19.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/11

1.1.

Kārtība NVO pārstāvju iecelšanai Valsts padomē ES integrācijas jautājumos (1) būtu jānosaka ar Parlamenta dekrētu, un tās pamatā jābūt skaidriem kritērijiem, lai varētu pārliecināties par NVO uzticamību, leģitimitāti un pieredzi ES jautājumos.

1.2.

Brīvprātīgo darbības likumā, kas vēl ir jāpieņem, būtu jāņem vērā NVO viedoklis.

1.3.

Pastiprināt korupcijas apkarošanu saskaņā ar EK progresa ziņojumā iekļautajiem ieteikumiem. Korupcija joprojām vērojama daudzās jomās un ir smaga problēma.

1.4.

Vairāk pūles jāvelta, lai īstenotu Melnkalnes valdības un nevalstisko organizāciju sadarbības stratēģiju. Būtu jārada skaidri mehānismi, kas patiešām nodrošinātu NVO pārstāvību dažādās struktūrās, kā to paredz spēkā esošie noteikumi, un jo īpaši Padomē sadarbībai ar NVO, kuru paredzēts izveidot un kurā NVO pārstāvjiem nevajadzētu būt valdības ievēlētiem, bet tikai apstiprinātiem, ņemot vērā atbilstības kritērijus.

1.5.

Izveidotajam Birojam sadarbībai ar NVO ir ļoti ierobežoti cilvēkresursi un tehniskās iespējas, lai sniegtu pietiekamu atbalstu NVO un nodrošinātu Melnkalnes NVO turpmāko attīstību. Plānotajai Valsts padomes izveidei, kurā patiešām darbotos NVO pārstāvji, ir jābūt prioritātei.

1.6.

Būtu jānosaka arī skaidri nodokļu noteikumi, kas attiecas uz NVO, un vajadzības gadījumā jāpieņem papildu tiesību akti. NVO būtu efektīvāk jāiekļauj arī publiskajās debatēs par likumprojektiem, lai tās sekmētu Melnkalnes tiesību aktu pielāgošanu ES standartiem un paraugpraksei. Iepriekš minētais attiecas arī uz valsts plāna integrācijas jomā atjaunināšanu un IPA (pirmspievienošanās instruments) programmu izstrādi.

1.7.

NVO reģistrs būtu jāatjaunina un jāpublisko kompetentās iestādes tīmekļa vietnē, lai sniegtu precīzu informāciju par NVO skaitu, tādējādi novēršot manipulācijas saistībā ar minēto jautājumu. Visām NVO būtu regulāri jāpublicē pārskata ziņojumi un finanšu pārskati, lai sabiedrībā sekmētu pārredzamības uzlabošanu kopumā un palielinātu NVO uzticamību. Jāpieņem tiesību akti, kas veidotu atbilstošu juridisko pamatu uzņēmējdarbībai lauksaimniecībā, zvejniecībā un citās pašnodarbināto profesijās, un tiesības pievienoties arodbiedrībām jāpiešķir ne tikai darba ņēmējiem, bet gan visiem iedzīvotājiem.

1.8.

Likumprojektam par arodbiedrību reprezentativitāti, kas vēl nav pieņemts, ir jārada juridisks pamats, kurš nosaka pārredzamus un nediskriminējošus arodbiedrību organizāciju pārstāvības kritērijus, un jāveicina arodbiedrību skaita palielināšanās valstī. Likumā būtu jānosaka arī precīzi kritēriji attiecībā uz darba devēju apvienību reprezentativitāti, kā tie ir noteikti attiecībā uz arodbiedrībām.

1.9.

Jāapzinās, kādas iespējas paver Sociālā padome, kas var būt efektīvs līdzeklis, lai apspriestos ar sociālajiem partneriem un viņus informētu par visu nozīmīgo saimniecisko un sociālo problēmu risināšanu.

1.10.

Valdības komisijā Eiropas integrācijas jautājumos ir jāiekļauj sociālo partneru pārstāvji, kuri pakāpeniski jāiesaista valsts centienos pievienoties Eiropas Savienībai.

1.11.

Uzraudzības procesā izmantot divus jaunus rādītājus, proti, vienu rādītāju, kas atspoguļo pilsoniskās sabiedrības attīstību, un otru — sociālā dialoga jomā, lai nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības plašāku un efektīvāku iesaistīšanu pirmspievienošanās procesā.

1.12.

Arī turpmāk atbalstīt pilsoniskās sabiedrības partnerības un veiktspējas uzlabošanu, kā arī iekļaut pilsonisko sabiedrību IPA darbības programmu izstrādē un sekmēt ES un Melnkalnes apvienotās konsultatīvās komitejas izveidi, tiklīdz Melnkalnei piešķirs kandidātvalsts statusu.

