52011DC0343

Eiropas Savienība ir viens no pasaulē lielākajiem humānās palīdzības donoriem un vadošajiem dalībniekiem, kas sniedz neatliekamo palīdzību cilvēku izraisītu katastrofu un dabas katastrofu upuriem. Eiropas Savienība arī veicina starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu un to prasību izpildi.

Eiropas Komisijas, jo īpaši tās Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāta ( ECHO ĢD), mērķis ir glābt un saglabāt dzīvību, kā arī vidi un īpašumus, novēršot un atvieglojot cilvēku ciešanas un sniedzot drošību un cilvēka cienīgu attieksmi iedzīvotājiem, kurus Eiropas Savienībā vai ārpus tās skārušas dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas. Komisijas uzdevumos ir nodrošināt humāno palīdzību un civilo aizsardzību — divus galvenos instrumentus, kas ir Eiropas Savienības rīcībā, lai ES ātri un efektīvi sniegtu palīdzību cilvēkiem, kurus skar katastrofu tūlītējas sekas.

ES humānās palīdzības pamatā ir humāni principi — cilvēcība, objektivitāte, neatkarība un neitralitāte —, kas atšķiras no atbalsta ilgtermiņa attīstībai vai ārpolitikas instrumentiem. Saistības sniegt principos pamatotu humāno palīdzību ir nostiprinātas Lisabonas līgumā.

Eiropas Savienības humānās palīdzības un civilās aizsardzības politika dod tiesības praksē realizēt atbalstu Savienībā vai ārpus tās teritorijas tiem, kam palīdzība vajadzīga tad, kad tie ir visneaizsargātākie. Tā palīdz sasniegt vienu no ES ārpolitikas stratēģiskajiem mērķiem, kā tas noteikts Līgumā par Eiropas Savienību.

Humānās palīdzības politikas svarīgumu apliecina tas, ka jaunajā Komisijā ir komisārs, kas atbild par humāno palīdzību un reaģēšanu krīzes situācijās. Civilās aizsardzības mehānisms, kurš kopš 2010. gada februāra ir apvienots ar humāno palīdzību vienā ģenerāldirektorātā, ir paredzēts, lai ārkārtas gadījumos, kad nepieciešama tūlītēja reakcija, atvieglotu sadarbību civilās aizsardzības palīdzības intervenču jomā.

Vispārējā situācija, kādā tiek sniegts atbalsts

Daudzi mūsdienu globālie jautājumi ietekmē gan humānās palīdzības un civilās aizsardzības problēmu mērogu, gan to raksturu.

Mainīgi draudi drošībai. Lai arī kopš Aukstā kara beigām ir mazinājušies konflikti starp valstīm, ir izplatījušies citu veidu konflikti, kurus ir sarežģīti kontrolēt. Palielinoties vāju un brūkošu valstu skaitam, ir radušies apstākļi ilgstošai nestabilitātei, varmācīgām krīzēm un pilsoņu kariem Dienvidāzijā, Centrālāzijā, Tuvajos Austrumos un Āfrikas kontinentā.

Klimata pārmaiņas. Nekad iepriekš cilvēka darbība nav radījusi tādu negatīvu ietekmi uz mūsu planētas vidi un klimatu. Pasaulē novērojami radikālāki laika apstākļi nekā jebkad iepriekš — sausums, plūdi, vētras. Nākotnē klimata pārmaiņas ietekmēs ne tikai dabas katastrofu biežumu un to seku apmēru, bet arī mainīs ārkārtas situāciju ģeogrāfisko izvietojumu. Daudzos pasaules reģionos aizvien grūtāka kļūst piekļuve pamata dabas resursiem, ūdenim un lauksaimniecības zemei, radot turpmākus saspīlējumus un migrāciju, ko izraisa klimatiskie apstākļi.

Pārmaiņas pasaules ekonomikā. Jaunattīstības un jaunietekmes valstis šobrīd virza pasaules attīstību. Aplēses liecina, ka ap 2020.–2025. gadu astoņu lielāko jaunietekmes valstu kopējais IKP pārsniegs šābrīža G-8 valstu kopējo IKP. Lai gan šī izaugsme pasargā no nabadzības miljoniem iedzīvotāju, attīstība joprojām ir nevienmērīga, un tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) lielām iedzīvotāju grupām joprojām nav sasniedzami.

