Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 32014R1322

Komisijas Deleģētā regula (ES) Nr. 1322/2014 ( 2014. gada 19. septembris ), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 167/2013 papildina un groza attiecībā uz transportlīdzekļu konstrukciju un lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļu apstiprināšanas vispārīgajām prasībām Dokuments attiecas uz EEZ

OJ L 364, 18.12.2014, p. 1–315 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

In force

ELI: http://data.europa.eu/eli/reg_del/2014/1322/oj

18.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 364/1


KOMISIJAS DELEĢĒTĀ REGULA (ES) Nr. 1322/2014

(2014. gada 19. septembris),

ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 167/2013 papildina un groza attiecībā uz transportlīdzekļu konstrukciju un lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļu apstiprināšanas vispārīgajām prasībām

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 5. februāra Regulu (ES) Nr. 167/2013 par lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļu apstiprināšanu un tirgus uzraudzību (1), un jo īpaši tās 18. panta 4. punktu, 20. panta 8. punktu, 27. panta 6. punktu, 28. panta 6. punktu, 49. panta 3. punktu, 53. panta 12. punktu, 60. panta 1. punktu, 61. un 70. pantu,

tā kā:

(1)

Šīs regulas mērķis ir izklāstīt tehniskās prasības un testēšanas metodes, kas jāievēro, veicot lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļu konstrukciju apstiprināšanu, lai pēc iespējas samazinātu ievainojumu risku personām, kuras strādā transportlīdzeklī vai ar to.

(2)

Ar Padomes Lēmumu 97/836/EK (2) Savienība ir pievienojusies Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO EEK) Nolīgumam vienotu tehnisko prasību apstiprināšanai riteņu transportlīdzekļiem, aprīkojumam un detaļām, ko var uzstādīt un/vai lietot riteņu transportlīdzekļos, un par nosacījumiem to apstiprinājumu savstarpējai atzīšanai, kas piešķirti, pamatojoties uz šīm prasībām (pārskatītais 1958. gada nolīgums). Komisija paziņojumā “CARS 2020: rīcības plāns konkurētspējīgai un ilgtspējīgai Eiropas autobūves nozarei” uzsvēra, ka 1958. gada ANO EEK nolīgumā paredzēto starptautisko noteikumu izmantošana ir labākais veids, kā novērst tarifnesaistītus šķēršļus tirdzniecībā.

(3)

Iespēja ES transportlīdzekļa tipa apstiprinājumam piemērot ANO EEK noteikumus ir paredzēta Regulā (ES) Nr. 167/2013. Minētie noteikumi ir daļa no prasībām, kas attiecībā uz transportlīdzekļa ES tipa apstiprinājumu jāievēro, lai izvairītos ne vien no dubultām tehniskajām prasībām, bet arī no dubultām sertificēšanas un administratīvajām procedūrām. Turklāt tipa apstiprinājumam, kas tieši pamatojas uz starptautiski pieņemtiem standartiem, būtu jāuzlabo tirgus pieejamība trešās valstīs, jo īpaši valstīs, kuras ir pārskatītā 1958. gada nolīguma puses, tādējādi uzlabojot Savienības ražošanas nozares konkurētspēju.

(4)

Lai nodrošinātu skaidrību, paredzamību, lietderību un vienkāršošanu, kā arī lai samazinātu transportlīdzekļu izgatavotāju, apstiprinātājiestāžu un tehnisko dienestu slogu, Regula (ES) Nr. 167/2013 paredz atzīt testa protokolus, kuri sagatavoti, ievērojot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) ES tipa apstiprināšanas nolūkā izdotos kodeksus, kā alternatīvu testu protokoliem, kas sagatavoti saskaņā ar minēto regulu vai deleģētajiem aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu. Tādēļ ir jāizveido to ESAO kodeksu saraksts, kuru priekšmets ietilpst šīs regulas darbības jomā un kurus varētu izmantot par pamatu ES tipa apstiprināšanai paredzētajos testa protokolos.

(5)

Lai lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļu konstrukcijas noteikumus pielāgotu tehniskajam progresam, nosakot konkrētas prasības, būtu jāņem vērā jaunākās pieejamās CEN/Cenelec vai ISO standartu redakcijas.

(6)

Lai samazinātu izmaksas izgatavotājiem, atceļot viņu pienākumu ES- tipa apstiprinājuma saņemšanai veidot prototipus, šajā regulā ir sīki izklāstīti nosacījumi, kas izgatavotājiem jāievēro, veicot virtuālo testēšanu un paštestēšanu. Izgatavotājiem, kuri nevēlas izmantot virtuālo testēšanas metožu piedāvātās priekšrocības, būtu jāļauj arī turpmāk izmantot pašreizējās fiziskās testēšanas metodes.

(7)

Būtu jānodrošina, lai ar virtuālo testēšanas metodi iegūtie rezultāti būtu tikpat ticami kā ar fizisko testēšanu iegūtie rezultāti. Tāpēc ir jāparedz attiecīgie nosacījumi, lai nodrošinātu, ka izgatavotājs vai tehniskais dienests var pienācīgi apstiprināt matemātisko modeļu izmantošanu.

(8)

Būtiska daļa, veicot ES tipa apstiprināšanu, ir transportlīdzekļu, sastāvdaļu vai atsevišķu tehnisko vienību atbilstības pārbaudes visā ražošanas procesā. Lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļu ražošanas atbilstības nodrošināšanas procedūras būtu jāturpina uzlabot un saskaņot ar līdzīgām vieglajiem automobiļiem piemērojamām procedūrām.

(9)

Testējot ražošanas atbilstību, virtuālo metožu izmantošana nebūtu pieļaujama pat tad, ja minētās metodes ir izmantotas tipa apstiprināšanai, jo šajā posmā esošā transportlīdzekļa fiziskā testēšana neuzliek pārāk lielu slogu transportlīdzekļa izgatavotājam.

(10)

Regulas (ES) Nr. 167/2013 noteikumi par remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību lielākoties pamatojas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 595/2009 (3). Lai pieņemtu vienotu pieeju attiecībā uz šajā regulā paredzēto remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību, šajā regulā jāiekļauj tie remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamības noteikumi, kas izklāstīti Komisijas Regulā (ES) Nr. 582/2011 (4), un tie jāpielāgo lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļu nozares īpatnībām.

(11)

Lai izvairītos no nesamērīga sloga, ir jāpieņem īpašas prasības un procedūras par mazās sērijās izgatavotu transportlīdzekļu remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību. Turklāt, lai ņemtu vērā vairāku izgatavotāju iesaistīšanos, ir arī jāparedz īpašas procedūras par vairākos posmos apstiprinātu transportlīdzekļu remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību.

(12)

Attiecībā uz R un S kategorijas transportlīdzekļu tipiem, nosakot rādītājus, kas uzrādīti, lai iedalītu kategorijās mazo sēriju izgatavotājus, būtu jāņem vērā, ka Regula (ES) Nr. 167/2013 neparedz valsts tipa apstiprinājumu mazām šādu transportlīdzekļu tipu sērijām, un šādas transportlīdzekļu kategorijas nevar pilnībā atbrīvot no pienākuma sniegt minētajā regulā paredzēto transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informāciju. Ja minētās regulas II pielikums tiktu grozīts, paredzot iespēju piešķirt valsts tipa apstiprinājumu arī mazām R un S kategorijas transportlīdzekļu sērijām, tad Komisijai būtu jāapsver iespēja samazināt šos radītājus.

(13)

Ir vajadzīgi saskaņoti noteikumi par transportlīdzekļa iebūvētās diagnostikas sistēmas un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību, lai varētu efektīvāk konkurēt iekšējā tirgū un uzlabot tā darbību, jo īpaši attiecībā uz preču brīvu apriti, kā arī transportlīdzekļu remonta un tehniskās apkopes tirgus neatkarīgu ekonomikas dalībnieku brīvību veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus. Liela šādas informācijas daļa ir saistīta ar iebūvēto diagnostikas sistēmu un tās mijiedarbību ar citām transportlīdzekļa sistēmām. Ir lietderīgi noteikt tehniskās specifikācijas, kuras izgatavotājam jāievēro, veidojot attiecīgo tīmekļa vietni, kā arī mērķtiecīgus pasākumus, lai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) nodrošinātu pienācīgas pieejamības iespējas.

(14)

Kopēji standarti elektronisko vadības bloku pārprogrammēšanai, kuri atrunāti ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, var atvieglot informācijas apmaiņu starp izgatavotājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Tādēļ izgatavotājiem ir lietderīgi izmantot šos kopējos standartus. Tomēr, lai samazinātu slogu transportlīdzekļu izgatavotājiem, šajā regulā būtu jāparedz pienācīgs laiks šādu standartu īstenošanai.

(15)

Lai tehniskās prasības, kas pārnestas uz šo Komisijas deleģēto regulu, saskaņotu ar tādu atsevišķo direktīvu prasībām, kuras atceltas ar Regulu (ES) Nr. 167/2013, un ar ESAO standartizēto kodeksu prasībām, sēdekļa atskaites punkts (S) un sēdekļa indeksa punkts (SIP) būtu jāsaglabā nemainīti.

(16)

Lai ES tipa apstiprinājumu attiecīgajiem traktoru tipiem varētu piešķirt atbilstoši katram no II pielikumā uzskaitītajiem pielikumiem kā tādiem, kas apstiprināti saskaņā ar attiecīgajiem ESAO kodeksiem, un lai ES tipa apstiprinājuma nolūkos faktiski varētu atzīt ESAO testa protokolus, ES prasību piemērošanas tehnisko jomu vajadzētu saskaņot ar ESAO standartizēto kodeksu piemērošanas jomu.

(17)

Lai precizētu, ka dažas Savienības tiesību aktu prasības ir pilnībā saskaņotas ar ESAO standartizēto kodeksu prasībām, dažos pielikumos izklāstīto prasību formulējumu un numerāciju vajadzētu vienādot ar attiecīgā ESAO standartizētā kodeksa formulējumu un numerāciju.

(18)

Lai samazinātu traumu un nāves gadījumu skaitu, kas bīstamās situācijās varētu rasties, ja šauras šķērsbāzes traktors nespēj pacelt tā priekšā piestiprinātu apgāšanās aizsargkonstrukciju, IX pielikumā būtu jāiekļauj jaunas, ar ergonomiku saistītas prasības, lai vajadzības gadījumā atvieglotu un veicinātu apgāšanās aizsargkonstrukciju pacelšanu.

(19)

Salīdzinājumā ar lauksaimniecībā izmantojamiem traktoriem mežsaimniecībā izmantojamajiem traktoriem bieži vien jāiztur lielāks spēks, ko rada krītoši un caurduroši priekšmeti, tādēļ mežsaimniecībā izmantojamu traktoru konstrukcijām būtu jāizvirza stingrākas prasības aizsardzībai pret šādiem priekšmetiem.

(20)

Daudzas no šajā regulā noteiktajām prasībām ir pārnestas no atceltajām direktīvām, tādēļ gadījumos, kad nepieciešama atjaunināšana atbilstīgi tehniskajam progresam, būtu jāizdara būtiski grozījumi, jāpaplašina transportlīdzekļu kategoriju tvērums vai jāpalielina drošuma līmenis, piemēram, attiecībā uz piekļuvi vadītāja vietai, avārijas izejām, vadības ierīcēm un to novietojumu, operatora rokasgrāmatu, brīdinājumiem, simboliem un piktogrammām, aizsardzību pret karstām virsmām, eļļošanas vietām, pacelšanas vietām, motora pārsegu, kabīnes materiāla degšanas ātrumu, akumulatora atdalītājiem u. c.

(21)

Padomes Direktīvā 80/720/EEK (5) nebija iekļauti T2 kategorijas traktori un T4.3 kategorijas traktori ar kabīnes nobīdi lielāku par 100 mm, tādēļ darbības telpai un avārijas izeju skaitam piemērojamās prasības būtu jāpielāgo, lai aptvertu visas traktoru kategorijas.

(22)

Daudzas prasības un testēšanas metodes, kas pārnestas no atceltajām direktīvām, attiecas tikai uz traktoriem ar pneimatiskajām riepām, tādēļ īpašas prasības un testēšanas metodes būtu jānosaka kāpurķēžu traktoriem, proti, attiecībā uz vadītāja uztverto trokšņa līmeni, piekļūšanu vadītāja vietai, vadības ierīcēm u. c.

(23)

Tas pats attiecas uz R un S kategorijas transportlīdzekļiem, kuriem prasības un testēšanas metodes būtu jānosaka attiecībā uz aizsargiem un aizsargierīcēm, operatora rokasgrāmatā iekļaujamo informāciju, brīdinājumiem un marķējumiem un aizsardzību pret citiem mehāniskiem apdraudējumiem, piemēram, piekabju apvēršanu.

(24)

Turklāt R un S kategorijas transportlīdzekļiem attiecīgā gadījumā būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/42/EK (6) prasībām.

(25)

Ar seglveida sēdekli un stūres stieni aprīkotiem traktoriem, ņemot vērā to īpašās tehniskās īpatnības, būtu jāparedz alternatīvas prasības un testa procedūras, ciktāl tiek saglabāts drošības līmenis. Tas attiecas, piemēram, uz dažām vadītāja sēdeklim, vadības ierīcēm un piedziņas elementu aizsardzībai piemērojamajām prasībām un testa procedūrām.

(26)

Atsauce uz tiesību aktos iekļautajām prasībām par vieglo automobiļu drošības jostu stiprinājumiem un drošības jostām, kas izklāstītas atceltajā Direktīvā 2003/37/EK (7), būtu jāaizstāj ar prasībām, kas pielāgotas lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru īpatnībām.

(27)

Lai tipa apstiprinātājiestādes varētu novērtēt atbilstību šajā regulā noteiktajām prasībām saistībā ar aizsardzību pret kaitīgām vielām, minētās prasības būtu jānosaka, ņemot vērā traktora tipa sniegto aizsardzības līmeni, nevis konkrētā transportlīdzekļa iespējamo lietojumu. Aizsardzības līmenis, kāds vajadzīgs, lietojot katru konkrēto kaitīgo vielu, būtu jānosaka saskaņā ar attiecīgajiem ES un/vai valstu tiesību aktiem.

(28)

Lai nodrošinātu, ka tehniskie dienesti visās dalībvalstīs atbilst vienlīdz augstiem darbības standartiem, šajā regulā būtu jānosaka standarti, kas tehniskajiem dienestiem jāizpilda, kā arī minēto dienestu atbilstības novērtēšanas un akreditēšanas procedūra.

(29)

Dalībvalstīm attiecībā uz valsts tipa apstiprinājumu, ko piešķir saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 167/2013, vajadzētu būt iespējai brīvi noteikt konstrukcijas prasības, kuras atšķiras no šajā regulā paredzētajām. Tomēr būtu jāparedz, ka tām ir pienākums apstiprināt transportlīdzekļu, sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisko vienību tipus, kuri atbilst šīs regulas prasībām.

(30)

Vairāki ieraksti Regulas (ES) Nr. 167/2013 I pielikumā būtu jāgroza tā, lai vajadzības gadījumā varētu noteikt prasības, kas piemērojamas citām transportlīdzekļu kategorijām.

(31)

Šī regula būtu jāpiemēro no Regulas (ES) Nr. 167/2013 piemērošanas dienas,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

I   NODAĻA

PRIEKŠMETS UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Priekšmets

Ar šo regulu tiek noteiktas sīki izstrādātas tehniskās prasības un testa procedūras, kas attiecībā uz transportlīdzekļu uzbūvi, konstrukciju un montāžu jāievēro, lai varētu apstiprināt lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļus un to sistēmas, sastāvdaļas un atsevišķas tehniskās vienības, sīki izstrādāti pasākumi un prasības attiecībā uz tipa apstiprināšanas procedūrām, virtuālu testēšanu un ražošanas atbilstību, kā arī tehniskās specifikācijas attiecībā uz remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību un tehnisko dienestu izpildes standartiem un novērtēšanas kritērijiem saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 167/2013.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)

“sēdekļa atskaites punkts (S)” ir punkts sēdekļa gareniskajā vidusplaknē, kur polsterētās atzveltnes pamatnē tangenciālā plakne krustojas ar horizontālo plakni. Šī horizontālā plakne šķērso sēdekļa zemāko virsmu 150 mm attālumā uz priekšu no sēdekļa atskaites punkta (S), kā noteikts XIV pielikuma 8. papildinājumā;

2)

“vadības ierīce” ir jebkura ierīce, kura, tieši iedarbinot, spēj mainīt traktora vai jebkura ar to saistīta aprīkojuma režīmu vai darbību;

3)

“vairogs” ir aizsargierīce, kura atrodas tieši bīstamās daļas priekšā un kura atsevišķi vai kopā ar citām mašīnas daļām no visām pusēm pasargā no saskares ar bīstamo daļu;

4)

“aizsargs” ir aizsargierīce, kura ar sliedi, restēm vai līdzīgu ierīci nodrošina vajadzīgo drošo attālumu, novēršot saskari ar bīstamo daļu;

5)

“pārsegs” ir aizsargierīce, kura atrodas bīstamās daļas priekšā un kura no pārsegtās puses aizsargā no saskares ar bīstamo daļu;

6)

“stingri piestiprināts” nozīmē, ka šādas ierīces iespējams noņemt tikai ar instrumentiem;

7)

“karsta virsma” ir traktora metāla virsma, kura parastos izgatavotāja paredzētos lietošanas apstākļos sasniedz temperatūru, kas augstāka par 85 °C, vai plastmasas virsma, kura sasniedz temperatūru, kas augstāka par 100 °C.

II   NODAĻA

TRANSPORTLĪDZEKĻU KONSTRUKCIJA UN TIPA APSTIPRINĀŠANAS VISPĀRĪGĀS PRASĪBAS

3. pants

Vispārīgie pienākumi, kuri attiecībā uz transportlīdzekļa konstrukciju jāievēro izgatavotājam

1.   Izgatavotāji lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļus aprīko ar darba drošību ietekmējošām sistēmām, sastāvdaļām un atsevišķām tehniskajām vienībām, kuras projektētas, konstruētas un uzstādītas tā, lai transportlīdzeklis parastos lietošanas apstākļos, to ekspluatējot saskaņā ar izgatavotāja norādēm, atbilstu sīki izstrādātām tehniskajām prasībām un testa procedūrām, kas izklāstītas 4.–32. pantā.

2.   Izgatavotāji, veicot fizisko testēšanu, apstiprinātājiestādei demonstrē, ka tirgū pieejamie, reģistrētie vai Savienībā ekspluatācijā laistie lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļi atbilst sīki izstrādātām tehniskajām prasībām un testa procedūrām, kas izklāstītas 4.–32. pantā.

3.   Izgatavotāji gādā, lai rezerves daļas un aprīkojums, kas tiek darīts pieejams tirgū vai laists ekspluatācijā Savienībā, atbilstu sīki izstrādātām tehniskajām prasībām un testa procedūrām, kas minētas šajā regulā. Lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzeklis, kurš aprīkots ar šādu rezerves daļu vai aprīkojumu un ir saņēmis tipa apstiprinājumu, atbilst tām pašām testa prasībām un veiktspējas robežvērtībām kā ar oriģinālo detaļu aprīkotais transportlīdzeklis.

4.   Izgatavotāji gādā, lai, pārbaudot ražošanas atbilstību, būtu ievērotas tipa apstiprināšanas procedūras attiecībā uz sīki izstrādātajām transportlīdzekļu konstrukcijas prasībām, kas noteiktas šajā regulā.

4. pants

ANO EEK noteikumu piemērošana

Šīs regulas I pielikumā norādītos ANO EEK noteikumus un to grozījumus lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļu tipa apstiprināšanai piemēro, ievērojot šīs regulas nosacījumus.

5. pants

Tādu testa protokolu atzīšana, kas nolūkā saņemt ES tipa apstiprinājumu izsniegti, pamatojoties uz ESAO kodeksiem

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 167/2013 50. pantu testa protokolus, kas izsniegti, pamatojoties uz šīs regulas II pielikumā norādītajiem ESAO kodeksiem, ES tipa apstiprināšanas nolūkos atzīst par alternatīvu testa protokolam, kas izsniegts, pamatojoties uz šo regulu.

6. pants

Tipa apstiprināšanas procedūru pasākumi, tostarp virtuālās testēšanas prasības

Tipa apstiprināšanas procedūru pasākumi, kas minēti Regulas (ES) Nr. 167/2013 20. panta 8. punktā, un virtuālās testēšanas prasības, kas minētas attiecīgās regulas 27. panta 6. punktā, ir noteiktas šīs regulas III pielikumā.

7. pants

Ražošanas atbilstības pasākumi

Ražošanas atbilstības pasākumi, kas minēti Regulas (ES) Nr. 167/2013 28. panta 6. punktā, ir izklāstīti šīs regulas IV pielikumā.

8. pants

Remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamības prasības

Remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamības prasības, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 53. panta 12. punktā, ir izklāstītas šīs regulas V pielikumā.

9. pants

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām piemērojamās prasības (dinamiskā testēšana)

Testa procedūras un prasības, kuras, veicot dinamisko testēšanu, jāpiemēro T1, T4.2 un T4.3 kategorijas transportlīdzekļu apgāšanās aizsargkonstrukcijām, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta a) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas VI pielikumu.

10. pants

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām (kāpurķēžu traktoriem) piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro C1, C2, C4.2 un C4.3 kategorijas kāpurķēžu traktoru apgāšanās aizsargkonstrukcijām, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta a) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas VII pielikumu.

11. pants

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām piemērojamās prasības (statiskā testēšana)

Izgatavotāji kā alternatīvu 9. un 10. panta prasībām var izvēlēties ievērot šā panta prasības, ja transportlīdzekļa tips ietilpst šīs regulas VIII pielikuma piemērošanas jomā. Testa procedūras un prasības, kuras, veicot statisko testēšanu, jāpiemēro T1/C1, T4.2/C4.2 un T4.3/C4.3 kategorijas transportlīdzekļu apgāšanās aizsargkonstrukcijām, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta a) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas VIII pielikumu.

12. pants

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām (šauras šķērsbāzes traktoru priekšā piestiprinātām apgāšanās aizsargkonstrukcijām) piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T2, T3 un T4.3 kategorijas šauras šķērsbāzes traktoru priekšā piestiprinātām apgāšanās aizsargkonstrukcijām, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta a) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas IX pielikumu.

13. pants

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām (šauras šķērsbāzes traktoru aizmugurē piestiprinātām apgāšanās aizsargkonstrukcijām) piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kas jāpiemēroT2/C2, T3/C3 un T4.3/C4.3 kategorijas šauras šķērsbāzes traktoru aizmugurē piestiprinātām apgāšanās aizsargkonstrukcijām, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta a) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas X pielikumu.

14. pants

Konstrukcijām aizsardzībai pret krītošiem priekšmetiem piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kas jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļu konstrukcijām aizsardzībai pret krītošiem priekšmetiem, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta b) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XI pielikumu.

15. pants

Pasažieru sēdekļiem piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kas jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļu pasažieru sēdekļiem, kas minēti Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta c) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XII pielikumu.

16. pants

Prasības, kas jāievēro attiecībā uz trokšņu līmeni, kam pakļauts vadītājs

Testa procedūras un prasības, kas jāievēro attiecībā uz trokšņu līmeni, kam pakļauti T un C kategorijas transportlīdzekļu vadītāji, kā minēts Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta d) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XIII pielikumu.

17. pants

Vadītāja sēdeklim piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļa vadītāja sēdeklim, kas minēts Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta e) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XIV pielikumu.

18. pants

Darbības telpai un piekļūšanai vadītāja vietai piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļu darbības telpai un piekļūšanai vadītāja vietai, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta f) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XV pielikumu.

19. pants

Jūgvārpstām piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļu jūgvārpstām, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta g) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XVI pielikumu.

20. pants

Piedziņas mehānisma sastāvdaļu aizsardzībai piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļu piedziņas mehānisma sastāvdaļu aizsardzībai, kas minēta Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta h) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XVII pielikumu.

21. pants

Drošības jostu stiprinājumiem piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļu drošības jostu stiprinājumiem, kas minēti Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta i) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XVIII pielikumu.

22. pants

Drošības jostām piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļu drošības jostām, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta j) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XIX pielikumu.

23. pants

Konstrukcijām aizsardzībai pret caurdurošiem objektiem piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļu konstrukcijām aizsardzībai pret caurdurošiem objektiem, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta k) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XX pielikumu.

24. pants

Izplūdes sistēmām piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļu izplūdes sistēmām, kā minēts Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta l) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XXI pielikumu.

25. pants

Operatora rokasgrāmatai piemērojamās prasības

Prasības, kuras jāpiemēro T, C, R un S kategorijas transportlīdzekļu operatora rokasgrāmatai, tostarp aizsardzībai pret kaitīgām vielām un transportlīdzekļu darbībai un tehniskajai apkopei, kā minēts Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta l), n) un q) apakšpunktā, ir izklāstītas šīs regulas XXII pielikumā.

26. pants

Vadības ierīcēm, tostarp vadības sistēmu drošībai un izturībai, un avārijas un automātiskās apturēšanas ierīcēm piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļu vadības ierīcēm, tostarp vadības sistēmu drošībai un izturībai, un avārijas un automātiskās apturēšanas ierīcēm, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta o) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XXIII pielikumu.

27. pants

Aizsardzībai pret citiem mehāniskiem apdraudējumiem piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T, C, R un S kategorijas transportlīdzekļu aizsardzībai pret 9. līdz 14., 19. un 23. pantā neminētiem mehāniskajiem apdraudējumiem, tostarp saistībā ar aizsardzību pret neapstrādātām virsmām, asām malām un leņķiem, tādu cauruļu pārrāvumiem, pa kurām plūst šķidras vielas, un pret transportlīdzekļa nekontrolētu pārvietošanos, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta p) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XXIV pielikumu.

28. pants

Aizsargiem un aizsargierīcēm piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T, C, R un S kategorijas transportlīdzekļu aizsargiem un aizsargierīcēm, kas minētas Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta r) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XXV pielikumu.

29. pants

Informācijai, brīdinājumiem un marķējumiem piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T, C, R un S kategorijas transportlīdzekļu informācijai, brīdinājumiem un marķējumiem, arī saistībā ar brīdinājuma signāliem bremzējot un transportlīdzekļa darbību un tehnisko apkopi, kas minēti Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta s) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XXVI pielikumu.

30. pants

Materiāliem un izstrādājumiem piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļiem paredzētiem materiāliem un izstrādājumiem, kas minēti Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta t) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XXVII pielikumu.

31. pants

Akumulatoriem piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāpiemēro T un C kategorijas transportlīdzekļu akumulatoriem, kas minēti Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta u) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XXVIII pielikumu.

32. pants

Aizsardzībai pret kaitīgām vielām piemērojamās prasības

Testa procedūras un prasības, kuras jāievēro attiecībā uz T un C kategorijas transportlīdzekļu aizsardzību pret kaitīgām vielām, kas minēta Regulas (ES) Nr. 167/2013 18. panta 2. punkta l) apakšpunktā, veic un pārbauda saskaņā ar šīs regulas XXIX pielikumu.

III   NODAĻA

TEHNISKAJIEM DIENESTIEM PIEMĒROJAMĀS PRASĪBAS

33. pants

Tehnisko dienestu izpildes standarti un novērtēšana

Tehniskajiem dienestiem jāievēro izpildes standarti un to novērtēšanas procedūra, kas minēta Regulas (ES) Nr. 167/2013 61. pantā, ko pārbauda saskaņā ar šīs regulas XXX pielikumu.

34. pants

Atļauja veikt paštestēšanu

Paštestēšanu Regulas (ES) Nr. 167/2013 60. panta 1. punktā minētie iekšējie tehniskie dienesti drīkst veikt tikai tādos gadījumos, kad to atļauj šīs regulas III pielikums.

IV   NODAĻA

TRANSPORTLĪDZEKĻU, SISTĒMU, SASTĀVDAĻU VAI ATSEVIŠĶU TEHNISKO VIENĪBU VALSTS TIPA APSTIPRINĀJUMS

35. pants

Transportlīdzekļu, sistēmu, sastāvdaļu vai atsevišķu tehnisko vienību valsts tipa apstiprinājums

Valsts iestādes nedrīkst atteikt valsts tipa apstiprinājuma piešķiršanu transportlīdzekļa tipam, sistēmai, sastāvdaļai vai atsevišķai tehniskajai vienībai, pamatojoties uz konstrukcijas prasībām, ja transportlīdzeklis, sistēma, sastāvdaļa vai atsevišķa tehniskā vienība atbilst šīs regulas prasībām.

V   NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

36. pants

Regulas (ES) Nr. 167/2013 I pielikuma grozījumi

Regulas (ES) Nr. 167/2013 I pielikumu groza šādi:

1)

39. rindā ierakstus attiecībā uz Ca un Cb kategorijas transportlīdzekļiem aizstāj ar “X”;

2)

41. rindā ierakstus attiecībā uz T2a un T2b kategorijas transportlīdzekļiem aizstāj ar “X”;

3)

43. rindā ierakstus attiecībā uz Ca un Cb kategorijas transportlīdzekļiem aizstāj ar “X”;

4)

44. rindā ierakstus attiecībā uz Ca un Cb kategorijas transportlīdzekļiem aizstāj ar “X”.

37. pants

Stāšanās spēkā un piemērošana

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2016. gada 1. janvāra.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2014. gada 19. septembrī

Komisijas vārdā

priekšsēdētājs

José Manuel BARROSO


(1)  OV L 60, 2.3.2013., 1. lpp.

(2)  Padomes 1997. gada 27. novembra Lēmums 97/836/EK par Eiropas Kopienas pievienošanos ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Nolīgumam vienotu tehnisko prasību apstiprināšanai riteņu transportlīdzekļiem, aprīkojumam un detaļām, ko var uzstādīt un/vai lietot riteņu transportlīdzekļos, un par nosacījumiem to apstiprinājumu savstarpējai atzīšanai, kas piešķirti, pamatojoties uz šīm prasībām (Pārskatītais 1958. gada Nolīgums) (OV L 346, 17.12.1997., 78. lpp.).

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Regula (EK) Nr. 595/2009 par mehānisko transportlīdzekļu un motoru tipa apstiprinājumu attiecībā uz lielas celtspējas/kravnesības transportlīdzekļu radītām emisijām (Euro VI), par piekļuvi transportlīdzekļu remonta un tehniskās apkopes informācijai, par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 715/2007 un Direktīvā 2007/46/EK un par Direktīvu 80/1269/EEK, 2005/55/EK un 2005/78/EK atcelšanu (OV L 188, 18.7.2009., 1. lpp.).

(4)  Komisijas 2011. gada 25. maija Regula (ES) Nr. 582/2011, ar ko īsteno un groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 595/2009 attiecībā uz lielas celtspējas/kravnesības transportlīdzekļu radītām emisijām (Euro VI) un groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/46/EK I un III pielikumu (OV L 167, 25.6.2011., 1. lpp.).

(5)  Padomes 1980. gada 24. jūnija Direktīva 80/720/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbības telpu, piekļuvi vadītāja pozīcijai, kā arī durvīm un logiem lauksaimniecības un mežsaimniecības riteņtraktoros (OV L 194, 28.7.1980., 1. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Direktīva 2006/42/EK par mašīnām un ar kuru groza Direktīvu 95/16/EK (OV L 157, 9.6.2006., 24. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīva 2003/37/EK, kas attiecas uz tipa apstiprinājumu lauksaimniecības vai mežsaimniecības traktoriem, to piekabēm un maināmām velkamām mašīnām kopā ar to sistēmām, detaļām un atsevišķām tehniskām vienībām un ar ko atceļ Direktīvu 74/150/EEK (OV L 171, 9.7.2003., 1. lpp.).


KOPSAVILKUMS

Pielikuma Nr.

Pielikuma virsraksts

Lappuse

Transportlīdzekļu konstrukcijas un vispārīgās tipa apstiprināšanas prasības

I

ANO EEK noteikumu piemērošana

12

II

Uz ESAO kodeksu pamata izsniegto testa protokolu atzīšana ES tipa apstiprināšanas nolūkā

13

III

Tipa apstiprināšanas procedūru pasākumi, tostarp virtuālās testēšanas prasības

14

IV

Ražošanas atbilstības pasākumi

18

V

Remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamības prasības

22

VI

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām piemērojamās prasības (dinamiskā testēšana)

30

VII

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām (kāpurķēžu traktoriem) piemērojamās prasības

51

VIII

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām piemērojamās prasības (statiskā testēšana)

78

IX

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām (šauras šķērsbāzes traktoru priekšā piestiprinātām apgāšanās aizsargkonstrukcijām) piemērojamās prasības

105

X

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām (šauras šķērsbāzes traktoru aizmugurē piestiprinātām apgāšanās aizsargkonstrukcijām) piemērojamās prasības

182

XI

Konstrukcijām aizsardzībai pret krītošiem objektiem piemērojamās prasības

214

XII

Pasažieru sēdekļiem piemērojamās prasības

223

XIII

Prasības, kas jāievēro attiecībā uz trokšņu līmeni, kam pakļauts vadītājs

224

XIV

Prasības, kas attiecas uz vadītāja sēdekli

228

XV

Darbības telpai un piekļūšanai vadītāja vietai piemērojamās prasības

265

XVI

Jūgvārpstām piemērojamās prasības

275

XVII

Piedziņas mehānisma sastāvdaļu aizsardzībai piemērojamās prasības

276

XVIII

Drošības jostu stiprinājumiem piemērojamās prasības

288

XIX

Drošības jostām piemērojamās prasības

292

XX

Konstrukcijām aizsardzībai pret caurdurošiem objektiem piemērojamās prasības

293

XXI

Izplūdes sistēmām piemērojamās prasības

294

XXII

Vadītāja rokasgrāmatai piemērojamās prasības

295

XXIII

Vadības ierīcēm, tostarp vadības sistēmu drošībai un izturībai, un avārijas un automātiskās apturēšanas ierīcēm piemērojamās prasības

300

XXIV

Aizsardzībai pret citiem mehāniskiem apdraudējumiem piemērojamās prasības

308

XXV

Aizsargiem un aizsargierīcēm piemērojamās prasības

310

XXVI

Informācijai, brīdinājumiem un marķējumiem piemērojamās prasības

311

XXVII

Materiāliem un izstrādājumiem piemērojamās prasības

312

XXVIII

Akumulatoriem piemērojamās prasības

313

XXIX

Aizsardzībai pret bīstamām vielām piemērojamās prasības

314

Prasības, kas attiecas uz tehniskajiem dienestiem

XXX

Tehnisko dienestu izpildes standarti un novērtēšana

315

I PIELIKUMS

ANO EEK noteikumu piemērošana

ANO EEK noteikumu Nr.

