalstis var izmantot visus savā
rīcībā esošos līdzekļus, lai īstenotu ES un valsts tiesību aktus, attiecībā uz nelikumīgu
ieguvi[14]
paļaušanās uz satelītuzņēmumiem un apkopoto informāciju, kas paredzēta,
piemēram, Globālajā vides un drošības novērošanas (GMES) programmā,
varētu ievērojami palīdzēt šīm valstīm apzināt jomas, kurās apūdeņošana
nodrošināta, pārsniedzot valsts atļaujās noteiktos apjomus vai pat bez atļaujas.
Tāpēc Komisija ierosina sadarboties ar dalībvalstīm, kas saskaras ar
nelikumīgas ieguves problēmu, un piedāvāt GMES pakalpojumus,
pilnībā izmantojot informāciju, kas iegūta dalībvalstu līmenī, lai atklātu
nelikumīgu ieguvi. 1. tabula Konceptuālajā plānā ierosinātā darbība || Kurš to veiks? || Līdz kādam termiņam? Izstrādāt KĪS vadlīnijas par dabīgās ūdensaiztures pasākumiem (zaļā infrastruktūra) || Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || 2014. gads Zaļās KLP pirmais pīlārs, lai atbalstītu dabīgās ūdensaiztures pasākumus (ekoloģiski nozīmīgās platībās) || Komisija un dalībvalstis || No 2014. gada Izmantot struktūrfondus un kohēzijas politikas fondus, un EIB aizdevumus, lai atbalstītu dabīgās ūdensaiztures pasākumus || Komisija, EIB un dalībvalstis || 2014.–2021. gads Izstrādāt KĪS vadlīnijas par ekoloģisko plūsmu (un ūdens resursu pārskatiem) || Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || 2014. gads Izmantot GMES pakalpojumus, lai atklātu nelikumīgu ieguvi || Komisija un dalībvalstis || No 2013. gada 2.2. ES ūdeņu ķīmiskās kvalitātes
rādītāji un piesārņojums: problēmas un risinājumi UBAP sniegtā informācija par ķīmiskās
kvalitātes rādītājiem nav pietiekami skaidra, lai par atskaites
punktu noteiktu 2009. gadu, kurā tika pieņemti šie plāni. Pēdējo
30 gadu laikā ūdensobjektu ķīmiskās kvalitātes rādītāji ir uzlabojušies,
taču situācija attiecībā uz prioritārajām vielām – kas ir ŪPD ieviesto ķīmiskās
kvalitātes rādītāju novērtēšanas pamatā – ir sliktāka, nekā paredzēts. Ķīmiskās kvalitātes rādītāju novērtējums liecina, ka lielai daļai (aptuveni 40 %) ūdensobjektu
šie rādītāji nav zināmi. Daudzās dalībvalstīs monitorings ir acīmredzami
nepietiekams un neatbilstīgs, jo īpaši tad, ja nav monitorētas visas
prioritārās vielas, monitorēto ūdensobjektu skaits ir ļoti neliels un/vai
izraudzītie ūdens vides segmenti, kuros veikts vielu monitorings, nav
piemēroti. Monitoringa pienākumu izpilde saistībā ar ŪPD ir būtiska, lai atbalstītu stabilu lēmumu
pieņemšanu, jo īpaši tādēļ, ka monitoringa izmaksas ir ievērojami zemākas nekā
izmaksas, ko rada neatbilstīgu lēmumu pieņemšana. Iepriekš, pirms ŪPD, jautājumus par ievērojamu
ķīmisku un cita veida punktveida vai difūzo piesārņojumu ūdens vidē ES
risināja, pieņemot vairākus tiesību aktus, tostarp Komunālo notekūdeņu
attīrīšanas direktīvu (KNAD)[15],
Nitrātu direktīvu (ND)[16],
Augu aizsardzības līdzekļu direktīvu (AALD)[17]
un Rūpniecisko emisiju direktīvu (RED)[18].
Šīs direktīvas aizsargā ūdens resursus no piesārņojuma, ko rada barības vielas
un/vai citas ķimikālijas no lauksaimniecības, mājsaimniecībām un rūpniecības. Lai gan šo direktīvu īstenošana ir ievērojami
uzlabojusies, pilnīga atbilstība tām nav panākta, un tādēļ nav iespējams
sasniegt to mērķus vides jomā. Difūzais un punktveida piesārņojums joprojām
rada ievērojamu slodzi uz ūdens vidi, attiecīgi, apmēram 38 % un 22 %
ES ūdensobjektu. Eitrofikācija, ko rada pārmērīgs barības vielu daudzums,
joprojām nopietni apdraud ūdeņu labo stāvokli, jo barības vielu veidotais
piesārņojums konstatēts aptuveni 30 % ūdensobjektu 17 dalībvalstīs.
Lai novērstu šos draudus, ir nepieciešams paplašināt nitrātu jutīgās zonas un
īstenot vairāk rīcības programmu. Svarīgi arī lai, izmantojot ilgtermiņa
ieguldījumu plānošanu un īstenošanas plānus (tostarp ES fondus un EIB
aizdevumus), tiktu uzlabots atbilstības līmenis attiecībā uz notekūdeņu
attīrīšanu. Valsts iestādēm jānodrošina, lai to izdotajās rūpniecisko emisiju
atļaujās tiktu paredzētas emisiju robežvērtības (ERV), kas atbilst labākajiem
pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem (LPTP), un ņemti vērā attiecīgie mērķi
ūdens resursu jomā. ES tiesību aktos par ķimikālijām (REACH)[19] un par augu aizsardzības
līdzekļiem un biocīdiem[20]
ir atzīta nepieciešamība novērtēt apdraudējumu, ko šīs vielas rada ūdens videi,
un vajadzības gadījumā noteikt ierobežojumus attiecībā uz to izmantošanu vai
pilnīgu izmantošanas aizliegumu. Katrā ziņā priekšroka būtu jādod augštecē
veicamiem pasākumiem, nevis risinājumiem, kurus paredzēts veikt lejtecē
(tīrīšana). Priekšlikumos par KLP reformu Komisija atzina,
ka Pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas direktīvu[21] ir iespējams iekļaut
savstarpējās atbilstības mehānismā. Šīs direktīvas efektīva izpilde varētu
papildināt pasākumus, kas veikti saskaņā ar tiesību aktiem par augu
aizsardzības līdzekļiem, un palīdzēt vēl vairāk samazināt ūdens piesārņojumu,
ko radījusi augu aizsardzības līdzekļu izmantošana. Tādēļ ir svarīgi atbalstīt
Komisijas priekšlikumu šo direktīvu iekļaut savstarpējās atbilstības mehānismā. Attiecībā uz tiesību aktiem par farmaceitiskajiem
līdzekļiem jāprecizē, ka pastāv atšķirība starp to vides aizsardzību, kas
noteikta tiesību aktā par cilvēkiem paredzētām zālēm[22], un to, kas minēta tiesību
aktā par veterinārajām zālēm[23].