Nevalstisko dalībnieku pieaugošā loma. Visā pasaulē rodas NVO, kas ir būtisks sociāls un politisks spēks; privātā sektora loma arvien pieaug ne tikai starptautiskajā uzņēmējdarbībā un finanšu jomā, bet arī sociālajos jautājumos; pasaules mēroga plašsaziņas līdzekļi ietekmē diplomātijas un politikas darbību, ar “ārkārtas ziņām” radot tūlītēju un emocionālu ietekmi.

Finanšu krīze var ietekmēt resursus, kas pieejami, lai reaģētu uz ārkārtas situācijām. Tas var novest pie vēl lielākas nepieciešamības pēc Eiropas solidaritātes un apliecina, cik būtiska, sniedzot palīdzību, ir lietderīga naudas izlietošana un efektivitāte.

Tāpēc humānā palīdzība un civilā aizsardzība ir arvien sarežģītāk un grūtāk īstenojama . Tā kā palielinās dabas katastrofu biežums un intensitāte, aizvien biežāk rodas pēkšņas humānās krīzes, jo īpaši tādas liela apjoma katastrofas, kādas 2010. gadā notika Haiti un Pakistānā. Šai gadā notika aptuveni 373 dabas katastrofas, kurās tika nogalināti 300 tūkstoši cilvēku un kuras skāra 207 miljonus iedzīvotāju visā pasaulē[1]. Visbūtiskākās sekas radās Āzijā, kur mīt 89 % no visiem cietušajiem. 2010. gads ir viens no sliktākajiem gadiem dabas katastrofu ziņā pēdējo divdesmit gadu laikā. Cilvēku izraisītas humānās katastrofas joprojām pārsvarā rodas no iekšējiem pilsoņu kariem, kuros arvien vairāk civiliedzīvotāju pakļauti varmācībai un ciešanām. Šāda veida konfliktiem bieži raksturīgs tas, ka karojošās puses neievēro starptautiskās humanitārās tiesības un principus un ka tiek samazināta humānā telpa. Aizvien grūtāk ir piekļūt humānās palīdzības saņēmējiem, un aizvien vairāk tiek apdraudēta civiliedzīvotāju un humānās palīdzības darbinieku drošība un aizsardzība.

Cita raksturīga iezīme ir tā, ka palielinās to dalībnieku skaits , kas sniedz humāno palīdzību. Papildus tradicionālajām humānās palīdzības NVO un starptautiskajām humānās palīdzības organizācijām, aizvien būtiskāku vietu ieņem privātie fondi un uzņēmumi; dažās valstīs militārie spēki veic nosacītas humānās palīdzības darbības; dažiem miera uzturētāju spēkiem ir uzdevums nodrošināt aizsardzību, kas atsevišķos gadījumos var ietekmēt humānās palīdzības darbību. Citos reģionos aizvien būtiskāka loma ir valstu valdību savstarpējai palīdzībai vai militāro vienību izvietošanai. Šāds ievērojams dalībnieku skaits rada dažādas motivācijas, intereses un prakses. Tādēļ vēl jo būtiskāk ir vēlreiz apliecināt humānos principus — neitralitāti un nediskrimināciju.

ES humānās palīdzības un civilās aizsardzības darbības 2010. gadā

Eiropas Savienība ar Komisijas starpniecību ( ECHO ĢD) nodrošināja ES humāno palīdzību pēc vajadzības un veicināja Eiropas civilās aizsardzības palīdzības nodrošinājumu natūrā.

ECHO ĢD iesaistās vajadzības gadījumā, ja notiek krīzes vai dabas katastrofas , palīdzot miljoniem cietušo visā pasaulē. 2010. gadā ES, reaģējot uz jaunām vai ieilgušām krīzēm, kopumā iztērēja 1 miljardu 115 miljonus euro un iesaistījās:

- humānās palīdzības sniegšanā aptuveni 151 miljonam cilvēku[2] 80 valstīs ārpus ES, no kurām 39 valstīs/teritorijās atbilstīgi ECHO ĢD sākotnējai plānošanai bija identificēta krīzes situācija;

- civilās aizsardzības mehānismu iedarbināšanā 28 krīzes skartās valstīs ES un ārpus tās.