Temats

Grozījumu sērija

OV atsauce

Piemērojamība

14

Drošības jostu stiprinājumi, ISOFIX stiprinājumu sistēmas un ISOFIX augšējā stiprinājuma saites stiprinājumi

07. grozījumu sērijas 1. papildinājums

OV L 109, 28.4.2011., 1. lpp.

T un C

16

Drošības jostas, ierobežotājsistēmas un bērnu ierobežotājsistēmas

06. grozījumu sērijas 1. papildinājums

OV L 233, 9.9.2011., 1. lpp.

T un C

43

Bezšķembu stiklojums

00. grozījumu sērijas 12. papildinājums

OV L 230, 31.8.2010., 119. lpp.

T un C

60

Vadītāja darbinātas vadības ierīces – vadības ierīču, signālierīču un indikatoru identifikācija (mopēdi/motocikli)

 

OV L 95, 31.3.2004., 10. lpp.

T un C

79

Stūres iekārta

01. grozījumu sērijas 3. papildinājums un 2006. gada 20. janvāra labojums

OV L 137, 27.5.2008., 25. lpp.

T un C

Paskaidrojums:

tas, ka sastāvdaļa ir iekļauta šajā sarakstā, nenozīmē, ka tās uzstādīšana ir obligāta. Tomēr konkrētām sastāvdaļām obligātās uzstādīšanas prasības ir noteiktas citos šīs regulas pielikumos.

II PIELIKUMS

Uz ESAO kodeksu pamata izsniegto testa protokolu atzīšana ES tipa apstiprināšanas nolūkā

Testa protokols, pamatojoties uz ESAO kodeksu Nr.

Temats

Izdevums

Piemērojamība

Alternatīva ES testa protokolam, pamatojoties uz

3

Lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru aizsargkonstrukciju oficiāla testēšana (dinamiskais tests)

2015. gada izdevums -2014. gada jūlijs-

T1, T4.2 un T4.3

VI pielikumu un XVIII pielikumu (ja tiek testēti drošības jostu stiprinājumi)

4

Lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru aizsargkonstrukciju oficiāla testēšana (statiskais tests)

2015. gada izdevums -2014. gada jūlijs-

T1/C1, T4.2/C4.2 un T4.3/C4.3

VIII pielikumu un XVIII pielikumu (ja tiek testēti drošības jostu stiprinājumi)

5

Oficiāli trokšņa mērījumi vadītāja vietā(-ās) lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoros

2015. gada izdevums -2014. gada jūlijs-

T un C

XIII pielikumu

6

Lauksaimniecības un mežsaimniecības šauras šķērsbāzes riteņtraktoru priekšgalā piestiprinātu apgāšanās aizsargkonstrukciju oficiāla testēšana

2015. gada izdevums -2014. gada jūlijs-

T2, T3 un T4.3

IX pielikumu un XVIII pielikumu (ja tiek testēti drošības jostu stiprinājumi)

7

Lauksaimniecības un mežsaimniecības šauras šķērsbāzes riteņtraktoru aizmugurē piestiprinātu apgāšanās aizsargkonstrukciju oficiāla testēšana

2015. gada izdevums -2014. gada jūlijs-

T2/C2, T3/C3 un T4.3/C4.3

X pielikumu un XVIII pielikumu (ja tiek testēti drošības jostu stiprinājumi)

8

Lauksaimniecības un mežsaimniecības kāpurķēžu traktoru aizsargkonstrukciju oficiāla testēšana

2015. gada izdevums -2014. gada jūlijs-

C1, C2, C4.2 un C4.3

VII pielikumu un XVIII pielikumu (ja tiek testēti drošības jostu stiprinājumi)

10

Lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru konstrukciju aizsardzībai pret krītošiem objektiem oficiāla testēšana

2015. gada izdevums -2014. gada jūlijs-

T un C

XI pielikuma

C daļu

III PIELIKUMS

Tipa apstiprināšanas procedūru pasākumi, tostarp virtuālās testēšanas prasības

1.   Tipa apstiprināšanas process

Saņemot transportlīdzekļa tipa apstiprinājuma pieteikumu, apstiprinātājiestāde:

1.1.

pārliecinās, ka visi ES tipa apstiprinājuma sertifikāti un testa protokoli, kas izsniegti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 167/2013 un deleģētajiem un īstenošanas aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu, un kas piemērojami transportlīdzekļa tipa apstiprināšanai, attiecas uz konkrēto transportlīdzekļa tipu un atbilst paredzētajām prasībām;

1.2.

salīdzinot dokumentus, pārliecinās, ka transportlīdzekļa specifikācijas un transportlīdzekļa informācijas dokumentā ietvertie dati ir iekļauti informācijas pakešu datos un ES tipa apstiprinājuma sertifikātos, kas izsniegti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 167/2013 un deleģētajiem un īstenošanas aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu;

1.3.

izmantojot atlasītu apstiprināmā tipa transportlīdzekļu paraugu, veic vai organizē transportlīdzekļa detaļu un sistēmu pārbaudes, lai pārliecinātos, ka transportlīdzeklis(-ļi) ir izgatavots(-i) saskaņā ar attiecīgajiem datiem, kas ietverti informācijas paketē, kuras autentiskums ir apstiprināts, attiecībā uz Regulu (ES) Nr. 167/2013 un deleģētajiem un īstenošanas aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu;

1.4.

vajadzības gadījumā veic vai organizē attiecīgas atsevišķu tehnisko vienību uzstādīšanas pārbaudes;

1.5.

veic vai organizē vajadzīgās pārbaudes attiecībā uz Regulas (ES) Nr. 167/2013 I pielikumā noteikto elementu klātbūtni.

2.   Tehnisko specifikāciju kombinēšana

Iesniedzamo transportlīdzekļu skaitam jābūt pietiekamam, lai varētu pienācīgi pārbaudīt dažādās kombinācijas, kam ir vajadzīgs tipa apstiprinājums, atbilstīgi šādiem kritērijiem:

2.1.

spēkiekārta;

2.2.

transmisija;

2.3.

dzenošās asis (skaits, izvietojums un savstarpējais savienojums);

2.4.

vadāmās asis (skaits un izvietojums);

2.5.

bremžu sistēma un bremzējamās asis (skaits);

2.6.

apgāšanās aizsargkonstrukcija;

2.7.

aizsardzība pret bīstamām vielām.

3.   Īpaši noteikumi

Ja nav pieejami apstiprinājuma sertifikāti vai testa protokoli attiecībā uz elementiem, uz kuriem attiecas Regula (ES) Nr. 167/2013 vai deleģētie un īstenošanas akti, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu, apstiprinātājiestāde:

3.1.

organizē vajadzīgos testus un pārbaudes, kas prasīti Regulā (ES) Nr. 167/2013 un deleģētajos un īstenošanas aktos, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu;

3.2.

pārliecinās, ka transportlīdzeklis atbilst parametriem transportlīdzekļa informācijas mapē, kā arī Regulas (ES) Nr. 167/2013 un deleģēto un īstenošanas aktu, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu, tehniskajām prasībām;

3.3.

vajadzības gadījumā veic vai organizē attiecīgas sastāvdaļu un atsevišķu tehnisko vienību uzstādīšanas pārbaudes.

4.   Procedūras, kas jāievēro vairākposmu ES tipa apstiprināšanas laikā

4.1.   Vispārīga informācija

4.1.1.

Lai vairākposmu ES tipa apstiprināšanas process būtu sekmīgs, ir vajadzīga visu attiecīgo izgatavotāju kopēja rīcība. Šajā nolūkā tipa apstiprinātājiestādes pirms pirmā un turpmāko posmu apstiprinājuma piešķiršanas pārliecinās, ka pastāv pienācīgi pasākumi, kas saista attiecīgos izgatavotājus, kad tie sniedz dokumentus un informāciju un apmainās ar tiem, lai pabeigtā transportlīdzekļa tips atbilstu Regulas (ES) Nr. 167/2013 un deleģēto un īstenošanas aktu, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu, tehniskajām prasībām. Šāda informācija ietver sīkas ziņas par atbilstošajiem sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisko vienību apstiprinājumiem, kā arī par tām transportlīdzekļa detaļām, kuras ietilpst nepabeigtajā transportlīdzeklī, bet vēl nav apstiprinātas.

4.1.2.

ES tipa apstiprinājumus saskaņā ar 4. punktu piešķir, ņemot vērā pašreizējo transportlīdzekļa tipa pabeigtības pakāpi, un tajos iekļauj visus apstiprinājumus, kas piešķirti agrākos posmos.

4.1.3.

Katrs izgatavotājs vairākposmu ES tipa apstiprināšanas procesā ir atbildīgs par visu to sistēmu, sastāvdaļu vai atsevišķu tehnisko vienību apstiprināšanu un ražošanas atbilstību, kuras tas ir izgatavojis vai pievienojis iepriekš sagatavotam konstrukcijas posmam. Izgatavotājs nav atbildīgs par elementiem, kas apstiprināti kādā iepriekšējā posmā, izņemot gadījumus, kad tas attiecīgās detaļas pārveido tik lielā mērā, ka iepriekš piešķirtais apstiprinājums kļūst nederīgs.

4.2.   Procedūras

Apstiprinātājiestāde:

4.2.1.

pārliecinās, ka visi ES tipa apstiprinājuma sertifikāti un testa protokoli, kas izsniegti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 167/2013 un deleģētajiem un īstenošanas aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu, un kas piemērojami transportlīdzekļa tipa apstiprināšanai, attiecas uz konkrēto transportlīdzekļa tipu tā pabeigtības pakāpē un atbilst paredzētajām prasībām;

4.2.2.

nodrošina, lai visi attiecīgie dati, ņemot vērā transportlīdzekļa pabeigtības pakāpi, būtu iekļauti informācijas mapē;

4.2.3.

salīdzinot dokumentus, pārliecinās, ka transportlīdzekļa specifikācija(-as) un transportlīdzekļa informācijas mapē ietvertie dati ir iekļauti informācijas pakešu datos un ES tipa apstiprinājuma sertifikātos saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 167/2013 vai deleģētajiem un īstenošanas aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu, un pabeigta transportlīdzekļa gadījumā, ja kāda informācijas mapes punkta numurs nav iekļauts kādā no informācijas paketēm, apstiprina, ka parametra attiecīgā daļa atbilst informācijas mapē ietvertajiem datiem;

4.2.4.

izmantojot atlasītu apstiprināmā tipa transportlīdzekļu paraugu, veic vai organizē transportlīdzekļa detaļu un sistēmu pārbaudes, lai pārliecinātos, ka transportlīdzeklis(-ļi) ir izgatavots(-i) saskaņā ar attiecīgajiem datiem, kas ietverti informācijas paketē, kuras autentiskums ir apstiprināts, attiecībā uz Regulu (ES) Nr. 167/2013 un deleģētajiem un īstenošanas aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu;

4.2.5.

vajadzības gadījumā veic vai organizē attiecīgas atsevišķu tehnisko vienību uzstādīšanas pārbaudes.

4.3.   Pārbaudāmo transportlīdzekļu skaitam 4.2.4. punkta nolūkā ir jābūt pietiekamam, lai varētu pienācīgi pārbaudīt dažādās kombinācijas, kurām ir vajadzīgs ES tipa apstiprinājums, ievērojot transportlīdzekļa pabeigtības pakāpi un 2. punktā noteiktos kritērijus.

5.   Nosacījumi, saskaņā ar kuriem jāveic virtuālā testēšana, un prasības, attiecībā uz kurām var veikt virtuālo testēšanu

5.1.   Mērķi un joma

Šajā 5. punktā ir izklāstīti attiecīgie noteikumi par virtuālo testēšanu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 167/2013 27. panta 6. punktu. To nepiemēro minētās regulas 27. panta 3. punkta otrajai daļai.

5.2.   To prasību saraksts, attiecībā uz kurām var veikt virtuālo testēšanu

1. tabula

To prasību saraksts, attiecībā uz kurām var veikt virtuālo testēšanu

Atsauce uz deleģēto aktu

Pielikuma Nr.

Prasība

Ierobežojumi / piezīmes

RVCR

IX

nepārtrauktas vai pārtrauktas apgāšanās īpašības sāniski krītošam šauras šķērsbāzes traktoram ar vadītāja sēdekļa priekšā piestiprinātu aizsargrāmi

B4. iedaļa

6.   Nosacījumi, saskaņā ar kuriem jāveic virtuālā testēšana

6.1.   Virtuālā testa shēma

Kā pamatstruktūru virtuālās testēšanas aprakstam un veikšanai izmanto šādu shēmu:

6.1.1.

mērķis;

6.1.2.

konstrukcijas modelis;

6.1.3.

robežnosacījumi;

6.1.4.

pieņēmumi par slodzi;

6.1.5.

aprēķins;

6.1.6.

novērtējums;

6.1.7.

dokumentācija.

6.2.   Datorsimulāciju un aprēķinu pamati

6.2.1.   Matemātiskais modelis

Izgatavotājs iesniedz matemātisko modeli. Tajā atspoguļo attiecībā uz prasībām testējamā transportlīdzekļa, sistēmu un sastāvdaļu konstrukcijas sarežģītību. Tos pašus noteikumus mutatis mutandis piemēro, lai testētu sastāvdaļas vai tehniskās vienības neatkarīgi no transportlīdzekļa.

6.2.2.   Matemātiskā modeļa validēšanas process

Matemātisko modeli validē, to salīdzinot ar faktiskajiem testa nosacījumiem. Veic fizisko testu, lai rezultātus, kas iegūti, izmantojot matemātisko modeli, salīdzinātu ar fiziskā testa rezultātiem. Pierāda testa rezultātu salīdzināmību. Izgatavotājs vai tehniskais dienests izstrādā validēšanas ziņojumu un to iesniedz apstiprinātājiestādei. Par visām matemātiskā modeļa vai programmatūras izmaiņām, kuru dēļ validēšanas ziņojums varētu kļūt nederīgs, informē apstiprinātājiestādi, un tā var pieprasīt, lai tiktu veikts jauns validēšanas process. Validēšanas procesa plūsmkarte ir attēlota 7. punkta 1. attēlā.

6.2.3.   Dokumentācija

Izgatavotājs dara pieejamus simulācijā un aprēķinos izmantotos datus un palīgrīkus un tos attiecīgi dokumentē.

6.2.4.   Rīki un atbalsts

Izgatavotājs pēc tehniskā dienesta pieprasījuma piegādā vajadzīgos rīkus, tostarp atbilstošu programmatūru, vai nodrošina piekļuvi tiem.

6.2.5.   Turklāt izgatavotājs sniedz pienācīgu atbalstu tehniskajam dienestam.

6.2.6.   Piekļuves un atbalsta nodrošināšana tehniskajam dienestam nemazina tehniskā dienesta pienākumus saistībā ar tā darbinieku iemaņām, licences tiesību apmaksu un konfidencialitātes ievērošanu.

7.   Virtuālās testēšanas validēšanas process

1.   attēls

Virtuālās testēšanas validēšanas procesa plūsmkarte

Image

IV PIELIKUMS

Ražošanas atbilstības pasākumi

1.   Definīcijas

Šajā pielikumā piemēro šādas definīcijas:

1.1.

“kvalitātes vadības sistēma” ir savstarpēji saistītu vai mijiedarbojošos elementu kopums, ko organizācijas izmanto, lai virzītu un kontrolētu kvalitātes politikas īstenošanu un kvalitātes mērķu sasniegšanu;

1.2.

“revīzija” ir pierādījumu vākšanas process, ko izmanto, lai izvērtētu, cik labi tiek piemēroti revīzijas kritēriji; revīzijai jābūt objektīvai, taisnīgai un neatkarīgai, un revīzijas procesam jābūt sistemātiskam un dokumentētam;

1.3.

“korektīvi pasākumi” ir problēmu risināšanas process un turpmākie pasākumi, ko veic, lai novērstu neatbilstības vai nevēlamas situācijas cēloņus, un kas paredzēti, lai nepieļautu to atkārtošanos.

2.   Mērķis

2.1.

Ražošanas atbilstības procedūras mērķis ir nodrošināt, lai ikviens izgatavotais transportlīdzeklis, sistēma, sastāvdaļa, atsevišķa tehniskā vienība, detaļa vai aprīkojums atbilstu apstiprinātā tipa specifikācijai, kā arī veiktspējas un marķējuma prasībām.

2.2.

Procedūrās ir nešķirami iekļauts 3. iedaļā noteiktais kvalitātes vadības sistēmu novērtējums, turpmāk “pirmais novērtējums”, un 4. iedaļā noteiktā verificēšana un ar ražošanu saistītie kontroles pasākumi, turpmāk “ražojumu atbilstības pasākumi”.

3.   Pirmais novērtējums

3.1.

Pirms tipa apstiprinājuma piešķiršanas apstiprinātājiestāde pārbauda, vai izgatavotājs ir ieviesis pietiekamus pasākumus un procedūras, lai efektīvi kontrolētu to, vai izgatavotie transportlīdzekļi, sistēmas, sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskās vienības atbilst apstiprinātajam tipam.

3.2.

Pirmajam novērtējumam piemēro kvalitātes un/vai vides pārvaldības sistēmu auditēšanas vadlīnijas, kas noteiktas standartā EN ISO 19011:2011.

3.3.

Apstiprinātājiestāde, kas piešķir tipa apstiprinājumu, pārbauda, vai ir izpildītas 3.1. punktā minētās prasības. Apstiprinātājiestāde atzīst par pieņemamiem pirmo novērtējumu un 4. iedaļā izklāstītos ražojumu atbilstības pasākumus, atbilstīgi situācijai ņemot vērā vienu no 3.3.1. līdz 3.3.3. punktā izklāstītajiem pasākumiem vai vajadzības gadījumā šo pasākumu pilnīgu vai daļēju kombināciju.

3.3.1.

Pirmo novērtējumu un/vai ražojumu atbilstības pasākumu pārbaudi veic apstiprinātājiestāde, kas piešķir apstiprinājumu, vai iecelta struktūra, kas rīkojas apstiprinātājiestādes vārdā.

3.3.1.1.

Apsverot veicamā pirmā novērtējuma apjomu, apstiprinātājiestāde var ņemt vērā pieejamo informāciju saistībā ar:

3.3.1.1.1.

izgatavotāja sertifikāciju, kas aprakstīta 3.3.3. punktā un nav kvalificēta vai atzīta saskaņā ar minēto punktu;

3.3.1.1.2.

sastāvdaļu vai atsevišķu tehnisko vienību tipa apstiprinājuma gadījumā – kvalitātes nodrošināšanas sistēmu novērtējumiem, ko veic transportlīdzekļa izgatavotājs(-i) sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskās vienības izgatavotāja uzņēmumā, saskaņā ar vienu vai vairākām rūpniecības nozares specifikācijām, kas atbilst saskaņotā standarta EN ISO 9001:2008 prasībām.

3.3.2.

Pirmo novērtējumu un/vai ražojumu atbilstības pasākumu pārbaudi var veikt arī citas dalībvalsts apstiprinātājiestāde vai iecelta struktūra, kuru šim mērķim pilnvarojusi apstiprinātājiestāde.

3.3.2.1.

Šādā gadījumā šīs citas dalībvalsts apstiprinātājiestāde sagatavo atbilstības paziņojumu, kurā raksturo tās jomas un ražošanas iekārtas, kuras tā uzskatījusi par būtiskām saistībā ar transportlīdzekļiem, sistēmām, sastāvdaļām vai atsevišķām tehniskajām vienībām, kam jāsaņem tipa apstiprinājums.

3.3.2.2.

Saņemot atbilstības paziņojuma pieprasījumu no kādas dalībvalsts apstiprinātājiestādes, kas piešķir tipa apstiprinājumu, šīs citas dalībvalsts apstiprinātājiestāde nekavējoties nosūta tai atbilstības paziņojumu vai informē, ka tā nevar sniegt šādu paziņojumu.

3.3.2.3.

Atbilstības paziņojumā ietver vismaz šādu informāciju:

3.3.2.3.1.

grupa vai uzņēmums (piemēram, XYZ automobiļu izgatavotājs);

3.3.2.3.2.

konkrēta organizācija (piemēram, Eiropas nodaļa);

3.3.2.3.3.

rūpnīcas/objekti (piemēram, 1. motoru rūpnīca (Apvienotajā Karalistē) – 2. transportlīdzekļu rūpnīca (Vācijā));

3.3.2.3.4.

transportlīdzekļu/sastāvdaļu klāsts (piemēram, visu kategoriju T1 modeļi);

3.3.2.3.5.

izvērtētās jomas (piemēram, motoru montāža, korpusu štancēšana un montāža, transportlīdzekļu montāža);

3.3.2.3.6.

pārbaudītie dokumenti (piemēram, uzņēmuma un objekta kvalitātes rokasgrāmata un procedūras);

3.3.2.3.7.

izvērtēšanas datums (piemēram, revīzija veikta 18.–30.5.2013.);

3.3.2.3.8.

plānotais uzraudzības apmeklējums (piemēram, 2014. gada oktobrī).

3.3.3.

Apstiprinātājiestāde akceptē arī izgatavotāja pienācīgu sertifikāciju atbilstoši saskaņotajam standartam EN ISO 9001:2008 vai līdzvērtīgam saskaņotajam standartam kā atbilstīgu 3.3. punktā minētajām pirmā novērtējuma prasībām. Izgatavotājs iesniedz sertifikācijas datus un apņemas informēt apstiprinātājiestādi par visām tās derīguma vai darbības jomas izmaiņām.

3.4.

Veicot transportlīdzekļa tipa apstiprināšanu, pirmie novērtējumi, kas jau veikti, piešķirot apstiprinājumus transportlīdzekļa sistēmām, sastāvdaļām un atsevišķām tehniskajām vienībām, nav jāatkārto, bet tos papildina ar novērtējumu, kas attiecas uz gatavā transportlīdzekļa montāžas vietu un pasākumiem, kuri nebija aptverti iepriekšējos novērtējumos.

4.   Ražojumu atbilstības pasākumi

4.1.

Visus transportlīdzekļus, sistēmas, sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskās vienības, kas apstiprinātas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 167/2013 un deleģētajiem un īstenošanas aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu, vai apstiprinātas saskaņā ar ANO EEK noteikumiem, kuri pievienoti Pārskatītajam 1958. gada nolīgumam, vai saskaņā ar pilnīgu testa protokolu, kas izsniegts, pamatojoties uz šīs regulas II pielikumā norādītajiem ESAO kodeksiem, izgatavo tā, lai nodrošinātu atbilstību apstiprinātajam tipam, izpildot šā pielikuma, Regulas (ES) Nr. 167/2013 un deleģēto un īstenošanas aktu, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu, kā arī attiecīgo ANO EEK noteikumu un ESAO kodeksa(-u) prasības.

4.2.

Pirms tipa apstiprinājuma piešķiršanas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 167/2013 un deleģētajiem un īstenošanas aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu, vai piešķiršanas saskaņā ar ANO EEK noteikumiem, kas pievienoti Pārskatītajam 1958. gada nolīgumam, vai saskaņā ar ESAO kodeksu dalībvalsts apstiprinātājiestāde pārliecinās, ka ir izstrādāti pienācīgi pasākumi un dokumentēti pārbaužu plāni, kuri jāsaskaņo ar izgatavotāju saistībā ar katru apstiprinājumu, lai noteiktos intervālos varētu veikt tos testus vai ar tiem saistītās pārbaudes, kas vajadzīgi, lai pārliecinātos par pastāvīgu atbilstību apstiprinātajam tipam, tostarp, attiecīgā gadījumā, testus, kas noteikti Regulā (ES) Nr. 167/2013, ANO EEK noteikumos un ESAO kodeksā.

4.3.

Tipa apstiprinājuma turētājs it sevišķi rīkojas šādi:

4.3.1.

nodrošina, ka ir izstrādātas un tiek piemērotas procedūras, ar ko efektīvi kontrolē ražojumu (transportlīdzekļu, sistēmu, sastāvdaļu vai atsevišķu tehnisko vienību) atbilstību apstiprinātajam tipam;

4.3.2.

tam ir pieejams testēšanas aprīkojums vai cits piemērots aprīkojums, kas vajadzīgs katra apstiprinātā tipa atbilstības pārbaudei;

4.3.3.

nodrošina, ka testu vai pārbaužu rezultātus reģistrē un ka pievienotie dokumenti ir pieejami laikposmā, kas nepārsniedz 10 gadus un ko nosaka, vienojoties ar apstiprinātājiestādi;

4.3.4.

analizē katra veida testu vai pārbaužu rezultātus, lai pārbaudītu un ar rūpnieciskajai ražošanai atbilstīgām pielaidēm nodrošinātu stabilitāti attiecībā uz ražojumu parametriem;

4.3.5.

nodrošina, ka katram ražojuma tipam tiek veiktas vismaz tās pārbaudes un testi, kas paredzēti Regulā (ES) Nr. 167/2013 un deleģētajos un īstenošanas aktos, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu, kā arī attiecīgajos ANO EEK noteikumos vai ESAO kodeksā noteiktās pārbaudes un testi;

4.3.6.

nodrošina, ka jebkurš paraugu vai testa objektu kopums, kas liecina par neatbilstību attiecīgā veida testā, ir pamats turpmākai paraugu ņemšanai un testam vai pārbaudei. Tiek veikti visi vajadzīgie pasākumi, lai atjaunotu ražošanas procesu nolūkā nodrošināt atbilstību apstiprinātajam tipam;

4.3.7.

transportlīdzekļa tipa apstiprinājuma gadījumā 4.3.5. punktā minētajās pārbaudēs tiek pārbaudītas vismaz pareizas izgatavošanas specifikācijas saistībā ar apstiprinājumu un informācija, kas vajadzīga atbilstības sertifikātiem.

4.4.

Pakāpenisku, jauktu vai vairākposmu tipa apstiprinājumu gadījumā apstiprinātājiestāde, kas piešķir gatava transportlīdzekļa tipa apstiprinājumu, var pieprasīt sīkāku informāciju par to, kā ir izpildītas ražošanas atbilstības prasības, kas izklāstītas šajā pielikumā, no jebkuras apstiprinātājiestādes, kas piešķīrusi tipa apstiprinājumu jebkurai attiecīgajai sistēmai, sastāvdaļai vai atsevišķai tehniskajai vienībai.

4.5.

Ja apstiprinātājiestāde, kas piešķir gatava transportlīdzekļa tipa apstiprinājumu, nav apmierināta ar 4.4. punktā minēto paziņoto informāciju un šo neapmierinātību rakstiski paudusi attiecīgajam izgatavotājam un apstiprinātājiestādei, kas piešķīrusi tipa apstiprinājumu sistēmai, sastāvdaļai vai atsevišķai tehniskajai vienībai, tad apstiprinātājiestāde, kas piešķir gatava transportlīdzekļa tipa apstiprinājumu, pieprasa veikt papildu ražošanas atbilstības revīziju vai pārbaudes uz vietas attiecīgo sistēmu, sastāvdaļu vai atsevišķu tehnisko vienību izgatavotāja(-u) uzņēmumā, un rezultātus nekavējoties dara pieejamus attiecīgajai apstiprinātājiestādei.

4.6.

Ja piemēro 4.4. un 4.5. punktu un apstiprinātājiestāde, kas piešķir gatava transportlīdzekļa tipa apstiprinājumu, papildu revīzijas vai pārbaudes rezultātus uzskata par neapmierinošiem, tad izgatavotājs nodrošina, ka ražošanas atbilstība tiek atjaunota iespējami drīz, veicot tādus korektīvus pasākumus, kurus par pietiekamiem uzskata apstiprinātājiestāde, kas piešķir gatava transportlīdzekļa tipa apstiprinājumu, un apstiprinātājiestāde, kas piešķir sistēmas, sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskās vienības tipa apstiprinājumu.

5.   Pastāvīgi verificēšanas pasākumi

5.1.

Iestāde, kas piešķīrusi tipa apstiprinājumu, jebkurā laikā var pārbaudīt katrā ražotnē piemērojamās ražošanas atbilstības kontroles metodes, veicot periodisku revīziju. Šajā nolūkā izgatavotājs ļauj piekļūt ražošanas, pārbaudes, testēšanas, uzglabāšanas un izplatīšanas telpām un sniedz visu vajadzīgo informāciju, kas attiecas uz kvalitātes vadības sistēmas dokumentāciju un ierakstiem.

5.1.1.

Parastā pieeja attiecībā uz šādām periodiskām revīzijām ir uzraudzīt 3. un 4. iedaļā (“Pirmais novērtējums” un “Ražojumu atbilstības pasākumi”) noteikto procedūru pastāvīgu efektivitāti.

5.1.1.1.

Pieņem, ka uzraudzības pasākumi, kurus veic tehniskie dienesti (kvalificēti vai atzīti saskaņā ar 3.3.3. punkta prasībām), nodrošina 5.1.1. punkta prasību izpildi attiecībā uz procedūrām, kuras noteiktas pirmās izvērtēšanas laikā.

5.1.1.2.

Parasti šīs verifikācijas (izņemot 5.1.1.1. punktā minētās) apstiprinātājiestāde veic tik bieži, lai nodrošinātu to, ka attiecīgie ražošanas atbilstības kontroles pasākumi, ko piemēro saskaņā ar 3. un 4. iedaļu, tiek pārskatīti laika posmā, kurš atbilst apstiprinātājiestādes radītajai uzticamībai.

5.2.

Testu un pārbaužu dati un ražošanas uzskaite, jo īpaši to testu vai pārbaužu dati, kas dokumentētas saskaņā ar 4.2. punktu, katrā pārskatīšanas reizē ir pieejami inspektoram.

5.3.

Inspektors drīkst atlasīt paraugus izlases kārtā testēšanai izgatavotāja laboratorijā vai tehniskajā dienestā, un tādā gadījumā tiek veikti tikai fiziskie testi. Paraugu minimālo skaitu var noteikt atkarībā no izgatavotāja pašpārbaudes rezultātiem.

5.4.

Ja kontroles līmenis šķiet neapmierinošs vai ja konstatēta nepieciešamība pārbaudīt to testu derīgumu, kuri veikti, piemērojot 5.2. punktu, inspektors atlasa paraugus, kas nosūtāmi tehniskajam dienestam fizisko testu veikšanai saskaņā ar prasībām, kuras noteiktas 4. iedaļā un Regulā (ES) Nr. 167/2013, deleģētajos un īstenošanas aktos, kas pieņemti saskaņā ar minēto regulu, attiecīgajos ANO EEK noteikumos vai ESAO kodeksā.

5.5.

Ja pārbaudē vai uzraudzības pārskatīšanā tiek konstatēti neapmierinoši rezultāti, apstiprinātājiestāde nodrošina, ka tiek veikti visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai cik vien iespējams drīz atjaunotu ražošanas atbilstību.

5.6.

Ja Regulā (ES) Nr. 167/2013 prasīta atbilstība ANO EEK noteikumiem vai kā alternatīvu prasībām, kas noteiktas deleģētajos aktos, kuri pieņemti saskaņā ar minēto regulu, atļauts izmantot pilnīgus testa protokolus, kas izsniegti, pamatojoties uz ESAO standarta kodeksiem, izgatavotājs var izvēlēties piemērot šā pielikuma noteikumus kā alternatīvu ražošanas atbilstības prasībām attiecīgajos ANO EEK noteikumos vai ESAO kodeksos. Tomēr, ja piemēro 4.5. vai 4.6. punktu, jāizpilda visas atsevišķās ražošanas atbilstības prasības, kas paredzētas ANO EEK noteikumos vai ESAO kodeksos, līdz apstiprinātājiestāde tās atzīst par izpildītām un nolemj, ka ražošanas atbilstība ir atjaunota.

V PIELIKUMS

Remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamības prasības

PAPILDINĀJUMU SARAKSTS

Papildinājuma Nr.

Papildinājuma nosaukums

Lpp.

1

Transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamība

26

2

Informācija, kas dod iespēju izstrādāt vispārējus diagnostikas rīkus

28

1.   Definīcija

Šajā pielikumā piemēro šādu definīciju: “transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamība” ir visas tādas OBD un remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamība, kas nepieciešama transportlīdzekļa pārbaudei, diagnostikai, tehniskajai apkopei vai remontam.

2.   Atbilstība prasībām par transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību tipa apstiprināšanas procedūrā

2.1.

Izgatavotājs nodrošina atbilstību šā pielikuma tehniskajām prasībām par transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību.

2.2.

Apstiprinātājiestāde piešķir tipa apstiprinājumu tikai pēc tam, kad tā no izgatavotāja saņēmusi sertifikātu par transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību.

2.3.

Sertifikāts par transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību ir pierādījums par atbilstību Regulas (ES) Nr. 167/2013 XV nodaļai.

2.4.

Sertifikātu par transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību sagatavo saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 167/2013 53. panta 8. punkta trešajā daļā minēto paraugu.

3.   Maksa par piekļuvi

Papildus piekļuvei, kas tiek piešķirta uz konkrētu laiku atbilstoši Regulas (ES) Nr. 167/2013 55. pantam, izgatavotāji var piedāvāt piekļuvi uz transakciju pamata, kur maksa tiek iekasēta par katru transakciju un nav balstīta uz laiku, kurā nodrošināta piekļuve. Ja izgatavotāji piedāvā gan sistēmu piekļuvei uz konkrētu laiku, gan sistēmu piekļuvei uz transakciju pamata, neatkarīgie remonta veicēji izvēlas piekļuves sistēmu, kuru tie atzīst par labāku — vai nu piekļuvi uz konkrētu laiku, vai piekļuvi uz transakciju pamata.

4.   Rezerves daļas, diagnostikas rīki un testēšanas iekārtas

4.1.

Regulas (ES) Nr. 167/2013 53. panta 6. punkta kontekstā izgatavotājs dara ieinteresētajām personām pieejamu šādu informāciju, pamatojoties uz individuālu vienošanos, kam piemēro Regulas (ES) Nr. 167/2013 55. pantā noteikto principu, un norāda kontaktinformāciju savā tīmekļa vietnē:

4.1.1.

attiecīgā informācija, kas ļauj izstrādāt rezerves komponentus, kuri ir svarīgi OBD sistēmas pareizai darbībai;

4.1.2.

informācija, kas dod iespēju izstrādāt vispārējus diagnostikas rīkus, kuri norādīti 2. papildinājumā.

4.2.

Šā pielikuma 4.1.1. punkta nolūkā rezerves komponentu izstrādi nekavē nekas no turpmāk minētā:

4.2.1.

atbilstīgas informācijas nepieejamība;

4.2.2.

tehniskās prasības par nepareizas darbības uzrādīšanas stratēģijām, ja ir pārsniegtas OBD robežvērtības vai ja OBD sistēma nespēj pildīt šajā regulā noteiktās OBD pārraudzības pamatprasības;

4.2.3.

īpaši OBD informācijas apstrādes pārveidojumi, lai atsevišķi uzraudzītu transportlīdzekļa darbināšanu ar šķidro degvielu vai ar gāzveida degvielu;

4.2.4.

tādu ar gāzveida degvielu darbināmu transportlīdzekļu tipa apstiprinājums, kuriem ir konstatēts ierobežots nelielu defektu skaits.