Abos tiesību aktos noteikts, ka ir jāizvērtē vides apdraudējums un atsevišķos
gadījumos jāizskata nepieciešamība veikt aizsargpasākumus[24], taču vides apsvērumi jāņem
vērā tikai attiecībā uz veterināro zāļu atļaujām. Vides piesārņojums, ko rada
farmaceitisko līdzekļu atliekvielas, ir jauna problēma. Komisijai ir jāsagatavo
ziņojums par šīs problēmas apmēru un novērtējums par nepieciešamību izdarīt
grozījumus ES tiesību aktos par zālēm vai citos ES tiesību aktos[25]. Pamatojoties uz pieejamo
informāciju, 2012. gada 31. janvārī Komisija ierosināja grozīt Vides
kvalitātes standartu direktīvu (VKSD) un Ūdens pamatdirektīvu[26], lai saskaņā ar minētajiem
tiesību aktiem prioritāro vielu sarakstā inter alia iekļautu
15 vielas, tostarp trīs farmaceitiskos līdzekļus. Pēc tam, kad tas būs
pieņemts, šis grozījums stiprinās Ūdens pamatdirektīvas nozīmi saistībā ar tādu
apdraudējumu identificēšanu, kas var rasties ūdens vidē vai ar ūdens vides
starpniecību. Tas nodrošinās arī monitoringa datus, kas būs noderīgi turpmāku
pasākumu izstrādē. 2. tabula Konceptuālajā plānā ierosinātā darbība || Kurš to veiks? || Līdz kādam termiņam? Ūdens pamatdirektīva: izpildīt ziņošanas prasības || Komisija || Īstenošanas stadijā Nitrātu direktīva: paplašināt nitrātu jutīgās zonas un pastiprināt rīcības programmas || Dalībvalstis || Īstenošanas stadijā Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīva: uzlabot atbilstības līmeni attiecībā uz notekūdeņu attīrīšanu, izmantojot ilgtermiņa ieguldījumu plānošanu (tostarp ES fondus un EIB aizdevumus) Sagatavot īstenošanas plānus || Dalībvalstis (arī Komisija saistībā ar ES fondiem, EIB – aizdevumiem) Dalībvalstis, Komisija || 2018. gads 2014. gads Rūpniecisko emisiju direktīva: nodrošināt, lai rūpniecisko emisiju atļaujās tiktu paredzētas emisiju robežvērtības (ERV), kas atbilst labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem (LPTP), un ņemti vērā attiecīgie mērķi ūdens resursu jomā || Dalībvalstis || No 2016. gada Pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas direktīva: iekļaut KLP savstarpējās atbilstības mehānismā || Padome, Parlaments, Komisija || Tiklīdz ir izpildīti Komisijas priekšlikuma nosacījumi (t.i., ne ātrāk kā 2014. gadā) Farmaceitiskie līdzekļi: iesniegt ziņojumu par farmaceitiskajiem līdzekļiem un vidi || Komisija || 2013. gads Vides kvalitātes standartu direktīva: pieņemt Komisijas priekšlikumu par grozījumiem || Padome, Parlaments || 2012.–2013. gads 2.3. ES ūdens izmantošanas
efektivitāte: problēmas un risinājumi Eiropas ūdeņu ilgtspējīga izmantošana, jo īpaši
attiecībā uz tās kvantitatīvajiem aspektiem, ir patiesa problēma ūdens resursu
apsaimniekotājiem, ņemot vērā tādas globālas parādības kā klimata pārmaiņas un
demogrāfiskās izmaiņas. EVA ziņojumā par ūdens resursu stāvokli ir uzsvērtas
satraucošas tendences, kas norāda uz aizvien lielāku un izplatītāku ūdens
trūkumu un ūdens resursu noslodzi, kas, paredzams, 2030. gadā ietekmēs
apmēram pusi ES upju baseinu. Lai šo situāciju labotu, papildus pasākumiem,
kuru mērķis ir efektīvāka ūdens sadale atbilstīgi ekoloģiskajai plūsmai, ir
jāveic ūdens izmantošanas efektivitātes pasākumi, lai taupītu ūdeni un
daudzos gadījumos – arī enerģiju. ŪPD 9. pantā ir noteikta prasība īstenot tādu
cenu politiku, kas stimulētu izmantot ūdens resursus efektīvi. Cenu
noteikšana ir efektīvs patērētāju izpratnes veicināšanas instruments, kas
sniedz ieguvumus gan vides, gan tautsaimniecības jomā, vienlaikus veicinot
inovāciju. Patēriņa mērīšana ir priekšnosacījums jebkādai veicinošu cenu
politikai. Direktīvas 9. pantā noteikta prasība arī attiecībā uz
ūdenssaimniecības pakalpojumu izmaksu atgūšanu (tostarp vides
aizsardzības un resursu izmaksas), ņemot vērā principu „piesārņotājs maksā”.
Komisijas 2007. gada paziņojumā par ūdens trūkumu un sausumu[27] iekļauti risinājumi saistībā
ar „pareizas cenas noteikšanu ūdenim”, „ūdens efektīvāku sadalīšanu” un „ūdens
patēriņa ziņā efektīvu tehnoloģiju un prakses veicināšanu”. Šie ūdens
izmantošanas efektivitātes pasākumi atbilst vispārējam „Eiropa 2020”
mērķim panākt resursu efektīvu izmantošanu[28]. Komisijas pārskats par ūdens trūkuma un
sausuma novēršanas politiku liecina, ka nelieli panākumi tika gūti, īstenojot
2007. gada paziņojumā noteiktos politikas instrumentus. Pārskatā uzsvērts
ūdens izmantošanas efektivitātes pasākumu lielais, taču neizmantotais
potenciāls visās galvenajās nozarēs, kurās izmanto ūdeni (lauksaimniecība,
rūpniecība, sadales tīkli, ēkas un elektroenerģijas ražošana). Tajā teikts, ka,
nozaru līmenī ieviešot ūdens resursu pārskatus un nosakot mērķus izmantot ūdeni
efektīvi, varētu nodrošināt stingrāku pamatu efektīviem un mērķtiecīgiem ūdens
aizsardzības pasākumiem. ŪPD UBAP novērtējumā norādīts, ka saistībā ar
9. pantu situācija nav īpaši labāka – veicinošas un pārredzamas ūdens
cenas netiek piemērotas visās dalībvalstīs un nozarēs, kurās izmanto ūdeni, un
viens no iemesliem tam ir patēriņa nemērīšana. Tikai 49 % UBAP paredzēts
mainīt ūdens cenu sistēmu, lai veicinātu ūdens efektīvāku izmantošanu, un tikai
40 % šo plānu ietver pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot ūdens patēriņa
mērīšanu. Cenas nenoteikšanu tik ierobežotam resursam kā ūdens var uzskatīt par
subsīdiju, kas rada kaitējumu videi. Turklāt ūdenssaimniecības pakalpojumu
jēdziena šaurā interpretācija dažās dalībvalstīs traucē īstenot izmaksu
atgūšanas politiku attiecībā uz ūdeni, ko neizmanto kā dzeramo ūdeni un
sanitārijas vajadzībām[29].
Šāda interpretācija ievērojami ierobežo ietekmi, ko var radīt ŪPD noteikumi. Vienlaikus turpinot veikt izpildes funkciju,
lai nodrošinātu atbilstību 9. pantam, Komisija mēģinās atvieglot
īstenošanu, izstrādājot vadlīniju dokumentu saistībā ar KĪS.
Vadlīniju dokumentā galvenā uzmanība būs pievērsta metodoloģijai, ko izmanto,
lai novērtētu tādu ūdens resursu politikas pasākumu izmaksas un ieguvumus,
kuri sekmē rentabilitāti un koncepcijas „samaksa par ekosistēmu pakalpojumiem”
turpmāku īstenošanu. Tas palīdzēs apzināt ūdens izmantošanas efektivitātes
pasākumus un arī īstenot principu „piesārņotājs maksā”. Turklāt ūdens cenu
politika ir paredzēta kā iepriekš izpildāms nosacījums, lai iegūtu finansējumu
atsevišķiem projektiem, kas iekļauti Komisijas priekšlikumos par lauku
attīstības un kohēzijas politikas fondiem. Ja šie priekšlikumi gūtu atbalstu,
tas būtu papildu stimuls efektīvai ūdens cenas noteikšanai. Komisija ir noteikusi vairākus papildu pasākumus,
kas varētu ievērojami uzlabot ūdens resursu kvantitatīvu apsaimniekošanu un
ūdens izmantošanas efektivitāti Eiropā, tādējādi sekmējot arī ūdens resursu
kvalitātes mērķus. Pirmkārt, kopā ar EVA Komisija ir sagatavojusi
upju baseinu un zemākas kārtas sateces baseinu ūdens resursu pārskatus.
Šie pārskati būs jāpilnveido kopā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām
saistībā ar ŪPD KĪS, taču daudzos upju baseinos tie aizpilda „trūkstošo posmu” ūdens
resursu apsaimniekošanā. Ūdens resursu apsaimniekotāji šajos pārskatos gūst
informāciju par to, cik daudz ūdens izplūst un ieplūst upes baseinā un cik
liels ūdens apjoms var būt reāli pieejams pirms sadales. Ar ūdens resursu
pārskatiem tiek novērstas nepilnības, jo tajos apkopota informācija, kas līdz
šim bija pieejama tikai kā savstarpēji nesaistīti un fragmentāri dati. Ja šos
pārskatus sagatavotu plašā mērogā, tie varētu ievērojami sekmēt ūdens trūkuma
problēmu atrisināšanu, piemēram, labāk izanalizējot ūdens resursu noslodzes
strukturālos un epizodiskos aspektus un sniedzot pilnīgāku priekšstatu par
ūdens resursu rādītājiem. Ūdens resursu pārskati ir cieši saistīti ar
ekoloģiskās plūsmas identifikāciju, jo tiem jānodrošina, ka tiek ievērotas
dabas aizsardzības vajadzības un ka upju baseina ūdens bilances atbilst
ilgtspējīgas attīstības principam. Taču tikai ar ūdens resursu pārskatiem ir
par maz, jo tajos sniegtā informācija ir izmantojama tikai kā pamats rīcībai. Otrkārt, lai
uzlabotu ūdens izmantošanas efektivitāti, par upju baseinu apsaimniekošanu
atbildīgajām iestādēm, pamatojoties uz ūdens resursu noslodzes rādītājiem,
kuri sagatavoti KĪS procesā un izmantoti upes baseina līmenī, jānosaka ūdens
izmantošanas efektivitātes mērķi attiecībā uz tiem upju baseiniem, kuros ir
liela ūdens resursu noslodze vai kuros tāda ir paredzama. Šādi mērķi jānosaka
visās galvenajās nozarēs, kurās izmanto ūdeni (rūpniecība, elektroenerģijas
ražošana, lauksaimniecība, mājsaimniecības utt.), un tiem jābūt cieši saistītiem
ar mērķi nodrošināt labu stāvokli. Tie jāizmanto saistībā ar iepriekš minēto
veicinošas ūdens cenas noteikšanu, lai izvairītos no iespējamā tā sauktā
bumeranga efekta (uzlabojumi ūdens izmantošanas efektivitātes ziņā drīzāk
palielina, nevis samazina ūdens izmantošanu un patēriņu). Šos mērķus kā vienu
no elementiem varētu ņemt vērā ūdens sadales procesā un UBAP mērķu noteikšanā.