Sākotnējais 2010. gada budžets, kurā humānai palīdzībai bija paredzēti 835 miljoni euro, vairākas reizes tika palielināts, lai reaģētu uz jaunām krīzēm un dabas katastrofām, kas notika minētā gada laikā, jo īpaši uz divām liela mēroga katastrofām Haiti un Pakistānā.

Humānās palīdzības budžets tika palielināts: no Ārkārtas palīdzības rezerves; no Eiropas Attīstības fonda līdzekļiem, kas paredzēti humānai palīdzībai Āfrikā, Karību jūras un Klusā okeāna valstīs; un veicot pārvietojumus no citu ārējās palīdzības instrumentu budžeta pozīcijām.

44 % no kopējās 2010. gadā sniegtās palīdzības tika novirzīti dabas katastrofu seku likvidēšanai, 41 % — ieilgušām krīzēm, bet 15 % — ad hoc krīzēm un pasākumiem.

Dabas katastrofas visā pasaulē joprojām izraisa smagus postījumus. Šādus katastrofu jautājumus ECHO ĢD risina saskaņā ar divvirzienu stratēģiju:

- ātri reaģējot — sniedz humāno palīdzību, atvieglo un koordinē civilo aizsardzību, ko ES dalībvalstis un valstis, kas brīvprātīgi piedalās civilās aizsardzības mehānismā, sniedz citām valstīm (ES dalībvalstīm vai trešām valstīm), kad tiek iedarbināts mehānisms;

- sagatavojoties katastrofām — nosaka ģeogrāfiskos reģionus un iedzīvotāju grupas, kuras ir visneaizsargātākās pret dabas katastrofām un kurām ir paredzētas īpašas programmas, lai sagatavotos katastrofām.

ECHO ĢD sniedza humāno palīdzību , lai likvidētu šādu katastrofu sekas:

- plūdu sekas Beninā, Burkinafaso, Bangladešā, Kolumbijā un Pakistānā;

- zemestrīču sekas Čīlē, Indonēzijā un Haiti;

- ciklonu sekas Dienvidāzijā, Centrālamerikā un Laosā;

- sausuma sekas Lielajā Āfrikas ragā, Sāhelas reģionā, Bolīvijā un Džibutijā;

- epidēmijas Kongo Republikā, Haiti, Malāvijā, Zimbabvē un Dienvidaustrumāzijā.

- Īpaša palīdzība tika sniegta arī Mongolijai, ko skāra Dzud [3] fenomens, Bangladešai (grauzēju krīze), Filipīnām ( El Niño ), Gvatemalai, ko skāra dažādas dabas katastrofas (vulkāna izvirdums, tropiskā vētra, tropiskā atmosfēras spiediena pazemināšanās pēc ilgstoša sausuma 2009. gadā) un Tadžikistānai, ko skāra zemestrīce, plūdi un poliomielīta epidēmija.

Saistībā ar “ cilvēku izraisītām krīzēm ” 2010. gada jūnijā Dienvidkirgizstānā notikušās etniskās sadursmes noveda pie ārkārtas pasākumiem, kas izpaudās dažādos veidos, tai skaitā pajumtes, pārtikas, medicīniskās palīdzības un juridisko padomu sniegšanā un aizsardzības nodrošināšanā. Jemenā, visā valstī plosoties neatrisinātiem iekšējiem konfliktiem, pasliktinājās politiskā un humanitārā situācija. Nestabilitāte Āfrikas ragā, jo īpaši Somālijā, rada aizvien lielāku Jemenas krastos izcēlušos personu plūsmu un aizvien lielāku bēgļu un patvēruma meklētāju skaitu. Militārās operācijas, kas 2009. gadā Pakistānā sekoja valsts iekšienē pārvietotu personu krīzei, izraisīja jaunas pārvietošanas, un tas rosināja ECHO ĢD sniegt humāno palīdzību aptuveni trim miljoniem iedzīvotāju, kuriem tā bija galēji nepieciešama. Gada beigās Kotdivuārā izcēlās pēcvēlēšanu krīze, kas ietekmēja arī kaimiņvalstis.