1.13.

turpinās sadarbību ar Melnkalnes organizēto pilsonisko sabiedrību, lai sniegtu atbalstu pirmspievienošanās procesā un īstenotu konkrētus pasākumus, kas sekmēs ES un Melnkalnes apvienotās konsultatīvas komitejas izveidi.

2.1.

Pēc Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas sadalīšanās 1989. gadā Melnkalnes stāvoklis kļuva nestabils. No 1991. gada līdz 1992. gadam Slovēnija, Horvātija, Bosnija un Hercegovina un Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika izstājās no Dienvidslāvijas. Serbija un Melnkalne 1992. gada 27. aprīlī apvienojās, lai Belgradā pieņemtu Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas konstitūciju. Lai gan Melnkalne atkārtoti apstiprināja politisko savienību ar Serbiju, Melnkalnes atšķirīgās identitātes apzināšanās turpinājās. Konstitucionālā harta par Serbijas un Melnkalnes valstu apvienību tika pieņemta 2003. gada 4. februārī.

2.2.

Melnkalnes Republikā 2006. gada 21. maijā notika referendums, kurā iedzīvotāju vairākums nobalsoja par valsts neatkarību, kas tika pasludināta 3. jūnijā.

2.3.

Melnkalne ir vismazākā valsts Rietumbalkānos, tās teritorija ir 13 812 km2 un iedzīvotāju skaits — 620 145, kas ietekmē arī tās stāvokli plašākā reģionālajā ģeostratēģiskajā un politiskajā skatījumā.

2.4.

Sabiedrības daudzveidīgais etniskais sastāvs vienmēr uzskatīts par vienu no valsts galvenajām priekšrocībām. Melnkalnieši ir vislielākā etniskā grupa (43,16 %), otra lielākā grupa ir serbi (31,99 %), tad bosnieši (7,77 %), albāņi (5,03 %), musulmaņi (2) (3,97 %) un horvāti (1,10 %).

2.5.

IKP uz vienu iedzīvotāju 2008. gadā (3) bija 4 908euro (43 % no vidējā IKP Eiropas Savienībā), un bezdarba līmenis sasniedza 16,8 %. Vidējā darba alga bija 416 euro  (4), bet 12,2 % iedzīvotāju ienākumi bija mazāki par 116 euro mēnesī, un 4,7 % dzīvoja galējas nabadzības apstākļos. Inflācija mazumtirdzniecības cenu jomā 2008. gadā bija 9 %. Valsts parāds 2009. gadā bija 1 071,1 miljons euro vai 34,7 % no IKP (5); iekšējais parāds bija 426 miljoni euro (13,8 %) un ārējais parāds bija 645,2 miljoni euro (20,9 %). Lasītprasme pieaugušo vidū bija 97,5 %.

3.1.

Melnkalnes svarīgākie uzdevumi pašlaik ir valsts un iestāžu veidošana, ES noteikto standartu un kritēriju izpilde, kā arī darboties spējīgas tiesiskas valsts veidošana, iesaistot visas sabiedrības grupas. Tā kā minētie pūliņi ir viena procesa daļa un viens otru būtiski ietekmē, tie vienmēr ir jāanalizē, ņemot vērā šo mijiedarbību.

3.2.

ES un Melnkalnes attiecības balstās uz Eiropas Kopienu un to dalībvalstu un Melnkalnes Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAA) un 2007. gada oktobrī parakstīto pagaidu nolīgumu par tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem. Melnkalne ir panākusi progresu Eiropas partnerības īstenošanā.

3.3.

Kopš 2007. gada Melnkalne no Pirmspievienošanās atbalsta instrumenta (IPA) saņem pirmspievienošanās atbalstu, ko pārvalda ES jaunā delegācija Podgoricā. IPA I un II komponentam Melnkalne 2007. gadā ir saņēma 31,4 miljonus euro, 2008. gadā — 32,6 miljonus euro un 2009. gadā — 33,3 miljonus euro.

3.4.

Reģionālajai sadarbībai un labām kaimiņattiecībām ir būtiska nozīme virzībā uz Eiropas Savienību. Melnkalne piedalās reģionālo iniciatīvu īstenošanā, tai skaitā Dienvidaustrumeiropas Sadarbības procesā (DAESP), kura vadību tā pārņems 2010.–2011. gadā, un Reģionālajā sadarbības padomē (RCC), kas izveidota Dienvidaustrumeiropas Stabilitātes pakta vietā un cenšas īstenot galvenokārt reģionālā līmeņa programmas. Melnkalne 2009. gadā vadīja Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības līguma (CEFTA) īstenošanu, un tā ir arī Enerģētikas Kopienas līguma un Eiropas Kopējas aviācijas zonas (ECAAA) nolīguma dalībvalsts.

3.5.