Tas ļautu panākt ūdens un enerģijas ietaupījumus, dodot labumu ūdens
ekosistēmām, ierobežojot izdevumus un samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas.
Lai nodrošinātu konsekvenci un salīdzināmību, Komisija ierosina izstrādāt vienotu
ES metodoloģiju, lai noteiktu ūdens izmantošanas efektivitātes mērķus, par
kuriem jāvienojas KĪS procesā. Treškārt, lai
veicinātu ūdens izmantošanas efektivitāti celtniecības nozarē, Komisija ir
izanalizējusi izmantojamos risinājumus un nolēmusi izstrādāt attiecībā uz
galvenajiem ar ūdeni saistītajiem produktiem brīvprātīgi piemērojamus ES
ekomarķējuma un zaļā publiskā iepirkuma kritērijus[30] un ar ūdeni saistītos produktus
iekļaut Ekodizaina darba plānā atbilstīgi šajā plānā noteiktajam
tvērumam[31].
Šim risinājumam ir vairākas priekšrocības: tas ir vienkārši saprotams
patērētājiem, kuri nākotnē varēs iegādāties tikai efektīvākas ūdensapgādes
ierīces un produktus ar skaidru marķējumu atbilstīgi to efektivitātei; tas ir
balstīts uz progresīvu pieeju, jo nepieprasa modernizēt jau esošās ēkas, bet
tirgū vecos produktus pakāpeniski aizstāt ar efektīvākiem; tas nodrošinās
būtiskus enerģijas ietaupījumus, jo liels mājsaimniecībās patērētais ūdens
apjoms tiek sildīts. Ar ūdens izmantošanu krānos un dušās saistītais enerģijas
ietaupījums tiek lēsts 10,75 milj. tonnu apmērā 2020. gadā un
apmēram divreiz lielāks 2030. gadā. Šie ietaupījumi ir līdzvērtīgi
aptuveni 3,5 % no kopējā energopatēriņa ES27 mājsaimniecībās jeb aptuveni
1 % no ES27 kopējā energopatēriņa. Ceturtkārt, lauksaimniecības jomā pašlaik
apspriestajos Komisijas priekšlikumos par KLP reformu (attiecībā uz otro
pīlāru – lauku attīstība) ir paredzēta iespēja piešķirt finansējumu, lai
uzlabotu apūdeņošanas efektivitāti tādā veidā, kas atbilstu ŪPD mērķiem
un novērstu „bumeranga efektu”. Izmantojot šādu risinājumu, ūdens patēriņš
jāsamazina minimāli. Cerams, ka šie pasākumi tiks atbalstīti KLP dokumentos,
par kuriem visbeidzot tiks panākta vienošanās. Tas ir svarīgi, jo
lauksaimniecībā tiek patērēti 24 % no iegūtā ūdens Eiropā, un, lai gan šis
skaitlis šķiet neliels salīdzinājumā ar 44 % iegūtā ūdens, ko izmanto
dzesēšanas vajadzībām elektroenerģijas ražošanā, tā ietekme uz rezervēm ir
daudz lielāka. Elektroenerģijas ražošanā gandrīz visi dzesēšanas ūdeņi nonāk
atpakaļ ūdensobjektos, bet lauksaimniecībā – bieži vien tikai viena trešdaļa[32]. Piektkārt, Komisija uzskata, ka problēmu, kas
saistīta ar noplūdi no ūdens sadales tīkliem, var atrisināt tikai katrā
gadījumā atsevišķi, novērtējot ieguvumus vides un tautsaimniecības jomā, ko
sniegtu noplūdes līmeņa samazināšana. Situācija ļoti atšķiras gan dalībvalstu
starpā, gan vienas dalībvalsts mērogā, jo noplūdes apjomi svārstās no 7 %
līdz 50 % vai vairāk. Komisija sadarbosies ar ES ūdenssaimniecības nozares
speciālistiem, lai paātrinātu attīstību un izplatītu paraugpraksi
saistībā ar ekonomiski ilgtspējīgu noplūdes līmeni (SELL) un, plašāk
raugoties, stratēģisku redzējumu par ūdens infrastruktūru nākotnē, tādējādi
palīdzot pielāgoties klimata pārmaiņām pasaulē, kurā resursi ir samazinājušies
vēl nepieredzētā apjomā. Visbeidzot, ūdens tirdzniecība ir vēl viens
instruments, ko izmanto galvenokārt ārpus ES un kas varētu palīdzēt uzlabot
ūdens izmantošanas efektivitāti un pārvarēt ūdens resursu noslodzes problēmu,
ja attiecībā uz ūdens izmantošanu tiktu ieviests ilgtspējīgs vispārējs
ierobežojums. Ūdens tirdzniecība rada salīdzinoši lielas administratīvas
izmaksas, un principā tā ir būtiska tikai ūdens lietotājiem konkrētā upes
baseinā. Lai gan ES līmenī šādu sistēmu nebūtu lietderīgi izveidot, Komisija
ierosina izstrādāt KĪS vadlīnijas, lai palīdzētu attīstīt ūdens
tirdzniecību dalībvalstīs, kuras ir izvēlējušās to izmantot. 3. tabula Konceptuālajā plānā ierosinātā darbība || Kurš to veiks? || Līdz kādam termiņam? Ieviest ūdens cenas noteikšanas/izmaksu atgūšanas pienākumus atbilstīgi Ūdens pamatdirektīvai, tostarp patēriņa mērīšanas pienākumu, ja tas ir nepieciešams Ūdens cenas noteikšanu/izmaksu atgūšanu noteikt par iepriekš izpildāmu nosacījumu saskaņā ar lauku attīstības un kohēzijas politikas fondiem || Komisija Padome, Parlaments un Komisija || Īstenošanas stadijā No 2014. gada Izstrādāt KĪS vadlīnijas par tirdzniecības sistēmām un izmaksu/ieguvumu novērtējumu || Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || 2014. gads Ūdens patēriņa samazināšanu noteikt par priekšnosacījumu dažiem apūdeņošanas projektiem lauku attīstības jomā || Padome, Parlaments un Komisija || No 2014. gada Izstrādāt KĪS vadlīnijas par ūdens resursu pārskatiem (un ekoloģisko plūsmu) || Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || 2014. gads Izstrādāt KĪS vadlīnijas par mērķu noteikšanu || Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || 2014. gads Ar ūdeni saistītos produktus iekļaut Ekodizaina darba plānā Izstrādāt brīvprātīgi piemērojamus ES ekomarķējuma un zaļā publiskā iepirkuma kritērijus || Komisija || 2012. gads 2013. gads Izplatīt paraugpraksi/instrumentus, lai sasniegtu ekonomiski ilgtspējīgus noplūdes līmeņus || Komisija, dalībvalstis un ūdenssaimniecības nozares pārstāvji || 2013. gads 2.4. ES ūdeņu neaizsargātība:
problēmas un risinājumi Konceptuālā plāna ietekmes novērtējumā sniegtie
dati liecina, ka pēdējās desmitgadēs Eiropā aizvien biežāk izžūst upes un rodas
lielāki zaudējumi saistībā ar plūdiem. Tajā uzsvērta vajadzība uzlabot ūdens
ekosistēmas izturētspēju, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, kas arī var radīt
papildu slodzi, piemēram, saistībā ar augstāku ūdens temperatūru un invazīvām
svešzemju sugām. Tajā pašā laikā jāizskata pasākumi, kuru pamatā ir integrēta
pieeja katastrofu pārvarēšanā un kuri paredz konkrētu mērķi novērst ietekmi, ko
rada ekstremālas parādības, piemēram, sausums un plūdi, kuru biežums,
intensitāte un videi un tautsaimniecībai nodarītais kaitējums, šķiet, ir
palielinājies pēdējo trīsdesmit gadu laikā. ES Plūdu direktīvā ir
noteikta prasība līdz 2015. gadam izstrādāt plūdu riska pārvaldības plānus
(PRPP), kuri pilnībā jāsaskaņo ar to UBAP izstrādes otro ciklu, kurus arī
paredzēts izstrādāt 2015. gadā. PRPP jāņem vērā arī tad, ja tiek