Papildus šīm krīzēm Komisijai bija jāiesaistās vairāku ilgstošu un sarežģītu ārkārtas situāciju risināšanā. Daži piemēri.

- Sudānā arvien lielāka nedrošība, ieskaitot regulāru, mērķtiecīgu cilvēku nolaupīšanu un humānās palīdzības darbinieku aizskaršanu, un ļoti ierobežota piekļuve palīdzības saņēmējiem ir novedusi pie turpat pilnīgas humānās telpas izzušanas Dārfūrā. Palīdzības sniegšana faktiski ir iespējama tikai nometnēs, kur darbinieki strādā ļoti bīstamos apstākļos.

- Okupētajā Palestīnas teritorijā , kur kopējās ietekmes, ko rada piekļuves un pārvietošanās blokāde un ierobežojumi, kā arī okupācijas režīms Gazas joslā, Jordānas Rietumkrasta C zonā un Jeruzalemes austrumu daļā, rezultātā iedzīvotāji joprojām ir visneaizsargātākie un ir atkarīgi no ārējās humānās palīdzības.

- Kongo Demokrātiskajā Republikā visu gadu notika karadarbība, seksuālā vardarbība un iedzīvotāju pārvietošana, lai gan dažos valsts reģionos vērojama pakāpeniska situācijas stabilizācija.

Lai gan palielinās dabas katastrofu un cilvēku izraisītu katastrofu skaits un zaudējumi, ko dažos pēdējos gados radījušas sarežģītās ārkārtas situācijas, un lai gan netiek ievēroti humānie principi un humānās palīdzības darbinieku drošība un aizsardzība, ir gadījumi, kad humanitārā situācija ir uzlabojusies . Ir vērojamas pozitīvas iezīmes, kas liecina, ka humānās palīdzības pasākumi gūst sekmes, jo pēc finansējuma piešķiršanas redzama attīstība. Tas 2010. gadā attiecināms uz Šrilanku un Filipīnām. Šrilankā būtiski uzlabojās humanitārā situācija. Līdz šim 75 % no valsts iekšienē pārvietotām personām ir atgriezušies savās mītnes vietās, bet atlikušie joprojām dzīvo pie ģimenēm, kas tos izmitina, vai nometnēs. Budžeta apmēra dēļ ES vēl aizvien ir viens no būtiskākajiem humānās palīdzības donoriem. Tā finansēja humānos atmīnēšanas pasākumus, un šīs finansētās darbības ir veicinājušas iepriekš valsts iekšienē pārvietoto personu drošu atgriešanos. Turklāt lielāka uzmanība bija pievērsta vairāku veidu palīdzībai, tostarp pajumtes, iztikas līdzekļu un pārtikas palīdzības nodrošināšanai. Pastāvēja bažas par aizsardzību, jo lielai daļai ģimeņu, kas atgriezās, ģimenes galva bija sieviete. Visbeidzot, kopš konflikta beigām drošības situācija ir saglabājusies stabila, un, lai gan ECHO partneru piekļuve valstij joprojām ir ierobežota, vispārīgās tendences norāda uz uzlabojumiem. Drošības situācija Filipīnās ir sākusi uzlaboties līdztekus sekmēm pušu miera sarunās un pamiera noregulējumam, ko uzrauga Apvienotā koordinācijas komiteja karadarbības pārtraukšanai un starptautiskā novērotāju grupa Malaizijas virsvadībā. ECHO ĢD turpināja sniegt palīdzību tiem pārvietotajiem cilvēkiem, kas vēl dzīvo evakuācijas centros, un atbalstīja valsts iekšienē pārvietoto personu atgriešanos mītnes vietās. To cilvēku skaits, kas joprojām ir pārvietoti, 2010. gada beigās nepārsniedza 25 000, un tas apliecināja, ka ir iespējams pakāpeniski samazināt humāno palīdzību, aizstājot to ar ilgāka laikposma instrumentiem.

