(1)

Komisijas Regula (ES) Nr. 10/2011 (2) nosaka īpašus noteikumus attiecībā uz plastmasas materiāliem un izstrādājumiem, kuri paredzēti saskarei ar pārtiku. Konkrētāk, tās II nodaļā izklāstītas prasības attiecībā uz plastmasas materiālu un izstrādājumu sastāvu, kurām jānodrošina, ka saskarei ar pārtiku paredzētie gatavie plastmasas materiāli ir pietiekami droši un atbilst Regulas (EK) Nr. 1935/2004 3. panta prasībām.

(2)

Prasības minētās regulas II nodaļā attiecībā uz to vielu sastāvu, kuras var izmantot plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanā, konkrēti atsaucas uz plastmasas materiālu un izstrādājumu “plastmasas slāņiem”. Tomēr bieži plastmasas materiāliem un izstrādājumiem piemīt nevis slāņu struktūra, bet tie sastāv no viena homogēna materiāla ar sarežģītu formu, tā novedot pie neskaidrības. Tāpēc Regulas (ES) Nr. 10/2011 II nodaļā būtu jāatsaucas uz plastmasas materiāliem un izstrādājumiem, nevis uz plastmasas slāņiem. Tā kā jaunais formulējums varētu radīt šaubas par to, vai Regulā (ES) Nr. 10/2011 noteiktās prasības attiecībā uz sastāvu ir piemērojamas plastmasas materiālu un izstrādājumu neplastmasas slāņiem, piemēram, līmvielām, tipogrāfijas krāsām, lakām un pārklājumiem, būtu jāprecizē, ka prasības attiecībā uz sastāvu uz šiem slāņiem neattiecas. Tomēr būtu jāsaglabā atsauce uz “plastmasas slāņiem” Regulas (ES) Nr. 10/2011 III nodaļā, jo tā daudzslāņu materiālu un izstrādājumu gadījumā dažus minētās nodaļas noteikumus ļauj piemērot tikai konkrētiem slāņiem, bet citiem ne. Konkrētāk, plastmasas slāni, kas daudzslāņu materiālos no pārtikas ir atdalīts ar funkcionālo barjeru, drīkst ražot ar vielām, kuras nav iekļautas Savienības sarakstā. Tāpat vajadzētu saglabāt iespēju saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 10/2011 pārbaudīt to materiālu un izstrādājumu atbilstību migrācijas robežām, kuri ir minētās regulas tvērumā un kurus satur kopā līmvielas vai kuri ir apdrukāti un/vai pārklāti ar pārklājumu.

(3)

Saskaņā ar “plastmasas” definīciju Regulā (ES) Nr. 10/2011 “plastmasa” sastāv no polimēriem, kuriem var būt pievienotas piedevas vai citas vielas, lai panāktu fizikālu vai ķīmisku ietekmi uz plastmasu. Minētajā regulā piedevas un izejvielas ir atļautas kā divas dažādas kategorijas. Tāpēc piedevu nevar izmantot par izejvielu, ja tā nav atļauta kā izejviela, un otrādi. Parasti piedevas nav ķīmiski sasaistītas ar polimēriem. Tomēr noteiktas daļiņas, šķiedras vai citi cieti materiāli, kurus plastmasā izmanto, lai panāktu fizikālu ietekmi, ar vai bez saistvielu palīdzības ir sasaistīti ar polimēru, tā nodrošinot materiāla vispārējo integritāti. Ņemot vērā plastmasas, piedevu, polimēru un izejvielu definīcijas Regulā (ES) Nr. 10/2011, gadījumos, kad šī saite ir ķīmiska saite, var rasties šaubas par to, vai šāds ciets materiāls būtu uzskatāms par piedevu vai par izejvielu. Tādējādi rodas nenoteiktība, vai konkrētais cietais materiāls ir jāatļauj kā piedeva vai kā izejviela. Tāpēc būtu lietderīgi precizēt piedevu definīciju. Konkrētāk, ņemot vērā to, ka izejvielas savas dabas dēļ piemērotas polimerizācijai – procesam, kas ietver būtiskas ķīmiskas pārmaiņas –, savukārt cietie materiāli, kurus izmanto par piedevām, būtībā saglabā to formu, kādā tie tika pievienoti, būtu jāuzskata, ka ciets materiāls, kas ķīmiski sasaistīts ar polimēru, kuram tas pievienots, darbojas kā piedeva, nevis kā izejviela, pat ja tā virsma joprojām reaģē ar plastmasā esošajiem polimēriem.