4.3.

Šā pielikuma 4.1.2. punkta nolūkā, ja izgatavotāji savos franšīzes tīklos izmanto diagnostikas un testēšanas rīkus saskaņā ar standartiem ISO 22900-2:2009 “Modulārā transportlīdzekļu komunikācijas saskarne (MVCI)” un ISO 22901-2:2011 “Diagnostikas datu atvērtā apmaiņa (ODX)”, ODX datnēm jābūt pieejamām neatkarīgiem uzņēmumiem, izmantojot izgatavotāja tīmekļa vietni.

5.   Vairākposmu tipa apstiprināšana

5.1.

Vairākposmu tipa apstiprināšanas gadījumā, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 167/2013 20. pantā, galīgais izgatavotājs ir atbildīgs par transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamības nodrošināšanu attiecībā uz savu(-iem) izgatavošanas posmu(-iem) un par saikni ar iepriekšējo(-iem) posmu(-iem).

5.2.

Turklāt galīgais izgatavotājs savā tīmekļa vietnē sniedz neatkarīgiem uzņēmumiem šādu informāciju:

5.2.1.

par iepriekšējo(-iem) posmu(-iem) atbildīgā(-o) izgatavotāja(-u) tīmekļa vietnes adrese;

5.2.2.

visu par iepriekšējo(-iem) posmu(-iem) atbildīgo izgatavotāju nosaukums un adrese;

5.2.3.

iepriekšējā(-o) posma(-u) tipa apstiprinājuma numurs(-i);

5.2.4.

motora numurs.

5.3.

Izgatavotāji, kuri ir atbildīgi par vienu konkrētu tipa apstiprināšanas posmu vai vairākiem tās posmiem, ir atbildīgi par transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamības nodrošināšanu savā tīmekļa vietnē saistībā ar to/tiem tipa apstiprināšanas posmu(-iem), par ko tie ir atbildīgi, un par saikni ar iepriekšējo(-iem) posmu(-iem).

5.4.

Izgatavotājs, kurš ir atbildīgs par vienu konkrētu tipa apstiprināšanas posmu vai vairākiem tās posmiem, par nākamo posmu atbildīgajam izgatavotājam sniedz šādu informāciju:

5.4.1.

atbilstības sertifikāts attiecībā uz posmu(-iem), par ko tas ir atbildīgs;

5.4.2.

sertifikāts par transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību, iekļaujot arī sertifikāta papildinājumus;

5.4.3.

tipa apstiprinājuma numurs, kas atbilst posmam(-iem), par ko ir atbildīgs izgatavotājs;

5.4.4.

dokumenti, kas minēti 5.4.1., 5.4.2. un 5.4.3. punktā un ko nodrošina izgatavotājs(-i), kurš(-i) saistīts(-i) ar iepriekšējo(-iem) posmu(-iem).

5.5.

Katrs izgatavotājs pilnvaro par nākamo posmu atbildīgo izgatavotāju nodot iesniegtos dokumentus izgatavotājiem, kuri ir atbildīgi par katru nākamo posmu un galīgo posmu.

5.6.

Turklāt izgatavotājs, kurš ir atbildīgs par vienu konkrētu tipa apstiprināšanas posmu vai vairākiem tās posmiem, pamatojoties uz līgumu:

5.6.1.

nodrošina par nākamo posmu atbildīgajam izgatavotājam piekļuvi transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai un saskarnes informācijai, kura atbilst konkrētajam(-iem) posmam(-iem), par ko ir atbildīgs izgatavotājs;

5.6.2.

pēc pieprasījuma, ko iesniedz par kādu no tipa apstiprināšanas turpmākajiem posmiem atbildīgais izgatavotājs, nodrošina piekļuvi transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai un saskarnes informācijai, kura atbilst konkrētajam(-iem) posmam(-iem), par ko ir atbildīgs izgatavotājs.

5.7.

Izgatavotājs, arī galīgais izgatavotājs, drīkst iekasēt maksu saskaņā Regulas (ES) Nr. 167/2013 55. pantu tikai par to/tiem posmu(-iem), par ko tas ir atbildīgs.

5.8.

Izgatavotājs, arī galīgais izgatavotājs, neiekasē maksu par informācijas sniegšanu saistībā ar jebkura cita izgatavotāja tīmekļa vietnes adresi vai kontaktinformāciju.

6.   Mazo sēriju izgatavotāji

6.1.

Izgatavotāji nodrošina vienkāršu un ātru piekļuvi remonta un tehniskās apkopes informācijai tā, lai nepieļautu diskrimināciju salīdzinājumā ar pilnvarotajiem izplatītājiem un remonta veicējiem piemērotajiem noteikumiem vai piešķirto piekļuvi, saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 167/2013 53. panta 13. punktu, ja tie gadā visā pasaulē saražo mazāk tā tipa transportlīdzekļu, uz ko attiecas minētā regula, nekā norādīts turpmāk:

a)

T kategorija: 200 transportlīdzekļi;

b)

C kategorija: 80 transportlīdzekļi;

c)

R kategorija: 400 transportlīdzekļi;

d)

S kategorija: 200 transportlīdzekļi.

Sistēmas, sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskās vienības tipam, uz ko attiecas minētā regula, attiecīgais skaitlis šā noteikuma nozīmē ir 250 vienības.

6.2.

Transportlīdzekļus, sistēmas, sastāvdaļas un atsevišķas tehniskās vienības, uz ko attiecas 1. punkts, norāda izgatavotāja remonta un tehniskās apkopes informācijas tīmekļa vietnē.

6.3.

Apstiprinātājiestāde ziņo Komisijai par katru mazo sēriju izgatavotājiem piešķirto tipa apstiprinājumu.

7.   Pienākumu izpilde attiecībā uz transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību

7.1.

Apstiprinātājiestāde vai nu pēc savas iniciatīvas, vai pamatojoties uz sūdzību vai tehniskā dienesta novērtējumu, var jebkurā laikā pārbaudīt to, kā izgatavotājs izpilda savus pienākumus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 167/2013 un šīs regulas noteikumiem, kā arī sertifikāta par transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību noteikumiem.

7.2.

Ja apstiprinātājiestāde konstatē, ka izgatavotājs nepilda pienākumu nodrošināt transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību, apstiprinātājiestāde, kura piešķīrusi attiecīgo tipa apstiprinājumu, veic atbilstīgus pasākumus situācijas labošanai.

7.3.

Šie pasākumi var būt tipa apstiprinājuma anulēšana vai apturēšana, soda nauda vai citi pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 167/2013.

7.4.

Ja neatkarīgs uzņēmums vai nozares apvienība, kas pārstāv neatkarīgus uzņēmumus, iesniedz apstiprinātājiestādei sūdzību, apstiprinātājiestāde veic revīziju, lai pārbaudītu, vai izgatavotājs izpilda pienākumus attiecībā uz transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību.

7.5.

Veicot revīziju, apstiprinātājiestāde var lūgt tehnisko dienestu vai citu neatkarīgu ekspertu veikt novērtējumu, lai pārbaudītu minēto pienākumu izpildi.

7.6.

Ja transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācija tipa apstiprinājuma pieteikuma iesniegšanas laikā nav pieejama, izgatavotājs sniedz minēto informāciju sešu mēnešu laikā no tipa apstiprināšanas dienas.

7.7.

Ja transportlīdzekli laiž tirgū vēlāk nekā sešus mēnešus pēc tipa apstiprināšanas dienas, informāciju sniedz tajā dienā, kad transportlīdzekli laiž tirgū.

7.8.

Apstiprinātājiestāde, pamatojoties uz aizpildītu sertifikātu par transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību, var pieņemt, ka izgatavotājs ir ieviesis pietiekamus pasākumus un procedūras attiecībā uz transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību, ja nav iesniegtas sūdzības un ja izgatavotājs iesniedz sertifikātu 7.7. punktā noteiktajos termiņos.

7.9.

Ja atbilstības sertifikāts šajā laikposmā nav iesniegts, apstiprinātājiestāde īsteno piemērotus pasākumus atbilstības nodrošināšanai.

8.   Informācijas prasības, piešķirot neatkarīgiem uzņēmumiem piekļuvi zonām, kas nav aizsargātas zonas

8.1.

Lai piekļūtu jebkādai transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai, kas neattiecas uz aizsargātām transportlīdzekļa zonām, reģistrācijas prasībās, lai izgatavotāja tīmekļa vietni varētu izmantot neatkarīgs uzņēmums, prasa tikai tādu informāciju, kas nepieciešama, lai apstiprinātu to, kādā veidā veicams maksājums par informāciju.

9.   Informācijas prasības, piešķirot neatkarīgiem uzņēmumiem piekļuvi aizsargātām zonām

9.1.

Lai piekļūtu jebkādai transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai, kas attiecas uz piekļuvi aizsargātām transportlīdzekļa zonām, neatkarīgam uzņēmumam jābūt akreditētam un pilnvarotam šādā nolūkā, pamatojoties uz dokumentiem, kas uzskatāmi parāda, ka uzņēmums veic likumīgu saimniecisko darbību un nav apsūdzēts nekādās saistītās kriminālās darbībās.

9.2.

Neatkarīgiem uzņēmumiem piešķir piekļuvi transportlīdzekļa drošības elementiem, ko izmanto pilnvarotie izplatītāji un remontdarbnīcas, piemērojot aizsardzības tehnoloģijas, lai nodrošinātu datu apmaiņas konfidencialitāti, integritāti un aizsardzību pret datu pārspēlēšanu.

9.3.

Regulas (ES) Nr. 167/2013 56. pantā paredzētais Forums par piekļuvi transportlīdzekļu informācijai konkretizēs šo prasību izpildei nepieciešamos parametrus atbilstoši jaunākajām tehnoloģijām.

9.4.

Attiecībā uz informāciju par piekļuvi aizsargātām transportlīdzekļa zonām neatkarīgs uzņēmums, lai identificētu sevi un organizāciju, ko tas pārstāv, uzrāda sertifikātu saskaņā ar standartu ISO 20828:2006. Izgatavotājs atbild ar savu sertifikātu saskaņā ar ISO 20828:2006, apstiprinot neatkarīgam uzņēmumam, ka tas piekļūst attiecīgā izgatavotāja oficiālajai tīmekļa vietnei. Abas puses reģistrē visas minētās transakcijas, norādot attiecīgos transportlīdzekļus un tiem veiktās izmaiņas saskaņā ar šo noteikumu.

1. papildinājums

Transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamība

1.   Ievads

1.1.

Šajā papildinājumā ir noteiktas tehniskās prasības attiecībā uz transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijas pieejamību.

2.   Prasības

2.1.

Izgatavotājs sniedz transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informāciju, izmantojot tikai atklātu teksta un grafisko formātu vai formātus, ko var apskatīt un izdrukāt, izmantojot tikai standarta programmatūras spraudņus, kas ir brīvi pieejami, viegli instalējami un darbojas parasti izmantojamās datoru operētājsistēmās.

2.1.1.

Tīmekļa vietnēs pieejamā transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācija atbilst Regulas (ES) Nr. 167/2013 53. panta 2. punktā minētajam kopējam standartam.

2.1.2.

Ja iespējams, atslēgvārdi metadatos atbilst standartam ISO 15031-2:2010. Šai informācijai jābūt pieejamai vienmēr, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams tīmekļa vietnes uzturēšanas nolūkos.

2.1.3.

Personām, kam nepieciešamas tiesības pavairot vai pārpublicēt informāciju, jāsazinās tieši ar attiecīgo izgatavotāju.

2.1.4.

Jābūt pieejamai arī informācijai par mācību materiāliem, bet to var nodrošināt, izmantojot citus līdzekļus, nevis tīmekļa vietnes.

2.2.

Informācija par visām transportlīdzekļa detaļām, ar kurām transportlīdzekļa izgatavotājs ir aprīkojis transportlīdzekli, ko identificē modeļa un sērijas numurs vai transportlīdzekļa identifikācijas numurs (VIN) un jebkurš cits papildu kritērijs, piemēram, transportlīdzekļa garenbāze, motora jauda, apdares līmenis vai opcijas, un kuras var aizvietot ar rezerves daļām, ko transportlīdzekļa izgatavotājs piedāvā saviem pilnvarotajiem remonta veicējiem vai izplatītājiem, vai trešām personām, atsaucoties uz oriģinālā aprīkojuma (OE) detaļas numuru, tiek darīta pieejama datu bāzē, kurai viegli var piekļūt neatkarīgi uzņēmumi.

2.3.

Šajā datu bāzē vai alternatīvā pieejamā formātā iekļauj VIN, OE detaļu numurus, OE detaļu nosaukumus, derīguma atzīmi (“derīgs no” un “derīgs līdz” datumus), uzstādīšanas atzīmes un attiecīgā gadījumā strukturēšanas raksturojumu.

2.4.

Informāciju, kas iekļauta datu bāzē vai iegūstama citā pieejamā formātā, regulāri atjaunina. Atjauninājumos jo īpaši ietver visus pārveidojumus, kas veikti atsevišķiem transportlīdzekļiem pēc to izgatavošanas, ja šāda informācija ir pieejama pilnvarotajam izplatītājam.

2.5.

Vadības bloku pārprogrammēšanas vajadzībām, lai veiktu, piemēram, pārkalibrēšanu pēc remonta vai programmatūras ielādi nomainītajā ECU, vai pārkodētu vai reinicializētu rezerves daļas vai sastāvdaļas, jābūt iespējai izmantot nepatentētu aparatūru.

2.5.1.

Ne vēlāk kā no 2018. gada 1. janvāra pārprogrammēšanu veic saskaņā ar ISO 22900-2, SAE J2534 vai TMC RP1210;

šī diena kā 2020. gada 1. janvāris ir noteikta attiecībā uz:

R un S kategorijas transportlīdzekļu izgatavotājiem,

T un C kategorijas transportlīdzekļu izgatavotājiem, kuru ražošanas apjoms ir mazāks par šā pielikuma 6.1. punktā noteiktajiem ierobežojumiem,

sistēmu, sastāvdaļu vai atsevišķu tehnisko vienību izgatavotājiem, kuru ražošanas apjoms ir mazāks par šā pielikuma 6.1. punktā noteiktajiem ierobežojumiem.

2.5.2.

Var lietot arī Ethernet, seriālā kabeļa vai lokālā tīkla (LAN) saskarni un alternatīvus datu nesējus, piemēram, kompaktdisku (CD), ciparvideodisku (DVD) vai cieto atmiņas ierīci informatīvi izklaidējošām sistēmām (piemēram, navigācijas sistēmām, tālrunim utt.), taču ar nosacījumu, ka tādēļ nav vajadzīgi patentēti komunikācijas programmnodrošinājumi (piemēram, draiveri vai spraudņi) un aparatūra. Lai validētu izgatavotājam specifiska lietojuma un ISO 22900-2, SAE J2534 vai TMC RP1210B atbilstošo transportlīdzekļa komunikācijas saskarņu (VCI) saderību, izgatavotājs piedāvā vai nu neatkarīgi izstrādātas VCI validēšanu, vai informāciju un jebkādas speciālas aparatūras nomu, kas ir vajadzīga, lai VCI izgatavotājs varētu pats veikt šādu validēšanu. Attiecībā uz maksu par šādu validēšanu vai informāciju un aparatūru piemēro Regulas (ES) Nr. 167/2013 55. panta nosacījumus.

2.5.3.

Kamēr transportlīdzekļa izgatavotājs nav ieviesis šos standartus, tas dara pieejamu patentētu informāciju (piemēram, protokola informāciju, procesa metodi, identitātes kodēšanu) par to, kā pārprogrammēt vadības bloku.

2.5.4.

Lai nodrošinātu komunikāciju transportlīdzeklī un komunikāciju starp ECU un diagnostikas un apkopes rīkiem, piemēro šādus standartus: SAE J1939, ISO 11783, ISO 14229 vai ISO 27145. ISO 27145 piemēro apvienojumā ar ISO 15765-4 vai ISO 13400.

2.5.5.

Ja izgatavotājs iesaka traktora tipa apvienojumu ar R vai S kategorijas transportlīdzekļa tipu vai otrādi, tas neatkarīgiem uzņēmumiem sniedz transportlīdzekļa OBD un transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informāciju, kas saistīta ar abu transportlīdzekļu savienojamību. Šo informāciju var sniegt arī tīmekļa vietnē, kuru kopīgi izveidojuši vairāki izgatavotāji vai izgatavotāju konsorcijs, ja šī tīmekļa vietne atbilst šīs regulas noteikumiem, kā norādīts Regulas (ES) Nr. 167/2013 23. apsvērumā.

2.6.

Remonta informācijas tīmekļa vietnēs izgatavotāji norāda tipa apstiprinājuma numuru katram modelim.

2.7.

Izgatavotāji nosaka samērīgu un proporcionālu stundas, dienas, mēneša un gada maksu un, ja piemērojams, maksu par transakciju par piekļuvi savām remonta un tehniskās apkopes informācijas tīmekļa vietnēm.

2. papildinājums

Informācija, kas dod iespēju izstrādāt vispārējus diagnostikas rīkus

1.   Diagnostikas rīku izgatavošanai nepieciešamā informācija

Lai atvieglotu vispārēju diagnostikas rīku nodrošināšanu vairāku marku transportlīdzekļu remonta veicējiem, transportlīdzekļu izgatavotāji savās remonta informācijas tīmekļa vietnēs nodrošina piekļuvi 1.1., 1.2. un 1.3. punktā minētajai informācijai. Šajā informācijā iekļauj visas diagnostikas rīku funkcijas un visas saites uz remonta informāciju, kā arī norādījumus problēmu novēršanai. Par piekļuvi šai informācijai var prasīt samērīgu maksu.

1.1.   Komunikācijas protokola informācija

Jānorāda šāda informācija, kas indeksēta attiecībā pret transportlīdzekļa marku, modeli un variantu vai citu apstrādājamu definējumu, piemēram, VIN vai transportlīdzekļa un sistēmu identifikāciju:

a)

visas papildu protokola informācijas sistēmas, kas nepieciešamas, lai būtu iespējams veikt pilnīgu diagnostiku papildus ANO/EEK Noteikumu Nr. 49 9.B pielikuma 4.7.3. punktā noteiktajiem standartiem, iekļaujot visu papildu iekārtas vai programmatūras protokola informāciju, parametru identifikāciju, pārsūtīšanas funkcijas, prasības attiecībā uz “uzturēšanu” vai kļūdu nosacījumus;

b)

sīka informācija par to, kā iegūt un interpretēt visus kļūdu kodus, kuri neatbilst ANO/EEK Noteikumu Nr. 49 9.B pielikuma 4.7.3. punktā noteiktajiem standartiem;

c)

saraksts ar visiem pieejamajiem tiešo datu parametriem, iekļaujot gradācijas un piekļuves informāciju;

d)

saraksts ar visiem pieejamajiem funkcionālajiem testiem, iekļaujot iekārtu iedarbināšanu vai vadību un to īstenošanas līdzekļus;

e)

sīki izklāstītas norādes, kā iegūt visu informāciju par komponentiem un statusu, laika zīmogus, DTC gaidīšanas režīmā un stingkadrus;

f)

sākotnējo iestatījumu atjaunošana adaptīviem mācību parametriem, variantu kodiem un rezerves komponentu izveidei, un klientu preferences;

g)

ECU identifikācija un variantu kodi;

h)

sīka informācija par to, kā atjaunot ekspluatācijas apgaismojuma sākotnējos iestatījumus;

i)

diagnostikas savienotāja atrašanās vieta un informācija par savienotāju;

j)

motora koda identifikācija.

1.2.   OBD pārraudzīto sastāvdaļu testi un diagnostika

Jānorāda šāda informācija:

a)

testu apraksts funkcionalitātes apstiprināšanai sastāvdaļas vai elektroinstalācijas līmenī;

b)

testa procedūra, iekļaujot arī testa parametrus un informāciju par sastāvdaļām;

c)

sīka informācija par savienotāju, iekļaujot arī minimālos un maksimālos ievades un izvades datus un braukšanas un slodzes vērtības;

d)

konkrētos braukšanas apstākļos, tostarp dīkstāvē, paredzamās vērtības;

e)

sastāvdaļu elektriskās vērtības statiskā un dinamiskā stāvoklī;

f)

kļūmes režīma vērtības katrā minētajā scenārijā;

g)

kļūmes režīma diagnostikas secība, iekļaujot kļūmju kokus un vadītu diagnostiku un novēršanu.

1.3.   Remonta veikšanai nepieciešamā informācija

Jānorāda šāda informācija:

a)

ECU un sastāvdaļu inicializēšana (gadījumos, kad uzstāda aizstājējus);

b)

jaunu vai aizstājēju ECU inicializēšana, attiecīgā gadījumā izmantojot (pār-) programmēšanas metodes ar datu pārsūtīšanu (pass-through metodes).

VI PIELIKUMS

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām piemērojamās prasības (dinamiskā testēšana)

A.   VISPĀRĪGS NOTEIKUMS

1.

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām piemērojamās Savienības prasības (dinamiskā testēšana) ir noteiktas B punktā.

B.   APGĀŠANĀS AIZSARGKONSTRUKCIJĀM PIEMĒROJAMĀS PRASĪBAS (DINAMISKĀ TESTĒŠANA) (1)

1.   Definīcijas

1.1.   [Nepiemēro]

1.2.   Apgāšanās aizsargkonstrukcija (ROPS)

Apgāšanās aizsargkonstrukcija (aizsargkabīne vai aizsargrāmis), turpmāk – “aizsargkonstrukcija”, ir tāda konstrukcija uz traktora, kuras galvenais mērķis ir novērst vai ierobežot vadītāja apdraudējumu, ko izraisa traktora apgāšanās, parastas lietošanas laikā.

Apgāšanās aizsargkonstrukcija nodrošina brīvu telpu klīrensa zonai, kura ir pietiekami liela, lai aizsargātu vadītāju sēdus stāvoklī vai nu konstrukcijas aizsargrāmī, vai arī apgabalā, ko norobežo vairākas taisnes, kuras no konstrukcijas ārējām malām savienotas ar kādu traktora daļu, kas var saskarties ar zemes virsmu un kas spēj atbalstīt traktoru šajā stāvoklī, ja traktors apgāžas.

1.3.   Sliede

1.3.1.   Provizoriska definīcija: riteņa vidusplakne

Riteņa vidusplakne atrodas vienādā attālumā no abām plaknēm, kas norobežo telpu starp riteņa diska ārējām malām.

1.3.2.   Sliedes definīcija

Vertikālā plakne, kas iet caur riteņa asi, šķērso tās vidusplakni taisnā līnijā, kura noteiktā punktā savienojas ar balsta virsmu. Ja A un B ir divi punkti, kas šādi definēti riteņiem uz vienas traktora ass, tad sliedes platums ir attālums starp A un B. Šādi sliedi var definēt gan priekšējiem, gan pakaļējiem riteņiem. Dubultriteņiem sliede ir attālums starp divām plaknēm, kuras abas ir riteņu pāra vidusplaknes.

Kāpurķēžu traktoriem sliede ir attālums starp kāpurķēžu vidusplaknēm.

1.3.3.   Papildu definīcija: traktora vidusplakne

A un B punkta galējie stāvokļi traktora pakaļējai asij ir sliedes maksimālā iespējamā vērtība. Vertikālā plakne, kura ir taisnā leņķī pret AB līniju tās centrālajā punktā, ir traktora vidusplakne.

1.4.   Garenbāze

Garenbāze ir attālums starp vertikālām plaknēm, kas iet caur divām līnijām AB, kas definētas iepriekš – attiecīgi viena priekšējiem un viena pakaļējiem riteņiem.

1.5.   Sēdekļa indeksa punkta noteikšana. Sēdekļa novietojums un noregulēšana testam

1.5.1.   Sēdekļa indeksa punkts (SIP) (2)

Sēdekļa indeksa punktu nosaka saskaņā ar ISO 5353:1995.

1.5.2.   Sēdekļa novietojums un noregulēšana testam

1.5.2.1.

Ja atzveltnes un sēdekļa plāksnes slīpums ir regulējams, tas jānoregulē tā, lai sēdekļa indeksa punkts būtu visaugstākajā aizmugurējā stāvoklī.

1.5.2.2.

Ja sēdeklim ir atsperes, tās jānobloķē pusgājienā, ja vien tas nav pretrunā norādījumiem, ko skaidri formulējis sēdekļa izgatavotājs.

1.5.2.3.

Ja sēdekļa stāvoklis ir regulējams tikai gareniski un vertikāli, sēdekļa indeksa punktu šķērsojošā garenass ir paralēla caur stūres rata centru ejošajai traktora vertikālajai garenplaknei un tā neatrodas tālāk par 100 mm no šīs plaknes.

1.6.   Klīrensa zona

1.6.1.   Atskaites plakne

Klīrensa zona ir attēlota 3.8. līdz 3.10. attēlā un raksturota 3.3. tabulā. Minēto zonu nosaka attiecībā pret atskaites plakni un sēdekļa indeksa punktu. Atskaites plakne ir vertikāla plakne, parasti gareniski pret traktoru, kas šķērso sēdekļa indeksa punktu un stūres rata centru. Parasti atskaites plakne sakrīt ar traktora garenisko vidusplakni. Pieņem, ka minētā atskaites plakne ar sēdekli un stūres ratu slogošanas laikā pārvietojas horizontāli, bet paliek perpendikulāra pret traktoru vai apgāšanās aizsargkonstrukcijas grīdu. Klīrensa zonu nosaka, pamatojoties uz 1.6.2. un 1.6.3. apakšpunktu.

1.6.2.   Klīrensa zonas noteikšana traktoriem ar sēdekli, kas nav reverss

Traktoriem ar sēdekli, kas nav reverss, klīrensa zona ir noteikta 1.6.2.1. līdz 1.6.2.10. punktā, un, ja traktors ir uz horizontālas virsmas un regulējams sēdeklis ir noregulēts visaugstākajā aizmugurējā stāvoklī (2), un regulējams stūres rats ir noregulēts vidusstāvoklī vadīšanai sēdus, tad zonu ierobežo šādas plaknes:

1.6.2.1.

horizontāla plakne A1 B1 B2 A2, (810 + av) mm attālumā virs sēdekļa indeksa punkta (SIP) ar līniju B1B2, kas atrodas (ah-10) mm attālumā aiz SIP;

1.6.2.2.

slīpa plakne G1 G2 I2 I1, kura ir perpendikulāra atskaites plaknei un kurā ietverts punkts 150 mm attālumā aiz līnijas B1B2 un sēdekļa atzveltnes galējais aizmugurējais punkts;

1.6.2.3.

cilindriska virsma A1 A2 I2 I1, kura ir perpendikulāra atskaites plaknei un kuras rādiuss ir 120 mm, kas ir tangenciāla 1.6.2.1. un 1.6.2.2. punktā noteiktajām plaknēm;

1.6.2.4.

cilindriska virsma B1 C1 C2 B2, kura ir perpendikulāra atskaites plaknei un kuras rādiuss ir 900 mm, kas izvirzīta uz priekšu par 400 mm un ir tangenciāla 1.6.2.1. punktā noteiktajai plaknei gar līniju B1B2;

1.6.2.5.

slīpa plakne C1 D1 D2 C2, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei un savienojas ar 1.6.2.4. punktā noteikto virsmu, un iet 40 mm attālumā no stūres rata priekšējās ārējās malas. Ja stūres rats atrodas augstu, šī plakne ir izvirzīta uz priekšu no līnijas B1B2 tangenciāli 1.6.2.4. punktā noteiktajai virsmai;

1.6.2.6.

vertikāla plakne D1 E1 E2 D2, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei 40 mm attālumā pirms stūres rata ārējās malas;

1.6.2.7.

horizontāla plakne E1 F1 F2 E2, kura šķērso punktu (90-av) mm attālumā zem sēdekļa indeksa punkta (SIP);

1.6.2.8.

virsma G1 F1 F2 G2, kas vajadzības gadījumā ir liekta no 1.6.2.2. punktā noteiktās plaknes zemākās robežas līdz 1.6.2.7. punktā noteiktajai horizontālajai plaknei, ir perpendikulāra atskaites plaknei un visā garumā saskaras ar sēdekļa atzveltni;

1.6.2.9.

vertikālas plaknes J1 E1 F1 G1 H1 un J2 E2 F2 G2 H2. Šīs vertikālās plaknes izvirzītas virs plaknes E1 F1 F2 E2 par 300 mm; attālumi E1 E0 un E2 E0 ir 250 mm;

1.6.2.10.

paralēlas plaknes A1 B1 C1 D1 J1 H1 I1 un A2 B2 C2 D2 J2 H2 I2, kuru slīpums ir tāds, ka plaknes augšējā mala pusē, kurai pieliek spēku, ir vismaz 100 mm attālumā no vertikālās atskaites plaknes.

1.6.3.   Klīrensa zonas noteikšana traktoriem ar reversu vadītāja vietu

Traktoriem ar reversu vadītāja vietu (reverss sēdeklis un stūres rats) klīrensa zona ir to abu klīrensa zonu apgabals, kuras nosaka abi dažādie stūres rata un sēdekļa stāvokļi.

1.6.4.   Sēdekļu izvēles iespējas

1.6.4.1.

Ja ir iespējams izvēlēties, ar kādiem sēdekļiem var aprīkot traktoru, testu vajadzībām izmanto apgabalu, kurā ietverti visi iespējamie sēdekļa indeksa punkti. Aizsargkonstrukcija nedrīkst ietiekties lielākajā klīrensa zonā, kurā ņemti vērā šie dažādie sēdekļa indeksa punkti.

1.6.4.2.

Ja pēc testa tiek piedāvāta jauna sēdekļa izvēles iespēja, ir jānosaka, vai klīrensa zona apkārt jaunajam SIP iekļaujas iepriekš noteiktajā apgabalā. Ja tā šajā apgabalā neiekļaujas, ir jāveic jauns tests.

1.6.4.3.

Sēdeklis, kurš paredzēts personai, kas nav traktora vadītājs, un no kura nav iespējams vadīt traktoru, nav uzskatāms par sēdekļa izvēles iespēju. SIP nav jānosaka, jo klīrensa zonu nosaka attiecībā pret vadītāja sēdekli.

1.7.   Masa bez balasta

Traktora masa bez balasta ierīcēm un, ja traktors aprīkots ar pneimatiskajām riepām, bez šķidrā balasta riepās. Traktoram jābūt darba kārtībā ar piepildītām tvertnēm, cirkulācijas kontūriem un radiatoru, jābūt aizsargkonstrukcijai ar apšuvumu un visam ritošās iekārtas aprīkojumam vai papildu priekšējo riteņu piedziņas komponentiem, kas vajadzīgi parastai ekspluatācijai. Vadītājs netiek iekļauts.

1.8.   Pieļaujamās pielaides mērījumos

Attālums

± 0,5 mm

Spēks

± 0,1 % (no pilnas sensora skalas)

Masa

± 0,2 % (no pilnas sensora skalas)

Spiediens riepās

± 5,0 %

Leņķis

± 0,1°

1.9.   Simboli

ah

(mm)

Puse no sēdekļa horizontālā regulējuma

av

(mm)

Puse no sēdekļa vertikālā regulējuma

E

(J)

Testa laikā pievadītā enerģija

F

(N)

Statiskās slodzes spēks

H

(mm)

Svārsta kluča smaguma centra pacelšanas augstums

I

(kg.m2)

Inerces moments ap pakaļējo asi, izņemot riteņus, kuru izmanto, lai aprēķinātu no aizmugures dota trieciena enerģiju

L

(mm)

Garenbāze, kuru izmanto, lai aprēķinātu no aizmugures dota trieciena enerģiju

M

(kg)

Masa, kuru izmanto, lai aprēķinātu enerģiju un saspiešanas spēku

2.   Piemērošanas joma

2.1.   Šo pielikumu piemēro traktoriem, kuriem ir vismaz divas asis riteņiem ar pneimatiskajām riepām, ar vai bez kāpurķēdes uzlikām, un traktora masa bez balasta ir lielāka nekā 600 kg, bet parasti mazāka nekā 6 000 kg.

2.2.   Pakaļējo riteņu minimālajam sliedes platumam parasti jābūt lielākam nekā 1 150 mm. Ir atzīts, ka var būt tādas konstrukcijas traktori, piemēram, zāles pļāvēji, šauri traktori darbam vīna dārzos, zema profila traktori, kurus izmanto telpās ar ierobežotu augstumu vai augļu dārzos, traktori ar paaugstinātu klīrensu un īpašas mežsaimniecības mašīnas, piemēram, transportieri un treilēšanas traktori, kam šo pielikumu nepiemēro.

3.   Noteikumi un norādījumi

3.1.   Vispārīgi noteikumi

3.1.1.   Aizsargkonstrukciju var izgatavot traktora izgatavotājs vai neatkarīgs uzņēmums. Jebkurā gadījumā tests ir spēkā tikai attiecībā uz tādu traktora modeli, kuram šis tests ir veikts. Aizsargkonstrukcija atkārtoti jātestē katram traktora modelim, pie kā to paredzēts piestiprināt. Tomēr testēšanas iestādes var apliecināt, ka izturības testi ir spēkā arī attiecībā uz tādiem traktoru modeļiem, kurus iegūst no sākotnējā modeļa, pārveidojot motoru, transmisiju, stūres iekārtu un priekšējo balstiekārtu (skatīt 3.6. punktu. Attiecināšana uz citiem traktoru modeļiem). Savukārt vienam un tam pašam traktora modelim var testēt vairākas aizsargkonstrukcijas.

3.1.2.   Aizsargkonstrukcijai, ko iesniedz dinamiskajam testam, jābūt parastā veidā piestiprinātai tam traktora modelim, saistībā ar kuru aizsargkonstrukciju testē. Iesniegtajam traktoram jābūt nokomplektētam un darba kārtībā.

3.1.3.   “Tandēma” traktora gadījumā jāizmanto tās daļas standarta versijas masa, pie kuras piestiprināta aizsargkonstrukcija.

3.1.4.   Aizsargkonstrukcija var būt konstruēta tikai, lai aizsargātu vadītāju gadījumā, ja traktors apgāžas. Pie šīs konstrukcijas var būt iespējams uz ilgāku vai īsāku laiku piestiprināt aprīkojumu vadītāja aizsardzībai pret laika apstākļiem. Vadītājs siltā laikā šo aprīkojumu parasti noņems. Tomēr ir arī tādas aizsargkonstrukcijas, kuru apšuvums ir pastāvīgs un siltā laikā tiek nodrošināta ventilācija caur logiem vai atlokiem. Tā kā apšuvums var palielināt aizsargkonstrukcijas izturību un, ja tas ir noņemams, negadījuma laikā tā var arī nebūt, visas daļas, ko vadītājs šādi var noņemt, testa vajadzībām noņem. Durvis, jumta lūku un logus, ko var atvērt, noņem vai testa laikā nostiprina atvērtā stāvoklī tā, lai tie nepalielinātu aizsargkonstrukcijas izturību. Atzīmē, vai šādā stāvoklī tie apdraudētu vadītāju, ja traktors apgāztos.