Attiecībā uz civilo aizsardzību ES civilās aizsardzības mehānisms šī gada laikā tika iedarbināts 28 reizes (11 reizes Eiropas Savienībā un 17 reizes ārpus tās), lai reaģētu, piemēram, uz plūdiem Pakistānā, Albānijā, Bosnijā un Hercegovinā, Melnkalnē, Ungārijā, Polijā, Rumānijā, Beninā, Tadžikistānā un Kolumbijā, zemestrīci un holeras epidēmiju Haiti, zemestrīci Čīlē, naftas noplūdi Meksikas līcī, spēcīgu vētru ( Xynthia ), kas skāra Rietumeiropu, mežu ugunsgrēkiem Francijā, Portugālē un Izraēlā, sniegputeņiem Apvienotajā Karalistē un Nīderlandē, orkāniem un tropiskajām vētrām Gvatemalā un Haiti un, visbeidzot, ķīmiskās noplūdes negadījumu Ungārijā, kur vietējā alumīnija pārstrādes rūpnīca applūdināja vairākus ciematus ar sarkanām nogulsnēm. 12 novērtējuma un koordinācijas misijās Eiropas Savienībā un ārpus tās tika nodarbināti 48 eksperti.

Ar 2010. gada sagatavošanās darbībām ES ātrās reaģēšanas spējas nodrošināšanai (Eiropas Parlamenta iniciatīva, kas uzsākta 2008. gadā, atjaunota 2009. gadā un pēdējo reizi atjaunota 2010. gadā) izveidoti sekmīgi projekti un sniegts atbalsts turpmākai attīstībai moduļu jomā. Saskaņā ar šo programmu 2010. gadā tika izveidotas četras Eiropas ātrās reaģēšanas spējas un pirmo reizi darba gatavībā izmantotas ārkārtas situācijās, proti, uz Haiti pēc zemestrīces tika nosūtīts moderns medicīniskās palīdzības sniegšanas punkts, kurā var veikt ķirurģiskas operācijas, un ūdens attīrīšanas iekārta, uz Polijas un Moldovas plūdu skartajām vietām tika nosūtīta jaudīga sūknēšanas iekārta, bet uz Haiti tika nosūtīts tehniskās palīdzības un atbalsta personāls holeras epidēmijas novēršanai.

2010. gadā būtiski palielinājās pārvadājumu skaits (55 pārvadājumi, no kuriem 50 pārvadājumi saņēma tiešas dotācijas, bet pieci pārvadājumi veikti saskaņā ar pamatlīgumu, kas noslēgts ar pārvadājumu starpnieku).

2010. gadā sākās un joprojām turpinās spēkā esošās civilās aizsardzības politikas pārskatīšana.

Tabulā norādīts ES finansējums (tūkstošos euro), kāds 2010. gadā tika piešķirts humānai palīdzībai un civilai aizsardzībai dažādos reģionos saskaņā ar vajadzību principu.

[pic]

Pretēji civilai aizsardzībai humāno palīdzību ECHO ĢD parasti nenodrošina tieši attiecīgajā vietā, bet pilda savus uzdevumus, piešķirot finansējumu aptuveni 200 partneriem — nevalstiskām organizācijām, Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūrām, citām starptautiskām organizācijām, piemēram, Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai, Starptautiskajai Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness federācijai un dažām ES dalībvalstu specializētām aģentūrām.

Būtiski, ka ECHO ĢD ir plašs partneru loks, jo tādējādi paveras iespējas reaģēt uz pieaugošām vajadzībām dažādās pasaules daļās un bieži vien — ļoti sarežģītās situācijās. ECHO ĢD dotācijas un pabalstus piešķir, izvēloties labākos no saņemtajiem priekšlikumiem visneaizsargātāko personu vajadzību risināšanai. ECHO ĢD finansējums partneriem 2010. gadā bija sadalīts šādās proporcijās: NVO — 50 %, ANO aģentūrām — 39 % un starptautiskām organizācijām — 11 %.