(4)

Dažas Regulas (ES) Nr. 10/2011 I pielikuma sarakstā iekļautas atļautās vielas ir iegūtas no dabiskas izcelsmes materiāliem, tostarp minerāliem un dzīviem organismiem, kurus izmanto arī kā piedevas plastmasā, kā šķiedras vai kā sīkas daļiņas. Šādi materiāli vēsturiski tiek uzskatīti par vielām, ko izmanto plastmasas ražošanā, un tāpēc tie ietilpst minētās regulas tvērumā. Tomēr šo vielu sastāvs ir sarežģīts, mainīgs un var nebūt pilnībā zināms. Līdz ar to šo vielu identitāte ir grūti definējama, un tas rada grūtības, jo ir svarīgi šīs vielas skaidri definēt, lai katru no tām atšķirtu no citām vielām. Šādas vielas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1907/2006 (3) sauc par vielām ar nezināmu vai mainīgu sastāvu, kompleksiem reakcijas produktiem vai bioloģiskiem materiāliem (UVCB). Lai nodrošinātu labāku Regulas (ES) Nr. 10/2011 saskaņošanu ar Regulu (EK) Nr. 1907/2006 un jo īpaši lai atvieglotu šādu vielu riska novērtēšanas un atļauju piešķiršanas turpmāku saskaņošanu, ir lietderīgi šo UVCB vielu jēdzienu piemērot arī saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 10/2011.

(5)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 10/2011 5. pantu Savienības vielu sarakstā, kas noteikts minētās regulas I pielikumā, ir iekļautas vielas, kuras atļauts “apzināti” izmantot plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanā. Noteiktos gadījumos I pielikumā ir iekļautas arī specifikācijas par piemaisījumiem, kas varētu būt vielā, ar nosacījumu, ka tie ir būtiski riska novērtēšanai un var ietekmēt cilvēka veselību. Tas pats attiecas uz visiem ar vielu saistītajiem reakcijas un noārdīšanās produktiem, kas var veidoties plastmasas materiāla vai izstrādājuma ražošanas gaitā. Tomēr šie piemaisījumi un reakcijas un noārdīšanās produkti plastmasas materiālam vai izstrādājumam nav pievienoti apzināti. Tāpēc ir lietderīgi svītrot vārdu “apzināti” Regulas (ES) Nr. 10/2011 5. pantā.

(6)

Regulas (ES) Nr. 10/2011 I pielikuma 1. tabulā uzskaitītās vielas norāda pēc MSP vielas numura, atsauces numura un ķīmiskā nosaukuma, un, ja pieejams, attiecīgā CAS (Informatīvā ķīmijas dienesta) reģistra numura. Tomēr pieredze liecina, ka joprojām var saglabāties šaubas par atļauto vielu precīzu identitāti. Tā kā pieteikumā uz vielas atļaujas saņemšanu ir jāiekļauj informācija par vielas identitāti, piemēram, vielas ķīmiskais nosaukums, ķīmiskais sastāvs, tīrības pakāpe, molekulmasa un spektroskopiskie dati, un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (“Iestāde”) šo informāciju verificē, Regulas (ES) Nr. 10/2011 I pielikuma 1. tabulā uzskaitītajām vielām norādītā identitāte būtu jāaplūko saistībā ar Iestādes atzinumā specificētās vielas identitāti. Tāpēc, ja joprojām pastāv šaubas par vielas apzīmējumu, būtu jāapspriežas ar Iestādi.