Melnkalne turpina veidot labas divpusējās attiecības ar kaimiņvalstīm un ES dalībvalstīm. Sadarbība ar kaimiņvalstīm īpaši nostiprinājusies pārrobežu sadarbības jomā (četras pārrobežu sadarbības programmas ar Bosniju un Hercegovinu, Albāniju, Serbiju un Horvātiju), zinātnes un tehnoloģijas jomā (ar Albāniju), mazākumtautību aizsardzības jomā (ar Horvātiju) un jautājumā par dubultpilsonību (ar Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku). Melnkalnes lēmums atzīt Kosovas neatkarību (6) joprojām ietekmē tās attiecības ar Serbiju. Melnkalnei saglabājušās labas attiecības ar Turciju. Parakstīti līgumi par brīvo tirdzniecību un divpusējo sadarbību aizsardzības jomā. Plašāk attīstījušās divpusējās attiecības ar Itāliju, Melnkalnes galveno tirdzniecības partneri Eiropas Savienībā. Melnkalnes galvenā tirdzniecības partnere reģionā joprojām ir Serbija (1/3 no Melnkalnes kopējā tirdzniecības apjoma).

3.6.

Pastāvīgi palielinās Melnkalnes atpazīstamība starptautiskajā līmenī. Tā ir kļuvusi par ANO, EDSO, SVF un Eiropas Padomes dalībvalsti, kā arī iesaistījusies vairāku citu reģionālo un starptautisko organizāciju darbībā. Valdība ir pasludinājusi iestāšanos ES kā galīgo mērķi, un sabiedrībā to plaši atbalsta (7).

3.7.

Melnkalnes 2009. gada progresa ziņojumā  (8) raksturotas Melnkalnes un Eiropas Savienības attiecības, aplūkots Melnkalnes progress Kopenhāgenas politisko kritēriju sasniegšanas jomā, analizēts Melnkalnes ekonomikas stāvoklis un valsts spēja ieviest Eiropas standartus, proti, spēja panākt valsts tiesību aktu un politikas atbilstību acquis. Ziņojumā aplūkoti arī visi valsts īstenotie pasākumi, lai pārvarētu finanšu un ekonomikas krīzi.

3.8.

Lai gan ziņojumā minēts būtisks progress daudzās jomās, vēl nav atrisinātas daudzas problēmas, kas ir saistītas ar Melnkalnes valsts pārvaldi, tiesu iestāžu darbību un korupcijas apkarošanu.

3.9.

Valdība, saglabājot īpaši strauju tempu jaunu tiesību aktu pieņemšanā, ir pilnīgojusi pasākumus, kuru mērķis ir integrācija Eiropas Savienībā. Tomēr ir skaidri jānodala jauno tiesību aktu izstrāde un pieņemšana, kas galvenokārt notiek atbilstošā termiņā un lielākoties labā kvalitātē, un to piemērošana, kurai bieži vien trūkst līdzekļu vai politiskās gribas.

3.10.

Galvenais jautājums 2009. gadā bija vīzu režīma atvieglošana: Eiropas Komisija 15. jūlijā ierosināja liberalizēt sistēmu, ja Melnkalne ievēros atbilstību ceļveža noteikumiem. Eiropas Savienības iekšlietu ministri 2009. gada 30. novembrī oficiāli vienojās no 2009. gada 19. decembra atcelt prasību par vīzām Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas, Serbijas un Melnkalnes iedzīvotājiem, kuri vēlas ieceļot Šengenas zonā.

3.11.

Runājot par ekonomiskajiem kritērijiem, jāatzīmē, ka valstī ir saglabājusies vienprātība par ekonomikas politikas būtiskajiem aspektiem. Tirgus mehānisma darbību apdraudēja plašās korekcijas, kas bija jāveic ārējā bilancē un finanšu sektorā. Ļoti saspringts stāvoklis publisko finanšu jomā izveidojās 2009. gadā. Makroekonomikas politikas virzību lielā mērā ietekmēja finanšu krīze. Galvenā uzmanība tika pievērsta piesardzīgākas fiskālās politikas īstenošanai un strukturālo reformu paātrināšanai.

4.1.1.

Melnkalnes pilsoniskajai sabiedrībai kopumā nav stingru vēsturisku sakņu vai tradīciju  (10). Pirmā brīvprātīgā apvienība radās tikai 19. gadsimta vidū, un tās darbība galvenokārt bija saistīta ar labdarības pasākumiem. Pirmās arodbiedrības un strādnieku apvienības dibinātas 20. gadsimta sākumā. Komunistiem nākot pie varas 1945. gadā, neatkarīgu pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbību aizliedza un bezpeļņas organizāciju darbību stingri ierobežoja.

4.1.2.