Aizvien biežāk humānās palīdzības organizācijām tiek ierobežota piekļuve palīdzības saņēmējiem, jo, no vienas puses, valdības un nevalstiskie dalībnieki sašaurina humānās palīdzības telpu, neievērojot pat pamata tiesības uz aizsardzību, ko paredz starptautiskās humanitārās tiesības, un, no otras puses, drošības apsvērumu dēļ. Aizvien biežāk valdības uzliek ierobežojumus humānās palīdzības sniegšanai (piemēram, Šrilankā). Daudzās konflikta zonās (piemēram, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Somālijā, Sudānā) humānās palīdzības darbinieki ir novērojuši īpaši nežēlīgas karošanas metodes, tai skaitā kā kara līdzeklis tiek izmantota mērķēšana uz civiliedzīvotājiem un bieži vien — seksuālā vardarbība. Šķiet, ka pieaug uzbrukumu biežums humānās palīdzības darbiniekiem, tai skaitā izraidīšanas un nogalināšanas gadījumi. Donoriem jāapzinās, ka apdraudēta ir ne tikai humānās palīdzības darbinieku drošība, bet arī to nodrošinātais finansējums un infrastruktūra. Dažas valdības mēģina piemērot galējus paņēmienus, atsavinot vai “aizņemoties” naudas līdzekļus un īpašumu, ko finansē donori, un/vai izraidot humānās palīdzības organizācijas, kad to aktīvi ir atņemti.

Humānās palīdzības un civilās aizsardzības atbalsta politika

Politikas līmenī daudzi vispārēji politikas jautājumi attiecībā uz humāno palīdzību ir atspoguļoti 2007. gadā pieņemtajā Eiropas konsensā par humāno palīdzību un tā rīcības plānā. Konsensa rīcības plāna starpposma pārskats tika pabeigts 2010. gada rudenī[4], un tajā konstatēja pārliecinošu virzību visu darbības virzienu īstenošanā. Starpposma pārskata rezultāti pieejami: http://ec.europa.eu/echo/policies/consensus_en.htm.

Liels skaits neaizsargāto iedzīvotāju, proti, aptuveni 10 % no gandrīz viena miljarda pasaules trūkumcietēju, joprojām asi izjūt pārtikas un uztura trūkumu. Martā Komisija pieņēma Paziņojumu par humāno pārtikas atbalstu [5] . Tajā izklāstīts ES humānās palīdzības rīcības politiskais pamats — stiprināt pārtikas trūkuma risināšanas centienus humāno krīžu laikā, rodot piemērotāko reaģēšanas instrumentu kopumu, lai iespējami efektīvi un lietderīgi nodrošinātu pārtikas palīdzību konkrētā humānās krīzes situācijā.

Komisija arī iesniedza priekšlikumus, lai stiprinātu ES spējas reaģēt uz katastrofām . Paziņojuma[6] mērķis ir uzlabot efektivitāti, saskaņotību un atpazīstamību, izvēršot reaģēšanas galvenās sastāvdaļas, proti, humāno palīdzību un civilo aizsardzību, kā arī militāro atbalstu, ja tas Eiropas Savienībā vai ārpus tās ir nepieciešams un atbilstošs risinājums. Mācība, kas gūta Haiti un Pakistānā, kā arī nesen notikušajās dabas katastrofās Eiropā, palīdzēs izstrādāt nākotnes priekšlikumus.

Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Komisija ciešā saziņā ar dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām strādā pie tā, lai izveidotu Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu ( European Voluntary Humanitarian Aid Corps — EVHAC )[7] , kā tas paredzēts 214. panta 5. punktā. Paziņojums tika pieņemts novembrī, un tā mērķis ir veicināt Eiropas pilsoņu centienus sniegt palīdzību un apliecināt tādas Eiropas vērtības kā solidaritāte ar cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība. Pēc paziņojuma sekos izmēģinājuma rīcība 2011. gadā — Eiropas Brīvprātīgā darba gadā — un tiks sagatavots tiesību akta priekšlikums, lai izveidotu EVHAC .

2010. gada īpašais Eirobarometra pētījums par humāno palīdzību atklāja, ka ES pilsoņi izjūt lielu solidaritāti ar konfliktu un dabas katastrofu upuriem ārpus ES. Astoņi no desmit pilsoņiem pozitīvi novērtē to, ka ES finansē humāno palīdzību ārpus tās robežām.