Turpmāk šajos noteikumos tiks minēta tikai aizsargkonstrukcijas testēšana. Tas jāsaprot tā, ka še ir ietverts pastāvīgs apšuvums.

Specifikācijās jāietver visa nodrošinātā pagaidu apšuvuma apraksts. Pirms testa jānoņem visi stikli vai līdzīgi trausli materiāli. Ja izgatavotājs to vēlas, pirms testa var noņemt traktora un aizsargkonstrukcijas sastāvdaļas, kuras testa laikā var tikt bez vajadzības bojātas un kuras neietekmē aizsargkonstrukcijas izturību vai tās izmērus. Testa laikā nedrīkst veikt remontus vai regulēšanu.

3.1.5.   Testa protokolā jāapraksta visas traktora sastāvdaļas, kas palielina aizsargkonstrukcijas izturību, piemēram, dubļusargi, un kuras izgatavotājs ir pastiprinājis, un jānorāda to mērījumu rezultāti.

3.2.   Aparāti un testa apstākļi

3.2.1.   Konstrukcijai dod triecienu ar kluci, kas darbojas kā svārsts, un veic saspiešanas testu priekšējā daļā un aizmugurējā daļā

3.2.2.   Svārsta kluča (3.1. attēls) masa ir 2 000 kg. Tā trieciena skaldnes izmēri ir 680 × 680 mm ± 20. Svārsta klucim jābūt izgatavotam tā, lai tā smaguma centrs būtu nemainīgs (piemēram, no betonā iestiprinātiem dzelzs stieņiem). To iekar šarnīrā aptuveni 6 m virs grīdas līmeņa tādā veidā, lai varētu ērti un droši regulēt svārsta augstumu.

3.2.3.   Traktoriem, uz kuru priekšējiem riteņiem ir mazāk nekā 50 % to masas, pirmo triecienu pa konstrukciju dod no aizmugures. Tam seko saspiešanas tests, ko arī veic konstrukcijas aizmugurējā daļā. Otro triecienu dod no priekšpuses un trešo – no sāna. Visbeidzot, veic otro saspiešanas testu konstrukcijas priekšējā daļā.

Traktoriem, uz kuru priekšējiem riteņiem ir 50 % vai vairāk no to masas, pirmo triecienu dod no priekšpuses un otro – no sāna. Tam seko divi saspiešanas testi, no kuriem pirmo veic konstrukcijas aizmugurējā daļā un otro – priekšējā daļā.

3.2.4.   Traktoriem ar reversu vadītāja vietu (reverss sēdeklis un stūres rats) pirmo triecienu dod gareniski pa smagāko galu (vairāk nekā 50 % no traktora masas). Tam seko saspiešanas tests, ko veic tajā pašā galā. Otro triecienu dod pa traktora otru galu un trešo – pa sānu. Visbeidzot, veic otro saspiešanas testu traktora vieglākajā galā.

3.2.5.   Pakaļējo riteņu sliedes platuma iestatījumu izvēlas tādu, lai konstrukcija testa laikā nekādā gadījumā nebalstītos uz riepām. Šo noteikumu var neievērot, ja šāds atbalsts tiek dots, kad riteņi ir to platākajā alternatīvajā sliedes iestatījumā.

3.2.6.   Traktora sānu mala, pa kuru dod triecienu, ir tā mala, kas, kā uzskata testēšanas iestāde, varētu visvairāk deformēties. Triecienu no aizmugures dod sānu triecienam pretējā stūrī un triecienu no priekšpuses – sānu triecienam tuvākajā stūrī. Triecienu no aizmugures dod divas trešdaļas no attāluma starp traktora vidusplakni un vertikālo plakni, kas skar konstrukcijas visvairāk uz āru izvirzīto punktu. Tomēr, ja izliekums konstrukcijas aizmugurē sākas mazāk nekā divas trešdaļas no attāluma līdz centram, triecienu dod izliekuma sākumā, proti, punktā, kur līkne ir tangenciāla līnijai taisnā leņķī attiecībā pret traktora vidusplakni.

3.2.7.   Ja testa laikā izkustas, salūst vai pārtrūkst kāda saite, balsts vai klucis, tests jāatkārto.

3.3.   Trieciena testi

3.3.1.   Trieciens no aizmugures (3.2.a un 3.2.b attēls)

3.3.1.1.   Trieciens no aizmugures nav jāizdara traktoriem, kuriem 50 % vai vairāk no to masas (kā definēts iepriekš) ir uz priekšējiem riteņiem.

3.3.1.2.   Traktoru attiecībā pret svārstu novieto tā, lai aizsargkonstrukcija saņemtu svārsta triecienu, kad svārsta trieciena skaldne un piekares ķēdes ir 20° leņķī pret vertikālu stāvokli, ja vien aizsargkonstrukcija trieciena punktā deformācijas laikā nav lielākā leņķī attiecībā pret vertikālu stāvokli. Šādā gadījumā trieciena skaldne ar papildu balstu jānovieto paralēli aizsargkonstrukcijas malai trieciena punktā maksimālās deformācijas laikā, un piekares ķēdes paliek 20° leņķī pret vertikālu stāvokli. Saskares punkts ir tā aizsargkonstrukcijas daļa, kura pirmā atsistos pret zemi, traktoram gāžoties uz aizmuguri, parasti tā ir augšējā mala. Svārsta augstumu noregulē tā, lai novērstu svārsta griešanos ap trieciena punktu.

3.3.1.3.   Traktoru piesaitē. Saišu stiprinājuma punkti ir apmēram 2 m aiz pakaļējās ass un 1,5 m pirms priekšējās ass. Pie katras ass ir divas saites, pa vienai katrā traktora vidusplaknes pusē. Saites ir tērauda troses 12,5 līdz 15 mm diametrā ar stiepes stiprību 1 100–1 260 MPa. Traktora riepas ir piepumpētas, un saites nospriegotas, lai panāktu 3.1. tabulā norādīto riepu spiedienu un deformāciju.

Kad saites ir nospriegotas, pakaļējo riteņu priekšā ar skavām stingri pret riteņiem piestiprina 150 × 150 mm šķērsgriezuma koka šķērsi.

3.3.1.4.   Svārstu atvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu H virs smaguma centra augstuma trieciena punktā varētu izteikt ar vienu no šādām formulām pēc izgatavotāja izvēles:

Formula vai Formula

3.3.1.5.   Svārstu atlaiž un ļauj tam triekties pret aizsargkonstrukciju. Ātrās atlaišanas mehānisms jānovieto tā, lai atlaišanas brīdī svārsta klucis nesasvērtos attiecībā pret piekares ķēdēm.

3.1.   tabula

Spiediens

 

riepās

Spiediens riepās (kPa (3))

Deformācija (mm)

Pilnpiedziņas traktori, kuru priekšējie un pakaļējie

riteņi ir vienāda lieluma:

Priekšējie riteņi

100

25

Pakaļējie riteņi

100

25

Pilnpiedziņas traktori, kuru priekšējie riteņi ir mazāki nekā pakaļējie riteņi:

Priekšējie riteņi

150

20

Pakaļējie riteņi

100

25

Traktori ar divu riteņu piedziņu

Priekšējie riteņi

200

15

Pakaļējie riteņi

100

25

3.3.2.   Trieciens no priekšpuses (3.3.a un 3.3.b attēls)

3.3.2.1.   Šo triecienu dod tāpat kā triecienu no aizmugures. Saites ir tādas pašas, bet koka šķērsi piestiprina aiz pakaļējiem riteņiem. Svārsta smaguma centra kritiena augstumu aprēķina pēc šādas formulas:

Formula

3.3.2.2.   Saskares punkts ir tā aizsargkonstrukcijas daļa, kura pirmā atsistos pret zemi, kustībā uz priekšu esošam traktoram gāžoties uz sāniem, parasti tas ir augšējais priekšējais stūris.

3.3.3.   Trieciens no sāna (3.4. attēls)

3.3.3.1.   Traktoru attiecībā pret svārstu novieto tā, lai aizsargkonstrukcija saņemtu svārsta triecienu, kad svārsta trieciena skaldne un piekares ķēdes ir vertikālā stāvoklī, ja vien aizsargkonstrukcija trieciena punktā deformācijas laikā nav citā stāvoklī, nevis vertikālā. Šādā gadījumā trieciena skaldni novieto aptuveni paralēli aizsargkonstrukcijai trieciena punktā maksimālās deformācijas brīdī. Trieciena skaldni šādi novieto, izmantojot papildu atbalstu, un piekares ķēdes trieciena brīdī paliek vertikālā stāvoklī. Saskares punkts ir tā aizsargkonstrukcijas daļa, kura pirmā atsistos pret zemi, traktoram gāžoties uz sāniem, parasti tā ir augšējā mala.

3.3.3.2.   Ja nav iemesla uzskatīt, ka pirmā pret zemi atsistos cita šīs malas daļa, tad saskares punkts ir plaknē, kas atrodas taisnā leņķī pret traktora vidusplakni un 60 mm uz priekšu no sēdekļa indeksa punkta, kad sēdeklis ir noregulēts garenvirziena regulējuma vidusstāvoklī. Svārsta augstumu noregulē tā, lai novērstu svārsta griešanos ap trieciena punktu.

3.3.3.3.   Traktoriem ar reversu vadītāja vietu saskares punkts ir plaknē, kas atrodas taisnā leņķī pret traktora vidusplakni un iet cauri viduspunktam starp abiem sēdekļa indeksa punktiem.

3.3.3.4.   Piesaitē traktora pakaļējo riteni sānā, pa kuru dod triecienu. Saišu spriegojumu nosaka tāpat kā triecienam no aizmugures. Kad ritenis piesaitēts, pret tā pakaļējā riteņa malu, kas atrodas triecienam pretējā sānā, ar skavām stingri pret riteni nostiprina 150 × 150 mm šķērsgriezuma šķērsi. Pret šo riteni kā balstu novieto siju un nostiprina pie zemes tā, lai tā cieši turētos pie riteņa trieciena laikā. Šīs sijas garumu izvēlas tādu, lai pēc nostiprināšanas pret riteni tā veidotu 25 līdz 40° leņķi attiecībā pret horizontāli. Tās garums ir 20 līdz 25 reizes lielāks par tās biezumu, un tās platums ir divas līdz trīs reizes lielāks par tās biezumu.

3.3.3.5.   Svārstu atvelk atpakaļ tāpat kā iepriekšējos testos tā, lai tā smaguma centra augstumu H virs smaguma centra augstuma trieciena brīdī varētu izteikt ar šādu formulu:

Formula

3.3.3.6.   Sānu trieciena testa laikā reģistrē maksimālās momentānās deformācijas un paliekošās deformācijas starpību (810 + av) mm augstumā virs sēdekļa indeksa punkta. To var darīt ar ierīci, kurā uz horizontāla stieņa uzmontēta kustīga berzes manšete. Vienu stieņa galu piestiprina pie aizsargkonstrukcijas augstākā elementa, un otrs gals iet caur atveri vertikālā stienī, kas piestiprināts traktora šasijai. Manšeti pirms trieciena novieto pret vertikālo stieni, kas piestiprināts traktora šasijai, un manšetes attālums no stieņa pēc trieciena uzrādīs maksimālās momentānās deformācijas un paliekošās deformācijas starpību.

3.4.   Saspiešanas testi

Kad testu veic aizmugurējā daļā, var būt nepieciešams nofiksēt traktora priekšējo daļu. Zem asīm novieto klučus tā, lai saspiešanas spēks neiedarbotos uz riepām. Izmantojamā šķērša platums ir aptuveni 250 mm, un to ar universāliem savienojumiem savieno ar mehānismu, kas pieliek slodzi (3.5. attēls).

3.4.1.   Saspiešana aizmugurējā daļā (3.6.a un 3.6.b attēls)

3.4.1.1.   Saspiedošo šķērsi novieto pāri visaugstākajiem konstrukcijas elementiem traktora aizmugurējā daļā tā, lai rezultējošais saspiešanas spēks koncentrētos traktora vertikālajā atskaites plaknē. Pieliek saspiešanas spēku (F), kur

F = 20 M

Šo spēku turpina pielikt piecas sekundes pēc vizuāli nosakāmu aizsargkonstrukcijas kustību beigšanās.

3.4.1.2.   Ja aizsargkonstrukcijas jumta aizmugurējai daļai nepieliek pilnu saspiešanas spēku (3.7.a un 3.7.b attēls), spēku pieliek tik ilgi, līdz jumts deformējas tā, ka tas sakrīt ar plakni, kura savieno aizsargkonstrukcijas augšējo daļu ar to daļu traktora aizmugurē, kas ir spējīga balstīt traktoru, kad tas ir apgāzies.

Tad spēku noņem un saspiedošo šķērsi pārvieto pāri aizsargkonstrukcijas daļai, kura balstītu traktoru, kad tas ir pilnībā apgāzies. Pēc tam pieliek saspiešanas spēku (F).

3.4.2.   Saspiešana priekšējā daļā (3.6.a un 3.6.b attēls)

3.4.2.1.   Saspiedošo šķērsi novieto pāri visaugstākajiem konstrukcijas elementiem traktora priekšējā daļā tā, lai rezultējošais saspiešanas spēks koncentrētos traktora vertikālajā atskaites plaknē. Pieliek saspiešanas spēku (F), kur

F = 20 M

Šo spēku turpina pielikt piecas sekundes pēc vizuāli nosakāmu aizsargkonstrukcijas kustību beigšanās.

3.4.2.2.   Ja aizsargkonstrukcijas jumta priekšējai daļai nepieliek pilnu saspiešanas spēku (3.7.a un 3.7.b attēls), spēku pieliek tik ilgi, līdz jumts deformējas tā, ka tas sakrīt ar plakni, kura savieno aizsargkonstrukcijas augšējo daļu ar to daļu traktora priekšgalā, kas ir spējīga balstīt traktoru, kad tas ir apgāzies.

Tad spēku noņem un saspiedošo šķērsi pārvieto pāri aizsargkonstrukcijas daļai, kura balstītu traktoru, kad tas ir pilnībā apgāzies. Pēc tam pieliek saspiešanas spēku F.

3.5.   Pieņemšanas nosacījumi

3.5.1.   Pēc katras testa daļas vizuāli pārbauda, vai aizsargkonstrukcijā un traktorā nav radušās plaisas vai plīsumi. Lai varētu uzskatīt, ka aizsargkonstrukcija ir izturējusi testu, jāizpildās šādiem nosacījumiem:

3.5.1.1.

nav radušās plaisas konstrukcijas elementos, montāžas sastāvdaļās vai traktora daļās, kas ietekmē aizsargkonstrukcijas izturību (izņemot 3.5.1.3. punktā aprakstīto gadījumu);

3.5.1.2.

nav radušās plaisas metinātajās šuvēs, kas ietekmē aizsargkonstrukcijas vai tās montāžas sastāvdaļu izturību. Šo nosacījumu parasti nepiemēro punktveida vai piediegšanas metinājuma šuvēm, kuras izmanto apšuvuma paneļu piestiprināšanai;

3.5.1.3.

enerģiju absorbējoši lokšņu metāla konstrukciju plīsumi ir pieņemami, ja testēšanas iestāde neuzskata, ka tie ievērojami mazina aizsargkonstrukcijas izturību pret deformāciju. Neņem vērā no lokšņu metāla izgatavoto sastāvdaļu plīsumus, ko izraisījušas svārsta kluča malas;

3.5.1.4.

abos saspiešanas testos jāiztur vajadzīgais spēks;

3.5.1.5.

maksimālās momentānās deformācijas un paliekošās deformācijas starpība sānu trieciena testā nedrīkst pārsniegt 250 mm (3.11. attēls);

3.5.1.6.

nevienā testa brīdī neviena detaļa neietiecas klīrensa zonā. Testu laikā neviena detaļa nedrīkst dod triecienu pa sēdekli. Turklāt klīrensa zona nedrīkst būt ārpus aizsargkonstrukcijas aizsardzības zonas. Šādā nolūkā uzskata, ka tā ir ārpus aizsargkonstrukcijas aizsardzības zonas, ja jebkāda tās daļa nonāktu saskarē ar zemes virsmu, traktoram apgāžoties testa slodzes pielikšanas virzienā. Lai to novērtētu, riepu un sliedes platumam ir jābūt vismazākajam standarta uzstādījumam, kādu noteicis izgatavotājs;

3.5.1.7.

attiecībā uz traktoriem ar locīklu pieņem, ka abu daļu vidusplaknes ir uz vienas līnijas.

3.5.2.   Pēc pēdējā saspiešanas testa reģistrē aizsargkonstrukcijas paliekošo deformāciju. Šajā nolūkā pirms testa jāreģistrē aizsargkonstrukcijas galveno elementu stāvoklis attiecībā pret sēdekļa indeksa punktu. Pēc tam reģistrē visu to konstrukcijas elementu kustību, pa kuriem testu laikā dod triecienu, un visas jumta priekšējās un aizmugurējās daļas elementu augstuma izmaiņas.

3.6.   Attiecināšana uz citiem traktoru modeļiem

3.6.1.   [Nepiemēro]

3.6.2.   Tehniskā attiecināšana

Ja izdara traktora, aizsargkonstrukcijas vai metodes, ko izmanto aizsargkonstrukcijas piestiprināšanai pie traktora, tehniskas izmaiņas, testēšanas iestāde, kas ir veikusi oriģinālo testu, “tehniskā attiecinājuma ziņojumu” var izdot šādos gadījumos.

3.6.2.1.   Konstrukcijas testa rezultātu attiecināšana uz citiem traktoru modeļiem

Trieciena un saspiešanas testi nav jāveic katram traktora modelim, ja aizsargkonstrukcija un traktors atbilst turpmāk 3.6.2.1.1. līdz 3.6.2.1.5. punktā minētajiem nosacījumiem.

3.6.2.1.1.

Konstrukcijai jābūt vienādai ar jau testēto.

3.6.2.1.2.

Vajadzīgā enerģija nedrīkst pārsniegt enerģiju, kas ir aprēķināta oriģinālajam testam, par vairāk kā 5%. 5 % ierobežojumu piemēro arī attiecinājumiem gadījumos, kad viena un tā paša traktora riteņus aizstāj ar kāpurķēdēm.

3.6.2.1.3.

Stiprinājuma metodei un traktora sastāvdaļām, pie kurām veic piestiprināšanu, ir jābūt vienādām.

3.6.2.1.4.

Visām sastāvdaļām, kas varētu balstīt aizsargkonstrukciju, piemēram, dubļusargiem un motora pārsegam, ir jābūt vienādām.

3.6.2.1.5.

Sēdekļa novietojums un kritiskie izmēri aizsargkonstrukcijā, kā arī aizsargkonstrukcijas relatīvais novietojums uz traktora ir tāds, ka visu testu laikā klīrensa zonai būtu jāpaliek deformētās konstrukcijas aizsardzības zonā (to pārbauda, izmantojot tādu pašu klīrensa zonas atskaites punktu kā oriģinālā testa protokolā, proti, sēdekļa atskaites punktu (SAP) vai sēdekļa indeksa punktu (SIP)).

3.6.2.2.   Konstrukcijas testa rezultātu attiecināšana uz aizsargkonstrukcijas modeļu modifikācijām

Šī procedūra jāveic tad, ja nav izpildīti 3.6.2.1. punkta noteikumi; to nedrīkst izmantot, ja atšķiras aizsargkonstrukcijas piestiprināšanas metodes princips (piemēram, gumijas balsti aizstāti ar balstiekārtu):

3.6.2.2.1.

izmaiņas, kas neietekmē oriģinālā testa rezultātus (piemēram, piederuma montāžas paneļa stiprinājums ar metināšanas šuvi nekritiskā konstrukcijas vietā), sēdekļu pievienošana ar atšķirīgu SIP novietojumu aizsargkonstrukcijā (jāpārbauda, vai jaunā(-ās) klīrensa zona(-as) visu testu laikā paliek deformētās konstrukcijas aizsardzības zonā);

3.6.2.2.2.

izmaiņas, kas, iespējams, ietekmē oriģinālā testa rezultātus, neradot bažas par aizsargkonstrukcijas pieņemamību (piemēram, konstrukcijas elementa izmaiņas, aizsargkonstrukcijas piestiprināšanas metodes izmaiņas). Ir iespējams veikt validācijas testu, kura rezultātus apkopo attiecinājuma ziņojumā.

Minētajam tipa attiecinājumam nosaka šādus ierobežojumus:

3.6.2.2.2.1.

ja netiek veikts validācijas tests, drīkst apstiprināt ne vairāk kā 5 attiecinājumus;

3.6.2.2.2.2.

validācijas testa rezultātus saistībā ar attiecinājumu pieņems, ja tiks izpildīti visi šajā pielikumā paredzētie pieņemšanas nosacījumi un ja deformācija, kas izmērīta pēc katra trieciena testa, atšķirsies no oriģinālā testa protokolā norādītās deformācijas, kas izmērīta pēc katra trieciena testa, ne vairāk kā par ± 7 %;

3.6.2.2.2.3.

vienā attiecinājuma ziņojumā var iekļaut vairākas aizsargkonstrukcijas izmaiņas, ja tie ir dažādi tās pašas aizsargkonstrukcijas risinājumi, tomēr vienā attiecinājuma ziņojumā var apstiprināt tikai vienu validācijas testu. Risinājumus, kuri nav testēti, apraksta attiecinājuma ziņojuma īpašā sadaļā.

3.6.2.2.3.

Izgatavotāja deklarētās atskaites masas palielināšana jau testētai aizsargkonstrukcijai. Ja izgatavotājs vēlas saglabāt to pašu apstiprinājuma numuru, pēc validācijas testa veikšanas (šādā gadījumā 3.6.2.2.2.2. punktā noteiktos ± 7 % ierobežojumus nepiemēro) ir iespējams izdot attiecinājuma ziņojumu.

3.7.   [Nepiemēro]

3.8.   Aizsargkonstrukciju veiktspēja aukstā laikā

3.8.1.   Ja tiek apgalvots, ka aizsargkonstrukcijas īpašības to padara izturīgu pret trauslumu aukstā laikā, izgatavotājs sniedz sīku informāciju, kas iekļaujama protokolā.

3.8.2.   Ar turpmāk minētajām prasībām un procedūrām paredzēts nodrošināt izturību un pretestību pret lūzumiem trausluma dēļ zemā temperatūrā. Tiek ierosināts materiāliem izvirzīt šādas obligātās prasības, kuras jāievēro, vērtējot aizsargkonstrukcijas piemērotību ekspluatācijai zemā temperatūrā valstīs, kurās ir vajadzīga šāda papildu darbības aizsardzība.

3.2.   tabula

Šarpī triecienu testa ar V veida ierobu minimālā triecienenerģija

Parauga izmērs

Enerģija pie

Enerģija pie

 

– 30 °C

– 20 °C

(mm)

J

J (5)

10 × 10 (4)

11

27,5

10 × 9

10

25

10 × 8

9,5

24

10 × 7,5 (4)

9,5

24

10 × 7

9

22,5

10 × 6,7

8,5

21

10 × 6

8

20

10 × 5 (4)

7,5

19

10 × 4

7

17,5

10 × 3,5

6

15

10 × 3

6

15

10 × 2,5 (4)

5,5

14

3.8.2.1.   Skrūvēm un uzgriežņiem, kurus izmanto aizsargkonstrukcijas piestiprināšanai pie traktora un tās konstrukcijas elementu savienošanai, ir jābūt ar atbilstošām zemas temperatūras izturības īpašībām.

3.8.2.2.   Visiem metināšanas elektrodiem, kas izmantoti konstrukcijas elementu un stiprinājumu ražošanā, jābūt saderīgiem ar aizsargkonstrukcijas materiālu, kas norādīts 3.8.2.3. punktā.

3.8.2.3.   Aizsargkonstrukcijas elementu tērauda materiāliem jābūt lielas izturības materiāliem, kas atbilst 3.2. tabulā norādītajām Šarpī triecienu testa ar V veida ierobu minimālās triecienenerģijas prasībām. Tērauda kategorija un kvalitāte ir jānorāda saskaņā ar ISO 630:1995; grozījums 1:2003.

Uzskata, ka tērauds ar velmēšanas biezumu, kas mazāks par 2,5 mm, un ar oglekļa saturu, kas mazāks par 0,2 %, atbilst šai prasībai. Aizsargkonstrukcijas elementiem, kas izgatavoti no citiem materiāliem, nevis no tērauda, ir jābūt līdzvērtīgai triecienizturībai zemā temperatūrā.

3.8.2.4.   Testējot atbilstību Šarpī triecienu testa ar V veida ierobu triecienenerģijas prasībām, paraugs nedrīkst būt mazāks par vislielāko materiāla iespējamo izmēru, kas ir minēts 3.2. tabulā.

3.8.2.5.   Šarpī triecienu testi ar V veida ierobu jāveic saskaņā ar procedūru ASTM A 370-1979; šo procedūru nepiemēro attiecībā uz testa parauga izmēriem, jo tiem ir jābūt saskaņā ar 3.2. tabulā dotajiem izmēriem.

3.8.2.6.   Alternatīva šai procedūrai ir mierīgā vai pusmierīgā tērauda izmantošana, par kuru jāsniedz piemērota specifikācija. Tērauda kategorija un kvalitāte ir jānorāda saskaņā ar ISO 630:1995; grozījums 1:2003.

3.8.2.7.   Paraugiem ir jābūt gareniskiem un pirms veidošanas vai metināšanas izmantošanai aizsargkonstrukcijās ņemtiem no plakana materiāla, caurulēm vai profiliem. Paraugi no caurulēm vai profiliem ir jāņem no tā sāna vidus, kuram ir lielākie izmēri, un tajos nedrīkst iekļaut metināto šuvi.

3.9.   [Nepiemēro]

3.1.   attēls

Svārsta klucis un tā piekares ķēdes vai troses

(Izmēri milimetros)

Image

3.2.   attēls

Metode triecienam no aizmugures

3.2.a   attēls

Aizsargkabīne

Image

3.2.b   attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

Image

3.3.   attēls

Metode triecienam no priekšpuses

3.3.a   attēls

Aizsargkabīne

Image

3.3.b   attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

Image

3.4.   attēls

Metode triecienam no sāna

Image

3.5.   attēls

Izvietojuma paraugs saspiešanas testiem

Image

3.6.   attēls

Šķērša novietojums saspiešanas testiem priekšējā daļā un aizmugurējā daļā

3.6.a   attēls

Aizsargkabīne

Image

3.6.b   attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

Image

3.7.   attēls

Šķērša novietojums saspiešanas testam priekšējā daļā, ja priekšējai daļai nepieliek pilnu saspiešanas spēku

3.7.a   attēls

Aizsargkabīne

Image

3.7.b   attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

Image

3.3.   tabula

Klīrensa zonas izmēri

Izmēri

mm

Piezīmes

A1 A0

100

minimums

B1 B0

100

minimums

F1 F0

250

minimums

F2 F0

250

minimums

G1 G0

250

minimums

G2 G0

250

minimums

H1 H0

250

minimums

H2 H0

250

minimums

J1 J0

250

minimums

J2 J0

250

minimums

E1 E0

250

minimums

E2 E0

250

minimums

D0 E0

300

minimums

J0 E0

300

minimums

A1 A2

500

minimums

B1 B2

500

minimums

C1 C2

500

minimums

D1 D2

500

minimums

I1 I2

500

minimums

F0 G0

 

I0 G0

atkarībā no

C0 D0

traktora

E0 F0

 

3.8.   attēls

Klīrensa zona

Piezīme:

izmērus skatīt 3.3. tabulā.

Image

3.9.   attēls

Klīrensa zona

3.9.a   attēls

Skats no sāna griezums atskaites plaknē

3.9.b   attēls

Skats no aizmugures vai no priekšpuses

Image

Image

1

Sēdekļa indeksa punkts

2

Spēks

3

Vertikālā atskaites plakne

3.10.   attēls

Klīrensa zona traktoram ar reversu sēdekli un stūres ratu

3.10.a   attēls

Aizsargkabīne

Image

3.10.b   attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

Image

3.11.   attēls

Elastīgās deformācijas mērīšanas iekārtas paraugs

Image

VI pielikuma paskaidrojumi


(1)  Ja nav norādīts citādi, B punktā izklāstītās prasības un numerācija ir identiskas prasībām un numerācijai ESAO standartizētajā kodeksā par lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru aizsargkonstrukciju oficiālo testēšanu (dinamiskais tests), ESAO kodekss Nr. 3, 2015. gada izdevums, 2014. gada jūlijs.

(2)  Piezīme lietotājiem: sēdekļa indeksa punktu nosaka saskaņā ar ISO 5353, un attiecībā uz traktoru tas ir fiksēts punkts, kas nepārvietojas, kad sēdeklis tiek noregulēts stāvoklī, kas nav vidusstāvoklis. Klīrensa zonas noteikšanai sēdeklis ir jānoregulē visaugstākajā aizmugurējā stāvoklī.

(3)  Neizmanto ūdens balastu.

(4)  Norādīts vēlamais izmērs. Parauga izmērs nedrīkst būt mazāks par lielāko materiāla pieļauto vēlamo izmēru.

(5)  Vajadzīgā enerģija pie – 20 °C ir 2,5 reizes lielāka par vērtību, kas norādīta enerģijai pie – 30 °C. Triecienenerģijas lielumu ietekmē citi faktori, proti, velmēšanas virziens, tecēšanas spriegums, grauda orientācija un metināšana. Minētie faktori ir jāņem vērā, izvēloties un izmantojot tēraudu.

VII PIELIKUMS

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām (kāpurķēžu traktoriem) piemērojamās prasības

A.   VISPĀRĪGS NOTEIKUMS

1.

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām (kāpurķēžu traktoriem) piemērojamās Savienības prasības ir noteiktas B punktā.

B.   APGĀŠANĀS AIZSARGKONSTRUKCIJĀM (KĀPURĶĒŽU TRAKTORIEM) PIEMĒROJAMĀS PRASĪBAS(1)

1.   Definīcijas

1.1.   [Nepiemēro]

1.2.   Apgāšanās aizsargkonstrukcija (ROPS)

Apgāšanās aizsargkonstrukcija (aizsargkabīne vai aizsargrāmis), turpmāk – “aizsargkonstrukcija”, ir tāda konstrukcija uz traktora, kuras galvenais mērķis ir novērst vai ierobežot vadītāja apdraudējumu, ko izraisa traktora apgāšanās, parastas lietošanas laikā.

Apgāšanās aizsargkonstrukcija nodrošina brīvu telpu klīrensa zonai, kura ir pietiekami liela, lai aizsargātu vadītāju sēdus stāvoklī vai nu konstrukcijas aizsargrāmī, vai arī apgabalā, ko norobežo vairākas taisnes, kuras no konstrukcijas ārējām malām savienotas ar kādu traktora daļu, kas var saskarties ar zemes virsmu un kas spēj atbalstīt traktoru šajā stāvoklī, ja traktors apgāžas.

1.3.   Sliede

1.3.1.   Provizoriska definīcija: kāpurķēdes vidusplakne

Kāpurķēdes vidusplakne atrodas vienādā attālumā no abām plaknēm, kas norobežo telpu starp tās ārējām malām.

1.3.2.   Sliedes platuma definīcija

Sliedes platums ir attālums starp kāpurķēžu vidusplaknēm.

1.3.3.   Papildu definīcija: traktora vidusplakne

Vertikālā plakne, kura ir taisnā leņķī pret asi tās viduspunktā, ir traktora vidusplakne.

1.4.   Aizsargkonstrukcija

Konstrukcijas elementu sistēma, kuri izkārtoti uz traktora tā, lai izpildītu galveno uzdevumu, proti, samazinātu iespējamību, ka vadītājs tiktu saspiests, ja traktors apgāztos. Konstrukcijas elementi ir visi balstrāmji, balsteņi, montāžas elementi, savienotājuzmavas, skrūves, tapas, balstiekārta vai elastīgi amortizatori, ko izmanto sistēmas piestiprināšanai pie traktora rāmja, izņemot montāžas elementus, kas integrēti traktora rāmī.

1.5.   Traktora rāmis

Traktora galvenā šasija vai galvenais(-ie) slodzi nesošais(-ie) elements(-i), kas aptver traktora lielāko daļu un uz kura tieši piestiprina aizsargkonstrukciju.

1.6.   Aizsargkonstrukcijas un traktora rāmja montāžas mezgls

Sistēma, ko veido pie traktora rāmja piestiprināta aizsargkonstrukcija.

1.7.   Atbalsta plātne

Būtībā stingra testa konstrukcijas daļa, pie kuras testa vajadzībām piestiprina traktora rāmi.

1.8.   Sēdekļa indeksa punkts (SIP)

1.8.1.   Sēdekļa indeksa punkts (SIP) atrodas noteikšanas iekārtas centrālajā garenplaknē, kad iekārta novietota uz vadītāja sēdekļa. SIP ir nemainīgs attiecībā pret traktoru un nepārvietojas līdz ar sēdekli tā regulēšanas un/vai svārstību intervālā.

1.8.2.   Nosakot SIP, sēdekli noregulē tā, lai visi sēdekļa iestatījumi uz priekšu, uz atpakaļu, vertikāli un leņķī būtu vidusstāvoklī. Atsperojuma sistēmas iestata tā, lai sēdeklis būtu tā svārstību intervāla viduspunktā, kad ir uzstādīta nosvērtā iekārta SIP noteikšanai.

1.8.3.   SIP jānosaka ar iekārtu, kas attēlota 8.1. attēlā. Iekārtu novieto uz sēdekļa. Iekārtas horizontālajā daļā 40 mm pirms SIP zīmes pieliek 20 kg masu. Tad iekārtai sēdekļa indeksa punktā pieliek horizontālu spēku aptuveni 100 N (sk. Fo 8.1. attēlā). Visbeidzot, iekārtas horizontālajā daļā 40 mm pirms SIP zīmes pieliek vēl 39 kg masu.

1.9.   Deformāciju robežvērtību zona (Deflection-limiting volume (DLV))

Šī zona, kas saistīta ar vadītāju, nosaka robežvērtības un deformācijas, kas pieļaujamas, novērtējot aizsargkonstrukciju laboratorijā (8.2. attēls). Tā ir liela sēdoša vadītāja izmēru ortogonāla aproksimācija.

1.10.   Vertikālā atskaites plakne

Vertikālā atskaites plakne ir vertikāla plakne, parasti gareniski pret traktoru, kas šķērso sēdekļa indeksa punktu un stūres rata vai vadības rokturu centru. Parasti vertikālā atskaites plakne sakrīt ar traktora vidusplakni.