Pilsoniskā sabiedrība un nevalstiskās organizācijas Melnkalnes gadījumā ir sinonīmi, proti, NVO ir pilsoniskās sabiedrības daļa, kurā saskaņā ar CIVICUS izstrādāto metodoloģiju (11) ir vēl 19 sastāvdaļas. Pat piemērojot plašākas kategorijas, tomēr jāatzīst, ka pilsonisko sabiedrību veido arī reliģiskās apvienības, arodbiedrības, plašsaziņas līdzekļi, profesionālās apvienības, nodibinājumi, sociālās kustības utt. Tomēr Melnkalnes iedzīvotāji NVO identificē ar pilsonisko sabiedrību. Lielā mērā šāds viedoklis atbilst NVO faktiskajam ieguldījumam atklātas pilsoniskās sabiedrības principu nostiprināšanā un varas līdzsvara nodrošināšanā, bet šāda izpratne liecina arī par pārāk zemu sociālo aktivitāti, vājo potenciālu un iniciatīvas trūkumu citās pilsoniskās sabiedrības grupās.

4.2.1.

NVO darbības pamatā ir stabils tiesiskais regulējums. Nevalstiskas organizācijas var veidot, pamatojoties uz konstitucionālajām tiesībām uz pulcēšanos (12), un NVO izveidi sīkāk regulē Likums par NVO (13), ka arī vairāki citi tiesību akti. Tomēr atsevišķi NVO darbības aspekti, jo īpaši saistībā ar nodokļu sistēmu, vēl aizvien nav precizēti, un vēl ir vajadzīgi uzlabojumi. Turklāt valdības 2010. gada 14. janvārī pieņemtajā likumprojektā par brīvprātīgo darbību netika atzīts NVO pārstāvju stāvoklis, tādējādi radot šaubas par minētā tiesību akta būtību.

4.2.2.

NVO reģistrācijas procedūra ir vienkārša, un tāpēc atsevišķos laika posmos tika reģistrēts ļoti daudz NVO. Līdz 2006. gadam reģistru veda Tieslietu ministrija, pēc tam atbilstoši izmaiņām valdības pilnvarās tas tika nodots Iekšlietu un valsts pārvaldes ministrijas pārziņā. Bieži minētie dati par apmēram 4 500 reģistrētu NVO nav ticami, jo reģistrs netiek pienācīgi vests, proti, tajā tiek iekļautas jaunas organizācijas, bet tās, kuras vairs nepastāv, nav svītrotas no kopējā saraksta. Valdība ir paziņojusi, ka tuvākajā laikā tiks ieviesta programmatūra, kas ļaus novērst šīs nepilnības, kuras raisa neizpratni. Jāpiebilst, ka profesionālās organizācijas, piemēram, lauksaimnieku un zvejnieku apvienības, arī ir reģistrētas kā NVO, jo to uzņēmējdarbībai nav cita juridiskā pamata.

4.2.3.

Publiskais finansējums. NVO daudzus gadus centās un tām izdevies panākt, ka tām piešķir publisko finansējumu, proti, NVO vietējā līmenī oficiāli ir pieejami diezgan ievērojami līdzekļi gan vietējā (pašvaldību budžetos — apmēram 883 900euro  (14), gan valsts līmenī (Parlamentārās komisijas, kas piešķir līdzekļus NVO, rīcībā ir aptuveni 200 000euro  (15)) un Komisijas, kas piešķir daļu no loteriju ieņēmumiem, līdzekļu fonds ir 3 440 000euro  (16)). Arī atsevišķām ministrijām ir īpaši līdzekļi, kuri paredzēti organizācijām attiecīgajās jomās (17). Kopumā minētie līdzekļi varētu būtiski sekmēt pilsoniskās sabiedrības attīstību. Taču, tā kā NVO darbībai paredzētie līdzekļi, jo īpaši no vislielākā fonda — loterijās gūtajiem ieņēmumiem, tiek piešķirti tikai noteiktās NVO darbības jomās (18), Komisijas darbs nav pārredzams un līdzekļu piešķiršanā vērojami nopietni pārkāpumi (19), šie līdzekļi faktiski nenonāk visaktīvāko NVO rīcībā un netiek piešķirt programmām, kas veicina sabiedrības demokratizāciju. Noteikumus par minēto līdzekļu piešķiršanu izstrādāja īpaša darba grupa, kuras sastāvā bija valsts ierēdņi un NVO pārstāvji, 2008. gadā noteikumus apstiprināja valdība, bet to piemērošanā vēl aizvien ir izplatītas manipulācijas, kas rada nopietnas bažas (20). Lai mēģinātu atrisināt minētos jautājumus, 2010. gadā tiks izveidota jauna starpnozaru darba grupa, kas izstrādās jaunus noteikumus.

4.2.4.