Komisija atbalsta darbības, lai sagatavotos katastrofām reģionos, kur biežāk notiek dabas katastrofas, lai palīdzētu vietējām kopienām katastrofas gadījumā ātri un efektīvi reaģēt, tādējādi glābjot daudzas dzīvības. Komisija turpināja atbalstīt DIPECHO programmas, kuras uzsāktas 2009. gadā, un jaunas programmas Dienvidāfrikā, Centrālāzijā, Dienvidaustrumāzijā un Centrālamerikā. Ieguldījums tajā, lai sagatavotos katastrofu gadījumiem, būtiski pārsniedz DIPECHO rīcības plānus, jo lielākajā daļā humānās palīdzības finansēšanas lēmumos kā mērķis ir noteikta gatavība katastrofām un katastrofu seku mazināšana. Programmu pamatdarbības ir saistītas ar infrastruktūras atbalstu, aizstāvību, sabiedrības informēšanu, nelieliem atvieglojumiem, kartografēšanu, datu elektronisku ievadi, ātrās brīdināšanas sistēmu ieviešanu, izglītību, iestāžu stiprināšanu un klimata pārmaiņām.

Saskaņā ar civilās aizsardzības uzdevumiem ECHO ĢD veicina un atvieglo civilās aizsardzības (CA) mehānismā un finansēšanas instrumentā iesaistījušās 31 valsts[8] sadarbību. Tādējādi tas tiecas uzlabot efektivitāti sistēmām, kas novērš un aizsargā pret dabas, tehnoloģiskām un cilvēku izraisītām katastrofām Eiropā. Piemēram, 2010. gadā Komisija publicēja pamatnostādņu dokumentu par valsts risku novērtējumu un risku kartēšanu katastrofu pārvaldībai, kuru izstrādāja kopā ar dalībvalstu iestādēm. Sagaidāms, ka dalībvalstis turpinās darbu pie valsts risku pārvaldības procesiem, atbilstīgi kuriem tās izmantos minētās pamatnostādnes. Tas būs būtisks solis uz priekšu, lai uzlabotu katastrofu riska pārvaldības kultūru ES. Civilās aizsardzības mehānisma un finanšu instrumenta īstenošana nodrošina cilvēku, vides, īpašumu un kultūras mantojuma labāku aizsardzību katastrofu gadījumā. Lai sagatavotos katastrofu situācijām, ES galvenokārt atbalsta ātrās brīdināšanas sistēmas, moduļus un civilās aizsardzības mehānisma mācību programmu (2010. gadā tika apmācīti vairāk nekā 870 eksperti un atbalstītas četras mācības reālos apstākļos). Papildus tam, lai sagatavotos katastrofu situācijām, Komisija nodrošināja finansiālo atbalstu vairākiem sadarbības projektiem (piemēram, 30 Eiropas valstīs uzlaboja agrās brīdināšanas sistēmas, laika prognožu periodu pagarinot līdz piecām dienām un iekļaujot brīdinājumus par lietus un plūdu draudiem).

Palīdzība no dalībvalstu piešķirtiem līdzekļiem ES dalībvalstīm un trešām valstīm, ko skar katastrofas, tiek nodrošināta pēc attiecīgās valsts valdības lūguma.

[1] Avots: CRED (www.cred.be).

[2] 151 miljons cilvēku, no kuriem 101 miljons saņēma humāno palīdzību, 22 miljoni — pārtikas piegādes palīdzību, bet uz 28 miljoniem cilvēku attiecās pasākumi, kas paredzēti, lai sagatavotos katastrofām.

[3] Dabas parādība, kas rodas no ilgstošas un spēcīgas snigšanas apvienojumā ar ļoti zemām temperatūrām, ja pirms tam ir bijušas vairākas sausas vasaras.

[4] COM(2010) 722, SEC(2010) 1505.

[5] COM(2010) 126 (http://ec.europa.eu/echo/policies/food_assistance_en.htm).

[6] COM(2010) 600 galīgā redakcija un SEC(2010) 1243/1242

http://ec.europa.eu/commission_2010-2014/georgieva/hot_topics/european_disaster_response_capacity_en.htm.

[7] COM(2010) 683http://ec.europa.eu/commission_2010-2014/georgieva/hot_topics/voluntary_humanitarian_en.htm.

[8] 27 ES dalībvalstis, Norvēģija, Īslande, Lihtenšteina un Horvātija.