(7)

Biocīdus, kas satur aktīvās vielas, drīkst iekļaut dažādos materiālos, arī plastmasā, kura var nonākt saskarē ar pārtiku. Regula (ES) Nr. 10/2011 paredz, ka, pirms kādu vielu var izmantot saskarei ar pārtiku paredzētu plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanā, ja ir paredzēta šīs vielas klātbūtne gatavajā plastmasas materiālā vai izstrādājumā un ja šai vielai piemīt biocīdā funkcija, ir jāsaņem Komisijas atļauja vai, kamēr šāda atļauja nav piešķirta, tai jābūt vielai, kas iekļauta pagaidu sarakstā, uz kuru ir atsauce minētās regulas 7. pantā. Tomēr Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 528/2012 (4) ir paredzēti noteikumi par atļauju piešķiršanu tās V pielikumā uzskaitītajiem biocīdu veidiem, tostarp tiem, kurus paredzēts iekļaut materiālos un izstrādājumos, kas ir saskarē ar pārtiku, un par šādus biocīdus saturošu apstrādātu materiālu, piemēram, materiālu un izstrādājumu, kas ir saskarē ar pārtiku, laišanu tirgū. Saskaņā ar minēto regulu biocīdu, kas satur aktīvo vielu, var iestrādāt materiālos, kuri ir saskarē ar pārtiku, ar nosacījumu, ka gan viela, gan šo vielu saturošais produkts ir attiecīgi apstiprināti un atļauti minētajam lietojumam saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 528/2012. Tāpēc saistībā ar biocidālajām aktīvajām vielām un biocīdiem, kurus drīkst izmantot saskarē ar pārtiku esošu plastmasas materiālu ražošanā un kuru klātbūtne tajos ir apzināti paredzēta, Regulā (ES) Nr. 10/2011 būtu jāatsaucas uz Regulu (ES) Nr. 528/2012.

(8)

Regula (ES) Nr. 10/2011 patlaban nosaka, ka vielām, ko izmanto plastmasas materiālu un izstrādājumu plastmasas slāņu ražošanā, jābūt ar tādu tīrības pakāpi, kas piemērota materiālu vai izstrādājumu paredzētajam un paredzamajam lietojumam. Pieredze liecina, ka, lai nodrošinātu augstu cilvēka veselības aizsardzības līmeni un palīdzētu uzņēmējiem novērtēt materiālu un izstrādājumu atbilstību Regulai (ES) Nr. 10/2011, būtu jādefinē saskarē ar pārtiku esošu materiālu un izstrādājumu ražošanā izmantoto vielu tīrības jēdziens. Ņemot vērā pašreizējo zinātnisko informāciju un normatīvos noteikumus attiecībā uz tādu vielu atļaušanu, kuras izmanto saskarei ar pārtiku paredzētu materiālu un izstrādājumu ražošanā, ir lietderīgi definēt augstu tīrības pakāpi attiecībā uz vielām, ko izmanto saskarei ar pārtiku paredzētu materiālu vai izstrādājumu ražošanā, ņemot vērā šo vielu identitāti un attiecīgā gadījumā specifikācijas vai ierobežojumus, kuri noteikti Regulas (ES) Nr. 10/2011 I pielikumā, kā arī riska novērtējumu saskaņā ar 19. pantu vai attiecīgajiem Iestādes norādījumiem. Šajā sakarā Iestāde savos norādījumos par pieteikuma sagatavošanu tādas vielas drošuma novērtēšanai, kuru paredzēts izmantot saskarei ar pārtiku paredzētos plastmasas materiālos (5), ir noteikusi šādu principu: jo lielāka ir saskarē ar pārtiku esošo materiālu vai izstrādājumu radītā migrācija uz pārtiku un attiecīgi patērētāju eksponētība tiem, jo vairāk toksikoloģisko datu būs vajadzīgi. Konkrētāk, Iestāde uzskata, ka tad, ja vielas, ko izmanto saskarei ar pārtiku paredzētu materiālu vai izstrādājumu ražošanā, migrācijas līmenis uz pārtiku ir zemāks par 0,00015 mg vielas uz kg pārtikas (0,15 μg/kg), genotoksicitātes risks ir maz ticams un migrējošās vielas toksicitāte nav jātestē (6), un, ja tās migrācijas līmenis ir lielāks par 0,15 μg/kg, bet mazāks par 0,05 mg/kg, ir vajadzīgi tikai dati par genotoksicitātes testiem (7). Tomēr plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanas procesa agrīnajos posmos var nebūt pietiekami skaidri zināmi nākamie ražošanas posmi un/vai materiālu un izstrādājumu galīgais izmantojums, kas vajadzīgi, lai aprēķinātu vielas migrācijas līmeni pārtikā. Tāpēc, lai izvērtētu, vai viela, ko izmanto saskarei ar pārtiku paredzēta materiāla vai izstrādājuma ražošanā, atbilst šiem robežlīmeņiem, ir lietderīgi ņemt vērā faktorus, kas ietekmē to koncentrāciju gatavajos materiālos un izstrādājumos un migrāciju no tiem uz pārtiku. Turklāt, ja ir nepieciešams atsevišķas vielas genotoksicitātes novērtējums, vajadzētu būt iespējai to aizstāt ar vielu grupas genotoksicitātes novērtējumu, bet tikai saskaņā ar īpašām prasībām (8).