Finansējums no starptautiskiem avotiem. Melnkalnes nevalstiskās organizācijas līdz šim darbojušās galvenokārt ar starptautisko līdzekļu devēju atbalstu. Nesen radušās problēmas ar šo finansējumu, jo daudzi divpusējie līdzekļu devēji ir pārtraukuši sadarbību, ņemot vērā pašu prioritātes, un ļoti būtiski samazinājies ASV atbalsts. Tāpēc nevalstiskās organizācijas ir ļoti atkarīgas no ES līdzekļiem, kuru saņemšanas procedūras ir diezgan sarežģītas. Jau pašlaik nākas atzīt, ka izdzīvos un attīstīsies vienīgi lielākās organizācijas, savukārt citu organizāciju darbība un izaugsme būs ierobežota.

4.2.5.

NVO veiktspējas uzlabošana. NVO ir augsts darbinieku mainības līmenis, un nav pieejami institucionālie līdzekļi. Tas ierobežo pat attīstītu NVO darbību. CRNVO  (21) agrāk īstenoja dažādas programmas veiktspējas uzlabošanas jomā, bet līdzekļu devēju atteikšanās turpmāk atbalstīt šos pasākumus būtiski ietekmējusi to kvantitāti. Pašlaik tiek plānots ES finansētais tehniskais atbalsts Rietumbalkānu pilsoniskās sabiedrības organizācijām (22). Kopumā jānorāda, ka vajadzīgas pastāvīgas programmas veiktspējas uzlabošanai un īpašu zināšanu un prasmju attīstībai dažādās jomās, kā arī institucionālie pabalsti atsevišķu iestāžu veiktspējas uzlabošanai. NVO arī būtu jāpaplašina darbība tematisko jautājumu jomā, veidojot ad hoc vai ilgtermiņa forumus un tīklus, lai NVO darbība kļūtu efektīvāka un vairāk ietekmētu ieinteresētās personas.

4.2.6.

NVO pašregulējums. Vislielākajā NVO apvienībā “Sadarbība mērķa sasniegšanai” (“Through Cooperation to the Aim”), kurā iekļāvušās apmēram 200 Melnkalnes NVO (23), ir izveidota pašregulējoša struktūra un izstrādāts rīcības kodekss, ko atzīst gandrīz visas lielākās NVO, kā arī daudzas citas, kas publiskojušas darbības un finanšu pārskatus atbilstīgi minētajam rīcības kodeksam. Minētais aspekts ir ļoti svarīgs NVO pārredzamības uzlabošanai un līdz ar to arī sabiedrības uzticības līmeņa paaugstināšanai.

4.2.7.

Pārstāvība padomēs, kas pārstāv dažādas sabiedrības intereses. Pieņemti jauni tiesību akti, kas paredz visu ieinteresēto pušu iesaistīšanu, un tāpēc NVO tika piešķirts juridiski garantēts vietu skaits Radio un televīzijas padomē (RTCG) (24), Policijas uzraudzības padomē (25), Valsts padomē Eiropas integrācijas jautājumos (26), Valsts korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanas komisijā, Invalīdu aprūpes padomē, Bērnu aprūpes padomē u.c., kā arī atsevišķās vietējā līmeņa struktūrās. Pēc NVO neatlaidīgiem centieniem daudzu gadu garumā ir panākti uzlabojumi lielākajā daļā struktūru, bet Valsts padome Eiropas integrācijas jautājumos vēl aizvien rada nopietnas bažas saistībā ar NVO pārstāvju leģitimitāti un likumību.

4.2.8.

Melnkalnes NVO sektora ilgtspēja. Melnkalnes NVO sektoram ir vājas tradīcijas un nestabila nākotne (27), jo kopumā nepietiekami attīstīta ir politiskā kultūra un cilvēktiesību ievērošanas kultūra. NVO sektors ir ļoti atkarīgs no ārvalstu atbalsta un no organizāciju vadītājiem, un, mainoties vadītājiem vai zaudējot kādu no līdzekļu devējiem, nestabilitāte NVO sektorā palielinās. Lielākajās apvienībās ir īstenoti iekšējās reorganizācijas un stratēģiskās plānošanas pasākumi, un tās sākušas piedāvāt pakalpojumus, lai papildinātu budžetu, bet tie vēl aizvien negarantē sektora vispārēju ilgtspēju.

4.3.1.

Darba tiesību aktos, kas pieņemti 2008. gadā (28), iekļauti noteikumi attiecībā uz koplīgumu noslēgšanu, darba koplīguma pušu savstarpējo attiecību noregulēšanas procedūru un citiem darba devējiem un darba ņēmējiem nozīmīgiem jautājumiem. Vispārējs koplīgums ir jānoslēdz attiecīgās arodbiedrības kompetentajai struktūrai, darba devēju apvienībai un valdībai.

4.3.2.