1.11.   Laterālā imitētā zemes plakne

Virsma, attiecībā uz kuru pieņem, ka traktors pēc apgāšanās uz tās apstājas un guļ uz sāna. Imitēto zemes plakni nosaka šādi (sk. 3.5.1.2):

a)

augstākais elements, kuram pieliek spēku;

b)

a) apakšpunktā noteiktā elementa aizmugures skata tālākais punkts;

c)

vertikāla līnija caur b) apakšpunktā noteikto punktu;

d)

transportlīdzekļa garenass līnijai paralēla vertikāla plakne, kas iet caur c) apakšpunktā noteikto līniju;

e)

d) apakšpunktā aprakstīto plakni pagriež 15o projām no DLV ap asi, kas ir perpendikulāra c) apakšpunktā norādītajai vertikālajai līnijai un arī iet caur b) apakšpunktā aprakstīto punktu; tas nosaka imitēto zemes plakni.

Imitēto zemes plakni nosaka nenoslogotai aizsargkonstrukcijai, un tā pārvietojas līdz ar elementu, kuram pieliek slodzi.

1.12.   Vertikālā imitētā zemes plakne

Traktoram, kas apstājies apvērstā stāvoklī, šo plakni nosaka aizsargkonstrukcijas augstākais šķērselements un traktora priekšējā (pakaļējā) daļa, kura, visticamāk, saskarsies ar zemes virsmu vienlaikus ar aizsargkonstrukciju un kura spēj atbalstīt apvērstu traktoru. Vertikālā imitētā zemes plakne pārvietojas līdz ar deformēto aizsargkonstrukciju.

Piezīme.

Vertikālā imitētā zemes plakne attiecas tikai uz divstatņu aizsargkonstrukcijām.

1.13.   Masa bez balasta

Traktora masa bez balasta ierīcēm. Traktoram jābūt darba kārtībā ar piepildītām tvertnēm, cirkulācijas kontūriem un radiatoru, jābūt aizsargkonstrukcijai ar apšuvumu un visam ritošās iekārtas aprīkojumam vai papildu priekšējo riteņu piedziņas elementiem, kas vajadzīgi parastai ekspluatācijai. Vadītājs netiek iekļauts.

1.14.   Pieļaujamās pielaides mērījumos

Laiks:

± 0,1 s

Attālums:

± 0,5 mm

Spēks:

± 0,1 % (no pilnas sensora skalas)

Leņķis

± 0,1°

Masa:

± 0,2 % (no pilnas sensora skalas)

1.15.   Simboli

D

(mm)

Aizsargkonstrukcijas deformācija

F

(N)

Spēks

M

(kg)

Traktora maksimālā masa saskaņā ar izgatavotāja ieteikumu. Tai jābūt vienādai ar 1.13. punktā definēto masu bez balasta vai lielākai par to

U

(J)

Aizsargkonstrukcijas absorbētā enerģija attiecībā pret traktora masu

2.   Piemērošanas joma

Šo pielikumu piemēro traktoriem, kurus virza un stūrē ar kāpurķēdēm, kuriem ir vismaz divas asis ar kāpurķēdes uzlikām un kuriem ir šādas iezīmes:

2.1.

traktora masa bez balasta ir ne mazāka kā 600 kg;

2.2.

ne vairāk kā 600 mm klīrenss zem priekšējās un pakaļējās ass zemākajiem punktiem.

3.   Noteikumi un norādījumi

3.1.   Vispārīgi noteikumi

3.1.1.   Aizsargkonstrukciju var izgatavot traktora izgatavotājs vai neatkarīgs uzņēmums. Jebkurā gadījumā tests ir spēkā tikai attiecībā uz tādu traktora modeli, kuram šis tests ir veikts. Aizsargkonstrukcija atkārtoti jātestē katram traktora modelim, pie kā to paredzēts piestiprināt. Tomēr testēšanas iestādes var apliecināt, ka izturības testi ir spēkā arī attiecībā uz tādiem traktoru modeļiem, kurus iegūst no sākotnējā modeļa, pārveidojot motoru, transmisiju, stūres iekārtu un priekšējo balstiekārtu (skatīt 3.6. punktu. Attiecināšana uz citiem traktoru modeļiem). Savukārt vienam un tam pašam traktora modelim var testēt vairākas aizsargkonstrukcijas.

3.1.2.   Aizsargkonstrukcijai, ko iesniedz testam, jābūt parastā veidā piestiprinātai tam traktoram vai traktora šasijai, ar kuru to izmanto. Traktora šasijai jābūt nokomplektētai, ietverot arī stiprinājuma balsteņus un citas traktora detaļas, ko var ietekmēt aizsargkonstrukcijai pieliktā slodze.

3.1.3.   Aizsargkonstrukcija var būt konstruēta tikai, lai aizsargātu vadītāju gadījumā, ja traktors apgāžas. Pie šīs konstrukcijas var būt iespējams uz ilgāku vai īsāku laiku piestiprināt aprīkojumu vadītāja aizsardzībai pret laika apstākļiem. Vadītājs siltā laikā to parasti noņem. Tomēr ir arī tādas aizsargkonstrukcijas, kuru apšuvums ir pastāvīgs un siltā laikā tiek nodrošināta ventilācija caur logiem vai atlokiem. Tā kā apšuvums var palielināt aizsargkonstrukcijas izturību un, ja tas ir noņemams, negadījuma laikā tā var arī nebūt, visas daļas, ko vadītājs šādi var noņemt, testa vajadzībām noņem. Durvis, jumta lūku un logus, ko var atvērt, noņem vai testa laikā nostiprina atvērtā stāvoklī tā, lai tie nepalielinātu aizsargkonstrukcijas izturību. Atzīmē, vai šādā stāvoklī tie apdraudētu vadītāju, ja traktors apgāztos.

Turpmāk šajos noteikumos tiks minēta tikai aizsargkonstrukcijas testēšana. Tas jāsaprot tā, ka še ir ietverts pastāvīgs apšuvums.

Specifikācijās jāietver visa nodrošinātā pagaidu apšuvuma apraksts. Pirms testa jānoņem visi stikli vai līdzīgi trausli materiāli. Ja izgatavotājs to vēlas, pirms testa var noņemt traktora un aizsargkonstrukcijas sastāvdaļas, kuras testa laikā var tikt bez vajadzības bojātas un kuras neietekmē aizsargkonstrukcijas izturību vai tās izmērus. Testa laikā nedrīkst veikt remontus vai regulēšanu.

3.1.4.   Testa protokolā jāapraksta visas traktora sastāvdaļas, kas palielina aizsargkonstrukcijas izturību, piemēram, dubļusargi, un kuras izgatavotājs ir pastiprinājis, un jānorāda to mērījumu rezultāti.

3.2.   Aparatūra

3.2.1.   Deformāciju robežvērtību zona

DLV un tās atrašanās vieta ir saskaņā ar ISO 3164:1995 (sk. 8.3. attēlu). DLV ir cieši piesaistīta tai pašai traktora daļai, kurai piestiprināts vadītāja sēdeklis, un tā nenovirzās visā oficiālajā testa laikā.

Kāpurķēžu traktoriem, kuru masa bez balasta ir mazāka nekā 5 000 kg un kas aprīkoti ar priekšā piestiprinātu divstatņu aizsargkonstrukciju, DLV atbilst 8.4. un 8.5. attēlam.

3.2.2.   Klīrensa zona un aizsargplakne

Klīrensa zonai, kas definēta VIII pielikumā (nodaļa “Definīcijas”, 1.6. punkts), vienmēr jābūt aizsegtai ar aizsargplakni S, kā attēlots 8.2. un 8.4. attēlā. Aizsargplakne definēta kā slīpa plakne, kas ir perpendikulāra traktora vertikālajai garenplaknei un priekšā veido tangenti ar aizsargkonstrukciju, bet aizmugurē – ar kādu no šādiem cietiem traktora uzbūves elementiem, kas kavē iepriekšminētās plaknes S ietiekšanos klīrensa zonā:

korpusu vai citu stingru detaļu traktora aizmugurējā daļā,

kāpurķēdēm,

cietu papildkonstrukciju, kas cieši piestiprināta traktora aizmugurē.

3.2.3.   Aizmugurējā cietā uzbūves elementa tests

Ja traktors ir aprīkots ar stingru sekciju, korpusu vai citu cietu uzbūves elementu, kas novietots aiz vadītāja sēdekļa, šo uzbūves elementu uzskata par aizsardzības punktu gadījumā, ja traktors gāžas uz sāniem vai uz aizmuguri. Šim cietajam uzbūves elementam, kas novietots aiz vadītāja sēdekļa, jāiztur, nesalūstot vai neietiecoties klīrensa zonā, lejupejošs spēks Fi, kur:

Formula

ko pieliek perpendikulāri rāmja augšai traktora centrālajā plaknē. Spēka pielikšanas sākotnējam leņķim ir jābūt 40°, ko aprēķina no zemes virsmai paralēlas līnijas, kā parādīts 8.4. attēlā. Šīs stingrās sekcijas minimālajam platumam ir jābūt vismaz 500 mm (sk. 8.5. attēlu).

Turklāt tai jābūt pietiekami stingrai un cieši piestiprinātai traktora aizmugurē.

3.2.4.   Saites

Nodrošina aprīkojumu aizsargkonstrukcijas un traktora rāmja montāžas mezgla piestiprināšanai pie atbalsta plātnes, kā aprakstīts iepriekš, un slogošanai horizontāli un vertikāli (sk. 8.6. līdz 8.9. attēlu).

3.2.5.   Mērinstrumenti

Testa aparatūru aprīko ar instrumentiem, ar ko mēra aizsargkonstrukcijai pielikto spēku un aizsargkonstrukcijas deformāciju.

Turpmāk norādītā procentuālā attiecība ir instrumentu precizitātes nominālā vērtība un nenorāda, ka būtu vajadzīgi papildu testi.

Mērījums

Precizitāte

Aizsargkonstrukcijas deformācija

± 5 % no maksimālās izmērītās deformācijas

Aizsargkonstrukcijai pieliktais spēks

± 5 % no maksimālā izmērītā spēka

3.2.6.   Izvietojums slogošanai

Izvietojums slogošanai parādīts 8.7. un 8.10. līdz 8.13. attēlā (sāniskā slogošana), 8.8. un 8.9. attēlā (vertikālā slogošana) un 8.14. attēlā (gareniskā slogošana).

3.3.   Testa apstākļi

3.3.1.   Aizsargkonstrukcija atbilst ražošanas specifikācijām un ir piestiprināta pie attiecīga traktora modeļa šasijas saskaņā ar izgatavotāja norādīto piestiprināšanas metodi.

3.3.2.   Aizsargkonstrukcijas un traktora rāmja montāžas mezglu piestiprina pie atbalsta plātnes tā, lai montāžas mezglu un atbalsta plātni savienojošie elementi būtu pakļauti minimālai deformācijai, kad aizsargkonstrukciju slogo no sāna. Kad tiek veikta sāniskā slogošana, atbalsta plātne nebalsta aizsargkonstrukcijas un traktora rāmja montāžas mezglu, izņemot atbalstu, ko dod sākotnējie stiprinājumi.

3.3.3.   Aizsargkonstrukciju aprīko ar spēka un deformācijas datu iegūšanai vajadzīgajiem instrumentiem.

3.3.4.   Visus testus veic ar vienu un to pašu aizsargkonstrukciju. Testu laikā, kad tiek veikta sāniskā vai vertikālā slogošana, vai starp šiem testiem neveic aizsargkonstrukcijas un traktora rāmja montāžas mezgla remontu vai iztaisnošanu.

3.3.5.   Ja slogošana tiek veikta no sāna vai gareniski, ar atbalsta plātni savieno galveno korpusu vai kāpurķēžu rāmjus (sk. 8.6. līdz 8.8. attēlu).

3.3.6.   Ja tiek veikta vertikālā slogošana, nav aizsargkonstrukcijas un traktora rāmja montāžas mezgla nostiprināšanas vai atbalstīšanas ierobežojumu.

3.3.7.   Pēc visu testu pabeigšanas izmēra un reģistrē aizsargkonstrukcijas paliekošo deformāciju.

3.4.   Testa procedūra

3.4.1.   Vispārīga informācija

Testa procedūru veido 3.4.2., 3.4.3. un 3.4.4. punktā aprakstītās darbības norādītajā secībā.

3.4.2.   Slogošana no sāna

3.4.2.1.   Spēka un deformācijas raksturlielumus nosaka, aizsargkonstrukcijas augstākos galvenos gareniskos elementus slogojot no sāna.

Ja aizsargkonstrukcijai ir vairāk nekā divi statņi, slogošana no sāna tiek veikta ar slodzes sadales ierīces palīdzību, kuras garums nepārsniedz 80 % no augstākā konstrukcijas elementa garuma taisnā līnijā L starp aizsargkonstrukcijas priekšējo un pakaļējo statni (sk. 8.13. līdz 8.16. attēlu). Sākotnējā slogošana tiek veikta zonā, ko veido tādu divu plakņu vertikālā projekcija, kuras ir paralēlas DLV priekšējai un pakaļējai plaknei un atrodas 80 mm ārpus tām.

3.4.2.2.   Aizsargkonstrukcijai ar aizsargpārsegu un diviem statņiem sākotnējās slogošanas zonu nosaka kopējais gareniskais attālums starp aizsargkonstrukcijas augstākajiem galvenajiem elementiem L un DLV priekšējās un pakaļējās plaknes vertikālo projekciju. Spēka (slodzes) pielikšanas punkts nav tuvāk kā L/3 attālumā no statņiem.

Ja L/3 punkts ir starp DLV vertikālo projekciju un statņiem, spēka (slodzes) pielikšanas punktu atvirza no statņa, līdz tas nonāk DLV vertikālajā projekcijā (sk. 8.13. līdz 8.16. attēlu). Izmantojamā slodzes sadales plāksne nedrīkst traucēt vai ierobežot aizsargkonstrukcijas griešanos ap vertikālu asi slogošanas laikā un nedrīkst sadalīt slodzi attālumā, kas pārsniedz 80 % no L.

Spēku pieliek aizsargkonstrukcijas augstākajiem galvenajiem gareniskajiem elementiem, izņemot gadījumu, kad tiek izmantota statņa konstrukcija bez konsolveida aizsargpārsega. Šāda veida konstrukcijai spēku pieliek vienā līnijā ar augstāko šķērselementu.

3.4.2.3.   Spēka sākotnējais virziens ir horizontāls un perpendikulārs vertikālai plaknei, kas iet caur traktora garenass līniju.

3.4.2.4.   Turpinot slogošanu, aizsargkonstrukcijas un traktora rāmja montāžas mezgla deformācijas var izraisīt spēka pielikšanas virziena izmaiņas; tas ir pieļaujams.

3.4.2.5.   Ja vadītāja sēdeklis neatrodas uz traktora garenass līnijas, slogošana tiek veikta pret ārējo malu, kas atrodas vistuvāk sēdeklim.

3.4.2.6.   Ja aizsargkonstrukcija ir uzstādīta tā, ka, slogojot no kreisās vai no labās puses, iegūst atšķirīgu spēka un deformācijas attiecību, tad gadījumā, kad sēdekļi atrodas uz ass līnijas, slogošana tiek veikta no tās puses, no kuras aizsargkonstrukcijas un traktora rāmja montāžas mezgls tiek pakļauts vislielākajai ietekmei.

3.4.2.7.   Deformācijas (slodzes pielikšanas) ātrumam jābūt tādam, lai to varētu uzskatīt par statisku, proti, 5 mm/s vai mazākam.

3.4.2.8.   Deformācijai rezultējošās slodzes pielikšanas punktā pakāpeniski palielinoties, spēku un deformāciju reģistrē intervālos, kas nepārsniedz 25 mm, un zīmē līkni (sk. 8.17. attēlu).

3.4.2.9.   Slogošanu turpina, līdz panākta aizsargkonstrukcijas atbilstība spēka un enerģijas prasībām. Apgabals zem attiecīgās spēka un deformācijas līknes (sk. 8.17. attēlu) vienāds ar enerģiju.

3.4.2.10.   Enerģijas aprēķināšanai izmanto aizsargkonstrukcijas deformāciju gar spēka iedarbības līniju. Deformāciju mēra slogošanas viduspunktā.

3.4.2.11.   Nekādu slogošanas ierīču atbalstīšanai izmantoto elementu deformāciju neietver deformācijas mērījumos enerģijas absorbcijas aprēķināšanai.

3.4.3.   Vertikālā slogošana

3.4.3.1.   Pēc tam, kad noņemta slodze no sāna, aizsargkonstrukcijas augšā pieliek vertikālu slodzi.

3.4.3.2.   Slogošana tiek veikta ar stingru šķērsi, kura platums ir 250 mm.

3.4.3.3.   Aizsargkonstrukcijām, kurām ir vairāk par diviem stieņiem, vertikālo slodzi pieliek gan priekšējā, gan aizmugurējā daļā.

3.4.3.3.1.   Vertikālā slogošana aizmugurējā daļā (8.10., 8.11.a un 8.11.b attēls)

3.4.3.3.1.1.

Saspiedošo šķērsi novieto pāri visaugstākajiem konstrukcijas elementiem aizmugurējā daļā tā, lai rezultējošais saspiešanas spēks koncentrētos vertikālajā atskaites plaknē. Pieliek saspiešanas spēku un turpina to pielikt piecas sekundes pēc vizuāli nosakāmu aizsargkonstrukcijas kustību beigšanās.

3.4.3.3.1.2.

Ja aizsargkonstrukcijas jumta aizmugurējai daļai nepieliek pilnu saspiešanas spēku, tad spēku pieliek tik ilgi, līdz jumts ir deformējies tā, ka tas sakrīt ar plakni, kura savieno aizsargkonstrukcijas augšējo daļu ar to daļu traktora aizmugurē, kas ir spējīga balstīt traktoru, kad tas ir apgāzies. Tad spēku noņem un saspiedošo šķērsi pārvieto pāri aizsargkonstrukcijas daļai, kura balstītu traktoru, kad tas ir pilnībā apgāzies. Pēc tam pieliek saspiešanas spēku.

3.4.3.3.2.   Vertikālā slogošana priekšējā daļā (8.10. līdz 8.12. attēls)

3.4.3.3.2.1.

Saspiedošo šķērsi novieto pāri visaugstākajiem konstrukcijas elementiem priekšējā daļā tā, lai rezultējošais saspiešanas spēks koncentrētos vertikālajā atskaites plaknē. Pieliek saspiešanas spēku F un turpina to pielikt piecas sekundes pēc vizuāli nosakāmu aizsargkonstrukcijas kustību beigšanās

3.4.3.3.2.2.

Ja aizsargkonstrukcijas jumta priekšējai daļai nepieliek pilnu saspiešanas spēku (8.12.a un 8.12.b attēls), tad spēku pieliek tik ilgi, līdz jumts ir deformējies tā, ka tas sakrīt ar plakni, kura savieno aizsargkonstrukcijas augšējo daļu ar to daļu traktora priekšgalā, kas ir spējīga balstīt traktoru, kad tas ir apgāzies. Tad spēku noņem un saspiedošo šķērsi pārvieto pāri aizsargkonstrukcijas daļai, kura balstītu traktoru, kad tas ir pilnībā apgāzies. Pēc tam pieliek saspiešanas spēku.

3.4.3.4.   Divstatņu aizsargkonstrukcijai vertikālās slogošanas zonu nosaka kopējais gareniskais attālums starp aizsargkonstrukcijas augstākajiem galvenajiem elementiem L un DLV priekšējās un pakaļējās plaknes vertikālo projekciju. Spēka (slodzes) pielikšanas punkts nav tuvāk kā L/3 attālumā no statņiem (sk. 8.9. attēlu).

Ja L/3 punkts ir starp DLV vertikālo projekciju un statņiem, spēka (slodzes) pielikšanas punktu atvirza no statņa, līdz tas nonāk DLV vertikālajā projekcijā.

Priekšā piestiprinātu divstatņu aizsargkonstrukciju bez aizsargpārsega vertikālā slogošana tiek veikta vienā līnijā ar augšējos konstrukcijas elementus savienojošo šķērselementu.

3.4.4.   Gareniskā slogošana

3.4.4.1.   Pēc tam, kad noņemta vertikālā slodze, aizsargkonstrukcijai pieliek garenslodzi.

3.4.4.2.   Garenslodzi pieliek sākotnēji noteiktā punkta deformētajā atrašanās vietā, jo aizsargkonstrukcijas sāniskās (un vertikālās) slogošanas rezultātā, visticamāk, ir radusies paliekoša konstrukcijas deformācija. Sākotnēji noteikto punktu nosaka slodzes sadales ierīces un savienotājuzmavas atrašanās vieta, pirms veikti jebkādi testi ar aizsargkonstrukciju.

Slodzes sadales ierīce var aptvert visu platumu gadījumos, ja nav pakaļējā (priekšējā) šķērselementa. Visos pārējos gadījumos ierīce nedrīkst sadalīt slodzi garumā, kas pārsniedz 80 % no aizsargkonstrukcijas platuma W (sk. 8.18. attēlu).

3.4.4.3.   Garenslodzi pieliek aizsargkonstrukcijas augšējiem konstrukcijas elementiem gar aizsargkonstrukcijas garenass līniju.

3.4.4.4.   Slogošanas virzienu izvēlas tā, lai aizsargkonstrukcijas un traktora rāmja montāžas mezgls tiktu pakļauts vislielākajai ietekmei. Slogošanas sākotnējais virziens ir horizontāls un paralēls traktora sākotnējai garenass līnijai. Daži papildu faktori, kas jāņem vērā, lemjot par gareniskās slogošanas virzienu, ir šādi:

a)

aizsargkonstrukcijas atrašanās vieta attiecībā pret DLV un aizsargkonstrukcijas gareniskās deformācijas ietekme uz vadītāja aizsardzību pret saspiešanu;

b)

traktora raksturlielumi, piemēram, citi traktora konstrukcijas elementi, kas var izrādīt pretestību aizsargkonstrukcijas gareniskajai deformācijai un tādējādi ierobežot aizsargkonstrukcijas slogošanas gareniskā komponenta virzienu;

c)

pieredze, kas var norādīt uz gareniskas sašķiebšanās iespējamību vai uz konkrētas kategorijas traktora tendenci novirzīties, kad tas griežas ap garenasi faktiskās apgāšanās laikā.

3.4.4.5.   Deformācijas ātrumam jābūt tādam, lai slogošanu varētu uzskatīt par statisku (sk. 3.4.2.7. punktu). Šo slogošanu turpina, līdz panākta aizsargkonstrukcijas atbilstība spēka prasībām.

3.5.   Pieņemšanas nosacījumi

3.5.1.   Vispārīga informācija

3.5.1.1.   Neviena testa laikā neviena aizsargkonstrukcijas daļa nedrīkst ietiekties deformāciju robežvērtību zonā. Tāpat aizsargkonstrukcijas deformācija nedrīkst ļaut imitētajai zemes plaknei (definēta 1.11. un 1.12. punktā) ietiekties DLV.

3.5.1.2.   Aizsargkonstrukcijas deformācija neviena testa laikā nedrīkst izraisīt to, ka sānā, kurā tiek veikta slogošana, DLV plaknes sniedzas aiz imitētās zemes plaknes vai šķērso to (sk. 8.19. un 8.20. attēlu).

Aizsargkonstrukcija nedrīkst atdalīties no traktora rāmja tā kļūmes dēļ.

3.5.2.   Prasības attiecībā uz sāniskās slogošanas spēku un enerģiju, vertikālās slogošanas spēku un gareniskās slogošanas spēku

3.5.2.1.   Šīs prasības jāizpilda 3.5.1.1. punktā atļautajās deformācijas robežās.

3.5.2.2.   Sāniskās slogošanas spēks un minimālā absorbētā enerģija sasniedz vismaz 8.1. tabulā norādītās vērtības, kur:

F ir minimālais spēks sāniskās slogošanas laikā,

M (kg) ir traktora izgatavotāja ieteiktā maksimālā masa,

U ir minimālā sāniskās slogošanas laikā absorbētā enerģija.

Ja vajadzīgais spēks ir sasniegts, pirms izpildītas prasības attiecībā uz enerģiju, spēks var samazināties, bet tas atkal sasniedz vajadzīgo līmeni, kad sasniegta vai pārsniegta minimālā enerģija.

3.5.2.3.   Pēc tam, kad noņemta slodze no sāna, aizsargkonstrukcijas un traktora rāmja montāžas mezgls iztur vertikālu spēku:

Formula

5 minūtes vai līdz jebkādas deformācijas beigām atkarībā no tā, kurš laika posms ir īsāks.

3.5.2.4.   Gareniskās slogošanas spēks sasniedz vismaz 8.1. tabulā norādītās vērtības, kur F un M ir definēti 3.5.2.2. punktā.

3.6.   Attiecināšana uz citiem traktoru modeļiem

3.6.1.   [Nepiemēro]

3.6.2.   Tehniskā attiecināšana

Ja izdara traktora, aizsargkonstrukcijas vai metodes, ko izmanto aizsargkonstrukcijas piestiprināšanai pie traktora, tehniskas izmaiņas, testēšanas iestāde, kas ir veikusi oriģinālo testu, “tehniskā attiecinājuma ziņojumu” var izdot šādos gadījumos.

3.6.2.1.   Konstrukcijas testa rezultātu attiecināšana uz citiem traktoru modeļiem

Trieciena un saspiešanas testi nav jāveic katram traktora modelim, ja aizsargkonstrukcija un traktors atbilst turpmāk 3.6.2.1.1. līdz 3.6.2.1.5. punktā minētajiem nosacījumiem.

3.6.2.1.1.

Konstrukcijai jābūt vienādai ar jau testēto.

3.6.2.1.2.

Vajadzīgā enerģija nedrīkst pārsniegt enerģiju, kas aprēķināta oriģinālajam testam, par vairāk kā 5 %.

3.6.2.1.3.

Stiprinājuma metodei un traktora sastāvdaļām, pie kurām veic piestiprināšanu, ir jābūt vienādām.

3.6.2.1.4.

Visām sastāvdaļām, kas varētu balstīt aizsargkonstrukciju, piemēram, dubļusargiem un motora pārsegam, ir jābūt vienādām.

3.6.2.1.5.

Sēdekļa novietojumam un kritiskajiem izmēriem aizsargkonstrukcijā, kā arī aizsargkonstrukcijas relatīvajam novietojumam uz traktora jābūt tādiem, lai DLV visu testu laikā paliktu deformētās konstrukcijas aizsardzības zonā.

3.6.2.2.   Konstrukcijas testa rezultātu attiecināšana uz aizsargkonstrukcijas modeļu modifikācijām

Šī procedūra jāveic tad, ja nav izpildīti 3.6.2.1. punkta noteikumi; to nedrīkst izmantot, ja atšķiras aizsargkonstrukcijas piestiprināšanas metodes princips (piemēram, gumijas balsti aizstāti ar balstiekārtu):

3.6.2.2.1.

izmaiņas, kas neietekmē oriģinālā testa rezultātus (piemēram, piederuma montāžas paneļa stiprinājums ar metināšanas šuvi nekritiskā konstrukcijas vietā), sēdekļu pievienošana ar atšķirīgu SIP novietojumu aizsargkonstrukcijā (jāpārbauda, vai jaunā(-ās) DLV visu testu laikā paliek deformētās konstrukcijas aizsardzības zonā);

3.6.2.2.2.

izmaiņas, kas, iespējams, ietekmē oriģinālā testa rezultātus, neradot bažas par aizsargkonstrukcijas pieņemamību (piemēram, konstrukcijas sastāvdaļas izmaiņas, aizsargkonstrukcijas piestiprināšanas metodes izmaiņas). Ir iespējams veikt validācijas testu, kura rezultātus apkopo attiecinājuma ziņojumā.

Minētajam tipa attiecinājumam nosaka šādus ierobežojumus:

3.6.2.2.2.1.

ja netiek veikts validācijas tests, drīkst apstiprināt ne vairāk kā 5 attiecinājumus;

3.6.2.2.2.2.

validācijas testa rezultātus saistībā ar attiecinājumu pieņems, ja tiks izpildīti visi šajā pielikumā paredzētie pieņemšanas nosacījumi un ja spēks, kas izmērīts, kad vajadzīgais enerģijas līmenis sasniegts vairākos horizontālās slogošanas testos, ne vairāk kā par ± 7 % novirzās no spēka, kas izmērīts, kad vajadzīgais enerģijas līmenis tika sasniegts oriģinālajā testā, un ja deformācija, kas izmērīta(2), kad vajadzīgais enerģijas līmenis sasniegts vairākos horizontālās slogošanas testos, ne vairāk kā par ± 7 % novirzās no deformācijas, kas izmērīta, kad vajadzīgais enerģijas līmenis tika sasniegts oriģinālajā testā;

3.6.2.2.2.3.

vienā attiecinājuma ziņojumā var iekļaut vairākas aizsargkonstrukcijas izmaiņas, ja tie ir dažādi tās pašas aizsargkonstrukcijas risinājumi, tomēr vienā attiecinājuma ziņojumā var apstiprināt tikai vienu validācijas testu. Risinājumus, kuri nav testēti, apraksta attiecinājuma ziņojuma īpašā sadaļā.

3.6.2.2.3.

Izgatavotāja deklarētās atskaites masas palielināšana jau testētai aizsargkonstrukcijai. Ja izgatavotājs vēlas saglabāt to pašu apstiprinājuma numuru, pēc validācijas testa veikšanas (šādā gadījumā 3.6.2.2.2.2. punktā noteiktos ± 7 % ierobežojumus nepiemēro) ir iespējams izdot attiecinājuma ziņojumu.

3.7.   [Nepiemēro]

3.8.   Aizsargkonstrukciju veiktspēja aukstā laikā

3.8.1.   Ja tiek apgalvots, ka aizsargkonstrukcijas īpašības to padara izturīgu pret trauslumu aukstā laikā, izgatavotājs sniedz sīku informāciju, kas iekļaujama protokolā.

3.8.2.   Ar turpmāk minētajām prasībām un procedūrām paredzēts nodrošināt izturību un pretestību pret lūzumiem trausluma dēļ zemā temperatūrā. Tiek ierosināts materiāliem izvirzīt šādas obligātās prasības, kuras jāievēro, vērtējot aizsargkonstrukcijas piemērotību ekspluatācijai zemā temperatūrā valstīs, kurās ir vajadzīga šāda papildu darbības aizsardzība

3.8.2.1.   Skrūvēm un uzgriežņiem, kurus izmanto aizsargkonstrukcijas piestiprināšanai pie traktora un tās konstrukcijas elementu savienošanai, ir jābūt ar atbilstošām zemas temperatūras izturības īpašībām.

3.8.2.2.   Visiem metināšanas elektrodiem, kas izmantoti konstrukcijas elementu un stiprinājumu ražošanā, jābūt saderīgiem ar aizsargkonstrukcijas materiālu, kas norādīts 3.8.2.3. punktā.

3.8.2.3.   Aizsargkonstrukcijas elementu tērauda materiāliem jābūt lielas izturības materiāliem, kas atbilst 8.2. tabulā norādītajām Šarpī triecienu testa ar V veida ierobu minimālās triecienenerģijas prasībām. Tērauda kategorija un kvalitāte ir jānorāda saskaņā ar ISO 630:1995; grozījums 1:2003.

Uzskata, ka tērauds ar velmēšanas biezumu, kas mazāks par 2,5 mm, un ar oglekļa saturu, kas mazāks par 0,2 %, atbilst šai prasībai.

Aizsargkonstrukcijas elementiem, kas izgatavoti no citiem materiāliem, nevis no tērauda, ir jābūt līdzvērtīgai triecienizturībai zemā temperatūrā.

3.8.2.4.   Testējot atbilstību Šarpī triecienu testa ar V veida ierobu minimālās triecienenerģijas prasībām, paraugs nedrīkst būt mazāks par vislielāko materiāla iespējamo izmēru, kas ir minēts 8.2. tabulā.

3.8.2.5.   Šarpī triecienu testi ar V veida ierobu jāveic saskaņā ar procedūru ASTM A 370-1979; šo procedūru nepiemēro attiecībā uz testa parauga izmēriem, jo tiem ir jābūt saskaņā ar 8.2. tabulā dotajiem izmēriem.

3.8.2.6.   Alternatīva šai procedūrai ir mierīgā vai pusmierīgā tērauda izmantošana, par kuru jāsniedz piemērota specifikācija. Tērauda kategorija un kvalitāte ir jānorāda saskaņā ar ISO 630:1995; grozījums 1:2003.

3.8.2.7.   Paraugiem ir jābūt gareniskiem un pirms veidošanas vai metināšanas izmantošanai aizsargkonstrukcijās ņemtiem no plakana materiāla, caurulēm vai profiliem. Paraugi no caurulēm vai profiliem ir jāņem no tā sāna vidus, kuram ir lielākie izmēri, un tajos nedrīkst iekļaut metināto šuvi.

8.1. tabula

Spēka un enerģijas vienādojumi

Traktora masa, M

Sānslodzes spēks, F

Sānslodzes enerģija, U

Vertikālās slodzes spēks, F

Garenslodzes spēks, F

kg

N

J

N

N

800 < M ≤ 4 630

6 M

13 000 (M/10 000)1,25

20 M

4,8 M

4 630 < M ≤ 59 500

70 000 (M/10 000)1,2

13 000 (M/10 000)1,25

20 M

56 000 (M/10 000)1,2

M > 59 500

10 M

2,03 M

20 M

8 M


8.2. tabula

Šarpī triecienu testa ar V veida ierobu minimālā triecienenerģija

Parauga izmērs

Enerģija pie

Enerģija pie

 

– 30 °C

– 20 °C

(mm)

J

J (2)

10 × 10 (1)

11

27,5

10 × 9

10

25

10 × 8

9,5

24

10 × 7,5 (1)

9,5

24

10 × 7

9

22,5

10 × 6,7

8,5

21

10 × 6

8

20

10 × 5 (1)

7,5

19

10 × 4

7

17,5

10 × 3,5

6

15

10 × 3

6

15

10 × 2,5 (1)

5,5

14

8.1. attēls

Sēdekļa indeksa punkta (SIP) noteikšanas aparatūra

Image

8.2. attēls

Vertikālās imitētās zemes plaknes ietiekšanās DLV

Image

8.3. attēls

Deformāciju robežvērtību zona (DLV)

Image

8.4. attēls

Priekšā piestiprināta divstatņu aizsargkonstrukcija, sānskats

Deformāciju robežvērtību zona (DLV)

Image

8.5. attēls

Priekšā piestiprināta divstatņu aizsargkonstrukcija, mugurskats

Deformāciju robežvērtību zona (DLV)

Image

8.6. attēls

Parastais izvietojums aizsargkonstrukcijas piestiprināšanai pie traktora rāmja

Image

8.7. attēls

Parastais izvietojums aizsargkonstrukcijas sāniskajai slogošanai

Image

8.8. attēls

Parastais izvietojums traktora rāmja nostiprināšanai un vertikālajai slogošanai

Image

8.9. attēls

Parastais izvietojums aizsargkonstrukcijas vertikālajai slogošanai

Image

8.10. attēls

Izvietojuma paraugs saspiešanas testam

Image

8.11. attēls

Šķērša novietojums saspiešanas testiem priekšējā daļā un aizmugurējā daļā, aizsargkabīne un aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

8.11.a attēls

Aizsargkabīne

Image

8.11.b attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

Image

8.12.attēls

Šķērša novietojums saspiešanas testam priekšējā daļā, ja priekšējai daļai nepieliek pilnu saspiešanas spēku

8.12.a attēls

Aizsargkabīne

Image

8.12.b attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

Image

8.13. un 8.14. attēls

Četrstatņu aizsargkonstrukcija Slodzes sadales ierīces, sāniskā slogošana

Image

8.15. attēls

Aizsargkonstrukcija ar vairāk nekā četriem statņiem

Slodzes sadales ierīce, sāniskā slogošana

Image

8.16. attēls

Divstatņu aizsargkonstrukcija

Slodzes sadales ierīce, sāniskā slogošana

Image

8.17. attēls

Spēka un deformācijas līkne slogošanas testiem

Image

8.18. attēls

Gareniskās slogošanas punkts

Image

8.19. attēls

Deformāciju robežvērtību zonas (DLV) piemērošana – laterālās imitētās zemes plaknes (SGP) noteikšana

Image

Piezīme.

a līdz e nozīmi skatīt 1.11. punktā.