izstrādāti starpnozaru un daudzpusēju apdraudējumu pārvaldības plāni. Ar šādu
pieeju vajadzētu panākt labāku zemes izmantošanu un telpisko plānošanu, kurā
pienācīgi ņemtas vērā klimata pārmaiņas, izturētspēja pret katastrofām un
pielāgošanās vajadzības. [33] Viens no pasākumiem, kas var lielā mērā palīdzēt
samazināt negatīvo ietekmi, ko rada plūdi un sausums, ir zaļā infrastruktūra,
jo īpaši dabīgās ūdensaiztures pasākumi. Cita starpā tie paredz atjaunot
palienes un mitrzemes, kurās ūdens var uzkrāties periodos, kad nokrišņi ir
bagātīgi vai pārmērīgi, lai pēc tam šo ūdeni izmantotu periodos, kad nokrišņu
ir maz. Zaļā infrastruktūra var palīdzēt nodrošināt ekosistēmu pakalpojumus
saskaņā ar ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju[34]. Vēl viens pasākums ir augsnes
sablīvēšanās mazināšana, kas savukārt var samazināt plūdu risku[35]. Šie pasākumi jāietver gan
UBAP, gan PRPP, un, kā minēts iepriekš, ir jānosaka par finansējuma prioritāti
saistībā ar KLP, kohēzijas politikas fondiem un struktūrfondiem. Komisijas 2007. gada paziņojumā par ūdens
trūkumu un sausumu cita starpā, papildus iepriekš minētajiem ūdens izmantošanas
efektivitātes risinājumiem, iekļauts ieteikums „apsvērt papildu ūdensapgādes
infrastruktūras alternatīvas”. Komisija arī ierosināja izveidot ūdens
hierarhiju, saskaņā ar kuru papildu ūdensapgādes risinājumus (piemēram,
atsāļošanu) ņem vērā tikai pēc tam, kad veikti visi pārējie efektivitātes
uzlabojumi saistībā ar pieprasījumu. Tas jādara, pamatojoties uz izmaksu un
ieguvumu analīzi. Saistībā ar konceptuālā plāna sagatavošanu
notikušajās ieinteresēto personu apspriedēs tika ierosināta vēl viena
ūdensapgādes alternatīva, kam Eiropas Savienībai jāpievērš uzmanība, proti, ūdens
atkārtota izmantošana apūdeņošanai vai rūpnieciskām vajadzībām. Tiek
uzskatīts, ka ūdens atkārtota izmantošana (piemēram, no notekūdeņu attīrīšanas
vai rūpnieciskām iekārtām) vidi ietekmē mazāk nekā citi alternatīvi
ūdensapgādes risinājumi (piemēram, ūdens pārvade vai atsāļošana), taču Eiropas
Savienībā tā ir izmantota pavisam nedaudz. Šķiet, tas ir tāpēc, ka trūkst
kopēju ES vides/veselības standartu attiecībā uz ūdens atkārtotu izmantošanu un
pastāv iespējami šķēršļi tādu lauksaimniecības produktu brīvai apritei, ar
kuriem saistītās kultūras apūdeņo ar atkārtoti izmantotu ūdeni. Eiropas
Komisija izvērtēs, kurš ir vispiemērotākais ES līmeņa instruments, lai
sekmētu ūdens atkārtotu izmantošanu, tostarp regulu par kopēju standartu
izveidi. Komisija 2015. gadā iesniegs priekšlikumu, par kuru jāveic
atbilstīgs ietekmes novērtējums, lai nodrošinātu augsta līmeņa sabiedrības
veselības un vides aizsardzību Eiropas Savienībā. Attiecībā uz sausumu Komisija turpinās pilnveidot Eiropas
Sausuma novērošanas centru, kas darbojas kā agrīnās brīdināšanas sistēma,
lai palielinātu dalībvalstu un ieinteresēto personu sagatavotību. Tā arī
pastiprinās ŪPD attiecīgās prasības, un – izmantojot atsauksmes par UBAP pirmo
ciklu – mudinās dalībvalstis sausuma riska pārvaldības un klimata pārmaiņu
aspektus labāk integrēt savos turpmākajos UBAP un starpnozaru un daudzpusēju
apdraudējumu pārvaldības plānu izstrādē. 4. tabula Konceptuālajā plānā ierosinātā darbība || Kurš to veiks? || Līdz kādam termiņam? Izstrādāt KĪS vadlīnijas par dabīgās ūdensaiztures pasākumiem (zaļā infrastruktūra) || Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || 2014. gads Zaļās KLP pirmais pīlārs, lai atbalstītu dabīgās ūdensaiztures pasākumus (ekoloģiski nozīmīgās platībās) || Komisija un dalībvalstis || No 2014. gada Izmantot struktūrfondus un kohēzijas politikas fondus, un EIB aizdevumus, lai atbalstītu dabīgās ūdensaiztures pasākumus || Komisija, EIB un dalībvalstis || 2014.–2021. gads Izpildīt ŪPD prasības attiecībā uz sausuma riska pārvaldību || Komisija || Īstenošanas stadijā Izstrādāt plūdu riska pārvaldības plānus || Dalībvalstis || 2015. gads Ierosināt (regulatīvu) aktu par standartiem attiecībā uz ūdens atkārtotu izmantošanu || Komisija || 2015. gads Pilnveidot Eiropas Sausuma novērošanas centru || Komisija || 2013.–2014. gads 2.5. Transversāli risinājumi Komisija ir apzinājusi vairākus transversālus
risinājumus, lai sekmētu Eiropas ūdens resursu politikas mērķus. Inovācijas partnerības
ūdens jomā un lauksaimniecības ražīguma un ilgtspējas jomā, kas tika uzsāktas
šogad[36],
palīdzēs rast risinājumus ar ūdeni saistītajai problemātikai pilsētvides,
rūpniecības un lauksaimniecības kontekstā. Tādējādi tiks sasniegti gan vides
mērķi, gan radītas tirgus iespējas. Pasaules ūdens tirgus strauji aug, un tiek
lēsts, ka tā vērtība līdz 2020. gadam sasniegs 1 triljonu euro. Ja
Eiropas ūdenssaimniecības nozares izaugsmes temps palielināsies par 1 %,
tas varētu radīt no 10 000 līdz 20 000 jaunu darbvietu. Izmantojot
jaunas un būtiskas tirgus iespējas, Eiropa var arvien vairāk izvirzīties
pasaules tirgus līderpozīcijās ar ūdens resursiem saistītas inovācijas un
tehnoloģijas jomā. Inovācijas partnerības mēģinās sekmēt saikni starp
novatorisku risinājumu piedāvājumu un pieprasījumu un izplatīt pārbaudītus
risinājumus, piemēram, izveidojot elektronisku „tirgu” un īpašus tīklus. Pārējos transversālos risinājumus var vispārēji
iedalīt divās jomās: zināšanu bāzes uzlabošana un pārvaldības
uzlabošana. Runājot par zināšanu bāzi, Ūdens informācijas
sistēmā Eiropai (WISE) jau tagad ir apkopots iespaidīgs ES mēroga
informācijas apjoms par ūdens stāvokli un politiku. Tomēr tai joprojām ir
trūkumi. Bieži vien informācija ir savstarpēji nesaistīta un nav viegli
pieejama dažādos lēmumu pieņemšanas līmeņos. Komisija ierosina attīstīt šo
instrumentu, lai, izmantojot tā secīgus īstenošanas plānus, pilnībā nodrošinātu
tā pilnīgu sadarbspēju ar informācijas sistēmām, ko nolūkā uzlabot mūsu
izpratni par ūdens ekosistēmām izmanto dalībvalstu un Eiropas līmenī. Konkrēti,
zināšanu bāzi uzlabos Telpiskās informācijas infrastruktūras Eiropas Kopienā (INSPIRE)[37], kopīgās vides informācijas
sistēmas (SEIS)[38]
un GMES izstrāde un īstenošana, pašreiz veiktais darbs ūdens pētniecības
jomā saskaņā ar Septīto pētniecības pamatprogrammu un darbības, kas jāveic
saskaņā ar programmu „Apvārsnis 2020”[39].