(9)

Regulā (ES) Nr. 10/2011 nav noteikti ierobežojumi attiecībā uz to vielu avotu, kuras var izmantot plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanā, tāpēc šādas vielas drīkst ražot no atkritumiem. Tomēr no atkritumiem ražotas vielas var saturēt nejaušus kontaminantus. Lai aizsargātu cilvēka veselību un ņemot vērā to, ka daži vielu ražošanas procesi var novērst nejaušu kontaminantu klātbūtni vai to samazināt, lai nodrošinātu, ka kontaminācija gatavajā plastmasas materiālā nerada risku cilvēka veselībai, būtu jānosaka prasība, ka arī no atkritumiem ražotām vielām jābūt ar augstu tīrības pakāpi.

(10)

Ir jāparedz īpaši noteikumi attiecībā uz dabiskas izcelsmes vielu, tā saucamo UVCB vielu, tīrību. Dažos gadījumos viela ir cēlusies no organisma daļas, no kuras nav atdalīta neviena sastāvdaļa, vai no dabīga materiāla, kas ir tikai daļēji attīrīts, līdz ar to pilnīgs vielas sastāvs var nebūt zināms vai var būt mainīgs. Tomēr citos gadījumos, kad dabīgo vielu no dabīgā materiāla var ekstrahēt un tālāk attīrīt, var iegūt vielu ar zināmu ķīmisko sastāvu. Tāpēc attiecībā uz dabiskas izcelsmes vielām ir lietderīgi precizēt, kā nosakāma to identitāte, lai piemērotu prasību par augstu tīrības pakāpi. Pamatojoties uz jaunākajām zināšanām, Iestāde šādu vielu identitāti apraksta pēc iespējas detalizētāk, norādot arī to sastāvu, avotu, ieguves procesu un pēc iespējas precizējot nezināmo frakciju. Tomēr, ja šāds detalizēts apzīmējums vēsturiski nav bijis sniegts, vielas identificēšanā noteicošajam faktoram vajadzētu būt vielas nosaukumam.