8.20. attēls

Augšējās DLV pieļaujamā rotācija ap pozicionēšanas asi (LA)

Image

VII pielikuma paskaidrojumi

(1)

Ja nav norādīts citādi, B punktā izklāstītās prasības un numerācija ir identiskas prasībām un numerācijai ESAO standartizētajā kodeksā par lauksaimniecības un mežsaimniecības kāpurķēžu traktoru aizsargkonstrukciju oficiālo testēšanu, ESAO kodekss Nr. 8, 2015. gada izdevums, 2014. gada jūlijs.

(2)

Paliekošā un elastīgā deformācija, kas izmērīta punktā, kad ir sasniegts vajadzīgais enerģijas līmenis.


(1)  Norādīts vēlamais izmērs. Parauga izmērs nedrīkst būt mazāks par lielāko materiāla pieļauto vēlamo izmēru.

(2)  Vajadzīgā enerģija pie – 20 °C ir 2,5 reizes lielāka par vērtību, kas norādīta enerģijai pie – 30 °C. Triecienenerģijas lielumu ietekmē citi faktori, proti, velmēšanas virziens, tecēšanas spriegums, grauda orientācija un metināšana. Minētie faktori ir jāņem vērā, izvēloties un izmantojot tēraudu.

VIII PIELIKUMS

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām piemērojamās prasības (statiskā testēšana)

A.   VISPĀRĪGS NOTEIKUMS

1.

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām piemērojamās Savienības prasības (statiskā testēšana) ir noteiktas B punktā.

B.   APGĀŠANĀS AIZSARGKONSTRUKCIJĀM PIEMĒROJAMĀS PRASĪBAS (STATISKĀ TESTĒŠANA)(1)

1.   Definīcijas

1.1.   [Nepiemēro]

1.2.   Apgāšanās aizsargkonstrukcija (ROPS)

Apgāšanās aizsargkonstrukcija (aizsargkabīne vai aizsargrāmis), turpmāk – “aizsargkonstrukcija”, ir tāda konstrukcija uz traktora, kuras galvenais mērķis ir novērst vai ierobežot vadītāja apdraudējumu, ko izraisa traktora apgāšanās, parastas lietošanas laikā.

Apgāšanās aizsargkonstrukcija nodrošina brīvu telpu klīrensa zonai, kura ir pietiekami liela, lai aizsargātu vadītāju sēdus stāvoklī vai nu konstrukcijas aizsargrāmī, vai arī apgabalā, ko norobežo vairākas taisnes, kuras no konstrukcijas ārējām malām savienotas ar kādu traktora daļu, kas var saskarties ar zemes virsmu un kas spēj atbalstīt traktoru šajā stāvoklī, ja traktors apgāžas.

1.3.   Sliede

1.3.1.   Provizoriska definīcija: riteņa vai kāpurķēdes vidusplakne

Riteņa vai kāpurķēdes vidusplakne atrodas vienādā attālumā no abām plaknēm, kas norobežo telpu starp riteņa diska vai kāpurķēdes ārējām malām.

1.3.2.   Sliedes definīcija

Vertikālā plakne, kas iet caur riteņa asi, šķērso tās vidusplakni taisnā līnijā, kura noteiktā punktā savienojas ar balsta virsmu. Ja A un B ir divi punkti, kas šādi definēti riteņiem uz vienas traktora ass, tad sliedes platums ir attālums starp A un B. Šādi sliedi var definēt gan priekšējiem, gan pakaļējiem riteņiem. Dubultriteņiem sliede ir attālums starp divām plaknēm, kuras abas ir riteņu pāra vidusplaknes.

Kāpurķēžu traktoriem sliede ir attālums starp kāpurķēžu vidusplaknēm.

1.3.3.   Papildu definīcija: traktora vidusplakne

A un B punkta galējie stāvokļi traktora pakaļējai asij ir sliedes maksimālā iespējamā vērtība. Vertikālā plakne, kura ir taisnā leņķī pret AB līniju tās viduspunktā, ir traktora vidusplakne.

1.4.   Garenbāze

Garenbāze ir attālums starp vertikālām plaknēm, kas iet caur divām līnijām AB, kas definētas iepriekš – attiecīgi viena priekšējiem un viena pakaļējiem riteņiem.

1.5.   Sēdekļa indeksa punkta noteikšana. Sēdekļa novietojums un noregulēšana testam

1.5.1.   Sēdekļa indeksa punkts (SIP)(2)

Sēdekļa indeksa punktu nosaka saskaņā ar standartu ISO 5353:1995.

1.5.2.   Sēdekļa novietojums un noregulēšana testam

1.5.2.1.

ja sēdekļa stāvoklis ir regulējams, sēdeklis jānoregulē tā visaugstākajā aizmugurējā stāvoklī;

1.5.2.2.

ja atzveltnes slīpums ir regulējams, tas jānoregulē vidējā stāvoklī;

1.5.2.3.

ja sēdeklim ir atsperes, tās jānobloķē pusgājienā, ja vien tas nav pretrunā norādījumiem, ko skaidri formulējis sēdekļa izgatavotājs;

1.5.2.4.

ja sēdekļa stāvoklis ir regulējams tikai gareniski un vertikāli, sēdekļa indeksa punktu šķērsojošā garenass ir paralēla caur stūres rata centru ejošajai traktora vertikālajai garenplaknei un atrodas ne tālāk kā 100 mm no šīs plaknes.

1.6.   Klīrensa zona

1.6.1.   Sēdekļa un stūres rata atskaites plakne

Klīrensa zona ir attēlota 4.11. līdz 4.13. attēlā un raksturota 4.2. tabulā. Minēto zonu nosaka attiecībā pret atskaites plakni un sēdekļa indeksa punktu. Atskaites plakni nosaka slogošanas darbību sākumā; tā ir vertikāla plakne, parasti gareniski pret traktoru, kas šķērso sēdekļa indeksa punktu un stūres rata centru. Parasti atskaites plakne sakrīt ar traktora garenisko vidusplakni. Pieņem, ka minētā atskaites plakne ar sēdekli un stūres ratu slogošanas laikā pārvietojas horizontāli, bet paliek perpendikulāra pret traktoru vai apgāšanās aizsargkonstrukcijas grīdu. Klīrensa zonu nosaka, pamatojoties uz 1.6.2. un 1.6.3. punktu.

1.6.2.   Klīrensa zonas noteikšana traktoriem ar sēdekli, kas nav reverss

Traktoriem ar sēdekli, kas nav reverss, klīrensa zona ir noteikta 1.6.2.1. līdz 1.6.2.10. punktā, un, ja traktors ir uz horizontālas virsmas, sēdeklis noregulēts un novietots, kā norādīts 1.5.2.1. līdz 1.5.2.4. punktā(2), un regulējams stūres rats ir noregulēts vidusstāvoklī vadīšanai sēdus, tad zonu ierobežo šādas plaknes:

1.6.2.1.

horizontāla plakne A1 B1 B2 A2, kura atrodas (810 + a v) mm attālumā virs sēdekļa indeksa punkta un līnija B1B2 atrodas (a h – 10) mm attālumā aiz sēdekļa indeksa punkta;

1.6.2.2.

slīpa plakne G1 G2 I2 I1, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei un kurā ietverts punkts 150 mm attālumā aiz līnijas B1B2 un sēdekļa atzveltnes galējais aizmugurējais punkts;

1.6.2.3.

cilindriska virsma A1 A2 I2 I1, kura ir perpendikulāra atskaites plaknei un kuras rādiuss ir 120 mm, kas ir tangenciāla 1.6.2.1. un 1.6.2.2. punktā noteiktajām plaknēm;

1.6.2.4.

cilindriska virsma B1 C1 C2 B2, kura ir perpendikulāra atskaites plaknei un kuras rādiuss ir 900 mm, kas izvirzīta uz priekšu par 400 mm un ir tangenciāla 1.6.2.1. punktā noteiktajai plaknei gar līniju B1B2;

1.6.2.5.

slīpa plakne C1 D1 D2 C2, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei un savienojas ar 1.6.2.4. punktā noteikto virsmu, un atrodas 40 mm attālumā no stūres rata priekšējās ārējās malas. Ja stūres rats atrodas augstu, šī plakne ir izvirzīta uz priekšu no līnijas B1B2 tangenciāli 1.6.2.4. punktā noteiktajai virsmai;

1.6.2.6.

vertikāla plakne D1 E1 E2 D2, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei 40 mm attālumā pirms stūres rata ārējās malas;

1.6.2.7.

horizontāla plakne E1 F1 F2 E2, kura šķērso punktu (90-a v) mm attālumā zem sēdekļa indeksa punkta;

1.6.2.8.

virsma G1 F1 F2 G2, kas vajadzības gadījumā ir liekta no 1.6.2.2. punktā noteiktās plaknes zemākās robežas līdz 1.6.2.7. punktā noteiktajai horizontālajai plaknei, ir perpendikulāra atskaites plaknei un visā garumā saskaras ar sēdekļa atzveltni;

1.6.2.9.

vertikālas plaknes J1 E1 F1 G1 H1 un J2 E2 F2 G2 H2. Šīs vertikālās plaknes izvirzītas virs plaknes E1 F1 F2 E2 par 300 mm; attālumi E1 E0 un E2 E0 ir 250 mm;

1.6.2.10.

paralēlas plaknes A1 B1 C1 D1 J1 H1 I1 un A2 B2 C2 D2 J2 H2 I2, kuru slīpums ir tāds, ka plaknes augšējā mala pusē, kurai pieliek spēku, ir vismaz 100 mm attālumā no vertikālās atskaites plaknes.

1.6.3.   Klīrensa zonas noteikšana traktoriem ar reversu vadītāja vietu

Traktoriem ar reversu vadītāja vietu (reverss sēdeklis un stūres rats) klīrensa zona ir to abu klīrensa zonu apgabals, kuras nosaka abi dažādie stūres rata un sēdekļa stāvokļi.

1.6.4.   Sēdekļu izvēles iespējas

1.6.4.1.

Ja ir iespējams izvēlēties, ar kādiem sēdekļiem var aprīkot traktoru, testu vajadzībām izmanto apgabalu, kurā ietverti visi iespējamie sēdekļa indeksa punkti. Aizsargkonstrukcija nedrīkst ietiekties lielākajā klīrensa zonā, kurā ņemti vērā šie dažādie sēdekļa indeksa punkti.

1.6.4.2.

Ja pēc testa tiek piedāvāta jauna sēdekļa izvēles iespēja, ir jānosaka, vai klīrensa zona apkārt jaunajam SIP iekļaujas iepriekš noteiktajā apgabalā. Ja tā šajā apgabalā neiekļaujas, ir jāveic jauns tests.

1.6.4.3.

Sēdeklis, kurš paredzēts personai, kas nav traktora vadītājs, un no kura nav iespējams vadīt traktoru, nav uzskatāms par sēdekļa izvēles iespēju. SIP nav jānosaka, jo klīrensa zonu nosaka attiecībā pret vadītāja sēdekli.

1.7.   Masa

1.7.1.   Masa bez balasta

Traktora masa bez balasta ierīcēm un, ja traktors aprīkots ar pneimatiskajām riepām, bez šķidrā balasta riepās. Traktoram jābūt darba kārtībā ar piepildītām tvertnēm, cirkulācijas kontūriem un radiatoru, jābūt aizsargkonstrukcijai ar apšuvumu un visam ritošās iekārtas aprīkojumam vai papildu priekšējo riteņu piedziņas elementiem, kas vajadzīgi parastai ekspluatācijai. Vadītājs netiek iekļauts.

1.7.2.   Maksimālā pieļaujamā masa

Tehniski pieļaujamā traktora maksimālā masa, kuru izgatavotājs norādījis uz transportlīdzekļa identifikācijas plāksnes un/vai lietotāja rokasgrāmatā.

1.7.3.   Atskaites masa

Masa, ko izgatavotājs izvēlējies, lai aprēķinātu testos izmantojamo pievadīto enerģiju un saspiešanas spēkus. Tā nedrīkst būt mazāka par masu bez balasta, bet tai jābūt pietiekami lielai, lai masas attiecība nepārsniegtu 1,75 (sk. 1.7.4. punktu).

1.7.4.   Masas attiecība

Attiecība Formulanedrīkst pārsniegt 1,75.

1.8.   Pieļaujamās pielaides mērījumos

Laiks

± 0,1 s

Attālums

± 0,5 mm

Spēks

± 0,1 % (no pilnas sensora skalas)

Leņķis

± 0,1 °

Masa

± 0,2 % (no pilnas sensora skalas)

1.9.   Simboli

ah

(mm)

Puse no sēdekļa horizontālā regulējuma

av

(mm)

Puse no sēdekļa vertikālā regulējuma

D

(mm)

Aizsargkonstrukcijas deformācija slodzes pielikšanas punktā un slodzes pielikšanas virzienā

D'

(mm)

Aizsargkonstrukcijas deformācija aprēķinātajai vajadzīgajai enerģijai

EIS

(J)

Pievadītā enerģija, kas jāabsorbē sāniskās slogošanas laikā

EIL1

(J)

Pievadītā enerģija, kas jāabsorbē gareniskās slogošanas laikā

EIL2

(J)

Pievadītā enerģija, kas jāabsorbē otras gareniskās slogošanas gadījumā

F

(N)

Statiskās slodzes spēks

Fmax

(N)

Maksimālais statiskās slodzes spēks slogošanas laikā, izņemot pārslogošanu

F'

(N)

Spēks aprēķinātajai vajadzīgajai enerģijai

M

(kg)

Atskaites masa, kuru izmanto, lai aprēķinātu pievadīto enerģiju un saspiešanas spēkus

2.   Piemērošanas joma

2.1.

Šo pielikumu piemēro traktoriem, kuriem ir vismaz divas asis riteņiem ar pneimatiskajām riepām vai kuriem riteņu vietā ir kāpurķēdes, un traktora masa bez balasta ir ne mazāka kā 600 kg. Masas attiecība (maksimālā pieļaujamā masa / atskaites masa) nedrīkst pārsniegt 1,75.

2.2.

Pakaļējo riteņu minimālajam sliedes platumam parasti jābūt lielākam nekā 1 150 mm. Ir atzīts, ka var būt tādas konstrukcijas traktori, piemēram, zāles pļāvēji, šauri traktori darbam vīna dārzos, zema profila traktori, kurus izmanto telpās ar ierobežotu augstumu vai augļu dārzos, traktori ar paaugstinātu klīrensu un īpašas mežsaimniecības mašīnas, piemēram, transportieri un treilēšanas traktori, kam šo pielikumu nepiemēro.

3.   Noteikumi un norādījumi

3.1.   Vispārīgi noteikumi

3.1.1.

Aizsargkonstrukciju var izgatavot traktora izgatavotājs vai neatkarīgs uzņēmums. Jebkurā gadījumā tests ir spēkā tikai attiecībā uz tādu traktora modeli, kuram šis tests ir veikts. Aizsargkonstrukcija atkārtoti jātestē katram traktora modelim, pie kā to paredzēts piestiprināt. Tomēr testēšanas iestādes var apliecināt, ka izturības testi ir spēkā arī attiecībā uz tādiem traktoru modeļiem, kurus iegūst no sākotnējā modeļa, pārveidojot motoru, transmisiju, stūres iekārtu un priekšējo balstiekārtu. Savukārt vienam un tam pašam traktora modelim var testēt vairākas aizsargkonstrukcijas.

3.1.2.

Aizsargkonstrukcijai, ko iesniedz statiskajam testam, jābūt parastā veidā piestiprinātai tam traktoram vai traktora šasijai, ar kuru to izmanto. Traktora šasijai jābūt nokomplektētai, ietverot arī stiprinājuma balsteņus un citas traktora detaļas, ko var ietekmēt aizsargkonstrukcijai pieliktā slodze.

3.1.3.

“Tandēma” traktora gadījumā jāizmanto tās traktora daļas standarta versijas masa, pie kuras piestiprināta aizsargkonstrukcija.

3.1.4.

Aizsargkonstrukcija var būt konstruēta tikai, lai aizsargātu vadītāju gadījumā, ja traktors apgāžas. Pie šīs konstrukcijas var būt iespējams uz ilgāku vai īsāku laiku piestiprināt aprīkojumu vadītāja aizsardzībai pret laika apstākļiem. Vadītājs siltā laikā šo aprīkojumu parasti noņems. Tomēr ir arī tādas aizsargkonstrukcijas, kuru apšuvums ir pastāvīgs un siltā laikā tiek nodrošināta ventilācija caur logiem vai atlokiem. Tā kā apšuvums var palielināt aizsargkonstrukcijas izturību un, ja tas ir noņemams, negadījuma laikā tā var arī nebūt, visas daļas, ko vadītājs šādi var noņemt, testa vajadzībām noņem. Durvis, jumta lūku un logus, ko var atvērt, noņem vai testa laikā nostiprina atvērtā stāvoklī tā, lai tie nepalielinātu aizsargkonstrukcijas izturību. Atzīmē, vai šādā stāvoklī tie apdraudētu vadītāju, ja traktors apgāztos.

Turpmāk šajos noteikumos tiks minēta tikai aizsargkonstrukcijas testēšana. Tas jāsaprot tā, ka še ir ietverts pastāvīgs apšuvums.

Specifikācijās jāietver visa nodrošinātā pagaidu apšuvuma apraksts. Pirms testa jānoņem visi stikli vai līdzīgi trausli materiāli. Ja izgatavotājs to vēlas, pirms testa var noņemt traktora un aizsargkonstrukcijas sastāvdaļas, kuras testa laikā var tikt bez vajadzības bojātas un kuras neietekmē aizsargkonstrukcijas izturību vai tās izmērus. Testa laikā nedrīkst veikt remontus vai regulēšanu.

3.1.5.

Testa protokolā jāapraksta visas traktora sastāvdaļas, kas palielina aizsargkonstrukcijas izturību, piemēram, dubļusargi, un kuras izgatavotājs ir pastiprinājis, un jānorāda to mērījumu rezultāti.

3.2.   Aparatūra

Lai pārbaudītu, vai testa laikā netiek skarta klīrensa zona, izmanto 1.6. punktā, 4.11. līdz 4.13. attēlā un 4.2. tabulā norādītos līdzekļus.

3.2.1.   Horizontālās slogošanas testi (4.1. līdz 4.5. attēls)

Horizontālās slogošanas testos izmanto šādu aprīkojumu:

3.2.1.1.

materiāli, aprīkojums un stiprinājumi, ko izmanto, lai nodrošinātu, ka traktora šasija ir stingri piestiprināta pie zemes un nebalstās uz riepām;

3.2.1.2.

ierīce, ar ko aizsargkonstrukcijai pieliek horizontālu spēku; jānodrošina, ka slodzi var vienmērīgi sadalīt perpendikulāri slogošanas virzienam;

3.2.1.2.1.

izmanto šķērsi, kura garums ir 50 mm daudzkārtnis, bet nav mazāks par 250 mm, kā arī nav lielāks par 700 mm. Šķērša vertikālais izmērs ir 150 mm.

3.2.1.2.2.

Šķērša šķautņu, kas saskaras ar aizsargkonstrukciju, maksimālais liekuma rādiuss ir 50 mm;

3.2.1.2.3.

universālos savienojumus vai to ekvivalentu ietver, lai nodrošinātu, ka slogošanas ierīce neierobežo aizsargkonstrukcijas griešanos vai virzi nevienā virzienā, izņemot slogošanas virzienu;

3.2.1.2.4.

ja taisnā līnija, ko attiecīgais šķērsis nosaka uz aizsargkonstrukcijas, nav perpendikulāra slogošanas virzienam, telpu piepilda tā, lai slodzi sadalītu visā garumā;

3.2.1.3.

aprīkojums spēka un deformācijas mērīšanai slogošanas virzienā attiecībā pret traktora šasiju. Lai nodrošinātu precizitāti, mērījumus veic kā nepārtrauktu nolasīšanu. Mērierīces novieto tā, lai reģistrētu spēku un deformāciju slogošanas punktā un virzienā.

3.2.2.   Saspiešanas testi (4.6. līdz 4.8. attēls)

Saspiešanas testos izmanto šādu aprīkojumu:

3.2.2.1.

materiāli, aprīkojums un stiprinājumi, ko izmanto, lai nodrošinātu, ka traktora šasija ir stingri piestiprināta pie zemes un nebalstās uz riepām;

3.2.2.2.

ierīce, kas ar lejupejošu spēku iedarbojas uz aizsargkonstrukciju, tostarp stingrs šķērsis, kura platums ir 250 mm;

3.2.2.3.

aprīkojums kopējā vertikāli pieliktā spēka mērīšanai.

3.3.   Testa apstākļi

3.3.1.   Aizsargkonstrukcija atbilst ražošanas specifikācijām un ir piestiprināta pie attiecīga traktora modeļa šasijas saskaņā ar izgatavotāja norādīto piestiprināšanas metodi.

3.3.2.   Montāžas mezglu piestiprina pie atbalsta plātnes tā, lai montāžas mezglu un atbalsta plātni savienojošās detaļas ievērojami nenovirzītos attiecībā pret noslogoto aizsargkonstrukciju. Montāžas mezglu slogošanas laikā nebalsta nekas cits kā tikai sākotnējie stiprinājumi.

3.3.3.   Ja riteņu vai kāpurķēžu sliedes platums ir regulējams, tā iestatījumu izvēlas tādu, lai testu laikā nenotiktu mijietekme ar aizsargkonstrukciju.

3.3.4.   Aizsargkonstrukciju aprīko ar spēka un deformācijas datu iegūšanai vajadzīgajiem instrumentiem.

3.3.5.   Visus testus veic ar vienu un to pašu aizsargkonstrukciju. Starp testa daļām neveic nekādu elementu remontu vai iztaisnošanu.

3.3.6.   Pēc visu testu pabeigšanas izmēra un reģistrē aizsargkonstrukcijas paliekošo deformāciju.

3.4.   Testu secība

Testus veic šādā secībā.

3.4.1.   Gareniskā slogošana

Riteņtraktoriem, kuriem vismaz 50 % no to masas ir uz pakaļējās ass, un kāpurķēžu traktoriem garenisko slogošanu veic no aizmugures. Citiem traktoriem garenisko slogošanu veic no priekšpuses.

3.4.2.   Pirmais saspiešanas tests

Pirmo saspiešanas testu veic tajā pašā aizsargkonstrukcijas galā, kurā veic garenisko slogošanu.

3.4.3.   Slogošana no sāna

Ja sēdeklis ir nobīdīts vai ja aizsargkonstrukcijas izturība nav simetriska, sānisko slogošanu veic tajā sānā, kurā pastāv vislielākā varbūtība, ka varētu tikt skarta klīrensa zona.

3.4.4.   Otrais saspiešanas tests

Otro saspiešanas testu veic tajā aizsargkonstrukcijas galā, kas ir pretējs galam, kurā tika veikta pirmā gareniskā slogošana. Divstatņu konstrukcijām otro saspiešanas testu var veikt tajā pašā punktā, kurā tika veikta pirmā saspiešana.

3.4.5.   Otrā gareniskā slogošana

3.4.5.1.

Otro garenisko slogošanu veic traktoriem, kas aprīkoti ar salokāmu (piemēram, divstatņu) vai noliecamu (piemēram, cita veida, nevis divstatņu) aizsargkonstrukciju, ja izpildās viens vai vairāki šādi nosacījumi:

pagaidu salocīšana darbam īpašos apstākļos;

konstrukcijas, kas projektētas tā, lai noliektos ekspluatācijas vajadzībām, ja noliekšanas mehānisms nav neatkarīgs no apgāšanās aizsargkonstrukcijas integritātes.

3.4.5.2.

Ja salokāmām aizsargkonstrukcijām pirmo garenisko slogošanu veic salocīšanas virzienā, otra gareniskā slogošana nav vajadzīga.

3.5.   Horizontālās slogošanas testi no aizmugures, no priekšpuses un no sāna

3.5.1.   Vispārīgi noteikumi

3.5.1.1.

Aizsargkonstrukcijai pielikto slodzi vienmērīgi sadala, izmantojot stingru šķērsi, perpendikulāri slogošanas virzienam (sk. 3.2.1.2. punktu). Stingro šķērsi var aprīkot tā, lai tas neizkustētos sāniski. Slodzes pielikšanas ātrumam jābūt tādam, lai to varētu uzskatīt par statisku. Lai nodrošinātu precizitāti, slogošanas laikā spēku un deformāciju reģistrē nepārtraukti. Kad uzsākta sākotnējā slodzes pielikšana, slodzi līdz testa beigām nesamazina. Pieliktā spēka virziens ir šādās robežās:

testa sākumā, bez slodzes: ± 2°,

testa laikā, pakļauts slodzei: 10° virs un 20° zem horizontāles.

Slodzes pielikšanas ātrumu var uzskatīt par statisku, ja deformācijas ātrums slogošanas laikā nepārsniedz 5 mm/s.

3.5.1.2.

Ja slodzes pielikšanas punktā nav konstrukcijas šķērselementa, kā aizstājēju izmanto testa šķērsi, kas nepalielina izturību.

3.5.2.   Gareniskā slogošana (4.1. un 4.2. attēls)

Slodzi pieliek horizontāli un paralēli traktora vidusplaknei. Ja slodzi pieliek no aizmugures (3.4.1. punkts), garenslodzi un sānslodzi pieliek dažādās traktora vidusplaknes pusēs. Ja garenslodzi pieliek no priekšpuses, to pieliek tajā pašā pusē kā sānslodzi.

Slodzi pieliek aizsargkonstrukcijas visaugstākajam šķērselementam (t. i., tai daļai, kura apgāšanās gadījumā pirmā saskartos ar zemi).

Slodzes pielikšanas punkts atrodas vienu sestdaļu no aizsargkonstrukcijas augšas platuma uz iekšpusi no ārējā stūra. Par aizsargkonstrukcijas platumu uzskata attālumu starp divām līnijām, kas ir paralēlas traktora vidusplaknei un kas pieskaras visvairāk uz āru izvirzītajām aizsargkonstrukcijas daļām horizontālajā plaknē, kura pieskaras aizsargkonstrukcijas visaugstākā šķērselementa augšai.

Ja ROPS veido liekti elementi un īstu stūru nav, W noteikšanai piemēro šādu vispārēju procedūru. Testu veicošais inženieris nosaka, attiecībā uz kuru liekto elementu pastāv vislielākā varbūtība, ka tas pirmais saskartos ar zemi, ja notiktu asimetriska apgāšanās uz aizmuguri vai uz priekšu (piemēram, apgāšanās uz priekšu vai uz aizmuguri, kuras laikā viens ROPS sāns nestu sākotnējo slodzi). W galējie punkti ir to ārējo rādiusu viduspunkti, kas veidojas starp citiem taisniem un liektiem ROPS augstāko daļu veidojošiem elementiem. Ja var izvēlēties vairākus liektus elementus, testu veicošais inženieris nosaka visu iespējamo elementu zemes līnijas, lai noteiktu, attiecībā uz kuru virsmu pastāv vislielākā varbūtība, ka tā pirmā saskartos ar zemi. Paraugus sk. 4.3.a un 4.3.b attēlā.

Piezīme.

Liektu elementu gadījumā vērā jāņem tikai tā konstrukcijas gala platums, kuram paredzēts pielikt garenslodzi.

Slodzes sadales ierīces garums (sk. 3.2.1.2. punktu) nav mazāks par vienu trešdaļu no aizsargkonstrukcijas platuma un šo minimālo vērtību nepārsniedz vairāk kā par 49 mm.

Garenslodzi pārstāj pielikt, kad:

3.5.2.1.

aizsargkonstrukcijas absorbētā enerģija ir vienāda vai lielāka nekā vajadzīgā pievadītā enerģija EIL1, kur:

Formula

3.5.2.2.

aizsargkonstrukcija ietiecas klīrensa zonā vai atstāj klīrensa zonu bez aizsardzības (3.8. punktā norādītais pieņemšanas nosacījums).

3.5.3.   Sāniskā slogošana (4.4. un 4.5. attēls)

Sānslodzi pieliek horizontāli 90° leņķī pret traktora vidusplakni. To pieliek visvairāk uz augšu izvirzītajai aizsargkonstrukcijas daļai punktā (160 - ah ) mm attālumā uz priekšu no sēdekļa indeksa punkta.

Traktoriem ar reversu vadītāja vietu (reverss sēdeklis un stūres rats) to pieliek visvairāk uz augšu izvirzītajai aizsargkonstrukcijas daļai viduspunktā starp abiem sēdekļa indeksa punktiem.

Ja ir droši zināms, ka kāda konkrēta aizsargkonstrukcijas daļa pirmā saskartos ar zemi, ja traktors apgāztos sāniski, slodzi pieliek šajā punktā, ja tādā gadījumā ir iespējams vienmērīgi sadalīt slodzi, kā noteikts 3.5.1.1. punktā. Divstatņu aizsargkonstrukcijai sānslodzi pieliek visaugstākajam konstrukcijas elementam sānā neatkarīgi no sēdekļa indeksa punkta.

Slodzes sadales šķērša specifikācijas norādītas 3.2.1.2.1. punktā.

Sānslodzi pārstāj pielikt, kad:

3.5.3.1.

aizsargkonstrukcijas absorbētā enerģija ir vienāda vai lielāka nekā vajadzīgā pievadītā enerģija EIS, kur:

Formula

3.5.3.2.

aizsargkonstrukcija ietiecas klīrensa zonā vai atstāj klīrensa zonu bez aizsardzības (3.8. punktā norādītais pieņemšanas nosacījums).

3.6.   Saspiešanas testi

3.6.1.   Saspiešana aizmugurējā daļā (4.6., 4.7.a līdz 4.7.e attēls)

3.6.1.1.

Saspiedošo šķērsi novieto pāri visaugstākajiem konstrukcijas elementiem traktora aizmugurējā daļā tā, lai rezultējošais saspiešanas spēks koncentrētos traktora vertikālajā atskaites plaknē. Pieliek saspiešanas spēku F, kur:

Formula

Šo spēku turpina pielikt piecas sekundes pēc vizuāli nosakāmu aizsargkonstrukcijas kustību beigšanās.

3.6.1.2.

Ja aizsargkonstrukcijas jumta aizmugurējai daļai nepieliek pilnu saspiešanas spēku, tad spēku pieliek tik ilgi, līdz jumts ir deformējies tā, ka tas sakrīt ar plakni, kura savieno aizsargkonstrukcijas augšējo daļu ar to daļu traktora aizmugurē, kas ir spējīga balstīt traktoru, kad tas ir apgāzies. Tad spēku noņem un saspiedošo šķērsi pārvieto pāri aizsargkonstrukcijas daļai, kura balstītu traktoru, kad tas ir pilnībā apgāzies. Pēc tam pieliek saspiešanas spēku F = 20 M.

3.6.2.   Saspiešana priekšējā daļā (4.6. līdz 4.8. attēls)

3.6.2.1.

Saspiedošo šķērsi novieto pāri visaugstākajiem konstrukcijas elementiem traktora priekšējā daļā tā, lai rezultējošais saspiešanas spēks koncentrētos traktora vertikālajā atskaites plaknē. Pieliek saspiešanas spēku F, kur:

Formula

Šo spēku turpina pielikt piecas sekundes pēc vizuāli nosakāmu aizsargkonstrukcijas kustību beigšanās.

3.6.2.2.

Ja aizsargkonstrukcijas jumta priekšējai daļai nepieliek pilnu saspiešanas spēku (4.8.a un 4.8.b attēls), tad spēku pieliek tik ilgi, līdz jumts ir deformējies tā, ka tas sakrīt ar plakni, kura savieno aizsargkonstrukcijas augšējo daļu ar to daļu traktora priekšgalā, kas ir spējīga balstīt traktoru, kad tas ir apgāzies. Tad spēku noņem un saspiedošo šķērsi pārvieto pāri aizsargkonstrukcijas daļai, kura balstītu traktoru, kad tas ir pilnībā apgāzies. Pēc tam pieliek saspiešanas spēku F = 20 M.

3.7.   Otrs gareniskās slogošanas tests

Slodzi pieliek pretējā virzienā nekā pirmajā gareniskās slogošanas testā un stūrī, kas atrodas vistālāk no punkta, kurā slodzi pielika pirmajā gareniskās slogošanas testā (4.1. un 4.2. attēls).

Garenslodzi pārstāj pielikt, kad:

3.7.1.

aizsargkonstrukcijas absorbētā enerģija ir vienāda vai lielāka nekā vajadzīgā pievadītā enerģija EIL2, kur:

Formula

3.7.2.

aizsargkonstrukcija ietiecas klīrensa zonā vai atstāj klīrensa zonu bez aizsardzības (3.8. punktā norādītais pieņemšanas nosacījums).