Attiecībā uz ūdens statistiku Komisija ierosinās noteikumos par vides
kontiem un statistiku[40]
ietvert tādas informācijas prasības, kas būtu visnoderīgākās ūdens resursu
politikas vajadzībām. Ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm Komisija arī centīsies vēl
vairāk saskaņot ziņošanas ciklus atbilstīgi tiesību aktiem ūdens resursu
jomā, lai samazinātu administratīvo slogu, ierosinot turpmāku integrāciju un,
vajadzības gadījumā, mērķtiecīgus grozījumus attiecīgajos tiesību aktos (ŪPD,
ND un KNAD). Komisija turpinās atbalstīt darbu, kura mērķis ir
uzlabot zinātnes un politikas saikni un turpmāk attīstīt Kopīgā
pētniecības centra izveidotā hidroekonomiskā modeļa prototipu, lai,
pamatojoties uz šo darbu, sagatavotu konceptuālā plāna ietekmes novērtējumu.
Tas arī palīdzēs novērtēt standarta scenāriju un dalībvalstu pasākumu programmu
izmaksas un ieguvumus, nodrošinot koordināciju ar citiem instrumentiem valsts
un/vai upju baseinu mērogā. Attiecībā uz pārvaldību Komisija ierosina saistībā
ar KĪS izveidot vienkāršu un brīvprātīgi izmantojamu salīdzinošas
izvērtēšanas sistēmu, ar kuras palīdzību upju baseinu apgabalu iestādes
varētu iesniegt UBAP projektus pārskatīšanai citās apgabalu iestādēs vienā un
tajā pašā vai citā dalībvalstī. Tam arī vajadzētu veicināt savstarpēju
mācīšanos un uzlabot plānu kvalitāti un atbilstību ŪPD prasībām. Pamatojoties
uz UBAP pirmā cikla novērtējumu, Komisija varētu palīdzēt noteikt, kuras upju
baseinu apgabalu iestādes varētu gūt vislielāko labumu no šādas pieredzes
apmaiņas. KLP reformas ietvaros Komisija ir ierosinājusi ŪPD
īpašas prasības iekļaut KLP savstarpējās atbilstības mehānismā.
Priekšlikuma sīkāki noteikumi jāizklāsta deleģētajos aktos, taču šis
priekšlikums, ja to saglabātu, varētu kļūt par spēcīgu stimulu izpildīt ŪPD
prasības lauku saimniecību līmenī, piemēram, attiecībā uz ūdens ieguves un
uzkrāšanas atļaujām, tādējādi risinot jautājumu par lauksaimniecības radītu
būtisku slodzi uz ūdens vidi. Saistībā ar pasākumiem, kas veikti pēc nesen
pieņemtā Komisijas paziņojuma par ES vides pasākumu īstenošanu[41], Komisija patlaban strādā pie
tā, lai stiprinātu prasības par inspekcijām un uzraudzību, kuras
piemērojamas visiem ES tiesību aktiem vides jomā. Ūdenssaimniecības nozare ir
viena no svarīgākajām jomām, kurai jāpievērš uzmanība. Komisija arī pētīs, kā
ciešāka sadarbība ar dalībvalstīm, izmantojot partnerību īstenošanas nolīgumus,
varētu uzlabot turpmāku atbilstību tādos jautājumos kā pārāk liela ūdens apjoma
sadale vai nelikumīga ūdens ieguve. Kā uzsvērts Komisijas Ceļvedī par resursu efektīvu
izmantošanu Eiropā, ūdens ir ierobežots resurss, kura efektīva izmantošana
sniegs ievērojamus ekonomiskus ieguvumus vairākās tautsaimniecības nozarēs.
Tāpēc Komisija izvērtēs ar ūdeni saistītus aspektus gada izaugsmes pētījumā
un vajadzības gadījumā konkrētām dalībvalstīm adresētus ieteikumus
saistībā ar Eiropas pusgada procesu. Attiecībā uz trešām valstīm
Komisija strādās saistībā ar pievienošanās procesu un strukturētiem dialogiem
ar ES kaimiņvalstīm. Visbeidzot, Komisija atbalsta izpratnes
veicināšanas instrumentus, piemēram, komunikācijas kampaņas[42], sertifikācijas shēmas[43] un „ūdens pēdas” noteikšanu[44], lai ūdens lietotājus mudinātu
izdarīt uz ilgtspējīgu attīstību orientētu izvēli. Konceptuālā plāna mērķis ir panākt plašus
uzlabojumus ūdens ekosistēmās, kas palīdzēs sasniegt ES bioloģiskās
daudzveidības stratēģijas mērķus līdz 2020. gadam ES apturēt bioloģiskās
daudzveidības izzušanu un ekosistēmu pakalpojumu degradāciju un atjaunot šīs
sistēmas, ciktāl tas iespējams. Šis konceptuālais plāns palīdzēs ātrāk
palielināt izturētspēju pret katastrofām[45],
pielāgoties klimata pārmaiņām[46]
un ūdens resursu jomā gūt ievērojamus panākumus saistībā ar ES resursu
efektivitātes ceļvedi. Tā kā slodze, ko rada apstākļi uz sauszemes, arī lielā
mērā ietekmē jūras vides stāvokli, konceptuālais plāns palīdzēs sasniegt labu
vides stāvokli saskaņā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu[47], ar nosacījumu, ka ir
nodrošināta pietiekama koordinācija ar jūras stratēģiju pasākumu programmām,
kas jāīsteno līdz 2015. gadam. Attiecībā uz pārrobežu ūdensobjektiem Komisija
turpinās strādāt pie tā, lai mudinātu kandidātvalstis un kaimiņvalstis savus
tiesību aktus pielīdzināt ES tiesību aktu kopumam vides jomā, un sniegs valstīm
tehnisko palīdzību. 5. tabula Konceptuālajā plānā ierosinātā darbība || Kurš to veiks? || Līdz kādam termiņam? Īstenot inovācijas partnerības ūdens jomā un lauksaimniecības ražīguma un ilgtspējas jomā || Komisija un ieinteresētās personas || No 2013. gada Modernizēt WISE || EVA, Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || 2015. gads Racionalizēt ziņošanas un statistikas prasības || EVA, Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || 2014. gads Pabeigt hidroekonomiskā modeļa izveidi || EVA, Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || 2013. gads Turpināt KĪS darbu pie zinātnes un politikas saiknes izveides || EVA, Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || Īstenošanas stadijā Izveidot un izmantot KĪS salīdzinošas izvērtēšanas sistēmu attiecībā uz UBAP || Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || 2013.–2016. gads Ūdens pamatdirektīvas prasības iekļaut KLP savstarpējās atbilstības mehānismā || Padome, Parlaments un Komisija || Tiklīdz ir izpildīti Komisijas priekšlikuma nosacījumi (t.i., ne ātrāk kā 2014. gadā) Stiprināt prasības par inspekcijām un uzraudzību || Komisija || 2013. gads Apsvērt konkrētām dalībvalstīm adresētus ieteikumus par ūdens resursiem saistībā ar Eiropas pusgada procesu || Komisija, Eiropadome || 2013. gads Atbalstīt izpratnes veicināšanas instrumentus saistībā ar ūdens patēriņu (piemēram, brīvprātīgas marķēšanas un sertifikācijas shēmas) || Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || Īstenošanas stadijā 2.6. Globālie aspekti Konceptuālajā plānā galvenā uzmanība ir
pievērsta Eiropas ūdeņiem. Ūdens rada ne vien vietēja, bet arī globāla mēroga
problēmas, kas saistītas ar dažādiem aspektiem, piemēram, pārtikas nekaitīgums,
pārtuksnešošanās, klimata pārmaiņas, dabas un cilvēka izraisītu katastrofu
ietekme utt., kas visi rada nopietnas sekas ekonomikas, sociālajā un drošības
jomā. ES darbojas daudzās šajās jomās atbilstīgi saistībām, ko tā uzņēmusies
saskaņā ar ANO Rīcības programmu 21. gadsimtam, trim Riodežaneiro
konvencijām (par pārtuksnešošanos, klimata pārmaiņām un bioloģisko
daudzveidību), tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) saistībā ar ūdeni, Johannesburgā
pieņemto īstenošanās plānu un – pavisam nesen – konferenci „Rio+20”. Šo
saistību izpilde arī turpmāk būs svarīga ES prioritāte. Pasaules līmenī 2011. gadā bija izpildīti
2015. gada TAM uz pusi samazināt to cilvēku skaitu, kam nav pastāvīgas
piekļuves nekaitīgam dzeramajam ūdenim, taču daudzas Āfrikas valstis joprojām
atpaliek attiecībā uz piekļuvi ūdenim. Pasaulē joprojām ir daudz darāmā, lai
sasniegtu TAM, kas paredz nodrošināt sanitārijas pieejamību, jo pašlaik
kvalitatīvi sanitārijas pakalpojumi nav pieejami 2,5 miljardiem cilvēku. Iedzīvotāju skaita pieaugums un ūdens
lietotāju konkurējošās vajadzības pasaulē līdz 2025. gadam radīs ūdens
pieprasījuma pieaugumu par 35–60 %. Līdz 2050. gadam šis skaitlis varētu
divkāršoties[48].