(11)

Plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanā nav iespējams pilnībā izvairīties no atgriezumu, atlieku un citu blakusproduktu rašanās. Atļaujot šos blakusproduktus atkalpārstrādāt plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanā, var palīdzēt samazināt neizmantojamu ražošanas materiālu daudzumu. Ja blakusproduktus bez jebkādām papildu darbībām, izņemot parastās rūpnieciskās darbības, piemēram, smalcināšanu un regranulēšanu, var tieši izmantot plastmasas ražošanā, tos neuzskata par atkritumiem. Tā kā Komisijas Regula (ES) 2022/1616 (9) uz šiem blakusproduktiem neattiecas un ir vajadzīga skaidrība, kurus blakusproduktus var uzskatīt par drošiem atkalpārstrādei, būtu jāparedz noteikumi, lai nodrošinātu to lietošanas drošumu. Tāpēc, lai skaidri nošķirtu produktus, uz kuriem attiecas Regula (ES) Nr. 10/2011, no produktiem, uz kuriem attiecas Regula (ES) 2022/1616, un lai paredzētu noteikumus par šo blakusproduktu drošu atkalpārstrādi, ir lietderīgi iekļaut atkalpārstrādes definīciju.

(12)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/904 (10) ietekmes uz vidi dēļ attur no vienreizlietojamu plastmasas materiālu, kas nonāk saskarē ar pārtiku, izmantošanas, tāpēc arvien biežāk plastmasas materiāli un izstrādājumi, kas nonāk saskarē ar pārtiku, tiek izstrādāti atkārtotai izmantošanai. Tomēr atkārtota izmantošana var izraisīt plastmasas materiāla vai izstrādājuma nolietojumu, kā rezultātā palielinās sastāvdaļu migrācija uz pārtiku, un tas var apdraudēt cilvēka veselību. Par plastmasas materiālu un izstrādājumu nolietošanos liecina dažādas pazīmes, piemēram, virsmas plaisas, sasprēgāšana, uzpūšanās, atslāņošanās, saraušanās vai cita deformācija, arī dzeltēšana vai citas paliekošas krāsas izmaiņas vai spīduma vai caurspīdīguma zudums. Tomēr ar nolietojumu saistītas izmaiņas, piemēram, krāsvielu pārnese no pārtikas produktiem, tostarp no likopēna un kurkumīna, principā nav materiāla vai izstrādājuma bojājums. Lai novērstu nolietotu plastmasas izstrādājumu izmantošanu, ražotājam vai citam uzņēmējam, kas ir atbildīgs par saskarē ar pārtiku esošā gatavā plastmasas izstrādājuma laišanu tirgū, saskarei ar pārtiku paredzēto plastmasas izstrādājumu lietotājiem būtu jāsniedz informācija, kā novērst vai palēnināt nolietošanos un kādas izmaiņas norāda uz atkārtotas lietošanas izraisītu nolietojumu.

(13)

Regulas (EK) Nr. 1935/2004 15. pants nosaka, ka materiāliem un izstrādājumiem, kas vēl nav saskarē ar pārtiku, kad tos laiž tirgū, vajadzības gadījumā pievieno īpašas instrukcijas, kas jāievēro, lai lietošana būtu droša un atbilstīga. Ir lietderīgi paredzēt, ka gadījumos, kad Regulā (EK) Nr. 10/2011 ir noteikti plastmasas izstrādājumu izmantošanas ierobežojumi, vienmēr ir nepieciešams sniegt patērētājiem šādas īpašas instrukcijas.