Darba tiesību aktos ir iekļauti arī noteikumi par darba ņēmēju un darba devēju organizācijām. Darba ņēmēji un darba devēji bez iepriekšējas saskaņošanas var brīvi veidot organizācijas un kļūt par organizāciju biedriem saskaņā ar šo organizāciju statūtos un noteikumos minētajiem nosacījumiem.

4.3.3.

Arodbiedrības izveides brīvība. Darba ņēmējiem ir tiesības bez iepriekšējas saskaņošanas organizēt arodbiedrību un iesaistīties arodbiedrības darbībā. Arodbiedrības reģistrē arodbiedrību organizāciju reģistrā, ko ved Nodarbinātības un labklājības ministrija. Likumā paredzēts, ka arodbiedrības organizācija uzskatāma par reprezentatīvu, ja tajā ir vislielākais biedru skaits un tā ir reģistrēta ministrijā. Faktiski tas nozīmē, ka tikai viena arodbiedrība var būt reprezentatīva valsts līmenī neatkarīgi no citu arodbiedrību organizāciju skaita vai faktiskās reprezentativitātes. Sociālās padomes darba kārtībā ir priekšlikums tiesību aktam par arodbiedrību reprezentativitāti.

4.3.4.

Arodbiedrības pārstāv Melnkalnes arodbiedrību konfederācija (CTUM) un Melnkalnes brīvo arodbiedrību apvienība (UFTUM). CTUM ir ITUC  (29) locekle un kā novērotāja iesaistīsies ETUC  (30). UFTUM ir jaunizveidota organizācija, kas atdalījās no CTUM un oficiāli ir dibināta 2008. gada novembrī; tāpēc tā vēl nav pievienojusies Starptautiskajai Arodbiedrību konfederācijai (ITUC) un Eiropas Arodbiedrību konfederācijai (ETUC), lai gan tai ir kontakti ar abām iepriekš minētajām organizācijām. CTUM ir piešķirts sociālā partnera statuss, tomēr neviena arodbiedrību organizācija nav izmantojusi juridiskās procedūras, lai to varētu atzīt par reprezentatīvu atbilstoši jaunajiem darba tiesību aktiem.

4.3.5.

Darba devēju apvienība. Saskaņā ar likumu darba devēju apvienība uzskatāma par reprezentatīvu, ja tās locekļi Melnkalnes tautsaimniecībā nodarbina vismaz 25 % darba ņēmēju un papildina Melnkalnes IKP vismaz par 25 %. Uzņēmēju apvienības ir jāreģistrē reģistrā, ko ved Nodarbinātības un sociālās labklājības ministrija. Ministrija nosaka kārtību, kādā tiek uzglabāti dati par uzņēmēju apvienībām, un sīki izstrādātus pārstāvības kritērijus.

4.3.6.

Darba devējus Melnkalnē pārstāv Melnkalnes darba devēju federācija (MEF) Podgoricā. MEF ļoti aktīvi darbojas Starptautiskajā darba devēju organizācijā (IOE) Ženēvā, un ir iesaistīta daudzos projektos. MEF ir arī novērotājas statuss BUSINESSEUROPE  (31).

4.3.7.

Melnkalnē ir arī Tirdzniecības palāta, kura dibināta 1928. gadā (dalība tajā ir obligāta) un kurai Eiropas līmenī ir novērotājas statuss Eurochambers un Eurocommerce. Tirdzniecības palātai nav sociālā partnera statusa. Valsts līmenī tā ir iesaistīta Valsts padomē uzņēmējdarbības šķēršļu pārvarēšanai un konkurētspējas uzlabošanai un Valsts komisijā Eiropas integrācijas jautājumos.

4.3.8.

Sociālā padome ir augstākā trīspusējā struktūra, kas dibināta 2008. gada jūnijā, balstoties uz 2007. gadā pieņemto likumu (Likums par Sociālo padomi). Minētajā Padomē iekļauti 11 valdības pārstāvji, 11 pilnvaroto arodbiedrību organizāciju pārstāvji un 11 pārstāvji no uzņēmēju apvienības. Sociālajā padomē ir vairākas darba komitejas, kuras risina dažādus saimnieciska un sociāla rakstura jautājumus.

4.3.9.

Memorands par sociālo partnerību vispārējās ekonomikas krīzes apstākļos tika parakstīts 2009. gada aprīlī, un sociālie partneri, ņemot vērā pašreizējo globālo krīzi ekonomikā, labprāt iesaistās formālās un neformālās konsultācijās.

4.3.10.

Neraugoties uz nelielu progresu trīspusējā dialoga jomā, divpusējais sociālais dialogs vēl ir ļoti vājš, un tajā uzmanība pievērsta galvenokārt nozaru koplīgumu apspriešanai. Lai gan valsts līmeņa mērķis ir noslēgt vienu vispārēju koplīgumu (VKL), ko parakstītu arodbiedrības, darba devēji un valdība, tiek apspriesta iespēja izstrādāt divus vispārējus koplīgumus, proti, vienu — tautsaimniecībai un otru — valsts pārvaldei. Pirms lēmuma pieņemšanas būtu jāveic padziļināta minētā jautājuma analīze. Sociālajam dialogam paredzēta divpusēja resursu centra izveide būtiski sekmētu sociālo dialogu kopumā un sociālo partneru kopīgi veikto analīzi.