3.8.   Pieņemšanas nosacījumi

Lai aizsargkonstrukciju varētu pieņemt, tai testu laikā un pēc to pabeigšanas jāatbilst šādiem nosacījumiem:

3.8.1.

nevienā testa brīdī neviena detaļa neietiecas klīrensa zonā. Testu laikā neviena detaļa nedrīkst dod triecienu pa sēdekli. Turklāt klīrensa zona nedrīkst būt ārpus aizsargkonstrukcijas aizsardzības zonas. Šādā nolūkā uzskata, ka tā ir ārpus aizsargkonstrukcijas aizsardzības zonas, ja jebkāda tās daļa nonāktu saskarē ar zemes virsmu, traktoram apgāžoties testa slodzes pielikšanas virzienā. Lai to novērtētu, riepu un sliedes platumam ir jābūt vismazākajam standarta uzstādījumam, kādu noteicis izgatavotājs;

3.8.2.

attiecībā uz traktoriem ar locīklu pieņem, ka abu daļu vidusplaknes ir uz vienas līnijas;

3.8.3.

pēc pēdējā saspiešanas testa reģistrē aizsargkonstrukcijas paliekošo deformāciju. Šajā nolūkā pirms testa jāreģistrē apgāšanās aizsargkonstrukcijas galveno elementu stāvoklis attiecībā pret sēdekļa indeksa punktu. Pēc tam reģistrē jebkādu aizsargkonstrukcijas elementu izkustēšanos slogošanas testu rezultātā un visas jumta priekšējās un aizmugurējās daļas elementu augstuma izmaiņas;

3.8.4.

punktā, kur katrā norādītajā horizontālās slogošanas testā ir sasniegta vajadzīgā enerģijas absorbcija, spēks pārsniedz 0,8 Fmax ;

3.8.5.

pārslodzes tests jāveic, ja pieliktais spēks samazinās vairāk nekā par 3 % sasniegtās deformācijas pēdējo 5 % laikā, konstrukcijai absorbējot vajadzīgo enerģiju (4.14. līdz 4.16. attēls). Pārslodzes testa apraksts:

3.8.5.1.

pārslodzes tests ir nepārtraukta pakāpeniska horizontāla slogošana ik pa 5 % no sākotnējās vajadzīgās enerģijas līdz ne vairāk kā 20 % papildu enerģijas;

3.8.5.2.

pārslodzes tests ir sekmīgi pabeigts, ja pēc 5, 10 vai 15 % papildu enerģijas absorbēšanas spēks krītas mazāk nekā par 3 % katrā papildu enerģijas 5 % intervālā, vienlaikus paliekot lielāks nekā 0,8 Fmax, vai ja pēc 20 % papildu enerģijas absorbēšanas spēks ir lielāks nekā 0,8 Fmax;

3.8.5.3.

pārslodzes testa laikā pieļaujamas papildu plaisas vai plīsumi vai aizsargkonstrukcijas ietiekšanās klīrensa zonā vai klīrensa zonas nepietiekama aizsardzība elastīgās deformācijas dēļ. Tomēr pēc slodzes noņemšanas aizsargkonstrukcija nedrīkst ietiekties klīrensa zonā, kurai jābūt pilnībā aizsargātai;

3.8.6.

abos saspiešanas testos jāiztur vajadzīgais spēks;

3.8.7.

nedrīkst būt uz āru izvirzītu elementu vai sastāvdaļu, kas varētu radīt smagus ievainojumus apgāšanās gadījumā vai kas radušās deformācijas dēļ varētu iesprostot, piemēram, vadītāja kāju vai pēdu;

3.8.8.

nedrīkst būt citu sastāvdaļu, kas nopietni apdraudētu vadītāju.

3.9.   Attiecināšana uz citiem traktoru modeļiem

3.9.1.   [Nepiemēro]

3.9.2.   Tehniskā attiecināšana

Ja izdara traktora, aizsargkonstrukcijas vai metodes, ko izmanto aizsargkonstrukcijas piestiprināšanai pie traktora, tehniskas izmaiņas, testēšanas iestāde, kas ir veikusi oriģinālo testu, “tehniskā attiecinājuma ziņojumu” var izdot šādos gadījumos.

3.9.2.1.

Konstrukcijas testa rezultātu attiecināšana uz citiem traktoru modeļiem

Slogošanas un saspiešanas testi nav jāveic katram traktora modelim, ja aizsargkonstrukcija un traktors atbilst 3.9.2.1.1. līdz 3.9.2.1.5. punktā minētajiem nosacījumiem.

3.9.2.1.1.

Konstrukcijai jābūt vienādai ar jau testēto.

3.9.2.1.2.

Vajadzīgā enerģija nedrīkst pārsniegt enerģiju, kas ir aprēķināta oriģinālajam testam, par vairāk kā 5 %. 5 % ierobežojumu piemēro arī attiecinājumiem gadījumos, kad viena un tā paša traktora riteņus aizstāj ar kāpurķēdēm.

3.9.2.1.3.

Stiprinājuma metodei un traktora sastāvdaļām, pie kurām veic piestiprināšanu, ir jābūt vienādām.

3.9.2.1.4.

Visām sastāvdaļām, kas varētu balstīt aizsargkonstrukciju, piemēram, dubļusargiem un motora pārsegam, ir jābūt vienādām.

3.9.2.1.5.

Sēdekļa novietojums un kritiskie izmēri aizsargkonstrukcijā, kā arī aizsargkonstrukcijas relatīvais novietojums uz traktora ir tāds, ka visu testu laikā klīrensa zonai būtu jāpaliek deformētās konstrukcijas aizsardzības zonā (to pārbauda, izmantojot tādu pašu klīrensa zonas atskaites punktu kā oriģinālā testa protokolā, proti, sēdekļa atskaites punktu (SAP) vai sēdekļa indeksa punktu (SIP)).

3.9.2.2.

Konstrukcijas testa rezultātu attiecināšana uz aizsargkonstrukcijas modeļu modifikācijām

Šī procedūra jāveic tad, ja nav izpildīti 3.9.2.1. punkta noteikumi; to nedrīkst izmantot, ja atšķiras aizsargkonstrukcijas piestiprināšanas metodes princips (piemēram, gumijas balsti aizstāti ar balstiekārtu).

3.9.2.2.1.

izmaiņas, kas neietekmē oriģinālā testa rezultātus (piemēram, piederuma montāžas paneļa stiprinājums ar metināšanas šuvi nekritiskā konstrukcijas vietā), sēdekļu pievienošana ar atšķirīgu SIP novietojumu aizsargkonstrukcijā (jāpārbauda, vai jaunā(-ās) klīrensa zona(-as) visu testu laikā paliek deformētās konstrukcijas aizsardzībā);

3.9.2.2.2.

izmaiņas, kas, iespējams, ietekmē oriģinālā testa rezultātus, neradot bažas par aizsargkonstrukcijas pieņemamību (piemēram, konstrukcijas sastāvdaļas izmaiņas, aizsargkonstrukcijas piestiprināšanas metodes izmaiņas). Ir iespējams veikt validācijas testu, kura rezultātus apkopo attiecinājuma ziņojumā.

Minētajam tipa attiecinājumam nosaka šādus ierobežojumus:

3.9.2.2.2.1.

ja netiek veikts validācijas tests, drīkst apstiprināt ne vairāk kā 5 attiecinājumus;

3.9.2.2.2.2.

validācijas testa rezultātus saistībā ar attiecinājumu pieņems, ja tiks izpildīti visi šajā pielikumā paredzētie pieņemšanas nosacījumi un ja spēks, kas izmērīts, kad vajadzīgais enerģijas līmenis sasniegts vairākos horizontālās slogošanas testos, ne vairāk kā par ± 7 % novirzās no spēka, kas izmērīts, kad vajadzīgais enerģijas līmenis tika sasniegts oriģinālajā testā, un ja deformācija, kas izmērīta(3), kad vajadzīgais enerģijas līmenis sasniegts vairākos horizontālās slogošanas testos, ne vairāk kā par ± 7 % novirzās no deformācijas, kas izmērīta, kad vajadzīgais enerģijas līmenis tika sasniegts oriģinālajā testā;

3.9.2.2.2.3.

vienā attiecinājuma ziņojumā var iekļaut vairākas aizsargkonstrukcijas izmaiņas, ja tie ir dažādi tās pašas aizsargkonstrukcijas risinājumi, tomēr vienā attiecinājuma ziņojumā var apstiprināt tikai vienu validācijas testu. Risinājumus, kuri nav testēti, apraksta attiecinājuma ziņojuma īpašā sadaļā.

3.9.2.2.3.

Izgatavotāja deklarētās atskaites masas palielināšana jau testētai aizsargkonstrukcijai. Ja izgatavotājs vēlas saglabāt to pašu apstiprinājuma numuru, pēc validācijas testa veikšanas (šādā gadījumā 3.9.2.2.2.2. punktā noteiktos ± 7 % ierobežojumus nepiemēro) ir iespējams izdot attiecinājuma ziņojumu.

3.10.   [Nepiemēro]

3.11.   Aizsargkonstrukciju veiktspēja aukstā laikā

3.11.1.

Ja tiek apgalvots, ka aizsargkonstrukcijas īpašības to padara izturīgu pret trauslumu aukstā laikā, izgatavotājs sniedz sīku informāciju, kas iekļaujama protokolā.

3.11.2.

Ar turpmāk minētajām prasībām un procedūrām paredzēts nodrošināt izturību un pretestību pret lūzumiem trausluma dēļ zemā temperatūrā. Tiek ierosināts materiāliem izvirzīt šādas obligātās prasības, kuras jāievēro, vērtējot aizsargkonstrukcijas piemērotību ekspluatācijai zemā temperatūrā valstīs, kurās ir vajadzīga šāda papildu darbības aizsardzība.

3.11.2.1.

Skrūvēm un uzgriežņiem, kurus izmanto aizsargkonstrukcijas piestiprināšanai pie traktora un tās konstrukcijas elementu savienošanai, ir jābūt ar atbilstošām zemas temperatūras izturības īpašībām.

3.11.2.2.

Visiem metināšanas elektrodiem, kas izmantoti konstrukcijas elementu un stiprinājumu ražošanā, jābūt saderīgiem ar aizsargkonstrukcijas materiālu, kas norādīts 3.11.2.3. punktā.

3.11.2.3.

Aizsargkonstrukcijas elementu tērauda materiāliem jābūt lielas izturības materiāliem, kas atbilst 4.1. tabulā norādītajām Šarpī triecienu testa ar V veida ierobu minimālās slogošanas enerģijas prasībām. Tērauda kategorija un kvalitāte ir jānorāda saskaņā ar ISO 630:1995; grozījums 1:2003.

Uzskata, ka tērauds ar velmēšanas biezumu, kas mazāks par 2,5 mm, un ar oglekļa saturu, kas mazāks par 0,2 %, atbilst šai prasībai. Aizsargkonstrukcijas elementiem, kas izgatavoti no citiem materiāliem, nevis no tērauda, ir jābūt līdzvērtīgai triecienizturībai zemā temperatūrā.

3.11.2.4.

Testējot atbilstību Šarpī triecienu testa ar V veida ierobu slogošanas enerģijas prasībām, paraugs nedrīkst būt mazāks par vislielāko materiāla iespējamo izmēru, kas ir minēts 4.1. tabulā.

3.11.2.5.

Šarpī triecienu testi ar V veida ierobu jāveic saskaņā ar procedūru ASTM A 370-1979; šo procedūru nepiemēro attiecībā uz testa parauga izmēriem, jo tiem ir jābūt saskaņā ar 4.1. tabulā dotajiem izmēriem.

3.11.2.6.

Alternatīva šai procedūrai ir mierīgā vai pusmierīgā tērauda izmantošana, par kuru jāsniedz piemērota specifikācija. Tērauda kategorija un kvalitāte ir jānorāda saskaņā ar ISO 630:1995; grozījums 1:2003.

3.11.2.7.

Paraugiem ir jābūt gareniskiem un pirms veidošanas vai metināšanas izmantošanai aizsargkonstrukcijās ņemtiem no plakana materiāla, caurulēm vai profiliem. Paraugi no caurulēm vai profiliem ir jāņem no tā sāna vidus, kuram ir lielākie izmēri, un tajos nedrīkst iekļaut metināto šuvi.

4.1. tabula

Šarpī triecienu testa ar V veida ierobu minimālā triecienenerģija

Parauga izmērs

Enerģija pie

Enerģija pie

 

– 30 °C

– 20 °C

mm

J

J (2)

10 × 10 (1)

11

27,5

10 × 9

10

25

10 × 8

9,5

24

10 × 7,5 (1)

9,5

24

10 × 7

9

22,5

10 × 6,7

8,5

21

10 × 6

8

20

10 × 5 (1)

7,5

19

10 × 4

7

17,5

10 × 3,5

6

15

3.12.   [Nepiemēro]

4.1. attēls

Slogošana no priekšpuses un no aizmugures Aizsargkabīne un aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

(Izmēri milimetros)

4.1.a attēls

Aizsargkabīne

Image

4.1.b attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

Image

4.2. attēls

Garenslodzes pielikšana

Image

4.3. attēls

“W” piemēri apgāšanās aizsargkonstrukcijām ar liektiem elementiem

4.3.a attēls

Četrstatņu ROPS

Image

Skaidrojums:

1— Sēdekļa indeksa punkts

2— SIP, gareniskā vidusplakne

3— Otrais garenslodzes pielikšanas punkts priekšējā vai aizmugurējā daļā

4— Garenslodzes pielikšanas punkts aizmugurējā vai priekšējā daļā

4.3.b attēls

Divstatņu ROPS

Image

Skaidrojums:

1— Sēdekļa indeksa punkts

2— SIP, gareniskā vidusplakne

3— Otrais garenslodzes pielikšanas punkts priekšējā vai aizmugurējā daļā

4— Garenslodzes pielikšanas punkts aizmugurējā vai priekšējā daļā

4.4. attēls

Sānslodzes pielikšana (sānskats), aizsargkabīne un aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

4.4.a attēls

Aizsargkabīne

Image

4.4.b attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

Image

4.5. attēls

Sānslodzes pielikšana (mugurskats)

Image

Image

a)

b)

4.6. attēls

Izvietojuma paraugs saspiešanas testam

Image

4.7. attēls

Šķērša novietojums saspiešanas testiem priekšējā daļā un aizmugurējā daļā, aizsargkabīne un aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

4.7.a attēls

Saspiešana aizmugurējā daļā

Image

Image

4.7.b attēls

Saspiešana priekšējā daļā

Image

Image

4.7.c attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmja saspiešanas tests

Image

Image

4.7.d attēls

Aizsargkabīne

Image

4.7.e attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

Image

4.8. attēls

Šķērša novietojums saspiešanas testam priekšējā daļā, ja priekšējai daļai nepieliek pilnu saspiešanas spēku

4.8.a attēls

Aizsargkabīne

Image

4.8.b attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

Image

Image

4.9. attēls

Saspiešanas spēku pieliek, šķērša viduspunktam atrodoties traktora (arī sēdekļa un stūres rata) vertikālajā atskaites plaknē

1. gadījums

ROPS, sēdeklis un stūres rats ir stingri piestiprināti traktora virsbūvei;

2. gadījums

ROPS ir stingri piestiprināta traktora virsbūvei, un sēdeklis un stūres rats atrodas uz grīdas (ar balstījumu vai bez tā), bet tie NAV savienoti ar ROPS.

Šajos gadījumos vertikālā atskaites plakne attiecībā pret sēdekli un stūres ratu parasti ietver arī traktora smaguma centru visas slogošanas testu virknes izpildes laikā.

4.10. attēls

Saspiešanas spēku pieliek, šķērša viduspunktam atrodoties tikai traktora vertikālajā atskaites plaknē

Image

Var definēt 3. un 4. gadījumu, kad ROPS ir piestiprināta platformai, kas stingri piestiprināta traktora šasijai (3. gadījums) vai savienota ar traktora šasiju ar balstiekārtu (4. gadījums). Šie piestiprināšanas vai savienošanas risinājumi rada dažādas kabīnes un klīrensa zonas, kā arī vertikālās atskaites plaknes kustības.

Image

4.2. tabula

Klīrensa zonas izmēri

Izmēri

mm

Piezīmes

A1 A0

100

minimums

B1 B0

100

minimums

F1 F0

250

minimums

F2 F0

250

minimums

G1 G0

250

minimums

G2 G0

250

minimums

H1 H0

250

minimums

H2 H0

250

minimums

J1 J0

250

minimums

J2 J0

250

minimums

E1 E0

250

minimums

E2 E0

250

minimums

D0 E0

300

minimums

J0 E0

300

minimums

A1 A2

500

minimums

B1 B2

500

minimums

C1 C2

500

minimums

D1 D2

500

minimums

I1 I2

500

minimums

F0 G0

atkarībā no traktora

I0 G0

C0 D0

E0 F0

4.11. attēls

Klīrensa zona

Image

Skaidrojums:

1

Sēdekļa indeksa punkts

Piezīme:

izmērus skatīt 4.2. tabulā.

4.12. attēls

Klīrensa zona

4.12.a attēls

Sānskats, griezums atskaites plaknē

Image

4.12.b attēls

Skats no aizmugures vai no priekšpuses

Image

Skaidrojums:

1— Sēdekļa indeksa punkts

2— Spēks

3— Vertikālā atskaites plakne

4.13. attēls

Klīrensa zona traktoriem ar reversu sēdekli un stūres ratu, aizsargkabīne un aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

4.13.a attēls

Aizsargkabīne

Image

4.13.b attēls

Aizmugurējā apgāšanās aizsargstieņa rāmis

Image

4.14. attēls

Spēka un deformācijas līkne

Pārslodzes tests nav vajadzīgs

Image

Piezīmes.

1.

Atrast lielumu Fa attiecībā pret 0,95 D'

2.

Pārslodzes tests nav vajadzīgs, jo Fa ≤ 1,03 F'

4.15. attēls

Spēka un deformācijas līkne

Pārslodzes tests ir vajadzīgs

Image

Piezīmes.

1.

Atrast lielumu Fa attiecībā pret 0,95 D'

2.

Pārslodzes tests ir vajadzīgs, jo Fa > 1,03 F'

3.

Pārslodzes tests ir apmierinošs, jo Fb > 0,97 F' un Fb > 0,8 F max

4.16. attēls

Spēka un deformācijas līkne

Pārslodzes tests ir jāturpina

Image

Piezīmes.

1.

Atrast lielumu Fa attiecībā pret 0,95 D'

2.

Pārslodzes tests ir vajadzīgs, jo Fa > 1,03 F'

3.

Fb< 0,97 F', tādēļ vajadzīga turpmāka pārslodze

4.

Fc < 0,97 Fb, tādēļ vajadzīga turpmāka pārslodze

5.

Fd < 0,97 Fc, tādēļ vajadzīga turpmāka pārslodze

6.

Pārslodzes tests ir apmierinošs, jo Fe > 0,8 Fmax

7.

Ja slodze kādā posmā ir zemāka par 0,8 Fmax, tests nav apmierinošs.

VIII pielikuma paskaidrojumi

(1)

Ja nav norādīts citādi, B punktā izklāstītās prasības un numerācija ir identiskas prasībām un numerācijai ESAO standartizētajā kodeksā par lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru aizsargkonstrukciju oficiālo testēšanu (statiskais tests), ESAO kodekss Nr. 4, 2015. gada izdevums, 2014. gada jūlijs.

(2)

Piezīme lietotājiem: sēdekļa indeksa punktu nosaka saskaņā ar ISO 5353:1995, un attiecībā uz traktoru tas ir fiksēts punkts, kas nepārvietojas, kad sēdeklis tiek noregulēts stāvoklī, kas nav vidusstāvoklis. Klīrensa zonas noteikšanai sēdeklis ir jānoregulē visaugstākajā aizmugurējā stāvoklī.

(3)

Paliekošā un elastīgā deformācija, kas izmērīta punktā, kad ir sasniegts vajadzīgais enerģijas līmenis.


(1)  Norādīts vēlamais izmērs. Parauga izmērs nedrīkst būt mazāks par lielāko materiāla pieļauto vēlamo izmēru.

(2)  Vajadzīgā enerģija pie – 20 °C ir 2,5 reizes lielāka par vērtību, kas norādīta enerģijai pie – 30 °C. Triecienenerģijas lielumu ietekmē citi faktori, proti, velmēšanas virziens, tecēšanas spriegums, grauda orientācija un metināšana. Minētie faktori ir jāņem vērā, izvēloties un izmantojot tēraudu.

IX PIELIKUMS

Apgāšanās aizsargkonstrukcijām (šauras šķērsbāzes traktoru priekšā piestiprinātām apgāšanās aizsargkonstrukcijām) piemērojamās prasības

A.   VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1.

Savienības prasības, kas piemērojamas apgāšanās aizsargkonstrukcijām (šauras šķērsbāzes traktoru priekšā piestiprinātām apgāšanās aizsargkonstrukcijām), ir izklāstītas B punktā.

2.

Testus drīkst veikt, ievērojot statiskā testa vai arī – pārmaiņus – dinamiskā testa procedūru, kā izklāstīts B1 un B2 iedaļā. Abas metodes uzskatāmas par līdzvērtīgām.

3.

Papildus 2. punkta prasībām jāievēro salokāmu apgāšanās aizsargkonstrukciju veiktspējai piemērojamās prasības, kas izklāstītas B3 iedaļā.

4.

B4 iedaļā ir izklāstīta datorprogramma, kas ļauj noteikt virtuālajā testēšanā izmantojamo nepārtraukto vai pārtraukto apgāšanos.

B.   APGĀŠANĀS AIZSARGKONSTRUKCIJĀM (ŠAURAS ŠĶĒRSBĀZES TRAKTORU PRIEKŠĀ PIESTIPRINĀTĀM APGĀŠANĀS AIZSARGKONSTRUKCIJĀM) PIEMĒROJAMĀS PRASĪBAS (1)

1.   Definīcijas

1.1   [Nepiemēro]

1.2.   Apgāšanās aizsargkonstrukcija

Apgāšanās aizsargkonstrukcija (aizsargkabīne vai aizsargrāmis), turpmāk “aizsargkonstrukcija” jeb ROPS, ir tāda konstrukcija uz traktora, kuras galvenais mērķis ir novērst vai ierobežot apdraudējumus, kādiem pakļauts vadītājs, traktoram apgāžoties parastas lietošanas laikā.

Apgāšanās aizsargkonstrukcija nodrošina brīvu telpu klīrensa zonai, kura ir pietiekami liela, lai aizsargātu vadītāju sēdus stāvoklī vai nu konstrukcijas aizsargrāmī, vai arī telpā, ko norobežo vairākas taisnes, kuras no konstrukcijas ārējām malām savienotas ar kādu traktora daļu, kas var saskarties ar zemes virsmu un kas spēj atbalstīt traktoru šajā stāvoklī, ja tas apgāžas.

1.3.   Sliede

1.3.1.   Provizoriskā definīcija: riteņa vidusplakne

Riteņa vidusplakne atrodas vienādā attālumā no abām plaknēm, kas norobežo telpu starp riteņa diska ārējām malām.

1.3.2.   Sliedes definīcija

Vertikālā plakne, kas iet caur riteņa asi, šķērso tās vidusplakni taisnā līnijā, kura noteiktā punktā savienojas ar balsta virsmu. Ja A un B ir divi punkti, kas šādi noteikta riteņiem uz vienas traktora ass, tad sliedes platums ir attālums starp A un B. Šādi sliedi var noteikt gan priekšējiem, gan pakaļējiem riteņiem. Dubultriteņiem sliede ir attālums starp divām plaknēm, kuras abas ir riteņu pāra vidusplaknes.

1.3.3.   Papilddefinīcija: traktora vidusplakne

A un B punkta galējās pozīcijas traktora pakaļējai asij ir maksimālā iespējamā vērtība sliedei. Vertikālā plakne, kura ir taisnā leņķī pret AB līniju tās viduspunktā, ir traktora vidusplakne.

1.4.   Garenbāze

Garenbāze ir attālums starp vertikālajām plaknēm, kas šķērso abas līnijas AB, kā noteikts iepriekš – attiecīgi viena priekšējiem un viena pakaļējiem riteņiem.

1.5.   Sēdekļa indeksa punkta noteikšana, sēdekļa novietojums un noregulēšana testam

1.5.1.   Sēdekļa indeksa punkts (SIP) (2)

Sēdekļa indeksa punktu nosaka saskaņā ar ISO 5353:1995.

1.5.2.   Sēdekļa novietojums un noregulēšana testam:

1.5.2.1.

ja sēdekļa stāvoklis ir regulējams, sēdeklis jānoregulē tā augstākajā aizmugurējā stāvoklī;

1.5.2.2.

ja atzveltnes slīpums ir regulējams, tas jānoregulē vidējā stāvoklī;

1.5.2.3.

ja sēdeklim ir atsperes, tās jānobloķē pusgājienā, ja vien tas nav pretrunā norādījumiem, ko skaidri formulējis sēdekļa izgatavotājs;

1.5.2.4.

ja sēdekļa stāvoklis ir regulējams tikai gareniski un vertikāli, sēdekļa indeksa punktu šķērsojošā garenass ir paralēla caur stūres rata centru ejošajai traktora vertikālajai garenplaknei un atrodas ne tālāk kā 100 mm no šīs plaknes.

1.6.   Klīrensa zona

1.6.1.   Vertikālā atskaites plakne un līnija

Klīrensa zonu (6.1. attēls) nosaka pēc vertikālās atskaites plaknes un atskaites līnijas.

1.6.1.1.

Atskaites plakne ir vertikāla plakne, kas parasti ir gareniski pret traktoru un šķērso sēdekļa indeksa punktu un stūres rata centru. Parasti atskaites plakne sakrīt ar traktora garenisko vidusplakni. Pieņem, ka šī atskaites plakne ar sēdekli un stūres ratu slogošanas laikā pārvietojas horizontāli, bet paliek perpendikulāra pret traktoru vai apgāšanās aizsargkonstrukcijas grīdu.

1.6.1.2.

Atskaites līnija ir līnija atskaites plaknē, kura iet caur punktu, kas atrodas (140 + ah ) mm atstatumā uz aizmuguri un (90 – av ) mm atstatumā zem sēdekļa indeksa punkta, kā arī caur pirmo punktu uz stūres rata loka, kuru tā šķērso, kad novietota horizontāli.

1.6.2.   Klīrensa zonas noteikšana traktoriem ar sēdekli, kas nav reverss

Traktoriem ar sēdekli, kas nav reverss, klīrensa zonu nosaka, ievērojot turpmāk 1.6.2.1. līdz 1.6.2.11. punktu, un gadījumos, kad traktors atrodas uz horizontālas virsmas, regulējams sēdeklis ir novietots un noregulēts, kā norādīts 1.5.2.1. līdz 1.5.2.4. punktā (3), un regulējams stūres rats ir noregulēts normālas vadīšanas stāvoklī sēdus, klīrensa zonu ierobežo šādas plaknes:

1.6.2.1.

divas vertikālas plaknes 250 mm uz katru pusi no atskaites plaknes; šīs vertikālās plaknes stiepjas 300 mm uz augšu no turpmāk 1.6.2.8. punktā minētās plaknes un gareniski vismaz 550 mm uz priekšu no vertikālās plaknes, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei, šķērsojot to (210 – ah ) mm atstatumā sēdekļa indeksa punkta priekšā;

1.6.2.2.

divas vertikālas plaknes 200 mm uz katru pusi no atskaites plaknes; šīs vertikālās plaknes stiepjas 300 mm uz augšu no turpmāk 1.6.2.8. noteiktās plaknes un gareniski no turpmāk 1.6.2.11. punktā noteiktās virsmas līdz vertikālajai plaknei, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei, šķērsojot to (210 – ah ) mm atstatumā sēdekļa indeksa punkta priekšā;

1.6.2.3.

slīpa plakne, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei, paralēla atskaites līnijai un atrodas 400 mm virs tās, stiepjoties atpakaļ līdz punktam, kur tā krusto vertikālo plakni, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei un iet caur punktu (140 + ah ) mm atstatumā uz aizmuguri no sēdekļa indeksa punkta;

1.6.2.4.

slīpa plakne, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei un savienojas ar 1.6.2.3. punktā noteikto plakni virs tās tālākās aizmugurējās malas un balstās pret sēdekļa atzveltnes augstāko punktu;

1.6.2.5.

vertikāla plakne, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei un atrodas vismaz 40 mm uz priekšu no stūres rata un vismaz (760 – ah ) mm uz priekšu no sēdekļa indeksa punkta;

1.6.2.6.

cilindriska virsma ar asi, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei, ar 150 mm rādiusu un ir tangenciāla 1.6.2.3 un 1.6.2.5. punktā noteiktajām plaknēm;

1.6.2.7.

divas paralēlas slīpas plaknes, kas šķērso 1.6.2.1. punktā noteikto plakņu augšējās malas, un slīpā plakne, kas atrodas malā, kurai dod triecienu, un atrodas ne tuvāk kā 100 mm no atskaites plaknes virs klīrensa zonas;

1.6.2.8.

horizontāla plakne, kura iet caur punktu (90 – av ) mm atstatumā zem sēdekļa indeksa punkta;

1.6.2.9.

divas daļas vertikālajā plaknē, kas ir perpendikulāra atskaites plaknei, kura iet caur punktu (210 – ah ) mm pirms sēdekļa indeksa punkta, abām šīm plaknes daļām attiecīgi savienojot 1.6.2.1. punktā noteiktu plakņu galējās aizmugurējās robežas ar 1.6.2.2. punktā noteikto plakņu galējām priekšējām robežām;

1.6.2.10.

divas daļas horizontālajā plaknē, kas iet 300 mm virs 1.6.2.8. punktā noteiktās plaknes, abām šīm plaknes daļām attiecīgi savienojot vertikālo 1.6.2.2. punktā noteikto plakņu augstākās galējās robežas ar 1.6.2.7. punktā noteikto slīpo plakņu zemākajām galējām robežām;

1.6.2.11.

virsma, kura vajadzības gadījumā ir liekta un kuru veidojošā līnija ir perpendikulāra atskaites plaknei un balstās pret sēdekļa atzveltnes aizmuguri.

1.6.3.   Klīrensa zonas noteikšana traktoriem ar reversu vadītāja stāvokli

Traktoriem ar reversu vadītāja stāvokli reverss sēdeklis un stūres rats) klīrensa zona ir tāda brīva telpa, kuru veido divas klīrensa zonas, ko nosaka divi dažādi stūres rata un sēdekļa stāvokļi. Katram stūres rata un sēdekļa stāvoklim klīrensa zona attiecīgi jānosaka, vadītāja stāvoklim normālā pozīcijā – pamatojoties uz 1.6.1. un 1.6.2. punktu, bet vadītāja stāvoklim reversīvā pozīcijā – pamatojoties uz X pielikuma 1.6.1. un 1.6.2. punktu (sk. 6.2. attēlu).

1.6.4.   Papildu sēdekļi

1.6.4.1.

Ja traktoru var aprīkot ar papildu sēdekļiem, testos izmanto to brīvo telpu, kurā ietverti sēdekļu indeksa punkti visos iespējamos stāvokļos. Aizsargkonstrukcija nedrīkst ietiekties lielākajā klīrensa zonā, kurā ņēma vērā dažādos sēdekļu indeksa punktus.

1.6.4.2.

Ja pēc testa veikšanas tiek piedāvāts jauns sēdekļa stāvoklis, ir jānosaka, vai klīrensa zona ap jauno sēdekļa indeksa punktu atrodas iepriekš noteiktajā apgabalā. Ja tā neatrodas iepriekš noteiktajā apgabalā, ir jāveic jauns tests.

1.6.4.3.

Papildu sēdeklis neietver sēdvietu personai papildus vadītājam, no kurienes traktoru nevar vadīt. Nenosaka sēdekļa indeksa punktu, jo klīrensa zonu nosaka attiecībā pret vadītāja sēdekli.

1.7.   Masa

1.7.1.   Masa bez balasta/pašmasa

Traktora pašmasa ir masa, neskaitot papildierīces, bet ieskaitot dzeses šķidrumu, eļļas, degvielu, instrumentus un aizsargkonstrukciju. Traktora pašmasā nav iekļauti papildu priekšējie vai pakaļējie atsvari, riepu balasts, uzmontēti agregāti, uzmontēts aprīkojums vai jebkādi speciālie mezgli.

1.7.2.   Maksimālā pieļaujamā masa

Traktora maksimālā masa ir masa, kuru norādījis izgatavotājs un kura ir tehniski pieļaujama un ir norādīta uz transportlīdzekļa identifikācijas plāksnes un/vai operatora rokasgrāmatā.

1.7.3.   Atskaites masa

Atskaites masa ir masa, kuru norādījis izgatavotājs un kuru izmanto formulās, lai aprēķinātu svārsta kluča krišanas augstumu un enerģiju un saspiešanas spēku, kurš izmantojams testos. Minētā masa nedrīkst būt mazāka par pašmasu, un tai jābūt tik lielai, lai masas attiecība nepārsniegtu 1,75 (sk. 1.7.4. un 2.1.3. punktu).

1.7.4.   Masas attiecība

Masas attiecība Attiecība Formula nedrīkst būt lielāka par 1,75.

1.8.   Pieļaujamās pielaides mērījumos

Lineārie izmēri:

 

± 3 mm

izņemot:

- - riepu deformācijai:

± 1 mm

 

- - konstrukcijas deformācijai horizontālo slodžu laikā:

± 1 mm

 

- - svārsta kluča krišanas augstumam:

± 1 mm

Masas:

 

± 0,2 % (no sensora pilnas skalas)

Spēki:

 

± 0,1 % (no sensora pilna skalas)

Leņķi:

 

± 0,1°

1.9.   Simboli

ah

(mm)

Puse no sēdekļa horizontālā regulējuma

av

(mm)

Puse no sēdekļa vertikālā regulējuma

B

(mm)

Minimālais kopējais traktora platums

Bb

(mm)

Aizsargkonstrukcijas maksimālais ārējais platums

D

(mm)

Konstrukcijas deformācija trieciena punktā (dinamiskajā testā) vai slodzes pielikšanas punktā un tās pielikšanas virzienā (statiskajā testā)

D'

(mm)

Konstrukcijas deformācija aprēķinātajai vajadzīgajai enerģijai

Ea

(J)

Spriedzes enerģija, kas absorbēta brīdī, kad slodze ir noņemta. Zona F-D līknē

Ei

(J)

Absorbētā spriedzes enerģija. Zona zem F-D līknes

E'i

(J)

Spriedzes enerģija, kas absorbēta pēc papildu slogošanas pēc plaisas vai plīsuma rašanās

E''i

(J)

Spriedzes enerģija, kas absorbēta pārslodzes testā, ja slodze pirms pārslodzes testa sākšanas tiek noņemta. Zona zem F-D līknes

Eil

(J)

Pievadītā enerģija, kas jāabsorbē gareniskās slogošanas laikā

Eis

(J)

Pievadītā enerģija, kas jāabsorbē sāniskās slogošanas laikā

F

(N)

Statiskās slodzes spēks

F'

(N)

Slodzes spēks vajadzīgajai aprēķinātajai enerģijai, kas atbilst E'i

F-D

 

Spēka un deformācijas diagramma

Fi

(N)

Aizmugurējiem cietajiem uzbūves elementiem piemērojamais spēks

Fmax

(N)

Maksimālais statiskās slodzes spēks slogošanas laikā, izņemot pārslogošanu

Fv

(N)

Vertikālās saspiešanas spēks

H

(mm)

Svārsta kluča krišanas augstums (dinamiskajos testos)

H’

(mm)

Svārsta kluča krišanas augstums papildtestā (dinamiskajos testos)

I

(kg/m2)

Traktora atskaites inerces moments pakaļējo riteņu centra līnijā neatkarīgi no šo riteņu masas

L

(mm)

Traktora atskaites garenbāze

M

(kg)

Traktora atskaites masa izturības testos

2.   Piemērošanas joma

2.1.