Klimata pārmaiņas šīs tendences padarīs vēl izteiktākas, un tas būtiski
ietekmēs pārtikas nodrošinājumu. Ņemot vērā jaunos ES attīstības politikas
virzienus[49]
un to jaunattīstības valstu un reģionu prioritātes un stratēģijas, ar kurām
izveidotas partnerības, ES attīstības sadarbības jomā uzmanība jāpievērš šādiem
ūdens resursu apsaimniekošanas aspektiem. ·
Piekļuve nekaitīgam dzeramajam ūdenim un
nepieciešamākajiem sanitārijas pakalpojumiem, ko ANO
2010. gadā atzinusi par vienu no cilvēktiesībām un kas atkārtoti apstiprināts
2012. gadā „ Rio+20” deklarācijā[50] ·
Ūdens ekonomiskajai izaugsmei un ilgtspējīgai
attīstībai. ES īpašu uzmanību pievērsīs ūdens sadalei
un patēriņam tautsaimniecības nozarēs, ilgtspējīgai lauksaimniecībai un saiknei
starp ūdens resursu, lauksaimniecības, enerģētikas un vides jomām. ·
Ūdens resursu pārvaldība. Efektīvai institucionālajai videi, kas nodrošina labu ūdens resursu
pārvaldību upju baseinu līmenī, ir būtiska nozīme, lai izpildītu „Rio+20”
deklarācijā noteiktās saistības „ievērojami uzlabot ūdens resursu integrētu
apsaimniekošanu (IWRM) pēc vajadzības visos līmeņos”. Pienācīga
pārvaldība un ūdens resursu ilgtspējīga apsaimniekošana reģionālā un pārrobežu
mērogā arī palīdzēs nodrošināt mieru un politisko stabilitāti, izmantojot ūdens
un drošības jomas saikni. Starp ES partneriem un partnerreģioniem būs
arī jāizveido koordinācijas mehānismi, kuru pamatā varētu izmantot ES Ūdens
iniciatīvu (EUWI). Sniedzot ES atbalstu partnervalstīm un
reģioniem, pamatā jāizmanto pieredze un zināšanas, kas gūtas ES ūdens resursu apsaimniekošanā,
jo īpaši ŪPD īstenošanā. Ar ES Inovācijas partnerību ūdens jomā varētu arī
nodrošināt un izplatīt novatoriskus risinājumus problēmām ūdens resursu jomā,
ar kurām saskaras jaunattīstības valstis. Partnervalstu ūdens resursu apsaimniekošanas
plānos un ES politikā jāņem vērā ūdens, kas izmantots tādu tirgoto
lauksaimniecības un rūpniecības produktu ražošanā, kuru izcelsme ir
jaunattīstības valstis. Šajā sakarībā Eiropas Savienībai jāatbalsta ilgtspējīga
ūdens resursu apsaimniekošanas attīstība eksportētājvalstīs, piemēram, saskaņā
ar ES attīstības politiku uzlabojot ūdens izmantošanas efektivitāti un
kultūraugu un citu produktu izvēli. 6. tabula Konceptuālajā plānā ierosinātā darbība || Kurš to veiks? || Līdz kādam termiņam? Sekmēt piekļuvi nekaitīgam dzeramajam ūdenim un nepieciešamākajiem sanitārijas pakalpojumiem || Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || Īstenošanas stadijā un no 2014. gada Atbalstīt ūdens resursu integrētu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu || Komisija, dalībvalstis un ieinteresētās personas || Īstenošanas stadijā un no 2014. gada 3. Secinājumi un ES ūdens
resursu politikas perspektīvas Konceptuālajā plānā ir izklāstītas galvenās
darbības, kas jāveic ūdens resursu apsaimniekotājiem un politikas veidotājiem,
lai atrisinātu ūdens vidē esošās problēmas. Dalībvalstis var uzlabot ŪPD īstenošanu un
samazināt hidromorfoloģisko slodzi ES upju baseinos, un tas tām ir jādara; šajā
saistībā jāatjauno upju nepārtrauktība, piemēram, izmantojot zaļo
infrastruktūru. Tādējādi var arī samazināt ES neaizsargātību pret plūdiem un
sausumu. Ar KLP, kohēzijas politikas fondiem un struktūrfondiem varētu finansēt
zaļās infrastruktūras ieviešanu, jo īpaši, ja tiek atbalstīti Komisijas esošās
DFS priekšlikumi. Lai sasniegtu šo mērķi, varētu arī izstrādāt KĪS vadlīnijas. Pārāk liela ūdens apjoma sadale ir jākoriģē,
un mums ir jārespektē dabas vajadzības, konkrēti – ekoloģiskā plūsma. Komisija
veiks darbu KĪS procesā, lai veidotu kopēju izpratni par šo jēdzienu un šajā
saistībā izmantojamiem risinājumiem. Strādājot pie konceptuālā plāna, Komisija
kopā ar EVA ir arī sagatavojusi ūdens resursu pārskatus, kas ūdens resursu
apsaimniekotājiem sniegs reālistiskāku priekšstatu par ūdens pieejamību upju
baseinu un zemākas kārtas sateces baseinu līmenī. Tiklīdz tie būs precizēti KĪS
procesā, šie instrumenti ļaus krietni uzlabot ūdens sadali. Par spīti progresam, kas panākts saistībā ar
tiesību aktiem par nitrātiem, notekūdeņu attīrīšanu, rūpnieciskajām emisijām,
prioritārajām vielām un augu aizsardzības līdzekļiem, difūzais un punktveida
piesārņojums joprojām apdraud ES ūdens resursus. Šie tiesību akti jāīsteno
pilnīgāk, un Komisija turpinās veikt savu izpildes funkciju. ES finansiālais
atbalsts ir pieejams, taču ar to var tikai papildināt, nevis aizstāt,
dalībvalstu un privātā sektora ilgtermiņa ieguldījumu plānus šajās jomās. Ūdens efektīva izmantošana var palīdzēt
samazināt ūdens trūkuma un ūdens resursu noslodzes problēmas. Ūdens cenas
noteikšana, pamatojoties uz tilpuma mērījumiem, ir iedarbīgs instruments, lai
palielinātu ūdens izmantošanas efektivitāti, taču, neraugoties uz ŪPD
juridiskajām prasībām, tas nav izmantots pilnā apjomā. Komisija turpinās darbu
pie prasību izpildes, taču vienlaikus strādās pie KĪS, lai uzlabotu
metodoloģiju ar mērķi panākt atbilstošu izmaksu atgūšanu, iekļaujot arī vides
izmaksas. Turklāt Komisija ierosina, lai KĪS ietvaros attiecībā uz ūdens
izmantošanas efektivitātes mērķiem tiktu izstrādāta kopīga metodoloģija, kas
vajadzības gadījumā jāiekļauj upju baseinu apsaimniekošanas plānos. Atsevišķās
nozarēs ūdens izmantošanas efektivitātes uzlabojumi ir jāpanāk īpaši steidzami.
Lauksaimniecības jomā sagatavotajā Komisijas priekšlikumā par KLP otro pīlāru
(lauku attīstība) ir paredzēts atbalsts apūdeņošanas efektivitātes uzlabošanai,
ja tiek samazināts ūdens patēriņš. Attiecībā uz ēkām Komisija ierosina ar ūdeni
saistītos produktus iekļaut Ekodizaina darba plānā atbilstīgi šajā plānā
noteiktajam tvērumam; tas ir rentabls risinājums, kas varētu sniegt būtiskus
papildu ieguvumus saistībā ar energopatēriņa samazināšanu. Komisija apsvērs iespēju sagatavot regulatīvu
aktu, kurā noteikti ES standarti attiecībā uz ūdens atkārtotu izmantošanu,
tādējādi novēršot šķēršļus šīs ūdensapgādes alternatīvas plašai izmantošanai.