5.1.

Eiropas Komisijas Ceturtajā progresa ziņojumā par Melnkalni norādīts, ka pulcēšanās un biedrošanās brīvība valstī netiek ierobežota. Pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīme ir palielinājusies. Dažām NVO joprojām ir augsts atpazīstamības līmenis un liela politiska ietekme. Valsts līmenī ir izstrādāta stratēģija sadarbībai ar NVO, bet tās īstenošana kavējas, un NVO faktiskā ietekme politikas izstrādes jomā ir ļoti ierobežota, neraugoties uz NVO sektora pieredzi un resursiem. Valdība atzinīgi vērtē NVO, ja to darbība ir politiski atbilstoša vai tās sniedz dažādus pakalpojumus, bet šajā sakarā rodas problēmas saistībā ar uzraudzības un kontroles programmām, efektīvām konsultācijām un iesaistīšanu politikas veidošanā un lēmumu pieņemšanā.

5.2.

Izveidotajam Birojam sadarbībai ar NVO, kas pievienots Melnkalnes valdības ģenerālsekretariātam, būtu jāsniedz atbalsts NVO un jānodrošina to stabila attīstība valstī. Faktiski minētā biroja veiktspēja un aprīkojums ir ļoti ierobežots. Neraugoties uz biroja darbinieku centieniem, NVO pārstāvji norāda, ka tā darbība nav pamanāma. Tiek veidota Valsts padome sadarbībai ar NVO, un paredzēts, ka minētais birojs pildīs padomes sekretariāta funkcijas. Šāds pasākums varētu stāvokli uzlabot.

5.3.

Pilsoniskajai sabiedrībai ir arī divi pārstāvji Valsts padomē ES integrācijas jautājumos. Tomēr pašreizējo locekļu iecelšanas leģitimitāti un likumību nopietni apšauba tās nevalstiskās organizācijas, kuru darbība ir ticama. Ar Parlamenta dekrētu būtu jānosaka skaidri kritēriji, lai nodrošinātu pārredzamību, pārstāvību un attiecīgo delegātu atbilstību. Valsts padome ES integrācijas jautājumos varētu būt daudzsološs instruments dziļākai un plašākai pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai ES integrācijas procesā. Jāizmanto iespējas, ko paver sadarbība ar pilsonisko sabiedrību.

5.4.

Neraugoties uz valdības un attiecīgo ministriju paziņojumiem, ka likumdošanas procesā jāapspriežas ar pilsonisko sabiedrību, tās organizāciju iesaistīšanas līmenis vēl aizvien ir nepietiekams.

5.5.

Jāuzlabo nosacījumi (jo īpaši finanšu nosacījumi) pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbilstošai darbībai, un jāsekmē minēto organizāciju veiktspēja, dažādojot to finanšu avotus un nodrošinot to ilgtspēju.

5.6.

Pilsoniskās sabiedrības organizācijas netiek pietiekami iesaistītas pasākumos, kuru mērķis ir sagatavoties dalībai ES. Jau ir izveidotas atbilstošas struktūras un mehānismi, bet tie vēl aizvien netiek pietiekami izmantoti. Pilsoniskās sabiedrības aktīva līdzdalība var sekmēt ES sarunu procesa stabilitāti un veidot ciešu saikni starp pilsonisko sabiedrību un ES iestādēm.

5.7.

Sociālajā padomē pastāvīgi notiek trīspusējs dialogs. Tomēr sociālo partneru organizāciju nozīme un potenciāls joprojām netiek pietiekami novērtēts. Sociālā padome varētu būt ļoti ietekmīga struktūra pievienošanās procesā Eiropas Savienībai, palīdzot pārvarēt saimnieciskās un sociālās sekas.

5.8.

Spēkā esošajos darba tiesību aktos iekļautie noteikumi par arodbiedrību organizāciju reprezentativitātes atzīšanu valsts līmenī ir diskriminējoši attiecībā uz nelielajām organizācijām un nedod iespēju pietiekami attīstīt arodbiedrību plurālismu. Lai gan UFTUM piedalās valsts darba grupā, apspriežot jauno priekšlikumu tiesību aktam par arodbiedrību reprezentativitāti, minētajai organizācijai nav izdevies ietekmēt šo darbu. Valdība vienpusēji pieņēma lēmumu par 20 % slieksni, kas nozīmē to, ka 20 % visu Melnkalnes darba ņēmēju jāapvienojas arodbiedrībās, lai atbilstu reprezentativitātes kritērijiem valsts līmenī. Tomēr minētajiem kritērijiem būtu jāatspoguļo arī citi aspekti, piemēram, teritoriālā un nozaru struktūra, kā arī spēja efektīvi aizstāvēt darba ņēmēju tiesības.