(14)

Regulas (ES) Nr. 10/2011 14. panta 4. punktā ir noteikts, ka 11. un 12. pantā paredzētie noteikumi par migrācijas robežām neattiecas uz dažāda sastāva daudzslāņu materiālu un izstrādājumu plastmasas slāņiem. Tomēr gatavie dažāda sastāva daudzslāņu materiāli vai izstrādājumi, kuros tiešā saskarē ar pārtiku esošais slānis ir plastmasas slānis, var radīt tādu pašu iespējamo veselības apdraudējumu kā plastmasas materiāli vai izstrādājumi, tāpēc šim slānim vajadzētu atbilst Regulas (ES) Nr. 10/2011 noteikumiem par migrāciju. Turpretī Regulas (ES) Nr. 10/2011 11. un 12. pants arī turpmāk nebūtu jāpiemēro neplastmasas slāņiem dažāda sastāva daudzslāņu materiālos. Tiem var būt piemērojami citi Savienības tiesību akti vai valsts noteikumi. Tomēr Regulā (ES) Nr. 10/2011 noteiktās migrācijas robežas joprojām attiecas uz plastmasas slāņiem materiālos un izstrādājumos, kas ir apdrukāti, pārklāti ar pārklājumu vai kurus satur kopā līmvielas.

(15)

Lai sīkāk precizētu uzņēmēju pienākumus saistībā ar informāciju, kas tiem jāsniedz kompetentajām iestādēm, būtu jānosaka pienākums, ka uzņēmējiem kompetentajām iestādēm jādara pieejama informācija par izejvielu sastāvu un apliecinoši dokumenti par katru ražošanas procesa posmu. Šai dokumentācijai būtu arī jāpierāda atbilstība ar šo regulu ieviestajiem noteikumiem par augstu tīrības pakāpi.

(16)

Lai nodrošinātu atbilstību Regulai (ES) Nr. 10/2011, dalībvalstīm jāievieš iedarbīgi kontroles pasākumi, tostarp paraugu ņemšana no plastmasas materiāliem un izstrādājumiem, kā arī plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanas starpposmu produktiem. Tomēr pieredze liecina, ka inspektori ražotnēs var saskarties ar praktiskām grūtībām ņemt paraugus noteiktos ražošanas procesa posmos. Tāpēc ir lietderīgi pieprasīt, lai ražotāji atvieglotu inspekcijas, nodrošinot, ka inspektori var ņemt paraugus attiecīgajos ražošanas procesa posmos un ņemt paraugus no ražošanā izmantotajām vielām un starpposmu materiāliem, kuri atrodas ražotnē.

(17)

Gatavā plastmasas izstrādājuma, kas ir saskarē ar pārtiku, reālā virsmas un tilpuma attiecība noder par pamatu migrācijas testēšanas noteikumiem, kas izklāstīti Regulā (ES) Nr. 10/2011. Tomēr minētajā regulā ir arī noteikts, ka attiecībā uz konkrētiem materiāliem un izstrādājumiem, lai atvieglotu migrācijas līmeņa noteikšanu, jo īpaši, testējot izstrādājumus, kas vēl nav saskarē ar pārtiku un kam nav iespējams noteikt virsmas laukumu, kurš saskaras ar pārtiku, vai kompensēt to, ka patērētāju eksponētība šo materiālu un izstrādājumu sastāvdaļām var tikt novērtēta pārāk augstu vai pārāk zemu, ir jāpiemēro fiksēta virsmas un tilpuma attiecība. Tomēr dažos gadījumos, piemērojot fiksētu virsmas un tilpuma attiecību, patērētāju ekspozīcija tādu materiālu un izstrādājumu sastāvdaļām, kas var apdraudēt cilvēka veselību, var tikt novērtēta par zemu. Tāpēc ir lietderīgi, ka uzņēmējiem ir iespēja izvēlēties reālo virsmas un tilpuma attiecību, nevis pienākums izmantot fiksēto virsmas un tilpuma attiecību, kas noteikta šiem izņēmumiem.