Tas palīdzētu samazināt ūdens trūkumu un neaizsargātību. Konceptuālajā plānā paredzēto pasākumu
īstenošanu atbalstīs virkne transversālu instrumentu. Inovācijas partnerības
ūdens jomā un lauksaimniecības ražīguma un ilgtspējas jomā sekmēs novatorisku
risinājumu testēšanu un izplatīšanu, palīdzot inovāciju jomā panākt atbilstību
starp piedāvājumu un pieprasījumu. Kopīgā pētniecības centra izveidotais
hidroekonomiskais modelis palīdzēs ūdens resursu apsaimniekotājiem novērtēt
UBAP iekļauto pasākumu rentabilitāti. Līdz ar WISE izveidi un tās sadarbspējas
palielināšanu lēmumu pieņēmējiem būs vieglāk piekļūt būtiskai informācijai. Lai
UBAP izstrādē veicinātu savstarpēju mācīšanos, būs pieejama salīdzinošas
izvērtēšanas sistēma. Ja tiks panākta vienošanās par Komisijas pašreizējo KLP
priekšlikumu, tad ŪPD īpašo prasību iekļaušana savstarpējās atbilstības
mehānismā būs spēcīgs stimuls ievērot minētās prasības. Visbeidzot, Komisija
varētu izdot konkrētām dalībvalstīm adresētus ieteikumus saistībā ar Eiropas
pusgada procesu, lai apzinātu tādus pasākumus, kas būtu izdevīgi gan
ekonomikas, gan ūdens vides jomā. Noslēdzoties esošās DFS sarunām, Komisija
izvērtēs to rezultātus, un, ja tas būs nepieciešams, lai sasniegtu ūdens
resursu politikas mērķus, sagatavos papildu tiesību aktu priekšlikumus
attiecīgi par, piemēram, patēriņa mērīšanu, dabīgās ūdensaiztures pasākumiem un
ūdens izmantošanas efektivitātes mērķiem. Konceptuālā plāna priekšlikumi tiks īstenoti
un uzraudzīti, vajadzības gadījumā pamatojoties uz ŪPD KĪS, saistībā ar kuru
Komisija iesniegs šos priekšlikumus un veiks to pārbaudi. Komisija sagatavos un
regulāri atjauninās rezultātu apkopojumu, lai pārbaudītu, kā notiek īstenošana.
ŪPD ir jāpārskata un, iespējams, jāmaina līdz 2019. gadam. Gatavojot šo
pārskatu, Komisija izvērtēs visus konceptuālajā plānā paredzētos īstenošanas
aspektus un, ja nepieciešams, ierosinās direktīvas grozījumus, lai atvieglotu
tās mērķu sasniegšanu. Ja brīvprātības principa pieeja izrādīsies nepietiekama,
ar šādiem grozījumiem daži konceptuālajā plānā ietvertie nesaistošie priekšlikumi
varētu kļūt par juridiski saistošām prasībām. Konceptuālajā plānā ir skaidri noteikts ES
ūdens resursu politikas mērķis un risinājumi tā sasniegšanai. Tas, vai mērķis
tiks sasniegts, ir atkarīgs no politiskās gribas un ieinteresēto personu iesaistīšanās
nākamajos gados. Turpmāk 7. tabulā sniegts pārskats par
konceptuālā plāna priekšlikumiem par šajā dokumentā aprakstīto darbību un to
īstenošanas termiņi || Kā mēs tos sasniegsim? Konkrēti konceptuālā plāna mērķi || Brīvprātības princips || Regulējums || Nosacījumi || Finansējuma prioritāte Ūdens cenas noteikšana, lai palielinātu izmantošanas efektivitāti || KĪS vadlīnijas par tirdzniecības sistēmām līdz 2014. gadam || ŪPD 9. panta izpilde (īstenošanas stadijā) || Ex-ante nosacījumi lauku attīstības fondos un kohēzijas politikas fondos no 2014. gada || Patēriņa mērīšanas ieviešana || || ŪPD 9. panta izpilde (īstenošanas stadijā) || || Ūdens patēriņa samazināšana lauksaimniecībā || || || Priekšnosacījums dažiem apūdeņošanas projektiem lauku attīstības ietvaros no 2014. gada || Nelikumīgas ieguves/uzkrāšanas samazināšana || GMES piemēro no 2013. gada || Iespējama ES iniciatīva par inspekcijām 2013. gadā || Savstarpējā atbilstība saskaņā ar KLP, tiklīdz ir izpildīti Komisijas priekšlikuma nosacījumi (t.i., ne ātrāk kā 2014. gadā) || Izpratne par ūdens patēriņu (piemēram, pasaules līmenī tirgoto preču ražošanā izmantotais ūdens) || Atbalstīt brīvprātīgas marķēšanas un sertifikācijas shēmas || || || Dabīgās ūdensaiztures pasākumu maksimāla izmantošana (zaļā infrastruktūra) || KĪS vadlīnijas līdz 2014. gadam || || Vides aizsardzības aspektu ieviešana KLP pirmajā pīlārā (ekoloģiski nozīmīgas platības) no 2014. gada || Struktūrfondi un kohēzijas politikas fondi, un EIB aizdevumi (2014–2021) Efektīvas ūdens iekārtas ēkās || ES ekomarķējuma un zaļā publiskā iepirkuma kritēriji, 2013. gads || Ekodizaina darba plāns 2012. gadā || || Noplūdes samazināšana || Paraugprakse/instrumenti attiecībā uz SELL 2013. gadā || || || Struktūrfondi un kohēzijas politikas fondi, un EIB aizdevumi (2014–2021) Ūdens atkārtota izmantošana iespējami lielākā apjomā || || Iespējama regula 2015. gadā || || Struktūrfondi un kohēzijas politikas fondi, un EIB aizdevumi (2014–2021) Uzlabot pārvaldību || UBAP salīdzinošā izvērtēšana (2013–2016) || || || Ieviest ūdens resursu pārskatus Noteikt ekoloģisko plūsmu Izvirzīt mērķus || KĪS vadlīnijas par ūdens resursu pārskatiem/ekoloģisko plūsmu līdz 2014. gadam KĪS vadlīniju mērķu noteikšana līdz 2014. gadam || || || Samazināt plūdu risku || Zaļā infrastruktūra (skatīt iepriekš) Eiropas Plūdu informācijas sistēma || Plūdu riska pārvaldības plāni līdz 2015. gadam || || Samazināt sausuma risku || Zaļā infrastruktūra (skatīt iepriekš) Eiropas Sausuma novērošanas centrs 2013.–2014. gadā || ŪPD prasību izpilde (īstenošanas stadijā) || || Izmaksu un ieguvumu precīzāks aprēķins || KĪS vadlīnijas līdz 2014. gadam || || || Uzlabota zināšanu bāze || WISE modernizācija līdz 2015. gadam Kopīgā pētniecības centra hidroekonomiskais modelis līdz 2013. gadam KĪS darbs ar mērķi izveidot zinātnes un politikas saikni (īstenošanas stadijā) || Ziņošanas/statistikas prasības līdz 2014. gadam || || Atbalsts jaunattīstības valstīm || || || || Sekmēt piekļuvi nekaitīgam dzeramajam ūdenim un nepieciešamākajiem sanitārijas pakalpojumiem Atbalstīt ūdens resursu integrētu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu (īstenošanas stadijā un no 2014.–2021. gada) Novērst piesārņojumu || Ziņojums par farmaceitiskajiem līdzekļiem un vidi (2013. gads) || ŪPD, VKSD/Prioritāro vielu direktīvas (PVD), ND, KNAD un RED mērķtiecīga izpilde, orientējoties uz: 1) monitoringa prasībām saskaņā ar ŪPD, VKSD/PVD; 2) nitrātu jutīgo zonu paplašināšanu un rīcības programmu pastiprināšanu (īstenošanas stadijā); 3) atbilstības līmeņa uzlabošanu attiecībā uz notekūdeņu attīrīšanu, izmantojot ilgtermiņa ieguldījumu plānošanu (tostarp ES fondus un EIB aizdevumus) līdz 2018. gadam, un īstenošanas plānus, kas sagatavoti līdz 2014. gadam; 4) vajadzību nodrošināt, ka rūpniecisko emisiju atļaujās ir paredzētas emisiju robežvērtības (ERV), kas atbilst labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem (LPTP), un ņemti vērā attiecīgie mērķi ūdens resursu jomā, no 2016. gada. Pieņemt ierosinātos VKSD/PVD grozījumus || Pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas direktīvu iekļaut KLP savstarpējās atbilstības mehānismā, tiklīdz ir izpildīti Komisijas priekšlikuma nosacījumi (t.i., ne ātrāk kā 2014. gadā) || Transversālā pieeja || Inovācijas partnerības ūdens jomā un lauksaimniecības ražīguma un ilgtspējas jomā, no 2013. gada || ŪPD, VKSD/PVD, ND, KNAD un RED vispārīga izpilde || Iespējami ieteikumi saistībā ar Eiropas pusgadu, 2013. gadā || Vispārēju prioritāšu noteikšana attiecībā uz mērķiem ūdens resursu politikas jomā saistībā ar KLP, struktūrfondiem un kohēzijas politikas fondiem, un EIB aizdevumiem (2014–2021) [1] Charting our water future, a report of the 2030 Water
Resources Group,
http://www.mckinsey.com/client_service/sustainability/latest_thinking/charting_our_water_future. [2] http://www.eea.europa.eu/themes/water/publications-2012.