Šis pielikums attiecas uz traktoriem, kam ir šādi parametri:

2.1.1.

ne vairāk kā 600 mm klīrenss zem zemākajiem priekšējās un pakaļējās ass punktiem, ieskaitot diferenciāli;

2.1.2.

fiksēts vai regulējams minimālais sliedes platums, mazāks nekā 1 150 mm vienai asij, kam uzmontētas lielāka izmēra riepas. Pieņem, ka asij, kurai uzmontētas platākās riepas, sliedes platumu noregulē ne lielāku par 1 150 mm. Jāparedz iespēja otras ass sliedes platumu noregulēt tā, lai šaurāko riepu ārējās malas nepārsniegtu otras ass riepu ārējās malas. Ja abas asis aprīkotas ar viena un tā paša izmēra diskiem un riepām, abu asu fiksētajam vai regulējamam sliedes platumam jābūt mazākam par 1 150 mm;

2.1.3.

masa ir lielāka par 400 kg, bet mazāka par 3 500 kg, kas atbilst traktora pašmasai, ieskaitot apgāšanās aizsargkonstrukcijas un izgatavotāja ieteiktā lielākā izmēra riepu masu. Maksimālā pieļaujamā masa nepārsniedz 5 250 kg, bet masas attiecība (maksimālā pieļaujamā masa/atskaites masa) nedrīkst pārsniegt 1,75;

2.1.4.

aprīkoti ar divstatņu tipa apgāšanās aizsargkonstrukcijām, kuras piestiprinātas tikai pirms sēdekļa indeksa punkta un kurām ir samazināta klīrensa zona, kas pielāgojama traktora siluetam, tādējādi norādot, ka nekādos apstākļos nav ieteicams traucēt piekļūšanu vadītāja vietai, bet šīs konstrukcijas (saliktā vai nesaliktā veidā) vajadzētu novietot tā, lai tās būtu viegli izmantojamas.

2.2.

Ir atzīts, ka var būt tādas konstrukcijas traktori, kā, piemēram, speciālās mežsaimniecības mašīnas (ekspeditori un treilētāji), uz kuriem šis pielikums neattiecas.

B1.   STATISKĀ TESTA PROCEDŪRA

3.   Noteikumi un norādījumi

3.1.   Izturības testa priekšnosacījumi

3.1.1.   Divu sākotnējo testu veikšana

Aizsargkonstrukcijas izturības testus drīkst veikt tikai tad, ja abi testi – gan sāniskās stabilitātes, gan pārtrauktās velšanās tests – ir bijuši apmierinoši (sk. 6.3. attēlā doto plūsmkarti).

3.1.2.   Traktora sagatavošana sākotnējo testu veikšanai

3.1.2.1.   Traktoram jābūt aprīkotam ar aizsargkonstrukciju tās drošības stāvoklī.

3.1.2.2.   Traktoram jābūt aprīkotam ar riepām, kurām ir vislielākais izgatavotāja norādītais diametrs un vismazākais šāda diametra riepām iespējamais šķērsgriezums. Riepas nedrīkst būt balansētas ar šķidrumu, un tām jābūt piepumpētām līdz spiedienam, kāds ieteicams darbam uz lauka.

3.1.2.3.   Pakaļējiem riteņiem jābūt noregulētiem uz vismazāko sliedes platumu; priekšējiem riteņiem jābūt noregulētiem, cik tuvu iespējams tam pašam sliedes platumam. Ja ir iespējami divi priekšējās sliedes iestatījumi, kuri vienādi atšķiras no šaurākā pakaļējās sliedes iestatījuma, jāizvēlas platākais no šo divu priekšējo sliežu iestatījuma.

3.1.2.4.   Visām traktora tvertnēm jābūt uzpildītām vai šķidrumiem jābūt aizvietotiem ar līdzvērtīgu masu atbilstīgajā stāvoklī.

3.1.2.5.   Visi sērijveidā ražota traktora piederumi ir jānostiprina parastajā stāvoklī pie traktora.

3.1.3.   Sāniskās stabilitātes tests

3.1.3.1.   Traktors, kas sagatavots atbilstoši iepriekš aprakstītajam, ir jānovieto uz horizontālas plaknes tā, lai tā priekšējās ass šarnīrs vai – traktoram ar locīklu – horizontālais šarnīrs starp abām asīm varētu brīvi kustēties.

3.1.3.2.   Izmantojot domkratu vai pacēlāju, sašķiebj to traktora daļu, kas nekustīgi savienota ar asi, kura tur vairāk nekā 50 % no traktora svara, vienlaikus nepārtraukti mērot slīpuma leņķi. Brīdī, kad traktors atrodas nestabila līdzsvara stāvoklī, riteņiem skarot zemi, šim leņķim jābūt vismaz 38°. Vienreiz testu veic, stūres ratu izgriežot līdz galam pa labi, un vienreiz – stūres ratu izgriežot līdz galam pa kreisi.

3.1.4.   Pārtrauktās velšanās tests

3.1.4.1.   Vispārīgas piezīmes

Šajā testā paredzēts pārbaudīt, vai konstrukcija, kas piestiprināta pie traktora vadītāja aizsardzībai, var pietiekamā mērā nepieļaut traktora nepārtrauktu apgāšanos, ja tas sāniski gāžas uz nogāzes ar slīpuma koeficientu 1 pret 1,5 (6.4. attēls).

Pārtraukto velšanos var pierādīt, izmantojot kādu no divām 3.1.4.2. un 3.1.4.3. punktā aprakstītajām metodēm.

3.1.4.2.   Pārtrauktās velšanās īpašību demonstrēšana ar apgāšanās testa palīdzību

3.1.4.2.1.

Apgāšanās tests jāveic uz testa nogāzes, kas ir vismaz četrus metrus gara (sk. 6.4. attēlu). Virsmai jābūt nosegtai ar 18 cm biezu tāda materiāla kārtu, kura konusveida iespiešanās indekss, mērot saskaņā ar standartu ASAE S313.3 FEB1999 un ASAE EP542 FEB1999 attiecībā uz konusveida penetrometeru, ir:

Formula

vai

Formula

3.1.4.2.2.

Traktoru, kas sagatavots atbilstoši 3.1.2. punktā minētajam, ar nulles sākuma ātrumu sasver uz sāniem. Šim nolūkam to novieto testa nogāzes sākumā tā, lai riteņi, kas atrodas nogāzes lejpusē, balstītos uz nogāzes un traktora vidusplakne būtu paralēla kontūrlīnijām. Pēc tam, kad traktors ir atsities pret testa nogāzes virsmu, tas var pacelties no virsmas, apgriežoties ap aizsargkonstrukcijas augšējo stūri, taču tas nedrīkst apgāzties. Tam jānokrīt atpakaļ uz pusi, kura pirmā pacēlās.

3.1.4.3.   Pārtrauktās velšanās īpašību demonstrēšana ar aprēķiniem

3.1.4.3.1.

Lai pārtrauktās velšanās īpašības pārbaudītu ar aprēķinu palīdzību, jānoskaidro šādi traktoram raksturīgie parametri (sk. 6.5. attēlu):

B0

(m)

Pakaļējo riepu platums

B6

(m)

Aizsargkonstrukcijas platums starp labo un kreiso trieciena punktu

B7

(m)

Motora pārsega platums

D0

(rad)

Priekšējās ass svārstību leņķis (no nulles stāvokļa līdz gājiena beigām)

D2

(m)

Priekšējo riepu augstums pie pilnas slodzes uz asi

D3

(m)

Pakaļējo riepu augstums pie pilnas slodzes uz asi

H0

(m)

Priekšējās ass šarnīra augstums

H1

(m)

Smaguma centra augstums

H6

(m)

Augstums trieciena punktā

H7

(m)

Motora pārsega augstums

L2

(m)

Horizontālais attālums starp smaguma centru un priekšējo asi

L3

(m)

Horizontālais attālums starp smaguma centru un pakaļējo asi

L6

(m)

Horizontālais attālums starp smaguma centru un aizsargkonstrukcijas priekšējo krustošanās punktu (pirms tā lietojama mīnusa zīme, ja šis punkts atrodas gravitācijas centra plaknes priekšā)

L7

(m)

Horizontālais attālums starp smaguma centru un motora pārsega priekšējo stūri

Mc

(kg)

Aprēķinos izmantojamā traktora masa

Q

(kgm2)

Inerces moments ap garenasi caur smaguma centru

S

(m)

(m) Pakaļējās sliedes platums

Pakaļējās sliedes platuma (S) un pakaļējo riepu platuma (B0) summai jābūt lielākai par aizsargkonstrukcijas platumu B6.

3.1.4.3.2.

Aprēķinu veikšanai var pieņemt šādus vienkāršojumus:

3.1.4.3.2.1.

stacionārs traktors ar nobalansētu priekšējo asi apgāžas uz nogāzes ar slīpuma koeficientu 1 pret 1,5, ja smaguma centrs atrodas vertikāli virs rotācijas ass;

3.1.4.3.2.2.

rotācijas ass ir paralēla traktora garenasij un šķērso tuvāk nogāzes lejpusē esošā priekšējā un pakaļējā riteņa saskarsmes virsmu centru,

3.1.4.3.2.3.

traktors neslīd lejup pa nogāzi;

3.1.4.3.2.4.

iedarbība uz nogāzi ir daļēji elastīga, ar elastības koeficientu:

Formula

3.1.4.3.2.5.

iespiešanās dziļums nogāzē un aizsargkonstrukcijas deformācija kopā sasniedz:

Formula

3.1.4.3.2.6.

neviena cita traktora daļa neiespiežas nogāzē.

3.1.4.3.3.

Datorprogramma BASIC 4) nepārtrauktās vai pārtrauktās apgāšanās īpašību noteikšanai sāniski krītošam šauras šķērsbāzes traktoram ar priekšā piestiprinātu apgāšanās aizsargkonstrukciju ir sniegta B4 iedaļā, bet piemēri – 6.1. līdz 6.11. attēlā.

3.1.5.   Mērīšanas metodes

3.1.5.1.   Horizontālais attālums starp smaguma centru un pakaļējo asi (L3) vai starp smaguma centru un priekšējo asi (L2)

Lai pārliecinātos, ka nav pagrieziena leņķa, jāmēra attālums starp pakaļējo un priekšējo asi abās traktora pusēs.

Attālumu starp smaguma centru un pakaļējo asi (L3) vai starp smaguma centru un priekšējo asi (L2) aprēķina no traktora masas sadalījuma starp pakaļējiem un priekšējiem riteņiem.

3.1.5.2.   Pakaļējo riepu augstums (D3) un priekšējo riepu augstums (D2)

Ir jāmēra attālums no riepas augstākā punkta līdz zemes plaknei (6.5. attēls), un šī metode jāizmanto gan priekšējām, gan pakaļējām riepām.

3.1.5.3.   Horizontālais attālums starp smaguma centru un aizsargkonstrukcijas priekšējo krustošanās punktu (L6)

Ir jāmēra attālums starp smaguma centru un aizsargkonstrukcijas priekšējo krustošanās punktu (6.6.a, 6.6.b un 6.6.c attēls). Ja aizsargkonstrukcija atrodas smaguma centra plaknes priekšā, pirms uzņemtā mērījuma lietojama mīnusa zīme (-L6).

3.1.5.4.   Aizsargkonstrukcijas platums (B6)

Ir jāmēra attālums starp abu aizsargkonstrukcijas vertikālo statņu labās un kreisās puses trieciena punktu.

Trieciena punktu nosaka ar tangentes plakni pret aizsargkonstrukciju, kas iet caur līniju, kas izveidota ar priekšējo un pakaļējo riepu augstākajiem ārējiem punktiem (6.7. attēls).

3.1.5.5.   Aizsargkonstrukcijas augstums (H6)

Ir jāmēra vertikālais attālums no aizsargkonstrukcijas trieciena punkta līdz zemes plaknei.

3.1.5.6.   Motora pārsega augstums (H7)

Ir jāmēra vertikālais attālums no motora pārsega trieciena punkta līdz zemes plaknei.

Trieciena punktu nosaka ar tangentes plakni pret motora pārsegu un aizsargkonstrukciju, kas iet caur līniju, kas izveidota ar priekšējo riepu augstākajiem ārējiem punktiem (6.7. attēls). Mērījumi jāveic abās motora pārsega pusēs.

3.1.5.7.   Motora pārsega platums (B7)

Ir jāmēra attālums starp abiem motora pārsega trieciena punktiem, kā noteikts iepriekš.

3.1.5.8.   Horizontālais attālums starp smaguma centru un motora pārsega priekšējo stūri (L7)

Ir jāmēra attālums no motora pārsega trieciena punkta, kā noteikts iepriekš, līdz smaguma centram.

3.1.5.9.   Priekšējās ass šarnīra augstums (H0)

Izgatavotāja tehniskajā ziņojumā jāiekļauj un jāpārbauda vertikālais attālums no priekšējās ass šarnīra līdz priekšējo riepu ass centram (H01).

Ir jāmēra vertikālais attālums no priekšējo riepu ass centra līdz zemes plaknei (H02) (6.8. attēls).

Priekšējās ass šarnīra augstums (H0) ir abu iepriekšminēto lielumu summa.

3.1.5.10.   Pakaļējās sliedes platums (S)

Ir jāmēra minimālais pakaļējās sliedes platums (ja traktors aprīkots ar lielākā izmēra riepām, kā to noteicis izgatavotājs) (6.9. attēls).

3.1.5.11.   Pakaļējo riepu platums (B0)

Ir jāmēra attālums starp pakaļējās riepas ārējo un iekšējo vertikālo plakni riepas augšdaļā (6.9. attēls).

3.1.5.12.   Priekšējās ass svārstību leņķis (D0)

Abās ass pusēs, ņemot vērā visus amortizatorus, ir jāmēra lielākais leņķis, ko nosaka, priekšējai asij svārstoties no horizontālā stāvokļa līdz maksimālajai deformācijai. Jāizmanto maksimālais izmērītais leņķis.

3.1.5.13.   Traktora masa

Traktora masu nosaka, ievērojot 1.7.1. punktā minētos nosacījumus.

3.2.   Nosacījumi, kas jāievēro, testējot aizsargkonstrukciju un tās stiprinājumu pie traktora izturību

3.2.1.   Vispārīgās prasības

3.2.1.1.   Testa mērķi

Testi, ko veic, izmantojot īpašas ierīces, ir paredzēti tam, lai imitētu slodzi, kādai tiek pakļauta aizsargkonstrukcija, traktoram apgāžoties. Minētie testi ļauj novērot aizsargkonstrukcijas izturību un visu to kronšteinu izturību, ar kuriem tā piestiprināta pie traktora, kā arī visu to traktora daļu izturību, kuras pārvieto testa slodzi.

3.2.1.2.   Testēšanas metodes

Testus drīkst veikt saskaņā ar dinamiskā testa vai statiskā testa metodi (sk. A pielikumu). Abas šīs metodes tiek uzskatītas par līdzvērtīgām.

3.2.1.3.   Vispārīgie noteikumi, kas reglamentē sagatavošanu testiem

3.2.1.3.1.

Aizsargkonstrukcijai jāatbilst ražojumu sērijas specifikācijām. Tā jāpiestiprina kādam no traktoriem, kuriem tā ir projektēta, saskaņā ar izgatavotāja ieteikto metodi.

Piezīme:

Statiskās izturības testam nav vajadzīgs viss traktors. Tomēr aizsargkonstrukcija un traktora daļas, pie kurām tā piestiprināta, veido iekārtu darba kārtībā (turpmāk “mezgls”).

3.2.1.3.2.

Gan statiskajā, gan dinamiskajā testā traktoram (vai mezglam), kā tas ir nokomplektēts, jābūt aprīkotam ar visām ražojumu sērijas daļām, kuras var ietekmēt aizsargkonstrukcijas izturību vai kuras var būt vajadzīgas izturības testā.

Traktoram (vai mezglam) jāpiestiprina arī sastāvdaļas, kas varētu apdraudēt klīrensa zonu, tā, lai tās varētu pārbaudīt un noskaidrot, vai ir izpildīti 3.2.3. punktā minētie pieņemšanas nosacījumi.

Visām traktora vai aizsargkonstrukcijas sastāvdaļām, arī aizsardzībai pret laikapstākļiem, jābūt piegādātām vai parādītām rasējumos.

3.2.1.3.3.

Veicot izturības testus, visi paneļi un noņemamās konstrukcijā neietilpstošās sastāvdaļas jānoņem, lai tās neveicinātu aizsargkonstrukcijas nostiprināšanu.

3.2.1.3.4.

Sliedes platumam jābūt noregulētam tā, lai aizsargkonstrukciju, cik vien iespējams, izturības testu laikā nebalstītu riepas. Ja šos testus veic pēc statiskā testa metodes, riteņus var noņemt.

3.2.2.   Testi

3.2.2.1.   Testu secība saskaņā ar statiskā testa procedūru

Testu secība neatkarīgi no citiem 3.3.1.6. un 3.3.1.7. punktā minētajiem testiem ir šāda:

1)

konstrukcijas slogošana aizmugurējā daļā

(sk. 3.3. 1.1);

2)

saspiešanas aizmugurējā daļā tests

(sk. 3.3.1.4.);

3)

konstrukcijas slogošana priekšējā daļā

(sk. 3.3. 1.2.);

4)

konstrukcijas slogošana no sāna

(sk. 3.3.1.3.);

5)

konstrukcijas saspiešana priekšējā daļā

(sk. 3.3.1.5.).

3.2.2.2.   Vispārīgās prasības

3.2.2.2.1.

Ja testa laikā kāda traktora fiksācijas ierīces daļa izkustas vai salūst, testu atkārto.

3.2.2.2 2.

Testa laikā traktoru vai aizsargkonstrukciju nedrīkst labot vai regulēt.

3.2.2.2.3.

Testa laikā traktora pārnesumkārbai ir jābūt neitrālajā režīmā un bremzēm atlaistām.

3.2.2.2.4.

Ja traktors aprīkots ar atsperojuma sistēmu starp traktora virsbūvi un riteņiem, testa laikā tai jābūt nobloķētai.

3.2.2.2.5.

Pirmo reizi pieliekot slodzi konstrukcijas aizmugurējā daļā, jāizvēlas tas sāns, kas, pēc testēšanas iestāžu uzskata, pēc slodžu sērijas pielikšanas radīs visnevēlamākos apstākļus konstrukcijai. Sānslodze un pakaļējā slodze jāpieliek aizsargkonstrukcijas gareniskās vidusplaknes abās pusēs. Slodze no priekšpuses jāpieliek tajā aizsargkonstrukcijas gareniskās vidusplaknes pusē, kur tiek pielikta sānslodze.

3.2.3.   Pieņemšanas nosacījumi

3.2.3.1.   Uzskata, ka aizsargkonstrukcija apmierina izturības prasības, ja tā atbilst šādiem nosacījumiem:

3.2.3.1.1.

pēc katras testa daļas tai jābūt bez plaisām vai plīsumiem 3.3.2.1. punkta nozīmē vai

3.2.3.1.2.

ja kādā no saspiešanas testiem rodas ievērojamas plaisas vai plīsumi, tūlīt pēc saspiešanas, kuras rezultātā radās plaisas vai plīsumi, jāveic papildu tests saskaņā ar 3.3.1.7. punktu;

3.2.3.1.3.

testu laikā, izņemot pārslodzes testu, neviena aizsargkonstrukcijas daļa nedrīkst nonākt 1.6. punktā noteiktajā klīrensa zonā;

3.2.3.1.4.

testu laikā, izņemot pārslodzes testu, saskaņā ar 3.3.2.2. punktu konstrukcijai jāaizsargā visas klīrensa zonas daļas;

3.2.3.1.5.

testu laikā aizsargkonstrukcija nedrīkst izdarīt spiedienu uz sēdekļa konstrukciju;

3.2.3.1.6.

elastīgajai deformācijai, ko mēra saskaņā ar 3.3.2.4. punktu, jābūt mazākai par 250 mm.

3.2.3.2.   Nedrīkst būt piederumu, kas apdraud vadītāju. Nedrīkst būt uz āru izvirzītu daļu vai piederumu, kas varētu ievainot vadītāju, ja traktors apgāžas, vai kas radušās konstrukcijas deformācijas dēļ varētu iesprostot, piemēram, vadītāja kāju vai pēdu.

3.2.4.   [Nepiemēro]

3.2.5.   Testa aparatūra un aprīkojums

3.2.5.1.   Statiskā testa stends

3.2.5.1.1.

Statiskā testa stendam jābūt veidotam tā, lai aizsargkonstrukcijai varētu piemērot grūdienus vai slodzi.

3.2.5.1.2.

Jānodrošina, lai slodzi varētu vienmērīgi sadalīt slogošanas virzienā pa slīdēšanas sliedi, kuras garums intervāla no 250 līdz 700 mm bez atlikuma dalās ar 50 mm. Nelokāmā šķērša vertikālās virsmas izmērs ir 150 mm. Šķērša šķautņu, kas saskaras ar aizsargkonstrukciju, maksimālajam liekuma rādiusam jābūt 50 mm.

3.2.5.1.3.

Jāparedz iespēja paliktni noregulēt jebkurā leņķī pret slodzes virzienu, lai varētu sekot līdzi konstrukcijas slodzi nesošās virsmas leņķa izmaiņām, konstrukcijai deformējoties.

3.2.5.1.4.

Spēka virziens (novirze no horizontāles un no vertikāles):

testa sākumā pie nulles slodzes: ± 2°;

testa laikā, pakļauts slodzei: 10° virs un 20° zem horizontāles. Šīm novirzēm jābūt minimālām.

3.2.5.1.5.

Deformācijas ātrumam jābūt pietiekami lēnam (mazākam nekā 5 mm/s), lai slodzi visos brīžos varētu uzskatīt par “statisku”.

3.2.5.2.   Iekārtas, ar kurām mēra enerģiju, ko absorbē konstrukcija

3.2.5.2.1.

Jāuzzīmē līkne “spēks pret deformāciju”, lai noteiktu enerģiju, kādu absorbē konstrukcija. Nav jāmēra spēks un deformācija punktā, kur konstrukcijai tiek piemērota slodze. Tomēr spēks un deformācija jāmēra vienlaikus un kolineāri.

3.2.5.2.2.

Atskaites punkts deformācijas mērījumiem jāizvēlas tā, lai ņemtu vērā tikai to enerģiju, kuru absorbē konstrukcija un/vai konkrētu traktora daļu deformācija. Nav jāņem vērā enerģija, kas tiek absorbēta, deformējoties un/vai paslīdot stiprinājumam.

3.2.5.3.   Līdzekļi traktora piestiprināšanai pie zemes

3.2.5.3.1.

Stiprinājuma sliedes ar vajadzīgo sliedes platumu, kas nosedz vajadzīgo platību traktora piestiprināšanai visos aplūkotajos gadījumos, stingri jāpiestiprina pie neelastīga pamata pie testa stenda.

3.2.5.3.2.

Traktors ar jebkuru piemērotu līdzekli (plāksnēm, ķīļiem, trosēm, balstiem utt.) pie sliedēm jāpiestiprina tā, lai testa laikā tas nevarētu izkustēties. Šī prasība testa laikā jāpārbauda, izmantojot ierīces, kas paredzētas garuma mērīšanai.

Ja traktors izkustas, viss tests jāatkārto, ja vien sistēma tās deformācijas mērīšanai, ko ņem vērā, zīmējot līkni “spēks pret deformāciju”, nav pievienota traktoram.

3.2.5.4.   Saspiešanas testa stends

Izmantojot stendu, kas attēlots 6.10. attēlā, jābūt iespējai caur stingru šķērsi, kas ir aptuveni 250 mm plats un ar kardāniem savienots ar slodzi piemērojošo mehānismu, ar lejupejošu spēku iedarboties uz aizsargkonstrukciju. Jānodrošina piemērotas asu novietnes tā, lai traktora riepas neuzņemtu saspiešanas spēku.

3.2.5.5.   Citi mēraparāti

Ir vajadzīgas arī šādas mērierīces:

3.2.5.5.1.

ierīce elastīgās deformācijas – maksimālās momentānās deformācijas un paliekošās deformācijas starpības – mērīšanai (sk. 6.11. attēlu);

3.2.5.5.2.

ierīce, ar ko pārbauda, vai aizsargkonstrukcija nav nokļuvusi klīrensa zonā un vai šī zona ir palikusi konstrukcijas aizsardzībā testa laikā (sk. 3.3.2.2. punktu).

3.3.   Statiskā testa procedūra

3.3.1.   Slogošanas un saspiešanas testi

3.3.1.1.   Slogošana aizmugurē

3.3.1.1.1.

Slodzi pieliek horizontāli vertikālā plaknē, kas ir paralēla traktora vidusplaknei.

Slodzes pielikšanas punkts ir tā aizsargkonstrukcijas daļa, kura pirmā atsistos pret zemi, traktoram gāžoties uz aizmuguri, parasti tā ir augšējā mala. Vertikālā plakne, kurai pieliek slodzi, atrodas vienu sestdaļu no aizsargkonstrukcijas augšdaļas platuma uz iekšpusi no vertikālās plaknes, kas ir paralēla traktora vidusplaknei un skar aizsargkonstrukcijas augšdaļas galējo ārējo robežu.

Ja konstrukcija šajā punktā ir liekta vai izvirzīta uz āru, jāpievieno ķīļi, kas ļauj piemērot slodzi šajā punktā, tādējādi nepastiprinot konstrukciju.

3.3.1.1.2.

Mezglu piesaitē pie zemes, kā aprakstīts 3.2.6.3. punktā.

3.3.1.1.3.

Enerģijai, kādu aizsargkonstrukcija absorbē testa laikā, jābūt vismaz:

Formula

3.3.1.1.4.

Traktoriem ar reversu vadītāja stāvokli (reverss sēdeklis un stūres rats) izmanto to pašu formulu.

3.3.1.2.   Slogošana priekšpusē

3.3.1.2.1.

Slodzi pieliek horizontāli vertikālā plaknē, kura atrodas vienu sestdaļu no aizsargkonstrukcijas augšdaļas platuma uz iekšpusi no vertikālās plaknes, kas ir paralēla traktora vidusplaknei un skar aizsargkonstrukcijas augšdaļas galējo ārējo robežu.

Slodzes pielikšanas punkts ir tā aizsargkonstrukcijas daļa, kura, kustībā uz priekšu braucošam traktoram gāžoties uz sāniem, pirmā atsistos pret zemi, parasti tā ir augšējā mala.

Ja konstrukcija šajā punktā ir liekta vai izvirzīta uz āru, jāpievieno ķīļi, kas ļauj piemērot slodzi šajā punktā, tādējādi nepastiprinot konstrukciju.

3.3.1.2.2.

Mezglu piesaitē pie zemes, kā aprakstīts 3.2.5.3. punktā.

3.3.1.2.3.

Enerģijai, kādu aizsargkonstrukcija absorbē testa laikā, jābūt vismaz:

Formula

3.3.1.2.4.

Traktoriem ar reversu vadītāja stāvokli (reverss sēdeklis un stūres rats) enerģija ir lielākā vērtība, kas izriet no iepriekšminētās formulas vai no turpmāk minētajām formulām:

Formula

vai

Formula

3.3.1.3.   Slogošana no sāna

3.3.1.3.1.

Sānisko slogošanu veic horizontāli vertikālā plaknē, kas ir perpendikulāra traktora vidusplaknei. Slodzes pielikšanas punkts ir tā aizsargkonstrukcijas daļa, kura, traktoram gāžoties uz sāniem, pirmā atsistos pret zemi, parasti tā ir augšējā mala.

3.3.1.3.2.

Mezglu piesaitē pie zemes, kā aprakstīts 3.2.5.3. punktā.

3.3.1.3.3.

Enerģijai, kādu aizsargkonstrukcija absorbē testa laikā, jābūt vismaz:

Formula

3.3.1.3.4.

Traktoriem ar reversu vadītāja stāvokli (reverss sēdeklis un stūres rats) enerģija ir lielākā vērtība, kas izriet no iepriekšminētajām formulām, vai arī turpmāk minētās formulas:

Formula

3.3.1.4.   Saspiešana aizmugurējā daļā

Šķērsis jānovieto pār aizmugurējo(-ām) augstāko(-ajām) konstrukcijas daļu(-ām), un rezultējošajam saspiešanas spēkam jākoncentrējas traktora vidusplaknē. Jāpieliek spēks Fv, kur:

Formula

Spēku Fv jāturpina pielikt vismaz piecas sekundes pēc vizuāli nosakāmu aizsargkonstrukcijas kustību beigšanās.

Ja aizsargkonstrukcijas jumta aizmugurējai daļai nepieliek pilnu saspiešanas spēku, spēks jāpieliek tik ilgi, līdz jumts ir deformējies tā, ka sakrīt ar plakni, kura savieno aizsargkonstrukcijas augšējo daļu ar šo daļu traktora aizmugurē, kas ir spējīga balstīt transportlīdzekļa masu, kad tas ir apgāzies.

Tad spēks ir jānoņem un saspiedošais šķērsis jāpārvieto pāri aizsargkonstrukcijas daļai, kura balsta traktoru, kad tas ir pilnībā apgāzies. Pēc tam velreiz jāpieliek saspiešanas spēks Fv.

3.3.1.5.   Saspiešana priekšējā daļā

Šķērsis jānovieto pāri priekšējām visaugstākajām konstrukcijas daļām, un rezultējošajam saspiešanas spēkam jākoncentrējas traktora vidusplaknē. Jāpieliek spēks Fv, kur:

Formula

Spēku Fv jāturpina pielikt vismaz piecas sekundes pēc vizuāli nosakāmu aizsargkonstrukcijas kustību beigšanās.

Ja aizsargkonstrukcijas jumta priekšējai daļai nepieliek pilnu saspiešanas spēku, spēks jāpieliek tik ilgi, līdz jumts ir deformējies tā, ka sakrīt ar plakni, kura savieno aizsargkonstrukcijas augšējo daļu ar šo daļu traktora priekšā, kas ir spējīga balstīt transportlīdzekļa masu, kad tas ir apgāzies.

Tad spēks ir jānoņem un saspiedošais šķērsis jāpārvieto pāri aizsargkonstrukcijas daļai, kura balsta traktoru, kad tas ir pilnībā apgāzies. Pēc tam vēlreiz jāpieliek saspiešanas spēks Fv.

3.3.1.6.   Papildu pārslodzes tests (6.14., 6.15. un 6.16. attēls)

Pārslodzes tests jāveic visos gadījumos, kad spēks samazinās par vairāk nekā 3 % deformācijas pēdējo 5 % laikā, kas sasniegta, kad konstrukcija absorbē vajadzīgo enerģiju (sk. 6.15. attēlu).

Pārslodzes tests ir pakāpeniska horizontālās slodzes palielināšana ik pa 5 % no sākotnējās vajadzīgās enerģijas līdz ne vairāk kā 20 % no papildu enerģijas (sk. 6.16. attēlu).

Pārslodzes tests ir apmierinošs, ja pēc katra vajadzīgās enerģijas palielinājuma par 5, 10 vai 15 % spēks samazinās par mazāk nekā 3 % uz 5 % palielinājumu un saglabājas vairāk nekā 0,8 Fmax.

Pārslodzes tests ir apmierinošs, ja pēc tam, kad konstrukcija ir absorbējusi 20 % pievienotās enerģijas, spēks ir lielāks par 0,8 Fmax.

Pārslodzes testa laikā pieļaujamas papildu plaisas vai plīsumi un/vai klīrensa zonas nonākšana aizsargkonstrukcijā vai tās aizsardzības nepietiekamība elastīgās deformācijas dēļ. Pēc slodzes noņemšanas konstrukcija tomēr nedrīkst ietiekties klīrensa zonā, kurai jābūt pilnībā aizsargātai.

3.3.1.7.   Papildu saspiešanas testi

Ja saspiešanas testa laikā parādās plaisas vai plīsumi, kurus nevar uzskatīt par nenozīmīgiem, tūlīt pēc saspiešanas testa, kurš izraisīja plīsumu vai plaisu parādīšanos, jāveic otrs, līdzīgs saspiešanas tests, piemērojot spēku 1,2 Fv.

3.3.2.   Veicamie mērījumi

3.3.2.1.   Lūzumi un plaisas

Pēc katra testa vizuāli jāpārbauda visas konstrukcijas daļas, savienojumi un stiprinājuma iekārtas, vai tajās nav lūzumu vai plaisu, neņemot vērā mazas plaisas mazsvarīgās daļās.

3.3.2.2.   Iekļūšana klīrensa zonā

Katra testa laikā jāpārbauda, vai kāda aizsargkonstrukcijas daļa nav ietiekusies klīrensa zonā ap vadītāja sēdekli, kā noteikts 1.6. punktā.

Turklāt klīrensa zona nedrīkst būt ārpus aizsargkonstrukcijas aizsardzības zonas. Šādā gadījumā uzskata, ka tā ir ārpus aizsargkonstrukcijas aizsardzības zonas, ja jebkāda tās daļa nonāk kontaktā ar zemes virsmu, traktoram apgāžoties virzienā, no kura tika piemērota testa slodze. Lai to noteiktu, iestatītajam priekšējo un pakaļējo riepu un sliedes platumam ir jābūt vismazākajam standarta uzstādījumam, kādu noteicis izgatavotājs.

3.3.2.3.   Aizmugurējo cieto uzbūves elementu testi

Ja traktors aprīkots ar stingru sistēmu, korpusu vai citu cietu elementu, kas novietots aiz vadītāja sēdekļa, šo elementu uzskata par aizsargpunktu gadījumā, ja traktors gāžas uz sāniem vai uz aizmuguri. Šādam aiz vadītāja sēdekļa novietotam cietajam elementam jāspēj izturēt slodze, nesalūstot vai neietiecoties klīrensa zonā, kur lejupejošu spēku Fi:

Formula

traktora centrālajā plaknē pieliek perpendikulāri rāmja augšpusei. Sākotnēji spēks jāpieliek 40 ° leņķī, ko aprēķina no zemei paralēlas līnijas, kā parādīts 6.12. attēlā. Šīs stingrās sistēmas minimālajam platumam jābūt 500 mm (sk. 6.13. attēlu).

Turklāt tai jābūt pietiekami stingrai un cieši piestiprinātai traktora aizmugurē.

3.3.2.4.   Elastīgā deformācija, slogojot no sāna

Elastīgo deformāciju mēra (810+av ) mm atstatumā virs sēdekļa indeksa punkta vertikālajā plaknē, kurai pieliek slodzi. Šā mērījuma veikšanai jāizmanto ierīce, kuras paraugs dots 6.11. attēlā.

3.3.2.5.   Paliekošā deformācija

Pēc pēdējā saspiešanas testa pabeigšanas jāreģistrē paliekošā aizsargkonstrukcijas deformācija. Tamdēļ pirms testa sākšanas jāreģistrē galveno apgāšanās aizsargkonstrukcijas daļu stāvoklis attiecībā pret sēdekļa indeksa punktu.

3.4.   Attiecināšana uz citiem traktoru modeļiem

3.4.1.   [Nepiemēro]

3.4.2.   Tehniskā attiecināšana

Ja izdara traktora, aizsargkonstrukcijas vai metodes, ko izmanto aizsargkonstrukcijas piestipr