(18)

Regulas (ES) Nr. 10/2011 III pielikuma 2. tabulas 07.04. punktā ir norādīti pārtikas aizstājēji noteiktām siera kategorijām. Tomēr pašreizējie piešķīrumi, jo īpaši 07.04.B un 07.04.C kategorijā, neatbilst terminu “dabīgs siers” un “pārstrādāts siers” vispārpieņemtajai interpretācijai un izmantošanai. Konkrētāk, kausētu sieru parasti uzskata par pārstrādātu, bet biezpienam līdzīgos sierus parasti uzskata par neapstrādātiem dabīgiem sieriem. Esošie apzīmējumi neatbilst arī Iestādes izveidotajā klasifikācijā FoodEx2 (11) izmantotajai terminoloģijai, jo īpaši attiecībā uz nenogatavinātu (svaigo) un nogatavinātu sieru. Tāpēc attiecīgās kategorijas ir lietderīgi grozīt, lai labāk klasificētu dabīgos un pārstrādātos sierus, nogatavinātu un nenogatavinātu sieru, vienlaikus, pamatojoties uz esošajiem piešķīrumiem, nosakot šīm jaunajām siera kategorijām piemērotus aizstājējus.

(19)

Lai garantētu drošumu, uzņēmējiem būtu jāsaņem visa būtiskā informācija saistībā ar to plastmasas materiālu un izstrādājumu drošumu, kurus tie ražo vai izmanto. Tomēr Regula (ES) Nr. 10/2011 rakstiskajā atbilstības deklarācijā pieprasa norādīt informāciju tikai par tām izmantotajām vielām vai to noārdīšanās produktiem, attiecībā uz kuriem minētās regulas I un II pielikumā ir noteikti ierobežojumi un/vai specifikācijas. Lai vēl vairāk palielinātu drošumu, ir lietderīgi pieprasīt, ka atbilstības deklarācijā iekļauj arī informāciju par vielām, kas pievienojušās nejauši, piemēram, piemaisījumiem un reakcijas starpproduktiem, sadalīšanās vai reakcijas produktiem, kuri veidojas plastmasas materiāla vai izstrādājuma ražošanas procesā un kuri varētu būt gatavajā materiālā vai izstrādājumā, kas ir saskarē ar pārtiku.

(20)

Lai gan no atkritumiem ražotas vielas var saturēt no atkritumiem iegūtus kontaminantus, kuri varētu apdraudēt cilvēka veselību, spēkā esošie noteikumi par rakstisku atbilstības deklarāciju neprasa precizēt, vai plastmasas materiāls ir ražots ar vielām, kuras ražotas no atkritumiem. Tāpēc būtu jāgroza noteikumi par atbilstības deklarāciju, lai gatavā plastmasas izstrādājuma ražotājs saņemtu pietiekamu informāciju, kas tam ļautu nodrošināt atbilstību Regulas (EK) Nr. 1935/2004 3. panta 1. punktā noteiktajai prasībai, ka plastmasas materiāli un izstrādājumi nedrīkst apdraudēt cilvēka veselību.

(21)

Lai sasniegtu salīdzināmus rezultātus, laboratorijām atbilstības testēšana ir jāveic standartizētos testēšanas apstākļos. Turklāt testu rezultātu analīze ir jāveic konsekventi. Tāpēc ir lietderīgi Regulas (ES) Nr. 10/2011 V pielikumā sīkāk precizēt noteikumus par atbilstības testēšanas verifikāciju.

(22)

Regulā (ES) 2022/1616 noteikts, ka reciklētas plastmasas materiāliem un izstrādājumiem ir jāatbilst Regulas (ES) Nr. 10/2011 II, III un V nodaļas prasībām. Prasība par augstu tīrības pakāpi, kas šajā regulā noteikta Regulas (ES) Nr. 10/2011 II nodaļā, ir piemērojama vielām, ko izmanto plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanā. Tomēr prasību par augstu tīrības pakāpi nav vajadzības piemērot vielām, kuras satur plastmasas atkritumu dekontaminācijas procesa ielaide un kuras saglabājas tā izlaidē, jo Regula (ES) 2022/1616 nodrošina, ka, ražojot reciklētus plastmasas materiālus, kuri paredzēti saskarei ar pārtiku, nejauša kontaminācija no materiāla tiek atdalīta tādā mērā, ka ir izpildītas Regulas (EK) Nr. 1935/2004 3. panta prasības. Tāpēc, ciktāl tas attiecas uz reciklētas plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanu, augstas tīrības pakāpes prasība būtu jāpiemēro tikai reciklēšanas procesā pievienotajām vielām un visiem reakcijas starpproduktiem un sadalīšanās vai reakcijas produktiem, kuri rodas no minētās vielas. Tāpēc ir lietderīgi regulā sīkāk precizēt, kuri Regulas (ES) Nr. 10/2011 noteikumi attiecas uz reciklētas plastmasas materiāliem un izstrādājumiem.