5.9.

Sociālie partneri pietiekamā apjomā netika iesaistīti ES aptaujā. Vienīgi Melnkalnes darba devēju federācija un Tirdzniecības palāta sadarbojās kā valsts iestāžu struktūras, sniedzot atbildes uz aptaujas jautājumiem. Atbilstoši ES norādījumiem saistībā ar aptaujas nozīmīgo daļu bija jāapspriežas ar visiem sociālajiem partneriem.

5.10.

Valsts komisija ES integrācijas jautājumos darbojas Eiropas Integrācijas ministrijas pārraudzībā, koordinējot valsts pārvaldes iestāžu darbu ES integrācijas procesā. Šajā struktūrā ir pārstāvēta vienīgi Tirdzniecības palāta. Sociālie partneri nav iesaistīti.

5.11.

Jāattīsta sociālo partneru veiktspēja. Atzinīgi vērtējami ir visi atbalsta veidi visos līmeņos. Šajā sakarā EESK var atzinīgi vērtēt Starptautiskās darba devēju organizācijas (IOE) un Starptautiskās arodbiedrību konfederācijas (ITUC) lomu starptautiskajā līmenī un Eiropas Uzņēmējdarbības konfederācijas (BUSINESSEUROPE) un Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (ETUC) lomu Eiropas līmenī. Uzsāktas daudzas integrētas programmas un projekti, lai stiprinātu sociālo partneru organizāciju veiktspēju un sekmētu sociālo dialogu.

5.12.

EESK atzinīgi vērtē arī finanšu un tehnisko palīdzību, ko sniedz Eiropas Komisija, īstenojot paplašināšanās stratēģiju un izlietojot pieejamos līdzekļus. Aizvien plašāka pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšana pastiprina demokrātijas kvalitāti un veicina saskaņu. Īstenojot IPA programmu “Atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai”, Eiropas Komisija finansēja tehniskā atbalsta biroju izveidi katrā saņēmējvalstī, kā arī aizvien lielāku skaitu īslaicīgu vizīšu uz ES iestādēm un apmēram 800 cilvēku dalību semināros, kas notika Rietumbalkānos un Turcijā.

6.1.

ES paplašināšanās un Rietumbalkānu reģiona valstu progress virzībā uz iestāšanos ES ir viena no EESK ārējo attiecību prioritātēm. Ārējo attiecību specializētā nodaļa ir izstrādājusi efektīvus instrumentus, lai sasniegtu galvenos mērķus pilsoniskās sabiedrības atbalsta jomā Rietumbalkānu reģionā un sekmētu pilsoniskās sabiedrības kā valdības partneres kompetenci virzībā uz iestāšanos ES.

6.2.

Rietumbalkānu kontaktgrupa uzsāka darbu 2004. gada oktobrī. Tās ģeogrāfiskās robežas aptver Albāniju, Bosniju un Hercegovinu, Horvātiju, Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, Melnkalni, Serbiju un Kosovu (saskaņā ar UNSCR 1244/1999). Minētā kontaktgrupa ir EESK pastāvīgā un īpašā struktūra sadarbībai ar šo konkrēto reģionu.

6.3.

Divi Rietumbalkānu pilsoniskās sabiedrības forumi, kas tika sarīkoti Briselē (2006) un Ļubļanā (2008), apliecināja pilsoniskās sabiedrības pārstāvju vēlmi tikties starptautiskā līmenī, lai kopīgi apspriestu labāku nākotni. Trešais Rietumbalkānu pilsoniskās sabiedrības forums notiks Briselē 2010. gada 18. un 19. maijā.

6.4.

Vēl viens ļoti svarīgs instruments saiknes veidošanai starp ES un Rietumbalkānu valstu pilsonisko sabiedrību ir Apvienotās konsultatīvās komitejas (AKK). EESK 2006. gadā izstrādātajā izpētes atzinumā par pilsonisko sabiedrību Rietumbalkānu valstīs  (32) uzsvērta EESK nostāja un tās vērā ņemamā zinātība un nozīmīgie cilvēkresursi, kā arī uzsvērta AKK loma visā paplašināšanas procesā.

6.5.

Tādēļ EESK ierosina, tiklīdz Melnkalnei piešķirs ES kandidātvalsts statusu, izveidot ES un Melnkalnes apvienoto konsultatīvo komiteju, kas dotu iespēju abu pušu pilsoniskās sabiedrības organizācijām turpināt plašāku dialogu un uzraudzīt valsts virzību uz ES.