[3] Komisijas ziņojums par Ūdens pamatdirektīvas
(2000/60/EK) īstenošanu – upju baseinu apsaimniekošanas plāni un Komisijas
paziņojums par ziņojumu „Pārskats par ūdens trūkuma un sausuma novēršanas
politiku”, kas pieņemts kopā ar šo konceptuālo plānu. [4] Komisijas dienestu darba dokuments par ES saldūdens aizsardzības
politikas derīguma pārbaudi. [5] Komisijas dienestu darba dokuments – ietekmes novērtējums, kas
pievienots paziņojumam „Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais
plāns”, kurā sniegts pilnīgs saraksts ar konceptuālā plāna sagatavošanā
izmantotajiem pētījumiem. [6] Eiropas Parlamenta 2012. gada
3. jūlija rezolūcija par ES tiesību aktu īstenošanu ūdens apsaimniekošanas
jomā, pirms tiek pieņemta nepieciešamā vispārējā pieeja ar ūdeni saistītajai
problemātikai Eiropā, http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?type=TA&reference=P7-TA-2012-0273&language=EN&ring=A7-2012-0192.
Sk. arī Reģionu komitejas 2011. gada 30. jūnija atzinumu „Reģionālo
un vietējo pašvaldību loma ilgtspējīgas ūdens resursu apsaimniekošanas
veicināšanā”, http://www.toad.cor.europa.eu/ViewDoc.aspx?doc=cdr%5cenve-v%5cdossiers%5cenve-v-008%5cEN%5cCDR5-2011_REV2_PAC_EN.doc&docid=2770279;
Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 15. jūnija atzinumu
„Ūdens resursu politikas integrēšana pārējās ES politikas jomās”, http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.nat-opinions.18788. [7] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK,
ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, OV
L 327, 22.12.2000. [8] Tā sauktās hidromorfoloģiskās slodzes, kas skar aptuveni
40 % ūdensobjektu. [9] Padomes Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un
privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, OV L 175, 5.7.1985., kurā vēlāk
izdarīti grozījumi. Komisija cer, ka IVN direktīvas paredzētā pārskatīšana
veicinās arī ūdens resursu politikas mērķus, palīdzot visaptverošāk noteikt
ietekmi uz ūdens resursiem. [10] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK par noteiktu
plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu, OV L 197, 21.7.2001. [11] Sk. WFD and Hydro-morphological pressures Policy Paper,
Focus on hydropower, navigation and flood defence activities – Recommendations
for better policy integration, http://circa.europa.eu/Public/irc/env/wfd/library?l=/framework_directive/thematic_documents/hydromorphology/hydromorphology/_EN_1.0_&a=d. [12] Sk., piemēram, Starptautisko konvenciju par Donavas upes
aizsardzību, kopīgais paziņojums par kuģošanu, http://www.icpdr.org/main/sites/default/files/Joint_Statement_FINAL.pdf.
[13] http://ec.europa.eu/budget/reform/commission-proposals-for-the-multiannual-financial-framework-2014-2020/index_en.htm [14] Ir grūti iegūt ticamus datus par nelikumīgu ieguvi, taču,
pēc Spānijas Vides ministrijas sniegtās informācijas, 2006. gadā Spānijā
bija 510 000 nelikumīgi ierīkotu aku (WWF, Illegal water use in
Spain. Causes, effects and solutions, 2006. gada maijs). [15] Padomes Direktīva 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu
attīrīšanu, OV L 135, 30.5.1991. [16] Padomes Direktīva 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu
aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, OV
L 375, 31.12.1991. [17] Padomes Direktīva 91/414/EEK par augu aizsardzības
līdzekļu laišanu tirgū, OV L 230, 19.8.1991., kura atcelta ar Eiropas
Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009, OV L 309,
24.11.2009. [18] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/1/EK par
piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli, OV L 28, 29.1.2008., kas
jāaizstāj ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/75/ES par
rūpnieciskajām emisijām, OV L 334, 17.12.2010. [19] Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada
18. decembra Regula (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju
reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru
izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ
Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94,
kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK,
Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK,
OV L 396/1, 30.12.2006. [20] Eiropas
Parlamenta un Padomes Direktīva 98/8/EK par biocīdo produktu laišanu
tirgū, OV L 123, 24.4.1998., kura jāaizstāj ar Eiropas Parlamenta un Padomes
Regulu (ES) Nr. 528/2012 par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu, OV L
167, 27.6.2012. [21] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/128/EK,
ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas
nodrošināšanai, OV L 309, 24.11.2009. [22] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK
par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, OV L 311,
28.11.2001. [23] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/82/EK
par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm, OV L 311,
28.11.2001. [24] Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada
31. marta Direktīva 2004/27/EK, ar ko groza Direktīvu 2001/83/EK
par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, OV
L 136, 30.4.2004. [25] Sk. 6. apsvērumu Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvā 2010/84/ES, ar kuru attiecībā uz farmakovigilanci groza
Direktīvu 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem
paredzētām zālēm, OV L 348, 31.12.2010., un 3. apsvērumu Eiropas
Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1235/2010, ar kuru attiecībā uz
cilvēkiem paredzēto zāļu farmakovigilanci groza Regulu (EK) Nr. 726/2004,
ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un
uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru, un Regulu
(EK) Nr. 1394/2007 par uzlabotas terapijas zālēm, OV L 348,
31.12.2010. [26] Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar
ko groza Direktīvu 2000/60/EK un 2008/105/EK attiecībā uz prioritārajām
vielām ūdens resursu politikas jomā, COM(2011) 876, 31.1.2012. [27] Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam
„Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā”,
COM(2007) 414, 18.7.2007. [28] Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā, COM(2011) 571,
20.9.2011. [29] Pēc sūdzības saņemšanas Komisija uzsāka pārkāpumu procedūras pret
deviņām dalībvalstīm par to, ka tās šauri interpretējušas ūdens pakalpojumu
jēdzienu. [30] ES ekomarķējums, http://ec.europa.eu/environment/ecolabel/; ES
zaļais publiskais iepirkums, http://ec.europa.eu/environment/gpp/index_en.htm. [31] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/125/EK, ar ko izveido
sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem, OV
L 285, 31.10.2009.; Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīva 2010/30/ES par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu
ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta
informāciju par precēm, OV L 153, 18.6.2010. [32] http://www.eea.europa.eu/articles/the-water-we-eat. [33] Komisija ir izstrādājusi Eiropas Plūdu informācijas
sistēmu, kas ir efektīvs līdzeklis, lai uzlabotu sagatavotību starpvalstu plūdu
situācijām Eiropā, un kas ir pieņemta kā viens no GMES ārkārtas
situāciju pārvaldības pakalpojumiem (GIO EMS). [34] Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas
un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls – bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam”, COM(2011) 244,
3.5.2011. [35] Komisijas dienestu darba dokuments „Pamatnostādnes par labāko praksi,
kā ierobežot, samazināt vai kompensēt augsnes sablīvēšanos”, SWD(2012) 101
final/2, 15.5.2012. [36] Komisijas paziņojums par Eiropas inovācijas partnerību ūdens resursu
jomā, COM(2012) 216 final, 10.5.2012. Komisijas paziņojums par Eiropas
inovācijas partnerību „Lauksaimniecības ražīgums un ilgtspēja”,
COM(2012) 79 final, 29.2.2012. [37] Sk. http://inspire.jrc.ec.europa.eu/. [38] Sk. http://ec.europa.eu/environment/seis/. [39] Sk. http://ec.europa.eu/research/horizon2020/index_en.cfm. [40] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 691/2011 par
Eiropas vides ekonomiskajiem kontiem, OV L 192, 22.7.2011. [41] Komisijas paziņojums „Lielāki ieguvumi ES vides pasākumu jomā – uzticības vairošana ar
padziļinātām zināšanām un reaģēšanas spēju”,
COM(2012) 95 final, 7.3.2012. [42] Sk. komunikācijas kampaņu „Esiet nomodā!",
http://www.generationawake.eu/en. [43] Sk. Eiropas programmu ūdens resursu labākai pārvaldībai,
http://www.ewp.eu/activities/water-stewardship/. [44] Sk. ISO,
http://www.iso.org/iso/catalogue_detail?csnumber=43263. [45] Komisijas paziņojums „Kopienas pieeja dabas un cilvēka
izraisīto katastrofu novēršanai”, COM(2009) 82 galīgā redakcija. [46] Komisija strādā pie tā, lai līdz 2013. gadam
sagatavotu ES integrētu pielāgošanās stratēģiju. [47] Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas
rīcībai jūras vides politikas jomā, OV L 164, 25.6.2008. [48] Eiropas 2011.–2012. gada ziņojums par attīstību,
http://ec.europa.eu/europeaid/what/development-policies/research-development/erd-2011-2012_en.htm. [49] Pārmaiņu programma – COM(2011) 637 galīgā redakcija, pieņemta
2011. gada 13. oktobrī. [50] Sk. http://www.uncsd2012.org/index.html