(23)

Regulā (ES) 2022/1616 ir paredzēti noteikumi par plastmasas atkritumu savākšanas, priekšapstrādes, dekontaminācijas un reciklēšanas kvalitātes nodrošināšanas sistēmām. Ar šo regulu ievieš noteikumus, kas reglamentē plastmasas ražošanas blakusproduktu atkalpārstrādi. Lai paaugstinātu pārtikas drošumu, Komisijas Regulā (EK) Nr. 2023/2006 (12) būtu jāparedz sīki izstrādāti noteikumi par labu ražošanas praksi attiecībā uz atkalpārstrādi un reciklēšanu.

(24)

Atkalpārstrādei paredzētus plastmasas blakusproduktus drīkst atkalpārstrādāt citā ražošanas vietā, nevis tajā, kur tie sākotnēji iegūti. Tomēr, ja nav skaidrs, kādam nolūkam šie blakusprodukti būs piemēroti, vai ja tie uzglabāšanas vai transportēšanas laikā no ražotnes, no kuras tie iegūti, ir kontaminēti, to atkalpārstrāde varētu radīt riskus. Tāpēc, lai nepieļautu, ka plastmasas blakusproduktus izmanto mērķiem, kuriem tie nav piemēroti, un lai nepieļautu, ka plastmasas blakusprodukti ceļā no to ražošanas vietas līdz to atkalpārstrādes vietai tiek kontaminēti, būtu jānosaka noteikumi Regulā (EK) Nr. 2023/2006. Turklāt, ja šādus blakusproduktus laiž tirgū, Regulas (ES) Nr. 10/2011 15. pantā minētajā atbilstības deklarācijā būtu jāsniedz informācija, kas vajadzīga to atkalpārstrādei, jo īpaši par to piemērotību konkrētiem lietojumiem.

(25)

Lai operatoriem dotu iespēju pielāgoties ar šo regulu noteiktajām izmaiņām, ir lietderīgi paredzēt, ka plastmasas materiālus un izstrādājumus, kuri atbilst Regulas (ES) Nr. 10/2011 noteikumiem, kas bija piemērojami pirms šīs regulas spēkā stāšanās dienas, un visiem citiem attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem, ir atļauts pirmo reizi laist tirgū 18 mēnešus pēc šīs regulas stāšanās spēkā, un tie drīkst palikt tirgū, līdz beidzas krājumi. Tomēr gatavo plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanai parasti ir vajadzīgi vairāki dažādu operatoru piegādāti ražošanas starpposmu produkti un vielas. Patērētāju drošības labad pārejai uz pilnīgu atbilstību šīs regulas noteikumiem būtu jānorit pēc iespējas efektīvi, ar vismazāko iespējamo kavēšanos. Tāpēc, sākot no dienas, kas ir deviņus mēnešus pirms 18 mēnešu ilgā pārejas perioda beigām, uzņēmējiem, kuri laiž tirgū starpposma produktus un vielas, kas šīs regulas prasībām pagaidām neatbilst, būtu jāuzliek pienākums informēt šādu produktu lietotājus, ka produktus nevar izmantot tādu plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanā, kurus plānots laist tirgū pēc pārejas perioda beigām.

(26)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas atzinumu,